Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Raķupes ozolu ieleja

Autors: Edgars Baltiņš [ AUTORS?]
Foto: Artis Goba, Viktors Vasiļevskis
2009. gada decembris, Rīga

Agrs 11. novembra rīts. Nozvana modinātājs, jāceļas. Kaut ko velku mugurā, kaut ko lieku somā, ātri apēdu brokastu maizi ar kafiju un gaidu zvanu. Telefons arī neliek sevi ilgi gaidīt, Artis ziņo, ka visi ir un jau ceļā. Sarunājam, ka es pievienošos pārējiem Dundagā pie veikala. Braucu, visapkārt smagas debesis, brīžiem sijā smalks lietutiņš, vispār noskaņojums tāds nīgrs...

Bija pagājis kāds laiciņš, kopš mūsu pēdēja velobrauciena pa Vestienas augstieni, un bijām jau noilgojušies kaut kur atkal doties. Prognoze svētdienai Kurzemes pusē solīja sauli. Atšķirībā no citām reizēm, šajā reizē nolēmām iet kājām. Imanta un Rimanta Ziedoņu grāmatas "Mežu Zemē Latvijā" (izdevniecība "Lauku Avīze", 2006, red.) iedvesmoti nospraudām maršrutu pa Raķupes ieleju posmā no Vecieres ietekas līdz Pāces ietekai. Likās, ka šo attālumu spēsim nostaigāt vēl rudenīgi skopajā dienas gaismā. Gājiena mērķis - pārliecināties par izdaudzināto dižozolu daudzumu šajā posmā. Latvijas Dabas Fonda mājas lapā pieejamās bildes neko tādu gan nesolīja.

Pulkstenis 9:15, esmu klāt Dundagā. Iesērfojam veikala plauktos pēc kādām nebūt papildus kalorijām, visa diena, aktīvi kustoties svaigā gaisā, tās noteikti patērēs! Atstājam Viktora auto viensētā pie Pāces ietekas un dodamies uz ieplānotā maršruta sākumu, kur manu auto novietojam Strautiņu mājas pagalmā.



Visi vēl tādi smaidīgi. Ejam mežā. Sākumā paralēli upes tecējumam vijas meža ceļš, ko arī izmantojam, tad upe aizvirzās pa labi, un mēs tai sekojam. Pabrienam pa brikšņainu jaunaudzi un iznākam upes palieņu pļavā. Tur savdabīgs labirints, ko veido upes mestie loki un savulaik atstātās vecupes.



Pa to laipojam pirmā dižkoka meklējumos. Kaut kur tālumā pavīd ķeburaino zaru dižvainags, bet klāt vēl netiekam, priekšā šķēršļi. Ejam pa pļavas un meža sadures līniju, līdz Artis iesaucas: "Cik daudz ozola lapu pie zemes, bet koka nav..." Tomēr atrodam - tas kautrīgi paslēpies starp tumšajiem egļu stāviem. Atzīmējamies ar fotosesiju. Uzspīd arī saule.



Atkāpei gribas atzīmēt, ka visā gājiena garumā pie upes bija visai maz bebra saimniekošanas pazīmju, tikai divi aizsprostu dambji, no kuriem viens uz pietekas, un daži nograuzti koki.



Apstākļi visi, lai šī būtu īsta bebru paradīze, bet laikam mednieki šeit stingri regulē bebru izplatību.



Lūk, arī pirmais īstais dižkoks, pie kam, tas nav nokaltis, visi zari dzīvi. Salīdzinot ar dižozolu, es tā pakājē izskatos visai niecīgs. Fotografējamies un ejam tālāk. Cilpojot kopā ar upes plūdumu, paspējam sauli ieraudzīt no visām četrām pusēm. Artūrs grib brokastis. Vienā līkumā pāri upei pārkritis kādreiz krastā augušais dižkoks, tā vainags aizņem labi lielu platību. Kāpelējot pa izgāztā koka zariem aiz līkuma ieraugām kaut ko lielu un zaļu, līdz attālajā objektā sazīmējam koka stumbru. Ejam tuvāk.



Baļķēna apkārtmērs ir iespaidīgs, apmēram divi metri bez matiem. Prātā nāk bildēs redzētie mamutkoki, šis gan nav tik augsts. Šeit arī ieturam brokastis, jo mežā jau trīs stundas pavadītas. Pēc atpūtas dodamies tālāk, iebrienot mazliet eksotiskos niedru laukos.



Lūk, arī mednieku paradīze, "poligons" zvēru barošanai un medīšanai.



Vēl daži ozolīši un mēs nolemjam mainīt upes krastu, ja līdz šim gājām pa kreiso, tad tagad šķērsojam upes tecējumu un turpinām pa labo krastu.



Šķiet iešana šeit ir vieglāka, atkal virkne ozolu, līdz nonākam līdz vietai, ko par Upeniekiem sauc. Te kartē iezīmētas vairākas mājas, ejam tās skatīt. Visas izskatās pamestas. Taču nē, vienā no tām tomēr kāds vīrs mitinās, un par sevi zināt deva tikai tad kad grasījāmies viņa mitekli apskatīt no iekšpuses... Atvainojāmies par traucējumu, pajautājām ceļu līdz tiltam, kas ir mūsu plānotā maršruta pusceļš, un gājām. Nākošie ozoli apauguši ar interesantu ķērpi. Tāds kā ziedi, žēl bildē to īsti nevar redzēt.



Uz tilta mazliet atpūšamies, ieēdam un apspriežamies kā būt tālāk. Priekšā vēl gabals ejams, bet diena strauji sliecas uz tumšo daļu. Izvēlamies sekojošu variantu: vēl mazliet gar krastu, tad izejam uz paralēli upei ejošo meža ceļu, pa kuru arī finišēsim. Pie upes mūs sagaida fantastiski novakares miglas skati.



Vēl vienas upes pietekas forsēšana un atlikusī ceļa daļa raitai soļošanai. Viktora mašīnu sasniedzam jau līdz ar pilnīgas tumsas iestāšanos.



Arī pēdējais ozols atvadās no mums tumsā. Dienas statistika: soļot sākām ap vienpadsmitiem no rīta un finišējām ap sešiem vakarā, noietais attālums aptuveni mazliet virs divdesmit kilometriem. Ir iecere pavasarī kādu šīs upes posmu izbraukt ar laivu...



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv