Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Juris Ulmanis: pārliecība, principi un kantes turēšana

Ar Juri Ulmani ar e-pasta palīdzību "sarunājas" Kristaps Liepiņš
Foto no Jura Ulmaņa privātā arhīva
2009. gada decembris – 2010. gada februāris, Rīga – ASV - Rīga

Pirms kāda laika nejauši uzdūros ziņai, ka Juris Ulmanis ar slēpēm šķērsojis Grenlandi. Patiešām interesants, skarbs un Latvijas ceļotājiem vērā ņemams notikums. Par Juri, kā kalnos kāpēju un Latvijas alpīnistu ekspedīciju atbalstītāju, esmu dzirdējis daudz, bet līdz šim mūsu ceļi nekur, ne Latvijā esot, ne kalnos, nav krustojušies. Radās interese. Sameklēju viņa e-adresi un nosūtīju vēstuli aicinot Juri uz nelielu saraksti. Pirms nepilniem desmit gadiem izdotajā Jura grāmatā "Mana kalnu atklāsmes grāmata" (apgāds "Valters un Rapa", 2001., red.), kurā publicēti Jura dienasgrāmatas pieraksti no septiņām kalnu ekspedīcijām (1996.-2001.), kurās viņš devās kopā ar Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu, vairākkārt izcelta sekojoša frāze: "Kalnākāpēji ir īsta brālība, un es gribu būt tajā." Kādas ir Jura domas par kalniem un kāpšanu šobrīd? Vai cita veida izaicinājumi mazinājuši, aizstājuši šo vēlmi?

Kurā brīdī saprati, ka esi uzrunāts doties meklēt Piedzīvojumu?

Nezinu, vai piederu tiem laimīgajiem, vai kā savādāk, bet "esmu uzrunāts" kopš sevi atceros! Un patiesībā šodien ir grūti un diezin vai arī nepieciešami izzināt - KURŠ īsti mani ir uzrunājis, jo TĀDS - "uzrunāts" jūtos ļoti laimīgs un pateicīgs! Mani ļoti, ļoti sen - kopš bērnības ir aizrāvuši ekstrēmi piedzīvojumi, sajūtas un pārdzīvojumi! Un bieži vien ir vienalga, vai to ekstrēmumu Tu piedzīvo dodoties tālā un riskantā ekspedīcijā/ ceļojumā vai izdarot kaut ko ekstrēmu "uz vietas" tur, kur esi!

Es uzaugu Amerikā, latviešu sabiedrības dzīves veids un ritms bija ļoti atšķirīgs no tā, kā dzīvoja un dzīvo arī šodien vidusmēra amerikānis. Man jau toreiz bija jābūt nemitīgi ceļā. Kopā ar māsu vienmēr mērojām ceļu uz Latviešu skolu, uz vasaras nometnēm, uz dziesmu svētkiem. Tā ceļa sajūta un patika aizvien kaut kur doties ir mana no bērnības. Mūsu vecāki visur mūs veda.

Kad un kā Tu pirmo reizi nonāci kalnos? Vai tie saista Tevi arī šobrīd, vai kalnus nomainījuši citi Piedzīvojumi?

Ceturtajā klasē es pirmo reizi "iepazinos" ar Sir Edmund Hillary (Jaunzēlandes alpīnistu Edmundu Hilariju, red.), kad skolotāja uzdeva rakstīt par pasaules piedzīvojumu meklētājiem. Atceros fotogrāfiju, kurā Eds Everesta virsotnē nofotografējis savu līdzgājēju Tenzing Norgay (Nepālas kalnu pavadoni Tenzingu Norgaju, kurš kopā ar Edmundu Hilariju pirmie sasniedza Everesta 8848 m augsto virsotni, red.) ar Lielbritānijas karogu rokās. Toreiz man tā raisīja tik spēcīgas emocijas, tā bija tik koša - spēka un mērķtiecības pilna! Šodien es zinu, - es noteikti nebūtu sasapņojies par kalniem un piedzīvojumiem, ja ceturtajā klasē nebūtu tik ļoti aizrāvies, ja Eds mani nebūtu tik ļoti "uzrunājis"!

Bet kalnos, uz virsotnēm es sāku iet kopā ar Tedi (Latvijas alpīnistu Teodoru Ķirsi, red.). Tedis ir viens no ievērojamākajiem latviešu alpīnistiem, kurš pirmais kopā ar Imantu Zaulu uzkāpa Everestā. Toreiz, kad Tedis man jautāja par iespējām atbalstīt ekspedīciju, es varbūt pat neapzinīgi un tomēr no sirds dziļumiem pajokoju - tikai tad, ja ņemsi mani līdzi! Teodors piekrita. Tā bija mana pirmā reize, kad kāpu kalnā.




Jura Ulmaņa "Mana kalnu atklāsmes grāmata" (apgāds "Valters un Rapa", 2001., uz vāka bildes – Juris ar Latvijas karogu, Elbruss, 1998. gads)

Taisnība, arī šajā gadā man bija nepieciešams PIEDZĪVOJUMS! Iekšēja kustība un garīga izkustēšanās no tā stāvokļa un situācijas, kurā dzīvoju. Man bija ierobežots, noteikts laiks - viens mēnesis un es gudroju uzkāpt kādā kalnā, kādā virsotnē! Bet tad nāca Piedzīvojums - es internetā atradu iespēju ar slēpēm šķērsot Grenlandi! Tas nebija tik svarīgi, ka līdz šim neviens no Baltijas vēl nebija pieveicis šo ceļu, man daudz svarīgāk bija izdarīt to pašam. Pašam sagatavoties - fiziski un emocionāli, pašam kārtot visu vajadzīgo, jo Piedzīvojums jau sākās ar to brīdi, kad izlēmu doties pāri Grenlandei! Tālākais jau bija - kā vienam tikt galā ar visu! Vienam pārdomāt, sagatavot, izsvērt, saprast, nepārrēķināties un galu galā izturēt!



Tie piedzīvojumi jau ir ārēji un iekšēji! Un patiesībā katrs lielais piedzīvojums summējas no vairākiem maziem, ikdienišķiem piedzīvojumiem. Un tas brīnums notiek tad, kad tu piedzīvo kaut ko svarīgu, būtisku gan iekšēji - garīgi, gan fiziski!

Ja atgriežos pie "uzrunāšanas", tad jā, varu teikt - tie uzrunātāji manā dzīvē bijuši vairāki un dažādi, kas radījuši manī vēlmi, vajadzību meklēt kaut ko un arī Piedzīvot kaut ko, bet es kādreiz domāju par to pretējo procesu, kāpēc tieši kāds mani ir uzrunājis? Tad gan jau tā tam ir jābūt! Es paļaujos, ka tas ir gudrs plāns, ka tieši man ir iespēja un spēks, pārvarot savas iekšējās un arī ārējas grūtības, piedzīvot tik skaistas un bezgalīgas lietas! Man dāvināts viens veids, kā vairāk par visu mēģināt saprast sevi un pasauli!



Kādas ir Tavas sajūtas un pārdomas par bailēm? Bailes kā piedzīvojuma motivācija, bailes kā šķērslis piedzīvojumā, bailes kā pats piedzīvojums? Un kas ir tām pretstatā: drosme, bezbailība, pieredze, loģika, iespēja "atslēgt" domas un sajūtas...?

Es nezinu vai "bailes" ir īstais vārds! Ja man kaut ko tādu jautā - man jāsāk domāt par bailēm un to, vai vispār no kaut kā baidos? Jā, es tomēr pazīstu tās sajūtas un atceros cik grūti/neveikli ir būt ar tām kopā... Man bērnībā bija bail no tumsas, man bija bail no strīdiem, ķīviņiem un es sapratu, ka man patiesībā kļuva bail kādam teikt par to, ka man ir bail! Es zināju/sapratu, ka ar bailēm jātiek galā, no bailēm ir jāatbrīvojas, jo bailes vienmēr bija kaut kas negatīvs/destruktīvs. Baidoties jau vienmēr kļūst vēl sliktāk/grūtāk. Es neticu, ka esmu iestāstījis sev, ka baiļu nav! Nē, es drīzāk esmu tik pieaudzis, domāju - pieredzējis, ka es zinu, ka baiļu vietā ir jāliek kaut kas cits! Tāda filozofija, bet šodien es teiktu, ka nu man ir bail baidīties, es nevaru atļauties baidīties.



Atbildot uz jautāto, es drīzāk teiktu, nevis "bailes", bet "nepatika" un tad mans jautājums ir - kā pievarēt nepatiku!? Man nepatīk augstums - es nelabprāt kaut kur kalnos pieeju tuvu aizas malai un lūkojos lejā, man nepatīk skatīties lejā no daudzstāvu mājas jumtiem, man nepatīk arī manos ceļojumos dažādas situācijas. Tas ir tas, kas man ir svarīgi un aktuāli, kā tikt galā ar to, kas nepatīk! Tam vairs nav vajadzīga drosme, bezbailība! Tās vispār ir tādas imperatīva kategorijas! Mana lieta ir loģiskums, man svarīga kļūst pieredze un tāda sevis "sadzirdēšana", saruna ar sevi, meditācija, koncentrēšanās uz tobrīd svarīgo. Tu jautā - vai bailes nekļūst par šķērsli, - jā tiešām bailes ir un var būt šķērslis, bet man tā kļūst par tā brīža situāciju, kuru ar prātu, ar pieredzi, ar loģiku varu risināt! Soli pa solim! Tā ir laba un pozitīva sajūta, ka būdams tajā mirklī, tajā situācijā, tajos apstākļos, kuri man nepatīk, es varu, sadzirdot pats sevi, paliekot uzticīgs saviem principiem/pārliecībai, ar kaut ko sākt, es varu lietot to, ko savā dzīvē esmu iemācījies/sapratis. Es vienkārši risinu tajā brīdi svarīgāko/neatliekamāko - tas man liekas gudri - būt un dzīvot tajā brīdī, kaut arī tas ir nepatīkams, darīt visu, ko protu, lai no tā izkļūtu, lai to pārvarētu! Man nav iespējas atlikt neko uz vēlāku laiku, jo zini kā ir ar bailēm - kad tu baidies, tu izvēlies to nedarīt vai darīt vēlāk... Man liekas svarīgi nebaidīties dzīvot, kaut varbūt tieši šis brīdis ir nepatīkams.


Pēc Grenlandes. Juris un viņa pēdas, kas cietušas no aukstuma un slodzes...

Tu minēji to, ka pieturies pie saviem principiem. Kādi ir šie principi un pārliecība attiecībā pret došanos ceļā, principā - pret došanos nezināmajā? Vai tas tomēr neprasa būt spējīgam mainīt savus principus un pārliecību ceļa gaitā? Vai tomēr ir bijušas situācijas, kad pārliecība un principi "pieviļ"?

Pārliecība un principi paliek vienmēr - tā ir absolūta nepieciešamība!! Man ir jābūt fleksiblam, spējīgam ārēji pielāgoties, mainīties/atsaukties, bet iekšējās lietas nedrīkstu nodot. Ir tā, ka katrs mans pārdzīvojums/piedzīvojums/došanās ceļā "norūda" manus principus un apstiprina to, ka labi, ka man ir mani principi!

Pārdomājot savas ekspedīcijas, pārliekot visas veiksmes un arī neveiksmes esmu drošs, ka mani principi ir man palīdzējuši! Zini, ja tā ārējā lieta ir tikt mērķī, tikt galā, sasniegt nosprausto, tam vajadzīgs fiziskais spēks, sagatavotība, stiprs ķermenis - tam, ja var tā teikt, ir jāaudzē muskuļi, bet tā "iekšējā" sajūta, kāpēc kaut kur dodos, ir spēcināt savus principus un trenēt savas dvēseles muskuļus!

Man nav vieni principi, pēc kuriem vados savā ikdienas dzīvē un citi, kuri man kļūst svarīgi vai nozīmīgi esot ekstrēmos/neikdienišķos apstākļos. Man labs paliek labs vienmēr un slikts paliek slikts vienmēr un visur! Domājot par Grenlandi - es ļoti centos turēties/turēt savu kanti un labi, ka tā, jo es izjūtu cieņu pret to, ko daru, ka varu dalīties, atbalstīt citus, respektēt vadītāju, izjust komandas garu, pārvarēt savu nespēku, būt godīgs pret sevi un citiem, būt atklāts un iejūtīgs, riskēt, kad tas ir nepieciešams, jo tikai tā var sasniegt mērķi! Tāpat kā dzīvē/ikdienā! Esmu drošs, ka labais nekad nepieviļ!

Grāmatā "Mana kalnu atklāsmes grāmata" (apgāds "Valters un Rapa", 2001., red.), kurā publicēti Tavas dienasgrāmatas pieraksti no septiņām kalnu ekspedīcijām (1996.-2001.), vairākkārt izcelta sekojoša frāze: "Kalnākāpēji ir īsta brālība, un es gribu būt tajā." Ko Tu šobrīd domā par šo "brālību" un vai joprojām vēlies tajā būt?

Manas septiņu virsotņu ekspedīcijas, manas satikšanās un mans laiks kopā ar Tedi un pārējo [Teda] komandu, domāju, uz visiem laikiem un vienmēr ir padarījis mani par vienu no viņiem, no mūsu kompānijas, no kalnā kāpēju brālības. Ne es, ne kāds cits tur vairs neko nevar mainīt! Un labi, ka tā! Un es, starp citu, vienmēr jūtu viņu tuvumu!



Reiz, krietni sen, kādā intervijā Tu teici: "Tā tiešām ir ļoti jocīga sajūta – [atgriežoties no kalnu ekspedīcijām] nonākt pilnīgā mierā. Es, piemēram, lai atgūtu asās sajūtas spēlēju internetā kazino." Kāds tagad ir Tavs "miers", un vai tam tiek pievienotas citas, atšķirīgas "asās sajūtas"? Vai tiek domāts par kārtējo atgriešanos "nemierā"?

Nezinu, man īstenībā negribas runāt un uzstāties kā patiesības zinātājam un sludinātājam. Zinu, ka miers jāmeklē katram pašam sevī. Drīzāk ir tā, ka kaut kur sniegā un plašumā satveru mieru un turienes mieru gribu mācīties nest sevī, ikdienā, savas dvēseles dziļumā. Es gribu mācīties un mācos pats sevis piedzīvotajā, Grenlandes pieredzē - klusuma, miera un vienkāršības pieredzē. Man ir svarīgi nezūdīties, būt uzmanīgam, dzīvot pašreizējā mirklī, nelietot daudz un lieku vārdu.

Patiesībā jau es nezinu ko domā citi kalnos kāpēji, Grenlandes šķērsotāji, bet es zinu, ka es meklēju ceļu tikai pie vienas lietas, kas ir vajadzīga satraukuma un, jāatzīst, apjukuma pilnā ikdienā - mieru. Te man jāpateicas savas dzīves svarīgiem cilvēkiem - es mācos meditēt. Man pati iešana, kāpšana, slēpošana patiesībā ir meditācija. Tā neprasa ieslēgt tikai prātu, bet arī fizisko ķermeni un garu. Meditācija kļūst manu dienu neatliekama vajadzība, nepieciešamība attīstīt intuitīvās zināšanas - situācijās, kad neko vairs nezini un nesaproti, iemācīties kādu citu veidu, kā tomēr zināt un saprast. Es gribu, lai mana sirds vienmēr paliek nomodā, soli pa solim tiekot pāri egoistiskajām vēlmēm.

Vairs negribu nemieru, jo ceļš uz mieru izrādās ir skaists un piedzīvojumiem pilns!



Vēlies pievienot komentāru par šo interviju? Vēlies ko jautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv