Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Šamonī hronika (KG 5)

Autors: Alda Bražūne
Foto: Kristaps Liepiņš, Alda Bražūne, Helmuts Bēms
2009. gada septembris, Rīga

Kalnu Grupas kursa noslēgums ir nodarbību nedēļa Šamonī, Francijā. Šobrīd, kad šī nedēļa ir pagājusi, liekas, ka tā ir tikai kaut kā liela sākums. Kaut kā liela, nezināma un vilinoša.

Pirms gada, kad es pieteicos Kalnu Grupai, mans mērķis bija uzzināt nedaudz par kalniem, paklausīties, ko pieredzējis cilvēks stāsta un tad jau redzētu. Nopietni, tehniski kalnu maršruti man nebija ne prātā. Kas to būtu domājis, ka pa gadu mana attieksme pret to mainīsies! Un tik krasi!


Piektās Kalnu Grupas pirmā Alpu grupa... :) No kreisās: Kaspars, Aija, Alda, Signe, Valdis, Jānis, Baiba, Helmuts, Anda un Miks.

Nebūšu oriģināla sakot, ka pāris nedēļās Šamonī es pirmo reizi savā dzīvē darīju veselu virkni lietu – izbaudīju pirmās klintis, uzkāpu uz pirmā ledāja, šķērsoju plaisas, pirmo reizi biju augstāk par 2500 m v.j.l., pirmo reizi uzkāpu Monblānā. Nu, bet tagad par visu pēc kārtas...

Svētdiena, 23.augusts

Pirmajā dienā mēs dodamies uz tuvajām Aržentjēras klintīm. Tā kā bija pieteikts, ka kāpsim ne tikai klinšu čībās, bet arī ar zābakiem, kājas teju var pacelt un ir ļoti karsti. Svelmīgajā vasaras rītā tas nemaz nav viegls 15 minūšu gājiens. Atpakaļceļā zābaki tiek iegrūsti somā, vieglāk tos nest uz muguras.



Pirmais maršruts man ir tāds viegls piecinieks. Drīz arī nāk mans pirmais secinājums, ka no apakšas klintis izskatās ejamākas nekā atrodoties maršruta vidū. Kāpjot ar augšējo drošināšanu un mokoties plaukstas iemānīt plaisās un turoties pie "ne kā", nodomāju, ka klinšu kāpšana nav priekš manis. Aug neizpratne, par ko gan sajūsminājās Sardīnijas braucēji un kāpēc tā tiecas uz klintīm. Vēlāk izrādās, ka tas ir tikai pirmā brīža emocionālais vājums. Dažu stundu laikā tizlums tiek pārvarēts. Dienas otrajā pusē pati sev par pārsteigumu tāda paša līmeņa maršrutus kāpju gan ar apakšējo, gan tradicionālo drošināšanu.



Izmēģinām arī pāris maršrutiņus iziet ar lielajiem kalnu zābakiem. Kājas liekas kā sasaistītas un aizķeres atrast ir grūti, īpaši uz tās lielās plāksnes, ar kuru sākas viens no maršrutiem. Bet ilgāku laiku mokoties tomēr iespējami! Daži drosminieki, kas kāp ar apakšējo drošināšanu, izslīdot iegūst pamatīgus zilumus. Es tādiem varoņdarbiem neesmu gatava. Joprojām uz klintīm skatos ar bijību.



Pirmdiena, 4. augusts

Tā kā mums vajag iepirkt vēl šādu tādu ekipējumu turpmākajām nodarbībām (visaktuālākās ir "brūnās" bikses (nu jau leģendāro anekdoti par tām var atrast šeit), nākamajā dienā dodamies uz veikaliem un pēc tam uz Les Gaillands klintīm (latvieši tās izsenis atpazīst kā Gailīšu klintis). Salīdzinot ar iepriekšējās dienas maršrutiem, te ir ko izvērsties. Tik daudz maršrutu un gandrīz visi vairāk kā vienas virves garumā. Tik dažādi.



Kāpjam ar tradicionālo drošināšanu, taisām stacijas, ēdam, meklējam vietas frendiem un ieliktņiem, drošinām, jautrojamies. Un visu dienu tiekam aplaimoti ar fantastisku skatu uz kalniem. Šajā dienā es gūstu nākamo mācību, ka ieliktņi ir jāierauj pamatīgi. Virve ir izcēlusi vienu no manis it kā kārtīgi ieliktiem ieliktņiem, kad traversējot atrodos kādu metrus 35 virs zemes. Kad to ieraugu, sirds uz mirkli apstājas...



Meitenēm ieraušanu labāk darīt ar kājas spēku! Nākamie ieliktņi tiek ierauti tik sirsnīgi, ka manas sasaites biedrenēm ir pamatīgi jāiesvīst, lai tos dabūtu laukā. Bet toties droši!!!

Otrdiena, 5. augusts

Beidzot pienāk ledāja diena. To gaidu ar patīkamu satraukumu. Ar pacēlāju Les Grands Montets uzbraucam līdz vidus stacijai Lognan, tālāk dodamies kājām.



Esmu jau iepriekš no Kalnu Grupas kolēģu puses brīdināta un iebiedēta par Kristapa ātrajiem un garajiem piegājieniem. Njā, kāpiens nav viegls, turklāt ar smago mugursomu. Pats ledājs – tik liels un biedējošs. Kā var zināt, kur drīkst iet un kur labāk ne?



Kā viss jaunais - arī pārvietošanās ar dzelkšņiem šķiet biedējoša. Pirmajā brīdī liekas, ka kājas pinas un bez tiem ir pat drošāk. Pēc pirmajiem aizrādījumiem, ka jāliek visa pēda pie zemes un tas nekas, ka kāja izlokās nejēdzīgā leņķī, kļūstu drošāka. Dienas pirmajā daļā veicam nelielu pastaigu pār, ap un pa plaisām. Ejam pa plaisu tiltiņiem, lecam pāri plaisām ar ieciršanos pretējā sienā, ejam pa plaisām, atbalstam izmantojot abas plaisas sienas.





Tāpat tiek iemēģinātas vairākas pārvietošanās tehnikas pa stāvākām ledus nogāzēm. Stāvus un tupus. Ar leduscirtni sānos un aiz muguras. Gadās arī viens nepatīkams brīdis, kad, ejot lejup, kāds lielā ātrumā noslīd pa ledus nogāzi. Atvieglojums, ka viss kārtībā un būs tikai liels zilums. Visa grupa uzreiz kļūst daudz piesardzīgāka. Tad seko iešana augšup un lejup pa pavisam stāvu nogāzi, traversēšana, staciju veidošana uz ledus un Abalākova tuneļu taisīšana. Tad, kad ar ledu ir "it kā" aprasts, nodarbības liekas kā interesanta spēle. Taču joprojām ledāji un sniega lauki man liekas liels nezināmais, no kura veselais saprāts liek turēties pa gabalu, bet nezināmu iemeslu dēļ tie maģiski vilina ar savu šarmu un skaistumu.



Trešdiena, 26. augusts

Šī diena no atmiņas gandrīz izgaisusi. Tiek kāpts. Klintīs. Un kā vienmēr jauna mācība rokā – maršruts ir jāizpēta. Vēl atrodoties uz zemes. Pāris reizes atskārstu, ka esmu ielīdusi grūtākā vietā, nekā spēju iziet. Seko ilga minstināšanās. Stāvēšana un izlikšanās, ka tas nenotiek ar mani. Vienā vietā pat pamanos aiziet uz blakus maršrutu, kas no sāniem izskatās vieglāks, saprast, ka tā nebūt nav, un atgriezties iepriekšējā. Mana sasaite gan neļauj man ilgi muļķoties, jautājumi birst kā no pārpilnības raga: Ko tu dari? Kāds ir tavs plāns? Kur tu tagad ej? Kāpēc tu? Tiešām viņas domā, ka es zinu. Tad jau nebūtu iestrēgusi! Taču apziņa, ka uz sienas neesmu viena, liek man mobilizēties. Šī gūtā mācība gan turpmāk netiek ņemta vērā, šķiet ieberzieni man sagādā prieku.



Ceturtdiena, 27. augusts

Piektajā dienā mēs dodamies "divdienniekā". Satraukums vārdos neizstāstāms. Somu krāmēšana tiek atlikta un atlikta, grūti saprast, ko ņemt līdzi un ko ne. Patīkamas bailes no tā, kā būs un kas būs. Uzbraucot augšā pirmā tiek apskatīta "tualete" (pacēlāja stacijas platformas siltākā vieta ir tualetes priekštelpa!) – mūsu nakšņošanas vieta. Šauri, bet tīri un silti.



Tad īsu mirkli veltam elpu aizraujošajam skatam uz kalniem un nogāzi, uz kuras strādāsim, un tad – aidā, lejā pa kāpnēm.



Iesiešanās virvēs, manuprāt, prasa veselu mūžību. Samarķēt, atrast vidu, tad nomērīt attālumu starp sasaites biedriem, "tauriņa" mezgli, "astotnieki", virves atlikuma uzmarķēšana uz pirmā un pēdējā, virves nostiprināšana. Ārprāts, kā to visu var atcerēties!



Beidzot esam gatavi. Kristaps iet pa priekšu, pārējās sasaites seko. Tik lēni, tik lēni, tik lēni. Esam neveikli, bailes no izslīdēšanas. Kāpēc tas Kristaps tā skrien? Tas taču ir bīstami. Zigzagā ejot kalnā gaidām, lai iepriekšējie uziet augstāk un izslīdēšanas gadījumā netrāpa mums virsū. Vēlāk saņemam rājienu, ka tik lēna pārvietošanās kalnos nekam neder. Kristaps nedomā, ka uz šādas nogāzes mēs varētu izslīdēt. Neizslīdam arī, bet bailes no tā ir lielas.



Turpinājumā seko bergšunda pārvarēšana pār mazu sniega tiltiņu. Esmu divnieka sasaitē. Mans pārinieks, kam sniega un ledus pieredze lielāka, šaubās par tiltiņa spēju izturēt. Kristaps iedrošina, sakot, ka jāpārvietojas nemanāmi, kā kaķim, kā ēnai, lēnām slīdot. Protams, viss var notikt, bet tādējādi briesmas tiek mazinātas. Viss izdodas lieliski un augšā tiek uztaisīta stacija.



Lejā nonākšana un bergšunda šķērsošana pretējā virzienā arī nav nekāda bērnu spēle, jo eju kā otrā un nu drošināšana ir tikai no apakšas. Lēnām soli pa solim un briesmas galā. Var uzelpot un secināt, ka nemaz tik traki nav un ka smadzenēm ir tieksme pārspīlēt. Bailes ir dabiskas un bez tām nekādi, bet nedrīkst ļaut tām kontrolēt situāciju.



Pēcpusdienas plānā plaisu pārvarēšana. O, tas nu gan interesanti. Daži soļi, ieciršanās, pievilkšanās, ieciršanās un plaisai esmu pāri. Pāris vēzieni ar cērti smuka ledus attīrīšanai, ledus skrūve, atsaite, virve. Nākamā plaisa, ledus skrūve, nākamā. Ei, šis nu gan iet baigi raiti un man patīk. Kad abi esam augšā, jātaisa Abalakova tuneļi un jālaižas lejā. Mums sanāk ideāli, un ātri esam lejā, lai vingrinājumu atkārtotu. Šoreiz es drošinu. Skatos uz kalnu nogāzi, KG biedriem, kas kā skudriņas darbojas - kapā ledu, skrūvē, taisa stacijas, marķē virves, un smaidu. Vai var būt vēl labāks veids, kā pavadīt atvaļinājumu? Protams, nē. Pēc brīža jau atkal kārpos augšup pāri plaisām. Vēl tikai jāizcērt ledus bolards, jānolaižas lejā un misija beigta. Diena paskrējusi nemanāmi.



Kamēr taisām vakariņas, pacēlāja stacijas ēkā ienāk mākonis. Viss kļūst drēgns. Lukturīša staru gaismā mākonis izskatās maģiski. Var redzēt, kā tas mūs ieskauj un ielien it visur, nedomādams par promiešanu.

Nākamās dienas lielais plāns – La Petite Verte, biedē visus. Arī mani. Cenšos par to nedomāt. Kā būs tā būs. Uz maršrutu jāskatās pamazām, soli pa solim. Viss kopā tas var sabaidīt, bet katra tā daļa atsevišķi ir veicama. Izvēlos negulēt tualetes priekštelpā, tur paliek tikai daži. Labāk nedaudz pasalt, nekā sabojāt elpceļus ar kaut kādu ķīmiju. Ielienot guļammaisā ir pat karsti un novelku džemperi. Taču no rīta puses kājas jūt vēsu drēgnumu.



Piektdiena, 28. augusts

Gatavojot brokastis un kravājot somas esmu neizsakāmi lēna. Nepamodusies? Neizgulējusies? Vai varbūt tas no augstuma? Apetītes īsti nav. Gribēties arī neko negribas. Tikai vēl bišķi pagulēt. Rosos. Krāmēju somas, gatavoju ekipējumu. Kristaps steidzina, bet tas šķiet rada gluži pretēju efektu. Esmu neveikla. Tūlīt, tūlīt viss jau būs gatavs, kad atklāju, ka somā ieliktā dzeršanas sistēma nav bijusi aizskrūvēta. Izmetu visu no somas un izleju kādu 1,5 l ūdeni. Sabāžu visu atpakaļ un prom no stacijas. Labi, ka guļammaiss ielikts sausajā maisā un nākamajā naktī būsim mājās, tad izžāvēs džemperus un pārējās lietas.

Esmu vienā sasaitē ar Aiju un Kristapu. Pie klintīm, kur atstājam somas, pēdējais skumīgi secina, ka viņam "iedalīta" lēnākā sasaite. Es pat nespēju dusmoties. Joprojām esmu pusaizmigusi. Sienamies virvē un ejam. Tikai nonākot līdz bergšundam beidzot esmu pamodusies. Jau iepriekšējā dienā Kristaps bija teicis, ka es iešot pa priekšu. Šī ideja mani sajūsmināja. Beidzot varēšu rīkoties! Šķērsoju bergšundu, skrūve, bišķi uz augšu, nākamā. Pirmajā mirklī esmu nedroša, bet tā kā nekas slikts nenotiek, kļūstu pārliecinātāka. Ledus ļoti sliktas kvalitātes, ilgi jācērtas, lai attīrītu vietu skrūvēm. Raušu sniegu un ledu sev virsū, bikses kļūst slapjas, bet ātri izžūst un, intensīvi darbojoties, auksti nav. Drošināšanas stacija, pieņemu sasaites biedrus. Tiklīdz viņi klāt, turpinu ceļu. Ei, šis man baigi patīk. Liekas, ka raiti iet uz priekšu. Noteikti drošinātāji ir pretējās domās.



Otrā virve ir tikai pusē, kad ledus nogāze šķērsota un sasniedzu klinti un akmeņus. Daži biedri līdzās to sasnieguši kādu mirkli iepriekš. Tad skanēja neskaitāmi brīdinājumi par krītošiem akmeņiem. Gan pašu, gan siltā laika un gravitācijas izkustinātiem. Paskatos lejup. Tur stāv Aija ar Kristapu. Njā, man jābūt īpaši uzmanīgai, negribu palaist nevienu akmeni viņu virzienā. Pieskaros vienam lielam, tas knapi guļ uz sniega. Eh, varētu uz tā pakāpties, eleganti tiktu augšup, bet tagad jāmokās tāpat. Sākumā ļoti lēni un neveikli. Tieku augšā, gribu uztaisīt staciju, lai pieņemtu biedrus, bet viss kustās, nav kur. Ielieku ieliktni, meklēju vietu, kur ielikt vēl kaut ko. Nav nekā. Šķiet, ka meklējot to kā nav pagājusi vesela mūžība. Eju tālāk, pārkrāmēju dažus akmeņus malā, lai virve tos nenoceļ lejā. O, beidzot laba vieta stacijai. Divi frendi, ieliktnis. Stacija! Vajag uz tualeti, bet neuzdrošinos. Izkausēšu vēl ledu un aizlaidīšu kādu akmeni lejup... Virve, virve, daudz virves un Kristaps ar Aiju ir klāt. Esmu pārbijusies, jo nesaprotu, uz kā visi šie akmens bluķi turas, liekas, ka viss te kuru katru brīdi sagāzties. Atviegloti nopūšos, kad Kristaps saka, ka nākamo virvi izies viņš. Viņš ir ātrs, drīz mēs varam kustēties tālāk. Arī aiznākamo virvi iet viņš, par to nedaudz saskumstu, bet joki ar Aiju un brīnišķīgā panorāma neļauj daudz gausties. Virve arī jāizdod tik ātri! Uhh, dabūt mums tādu tempu! Sēžot stacijā tuvojas arī citi biedri.



Sākumā mums laiku īsina arī Matias, vēlāk viņš seko Kristapam. Matias ir polis, kas uzbraucis augšā ar pirmo pacēlāju un apsteidzis mūs. Mēs viņu pamanījām jau iepriekš un šausminājāmies – viens pats, bez ķiveres, bez virvēm. Te taču ir nenormāli bīstami. Vēlāk Kristaps mūs mierina, ka viņš daudz kāpjot. Un tad jau šādu vienkāršu maršrutu var arī tā. Vienalga man izklausās nepārliecinoši. Ne viss ir atkarīgs no kāpēja. Akmeņi krīt arī tāpat...



Pēc brīža visa virve ir izdota un mums laiks doties tālāk. Nākamo ceļa posmu Aija raksturo kā "mīzīgu", bet drosmīgi dodas uz priekšu. Man vairs neliekas bailīgi, jo klints bluķi ir lieli un šķiet droši. Pārvarot vairākus klinšu paaugstinājumus un vietām labi izvingrojoties pozās, kuras iepriekš nezināju, ka spēju uztaisīt, esam pie Kristapa un Matiasa. Šie abi priecīgi čalo, izpelnāmies Matiasa uzmanību, šis mūs fotografē. Esam zvaigznes. Izrādās, ka virsotne arī tepat vien ir – nākamā klints. Uzkāpjam tajā. O, sajūta burvīga, skats pasakains.



Taču laika zvilnēt saulītē nav, jādodas atpakaļ. Kristaps paziņo, ka pārējās sasaites diemžēl līdz virsotnei netiks, esam pārāk lēni. Lai paspētu uz pēdējo pacēlāja vagoniņu lejup, jāsāk lejā laišanās. Kā, diena vēl tikai sākusies un lejā tikt taču ir ātri?, es nodomāju, bet paklausu. Ai, kā gribētos vēl palikt un pasauļoties. Taisnība viņam gan bija. Lejā laišanās arī ir lēna, pat grūti pateikt, kur tas laiks tiek zaudēts. Lai nolaistos kopā līdz ledājam vajag trīs virves. Divas ir brīvas, vēl divas sasaites atrodas ceļā uz nolaišanās vietu. Kamēr viņus sagaidām, kamēr samarķējam virves, kamēr nolaižamies... Un tā nolaišanās pavisam citāda nekā no klinšu sienas. Kad laižos ar divām virvēm mugursomā, tad vienā brīdī zem pārkares smagā soma mani parauj atpakaļ. Kādu brīdi karājos teju vai kājām gaisā un nemāku tikt atpakaļ. Līdz tikai nolaišanās līdz klintīm, lai atgūtu pareizu orientāciju. Nolaišanās laikā no augšas krīt akmeņi. Lielākoties mūsu pašu izkustināti, ir jāievēro intervāls. Pēdējā virve uz kūstošā ledus ir pamatīgi samirkusi un franču aptverošais pa to negrib slīdēt. Pašās beigās vēl nolaišanās pāri bergšundam – aiz tā ir forša sniega nogāzīte, bet nostāties uz tās neiespējami – iegrimstu līdz jostasvietai. Pēdējais ledāja posms tiek pārvarēts skrienot un glisējot. Vēl tikai ātri paņemt somas, noaut dzelkšņus un pēdējais pārbaudījums – trepes augšup uz pacēlāja staciju. Tas šķiet daļai ir dienas lielākais pārbaudījums. Paspējām tieši uz pēdējo pacēlāju.



Sestdiena. 29. augusts

Šodien kalnos sola lietu un vēju, mēs atpūšamies Les Gaillands klintīs, lai svētdien dotos augšā uz Midi pacēlāja staciju iemēģināt savu izveicību Cosmique Arrett maršrutā.



Vakarā sanāksme. Uzzinām sasaišu sastāvu. Kristaps stāsta par maršrutu. Par korīti, no kuras paātrināts slīdējiens būtu 200 m uz vienu un 1000 – uz otru pusi. Par to, ka plkst. 15:30, vienalga, cik tālu mēs būtu tikuši, viņš "atsiesies no sasaites un solo dosies uz pēdējo pacēlāju" (tas gan ir tikai joks, cerams). Par to, ka kāpjot jāpārvietojas ātri. Bet to, ka mēs esam lēni, bijām pierādījuši jau iepriekš. Rodas šaubas, vai tas ir tas, ko es gribu. Bet ideja par mājās palikšanu būtu vēl šausmīgāka – kā lai pārbauda, ja ne pamēģinot?



Pēc Cosmique iziešanas puiši plāno palikt pacēlāja stacijā un nākošajā naktī doties uz Monblānu. Tā sakot, "par visu naudu". Kāpēc gan maksāt vēlreiz 40 EUR par pacēlāju, ja jau reiz ir uzbraukts augšā. Es viņus apbrīnoju. Pēc 7 dienu gana intensīva treniņa taisnā ceļā doties garajā un bīstamajā ceļā uz Balto kalnu?, tas nav priekš manis. Tādu ideju pat neapsveru.

Svētdiena, 30. augusts

Ceļamies agri. Somas sapakotas jau iepriekšējā dienā. Ātras brokastis un aiziet. Nepaņemam pat maizītes ceļam, jo būs jāiet ātri, ēst diez vai būs laika ēst. Braucot augšā ar pacēlāju Kristaps rāda maršrutus, kurus ir izgājis uz Aiguille du Midi ziemeļu sienas. Man tie liekas neprātīgi.



Jau vagoniņā saņemam rīkojumus, kas un kā darāms. Kur jāskrien, kur jāauj dzelkšņi un jāiesienas virvēs. Mums jābūt pirmajiem, jābūt ātriem, lai pēcāk maršrutā nebūtu jāgaida uz citiem. Ai, bet man tā steiga tā nepatīk. Neesmu droša par savām spējām, kur nu vēl steidzoties domātu par drošību? Bet drošība ir vissvarīgākais.



Kamēr es marķēju virvi, sasaites puiši jau nolikuši somas ar guļammaisiem un citu vēlākam paredzēto ekipējumu "slēptuvē" un ir klāt. Ledus ala, kas kalpo par izeju plašajā kalnu pasaulē šķiet par mazu visiem kāpt gribētājiem. Bet draudzīgi sadalām teritoriju un tiklīdz kāds gatavs – aiziet lejā pa korīti.



Sasaitē eju kā pirmā. Baudu skatus, fotografēju. Ei, nemaz nav tik traki kā Kristaps stāstīja! Korīte pakususi un taka labi iestaigāta. Plaisas gan zem takas vietām paveras. Tik dziļas, ka nevar gala saskatīt. Sasaites biedri rada drošības sajūtu. Ja nu kas – izvilks. Esmu gatava arī pati iecirsties, par laimi nevajag.



Šis maršruts tāds ačgārns – vispirms ejam lejā un pēc tam uz augšu. Lejup pa sniegu un ledu. Augšup pa klintīm. Un viss noslēdzas uz stacijas skatu platformas.

Ceļš līdz klintīm – burvīgākais, kas var būt. Ziemas dienas pastaiga augusta vidū. Ainavas tādas, ka sirds kūst, gribas stāvēt un kā apmātai skatīties, uzsūcot to visu sevī. Pasaka! Klinšu sākumā maršruts viegls, tikai vietām kustīgie akmeņi mani bišķi satrauc. Jo augstāk mēs uzkāpjam, jo mazāk to kļūst.



Pēc ilgāka kāpiena seko neliela nolaišanās. Drīz pēc tam arī sākās nopietnākas klinšu sienas ar drošināšanas organizēšanu. Pirmās virves mūsu sasaitē iet Jānis, viņš no mums vislabākais kāpējs. Mums kopumā neiet tik ātri kā gribētos, taču drošinot var atkal nodoties brīnišķīgajām ainavām.



Aiz mums izveidojusies neliela rinda. Kāds gids grib pierunāt mūs, lai palaižam viņus pa priekšu. Mums bailes, ka tādējādi varētu pazaudēt kāpšanas ceļu un nepaspēt uz pēdējo pacēlāju, nelaižam. Kristaps arī ir brīdinājis, lai nelaiž. Ja grib iet – lai iet apkārt. Spiediens no aizmugurē stāvošajiem ir liels. Vietām viņu gids saka, ka nākamo posmu var iziet bez drošināšanas organizēšanas. Mēs neklausām, jo nezinām, kas tur priekšā īsti ir un neesam tik pārliecināti par savu spēju adekvātu novērtēšanu. Kad divas virves izietas, kā pirmā kāpt piesakos es. O, beidzot kāds labums arī no manis. Nelielas bailītes ir. Taču maršruts ir viegls. Lielas plāksnes, drošināšanai virvi var vienkārši aizlikt aiz akmeņiem. Man liekas, ka uz priekšu virzos ātri. Iepriekšējā sasaite mani novirza pa nedaudz citu ceļu, nekā paši gājuši. Izeju klinšu "skursteni" un nokļūstu pie lielas akmens plāksnes. Tur arī āķi, uz kuriem organizēju staciju. No šejienes jau redzama skatu platforma un var sakliegties ar tiem, kas maršrutu jau beiguši. Drīz vien pieņemu puišus, dažas bildes un virzāmies uz finišu. Negaidīti ātri esam dienas uzdevumu veikuši. Tīri vai žēl, ka bija tik īsi.





Tikko esmu uzkāpusi augšup pa trepēm uz platformas, pienāk vīrs un prasa, cik man gadu un cik sen es kāpju. Kad pasaku, ka nopietni sāku kaut ko darīt pirms pus gada, viņš ir manāmi šokēts. Saņemam komplimentus. Tie visi jāvelta mūsu instruktoram. Bez viņa šīs vasaras atvaļinājums noteikti netiktu pavadīts kalnos.



Kamēr biedri kafejnīcā atzīmē izkāpšanu vai sauļojas, manī aug nemiers. Dzimst ideja par Monblānu. Par kāpienu Latvijā biju domājusi, tāpēc arī atpakaļ biļetes tika nopirktas 5 dienas vēlāk. Lai būtu laiks atpūtai, gan tika ieplānotas rezerves dienas sliktiem laika apstākļiem. Savus plānus apšaubīju jau pirmajā ledus nodarbībā. Ledājs – liels un nezināms. Plaisas, bergšundi. Kā lai lasa reljefu un saprot, kur iet? Kur nu vēl augstkalni, retinātais gaiss... Taču dzīve vienmēr ievieš savas korekcijas.

Pārdomas un pārdzīvojumi pirms lēmuma pieņemšanas ir lieli. Nākamajai dienai sola lieliskus laika apstākļus, pēc tam tie strauji pasliktināšoties. Puiši ir gatavi kāpt, tātad kompānija ir. Kompānija uz vēlākām dienām sarunāt neizdodas. Ir divas lietas, kas runā pretī manam nodomam – neesmu atpūtusies, kaut gan konkrētajā brīdī jūtos ļoti spēcīga un varoša, un pēdējās dienas ir bijis ļoti silts, ledājs un sniegs kūst, vai nav par siltu un līdz ar to bīstami? Izlemju mēģināt. Vismaz nedaudz pastaigāt pa to vilinoši balto sniega plašumu, iegūt pieredzi, kas varētu noderēt nākamajiem kāpieniem.



Pirms atvadīties no lejā braucējiem, "izģērbju" meitenes. Manā rīcībā nonāk pāris džemperu, cimdi, cepure, termobikses. Pārējais viss šķiet man ir pašai. Puiši apsola pabarot. Vēlāk saorganizējam arī gulēšanu. Izrādās, ka līdzi ir divi Mammut guļammaisi, kurus var eleganti savienot. Divvietīgā guļammaisā gulēt trijatā nav sevišķi ērti, toties ļoti silti. Vakars stacijā ir maģisks. Debešķīgs saulriets, sarunas ar britiem, kāršu spēle, vakariņas, neapmierinātie stacijas darbinieki, slēgtās tualetes. Gulēt aizejam vēlāk nekā vajadzētu. Pirms iemigšanas strīdamies, cikos celties. Daži grib iziet ātrāk, lai mums būtu vairāk stundas ceļam, citi savukārt vēlāk, lai iegūtu kādu stundu atpūtai. Beigās daļēji piekāpjas abas puses.



Nakti īsti aizmigt nevaru. Joprojām pārdomāju savu lēmumu. Bailes neļauj gulēt. Kaut kur blakus kūst ledus un tek ūdens. Rodas iespaids, ka rīt no rīta viss būs izkusis. Domās paturu iespēju nepievienoties puišiem. Nekas jau nenotiks, ja nobraukšu lejā ar pirmo pacēlāju. Modinātājs zvana mirklī, kad beidzot esmu iemigusi. Uzeju augšā uz skatu laukuma. Manām acīm paveras nepārspējams skats – uz kalna nogāzes, kur pa dienu bija saskatāma uz Monblānu iemītā taka, mirgo desmitiem pieres lukturīšu "jāņtārpiņu". Skats mani nomierina. Lēmums ir pieņemts.



Pirmdiena, 31. augusts

Kā vienmēr, arī tagad esam lēni. Izejam 3:10, kaut gan bija plānots 2:30 Nakts ir brīnišķīga. Ir tumšs un tik daudz zvaigžņu! Arī krītošas. Naktī ir piesalis, sniegs kraukšķīgs, iešana viegla.



Priecājos, ka ejam pa tumsu, jo tā, manuprāt, psiholoģiski vieglāk – neredzu briesmas, kas apkārt, un ir maldīgs iespaids, ka pārvietojamies ātri. Tādi gan neesam, jo laiku pa laikam mums garām paiet pa sasaitei. Viņiem gan ir trekinga nūjas, kas iespējams ļauj pārvietoties ātrāk. Pauzes netaisām lielākas kā piecas minūtes. Ja ilgi stāv uz vietas, sāk salt.



Laiks paskrien nemanāmi, drīz jau esam pie ledus sienas, kas ir stāvākais posms šajā maršrutā. Te ir novilkta marga un ledū iestaigāti pakāpieni, pārvietošanās uz augšu īpašas grūtības nerada. Rinda, kad bija izveidojusies iepriekš, arī ir beigusies. Mums pat nav uz nevienu jāgaida.



Kamēr kāpjam augšā ir uzlēkusi saulīte, bet joprojām ir auksts. Netālu no Monblāna, kad virsotne jau šķiet ar roku aizsniedzama, ieēdam brokastis, atstājam somas un atraisāmies no sasaitēm.



Pēdējais kāpiens mums prasa vēl kādu stundu. Fiziski tas nav grūti, vienīgi trūkst gaisa. Elpošanas pauzes kļūst ļoti biežas. Virsotne mani pārsteidza. Man likās, ka tā būs plakana un apaļa, bet izrādās ir iegarena sniega korīte. Pulkstenis ir 10:00. Laiks, kad mums būtu jābūt Brenvas pārejā. Ja tik tālu nebūtu tikuši, tad jāgriežas atpakaļ.



Neizsakāms prieks, ka visi pieci (Jānis, Miks, Kaspars, Helmuts un es) esam augšā. Seko īss atelpas brīdis, fotografēšanās un jautrošanās. Visu laiku galvā apziņa, ka mērķis vēl nav sasniegts. Tas nu atrodas ļoti tālu – Midi stacijā.



Atpakaļceļš ir ātrāks un vieglāks. Taču tikai sākumā, kad tas ved lejup. Dienas vidū, kad saule sāka karsēt, sniegs bija labi pakusis un iet bija grūti. Lielākais varoņdarbs bija uzkāpt atpakaļ pa korīti uz Midi pacēlāju.



Kādas jūtas man ir atgriežoties? Pateicība. Liktenim par burvīgajiem laika apstākļiem un maršruta vieglumu. Ceļa biedriem, par izguldināšanu, pabarošanu un sajūtām, ko kopā ķērām ceļā, par kopīgo piedzīvojumu un dalīšanos tajā. Pateicība pašai sev, ka pietika spēka, ka nenobijos. Nojauta teica, ka risks, ko es uzņemos ir lielāks, nekā esmu gatava uzņemties, taču tajā pašā laikā likās, ka viss tāpat būs kārtībā. Šoreiz ir.



Īsi pirms pulksten 17:00 jau esam ielejā, saule karsē kā vēl nekad. Viss liekas mazs. Ir atvieglojums un miers.

Otrdiena, 1. septembris

Šodienas mērķis ir nedarīt neko. Guļam ilgi, staigājam pa Šamonī, ēdam kebabus un gaidām ziņas no meitenēm, kas iepriekšējā vakarā ir devušās iziet klinšu maršrutu l’M virsotnē. Ziņas pienāk vakarā, kad ir jau gandrīz tumšs, viņas ir izgājušas, nolaidušās lejā un nu ar smagajām somām dodas Šamonī virzienā. Prieks par viņām!



Trešdiena, 2. septembris

Puse dienas tiek pavadīta niekojoties Les Gaillands klintīs. Kristaps iesaka vairākus blakus esošus 4+ un 5 maršrutiņus. Tie tad arī tiek atstrādāti. Vienam vidējā daļā ir skaista karnīzīte, kā to iziet, nav skaidrs. Pēc vairākiem mēģinājumiem izdodas. Spēka gan nav.



Ceturtdiena, 3. septembris

Kalnu Grupas 2.daļa šodien dodas uz L’Index. Mums bija plāns pievienoties, bet mēs pamostamies tikai 9os. Garās brokastis un somu krāmēšana paņem daudz laika. Ar pacēlāju augšā uzbraucam tikai 13:00...



Esam lielā mākonī, ir mitrs un nekā nevar redzēt. Sākam iet, saprotam, ka nesaprotam, kurp ejam. Secinām, ka kāpt tāpat nevarēs, labāk steigties lejup un pakāpt jau ierastajās Les Gaillands klintīs. Man kāpšana šodien nav prātā, tāpēc mēs ar Aiju lejup ejam kājām. Bišķi zemāk mākoņu nav un ir vareni skaists skats uz ieleju. Koki un zāle smaržo, šur tur čalo kalnu strautiņi, ir tik klusi un labi.



Piektdiena, 4. septembris

Pēc vakardienas atpūtas, šodien gribas kāpt. Mēs ar Aiju dodamies uz klintīm, pārējie izlēmuši par labu trekingam. Nolemjam pamocīt sevi uz karnīzēm. Brīžiem līst lietus, bet tiklīdz pārstāj klintis ātri kļūst atkal sausas. Piecinieku izdodas iziet, sešinieks gan īsti neskaitās, jo nedaudz novirzāmies no atslēgas vietas.



Izdomāju, ka beigās mēs abas varētu izkāpt kādu vieglāku maršrutu un pēc tam eleganti nolaisties lejā, tādējādi pieliekot skaistu punktu Alpu pasākumam. Taču abi maršruti, ko mēs varētu iet, ir aizņemti. Kādu laiku gaidām un rodas izdevība – vācieši vilkuši ārā virvi, bet tā ieķērusies. Piedāvājam palīdzēt. Laika gandrīz vairs nav, jo otrā grupa jau gatava startēt uz vilcienu. Bet mēs bez punkta pielikšanas nevaram. Uzsteidzos augšā. Tik ātri es vēl nebiju kāpusi! Kad stacija gatava, līdz iziešanai palikušas 6 minūtes. Pieņemu Aiju, pēc brīža viņa jau laižas lejā. Es sekoju. Virves nesamarķētas tiek iegrūstas somā. Viss ceļš līdz vilciena stacijai tiek skriets. Paspējām. Diez ko par mums padomāja vācieši un visi pārējie, kas noskatījās uz mūsu performanci...



Sestdiena, 5. septembris

Neticami, bet divas nedēļas ir pagājušas. Tās bija reizē aizraujošas, bailīgas un iedvesmojošas. Pirms gada, pat pus gada, es nezināju, ka kaut kas tāds ir iespējams. Šo nedēļu laikā ir ne tikai bijuši skaisti piedzīvojumi, bet mainījušās ir vērtības un attieksme, ir paplašinājies redzesloks. Nezināmo lietu sarakstam ir nākuši klāt vēl daži simti. Ir gūtas atbildes uz dažiem jautājumiem. Bet daudzreiz vairāk jautājumu ir nākuši klāt. Izziņa nebeidzas, tā tikai sākas. Kalni turpina vilināt. Kāpēc? Joprojām atbildes nav. Un tas mani turpina satraukt...



Ceturtdiena, 10. septembris

Atgriežoties no kalniem, nereti saņemu jautājumus par to, cik augstu uzkāpu. Runa nav par to, bet gan to, cik lielā mērā cilvēks pārkāpj sev pāri. Fizisko spēju, garīguma, uzdrošināšanās, pārdzīvojumu, saņemšanās, emocionalitātes ziņā. Tajā pašā laikā saglabājot realitātes apziņu un gādājot par savu un biedru drošību. Kāpiens Monblānā man bija pastaiga, mācību stundas es guvu citos, daudz zemākos kalnos...

Pa dienu ir viegli, ģimenes, draugu un darba kolēģu satikšana rada svētku sajūtu. Visapkārt ir interesanti un laiks paiet nemanot. Bet naktīs... Naktīs es joprojām kāpju. Gan sniega, gan ledus, gan klinšu maršrutus. Tādus, kādus es savā dzīvē neesmu redzējusi. Dažkārt ir grūti, bet es turpinu. Palēnām. Arī baiļu sajūta naktīs ir īsta...



Par Monblānu! Tiem, kas vēl tikai gatavojas kāpt Monblānā, ļoti rekomendējam izlasīt nesen VX / p.p.a vortālā publicēto rakstu "Monblāns. Kāpt vai nekāpt tajā?"!
Kristaps Liepiņš, VX / p.p.a vortāla redaktors

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv