Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Monblāns – meklējot atgriešanos sevī

Autors: Andris Jākobsons [ AUTORS?]
Foto: Romain Denis (Francija)
2009. gada novembris, Rīga

Ir ļoti grūti raksturot tās sajūtas, ko sevī izdzīvoju. Dažkārt sev jautāju, vai maz spēju vēl just. Varbūt bezgalīgu tukšumu. Pēdējo mēnešu laikā mana dzīve viļņojās augšup un lejup, daudzsološiem pacēlumiem sekoja bezdibenīgi kritumi. Tomēr tam visam pa vidu man šķita, ka esmu dzīvs.

PIRMS DOŠANĀS CEĻĀ

Vēl nedēļu pirms aizbraukšanas es nejutos nedz dzīvs, nedz miris. Šķita, ka pārdzīvojumu ir bijis tik daudz, ka biju kļuvis pret tiem bezjūtīgs, jutos iekšēji izdedzis. Es biju zaudējis interesei, motivāciju un slīgu dziļā depresijā. Vien sapratu, ka man vajag spēcīgu grūdienu, izrāvienu, lai es spētu atrast sevī spēku mērķtiecīgi rīkoties, dzīvot tālāk.

Ja arī man nebija ne ambīciju, kaut kur dziļi manī bija pamodušās bailes. Turklāt esot mājās, tālu no kalniem, tās ieguva citas dimensijas – kalni šķita pakāpjamies divtik augstu, līdzi nesot visas iespējamās briesmas – lavīnas, akmeņu nogruvumus, slēptas plaisas ledājos. Turklāt arī apzinājos, ka risks ir augstāks, dodoties kalnos vienam bez sasaites un drošināšanas, bez uzticama partnera un drauga līdzās. Varbūt tieši vienpatība mani bija novedusi pie iekšēja sabrukuma.

Lai arī Monblāns nav augstākais kalns pasaulē un uzkāpšanai nebūt ne sarežģītākais, risks jebkurā gadījumā pastāv. To, ka varu kļūdīties, nenovērtējot briesmas, es apzinājos. Ar katru nākamo mirkli, kas mani tuvināja aizbraukšanai, bailes palika aizvien lielākas, tās gāzās pār mani kā lavīna. Panikā gribējās bēgt, izrauties no vientulības, pašam no sevis. Tomēr to neiespēju. Viss notiekošais šķita sirreāls. Ārēji nekas nebija mainījies, bet dziļi manī katastrofa jau bija notikusi. Bija tāda sajūta, it kā gars būtu pametis ķermeni. Es vēroju sevi no malas. Redzēju savu fizisko ķermeni, kas reflektoriski funkcionē, bet dvēsele bija jau citā matērijā, citā dimensijā. Tā izkliedējās bezgalībā.

Tik ļoti vēlējos, lai tajā brīdi man līdzās būtu tuvs un mīļš cilvēks. Iespējams, ka tad es iespētu sevi savākt, koncentrēt atpakaļ vienā veselumā. Tomēr vēlmēs dažkārt atšķiras no realitātes. Tā tas bija arī šoreiz. Šī cīņa man bija jāizcīna vienam, pašam sevī.

Lai kā arī es nejustos, ceļojums jau bija sācies tajā brīdi, kad es pirmo reizi par to iedomājos. Vēl nebiju devies ceļā, bet bija sajūta, ka esmu jau kalnos. Dienu pirms izbraukšanas sajutu spēcīgu dzīvotgribas impulsu, nemiers bija atkāpies, atbrīvojot vietu pārliecībai par izdošanos. Tomēr, sakravājis somu, sajutos vientuļi un skumji.



CEĻĀ PRET VIRSOTNI
13. oktobris

Pēc ceļā aizvadītām 13 stundām, tostarp gandrīz trijām stundām lidmašīnā, stundas autobusā, un turpat vai piecām stundām trijos dažādos vilcienos, beidzot biju nokļuvis mazā kalnu pilsētiņā Pre-Saint-Didier Aostas ielejā Itālijā. Izgājis no pilsētas, jau tumsā kādā meža norā uzcēlu telti. Skumjas, kas mani bija pārņēmušas pirms aizbraukšanas, bija transformējušās klusā mierā. Pilsētas namu logos dega siltas ugunis. Pirms iemigu domāju par cilvēkiem, kas dzīvo aiz šiem logiem un, kā ikviens no mums, ilgojas pēc kopābūšanas. Tā vien liekas, ka tā bija sajūta, kas tovakar man pietrūka visvairāk.

14. oktobris

Naktī gulēju cauru miegu. Pļaviņā, kurā biju uzcēlis telti, rēja stirnu buks. Mana (telts) klātbūtne viņu bija izbiedējusi. Vismaz tā izklausījās. Nakts bija vēsa, bet plusos – atrados tikai 1200 mvjl.

Līdz ar pirmo gaismiņu paēdu brokastis, novācu telti un devos ceļā. Pēc septiņu stundu iešanas biju tā pārguris, ka bezspēkā atkritu netālu no Ghiacciaio del Miage (ledājs Monblāna masīva pakājē) morēnas aptuveni 2000 mvjl. Tā vien šķita, ka būšu sevi pārvērtējis. Lai gan mugursoma svēra tikai nedaudz vairāk par 20 kg, bija sajūta, ka tā ir daudzkārt smagāka. Iespējams, ka man atspēlējās paša paviršā attieksme pret ēdienreizēm – pēdējos mēnešus ēdu maz un neregulāri.

Telts uzcelšana jau bija īsts varoņdarbs. Kad tas tika paveikts, es "atslēdzos" uz divām stundām un tikai tad ķēros pie tējas vārīšanas un vakariņām.

Pavisam todien veicu aptuveni 15 km, pakāpos augšup līdz 2000 mvjl, tad aptuveni 400 augstuma metrus, ķerdamies pie koku zariem, stumbriem, saknēm un visa kā cita, kas pagadījās pa rokai, planēju lejup pa stāvu nogāzi (man tā arī neizdevās atrast kartē iezīmēto taku), un pēc "brīvā kritiena" veicu tos pašus 400 augstuma metrus pretējā virzienā, ejot pa ceļu.

Laiks vakarā izrādīja nepatstāvības pazīmes. Pūta spēcīgs vējš un rietumos mākoņi bija "apēduši" daļu kalnus.

15. oktobris

Nakts bija auksta. Neskatoties uz dūnu jaku, kuru biju uzvilcis, plānais guļammaiss izrādījās daudzkārt par plānu. Ap plkst. 5iem, lai sasildītos, uzvārīju tēju.

Mirkli pirms saullēkta devos ceļā. Man bija nepieciešamas sešas stundas, lai pa haotisko ledāja morēnu pakāptos 650 metrus augstāk. Vietā, kur bija jāsākas takai uz Rifugio Gonella (namiņu kalnākāpējiem), kas atrodas 3087 mvjl un no kura sākās itāļu standartmaršruts, mani sagaidīja plaisu haoss. Man izdevās piekļūt gandrīz pie pašas klints, metrus 20 virs manis varēja redzēt takas marķējumu, tomēr plata plaisa pie apledojušās un stāvās klints pārvilka svītru maniem nodomiem iekarot Monblānu no itāļu puses.

Kaut kur uz morēnas atpūšoties, nozaudēju fotoaparātu. Kādu stundu staigāju šurpu turpu to meklēdams, tomēr starp akmeņu tūkstošiem to atrast likās neiespējami.

Atpakaļceļš jau vedās raitāk – 650 augstuma metri uz leju 4 stundās. Lai gan par īpaši dinamisku lēkāšanu pa akmeņiem nosaukt nevarētu, par nogurdinošu gan.

16. oktobris

Ceļā devos jau plkst. 5os no rīta. Trijās stundās veicu 800 augstuma metrus uz leju un 15 km pa horizontāli uz Courmayer (1200 mvjl). Plkst. 9:40 jau sēdēju mikroautobusā uz Chamonix (Šamonī, red.) Francijā, no kurienes ar vilcienu aizbraucu līdz Les Houches (1000 mvjl).

Dodoties kalnu virzienā man somā bija tikai viens litrs ūdens, pārējos traukus cerēju piepildīt pie kāda no kalnu strautiem, tomēr izrādījās, ka tādu šajā maršruta posmā nemaz nav. Iztērējis vien puslitru ūdens un atlikušo taupot, saulē un vējā izžuvis sešās stundās pakāpos 1400 augstuma metrus, līdz vietai, kur kalnos beidzās turpat vai stāvus ejošas vilciena sliedes. Šeit darbojās strādnieki, kas veica remontdarbus. Viņiem bija ūdens (!), gan ne dzeramais, bet tas man nebija svarīgi. Turpat sastapu arī grupu franču alpīnistu, kas devās lejā. Lielā vēja dēļ viņi pat nebija mēģinājuši iet uz virsotni. Tas neizklausījās daudzsološi.

Pakāpies vēl aptuveni 150 augstuma metrus, es sapratu, ka līdz Refuge de Tete Rousse (3167 mvjl) tajā vakarā netikšu – bija jau gandrīz pieci pēcpusdienā, bet septiņos rietēja saule. Turklāt šie pēdējie augstuma metri bija mani psiholoģiski nogurdinājuši. Morēnas akmeņu jūrā, kas palika aizvien stāvāka, es vairs neredzēju taku, pie kuras turēties, mani pārņēma vientulība un bailes. Un, jo vairāk domāju par to, cik apkārt viss ir liels, neaptverams, dramatisks un neviesmīlīgs, jo lielākas palika bailes. Tikai tajos brīžos, kad sev atgādināju, ka jākoncentrējas uz tiem dažiem kvadrātmetriem, kas man ir apkārt, man izdevās savākties.



Atgriezies 150 augstuma metrus zemāk es kādā līdzenā vietā uzcēlu telti. Uzpildītos divus litrus ūdens izdzēru praktiski vienā piegājienā. Paēdis vakariņas, vēl reizi aizstaigāju līdz zelta vērtajai ūdens tvertnei, papildinot ūdens rezerves arī rīta cēlienam.

Kalniem grimstot tumsā, klausījos kā uz telts jumta rāmi krīt sniegpārslas, līdz iemigu.

17. oktobris

Nakts bija auksta. Ik pa brīdim pārsalis pamodos, izkustējos, cik to pieļāva guļammaiss, pasēdēju, lai mazāks kontakts ar auksto zemi, tad, pagriezies uz otriem sāniem, kādu brīdi atkal varēju gulēt.

Plkst. 6os no rīta izlīdu no telts. Ieleja bija iegrimusi dzestrā miglā, bet virs galvas spīdēja spožas zvaigznes.

Tikai dienasgaismā, dodoties ceļā, pamanīju, kur iepriekšējā vakarā biju kļūdījies. Takai, pa kuru man vajadzēja iet, biju pagājis garām nepamanītai. Gan nepiefiksēju, cik ilgā laikā, bet veicu diezgan nogurdinošu kāpienu no 2400 mvjl līdz 3167 mvjl – Refuge de Tete Rousse. Pa ceļam pie kādas barakas (2768 mvjl) satiku franču puisi, kas ar draugu bija tur pārlaiduši nakti. Tā kā draugs vēl gulēja, norunājām tikties augšā un es devos tālāk.



Sasniedzis Refuge de Tete Rousse, es sastapu grupu alpīnistu, kas jau sasaistēs un ķiverēm galvās gatavojās doties augstāk uz Refuge de Gouter (3800 mvjl). Izkausējis sniegu un uzvārījis tēju, nolēmu grupai sekot, kamēr vēl vējš nebija pilnībā aizputinājis to atstātās pēdas sniegā.

Ap to laiku, kad, apvilcis dzelkšņus, jau grasījos doties ceļā, kalnu namiņā ienāca franču puisis Romans un viņa kanādiešu draugs Vlads, abi studenti. Vlads jau kopš iepriekšējā vakara jutās apslimis, tādēļ nolēma tālāk nedoties, bet atgriezties ielejā. Tā kā Romans bija zaudējis pārinieku, mēs norunājām, ka varētu mēģināt uzkāpt Monblānā kopā.

Pēc nepilnas stundas mēs devāmies ceļā. Kāpiens bija grūts – turpat vai vertikāli 633 augstuma metri. Sāka arī stipri snigt, redzamība bija tuvu nullei, orientēties bija ļoti grūti, cimdi ātri vien palika slapji un apgrūtināja aizķeri. Turklāt nekas neliecināja, ka pirms kāda brīža te kāpusi alpīnistu grupa – visu klāja mīksts, balts sniegs.

Nonākuši Refuge de Gouter un paēduši vakariņas, mēs sagatavojām termosus līdzņemšanai un norunājām, ka iziesim kādu brīdi pēc gidu vadītajām grupām – maršrutu zinājām tikai tīri teorētiski.

Vienīgais, kas tajā vakarā mani nomāca bija spēcīgās galvassāpes. Tā vien likās, ka retinātajām gaisam un lielajai slodzei ar to ir kāds sakars.

18. oktobris

Lai gan gulēt aizgājām pirms astoņiem vakarā, iemigt tikpat kā neizdevās, sāpēja galva. Ne no šā, ne tā sāka arī asiņot deguns. Naktī pamodos ar spēcīgu sajūtu, ka šo situāciju kalnu namiņā jau kādreiz būtu piedzīvojis, iespējams nosapņojis.

Pulksten trijos naktī namiņš atdzīvojās – pavisam ceļā gatavojās doties četras sasaites. Divu gidu vadītie trijnieki un divi divnieki, mani un Romanu ieskaitot, pavisam 10 cilvēki. Plkst. 3:30 gidu vadītās sasaites devās ceļā, plkst. 4os ceļā devāmies arī mēs. Otrs divnieks iznāca nedaudz pēc mums.

Nakts bija rāma un skaidra, pie kājām gulēja Chamonix. Austot gaismai, sāka celties auksts un stiprs vējš. Dažbrīd par kājās bija grūti noturēties. Visas sasaites sastapās Refuge Vallot (4362 mvjl) – pusceļā uz virsotni. Gidu vadītās sasaites atkal ceļā devās pirmās, tomēr bija lēnas un mēs tās ātri noķērām. Ņemot vērā, ka esmu pieradis visu darīt viens pats, iet sasaitē bija salīdzinoši grūti – vajadzēja piemēroties pārinieka iešanas ritmam. To arī atradu: spēru divus soļus, pārcēlu nūju, spēru divus soļus, pārcēlu nūju... Tādejādi man izdevās arī atpūsties.



Aptuveni 250 metrus zem virsotnes viens trijnieks padevās un atgriezās atpakaļ. Mēs ar Romanu minām uz papēžiem otram trijniekam. Stiprajā vējā bija pat grūti elpot, bieži stājāmies, lai atpūstos. Otrs divnieks virsotnē tā arī neparādījās un, atgriežoties Refuge de Gouter, jau bija devies atceļā.

Plkst. 10:20, pēc 6 stundu un 20 minūšu kāpiena beidzot sasniedzām virsotni. Aizvēja pusē atpūtušies minūtes desmit un uzņēmuši dažas virsotnes bildes, devāmies atceļā. Novērtējot itāļu standartmaršrutu no augšas, pārliecinājos, ka man nebūtu izdevies to iziet. Ledājs, kas man būtu jāšķērso augšpus Refugio Gonella, bija atkāpies augstāk, veidojot plaisu haosu – gandrīz nepārvaramu un arī nedrošu šķērsli uz iespējamā maršruta. Tikai vēlāk noskaidroju, ka Refugio Gonella ir slēgta jau kopš 2006. gada, iespējams tieši dēļ pārmaiņām tam pieguļošajos ledājos.



Atceļš mums prasīja četras stundas, ieskaitot to laiku, kuru atpūtāmies Refuge Vallot – man bija pilnīgs enerģijas izsīkums, bija slikta dūša un reiba galva. Dzeramais mums bija beidzies jau augšupceļā, piespiedu sevi apēst vien dažu salītus riekstus un gabaliņu siera. Romans satinās segās un gulēja. Viņš neko neteica, bet šķita, ka arī viņam vairs nav spēka. Pēc minūtēm 15 saņēmāmies un devāmies ceļā. Zināju, ka šovakar jātiek vismaz līdz Refuge de Gouter, tur nepieciešamības gadījumā varētu palikt vēl vienu nakti. Par kāpšanu zemāk tajā brīdī nespēju pat domāt, katrs solis prasīja gribasspēku un apņemšanos.

Kad atgriezāmies Refuge de Gouter, Romans praktiski uzreiz "atlūza", bet es ķēros pie sniega kausēšanas. Ja mēs gribējām doties zemāk, mums vajadzēja atjaunot vismaz kaut kādas enerģijas un ūdens rezerves organismā.

Pēc kādas stundas mēs devāmies ceļā. Mums vajadzēja tikt lejā pa klinšaināko posmu līdz Refuge de Tete Rousse pirms iestājas tumsa. Nokāpjot zem mums pletās mākoņu jūra un silti sildīja saule – kā dāvana par grūto virsotnes gājienu.



Refuge de Tete Rousse es savācu daļu savu mantu, kuras kāpjot augšā biju tur atstājis. Tur satikām arī kādu vecāku francūzi, kas teica, ka mums jābūt lepniem, ka izdevās sasniegt virsotni – šajā sezonā daudziem tas neizdodoties, galvenokārt dēļ nepatstāvīgā laika, par ko mēs arīdzan pārliecinājāmies.

Ar Romanu mēs šķīrāmies jau tumsiņā 2400 mvjl. Romans devās uz ieleju, kur bija atstājis savu auto, bet es vēl vienu nakti biju nolēmis palikt kalnos. Biju arī noguris, turklāt man vēl vajadzēja uzsliet telti un izkausēt sniegu tējai.

19. oktobris

Nakts bija auksta. Kalnos bija sākusies ziema. Lai nesaltu, dažbrīd gulēju sēdus vai uz ceļiem, ja, protams, to var nosaukt par gulēšanu.

No rīta devos atceļā uz Chamonix – pilsētu, kas patiesībā funkcionē vienīgi pateicoties tūrismam. Varbūt tieši tādēļ man tā nepatika, lai gan jāatzīst, ka pilsētas arhitektūrā un struktūrā ir kaut kas romantisks. Tas gan ir ielejas pilsētas romantisms un šajā kontekstā Chamonix ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas kalnu pilsētiņas.

No Chamonix devos uz Courmayer Itālijā, bet no turienes tālāk uz Aostu. Apmetos trīszvaigžņu viesnīcā – pēc nedēļas nemazgāšanās beidzot nomazgājos un pārvilku tīras drēbes. Vēlāk aizgāju ilgi gaidītajās vakariņās – apēdu picu un izdzēru divus (!) kausus alus. Tās bija tādas kā svētku vakariņas par godu maniem 33 un uzkāpšanai Monblānā.

20. oktobris

No rīta aizgāju uz vietējo tirgu, kas būtībā ne ar ko neatšķiras no mūsējiem, un nopirku iešļūcenes – smagajos alpīnista zābakos vairs nevarēju izturēt.

Kāda jauna meitene, nodūrusi acis un notupusies uz ceļiem ielas malā, nevis diedelēja naudu, bet turēja rokās kartona trafaretu, uz kura bija rakstīts, ka viņa meklē darbu. Jaunā pasaules kārtība. Nonākot šajos pretstatos, man bija grūti smaidīt. Valstij būtu jākalpo sabiedrības, nevis dažu indivīdu personiskajām interesēm. Tā vien šķiet, ka rietumu pasaulei ir jādegradējas un sociāli jānoslāņojas līdz trešās pasaules valstu līmenim, lai cilvēki to beidzot saprastu.

Dodoties šajā ceļojumā, cerēju atrast atbildes, tomēr atradu vien vairāk jautājumus. Varbūt tie uzmeklēja mani, lai būtu kāds, kas meklētu uz tiem atbildes.

No Aostas tālāk devos uz Turīnu apciemot savus draugus Džovanni un Emanuelu. Jau labu staigājot pa pilsētu, atskārtu, ka esmu aizmirsis savu mīļāko (vienīgo) vējjaku vilcienā.

21. oktobris

Manā dienaskārtībā bijā Ēģiptes muzejs. Lija lietus un pilsēta nogurdināja. Kalnos sniga, bet tas nozīmēja, ka mēs bijām vieni no pēdējiem, kas šosezon Monblānā uzkāpa.



ATGRIEŠANĀS

Monblāns ar saviem 20 tūkstošiem kalnākāpēju sezonā, kas parasti ilgst no jūlija līdz septembrim, būtībā ir kļuvis par masveida tūrisma objektu. Mēs abi ar Romanu domājām, ka šajā sezonā tur nebūtu ko darīt. Mēs arī nedaudz šaubījāmies, vai vienatnē katrs par sevi būtu uzkāpuši. Tā vien likās, ka mums izdevās izveidot komandu. Iespējams, ka tieši mūsu vienprātība mums ļāva sasniegt virsotni un nepadoties.

Visi, kas mēs kalnos satiekamies, esam ieradušies viena mērķa vadīti – iekarot virsotni. Tāda kā kalniešu brālība. Tomēr bez ticības saviem spēkiem un gribas pārvarēt grūtības, nekas prātīgs nevar sanākt. Turklāt jāprot pieņemt, ka kalnu viesmīlība ir pašu kalnu ziņā un nebūt nav atkarīga no cilvēka varēšanas vai nevarēšanas.

Uzkāpis virsotnē un atgriezies, es atgriezos pats sevī, sajutos viengabalains. Nebiju drošs par to, ko pasākšu, vien zināju, ka kādam laikam esmu smēlies spēku un enerģiju uzsākto darīt. Tas it kā nav daudz, tomēr bez tā nekas nav iespējams.

Neskatoties uz nozaudēto fotoaparātu un vējjaku, es sapratu, ka šī ceļojuma ieguvumi ir daudzkārt lielāki par zaudējumiem. Viss, kas ar mums notiek, ir atgādinājums mūsu esības nepatstāvībai un pasaules nerimstošai mainībai. Vakardiena jau pieder pagātnei, bet rītdiena vēl nav pienākusi – tas nozīmē, ka katrs mirklis, kas mums ir dots, jāizdzīvo šodienā. Otras iespējas var arī nebūt.

Ceļojums bija noslēdzies un es sajutos nedaudz skumji. Varbūt tādēļ, ka zināju, ka atgriezīšos savos nebeidzamajos atbilžu meklējumos. Tie nesola mieru, to neatnesa arī šis piedzīvojums. Tā vien šķita, ka savās domās esmu citā pasaulē, citā realitātē.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāms vēl viens Andra Jākobsona piedzīvojumu apraksts:
● Nepieradinātā zeme - starp vienpatību un leduslāčiem >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv