Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Baloni un Spārni

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto: Normans Graustiņš
2009. gada novembris, Rīga

"Īīvāār !... Īīvāār !..." no meža malas skan stiepti saucieni. Es atsaucos, ka esam jau klāt un Ivars arī ir tepat aiz muguras. Aiz muguras dzirdu Ivara smago elpu un to, kā žļerkst viņa zābaki.

Es atsaucu, ka Ivars ir pārāk aizelsies, lai pats atsauktos, bet man netic. Kazeņu krūmi brīžiem ir pāri jostasvietai un zem tiem saglumējuši kritušo koku stumbri. To visu papildina tumsa un pamatīga rasa, taču pēdējā attiecināma tikai uz mani. Kā gan Ivaram varēja 15 minūtes atpakaļ ienākt prātā tāda doma – pasirot (paklaiņot) pa Gaujas senleju? Te nu mēs tagad esam un baudām visu komplektu. Sajūta tāda, ka mēs būtu kā caur tādu Nārnijas skapi vai Zvaigžņu vārtiem pēkšņi nonākuši citā dimensijā. Viss taču sākās pavisam citādi...

Pāris dienas atpakaļ gaisa balonu tēvs Gunārs Dukšte uzaicināja mūs palidot ar paramotoriem (paraplāniem, kurus dzen lidotājam uz muguras nostiprināts motors ar propelleri) jaunizveidotā gaisa balonu pacelšanās laukuma atklāšanas pasākumā. Turpat pie baloniem domātā lauka atradām arī sev puslīdz piemērotu pacelšanās laukumu, jo balons ceļas augšup vertikāli, bet mēs līdzīgi gulbjiem – skrējienā, kurš lēnām pārtop lidojumā. Pēc brīža abi bijām gaisā un fotografējam notiekošo uz zemes. Paredzēts, ka balonus uzpūtīs, brīdi tie stāvēs uz zemes un priecēs tautu, pēc tam pacelsies un lidos kaut kur Siguldas virzienā.



Pavisam ir septiņi baloni un "Biz-biz Mārītes" ir pat divas – viena lielāka, otra mazāka un it sevišķi labi tās izskatās, kad guļ uz zemes uzpūstas līdz pusei.

Lidojot apm. 350 m augstumā virs pacelšanās laukuma pēkšņi ieraugu ko gluži nesaprotamu – no zemes manā virzienā milzīgā ātrumā tuvojas dūmu strūkla. Nekā cita, tikai dūmi. Izskatās kā no filmas par Hariju Poteru, kur kauč kādi spoki lidoja. Taču pēc sekundes desmitdaļas viss noskaidrojās, jo raķete atvērās, uzliesmoja un nu manā virzienā lidoja sarkanas liesmas kamols. Skaidri sapratu to, ka mūsu trajektorijas krustosies un smadzeņu procesors zibenīgi izvērtēja iespējamās sadursmes sekas – ja raķete trāpīs paraplāna spārnā, tad tajā paliks divi pamatīgi caurumi un iespējams es veiksmīgi piezemēšos, bet ja tā iesprūdīs un degs kaut kur pie benzīna bākas, tad pat rezerves izpletņa izmešana vienīgi paildzinās manu degšanu gaisā. Žannu d'Arku tēlot nevēlējos, tādēļ novilku labo bremzi līdz galam, reizē arī motoram iedodot maksimālos apgriezienus. Sekoja straujš gāziens pa labi, pat drusku atmuguriski un raķete aizšāvās augšup vietā, kur man bija jāatrodas pēc pāris sekundēm. Vēlāk balonisti komentēja, ka esot izskatījies kā "Matriksā", bet es par šo joku vēl gribēšu kādu konjaku no raķetes šāvēja, kurš bija pavirši pārliecinājies, ka "debesis ir tīras".



Pēc brīža gaisā bija visi septiņi baloni, taču diezgan izretojušies, līdz ar to nevarējām saprast - kuram blakus lidot. Balonus vējš nesa garām Siguldai, tādēļ es nolēmu aplidot Siguldas skaistākās vietas. Papriecēju ļaudis nolidojot tuvu garām panorāmas ratam, lidojot lejup virs slēpošanas trases un par lielu prieku secināju, ka senlejā nav "caurvēja" vai citādas apgrūtinošas gaisa plūsmas, tādēļ lidojumu turpināju Siguldas tilta virzienā.



Aiz tilta ir Siguldas "trulīša" troses un tieši pa tām ripinājās arī pats vagoniņš. Parēķināju, ka atstatums starp tiltu un vagoniņu ir pietiekams, lai puslīdz droši pārlidotu tiltu un izlidotu zem gaisa vagoniņa. Pārliecinājos, ka esmu pietiekami augstu virs tilta, lai mani netraucētu kāds autobuss un es pārāk nekaitinātu uz tilta stāvošos cilvēkus, un šķērsoju tiltu. (Sveiciens pārītim, kurš stāvēja uz tilta, ceru, ka es nesabojāju meitenes frizūru!) Pēc tam samazināju augstumu un žvikts! - zem "trulīša". Sajūta fantastiska. Ivars rācijā sauca, ka esot to paspējis nofotografēt.



Nākamais mērķis bija Turaidas pils. Aplidojām to pa lielāku gabalu, tad lai viens otram netraucētu, vienojāmies, kurš no mums lidos pirmais. Ivars apriņķoja torni zemāk par torņa jumtu, bet es caurlidoju pagalmu. Apskatīju vēl no augšas Dainu parku un devāmies atpakaļ pie baloniem.

Baloni pa to laiku taisījās nolaisties kādā plašā tīrumā ar labības rugājiem. Izrādās, ka tā ir tikai pasažieru pārkāpšanas vieta, jo šodien balonisti sumināja un vizināja Siguldas apkārtnes zemes īpašniekus. Tas tādēļ, lai zemes īpašnieki ir saprotošāki, ja gadījumā viņu ganībās vai tīrumā nosēžas šāds gaisa kuģis, jo kā sak’ – vējam nepavēlēsi...

Kamēr pasažieri mainījās, mēs riņķojām virs pļavas ultra zemā lidojumā, tas ir - mūsu pēcpuses bija apmēram metru no zemes. Vēlāk stāstīja, ka kādam lauku duksim tas neesot paticis un viņš esot skrējis man pakaļ palēkdamies, cenšoties iekost man dibenā.

Baloni pacēlās tālākam lidojumam un mēs ar tiem. Aplidojām pļavas un mājas, kuras ir pusceļā starp Siguldu un Līgatni. Baloni sāka taisīties uz nolaišanos, bet mums bākās vēl benzīna gana. Ivars vēlējās nolaisties Turaidā, kur sievas ar automašīnām viegli varētu atbraukt pakaļ. Domāts – gandrīz darīts... Lidojam virs Gaujas senlejas un priecājamies par ainavu. Ivars izsaka vēlmi kādreiz pasirot pa šiem mežiem. Man bija sens sapnis palidot ultra zemā lidojumā virs Gaujas. Lidojot uz Turaidu tas bija izdarāms, jo saule bija pie horizonta, lielie dienas vēji beigušies, tātad to varēja puslīdz droši darīt, ja rēķina, cik droša vispār ir lidošana, turklāt - virs upes. Nospriedām, ka ja jau to darām, tad vismaz pret teorētisko vēja virzienu, lai lidojuma ātrums mazāks. Spriežot rācijās par šādu plānu, bijām jau krietni tuvu Turaidai, līdz ar to apmetu plašu loku, lai tiktu atpakaļ vietā, kur vēlējos sākt lidojumu virs upes. Tieši vietā, kur vēlējos laisties zemāk, upi šķērsoja elektrības vadi. Noškrobojos un pabrīdināju Ivaru. Viņš gan vēlāk teica, ka neesot šo dzirdējis. Ivars izmeta mazāku loku līdz ar to bija man priekšā. Virs upes gaiss bija auksts un mitrs, turklāt pilns ar kukaiņiem. Lai nelaupītu sikspārņiem barību, es aizvēru ķiveres stiklu, bet Ivaram nācās lidot ar piemiegtām acīm.

Tā lidojot, kad līdz ūdenim ir labi ja pāris metru un abās malās ir koki, rodas pilnīgi sirreāla sajūta. Manuprāt, to var izbaudīt tikai putni un vēl kādi ļoti maza izmēra lidaparāti, kā, piemēram, paraplāns. Arī baloni tur mēdz ielidot, bet viņi nespēj lidot virs upes uz priekšu.

Kad esam brīdi tur palidojuši, man kļūst vēsi un nepatīkami, saku Ivaram rācijā, ka jālaižas no šīs gravas ārā – man vairs nepatīk. Ivars neko neatbild un turpina lidot. Es arī sāku bažīties par to, vai neesam pārāk tuvu gaisa tramvajiņa trosēm, vai pietiks laika droši apgriezties. Ivars tuvojās kārtējam pagriezienam un pēkšņi... viņa spārns sagāžas atpakaļ un man tas atgādina frontālo salocīšanos, kāda iespējama iekļūstot turbulentā gaisā. Nevaru gan saprast no kurienes bezvējā turbulence, taču es arī nevēlos "atrauties" tādu salocīšanos, tādēļ dodu "gāzi grīdā" un metos atpakaļ. Ivars pa to laiku uz muguras iegāžas upē... Ar lielu atvieglinājumu ieraugu, ka tai vietā ir tik sekls, ka viņš spēj piecelties kājās. Ja viņš to nespētu, tad ziepes būtu lielas, jo es nekā nespētu palīdzēt, pat ja upes malā būtu pieklājīgs nolaišanās laukums. Respektīvi, Ivaram nāktos aizturēt elpu tik ilgi, kamēr viņš izkabinātos no motora iekares un tās ir vismaz trīs karabīnes + plecu siksnas, iespējams vēl kāda jostas soma un rācijas vadi. Tālāk, veiksmes gadījumā, viņš varētu iznirt, neveiksmes gadījumā viņam apkārt būtu simtiem haotiski peldošu stropju. Pacēlies virs Ivara ieraugu nogāšanās iemeslu – pāri Gaujai nostiepts melns elektrības kabelis un Ivars to nepamanīja tādēļ, ka krasti ir apauguši ar tumšiem mežiem.

Pa to laiku Ivars ir izrāpojis krastā un guļ uz vēdera zālē, bet spārns joprojām upē. Ivars vēlāk stāstīja, ka esot ar rokām un zobiem turējies pie niedrēm, jo Gaujas straume aiz spārna šo lēnām vilkusi atpakaļ upē. Es "uzdzenu" augstumu, lai novērtētu, kā no šejienes var kājām tikt līdz mašīnai. Salīdzinoši netālu redzu māju, tas nozīmē, ka ir arī ceļš, bet neredzu kur un kā šis ceļš savienots ar šoseju. Saku rācijā Ivaram, lai viņš iet gar to pašu nelaimīgo drāti līdz ceļam, bet Ivars neatbild. Paceļos vēl augstāk un lidoju virs celiņa, kurš brīžiem pazūd zem kokiem. Mēģinu rācijā sasaukt kādu no automašīnā braucošajiem un atbild Ivara sieva – Gita. Cenšos izdomāt ne pārāk šausminošu iemeslu, kādēļ viņai jābrauc kaut kādā čuhņā pēc Ivara. Saku, ka Ivars nolaidies nepareizajā vietā un nav melots. Burtiski sakot, uz kuru pusi griezt stūri, no gaisa iekoriģēju abas mašīnas mazā pļaviņā pretī negadījuma vietai un ar otro pārlidojumu nosēžos mazajā pļaviņā. Nu jau stipri krēslo un zālē dziļa rasa. Palūdzu savai sievai samest spārnu "ātrajā somā" (viņa to akurāti saloka – Paldies par to!) un skrienu pie Ivara. Ir jau tik tumšs, ka knapi varu caur kokiem saskatīt nelaimīgo vadu. Pieskrējis pie upmalas vēl labu laiku dabūju iet pa straumi uz leju, jo straume Ivaru bija vilkusi lejup. Ivars ir dzīvs, vesels, tikai slapjš un škrobīgs.

Paņemu ķiveri, kas piekrauta ar elektronikas pārpalikumiem un pilošo jaku. Ivars stenēdams uzveļ mugurā motoru ar sašķaidītu propelleru, kurš ar kādu šķembu pamanījies cauršaut benzīna bāku, un sākam maldīties atpakaļ. Es cenšos iet gabaliņu pa priekšu lai izlūkotu mazāk brikšņainu vietu, jo ar ~35 kg motoru uz muguras pat pa pļavu nav nekāda pastaiga, kur nu vēl pa šādiem brikšņiem. Vēlāk secinājām, ka prāta aptumsumā nebijām ievērtējuši, ka Ivars nesa arī kādu spaini Gaujas ūdens, kurš bija satecējis pa caurumu iekšā benzīna bākā. Joprojām nevaru ieraudzīt vadus un man liekas, ka ejam par daudz pa kreisi. Cenšos griezties pa labi, bet baidos aiziet pa apli. Ivars saka, ka es eju nepareizi un es pats sāku apjaust, ka esmu apmaldījies. Štrunts par mani, bet žēl Ivara, kurš stenēdams brien ar motoru uz muguras. Labajā pusē, kur jābūt upei, ieraugu gaismiņas. Nekādi nevaru saprast kā neapdzīvotā vietā uz upes var būt gaisma, bet variantu jau vairāk nav – eju uz tām. Tās izrādās auto tālās gaismas, kuras Gita pagriezusi pret mežu – Paldies viņai par to, jo es mobilo telefonu un rāciju ātrumā biju aizmirsis lidojuma somā.

"Īīvāār !... Īīvāār !..." no meža malas skan stiepti saucieni. Uz ceļa gaidītāji atviegloti nopūšas tikai tad, kad ierauga pašu Ivaru. Meklējam lukturīti nākamajam gājienam, jo jāiet pakaļ nākamajai mantu porcijai, bet ir jau tik tumšs, ka redzēt nevar neko un nemaz. Par laimi atrodas mazs fotoaparāts, kuram ir provizoriska gaismiņa makro bildēm. Maldamies ar šo kaķaci pa krūmiem, līdz nonākam pie slapjas auduma un stropu čupas, kas garnēta ar Gaujas aļģēm un citiem ūdensaugiem. Ieveļam to visu ātrajā somā un Ivars uzceļ plecos. Šoreiz man līdzi ir GPS un tas palīdz saprast virzienu. Nezinu, ko iesāktu bez kaķacs, jo tiklīdz tā izdziest, tā apkārt iestājas tik melna tumsa, ka neredzu pat pats savas rokas. Nezin kādēļ šobrīd nespējam baudīt sirojuma sajūtu, bet steidzamies uz auto, lai tiktu siltumā un sausumā...



Nākamā diena Ivaram pagāja vēlreiz ķemmējot mežu, lai atrastu pa tumsu izsētās elektronikas ierīces, no kurām daļa patiešām atradās. Pēcpusdienā manā piemājas dīķī mazgājām paraplāna spārnu, kurā bija "saķerts" apmēram spainis Gaujas ūdenszāļu.



Pasākuma laikā neviens no pilotiem necieta, bet pie zaudējumiem jāpieskaita "sašķilts" (pret ūdeni) propelleris, ar propellera atlūzu cauršauta benzīna bāka un neliela motora pārjaukšana - žāvēšana. Lielākais zaudējums - morālā škrobe un mežā nokāstais fotoaparāts ar ekskluzīvām gaisa balona festivāla bildēm (iespējams, kāds sēņotājs atradīs...), bet ja kas, Ivara fotoaparāts varētu kļūt par grūti atrodamu geokešinga objektu.

Te būs aptuvenās koordinātes:
~57 10,48
~24 51,38
Ja nu kāds fotoaparātu patiešām atrod, tad mums interesē tikai kartes informācija - fotogrāfijas.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl vairāki Normana Graustiņa raksti par lidojumiem ar paraplāniem:
● Ar Dievpalīgu Marokā
"Inšallah". Tas nozīmējot, ka viss būs kārtībā, ja vien tāda ir Allāha griba. Marokā ļaudis Allāham tic vairāk, kā zinātnei... >>>
● Neziņā tītie jeb sviestmaizes likums
Jo vairāk esmu kur braucis, jo biežāk secinu, ka plānot praktiski nav jēgas jo pēdējā mirklī Liktenis (Sliktenis) visu sagriež kājām gaisā… >>>
● Maroka. Nekas nav tik vienkārši...
Vējš pūš pareizajā stiprumā un virzienā. Ar piekto piegājienu paceļu spārnu, tiklīdz pasperu soli kraujas virzienā, mani uzrauj stāvus gaisā. >>>
● ...mūsu dienišķo termāli mums dodi...
Esam sasnieguši bez dažiem metriem 2500. Tas patiešām Latvijā ir daudz. Sajūta pilnīgi sirreāla, jo zemi klāj dūmaka, bet mēs esam virs tās! >>>
● Bez balss, ar klibu kāju
840 m. Vēja šņākoņu stropēs pāršķeļ čerkstoša balss rācijā: "Norman – tu izskaties nepieklājīgi mazs". Maigi teikts, ka balsīs dzirdama labsirdīga skaudība. Es atbildu, lai kāds atved vilnas zeķes... >>>

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv