Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Uz Lielās Sienas, Jozemītos

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]

Kopā ar Jāni Ķiguru atgriežamies no Jozemītiem (ASV, Kalifornija). Tur sabijām nepilnas divas nedēļas un kopā ar vēl vienu kāpēju no Austrijas (Norbert Preining) mēģinājām kāpt slavenajās Ziemeļamerikas "Lielajās Sienās" - El Capitan un Half Dome. Ja vienā vārdā - fantastiski! Ja nedaudz vairākos - baigi smagi, ļoti skaisti, ir tā vērts! Sēžot Londonas lidostā un malkojot kafiju Rīgas reisa gaidās pārspriežam redzēto un piedzīvoto. Vai mēs gribam vēlreiz doties uz El Capitan? To, šķiet, jautāt ir lieki. Gribam! Bet vai mēs varam? Un kas bija tas, ko šajā reizē nevarējām?

Tā jau arvien notiek, cilvēkam gribas ko jaunu, interesantu, savādāku, lielāku un nesasniedzamāku. Jau daudzus gadus, kopš esam kāpuši nopietnus klinšu maršrutus (Pamirā, Norvēģijā, Dolomītos, Alpos, Verdonā), prātā vienmēr ir bijis gan El Capitan, gan Half Dome vārds. Tās ir sava veida leģendas, sienas – vēstures spogulis, kas pieredzējušas ļoti dažādus kāpējus un notikumus. Zināma vēsturiska līdzība tām ir ar Eigera ziemeļu sienu Šveices Alpos un Grande Jorase ziemeļu sienu Monblāna rajonā, kas tāpat kā Jozemītu lielās sienas, ir piedzīvojušas alpīnisma straujo attīstību, bet neskatoties uz to joprojām paliek tikpat skarbas un daudziem kāpējiem nepieejamas. Big Wall ir Liela siena, un tā patiešām ir liela – vairāk kā kilometrs vertikālu klinšu… Vai tas nav vilinoši?



Pieejot pie El Capitan sienas, galva krietni jāatgāž , lai redzētu tās augšu! Sākām ar El Capitan Muir Wall maršrutu (VI 5.10 A3), divu dienu laikā izgājām piecas virves(!)... Sienai - dienvidrietumu ekspozīcija, baigs karstums, ūdens un visa pārējā mantība (ēdamais, gāze, apģērbs, platformas gulēšanai, ekipējums) jāvelk līdz, soma drausmīgi smaga! Runājot par ūdeni - lietus un negaisa laikā ūdens pāri sienām gāžas ar straumēm, bet saulainā laikā šeit neatrast nevienu strautiņu, tāpēc ūdeni nākas īpaši izturīgās ūdens pudelēs vilkt augšā pašiem. Trīs, četri litri uz cilvēku dienā – tas izklausās maz, bet ja pareizina ar cilvēku skaitu un kāpšanas ilgumu dienās… Kāpšana šajā maršrutā lielākoties uz mākslīgajiem atbalsta punktiem, klints apakšējā daļā plaisas vietām aizaugušas ar zāli, pirmatnējo ledāju "nopulēti" klinšu "spoguļi", uz kuriem, cik vien tālu saskatāms, nav nevienas ievērības cienīgas aizķeres. Tiem seko pārkares un no pirmā skata nepārvaramas karnīzes... Dienas otrajā pusē karstums kļūst nepanesams, rīkle burtiski izžūst, reizi pa reizei nākas lūgt piekabināt pie transporta virves un uzsūtīt augšā mazo somiņu ar ūdens pudeli.



Trešajā virvē (pirmā diena iet uz vakarpusi…) ieslīpa plaisa zem karnīzes sešu metru garumā ļauj sevi "apstrādāt" tikai ar diviem lielākajiem "frendiem". Nākas uz viena no tiem karāties un stāvot ar kājām uz iekabināto kāpnīšu pakāpiena, apakšējo zem sevis izņemt un pārlikt to virs sevis, cik nu tālu var aizsniegties. Atkārtojot šo darbību un sešu metru garumā baiļojoties, nonākam plaisas augšējajā galā, kur tā paliek šaurāka un izzūd mitrā, sūnām noaugušā nišā zem lielas pārkares. No šejienes jātraversē pa kreisi, lai nonāktu atpakaļ uz gludajām klinšu plāksnēm, un no tām atkal uz augšu pa iekšēju stūri līdz nākošajām karnīzēm.

Otrās dienas pusdienlaiks. Piektā virve. Šķiet, trīs metru "lidojums", kā rezultātā divi kreisās rokas pirksti kļūst asiņaini sāpīgi, pieliek tādu kā "punktu" mūsu divu dienu pūlēm kāpt pa "Muir Wall" maršrutu El Capitan kilometru augstajā granīta sienā. Otrās dienas pēcpusdienā esam kādus simts četrdesmit metrus "virs zemes", milzīgu gludu klints plākšņu ielenkumā un mērķis – sienas augšējā mala, šķiet nesasniedzams. Esam izgājuši piecas virves no trīsdesmit trijām maršruta aprakstā minētajām. Izlidoja viens ieliktnis (ķīlis), nolidoju metrus četrus, izrāvu pamatīgus robus diviem pirkstiem, asinis pirmajā mirklī tek aumaļām...



Jā, nav grūti izrēķināt, cik dienas vēl nepieciešamas, lai uzkāptu pa šo maršrutu. Septiņas, astoņas – ja laiks pieturas labs un negadās kāda ķibele vai aizķeršanās. Bet mūsu rīcībā kopā ir tikai desmit. Tas nozīmē, ka varam arī neuzkāpt nekur, ja laiks samaitājas, vai arī nonākam kādās citās problēmās. Tik ilgi šeit šoreiz diemžēl nevaram karāties (vārda tiešākajā nozīmē!). Jāatkāpjas, jo esam pārāk vāji – fiziski, tehniski, taktiski un morāli.

El Capitan "Muir Wall" VI 5.10 A3 – tas nozīmē: grūti pieejams, daudzdienu maršruts, sarežģīti kāpjamas klintis, lielākoties uz mākslīgajiem atbalsta punktiem, kuru ierīkošana ir apgrūtināta un nedroša. Svelmainais karstums mijas ar vētrainām brāzmām un negaisiem, "jākarājas" uz sienas daudzas dienas, jānakšņo piekaramajās platformās. Šajā maršrutā nav gandrīz neviena metra viegli kāpjamu klinšu, par to varējām pārliecināties jau pašā sākumā pie zemes – pēc skata viegls "kamīns" (nedaudz ieslīpa, uz āru vērsta, plata plaisa klintī) izvērsās par visai smagu pārbaudījumu uz vairākām stundām. Un tā stunda pēc stundas paiet piemeklējot plaisas izmēram atbilstošu drošināšanas ekipējumu, tiek likts lietā viss, gan lielākā izmēra "frendi" (Black Diamond Camalot Nr.4), gan mikroielikņi (DMM Wallnut 00), gan "debesu āķi". Vienīgi no klinšu āķu dauzīšanas atturamies – tas ir principiāls kāpēju ētikas jautājums.

Trešās dienas priekšpusdiena paiet nolaižot augšup uzvilkto ekipējumu un atkāpjoties. Tāda nu ir tā spēle! Acīmredzot, šoreiz siena ir spēcīgāka! Sēžam zem sienas, vārām kafiju un mierinām sevi ar domu, ka ne mēs pirmie, ne arī pēdējie. Divi amerikāņi, kas sāka šo pašu maršrutu vienu dienu pēc mums, arī ir "uz zemes" – izgājuši divas virves (~90 m) un sapratuši, ka tomēr nevarēšot.



"Pārspēlējām" mūsu plānus uz vieglāku variantu - Half Dome Regular Northwest Face (VI 5.9 A2). Vakarā, savā apmešanās vietā – "Camp 4" kempingā, kurā dzīvo kāpēji no visas pasaules, gatavojamies nākošajam izgājienam. Ejam uz pilnīgu minimumu - pārtikā divi "PowerBar" (65 g saldu "draņķu" maisījums) un gabaliņš maizes ar sieru uz cilvēku dienā, ūdens - 2 litri dienā (minimums skaitās 2,5 litri), guļammaiss un Gore-tex jaka, kāpšanas ekipējuma minimums...

Piedzīvojumi sākas jau piegājienā. Sakarā ar to, ka sienas pamatne nav plašu tūristu masu apmeklējuma objekts, taka uz šo vietu nav iestaigāta. Vietām nākas izmantot izžuvušu upīšu akmeņainās gultnes, vietām lauzties cauri krūmu biežņām, vietām kāpt pa drūpošām, ar sūnām un zāli apaugušām klintiņām. Jo tuvāk esam sienai, jo vairāk izprotam lietas nopietnību. Pārņem šaubas, pārdomas un tā kā nedaudz bail… Mūsu izvēlētais ceļš gan ir pa vienu no sienas malām, un pirmajā pusē nav tik vertikāls, bet augšpuse, kas redzama pat no sienas pamatnes, ir "satraucoša"!

Vai tad Tev ir bail? Un ko man tagad darīt: neteikt neko, noklusēt, pateikt, ka nav? Lai jau brīnās, apbrīno un uzskata, ka esmu pārgalvīgs bezbailis… Noklusēt izjusto un pārdzīvoto? Atzīties savā vājumā? Tas nav vienkārši, pateikt: "Jā, man ir bail, pat ļoti, ļoti bail!" Tikai, diez vai kāds to sapratīs tā, kā tie, kas paši līdzīgās situācijās un vietās bijuši. Cik lielas var būt bailes? Nav jau tām nekādas mērvienības…

"Atraujamies" no zemes, pareizāk gan no sniega, kas vēl saglabājies no ziemas milzīgās Ziemeļrietumu sienas pakājē slēpjoties no karstās Kalifornijas saules. Pulkstenis rāda pusčetri pēcpusdienā. Līdz tumsai mums jātiek uz pirmā plaukta, citur nakšņot pat pusguļus nav iespējams. Jāsteidzas, jo karāties virvē vai stāvēt visu nakti uz neliela klints plauktiņa nav gribēšanas. Trešajā virvē sākas "siena"…



Karsti. Tāda sajūta, ka vakara saule sakarsējusi sienu un tevi pašu. Bet varbūt tas no bailēm? Sviedri tek aumaļām, caur uzacīm ik pēc brīža acīs ietek kodīgs šķidrums, kas pāri vaigiem un lūpām nonāk arī mutē. Vai bailēm arī ir garša? Ik reizi sniedzoties pēc jaunas aizķeres raupjajā klints virsmā, nākas gar biksēm vai kreklu noslaucīt plaukstas un pirkstus, kas atkal un atkal kļūst mikli. Šķiet, pat magnēzija pulveris, kas iebērts mugurpusē pie jostas piekabinātajā maisiņā, tos nespēj nosusināt. Bet rokām jābūt sausām, jo klints vietām ir ļoti gluda, brīžiem pat šķiet – slidena. Tādām vietām labāk ātrāk pāri! Roka satver asu klints šķautni, tiesa gan aizķere ir pāris pirkstu platumā. Kājas joprojām mēģina atrast atbalstu. Virve, kā nepaklausīgs suns, jau kuro reizi apstājas un negrib doties līdzi saimniekam, ieķērusies kādā no plaisām metrus desmit zemāk…



No "stacijas", kurā viens zem otra platā plaisā ieķīlējušies divi kāpēji, augšup stiepjas četrdesmit metrus augsts "kamīns" – plaisa starp monolītu klints sienu un milzīgu plāksni. Starp tām ieķīlējušies lielāki un mazāki akmeņi. Kurš vēlas doties šajā "skurstenī"? Plaisas beigās vairāk kā metru plata pārkare… Jautri, kā ziemassvētkos!



Ar divām nakšņošanām uz slīpiem plauktiņiem (kājas iebāž pie virvēm piekabinātā mugursomā, lai neslīdētu nost no plaukta, pats karājies uz pašdrošināšanas - jauku nakti!) izgājām sienu (vairāk kā 700 metru vertikālā daļa). Sevišķi ekskluzīvas otrās, ziemeļrietumu sienas labākās naktsmītnes - uz "Lielajiem Smilšainajiem Plauktiem" (Big Sandy Ledges) – 50 cm x 4 m plaukts, tiesa gan nedaudz ieslīps…



Kāpšana bija jauka, piegājiens un nogājiens gan drausmīgi gari – no virsotnes līdz ceļam ielejā kādi 13 km pa takām. Kā kompensācija par pārdzīvoto un lielo staigāšanu – fantastiski Sjerra Nevadas kalnu skati. Kalni, kā akmenī kalti okeāna viļņi, meži ar gigantisku izmēru sekvojām, ziedošas pļavas, strautu čalošana, majestātiski ūdenskritumi ar varavīksnes kroņiem.



Pāris dienas atpūtāmies slavenajā "Camp 4" kempingā, pakāpām bolderinga akmeņos, izstaigājām visus Jozemītu ielejas jaukumus (ezeri, ūdenskritumi, skatu vietas, bāri), un tad ar Jāni nolēmām uzkāpt vēl pa vieglāko maršrutu El Capitan East Buttress (V5.10a A1), ko arī veiksmīgi izdarījām. Ļoti skaists vienas dienas kāpiens, ar piedzīvojumiem. Un vai gan piedzīvojums iespējams bez bailēm, pārdzīvojumiem un cerības uz labu iznākumu?

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv