Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Augstie Tatri novembrī

Autors: Kaspars Antonevičs (Kasis) [ AUTORS?]
Foto: Kaspars Antonevičs (Kasis)
2009. gada augusts, Jelgava

Jādomā, kurp doties ne pārāk tālā, ne pārāk ilgā un ne pārāk dārgā ceļojumā šoruden? Lūk, kāds stāsts par pagājušā gada novembra braucienu uz Augstajiem Tatriem Polijā.

Ievadam

2008. gada novembra pirmajā nedēļā atkal izdevās pabūt kalnos – Augsto Tatru Polijas daļā. Tika trekingots (pastaigas pa īpaši sagatavotām kalnu takām), pakāpts pa klintiņām, uzkāpts manā pirmajā alpīnistiskajā virsotnē. Par virsotnes pasākumu izveidoju nelielu filmiņu, kas jau sen interesentiem pieejama lejupielādei un apskatei, tomēr par nepieciešamību braucienu izlikt uz papīra šaubījos. Pretargumentu valdošā pamatdoma bija - "kas nu tur īpašs, visi kāpšanas entuziasti tak' kalnos esot arī pa klintiņām paša priekam pakāpj, nekādus rekordus te neviens neuzstāda, vienvārdsakot – trūkst spraiguma." Tomēr nesen kādā [diskusiju] foruma tēmā kāds lasītājs uzdeva jautājumu – kas ir tas, kas jums, rakstošajiem, liek rakstīt un padalīties [savā pieredzē] ar citiem? Brīdi pie jautājuma pasēdējis, atbildi tā arī neuzrakstīju, jo sapratu, ka tā nav tik viennozīmīga un man pašam pilnīgas skaidrības vēl nav. Jā, zināju, ka manā gadījumā primārais ir vēlme "iekārdināt" un "aizdabūt" uz saviem pirmajiem kalniem to, kas tur vēl nekad nav bijis, lai arī viņš izbaudītu to emociju gammas pārbagātību, ko tikai kalni spēj sniegt. Otrkārt, padalīties ar noderīgu informāciju par maršrutiem un iespējām tiem, kas arī ko līdzīgu kādreiz iecerētu. Tomēr, ik palaikam lasot citu rakstus un baudot citu emocijas, uzjundī savējās – tiek pārskatītas bildes, pārlasīts viens otrs raksta galiņš, atmiņā pārcilāts iepriekšējais brauciens – tik ļoti atkal gribas uz kalniem, tik ļoti atkal gribas TĀS emocijas! Nu, re, kāds spēks rakstītajam vārdam – kādu emociju virpuli tas spēj uzjundīt! Un te nu mana atklāsme – tas savu darbiņu paveic ne tikai pie lasītāja, bet arī pie rakstītāja. Tā ir iespēja izlikt savas emocijas, pat kā iekšēja nepieciešamība. Vai manā pēdējā braucienā bija emocijas? Jā! Tātad tieši par tām arī rakstiņam jātop! :)


Augstie Tatri no Giewont (Rietumu Tatri) virsotnes novembrī

Augstie Tatri – 2008. gada 2.-9. novembris

Jau stipri agri ir skaidrs, ka ar vienu vasaras braucienu uz kalniem ir stipri par maz, tamdēļ jau augustā sāku meklēt nākamā brauciena finansiālās, laika un satura iespējas. Kā visiespējamākais variants tiek "nolikts" novembra pirmās nedēļas pavadīšana Augstajos Tatros no Zigismunda Grohovska tūrfirmas piedāvājuma. Kalnos kāpēju aprindās Zigis labi pazīstams kā alpīnisma instruktors ar lielu un panākumiem bagātu kāpšanas pieredzi. Ar viņu jau savlaicīgi sarunājam, ka mans mērķis ir kāpt kalnos un, tā kā līdz šim neesmu izgājis nevienu reālu alpīnisma maršrutu, gribētos izkāpt vismaz vienu UIAA III grūtību kategorijas virsotnīti, kas man liekas labs sākums. Bez tam, novembris kalnos sola sniegu un citus ziemas priekus, tamdēļ ziemas alpīnisma iespējamā pieredze mani jo sevišķi priecē. Zigis uz kāpšanu nav jāmudina, protams, ņemot vērā citu potenciālo braucēju intereses! Tā teikt – "viss notiek" – tiek sarunāti dzelkšņi (man vēl savu nav) un pakots cits ziemas inventārs – siltais apģērbs, zābaki, cirtnis... Tiesa, cerībā, ka būs iespēja pakāpt arī pa mācību klintiņām kalnu pakājē, somā iegulst arī klinšu čības un kāds plānāks apģērbs. Jau oktobra sākumā Zigis no Tatriem atved vēstis, ka sniegs tur jau līdz ceļiem, kas uz brīnuma statusu nemaz ar nepretendē, drīzāk raisa nelielas cerības, ka varbūt novembrī kaut kur jau varēs pakāpt pa ledus kritumiem – somā papildus, katram gadījumam, iegulst arī kāda ledusskrūve. Īsi pirms izbraukšanas, pētot pieejamās Tatru webkameras, nepamet sajūta, ka tur sniega vispār nav – daudz iespējamāks šķiet globālās sasilšanas rosināts lietus. Pēc "zvana poļu draugam" aizdomas apstiprina arī Zigis – pašreiz sniega nav. Tiesa, nav izslēgta tā parādīšanās jebkurā brīdī.

Pat izbraukšanas rīta tumsiņā skaidri saskatāms zināms drūmums Zigismunda sejā. Izrādās trīs klienti iepriekšējā vakarā piezvanījuši, lai pateiktu, ka viņi tomēr nebrauks. Tātad braucēji bez paša vedēja būsim tikai divi – es un vēl kāda meitene, kas arī brauc ar mērķi pakāpt savas pirmās klintiņas. No finansiālā viedokļa tas organizatoram, protams, ir "reāls aplauziens", bet no interešu puses neko ideālāku nevar vēlēties – visi braucam kāpt!


Zakopanes sibols Giewont (labās puses "kupris") vakarā


Zakopane no Giewont virsotnes

Lietuvai un Polijai cauri izjoņojam itin veikli – ir svētdiena, plus vēl kaut kādi katoļu kapu svētki un ceļi patukši. Rezultātā jau pēc vienpadsmitiem vakarā esam mūsu galamērķī – kādā Zakopanes viesu mājā Augsto Tatru pakājē. Ātri iekārtojamies un pie miera – rīt paredzēti kalni!

Pirmdiena – Giewont un "nepaklausības skola"

Jau iepriekšējā vakarā no piedāvājuma starp mācību klintīm un trekinga virsotni tiek nolikts otrais variants. Tad nu, pārāk neapkrāvušies, žirgtā solī rīta dzestrumā izejam uz Zakopani simbolizējošo Giewont(u). Spīd saule, sniega nav. Un man nav vēl kādas lietas – normālu, vasarīgu trekinga zābaku. Rezultātā klamzāju ar ziemas alpīnisma zābakiem. Lai iztrūkuma sāpe maza neliktos – mākoņu neapdraudētas, saulainas, ap +14 grādiem siltas saglabājās visas Zakopanē pavadītās dienas!

Dīvaini, bet jau izejot nepamet stipra iekšēja sajūta, ka man šodien virsotnē nevajadzētu kāpt. Ar prātu neatrodu nekādu loģisku uzmācīgās domas (patiesībā pat ne domas, jo tā šoreiz nenāk no galvas, bet no iekšienes) pamatojumu – apstākļi ir perfekti, arī trekinga maršruts un sagatavotība neraisa šaubas. Apziņa, ka pat viselementārākajā situācijā kļūdoties vai pie kaut kādas muļķīgas apstākļu sakritības situācija kalnos var kļūt ļoti nopietna un ka "Kāds" to visu jau zina iepriekš neliek miera, tomēr nevēlēšanās Ziga acīs kļūt dīvainam ņem virsroku. Tā ar neziņu "kas nu būs" pavadu vismaz pirmo kāpiena trešdaļu, jo jau agrāk ir nācies izbaudīt rūgtās nepaklausības sekas "iekšējai balsij".



Kāpiens Giewont(ā) ir patiešām ļoti viegls – plata, akmeņiem izlikta taka, pa kuru gaitā rāmā ar sandalēm kājās un čipsiem rokās uzkāptu pat tūrists parastais. Mazliet grūtāka ir tikai pati pirmsvirsotnes daļa, kur nostiprinātas ķēdes, lai minēto tūristu virsotnē ar zināmu drošību dabūtu. Saprotams, daudziem joprojām nepārvarams šķērslis paliek vairāku stundu ilga kāju kustināšana, bet skaistie skati patiešām ir to vērti! Kur nu vēl, ja gadījies pieredzējis "vadātājs" Zigismunda personā, kurš jauniņajiem aprāda lavīnu ceļus, tos paspilgtinot ar piedzīvoto šajās pašās nogāzēs.



Skaisti visapkārt – gan vēli rudenīgā atvasara, gan strautiņi kalnu nogāzēs, kas aizspurdz starp milzīgajiem akmens bluķiem tev zem kājām ar tik dzidru ūdeni, ka tā vien gribētos iegremdēt tajos plaukstas un ilgi, ilgi nevilkt ārā. Tomēr ūdens ir tik auksts, ka tāda pašļakstīšanās vien sanāk. Arī pašas nogāzes ietērpušās dīvaini brūnā segā. Sākumā toni noveļu uz iespējamajām atšķirīgajām augsnes īpatnībām, jo šie tomēr ir Rietumu Tatri, tomēr drīz kļūst skaidrs, ka vainīga ir oktobra sniegu noplacinātā zāle. Kāpēju ir visai maz un arī dabā manāms tāds dīvains pirmssnaudas stāvoklis – sak’, tūlīt, tūlīt acis aizvērsies...

Eh, realitāte – virsotne, atpūta, "saules vannas" un kādas maizītes zem milzīgā dzelzs krusta un tad jau lejā.

Mazliet dīvaina šķiet piekoptā "politika" katram lejup iet savā tempā. Apzinos, ka pie augstas lavīnbīstamības tas būtu saprotams, t.i., ar domu "ja nu kas", tad vismaz kāds būtu neskarts un varētu mēģināt glābt cietušos, tomēr patreizējā situācijā drīzāk jau risks ir paklupt un aizripot stipri lejup. Tā kā citu cilvēku maršrutā praktiski nav, iespēja tur pat arī palikt nav nemaz tik nereāla. Tieši šādu apsvērumu dēļ mēs vienmēr līdzīgos apstākļos kalnos esam turējušies vismaz pa divi. Tomēr šoreiz ir savādāk un es neesmu vadītājs – lejup Zigis aizcilpo stipri veikli ar domu, ka satiksimies pie kalnu kafejnīciņas. Līdzbraucēja Lāsma, savukārt, baudīdama skatus, lejup dodas stipri gausi. Savu kompāniju uzspiest nevēlos, tomēr itin bieži, cik nu reljefs atļauj, atskatos, lai pārliecinātos, ka kāpējai viss kārtībā – nu nevaru es tā...

Jau tuvojoties kalnu kafejnīcai, manu kreisās kājas virspēdas locītavā dīvainu sāpi, kas ar katru soli kļūst nepatīkamāka. Sajūta tāda, ka zābaks to būtu nospiedis. Diemžēl nekādas manipulācijas ar šņorēm nelīdz, bet līdz mājām vēl vairāki kilometri. Rezultātā pēdējos pāris kilometrus jau izteikti piekliboju. Dīvaini – nekāda pampuma nav, kāpt uz augšu vai leju varu bez problēmām, tikai iešana uz priekšu sagādā stipras sāpes. Laipni, lūgtum, nepaklausības skolā!

Otrdiena, trešdiena – klintis un mājas

Otrdien, ņemot vērā manu kājas stāvokli, kas, lai arī ziedēm smērēta, atlabšanas pazīmes neuzrāda, dodamies pakāpt pa klintiņām. Noskatītajai vietai ar auto var piebraukt visai tuvu, savukārt pārvietošanās pa vertikāli manai kājai patīk. Kā jau savulaik rakstīju komentāros pie kāda cita autora foto reportāžas par līdzīgu pasācienu, tad par ko tādu ir grūti izveidot sakarīgu ievadu, kulmināciju un noslēgumu – vienkārši tiek braukts ar mērķi pakāpt un tas arī visas dienas garumā tiek darīts. Man galveno gandarījumu sniedz iespēja pirmo reizi mūžā kāpt pa īstām klintīm, baudot milzīgo atšķirību no mākslīgās klinšu sienas un pat Rīgas Aldartorņa sniegtajām iespējām. Saprotams, kāpšanas process vienmēr un visos laikos ir bijis iekšēja piepildījuma avots pats par sevi!


Zigismunds Grohovskis un raksta autors klintīs

Savukārt trešdien ir manas "nepaklausības mācības" seku kulminācijas brīdis. Plānos ir iziet alpīnistisku maršrutiņu Kosteļecā, taču, lai līdz tam nokļūtu, priekšā stipri ilgs kājojamais gabals – citiem vārdiem sakot – izgājiens visai dienai. Tā kā šis ir daļa no mana plāna, kamdēļ vispār te ierados, tad ceļos ļoti agri kopā ar pārējiem, naivā cerībā, ka kāja pa nakti būs daudzmaz atkopusies. Ar sakostiem zobiem noeju vairāk kā kilometru, tomēr sāpes ir tik stipras, ka acīmredzami šodien man nekas nesanāks. Atvados un atgriežos mājās. Visu dienu pavadu lasot grāmatu "Alpīnisma pamati" krievu valodā un šausmīgi garlaikojoties (cik tad ilgi var lasīt?)...

Vakarā noguruši, bet laimīgi pārvelkas abi kāpēji – sākuma piegājienu, galu galā, esot noīsinājuši ar pacēlāju, notraversējuši (šķērsojuši) divas "stampājamās" virsotnītes, ceļu īsinot, uzrāvušies uz parka darbinieka (Augstie Tatri ir dabas parks un noiet no oficiālās takas stingri aizliegts), tomēr izvairījušies no brangā soda, un, visbeidzot, uzkāpuši UIAA III grūtību kategorijas alpīnisma maršrutu Kosteļecā. Es varētu vai sienas skrāpēt aiz bezspēcības un vēlmes tur būt! Bet nu neko – šo iespēju esmu zaudējis, tomēr būs vēl viena – rīt ir nolemts doties uz kalnu māju Morskie Oko, lai jau piektdien mēģinātu iziet līdzīgu maršrutu Mņihā. Nolemju – lekšu kaut uz vienas kājas, bet es tur tikšu!

Ceturtdiena – Morskie Oko

Ar "mikriņu" tiekam līdz Palenica, kas ir aptuveni divu stundu gājiena attālumā no mūsu noskatītā mitekļa. No šejienes iešana perfekta – tikai augšup pa noasfaltētu ceļu, kādus trīs, četrus līkumus nogriežot pa akmeņiem izliktām takām. Diemžēl sabiedriskais transports te noliegts. Zigis zina stāstīt, ka vasarās gājējus mazliet pavizinot pajūgi, bet arī tad tikai kādu trešdaļu ceļa. Pie tam "zaļie" aizlieguši vienam pajūgam veikt, šķiet, vairāk par trim braucieniem, t.i., lai zirgi nepārpūlētos! Tomēr pašreiz te rit vērienīgi ceļa nostiprināšanas darbi, jo vairāki tā līkumi vienkārši noslīdējuši dziļajās gravās.

Ejot ar prieku secinu, ka vakardienas atpūtu kāja ir novērtējusi un nu varu cilpot itin raiti pat bez spieķa vietā angažētās nūjas. Yesss!



Pats kalnu namiņš apmeties uz ezera Morskie Oko ziemeļu krasta morēnas (1.att. - skats no ezera pretēja krasta). Pašreiz nav sezona, tamdēļ tas pa lielākai tiesai stāv tukšs – manāmi tikai reti staigātāji un pa kādam alpīnistam. Toties virtuve strādā! Paēdam, iekārtojamies mazītiņā istabiņā, kur knapi pietiek vietas vien- un divstāvīgai gultai un dodamies vakarīgo ainavu baudīšanai.



Morskie Oko ir lielākais ezers Augstajos Tatros, kā arī, ar saviem 50,8 m ceturtais dziļākais. Ūdens tik dzidrs, ka lieliski saskatāmas gabaliņu no krasta peldošās foreles. No trim pusēm ezeru ieskauj kalnu galotnes, tajā skaitā Polijas Tatru daļā augstākā virsotne Rysy (2499 m) un mūsu rītdienai noskatītais Mnich (2068 m, augšējā attēla centrā esošais "pīķis"). Pa akmeņiem izliktu taku iespējams ezeram apiet apkārt, ko katrs savā tempā arī izmantojam. Interesanti, ka mazliet augstāk atrodas vēl viens ezers, tomēr izlemju, ka strauji tuvojošamies vakara dēļ tas lai paliek citai reizei...

Pie namiņa atgriežos jau stiprā krēslā un, mazliet iekodis, nododos mēģinājumiem iemūžināt mēnesnīcu virs kalnu galotnēm, kas spocīgi izgaismo retās sniega strēles nogāzēs un bur mānīgus tiltus pār viegla vējiņa ņirbināto ezera virsmu. Eh, skaisti, bet pamazām jāpošas pie miera! Rīt liela diena!

Piektdiena – Mnich

Mūsu kalns tika noskatīts jau vakar. Patiesību sakot, no ezera puses Mūks (tāds ir Mnich tulkojums) izskatās baisi – tas atgādina smailu trīsstūri, kura gandrīz vertikālā siena sākas labu gabalu virs ezera. Arī pati virsotne ir nevis omulīga un ietilpīga kalna mugura, bet drīzāk gan atgādina mūka pret debesīm izstiepto rādītājpirkstu. Uh, strašna – labi, ka pati kāpšana ieplānota no kalna otras puses.

Skan telefona modinātājs, ceļamies un jau 7 no rīta esam ceļā.

Pati pieeja maršrutam prasa vismaz pusotru stundu. Sākumā iešana ir pa trekinga taku, kas milzu zigzagā lokas augšup pa labās puses nogāzi. Tā jau skaisti – kalni visapkārt, strautiņi zem kājām, tomēr, galu galā, diezgan vienmuļi, jo ainava gandrīz nemainās. Te galvenais uzdevums ir uzņemt augstumu. Par skata atdzīvināšanu parūpējas kalnu kazu bariņš, kas nepiespiesti ieturas mazliet zemāk. Diemžēl tās ievērojusi ir tikai Lāsma, kas lēnākā tempā noslēdz mūsu trīsgalvaino "ekspotīciju". Tātad mums, pārējiem, kazas pozē tikai no kāpējas fotoaparāta...



Takas augšgalā ieturam nelielu atpūtiņu, kas nu nekādi nesaskan ar "rūdītā virsotņu iekarotāja" tēlu – gulšņājam brūnās zāles un zaļo mētru pēļos lielo akmeņu aizvējā, baudot saules vannas un ielejas pretējās puses panorāmas skatus. Kad saprāts uzrunā, ka būtu tā kā jāceļas, iekrītam praktiski neskartu, ārkārtīgi saldu dzērveņu plantācijās. Eh, novembris...



Tālāk takas nav – meklējam ceļu paši. Tā teikt, no sērijas, ar Ziga vārdiem: "Īsti pārliecināts, ka mēs pareizi ejam, neesmu". Toties kalns jau pavisam tuvu un šī puse noteikti ir daudz draudzīgāka ar izteiktāku slīpumu. Kopumā tas patiešām atgādina resnu, kraupu troļļa pirkstu, kas izlīdis no zemes un tā arī palicis par brīdinājumu. Vienlaicīgi sevī manu kādas jaunas, līdz šim nebaudītas emocijas – ir bail. Taču tās nav klasiskās bailes, kad jūs kāds ir pārbiedējis. Tās nav arī bailes no augstuma, kas savulaik uz stāvām dolomītu sienām piedzīvotas Ziemeļitālijā. Tās vairāk atgādina bailes no nezināmā, it kā ar lāpu būtu jādodas tumšā, dziļā, neizpētītā teiksmu alā, kurā nav zināms, kas īsti mitinās. Šis ir mans pirmais īstais alpīnistiskais maršruts uz reālas klints, kur drošība visupirms ir atkarīga no tevis paša veidotajiem drošības punktiem un kāpšanas tehnikas. Ir sajūtas "vai tiešām tev tas ir vajadzīgs" un "te vēl ir droši, bet tur vairs nav". Tomēr esmu izlēmis un neko no iekšējās emociju vētras neizrādu – es uzkāpšu!

Beidzot, pārvarējuši vairākus nelielus rāpšanās posmiņus, esam pie maršruta sākuma. Tiek izlemts, ka pirmais iešu es – Zigis te jau bijis vairākkārt, bet man, salīdzinājumā ar Lāsmu, ir mazliet vairāk atbilstošas "izglītības" un iemaņu. Zigismunds zina stāstīt, ja līdzīgā situācijā, kur nav daudzvirvju maršruts, bet ir divi līdzvērtīgi kāpēji, tad līderēšanas lomu nereti izvēlas lozējot, jo pirmais kāpējs vienmēr gūst daudz vairāk pieredzes (un jā – es to gribu!).



Lai arī maršruta pirmais posms vairāk atgādina rāpšanos pa pamatīgiem plauktiem, iesienamies virvē un papraktizējam iešanu sasaitē (t.i., drošināšanu, pārvietošanās kārtību un tml.). Drīz sapulcējamies pie tā sauktās "atslēgas vietas". Protams, šādos trešās grūtības kategorijas "pasākumos" citi vispār neko grūtu nesaskatītu, bet man pirmajai reizei būs atbilstoši – ir jāuzrāpjas uz aptuveni 50 grādu (precīzi, neatceros, bet seciniet paši no attēla, kas gan ņemts no cita autora, jo pašam atbilstoša nav. Te labi redzama slīpā, zaļganā plāksne ar divām vertikālām plaisām) slīpas granīta plāksnes un, izmantojot dažus centimetrus platu plaisu, jātiek līdz augšai. Lieki teikt, ka zem plāksnes "ilgi nekā nav". Lai gan maršruts skaitās "apstrādāts", t.i., iestrādāti āķi, pie kuriem drošināties, pirmo āķi redzu tikai vairākus metrus augstāk. Tas varētu nozīmēt, ka brīvais kritiens varētu sasniegt vismaz 10 metrus. Man tas šķiet tā kā par daudz, tamdēļ ielieku plaisā vēl kādu papildus drošības punktu (klinšu ieliktni), tādējādi iespējamo "šļūcienu" saīsinot līdz kādiem 4 metriem. Ir jautri (lasi: emociju netrūkst)! Jautri ir arī tālāk – pēc plāksnes nākas uztaisīt kādu 5 – 6 m garu traversiņu, apejot milzīgu akmens bluķi, ar rokām pret to atbalstoties (ieķerties tur īsti nav kur), bet kājām atvēlēta pašaura, ieslīpa akmens "pierīte". Drošināšanas punktu, protams, te nav.

Gabaliņu aiz bluķa atrodu divus stacionāros āķus un, nebūdams īsti pārliecināts, cik tālu vēl līdz virsotnei, izveidoju staciju un aicinu pie sevis arī pārējos. Faktiski tālāk pakāpt brīvi gan arī nevaru, jo virve daļēji iestrēgusi zem tikko apietā akmens un visi mani triki, mēģinot to atbrīvot, beidzas nesekmīgi.

Pēc brīža klāt ir Zigis, kam arī ir nedaudz "jautri", jo viņam kāpjot, iesprūdušo drošināšanas virvi pilnīgi ieņemt nespēju – t.i., arī viņam šoreiz tāds pabrīvs kāpiens... :) Izrādās, arī līdz virsotnei gandrīz "ar roku aizsniegt" un es dodos augšup. Mūka virsotne, izrādās, ir kādi 2,5 x 2,5 m liela, ieslīpa akmens plāksne. Te atrodami jau iestrādāti āķi, tajā skaitā arī, lai varētu nolaisties lejup pa virvi. Uzmeistaroju staciju un pieņemu pārējos. Tad pa druskai foto un ieturēšanās, bet, noteikti, daudz vairāk emociju – dziļi zem kājām divi ezeri un pavisam mazītiņa mūsu mājvieta. Pilnīgi citādi maņas tver arī apkārtējās sienas un virsotnes – neizskaidrojami, bet ir sajūta, ka esmu tām kaut kur piederīgs. Nē, nav runa par līdzvērtību, jo tās ir pašpietiekamas un lepnas, kam kāpējs ir vienaldzīgs. Patiesībā līdzīgas sajūtas jau baudītas arī agrāk, piemēram, sēžot Punta Fiamme Dolomītos, situācijās, kad tā brīža virsotne no tevis ir prasījusi kaut ko vairāk, kā tikai iekāpšanu pacēlājā. Šķiet, tieši kāpšanas procesā patērētie kaloriju simti un emociju virpuļi ir tie, kas liek ar kalnu "saaugt" un justies kā daļai no tā visa. Nez kāpēc man šķiet, ka "pacēlāja tūristam parastajam" kas tāds ir neaizsniedzama mirāža...



Eh, laiks lejup! Zigis jau sameistarojis nolaišanos pa virvēm, kas šeit ir tipiskais lejupceļš – kādi 30, slīpi ieturēti metri un esam uz paliela plaukta. Pēc nelielas meklēšanas atrodas arī pareizā noeja, kas vairs ir tikai pamatīgu, bet vietām ar noripošanas iespējām apdāvinātu plauktu sērija...

Maršruta sākumpunkts. Beidzot virves, ķiveres un cits alpīnisma inventārs iegulst somās, dodot vietu trekinga nūjām un cepurēm parastajām. Kādu brīdi vēl uzkavējos, lai filmiņas vajadzībām iemūžinātu savus aizejošos kompanjonus un tad jau straujā riksī tiem pakaļ metos arī es. Darbiņš principā padarīts!

Pēc kādas pusotras stundas pievarēta arī taka un esam pie kalnu namiņa. Beidzot var atsēsties un paēst kā cilvēkam pieklājas! Kopš iziešanas pagājušas aptuveni sešarpus stundas, kas nav maz, bet par sprintu te neviens nefano. Patiesībā ir tik forši! Veros pāri ezeram uz debesu fona skaidri izzīmētajā Mūka smailē un tā vien laužas uz āru: "Pilnīgi neticas, ka es tur stāvēju!" Tik emociju un pieredzes piesātinātas dienas sen nav bijis – esmu piepildīts!

Vēl pusotra stunda "k2" pārvietošanās līdzeklī un esam pie mikriņu pieturvietas. Ir nogurums, kā arī viena no manām "k2" atcerējusies savu "šī brauciena dziesmu". Tomēr nu jau ir pilnīgs p* , t.i., vienalga!

Pēc šīs kulminācijas par sestdienu vairs izplūst negribas – atkal tika pakāpts pa mācību klintiņām, izstaigāta ievērojamā Zakopanes gājēju iela, iepirkts slavenais Polijas Tatru apgabala aitas siers un citas dāvaniņas mājās palicējiem, bet vakarā izbraucam Latvijas virzienā. Pēc nonstopa brauciena ar nelielu atpūtu uz poļu-leišu robežas ap vieniem beidzot esam mājās! Vai kāds nezin, kāpēc slavenais siers pēc diennakts pēkšņi kļuvis tik sāļš?

P.S. Par minēto kāpienu esmu samontējis arī nelielu filmiņu. Tā pagaidām lejupielādējama šeit:
* 42MB versija
* 6MB vājākas kvalitātes versija


Vairāk un lielākas bildes var skatīt autora personīgajā lapā kasis.lv.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv