Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
"Nice climbing. Good food."

Autors: Alda Bražūne
Foto: Alda Bražūne, Kristaps Liepiņš
2009. gada decembris, Rīga

[1][2]

Šis ir stāsts par to, kā astoņi latvieši – Dace, Guntis, Kristaps, Mārtiņš, Sanda, Signe, Vineta un es – Marokā klintis (un-ne-tikai) meklēja.

No drēgnā un pelēcīgā Latvijas rudens pēkšņi nokļūt vasarā un nebēdnīgi sildīties Marokas saulītē ir patīkamākais, kas ar cilvēku var notikt. Vēlāk gan izrādījās, ka laiks Marokā dažbrīd mēdz būt arī rudenīgi vēss, it īpaši kalnos. Neskatoties uz to, saulīte mūs lutināja katru dienu bez izņēmuma.

Pēc nosēšanās Marakešas lidostā, ņemam auto un dodamies uz Todra Gorge – vienu no Atlasa kalnu ielejām, kurā paredzēta kāpšana. Kaut gan plāns bija jau tajā pašā vakarā būt galā, drīz saprotam, ka paredzētos gandrīz 300 km veikt neizdosies. Atlasu kalnu šķērsošanu atliekam uz rītu un iekārtojamies ceļmalas viesnīcā.






Ceļā redzētā ainavas daudzveidība ir pārsteidzoša!

Lielākā daļa nākamās dienas arī paiet ceļā, lai arī uz ilgāku laika sprīdi apstājamies tikai divreiz – vienviet, lai bišķi pabolderingotu pa kalna galā stāvošiem akmeņiem (šķiet, tas kāds tūrisma objekts, taču mēs tam atrodam citu pielietojumu un izstaipām nosēdētos locekļus), otrā vietā ēdam gardas pusdienas.



Sen ilgotās klintis

Todrā ierodamies pēcpusdienā un, somas izmetuši pirmajā viesnīcā turpat pie klintīm, ņemam ekipējumu un steidzamies kāpt. Forša (smilšakmens, kaļķakmens?) klints, viegli maršrutiņi. Neskatoties uz to, pēc ilgā pārtraukuma, kas "izciests" bez klintīm, ķermenis sajūtas tizls. Neko daudz pakāpt neizdodas, kad saule jau norietējusi un ātri paliek tumšs. Šīsdienas maršrutu pēdējie metri tiek pieveikti jau mēnesgaismā.



Viesnīcā un jau pa ceļam satiktie vietējie bez izņēmuma jautā: "Nice climbing?" - "Yeah, very nice... " ko tad vēl citu atbildēsi, esot paradīzē?

Tā kā nevēlamies daudz maksāt par naktsmītnēm, tad izvēlamies gulēt vienā lielā telpā ar cēlu nosaukumu "Salons". Tīrs tur nav nepavisam un nedaudz smird pēc cigarešu dūmiem, bet pie visa ātri pierod. Sirdī prieks un līksme, ka beidzot esam klāt. Un sapņojam jau par rītdienu, kad varēsim kāpt līdz slikti paliks. Ir teju pilnmēness un gandrīz visi izvēlamies gulēt uz terases. Guntis, kas jau pa dienu parādīja izcilas spējas vadīt auto un tai pašā laikā vienlaicīgi nobildēt visu interesanto un skaisto visapkārt, arī tagad ir uzdevumu augstumos. Guļammaisu kūniņu rinda šķiet tiek iemūžināja no visiem rakursiem. Skats visapkārt pasakains – visapkārt lepni paceļas kanjona klinšu sienas, debesis ir tumši zilas un tajās vizuļo tūkstošiem zvaigžņu. "Halogēna" mēness gaismā vēl ilgi čalojam, skan nebeidzami joki un smiekli. Esam laimīgi.

Nākamajā rītā ceļamies agri, gribas maksimāli daudz izdarīt pirms saule sāk neciešami karsēt. Izvēlamies turpināt kāpšanu tajā pašā sektorā, kur vakar. Šodien kāpšana šķiet daudz vieglāka, klints jau iepazīta un pat kāpšana ar apakšējo drošināšanu neliekas vairs baisa. Azarts aug ar katru izkāpto metru, gribas vēl un vēl.



Pēcpusdienā ejam dziļāk kanjonā – jāizpēta, kas tur ir, un jāatrod kāda kāpšanas vieta, kurā paslēpties no saules. Daļa no mums drīz arī izvēlas kādu sektoru un paliek kāpt tajā, bet citi trīs izvirza sev par uzdevumu izpētīt kanjonu un dodas trekinga izgājienā. Pēcāk atgriežoties, viņi stāsta, cik tur ir skaisti, un rāda ieraudzīto dzīvnieku un dabas skatu foto, tā vien siekala tek ieraudzīt to visu pašu acīm. Taču arī kāpējiem bija gana daudz izklaides! Un ne tikai sevi, bet arī vietējos izklaidējām...



Tadžini, sievas un problēmas

Vakariņās nu jau par tradicionālu kļuvušais Tadžins – īpašā māla traukā gatavots dārzeņu un gaļas sautējums. Vācot nost galdu, pavārs uzjautā: "Good food?" Ēdiens šeit ir ekselents un veselīgs. Ja runā par tadžiniem, tad visa brauciena laikā nogaršojām vairāk kā desmit dažādus. Nosaukums viens un tas pats, bet ēdiens tik atšķirīgs! Garšas nianses noteica ne tikai gaļas izvēle un tadžinam pievienotie dārzeņi, garšvielas, bet arī pavārmāksla. Gatavo viņi nepārspējami labi.

Vakarā mums izceļas saruna par sievām. Vietējais "Rejs Čārlzs" jautā Guntim, cik viņam. Tajā brīdī viņam blakus sēž Dace ar Vinetu un viņš nepārprotami norāda uz viņām. Rejs saķēris galvu vaid: "Tev divas sievas, t.i., divas problēmas, ārprāts!" Pēc brīža viņš piedāvā vienu nopirkt. Par kamieļiem. Kuru Guntis ir ar mieru pārdot? Guntis kļūst ziņkārīgs – cik daudz viņš ir gatavs dot? Pēc ilgākas sarunas viņš novērtē, ka par meitenēm varētu dot 2-3 kamieļus. Viņas jau neesot pirmā svaiguma... Par Signi, kas sēž blakus Mārtiņam, nedotu vairāk par 20, bet mani un Sandu viņš novērtē ar 100 kamieļiem, jo redz mēs esot vienas. Uz jautājumu, cik viņam sievu, skan atbilde, ka viņam esot viena problēma. Bet uz šo brīdi pat tās neesot, jo viņa ir mājās... Tādas, lūk, vakara sarunas.






Pēc saulrieta dzīve šeit pārvēršas un kļūst neparedzama...

Todra šķiet Allaha pamests nostūris. Mūsu viesnīcā pulcējas berberi no tuvākās apkārtnes, vienkārši lai parunātu, dažus vakarus ar mums kopā tusēja arī marokāņu labākais un šķiet vienīgais kāpējs Hassans. Vienu vakaru izdzīvojam īstu vietējās mūzikas eksploziju – bungas rībināt un dziedāt tiek aicināti visi! Njā, un vēl vakaros viņi mēdz iedzert. Šķiet, ka alkohols viņiem interesē pat vairāk nekā tūristu nauda un baltās sievietes. Ne vienreiz vien nācās dzirdēt jautājumu, vai mums nebūtu kāds alkohols priekš viņiem. Līdzīgi arī suvenīru tirgotāji, bija gatavi iemainīt jebkuru no savām precēm pret alkoholu. Nu labi, tik traki jau ar viņiem nav. Viņiem kā maiņas objekts interesē arī krēmi, smēres, apģērbs un apavi.

Tirgošanās

Pirmā saskarsme ar vietējiem mums jau bija pirmajā dienā pa ceļam izbraucot no Marakešas – gribējām nopirkt ūdeni un kaut ko uzkožamu, piestājām vietā, kas līdzinājās mazam tirgum. Protams, nekādas cenas nav izliktas. Paprasām cenu pāris lietām, OK, pieņemamas. Taču, kad nonākam līdz maksāšanai, cipars, šķiet, mainās. Vispār "puisīši" summu nosauc neskaidrā franču valodā, kaut gan iepriekš komunikācija bija veiksmīga un visu viņu teikto sapratu. Acīs neskatās, tā jau ir pirmā zīme. Laikam cerēja, ka es iedošu kaut kādu lielāku banknoti un tad no tās viņi varēs izdot tik, cik gribēs. Es ta' zinu, cik man jāmaksā, bet viņi... Vēlreiz pārprasu, rādu neizpratnes pilnu seju. Viens sāk rēķināt uz papīra, bet kaut kur pusceļā pārtrauc un kaut ko aktīvi diskutē ar diviem pārējiem, pēc brīža papīru paņem otrs, raksta cenas. Rezultātā sarēķina pareizi un samaksāju.






Svaigi un žāvēti augļi – Marokas "dārgakmeņi" – jāzina tikai cena!

Arī kādā miestā pēcāk, jau braucot uz Imlil, gadījās kuriozi. Gribējām iepirkt augļus un prasām cenu. Atbilde skan ļoti dīvaini: pieci, seši, desmit dirhami. Desmit – tā tad ir beidzamā cena? Bet mēs jau neesam muļķi un saprotam, ka tā beidzamā cena ir mums, a vietējiem – divreiz zemāka. Tiklīdz pie stenda parādamies mēs, klāt ir arī "menedžeri", kas pieņem starpnieka lomu starp mums un pārdevēju. It kā mēs pa tiešo neko nevarētu sarunāt. Kaulēšanās nelīdz, ejam pie cita tirgotāja, dažs jau gudrāks – uzreiz saka tūristu cenu, pie cita atkal "menedžeris" ir klāt un aizstāv pārdevēja cenu. Pirkt divreiz dārgāk kā reāli prece maksā arī negribas. Beigās, attālākā vietā ieraudzījām "nevainīgu" puisīti, viņš vēl nebija tūristu industrijas sabojāts un pārdeva mums visu par reālajām cenām!

Par to, kā 3 no mums aizbēga uz tuksnesi un kā Sanda tika atstāta uz klints sienas...

Nākamā dienā iemēģinām aprīkotos daudzvirvju maršrutus klinšu sienā "pie dārziem" (Les Jardins). Tur viens pie otra augšup iet vairāki 5a un 5b grūtību kategorijas maršrutiņi. Nu tā, ka nevar izvēlēties, kuru tad kāpt. Beidzot es eju kopā ar savu sasaites biedreni Signi (nezinātājiem pateikšu, ka viņa ir mana sasaites biedrene jau sen, no Kalnu Grupas, tikai gandrīz nemaz ar viņu kopā nav sanācis kāpt – vienmēr kādu no mums "iemaina" kādā citā sasaitē). Viņa ir pirmā, es sekoju un savā aizrautībā aizmirstu paņemt līdzi mugursomu ar ūdens pudeli un fotoaparātu. Šīs kļūdas dēļ mēs vairākas stundas pēcāk "mirstam" slāpēs.

Kāpšana ir viegla, klinšu āķi klintī iestrādāti ritmiski, mums raiti iet uz priekšu. Blakus maršrutā, vienā sasaitē kāpj Kristaps ar Sandu un Mārtiņu. Iepriekšējā vakarā mums bija plānu kalšanas pasākums, kurā izkristalizējās, ka visu gribēto mēs Marokā nepaspēsim. Ja gribam tā pamatīgi kāpt, nevis, tikko klintis ieraudzījuši, jau traukties tālāk, tad no kaut kā jāatsakās. Tas "kaut kas" varētu būt tuksnesis vai Tubkals. Nonākam pie secinājuma, ka daļa labprāt atteiktos no kāpšanas tuksneša dēļ un daļa, savukārt, - no tuksneša kāpšanas pēc. Izlemjam dalīties un pēc pāris dienām tikties nākamajā kalnu ielejā, lai apskatītu vēl vienu kāpšanas "meku". Sandai bija to četru starpā, kam bija jābrauc uz tuksnesi. Bet viņa neīstajā laikā gadījās neīstajā vietā – netālu no Mārtiņa un Kristapa, kas posās kāpšanai un viņai tā, starp citu, pajautāja, vai viņa nekāpšot ar viņiem... Un kāpēc ne? Izbraukšana uz tuksnesi bija norunāta pēcpusdienā, kad kāpšana tā vai šitādi būs galā. Tikko viņi visi bija izkāpuši pirmo virvi (no kādām četrām uz augšu ejošām), no lejas Vineta, Dace un Guntis paziņo, ka nav ko kavēties, jābrauc uz tuksnesi jau tūlīt. Nekāda kāpšana viņiem vairs nav prātā. Bet otriem lejā laisties arī vēl negribas... Sandai nebija izvēle, viņas soma tika pārlikta mūsu mašīnā. Vēlāk gan viņa atzina, ka tas ir labākais, kas ar viņu noticis.



Īstenībā tas bija sapnis, ne kāpšana. Nekā pārlieku sarežģīta, āķi sasisti gana bieži, lai par drošību nebūtu jāuztraucas un kompānija jautra. Tikuši augšā pa sienu, vēl aizgājām atlikušos metru desmitus līdz kanjona malas pīlāra virsotnei. No tās lieliski varēja redzēt kanjona centrālo daļu – šauro kanjonu ar nelielo upīti tās gultnē un vairākus simtus metru augstajām sienām abās malās, to pakājē esošo viesnīcu "Jasmine" un tai apkārtējās ēkas. Ilgi gan augšā sēdēt negribējās, galvā visu laiku doma par lejā palikušo ūdeni.



Dienas karstākajā daļā izlēmām pabraukt dziļāk kanjonā un apskatīt tos skaistumus, ar kuriem trīs aizbraucēji mūs viņdien bija vilinājuši. Palmas, klintis, kalni un upīte. Vārdos to visu pat neaprakstīt...






Starp akmens oļiem čalojošais ūdens liek uz brīdi aizmirsties...

Par to, kā mēs kāpām augstāk un augstāk

Lai pieliktu punktu klinšu kāpšanai Todrā, bija nolemts izkāpt kādu garāku maršrutu arī ar tradicionālo drošināšanu. Tika izvēlēts ne pārāk sarežģīts maršruts – pārsvarā 4nieki, lielākais pāris 5nieku posmi. Protams, novērtējums nosacīts, jo ņemts no interneta un tur rakstītajam īsti uzticēties nevar. Un, protams, ir bailes un stress, īpaši man un īpaši tāpēc, ka iepriekšējā vakarā izdomāju nedaudz "iesildīties" kāpšanai ar tradicionālo drošināšanu. Vienu virvi kāpu teju divas stundas... Nabaga Signe, kas mani drošināja... Nu man visa apetīte kāpt ar tradicionālo bija pārgājusi. Tomēr nākošajā rītā ceļamies agri, jo nezinām, cik daudz laika mums tas prasīs. Ja viss noritēs veiksmīgi, mūsu plānos bija pēcpusdienā jau doties ceļā uz citu ieleju. Vai izdosies?


Klints kore kanjona šaurākās daļas labajā malā

Šī nebija mana diena. Rīts vēl nebija iesilis. Kāpt negribējās nemaz un katrs pieskāriens klintij bija sāpīgs. Te kāpēju nav bijis daudz un laika apstākļu ietekmē klints vietām ir asa kā nazis. Taču saņemos. Nekas sarežģīts man netika, visu sarežģīto izkāpa Sidža. Tikai bija baisīgi, īpaši uz leju paskatoties.



Galu galā ar šo uzdevumu veiksmīgi tikām galā un saule vēl nebija sākusi nepanesami karsēt, kad jau posāmies lejupejai. Nogājiens – tas prasīja vairāk laika nekā sākumā domāts. Pa gabalu jau tās kalnu korītes izskatās tepat un tādas maziņas, bet tad, kad reāli jāiet – nācās aizelsties.



Kā mēs "iekritām"

Izbraucot no Todras, satikām "Reju Čārlzu", mūsu draudziņu no viesnīcas. Viņš lūdza vai nevar aizvest līdz nākamajai lielajai pilsētai. Kāpēc ne? Mums nav grūti, īpaši tāpēc, ka tas pa ceļam. Izlēmām izmantot "savējo" cilvēku un viņam pajautāt par labākajām vietām, kur iepirkt pārtiku nākamajām dienām. Viņš apsola visu parādīt. Tirgus laukumā viņš ir mūsu gids un tas šķiet ļoti izdevīgi, jo visu iepērkam par reālajām cenām. Mēs tik sakām, ko mums vajag un viņš mūs aizved uz attiecīgo būdu. Dabonam visu un vēl svaigas dateles piedevām. Jūtamies ļoti apmierināti.






Marokas mazpilsētas novakare – rosība un miers vienuviet...

Kad iepirkšanās beigta, viņš mūs aicina uz tēju. Kaut gan bija plānots pilsētu atstāt vēl gaismā un atrast vietu nakšņošanai, piekrītam. Atteikties no tējas esot nepieklājīgi. Viņš iepriekšējā dienā mūs bija lūdzis uz vakariņām pie savas ģimenes, tās mēs bijām atteikuši, jo nezinājām, cik ātri iziesim plānoto maršrutu un ko vispār darīsim, tāpēc vēlreiz atteikt būtu jo īpaši nelāgi. Pēc nelielas lodāšanas pa šaurajām ieliņām, esam klāt. Pie kādas mājas durvīm sēž sieviete, ar kuru viņš mūs iepazīstina kā savu māsu un kura steidzas iekšā mājā, vārīt tēju. Mūs ieved istabā, kas viscaur izklāta ar paklājiem. Vienā galā atrodas stelles un visāda veida diegi un dzijas. Kaktusa, agaves, kamieļvilnas, aitas vilnas un gazeles dzijas...



Sieviete īsumā izrāda paklāju darināšanas gaitu – sākot ar vilnas vērpšanu un beidzot ar aušanu. Un kur gadījies kur ne, klāt ir vēl kāds vīrs, ka mūs laipni sveicina un aicina paskatīt paklājus. Tikai paskatīt, nevis pirkt, tā viņi sākumā saka. Drīz vien istaba tiek sanesta pilna ar paklājiem. Grezni, neapšaubāmi. Un mēs nemaz nepamanām, kā no skatītājiem un apbrīnotājiem esam nonākuši pircēju lomā. Tiek prasīts, kurš paklājs mums patīk. Un cik mēs par to dotu? Par laimi man patīk visi un aizbildinājums, ka man jau viens ir, strādā, neliekos viņiem interesanta. Tiek attīstīta teorija par gidu-vadātāju un saprotam, ka diez vai sieviete ir viņa radiniece, visdrīzāk esam iepinušies klasiskajā tūristu pievilināšanas shēmā. Nu labi, viņiem jau arī jādzīvo un jādomā, kā nopelnīt un ģimeni pabarot. Būtu jau labi iegūt savā īpašumā kādu rakstainu virves paklāju...

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv