Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Trīs skrējēji. Trīs viedokļi. Viens Monblāns.

Ar Artūru Veicu, Reini Žogotu un Gati Višņevski sarunājas Kristaps Liepiņš
Foto no Artūra Veica, Reiņa Žogota, Gata Višņevska un Andra Drešmaņa personīgajiem arhīviem
2009. gada septembris, Rīga

Krietns pulciņš skrējēju no Latvijas augusta beigās piedalījās ikgadējā, par vienu no lielākajiem Eiropas supermaratoniem kļuvušajā Monblāna skrējienā. The North Face® Ultra-Trail® Tour du Mont-Blanc – šāds ir šī pasākuma pilnais oficiālais nosaukums. Notika tas nu jau septīto reizi. Skrējiens sevī ietver vairākas distances, kuras iespējams izvēlēties pēc vēlmēm un iespējām, protams, organizatori pieprasa arī no dalībniekiem kvalifikācijas pierādījumus to varēšanā...

Iespējamo veicamo distanču parametri šajā gadā bija šādi:
● UTMB® 166 km un 9 400 m augstuma starpība - 46 h kontrollaiks
● CCC® 98 km un 5 600 m augstuma starpība - 26 h kontrollaiks
● TDS (Sur les Traces des Ducs de Savoie) 105 km un 6 700 m augstuma starpība
La Petite Trotte à Léon 245 km, 21 000 m augstuma starpība, 3 cilvēku komandām



UTMB logo un 166 km skrējiena shēma

Trīs no Latvijas skrējējiem, p.p.a uzrunāti un aicināti, padalījušies savā pieredzē un pastāstījuši par skrējienā piedzīvoto.

● Artūrs Veics
UTMB® 166 km 32h 30min, 159. vieta kopvērtējumā no 2285 startējošajiem skrējējiem (rezultāts UTMB lapā)

● Reinis Žogots
UTMB® 166 km 43h 52min, 1015. vieta kopvērtējumā (rezultāts UTMB lapā)

● Gatis Višņevskis
CCC® 98 km 20h 41min (rezultāts UTMB lapā)

Vēl Latviju Monblāna maratonā skrienot UTMB® 166 km distanci pārstāvēja Atis Plakans (UTMB® 166 km, ierindojās 189. vietā ar rezultātu 33h 18min) un skrienot CCC® 98 km distanci: Laimonis Skadiņš (17h 39min), Arvis Zvanītājs (18h 55min), Edijs Sadauskis (19h 32min), Dace Traniņa (finišēja kopā ar Gati Višņevski, 20h 41min), Uldis Kirtovskis (21h 16min), Ivars Ragainis (22h 28min), Ivars Sedlenieks (nefinišēja, izstājās pēc kritiena), Alīda Ābola (nefinišēja).

* * *


Arturs Veics

KL – Vai esi apmierināts pats ar savu šīgada sniegumu Monblāna maratonā? Kāds tas bija salīdzinot ar pagājušo gadu?

AV – Galveno mērķi - finišēt izpildīju, diemžēl simtniekā netiku, vairāk jau savas muļķības dēļ, jo pēc 78 km aizkavējos Courmoyeur, kur nočammājos 25 minūtes, likās, ka 100niekā vairs netieku un samazināju tempu. Tā bija kļūda - ja turpinātu tāpat kā iepriekš, savās iepriekš nospraustajās 30h varbūt būtu arī ieskrējis.

Vēl pusceļā pēc ilgās skriešanas lejā no kalna sāka ļoti sāpēt augšstilba muskuļi un lejā no kalniem nācās iet lēnām, atbalstoties uz trekinga nūjām, kas, protams, rezultātam nāca ļoti par sliktu.

Fiziskā ziņā, UTMB pilnā, 166 km garā versija bija reizes trīs smagāka par CCC – 98 km skrējienu, ko skrēju pagājušogad, nedomāju, ka būs tik smagi. Pirmajā naktī bija jāskrien cauri mākoņiem/miglai un redzamība brīžiem bija (nepārspīlējot) ne lielāka par 5 m! Psiholoģiski arī bija grūtāk - jo jau zināju, ka priekšā sagaida vēl daudzi kāpumi.

Tomēr esmu sapratis daudzas savas kļūdas gan ekipējuma, gan citā ziņā un nākamgad, domāju braukšu atkal, lai tomēr labāk noskrietu. Interesanti, ka otrajā dienā un naktī no noguruma rādījās halucinācijas - daudzos akmeņos saskatīju cilvēku sejas. Tas gan mani neietekmēja, jo apzinājos, ka tās nav īstas.

KL – Kādas ir salīdzinošās sajūtas pēc tuksneša supermaratona piedaloties principiāli atšķirīgā izturības skrējienā - kalnos, naktī, vēsumā?

AV – Šie apstākļi noteikti skriešanai bija piemērotāki nekā tuksnesis - naktī un vēsumā skriet ir vieglāk kā tuksneša svelmē pa smiltīm. Vienīgais, kas šeit bija daudz grūtāk ir nebeidzamie kāpumi, kas ļoti nogurdināja. Tuksnesī bija arī jāskrien vairākas dienas, kas nozīmēja, ka jāprot sadalīt spēki un atjaunoties pēc katra posma, kā arī nesastresoties dzīvojot ne īpaši komfortablos apstākļos teltī kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem.


Skrējēju pūlis īsi pirms starta...


...bet jo tuvāk finišam, jo vairāk pa vienam.

KL – Vai starts tik lielā cilvēku pūlī (2285 startējošie!), zinot to, ka jau pēc neilga brīža būs visiem jāsatilpinās uz šaurām kalnu takām, nepiešķir tam visam papildus slodzi?

AV – Piešķir, tādēļ startā centos skriet ātrāk, lai pūlī tiktu maksimāli uz priekšu. Pārāk gan tas netraucēja, jo pirmie 8 km bija pa salīdzinoši līdzenu un platu ceļu, un līdz pirmajam kāpumam jau biju ieņēmis normālu vietu.

KL – Šajā "kalnu maratonā" bija iespēja izjust arī kaut ko no kalniem?, vai tikai acu priekšā zibošās akmeņainās takas?, vai tomēr vēl kas daudz vairāk?

AV – Nedaudz jau sanāca izjust, atceros vakarā, kas saule jau bija norietējusi un pats biju augstu kalnā, pacēlu acis no takas un ļoti skaisti varēja redzēt kalnu ēnas un miglu pretējā ielejas pusē. Vēl atceros skatu naktī uz izgaismoto Šamoni ieleju no kalna. Vēl bija daži skaisti brīži. Tomēr daudzām skaistām vietām, visticamāk, es vienkārši aizskrēju garām pat tās nepamanot...

KL – Kā Tu ieteiktu gatavoties šādam skrējienam tiem, kas vēlas pamēģināt šo skrējienu vai ko tamlīdzīgu tuvākajā nākotnē?

AV – Ir jābūt diezgan labai skriešanas bāzei - jāvar kustēties uz priekšu vairāk kā diennakti ilgi, tādēļ uzsvars jāliek uz garajiem, lēnajiem skrējieniem, vismaz 20-30 km. Vajag arī uztaisīt vismaz pāris treniņus pilnā sacensību ekipējumā ap 40-60 km, tiem jābūt pietuvinātiem sacensībām tempa, reljefa un ēšanas ziņā.


Artūrs kādā no Latvijas maratoniem

KL – Ēšana šādā skrējienā - ko pirms skrējiena, ko skrējiena laikā, ko pēc? Ko vajadzētu un ko visvairāk gribās?

AV – Skriešanas dienā neko daudz neēdu, tikai rupjmaizi, graudu batoniņus, žāvētus augļus. Es labāk skrienu nedaudz nepaēdis, nekā pārēdies. Skrējiena laikā ēdu organizatoru piedāvātos batoniņus, makaronu zupu, šokolādes cepumus un augļu kēksu, kā arī ogļhidrātu želejas, kas pašam bija līdzi. Cieto pārtiku (cepumi, batoniņi) ēdu galvenokārt pirms kāpumiem, jo tajos kuņģis pārtiku uzņem labāk nekā skrienot no kalna. Pēc skrējiena speciāls atjaunošanās dzēriens ar ogļhidrātiem, olbaltumvielām, sāļiem un vitamīniem. Pēc tam nākamajās dienās ēdu visu un daudz. Svētdien, pēc finiša, apēdu pat varžu kājiņas ar alu. :)

KL – Kas no ekipējuma ir tas, kas ir ļoti būtisks šādā skrējienā?

AV – Ekipējumam, kas jāņem līdzi jābūt pēc iespējas vieglākam. Jāpadomā, kā pēc iespējas ātrāk iziet cauri čekpointiem - kā paņemt ūdeni, ko kad ēst utt. Jābūt ļoti labam lukturim, jo naktī pa sarežģītu reljefu jāskrien. Jāpārbauda, lai nekas neberž un nespiež arī pēc 10 stundām kustībā. Jāpamācās pareizi iet ar nūjām kalnā.

KL – Skrējiena laikā droši vien daudz dažādas domas maisās pa galvu - kas ir tas, par ko visvairāk domā skrienot visas šīs garās stundas?

AV – Sākumā domas bija par tempu - vai nav par ātru/lēnu utt. Principā domas pārsvarā bija par pašu skrējienu un pašsajūtu. Otrās dienas beigās un naktī jau bija diezgan liels nogurums un sākās kaut kādi sapņi nomodā, nelielas halucinācijas (akmeņos redzēju cilvēkus, koku saknēs mežacūku baru, bet tomēr apzinājos, kas tas ir īstenībā).

* * *


Reinis Žogots

KL – Vai vari dažos teikumos pastāstīt par piedzīvoto Monblāna maratonā? Sajūtas, secinājumi?

– Patika! Bija salīdzinoši pagrūti, bet patika. Noteikti nevar salīdzināt CCC skrējienu (98 km), ko skrēju turpat iepriekšējā vasarā, ar šogad skrieto UTMB skrējienu (166 km), it kā tikai 68 km vairāk, taču tā otrā nakts nāk ar saviem "bonusiem". Naktī novērtēju, ka bija vērts iegādāties Petzl MYO XP spožo lukturīti, jo tas palīdzēja ātrāk kustēties naktī, salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad mans lukturītis mani ne tikai lēnināja, bet arī uzdzina tādu drūmu noskaņu ar savu blāvumu. Noderēja arī garās bikses no Newline - vienkārši ideālas pret vēju un ļoti labi elpo, kā arī viegli uzvilkt, jo gar malām tām ir smalks rāvējslēdzis, turklāt iespējams tās sapakot pusdūres lielumā. Cimdi un cepure un RAB Momentum Jacket arī noderēja pret auksto vēju un lietu/sniegu/miglu kas ar mums apsveicinājās pirmajā naktī pie Col de la Seigne. Uzaustot saulei viss uzlabojās, gan laika apstākļi, gan garastāvoklis. Otrajā naktī taisno ceļa posmu no Champex līdz Bovine kāpuma sākumam noskrēju "guļot" un pamodos tikai ceļa beigās, kad satiku divus franču skrējējus - puisi un meiteni, un uzdevu viņiem interesanto jautājumu: "Sakiet, lūdzu, kur es esmu?"

KL – Kā Tavs organisms sadzīvoja ar slodzi un kalnu augstumu? Vai skrienot tumsā nebija dīvaini brīži?

– Otro gadu pēc kārtas pārsteidza vietējo iedzīvotāju viesmīlība, kas pat trijos naktī mazā ciematiņā tevi ieraugot uzgavilēs un novēlēs "Bon courage!" - burtiski tulkojot - "Labu drosmi." Un ja tu ar viņiem vēl drusku franciski papļāpāsi, tad vispār dabūsi kaudzi ar komplimentiem, kas īstenībā ļoti uzmundrina. Bet uzmundrinājumi ļoti palīdz! Pa nakti, kad esi viens, jebkurš siluets vai ķeburs "atdzīvojas", piemēram, es meža vidū redzēju sievieti ar gulbi un citus ērmus, kas tajā brīdī likās visai loģiski un pamatoti, bet pēc tam, tikai kad uzlēca saule sapratu, ka smadzenēm pietrūka glikozes, kas ir savādi, jo ēdu želejas un citus labumus un tam tā nevajadzēja būt.

Patika arī esošais ēdienu klāsts ēdināšanas punktos, kur pat es ar savām veģetārajām kaprīzēm varēju pieēsties pilnu vēderu ar situ zupu. Principā šie punkti ļauj ņemt līdzi somā salīdzinoši mazu daudzumu ēdiena (es tā arī savai pārtikai gandrīz nepieskāros), jo tur jau par visu ir padomāts. Organizācija ļoti labā līmenī, ir padomāts par visādiem sīkumiem un skrējējiem atliek tikai skriet.

Ap 120 km sāka sāpēt kājas, nācās notīt tās ap ceļiem un virs potītēm ar Elastoplastu (ļoti laba lieta) un tad varēju turpināt tālāk, vienīgi jāpiebilst, ka pēc skrējiena Elastoplasts bija tik labi pielipis, ka man sanāca bezmaksas kāju vaksācija.

Lai arī nekādu augsto vietu neieņēmu jūtos gandarīts par paveikto, jo kā mēs ar saviem franču kolēģiem tērzēdami nospriedām, - mēs jau savā starpā tā pa īstam nesacenšamies, drīzāk viens otru atbalstām, un tas īstais cīniņš notiek ar sevi un ar distanci, un ir vienalga, cik cilvēki pirms tevis ir skrējuši pa šo taciņu, - tas viss ir tikai skaitļi, un to "kara" substituēšanu ar sportu mēs neatbalstām.


Pēc skrējiena. Artūrs (no labās) kopā ar Līgu Plakani, Ati Plakanu un Uldi Kirtovski.

KL – Cik noprotu, nākošgad atkal uz Šamonī?

– Finišā mani sagaidīja Artūrs un Atis un nedaudz patērzējuši nospriedām, ka nākošgad noteikti vajadzētu mēģināt atkal. Arī tagad, nedēļu pēc finiša, ar pusmežģītu potīti, sāpošu celi, pilošu degunu un nejūtot abu kāju vidējos pirkstus (atsisto pēdu nervu dēļ!), es saku - tas bija to vērts un jāsāk gatavoties jauniem pārbaudījumiem!

* * *


Gatis Višņevskis

KL – Kas Tevi pamudināja pieņemt lēmumu piedalīties šādā skrējienā? Kā gatavojies?

GV – Par UTMB uzzināju, kad pirmo reizi ierados Chamonix, pirms četriem gadiem. Toreiz likās, ka šajā distancē startē tikai muskuļoti un trenēti super cilvēki. Bet kaut kur galvā tā doma bija aizķērusies. Nu tāds kā attāls sapnis. Bet sapņi piepildās, ja pie tiem mazliet piestrādā! :)

Izvēlējos atbraukt uz Alpiem jau labu britiņu pirms pasākuma, ar domu notestēt ekipējumu, pakāpt nedaudz, aklimatizēties. Var, protams, darīt visādi, "ņemt uz svaigumu", vai arī trenēties Latvijā. Tomēr, manuprāt, desmit dienas aklimatizācijai bija ļoti labs plāns, man tajā laikā savu pulsu izdevās "nomest" par aptuveni 15 vienībām. Interesantākais un grūtākais bija 2 km kāpiens no 1300 m Aržentjērā līdz 3300 m uz Grand Montets, kas, domāju, ļoti palīdzēja.

KL – Kādi ir gūtie iespaidi? Kā noritēja skrējiens? Kādas sajūtas finišā?

GV – Iespaidi par pasākumu ir ļoti pozitīvi. Pirmkārt jau visa Šamonī ieleja ir sagatavojusies, un tu visur jūties kā "savējais". Sākot no 17. augusta ir atlaides veikalos uzradot gaidāmā skrējiena dalībnieka karti, visur ir izlikta informācija, suvenīri... Jau labu laiku iepriekš uz takām var sastapt skrējējus, kas pamazām iesildās pirms starta. Arī pats starts bija ļoti emocionāls, skrējēji viens otram spiež roku pirms starta, novēl veiksmi, skan mūzika, atbalstītāju pūlis visapkārt... To ir vērts kādreiz izbaudīt!

Tā kā man nebija īstas nojēgas, cik ātri varētu veikt distanci, tad plānoju startu nesasteigt. Nu iesākt tā mierīgi. Man bija neliels pārsteigums, kad izrādījās, ka pirmie skrējiena 20 km (aptuveni 2-3 stundas) ir diezgan liels burziņš, dalībnieku masa iet uz priekšu lēni un apdzīt ir stipri sarežģīti. Vēlāk ātrums pieauga, un es varēju pilnā mērā izmantot savu apavu priekšrocības skrējienos uz leju. Esmu sajūsmā par La Sportiva CrossLite kurpēm. Saķere ar virsmu ir lieliska, uz leju skrienot faktiski ātruma ierobežojuma nav, tik vien, ka bail pašam paliek. :)

Distances beigu daļa neizdevās tik ātra cik gribētos, izbaudījām arī mākoni un miglu virs 1800 m. Tagad ir arī skaidrs, ka obligātais ekipējums (survival blanket, vējjaka, svilpe, u.c.) ir pats minimums. Un tad kad redzamība miglā ir aptuveni 1-2 metri, par skriešanu var aizmirst. Slapjums, +5 °C, centies ar kājām uztaustīt taku. Arī auksti paliek, jo kustības ātrums nokrities mazs. Super vieglā vējjaka aizsargā pret vēju un lietu, bet siltumizolācija stipri maza...



Līdzjutēji pilsētā ir visu diennakti, varbūt naktī un agri no rīta mazāk. Finišs ir tā vērts!!! Ja vari noskriet vairāk nekā 42 kilometrus, noteikti vajag vienreiz dzīvē piedalīties UTMB! Ja man tagad jautātu, vai es skriešu nākošgad?, es atbildētu: "Noteikti, bet pilno 166 km distanci!" CCC 98 km likās par īsu! Es pēc finiša nebiju pat tā īsti noguris. Varbūt biju pārāk labi aklimatizējies... :) Jo nākošā rītā, uzcēlu plecos ierasto 20 kg mugursomu un devāmies "klimbereet" Refugio Envers (2523 m) virzienā...



* * *
Informācija par The North Face® Ultra-Trail® Tour du Mont-Blanc skrējienu:
www.ultratrailmb.com

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar piedzīvojumu sportu, kā arī atsevišķām tā disciplīnām, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv