Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Dace Vegnere: Dzīves esences bioķīmija

Ar Daci Vegneri ar e-pasta palīdzību "sarunājas" Kristaps Liepiņš
Foto no Daces Vegneres arhīva
2009. gada decembris, Rīga

Ģimene, darbs, ikdienas rūpes, mūzika, grāmatas, teātris... Kas vada sievietes prātu, kad tā dodas tālos ceļojumos apmeklējot džungļus, tuksnešus, kanjonus un alas, izvēlas piedalīties piedzīvojumu sacīkstēs, ik pa laikam nodarbojās ar paaugstināta riska nodarbēm – slēpo ārpus trasēm, brauc ar velosipēdu tur, kur braukšana ne vienmēr ir droša, kāpj stāvās klintīs un dodas uz kalnu un vulkānu virsotnēm? To droši var jautāt Dacei. Viņa noteikti zina atbildi, - vismaz iespējamās atbildes savu versiju...

Kur, kā un kāpēc atsevišķos cilvēkos rodas vēlme darīt kaut ko tādu, kas no "mūsdienu cilvēka parastā" skatu punkta veroties, ir ārpus "normālā"?

Neatklāšu droši vien neko jaunu, ja teikšu, ka vislielākā iespēja tikt pie šādas vēlmes ir tiem, kam vecāki bērnībā ir pie tā piestrādājuši. Man, piemēram, bija īpaši lielisks tētis, kas mūs ar brāli radināja pie visādām foršām stellītēm - gan veda uz karjeriem no smilšu kraujām lēkāt, lai pieradinātu pie lidojuma sajūtas, gan ar laivām jau no agras bērnības pa upēm braucām, gan ar parastajām distancenēm Ogres Zilajos kalnos likām lejā pa tādām nogāzēm, ka atcerēties bail, gan garos pārgājienos gājām, ložņājām pa visādiem brikšņiem, stāviem upju krastiem - izrādās, ka esmu "krastojusi" (rakstu par krastošanu var lasīt šeit, red.) jau pirms vairākiem gadu desmitiem. :) Tā teikt, pirmās adrenalīna devas tika saņemtas jau agrīnā vecumā. Kaut kur lasīju, ka bērniem visas pamatiemaņas esot jāiemāca līdz 12 gadu vecumam. Tad tas ir pamatīgi un uz visiem laikiem.

Un ja ir ielikts šāds dzīvīgs pamats, tad jau vairumā gadījumu turpmākajā dzīvē gribas pamēģināt arvien kaut ko jaunu - asākas izjūtas, dullākas izpausmes - galvenais lai no tā gūtu prieku un gandarījumu. Un tā pamazām nonāk pie lietām, kas "mūsdienu cilvēkam parastajam" varbūt šķiet ne īsti normāli. Gluži likumsakarīgi arī draugu un paziņu loks veidosies no līdzīgi domājošajiem, kas ierādīs atkal kaut ko nebijušu.


"...asākas izjūtas, dullākas izpausmes..." – Kalnu Grupa 4 / 2007-2008

Par sevi varu teikt, ka pārsvarā to īsto baudījumu dod tikai tas, kas nācis ar baigām grūtībām, sākumā varbūt pat licies pilnīgi neizdarāms, kur bijis kāds krietns riska moments, utt. Emocijām ir jābūt "par visu naudu". Visās dzīves jomās. Kā tajā Antuāna de Sent-Ekziperī teicienā par spraigo dzīvi, kas sola gan ciešanas, gan prieku. Loģiski - visam jābūt līdzsvarā. Ja gribi kolosālus prieka mirkļus, tad zini, ka kaut kad jau būs arī krietni jāpabēdājas. Bet citādi jau nav vērts. Grūti ir ilgstoši pieslēgties banāliem, ikdienišķiem procesiem. Nespēju iedomāties sevi, piemēram, nedēļu resnējot kādā Turcijas kūrortā milzu viesnīcā ("viss iekļauts") un kursējot maršrutā "restorāns - baseins - viesnīca - pludmale". Tad jau gandrīz labāk darbā - pelnīt naudu kādam "nenormālam" pasākumam.

Vai vari pastāstīt par savu "piedzīvojumu izjūtu"? Kas ir tas, kas Tev šķiet interesants, kas ir tas "nenormālais"?

Piedzīvojums - tā ir tā dzīves esence, mirklis, kad parādās kaut kas neparedzēts, neordinārs, no rāmjiem mazliet ārā esošs, situācija, kas liek iespringt, prasa netradicionālu risinājumu. Vairāk vai mazāk ar riska elementu klātbūtni. Nemēģināšu teoretizēt par bioķīmiskajiem procesiem, kas organismā norisinās šādos brīžos, bet ir cilvēki, kam veidojas atkarība no piedzīvojuma sajūtas, un arī es, liekas, esmu mazliet ar šo noslieci.

Un ja piedzīvojumu kārajiem ilgstoši nekas nervus kutinošs nav atgadījies, tad jāuzprasās un jāmeklē piedzīvojums pašiem. Ir jau daudzas iespējas nonākt vidē, kur iespēja notikt kaut kam negaidītam ir lielāka nekā, piemēram, sēžot dīvānā ar TV pulti rokā!


Atlasa kalni, Maroka: dziļi kanjonos un augstu klintīs

Es esmu atkarīga no ceļojumiem - dažāda veida, bet priekšroka tādiem mazliet mežonīgiem, pie dabas, pēdējos gados - arī uz mazāk civilizētām valstīm. Mani pilnīgi apbūra Gvatemala un Hondurasa, nupat vēl - Maroka ar saviem krāsainajiem Atlasa kalniem un kontrastiem it visā.

Ceļošana laikam ir vide, kas piedzīvojumu pasaulei vistuvākā. Ir būts dažos vairāku nedēļu velobraucienos - tur allaž kādi pigori atgadās… Sākot ar visdīvainākajām nakšņošanas vietām, pieļaujot iespēju, ka nakts vidū kāds varas pārstāvis varētu palūgt aizvākt teltis no smalka hoteļa apstādījumiem vai grezna pils parka Francijā (nerunājot nemaz par iedzīvošanos kādās soda sankcijās), turpinot ar mēģinājumu pa "zaķi" ar visiem riteņiem uzlavīties uz milzīga kruīza kuģa...


Minam augšā un tad, lielā ātrumā lejup!


Lejup! Vēl dziļāk. Kādā no Sardīnijas salas alām...

Tieši šīs "rozīnītes" paliek atmiņā un priecē vēl pēc daudziem gadiem. Nu kā lai aizmirst Nordkapa iekarošanu pilnīgā miglā, vētrai līdzīgā vējā un jūlija vidus necienīgā dažu grādu temperatūrā, neskaitāmus kilometrus stumjot riteni pāri visai Mageroya salai (pārsvarā pret kalnu), jo braucot vējš gāza riņķī?! Turpmākā idilliskā saules pilnā nedēļa ar gleznainajiem fjordiem tik spilgti atmiņā nav saglabājusies...


Dolomītu kalnu vilinājums - gan vasarā, gan ziemā!

Vēl viens aktivitāšu komplektiņš, kas bagātinājis man vairākas vasaras - Karintijas Alpu un tuvējo Itālijas Dolomītu apgūšana, apvienojot slēpošanu ledājā rīta pusē, kam seko dažādi velomaršruti - gan īpaši gari un gleznaini nobraucieni pieklājīgā ātrumā, gan mazliet pamocīšanās pret kalnu, un protams, mazliet kāpšanas, mazliet ūdensprieku - gan raftings, gan peldes "parastās". Mani fascinē šie kolosālie kontrasti - no rīta vēl paklabini zobus apsarmojušā pacēlājā sēžot, izbaudi kārtīgas ziemas cienīgas sajūtas pa "ķemmi" vai blakus esošo pūdersniega lauku nēsājoties, bet pēc pāris stundām jau minimālā ietērpā saulainā Alpu pļaviņā ar riteni manevrē starp Milkas-govīm, piemēram. Nu pilnīgi sirds dzied! Un piedzīvojuma definīcijas cienīgas situācijas jau tur arī viena pēc otras!


...

Kas vēl man šķiet interesants? Jau vairāk kā desmit gadus neapnīk ziemās kalnos slēpot. Sevišķi patīk reģioni, kur var kārtīgi izceļoties - visas dienas garumā pa vienu trasi divreiz nebraucot. Cenšos kaut kā nonākt pietiekamā fiziskā formā, lai off-piste (ārpustrašu slēpošana, red.) priekus varētu baudīt tik, cik gribas, nevis tik, cik kājas atļauj… Ja fiziskā pilnveidošanās ies līdzšinējā tempā, tad uz gadiem 80 varbūt beidzot pienāks laiks arī heli-ski. Ha-ha! Sava rozīnīte ir orientēšanās skrējienos. Parastā skraidīšana man kaut kā īpaši neiet pie sirds, bet ja kaut kas jāmeklē un jāmaldās - lūdzu, katrā laikā! Un ja vēl ir iespēja Magnēta rezultātos ieraudzīt, ka vienā gadījumā no desmit ir izdevies noskriet kādu neapšaubāmi spējīgāku, ātrāku un veiklāku cilvēku, tad prieks ir klāt kā likts! Šovasar beidzot ļāvu pierunāt sevi arī uz Piedzīvojumu mačiem - paldies manai lieliskajai sasaites biedrenei Vinetai! Un tā pirmā reize nebūs pēdējā. Kad Magnētā gadās kādi pāru skrējieni vai rogainings - cilpojam abi ar dēlu, iezviegdami par manu tizlumu un īpašo topogrāfisko idiotismu. Kas var būt labāks par to!?

Izskatās, ka Tavos "piedzīvojumu izjūtas" meklējumos iepriekšējos gados būtisku vietu ieņēmuši arī kalni un kāpšana?

Pa kalniem jau savā nodabā biju kāpelējusi ne reizi vien, bet kopš Kalnu Grupas man šī pasaule atklājās pilnīgi jaunās krāsās. Par to varbūt neizplūdīšu pārāk - ir daudz lieliskāki literāti aprakstījuši Sardīnijas un Šamonī "militāri-patriotisko sporta nometņu" lielisko auru, un nupat arī lielisko, jau pieminēto Marokas eposu. Katrā ziņā klinšu kāpšanas, trekinga vai Via Ferrata maršruti tagad tiek iepīti teju vai katrā manā ceļojumā. Un vēl mani fascinē darbīgie vulkāni! Pagaidām kolekcijā gan vēl tikai trīs - Pacaya Gvatemalā un Itāļu Stromboli un Etna, bet ļoti gribētos šo komplektiņu papildināt. Tie ir tik dažādi!


Liesmojoša vulkāniskā lava Gvatemalas Pacaya vulkāna nogāzēs...


...un Sicīlijas Etnas sniegotie klajumi!

Dažreiz mazliet žēl, ka ar šīm visām jaukajām lietām esmu sākusi ņemties tā pavēlu ("gadās arī tādi…" - atbildot uz kāda interesenta jautājumu par Kalnu Grupas kursantu vidējo vecumu, ir teicis K.Liepiņš), bet tā dzīvē sagadījās- kopš 5 gadu vecuma biju uz pāris gadu desmitiem un diezgan nopietni sapinusies ar dziedāšanas lietām (jāsaka gan, ka tādā veidā bez liekiem tēriņiem apceļoju vienu otru diezgan tālu vietu pasaulē), tad vēl bērna audzēšanas periods, kaut kāda materiālā nespējība… Bet agri vai vēlu jau katrs uz sava īstā ceļa uzķepurojas! Lai pilnībā atbildētu uz iepriekšējo jautājumu - kas man šķiet interesants – protams, būtu godīgi jāstāsta arī par mūziku, grāmatām, teātri, bet tas lai paliek citai reizei un citai vietai.

Sieviete un riskanti piedzīvojumi, sieviete un bīstamas situācijas... Sieviete un Risks? Vai šie abi tomēr nav zināmā pretrunā?

Ar risku sievietēm ir atšķirīgas attiecības dažādos viņu dzīves posmos. Vismaz man tā bija. Īpaši piesardzīgas viņas ir, kamēr ir kāds neliels bērns pašām. Tad jau vispār visas izjūtas un maņas ir drusku izmainītas, bet tas pāriet. Atceros - bijām Norvēģijā, kad mans jaunēklis bija kādus 7-8 gadus vecs. Kāpjot uz Prekestolenas klinti (tur tā smukā vieta ar 600 m vertikālo klints sienu līdz fjordam, ļoooti tūristu iecienīts maršruts) bija aizcilpojis stipri man pa priekšu. Nekad neesmu sūdzējusies par bailēm no augstuma, bet toreiz, ejot gar katru šaubīgu, potenciālu kritiena vietu, kuru sīkais jau bija veiksmīgi izgājis, riktīgi izbaidījos - līdz ļimstošām kājām un skudrām pa muguru.

Bet kopumā man liekas, ka uz tādiem gaumīgi riskantiem pasākumiem sievietes parakstās pat vairāk nekā veči - pēdējo gadu kalnu pasākumos, kur man gadījies ņemt dalību, dāmas vairāk vai mazāk ir bijušas pārsvarā. Protams, tādas nopietnās, skarbās, ļoti lielu fizisko spēku prasošās performaces ir vairāk vīriešu lauciņš, un tur proporcija ir pretēja.

Kam jau ir tā atkarība no adrenalīna, tam mazliet riska būs nepieciešams jebkurā dzīves jomā - vai viņš puisietis vai dāma. Tas jau nāk uz āru visur - gan stilā, kā cilvēks, piemēram, vada auto, gan kā slēpo, gan daudzās ikdienišķās lietās. Pašai man ar risku ir tādas duālas attiecības. Zinot, ka pie mazākās neuzmanības tieši es mēdzu atrauties pēc pilnas programmas, un zinot, ka gribu nodzīvot ļoti garu dzīvi ar piedzīvojumiem bagātām vecumdienām, savu tieksmi pēc riska mēdzu apzināti piebremzēt, cik nu izdodas. Esmu tāda mēreni apdomīga būtne. Nemaz nav tālu pagātnē jāskatās, kas notiek pie mazākās neprecizitātes - Des Grands Montets "treniņu plaisā" to parādīja manu lūpu pāršķēlušais leduscirtnis … Sicīlijā - pussolītis pa kreisi, steidzoties safočēt kādu īpašu kāpšanas momentu - un lūdzu- vairāku metru lidojums, rokas ģipšos, kājas vienās šuvēs, zila acs un ļoti liela laimes sajūta, ka man vēl vispār ir iespēja pašai par to pastāstīt…


Ar leduscirtni pa seju. Pati sev. Savā atvaļinājumā...

Bet nu velk jau mani tomēr reizēm uz drusku dullām lietām, tāpēc mēģinu kaut kā pietuvināt savas fiziskās spējas tam, ko daru - lai klintīs netizlotos, bet kāptu. Lai slēpojot dēlam nebūtu kauns ar mani kopā uz kalna atrasties. Žēl, protams, ka Marokā šogad klintis nevarēju izbaudīt visā pilnībā - bet par to pussolīti Sicīlijā ir jāmaksā ar garu rehabilitācijas periodu… Un gan jau nākamreiz es no "Intūrista - tuksnešu iekarotāja" atkal pārvērtīšos normālā kalnu kazā. :)

Vai vari saņemties uz pastāstīt mazliet precīzāk par sajūtām, kuras piedzīvoji Sicīlijā? Jāsaka, ne visi ir gatavi par tādiem brīžiem runāt, bet tas tomēr ļoti palīdz citiem šādas kļūdas nepieļaut...

Sicīlijā mums pieciem bija lieliska mācību stunda ar nosaukumu "negadījums nelīdzenā vietā", kas īstenībā bija pat ļoti noderīga, kā viela pārdomām ilgākam laikam. Protams, ka Kalnu Grupā visi bijām noklausījušies baisos brīdinājumus, ka visuzmanīgākajiem jābūt tad, kad liekas, ka vairs jau nav nekādas bīstamības. Bet stāsti ir stāsti, tomēr paša pārdzīvotais ir gluži kas cits. Jo laikam jau cilvēkos pārāk stipri ir iekodēts, ka "ar mani jau nu gan nekas tāds nevar atgadīties"...


Sicīlija, San Vito Lo Capo apkārtnes klintīs

Bijā tā… Gandrīz divu nedēļu ilga ceļojuma pēdējā diena. Pēdējās četras dienas kāpām latviešu klinšu kāpšanas "filiālē" San Vito Lo Capo. Kā pēdējo pietaupījām "Just For Fun"- vistuvāko maršrutu pie pašas kempinga sētas. Kad beidzot biju uzkāpusi tā, kā pašai patika, liku punktu Sicīlijas klintīm - noāvu klinšu kurpes un ar neaizšņorētām krosenēm (tā nebija labi!) steidzos (arī nav labi!) uz "fotopunktu", no kura bija doma iebildēt pēc manis kāpjošo Līgu. Tur tāda normāla tūristu taciņa, kas iet gar pašu klints pamatni, bet zem viņas vēl labs gabals stāvuma - ar asiem akmeņiem, dadžiem u.t.t. Tad nu notika vienkāršs misēklis ar kāju, kas gadījās pārāk tuvu taciņas malai, iespējams uz kāda kustīga akmentiņa - un vienkārši mazliet zuda līdzsvars, kā rezultātā apmēram 7 metru lidojums/ripojums uz leju. To dažu sekunžu laikā bija trīs domas, ko skaidri atceros:
- ak tad tā tie cilvēki kalnos nositas… bet vai tas tiešām notiek ar mani?!
- kāpēc es nevaru patīt filmu atpakaļ?
- gravitācija un mans svars ir lielāki nekā varēju iedomāties…

Vienu brīdi sekoja "melnais", bet vairāk pazust man neļāva Vineta, kura ļoti profesionāli vēdināja gar acīm kaut kādu priekšmetu un teica, lai tikai neverot vairs acis ciet un "neaizejot"… Uzmetot skatu manam apakšstilbam, kur brūce bija viennozīmīgi ne pašu spēkiem sakopjama, biedru grupa nolēma saukt talkā mediķus. Par laimi, ķivere man bija galvā un vienīgais, kas galvas rajonā cieta, bija virspusēji, bet plaši un krāšņi nobrāzts vaigs un riktīgi zila acs. Tāpēc domāt varēju un izrīkoju visus noņemt sistēmas un pārģērbties par "tūristiem parastajiem", noslēpjot ekipējumu, jo man apdrošināšana bija tikai ar "kalnu tūrismu" (vieglprātīgi - atzīstu). Būtībā kā tūrists jau arī nogāzos, nevis kāpjot.


Just For Fun! (Tieši bildes centrā, tāds viegls un skaists.) Ak! Smukie itāļu dakteri...

"Ātrie" bija klāt zibenīgi. Smukie itāļu dakteri pilnīgi bez jebkādām maksām (skaitījās nelaimes gadījums) sešas stundas mani apkopa un noformēja rīta lidojumam uz Latviju. San Vito Lo Capo klīnikā sašuva divas kāju brūces, tad veda uz Trapani saģipsēt vienu no lauztajām rokām. Otra sāpēja stipri mazāk un bija vajadzīga nokļūšanai Rīgā, tāpēc uz to īpaši viņu uzmanību nevērsu. Tāpat jau bija gana jautri - visi pēc kārtas cilāja marles kompresi pie manas acs, kuras apkārtne ar katru brīdi kļuva arvien krāsaināka, un ziņoja, ka izskatoties kā "boxer". Pa burzmu bija nozaudējuši vienu no manām krosenēm, tāpēc no ķirurgu plānajām cepurītēm ar kancelejas skavotāja palīdzību "medbrālītis" izgatavoja man īslaicīgas lietošanas apavus.


Kā pēc boksa mača...

Nakts pagāja, cīnoties ar sāpēm un sadalot manas somas Nr.2 saturu pa pārējo četru kompanjonu somām. Lidošana atpakaļ mums bija dažādos laikos - šajā rītā tikai mums ar Vinetu, bet ar dažādām lidmašīnām. Es, protams, nebiju izlasījusi EasyJet noteikumus (izlasīju vēlāk!), tāpēc izbrīnījos, kāpēc tiek prasīts ārsta sertifikāts, ka es tāda drīkstu lidot… Visus rentgenus un pārējo dakteru sarakstīto dokumentāciju biju veiksmīgi aizmirsusi uz aukstā marmora soliņa, kur sēdēju gaidot mašīnu, kas atveda mūs atpakaļ no slimnīcas uz kempingu… Tad nu gan es visvisādi lūdzos, iežēlināju, mānījos, līdz beidzot man atļāva aizpildīt kaut kādu invalīdu veidlapu, ka "pati pie visa būšu vainīga, un pret EasyJet nekādu pretenziju". Un vēl samācīja melot lidmašīnas kapteinim, ka viss tas ar mani noticis pirms trijām diennaktīm, ja viņš gadījumā man ko prasīs. Pārsēžoties Romā uz AirBaltic jau biju gudrāka, un pār ieģipsēto roku tika nevērīgi pārlikta jaciņa + galvā kepons + saulesbrilles + bieza tonālā krēma kārta uz vaiga. Nevienam jautājumi neradās.

Rīgā tai pat vakarā sekoja fotosesija "traumās", no kurienes pēc pusnakts iznācu jau ar divām ieģipsētām rokām un klibu, bet nesalauztu kāju.

Kādi secinājumi? Kalni (un klintis, protams, arī!) patiešām ir potenciāli bīstama vieta, un katram var gadīties savs kustīgais akmens, pat veiklajiem un spēcīgajiem. Par ķiveri - milzu paldies Kristapam, ka pieradināja pie tādas galvassegas, citādi nez kā būtu. Rūpīgāk jāpapēta maršrutu apraksti un jākāpj un jādrošina no īstās vietas, kura kā izrādās bija ap to rajonu, kur piezemējos… To gan uzzināju tikai pēc nedēļas, kad Kristaps, ar Kalnu Grupu Sardīnijā būdams, telefoniski uzklausīja manu bēdu stāstu.

Tad vēl bija daudz pārdomu par to, kā būtu, ja šāda situācija gadītos nevis pie kempinga sētas, bet augstu un tālu kalnos, kur piemēram nebūtu pat telefona zonas. Kā rīkotos, ja mēs būtu nevis pieci, bet, piemēram, divatā - vai palikt vēdināt to cilvēku, kurš taisās atslēgties, vai skriet pēc palīdzības? Katrā ziņā par aptieciņas saturu turpmāk noteikti tiks piedomāts īpaši.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka jo lielāka Drošība, jo mazāks Piedzīvojums. Ir tādi, kas savā nesagatavotībā un pieredzes trūkumā, bieži vien pat muļķībā un aprobežotībā saredz īpašu Piedzīvojumu. Kā ir ar Tevi? Cik svarīga Tev ir Drošības sajūta Piedzīvojumā?

Nedomāšana par drošību piedzīvojumu pasaulē, manuprāt, ir ne tikai sevis un sava piedzīvojuma ierobežošana. Tā ir arī necieņa pret tiem cilvēkiem - gan saviem kompanjoniem, gan svešiem, kuri gadās blakus, kad notiek tas, ar ko pats vairs savas nesagatavotības dēļ galā netiek - pasākums sačakarēts visiem! Tas ir ētikas un inteliģences jautājums. Krakauera un Brīšīrsa 1996. gada Everesta notikumu izklāstā ir gana daudz pārdomu par šīm lietām...

Sargies pats - un Dievs tevi sargās. Interesanti, cik valodās un cik versijās šī tēze pasaulē lasāma? Tā kā man ir ilgtermiņa plāniņš piedzīvojumiem bagātai dzīvei, tad parakstos par Drošību nedrošās lietās un vietās!


Ne tikai virve un ķivere! Arī atbilstošas zināšanas. Un attieksme!

Tu jau nedaudz pieminēji sacenšanos un rezultātus. Piedzīvojumi un sacensības, sacīkstes, izieto maršrutu kategorijas, kāpienu cipariņi... Kāda ir Tava attieksme pret šo "salīdzināšanos"?

Neesmu liela sacensību piekritēja nevienā dzīves jomā. Vairāk sacenšos pati ar sevi - ar saviem iepriekšējiem rezultātiem, panākumiem. Esmu gana paškritiska un labi apzinos, ka uz šī vortāla lasītāju kopējā fona mani "sasniegumi" kāpšanas jomā ir absolūtie bērna šļupsti, tāpēc par izkāpto maršrutu cipariņu salīdzināšanu pat neizteikšos.

Nevar noliegt, ka bija patīkami vinnēt, piemēram, piedzīvojumu sacīkstēs "Barona mantojumā II", kur minimālo programmu bijām uzstādījuši - finišēt vispār, bet maksimālo - nepalikt pēdējiem. (Jo tā diviem no mums trim vispār bija pirmā reize šādā formātā.) Nebūdami ne tuvu spēcīgākie un izturīgākie, mazliet pavariējām ar stratēģiju, un – gadījās iesācēju veiksme! Protams, forši, ka ir šī salīdzināšanas iespēja, bet piedzīvojumu sacensības, manuprāt, tomēr vairāk ir procesa baudīšana, nevis dramatisks cīniņš par vietām. Un ja par to vēl tiek ķerts kreņķis, tad ieguvums no pasākuma varētu būt pat ar mīnusa zīmi.

Piedzīvojums jau nemaz tā uz pasūtījuma nav saņemams vai iestudējams. Tas atnāk pats, kad to varbūt nemaz negaida, iespējams, ka biežāk pie cilvēkiem, kas tam ir noskaņojušies un uz pasauli skatās caur pareizajām brillēm... Un tiem tad arī nekaitēs sacensību elementi un rezultātu salīdzināšana, galvenais vienalga būs piedzīvojums. Viss atkarīgs no tā, ko no konkrētā sportiskā pasākuma katrs vēlas sev iegūt. Svarīgi, lai dzenoties pēc rezultāta, netiktu strādātas kādas zemiskas lietas un sīkas cūcības.


Lai kur tu arī nebūtu, Austrijas ledājos vai Gvatemalas džungļos...

Par tām "brillēm". Tu rakstīji: "...uz pasauli skatās caur pareizajām brillēm" Kādas Tavuprāt ir tās labākās, piedzīvojumos ejamās "brilles"?

Piedzīvojumos ejamām brillēm, pirmkārt, jābūt uzliktām uz smaidīgas sejas. Un tām ir īpašie filtri, caur kuriem visparastākās lietas un situācijas redzamas no neparastās un krāsainākās puses.



Vēlies pievienot komentāru par šo interviju? Vēlies ko jautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv