Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
"Ja ļoti gribās mocīties, tad piekraste ir OK" (K.Liepiņš), jeb mans PIEDZĪVOJUMS!

Autors: Kaspars Antonevičs (Kasis) [ AUTORS?]
Foto no autora arhīva
2009. gada oktobris, Jelgava

Mums katram, atbilstoši mūsu līdzšinējai pieredzei, mūsu raksturam utt. ir sava mēraukla, ko nozīmē piedzīvojums priekš manis, kas tāds, kas spēj sniegt izslāpušajam tik vajadzīgo piesātināto emociju virumu. Šo visu rakstu, lai pateiktu, ka par spīti visām krīzēm mēs joprojām varam atrast SAVU PIEDZĪVOJUMU... lai neiesūnotu galu galā un "tumšajos ziemas vakaros, lāpot zeķi pie skalu uguns, būtu par ko pasmaidīt..." :)

Kokos sārtojas lapas un pamazām aiziet pēdējās siltās rudens dienas – tuvojas "drēgnais, pelēcīgais", arī darbā ministrijas funkcionāri pamanījušies "uzvārīt" kārtējo stresu. Gribas no tā visa ārā – man vajag manu sezonas noslēguma PIEDZĪVOJUMU! Gribas pie dabas, jaunas pieredzes un mazliet skarbuma...

Paklusām briest plāniņš par divu dienu velo braucienu gar jūras malu ar nakšņošanu teltī. Kā iespējamais maršruts tiek nolikts Bulduri – Roja un tālāk, ja sanāks, savukārt turp un atpakaļ no Jelgavas mūs aizvestu ar auto. Negaidīti veikli atrodas arī kompanjons – Juris, kam pret šādu avantūru nav nekādu iebildumu. Jā, tieši avantūru, jo man nav vērā ņemamas velo braukšanas pieredzes, kur nu vēl braukšanā pa liedagu.

Sākas gatavošanās process – cenšos katru otro, trešo dienu pēc darba izbraukt kādus padsmit kilometrus pa lauku ceļiem dažādās intensitātēs, lai kājas un tOvietu pie slodzes pieradinātu. Tāpat pāris portālu diskusiju forumos no zinātājiem cenšos izdibināt, kāda tad īsti ir tā liedaga braukšana. Atbildēs dominē "šajā gadalaikā grūti, neprognozējami, uz asakām sadurtas riepas, labāk braukt pa netālajiem meža ceļiem". Meža ceļus atmetu uzreiz, jo kāre bija tieši un tikai uz liedagu (varbūt vainīgas šad tad jūrā peldoties tālu sapņu veidā dzimušās iedomas "ar riteni gar krastu", bet varbūt spīts?) – tad jau labāk pabraukājos tepat pa savu pusi, t.i., ja nav tad nav! Tomēr zināmu nedrošību lasītais atnesa gan, tamdēļ sāku apsvērt arī vienas dienas variantu...

Rit pēdējā septembra nedēļa un pētot laika prognozes, var nojaust, ka nedēļas nogale būs pēdējā siltā pirms auksto gaisa masu ieplūšanas. Gaidu precīzāku prognozi un ar pārinieku sarunājam, ka bezlietus gadījumā laižam – atlikt nav kur!

Piektdien ir skaidrs, ka turpmākās divas dienas ir mūsu, iespējams, pēdējā izdevība – būšot pat brīžiem saulains un bez lietus. Tikai piektdienas vakarā pārlūkojot divdienniekam nepieciešamo pancku daudzumu un svaru, izlemju par labu vienai dienai, t.i., pakāpeniskai pieredzes uzkrāšanai. :) Aptuvenais maršruts, ņemot vērā solīto R vēju, tiek nosprausts no Engures Jūrmalas virzienā pa liedagu "cik tālu var", lai tālāk jau pa šoseju "cik spēsim izturēt" dotos uz Jelgavas pusi.



Sestdienas rīts atnāk pamatīgi nomācies. Ap desmitiem tiekamies pie Engures ceļazīmes un Juris, kas te ieradies jau mazliet ātrāk, paziņo, ka liedags nav braucams – viņa nedaudz šaurākām riepām aprīkotais ričuks grimstot iekšā. Toties pozitīvi esot tas, ka jūrā ir gulbji... Saprotams, ir vēl kas pozitīvs – a mums p****, ka grimst! Ja vajag, stumsim, tad jau vēlāk redzēs. Galu galā šī diena pie jūras pieder mums, vismaz iepazīsim jūras krastu!



Jūra, Engures aizvējā ir apbrīnojami mierīga. Krasts gan tāds pamīksts, bet pamocīties var. Diemžēl atklājas, ka optimālā ātrumu kombinācija (2/3) manam feļļukam "piketē". Nomokāmies regulējot labu laiku, tomēr šamo pierunāt atgriezties darbā neizdodas. Nākas braukt ar 2/4, kas nevēlami palielina slodzi uz kājām. Jāpiebilst, ka vēlāk "piketus" ik pa laikam centās uzrīkot vēl kādas nepieciešamas ātrumu "asociācijas", kas arī tādējādi centās pievienot savu artavu pludmales PIEDZĪVOJUMAM!

Bez šaubām, braukt gar liedagu ar sausām kājām ir nepieklājīgi – šo kļūdu steidzas labot jau netālu esošā pārlecamā upīte, kuras skaistais otrais krasts ciets ir tikai vizuāli... Bet, ja par upītēm, tad visa piekrastes maršruta laikā tika pārlektas trīs, bet eleganti apbraukta viena.



Brauciena laikā ievērojām interesantu parādību – piekrastes līčos, to pirmā trešdaļa sākot no raga (piemēram, Engures) A virzienā (Jūrmalas) sākumā ir faktiski nebraucama (biezas dūņas, izskalojumi, mīksta grunts un tml. - tātad, stumjama) līdz pakāpeniski paliek labāka un labāka. Vidusdaļa līdz pat nākamajam ragam (piemēram, pie Ragaciema), savukārt, ir "rullējama" stipri skaisti, vietām pat ar ātrumiem 2/6. Tiklīdz garām ragam, tā viss atkal sākas no gala. Acīmredzot pie vainas ir valdošie vēji...



Lai nu kā, ap vieniem jau pie Ragaciema aizvējā rīkojam pusdienas. Interesanti, ka pūšot R vējam aiz raga to nejūt un jūra ir pilnīgi mierīga, tomēr jau līču vidū tas ir klāt un arī jūra veļ viļņus.

Lai gan esam paēduši, nolokot līdzi paņemtās maizes un riekstus, uzskatam, ka būtu nepiedodami punktu neuzlikt ar svaigi kūpinātu jūras asari. Galu galā tādi tiek atrasti zināmā vietiņā kaut kur pie Bigauņciema un uz laivu mola akmeņiem arī notiesāti. Laime pilnīga un nekādas karbonādes ar vairs negribas!



Drīz esam Jaunķemeros – pirmajā "apdzīvotajā" jūrmalā, kur ierīkoti soliņi un atkritumu urnas, bet mums tas ir pagrieziena punkts – esam nolēmuši caur Ķemeriem doties uz Jelgavu. Ir ap trijiem pēcpusdienā un spriežam, ka laika mums vēl gana...



Par atlikušo posmu lieki izplūst nevēlos – vairāk, mazāk truls miniens pa salāpītu šoseju, kas ar manu ne-šosejas velosipēdu nav nemaz tik viegli. Sevišķi to sāku izjust jau uz Ventspils "štrāses". Protams, savu noguruma artavu sniedz arī līdz šim nomītie kilometru desmiti pa jūrmalas smiltīm, tomēr jāatzīmē, ka daudz labprātāk būtu turpinājis braukt pa liedagu nekā pa grumbuļaino, civilizācijas piesmirdināto šoseju. Tās manā izpratnē paliek kā divas dažādas pasaules – varbūt ne vieglā, bet dabiskā, mieru un plašumu elpojošā jūra pretstatus stresainajam, "salāpītajam" asfaltam.

Ap septiņiem izsaucam "atbalsta personālu" – sievu ar auto, kas mūs savāc vien kādus četrus kilometrus no Jelgavas. Pēdējais posms man bijis diezgan smags. Acīmredzot iepriekšējie pieradināšanas izbraucieni nav bijuši pietiekami, jo ik pēc vairākiem nobrauktiem kilometriem ar sāpēm atraujot tOpusi no velo sēdekļa (jāsecina, ka pusmīkstais sēdeklis tik gariem izbraucieniem nav īsti piemērots), gabaliņš jānoiet kājām, ļaujot šamai atgūt dabisko formu. Interesanti, ka muskuļi nesāp, toties jūtamas stipras sāpes ceļu locītavās...

Pēc fantastiskas pirtiņas mūsu lauku mājās iestājas arī "vispārējais besis" – ir milzīgs nogurums. Taču vēl lielāks ir gandarījums par iegūto pieredzi un emociju biezzupu. Aptuveni rēķinot, kopā ir nobraukti vismaz 72 kilometri, no tiem vismaz 31 pa liedagu. Uzvarējis arīdzan mūsu pētnieciskais azarts – pretstatus forumu komentāriem un ieteikumiem, visu jūras posmu esam nobraukuši tikai pa liedagu, blakus ceļus neizmantojot, esam iepazinuši gabaliņu jūras malas, kas ir daļiņa no neatkārtojamās Latvijas dabas vienreizības. Patiesi, šis ir bijis skaists siltās sezonas noslēguma PIEDZĪVOJUMS!

Vairāk un lielākas bildes var skatīt autora personīgajā lapā kasis.lv!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl vairāki Kaspara Antoneviča raksti:

● Augstie Tatri novembrī >>>
● Atkal kalnos, jeb vēlmju sakritība ar varēšanu >>>
● Vērtīga diena! >>>
● Brauciens uz Augstajiem Tatriem >>>

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv