Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Mežonīgs divdiennieks

Autors: Edgars Baltiņš [ AUTORS?]
Foto: Edgars Baltiņš
2009. gada novembris, Rīga

Šis ir stāsts par divdienu braucienu pa mežonīgiem apvidiem gar Ukrainas - Rumānijas robežu. 2007. gada pavasarī, laikā kad valstī maija svētki ar brīvdienām, portāla "mtb.lv" domubiedru grupa pieņēma mani savā pulciņā nedēļas piedzīvojumam Rietumukrainas Karpatu kalnos ar velo. Par cik biju "svešais", biju nepietiekami informēts par piedzīvojumu saturu, un arī daudzdienu velo, un it sevišķi kalnu pieredzes, man nebija, attiecīgi – bija robi ekipējuma nodrošinājumā...

Katra šī brauciena atsevišķā diena bija savs piedzīvojums, un ir atsevišķa stāsta vērta. Sākšu ar garāko un centrālo pasākuma piedzīvojumu.

Jau pašā sākumā zinājām, ka šis būs divdienu brauciens, un visi bija optimistiski noskaņoti , taču pēc Kosmača ciema gadatirgus apmeklējuma, un Goverlas virsotnes "iekarošanas" piedzīvojumiem, braukt gribētāju rindas kusa kā pavasara sniegs. Droši braucēji bija tikai divi - Aleksejs un Dima. Trīs bija šaubīgi, tai skaitā arī es. Šaubas, kas nomāca mani, bija mazliet bailes no kalnu draiskās laika apstākļu maiņas, jo man nebija atbilstoši droša ekipējuma. Vienīgais par ko biju drošs, un kas sevi brauciena laikā pierādīja, bija zeķes. Visvairāk mani uztrauca apavi, kas manā gadījumā bija vasaras velo kurpes ar ventilējamu zoli. Tas draudēja ar slapjām kājām un ja uznāk sals, - tad sekas varēja būt nelāgas. Tomēr vilinājums ņēma virsroku pār racionāliem apsvērumiem, un es laidos avantūristiskajā piedzīvojumā.



Tā nu mēs četri piereģistrējāmies pie pēdēja robežsardzes posteņa, saņēmām brīdinājumus nešķērsot robežu un devāmies nezināmajā. Aleksejs bija izpētījis šo maršrutu no iepriekšējā gadā šeit braukušo maskaviešu aprakstiem, kuriem ar laika apstākļiem nepaveicās un viņiem bija nācies atkāpties.

Maršruts veda pa mazapdzīvotiem Rumānijas - Ukrainas pierobežas apvidiem. Otrās dienas pievakarē mums teorētiski vajadzēja izbraukt pie viena no ciematiem Baltās Čeremošas krastā, kur tad mūs savāktu un nogādātu bāzē.

Sākums tradicionāls, lēna rāpšanās augšup pret kalnu. Pēc plāna bija jāsasniedz kalna virsotne, uz kuras atradās nu jau kārtējā pamestā PSRS armijas radaru stacija, domājām, ka tur kādā no būvēm rīkosim naktsguļu. Kāpiens mums sanāk diezgan raits un lokatoru staciju sasniedzam brīdī, kad saule vēl gana aukstu, ja nemaldos pulkstenis bija ap sešiem vakarā . Apsekojām potenciālās naktsmājas, safotografējām iespaidīgos kalnu panorāmas skatus un nospriedām, ka nē, - šeit nakšņošana nav forša.

Visur mitrs un pūš caurvējš. Aleksejs saka, ka visai netālu ir kalnu ciemats, braukšana tikai uz leju un vajadzētu stundas laikā tur nonākt. Tur noteikti ir vairākas pamestas mājas, kur naktī apmesties. Domāts - darīts, laižam. Sākums daudzsološs, taču iebraucot mežā mūs sagaida neizkusis sniegs, braukt vairs nevar, stumjam. Vēl pēc brīža seko lielākais šīs dienas pārsteigums – robeža.



Nē nu, robeža plānā bija paredzēta, taču ceļš kartē iezīmēts Ukrainas pusē, bet dabā žogs priekšā, principā - strupceļš. Esam veikuši pusi no ceļa līdz sādžai, ir variants atgriezties un doties tālāk pa citu ceļu, kas pa virsotnēm nonāk galamērķī, bet nav ne laika, ne spēka atpakaļ kalnā rāpties. Izpētām robežu un secinām, ka gar žogu ir šaura robežsargu iemīta taciņa, kura gan mirkst ūdenī...

Kombinācijā ar mīkstajām sūnām tāds purvelis sanāk. Te nu sāku ķert kreņķi par savām kājām, jo gaisa temperatūra arī sāk kristies – nupat tā tuvojas nullei, un jo zemāk saule, jo vēsāk. Kustoties to, protams, tā nemana, bet prāts skaitļo. Neko darīt - stumjam, iet grūti: dzeloņdrātis no vienas puses, asi egļu zari no otras, periodiskas drāts atsaites vecajam žogam traucē virzību. Tagad laiks skrien ātrāk nekā mēs spējam iet, un tumsa mūs noķer ceļā. Ap kādiem astoņiem vakarā sākam apsvērt domu gulēt zem egles, bet tomēr vēl turpinām, jo GPS rāda, ka nav tālu atlicis. Dima dabū "mīksto" riepā, bet laika ekonomijai remontu atstāj uz rītu, stumj vien tādu pašu. Beidzot āra temperatūra ir sasniegusi tādu mīnusu, ka sāk piesalt velosipēda bremzes, un rati apsalst ar vižņiem un negrib griezties. Tālumā redzam gaismiņu. Beidzot! Pulkstenis jau desmit vakarā, pie izgaismotās mājas satiekam kādu sievieti, lūdzam, vai nevaram kādā šķūnī nakti pārlaist. Šī saka nē, jo neesot vietējā, saimnieki uz pilsētu aizbraukuši, sūta mūs pie kādas tur Marijas, kura dzīvo kaut kur tur aiz stūra. Ka ne, ne. Skatāmies, tālāk tumsā vīd vairākas ēkas, bez gaismas, dodamies tās izpētīt: visas pamestas. Izvēlamies vienu ar izsistiem logiem (durvis gan aizslēgtas), izceļam rāmi lai riteņus var dabūt iekšā, iepriekš redzētā sieviete vēl kaut ko pa gabalu mums kliedz, bet mēs īsti nesadzirdējām... Iekārtojamies cik nu ērti varam, pavakariņojam un mēģinām gulēt. Es šausmīgi drebu: nelikās, ka ir tik auksti , bet ķermenis tā reaģē. Spriedām, ka bijuši kādi mīnus septiņi. Cēlāmies līdz ar sauli, dubaks baigs, bet debess zila, tātad iesils. Velosipēdi tā sasaluši, ka nekas nekustas. Nesam saulē lai atkūst, jo arī jaunu kameru "instalēt" nevar, riepa sasalusi kantaina. Vakardienas tante arī klāt, un atkal jautā, kas esam, lai pases rādām, ka te pie robežas tāda kārtība, cik viss slepeni... Jā, vakar "neko nezinu", šodien priekšniece.

Pēc brokastīm un vienas stundas varam startēt. Sākumā braucam pa kalnu ielejām līdz nonākam ciematā, kurā mežsargs mājo.



Tur nolemjam ieturēties, jo skaista lapene un kalnu upīte blakus tek. Iznāk pie mums arī pats mežkungs, pastāsta, ka pirms pāris dienām šeit bijusi velosipēdistu grupa no Maskavas, bet ārā snidzis un putinājis (mums saule!), deva arī vadošus norādījumu kā tālāk braukt. No šīs vietas mums atkal bija jāsāk rāpties virsotnēs. Pasākumu jautrāku darīja fakts, ka ceļu krustām šķērsām šķērsoja strauti un upītes, bieži vien plūstot tieši pa pašu ceļa vietu. Sākumā kaut kā laipojam, un mēģinām kājas saglabāt sausas (ne mazsvarīgs ir fakts, ka ūdens strautos ir stindzinoši auksts!). Vēlāk jau bridām pa taisno un ūdens arī kaut kā vairs nešķita tik auksts, paldies saulītei!



Saule, protams, padarīja šo pasākumu baudāmu un nogludināja tos nedaudzos ekstrēmus, kas bija. Ceļā mums gadījās riepas plīsums, kuru veiksmīgi salāpījām ar sanesumos atrasta gumijas zābaka palīdzību. Ceļš kalnā turpinās, ievērtējam ukraiņu kalnu mežizstrādes īpatnības – zāģētāji sagāž un sagatavo baļķēnus, tad ar miniatūru zirdziņu palīdzību tie tiek savilkti vienuviet un lādēti vecu armijas ZIL markas visurbraucēju kravas kastēs, vai vēl ekstrēmāk, uzpludinot mazās kalnu upes un tad visu baļķu lērumu ar ūdens masu laiž no kalna zemē.



Atradām vecu pagājušā gadsimta cara laika ceļu, smuki.



Braucām līdz tas beidzās baisā gravā, kura bija pilna ar sniega un ledus maisījumu, nogāzes stāvas un apledojušas. Redzējām, ka taka iespējams otrā pusē turpinās, taču riskēt un pārvarēt šo šķērsli negribējās. Tā vietā Aleksejs piedāvāja vēl labāku izklaidi, pa taisno uz augšu, nieka 300 augstuma metri vien esot... Uzveicām, protams.



Tad sekoja posms pa kalnu korēm, no kurām spilgtākā atmiņa, bez krāšņiem kalnu panorāmu skatiem, bija – braucam pa tādu kā egļu un citu koku tuneli līdz atduramies pret baltu sienu apmēram trīs metru augstumā: tāda neizkususi sniega mēle mums aizšķērsoja ceļu.



Tad veiksmīgi tikām no virsotnēm lejā līdz Melnjai Čeremošai.



Tālāk jau pa ieleju divpadsmit reizes (vai līdzīgi ) ar vai bez tilta šķērsojām Čeremošas upi, izbraucām ciematā ar robežsardzes posteni, atzīmējāmies, ka esam atgriezušies.



Pārģērbāmies pēdējās tīrajās drēbēs, sazvanījām bāzi, ka var sākt mūsu evakuācijas plānu. Paši nolēmām nesēdēt uz vietas, bet braukt pretī. Jau tumsai iestājoties mūs pa vienam vien salasīja busiņš ar sagaidītājiem. Jāatzīmē, ka tumsā ukraiņi saviem auto lukturus lieto nelabprāt, bet mums tādiem, lampiņām mirgojošiem, signalizēja, dūres kratīja. Vēlas vakariņas bāzē, stāsti kā kuriem gājis, degvīns, Bogdana speķis un atkal stāsti... Iemiegam vēlu, bet rīt jau pēdējā velo pasākuma diena.

Bāzē – pansijā "Pie Bogdana", kuras saimnieks bija pats Bogdans - ļoti atsaucīga ģimenīte, neatkarīgi no mūsu ierašanās laika (pat divos naktī!) sagaidīja mūs ar pielīgtajām vakariņām un atkal agri no rīta ar brokastīm. Ko vēl gribās atzīmēt? Kā jau minēju, mēs ceļojām pa mazapdzīvotiem kalnu apvidiem un pamatoti cerēju ieraudzīt kādus nebūt savvaļas dzīvniekus, bet bija tikai viena vārna un bailīga vāvere...



Arī putnu dziesmas mūs nepriecēja, tas kaut kā jocīgi. Bogdans zināja stāstīt par vilkiem, lāčiem un dažādiem ragu lopiem, kuri mīt šais mežos. Pirmajā vakarā mēs dzirdējām mednieku pūstās ragu taures Rumāņu pusē, pēcāk nospriedām, ka intensīvās medīšanas dēļ dzīvā radība ir kļuvusi tik tramīga, ka nepriecēja mūs pat no liela attāluma.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv