Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Pizzo Badile – uz dimanta šķautnes

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]

Tumsas aizsegā, spīdinot savas uz pieres nostiprinātās lampiņas, pa milzīgu klintsbluķu haosu un nobiru laukiem, pāri tumsā bāli vizošajam sniegam un vieglām klintiņām, nonākam līdz Ziemeļu kores pamatnei. Aprakstā minēts kores plecs un neliels klinšu robs uz tā. Pārliecoties pāri asai klints malai veramies lejup tumsā. Šeit vajadzētu būt noejai. Tumsā šķietoši vēl milzīgāka, klints siena, vēl melnāka par nakti, uz zvaigžņotās debess fona iezīmējas savā varenumā.

Pizzo Badile virsotne atrodas uz Šveices un Itālijas robežas un tās Ziemeļaustrumu siena ir viena no Šveices slavenākajām klinšu sienām. Tā pievelk alpīnistus ar savu perfekti "nopulēto" pelēkā granīta sienu varenumu. Arī mēs neesam izņēmums.

Austrumos iezīmējas cerīgs gaišums. Pamazām saskatām iespējamo noeju un pāri mitrajām klintīm taustāmies soli pa solim uz leju. Pēc sešdesmit metriem nonākam pie ledus vaļņa, kas sargā pieeju Ziemeļaustrumu sienas pakājei. Gluda, kā fantastikas grāmatās aprakstīto kosmosa kuģu skrejceļš, virs mums debesīs tiecas Siena! Jau pirmajos metros tā mūs sagaida ar skarbu, noledojušu plaisu, kura stiepjas augšup pāri karnīzes pārkarei. No Dienvidrietumu puses virsotnei pamazām apkārt velkas mākonis - šķiet, laiks netaisās mūs sevišķi lutināt!

Kalnu pavadoņu grāmatas aprakstā minētas aptuveni trīsdesmit "virves". Tas nozīmē, ka kopējais maršruta garums ar visiem traversiem pārsniedz kilometru! Mēs nedrīkstam sevišķi kavēties, ja līdz vakara tumsai gribam nokļūt atkal lejā. Protams, pārsēdēt nakti uz sienas, tas nav nekas jauns un nepieredzēts, bet bez nakšņošanas ekipējuma, silta dzeramā un ēdiena (no tā visa mums līdzi ir tikai pāris saujas ar sausajiem augļiem un riekstiem) to darīt nebūtu ne patīkami, ne lietderīgi. Nemaz nerunājot par baudu... Un ja nu vēl uznāk "ģorga" – slikts laiks šovasar Alpos ir ļoti bieži un virs triju kilometru augstuma tas noteikti nav kā rāms vējiņš ar siltu lietutiņu…

Lielākais atklājums un pārsteigums ir apkārtējie skati! Gludas, monolītas pelēka granīta sienas, virsotņu smailes, stāvi ledus kuluāri, ledāji ar robotiem leduskritumiem. Šveices kalnos tikpat kā nav būts, tikai caurbraucot, ceļā uz Itāliju un Franciju. Vairāk vai mazāk Francijas un Itālijas Alpi, kā arī Dolomītu kalni ir iepriekšējos gados iepazīti, šis Alpu vidējais posms, kas atrodas Austrijas un Šveices teritorijās Latvijas alpīnistiem vēl nav īsti pazīstams. Bet tieši šeit meklējamas jaunības takas tādiem pasaulē slaveniem kalnos kāpējiem, kā Būls, Mesners, Kasins un citiem Vācijas, Austrijas, Itālijas un Šveices alpīnistiem. Ne viens vien no viņiem, tieši pateicoties jaunībai, kas pavadīta uz "pašmāju" sienām, vēlāk ir veicis augstākās alpīnisma pilotāžas paraugdemonstrējumus Himalajos, Patagonijā un citos, alpīnistu vidū ar bijību piesauktos kalnu rajonos.



Kasina maršruts, pa kuru kāpjam, pirmo reizi tika iziets pirms vairāk kā pusgadsimta, un ilgu laiku skaitījās viens no sarežģītākajiem maršrutiem šajā kalnu rajonā. Kā mēmi pirmgājēju liecinieki, plaisu dziļumos vēl saglabājies viens otrs koka ķīlis. Platas plaisas, kurās nav iespējams iesist parastos metāla āķus, ilgu laiku skaitījās ļoti sarežģīts klinšu reljefs, jo drošināšanas organizēšana tajās bija apgrūtināta, un vietām pat neiespējama. Ķīļveidīgu koka klucīšu pielietošana alpīnismā bija populāra vēl līdz piecdesmitajiem gadiem, kad tos pamazām nomainīja cits, modernāku materiālu un konstrukcijas ekipējums. Lai gan, arī mūsdienās, atsevišķos kalnu rajonos vēl tiek lietota šī, šķiet – arhaiskā metode. Piemēram, Verdonā, Francijas dienvidos, kaļķakmens klintīs ir daudzas "kabatiņas" (pocket) – nedziļi iedobumi, kuros cita drošināšanas ekipējuma, ieliktņu un "frendu" izmantošana nav iespējama. Neliels koka ķīlītis, kurā izurbts caurums un cauri izvilkts palīgvirves gabaliņš – kas var būt labāks par to… Tie ir viegli, nedārgi, un to iesišana nenodara klintij tik lielu bojājumu, kā metāla āķis (mūsdienu alpīnistu sabiedrībā šis aspekts ir ļoti nozīmīgs, jo kalnu vides aizsardzība ir morāles un ētikas jautājums!).

Vietām mūsu ceļā redzami arī sarūsējuši metāla āķi, kurus ieteicams drošināšanai neizmantot, jo neviens nevar pateikt, ko tie savā mūžā piedzīvojuši, un cik izturīgi ir patlaban. Mēs dodam priekšroku savam, pazīstamam un modernam ekipējumam. Lai gan "stacijas" vietām ir ierīkotas - jauni, pamatīgi klintī nostiprināti "šlamburāķi" (bolts), mēs ierīkojam savas drošināšanas vietas, vai jau esošās papildinām ar savu ekipējumu – drošs paliek nedrošs!



Sienas vidusdaļā nākas gaidīt uz kādu spāņu sasaiti, diviem kāpējiem, kas sastāda piecdesmit procentus no kopējā cilvēku skaita, kuri šodien atrodas uz šīs sienas… Tā kā apiet šo vietu un spāņus tajā nav iespējams, visapkārt esošās sienas ir gludas un kāpšanai nepiemērotas, mums, atlikušajiem "piecdesmit procentiem" nekas cits neatliek, kā baudīt apkārtējos skatus, ieturēt nelielu maltīti mērkaķveidīgu grauzēju stilā (sausie augļi un rieksti) un malkot pa klinti ritošo, saules sasildīto kūstošā ledus ūdeni. Maršruta četrpadsmitajā virvē ir viena no "atslēgas" vietām – gandrīz piecdesmit metrus augsta vertikāla plaisa klints iekšējā stūrī, kas vietām ir par platu lai tajā ieķīlētu rokas un kājas, un tajā pašā laikā, par šauru lai tajā ieķīlētos ar visu ķermeni. Nākas veikt virkni akrobāta cienīgu ķermeņa kustību, lai nokļūtu plaisas augšējajā galā. Paldies Dievam, ka radot šo pasauli ar tās kalniem un klinšu sienām, viņš nav aizmirsis arī par tiem, kas cenšoties šo pasauli un paši sevi izzināt, kāps un drošināšanas organizēšanai izmantos šīs brīnišķīgās plaisas!



Aiz vairākām virvēm vairāk vai mazāk gludu, bet nu jau ieslīpu (aptuveni 45-50 grādi) klints plākšņu (slabs), nonākam slavenajā kuluārveidīgajā kamīnā (chimney, plata, dziļa plaisa ar vertikālām sienām), kas gandrīz simts metru augstumā aizsedz izeju uz pirmsvirsotnes klintīm un izeju uz Ziemeļu kori. Vietām ar kāpšanu, vietām ar tādu kā stīvēšanos un skaļu emociju izrādīšanu virzāmies uz augšu. Piecdesmitajos gados austriešu alpīnists Hermanis Būls, kurš kļuva slavens pateicoties savam triumfālajam solo kāpienam vienā no tajā laikā vēl nesasniegtajiem Himalaju kalnu "astoņtūkstošniekiem" - Nanga Parbatā, šeit Šveicē vienatnē veica Pizzo Badiles Ziemeļaustrumu sienas Kasina maršrutu, un savā dienasgrāmatā sajūsminājās par šī ceļa pirmgājēju veikumu. Savukārt mēs mēģinājām iztēloties jauneklīgā Hermaņa Būla solo kāpienu, un it sevišķi cauri šim kamīnam! Plaisu dziļumā vīd ledus, ar kūstošā sniega ūdeni notecējušas melnas klinšu sienas, daudz drūpošu un kustīgu akmeņu – arī tas pieder pie viena no Šveices klasiskākajiem kalnu maršrutiem! Diena sliecas uz novakari un mums krietni jāpasteidzas, arī laiks sāk redzami pasliktināties. Vēja brāzmas rauj pāri korei pelēku mākoņu driskas un retas lietus lāses. Virsotne ietinas mākoņu plīvurā. Vējš sāk raustīt apģērbu un brāzmās šķiet kustamies pat viss kalns.

Uz leju dodamies pa Ziemeļu kori. Jau pirmajā lejupceļa virvē arī lietus pieņemas spēkā un brāzmainais vējš dzen garām mums mākoņus, kuri apgrūtina pareizā ceļa atrašanu. Nolemjam laisties lejup vairāk uz Ziemeļaustrumu sienas pusi, tur siena ir stāvāka, līdz ar to mazāka iespējamība, ka izvelkot virves, tās varētu aizķerties vai noraut līdz kādus "dzīvus" akmeņus. Tas, ka neatradīsim citu kāpēju atstātās nolaišanās cilpas vai āķus, mūs neuztrauc - ierīkojam savas "stacijas", ap izciļņiem un klints "pārslām" (flakes) apmetot līdzpaņemtās palīgvirves gabalus. Lietus mijas ar krusu un slapju sniegu, visapkārt ar baltu gaismu plaiksnī zibens un pērkona dārdi tricina gaisu. Klasika! Tomēr omulības sajūta nepārņem...

Paveroties mākoņu logiem, ieraugām Ziemeļaustrumu sienu. O'Mamma mia! Atrašanās uz tās nu jau drīzāk būtu pielīdzināma kanjoningam (canyoning), nevis alpīnismam… Pa sienu neskaitāmās vietās gāžas putojoši baltas ūdens straumes, līdzi raudamas visu, kas pagadās to ceļā. Kalnu daba ir mežonīga, bīstama, bet netverami skaista! Šajā gadījumā – labāk to vērot nedaudz no malas… Auksta lietus ūdens un vēja brāzmu pavadīti, pa virvēm slīdam uz leju. Lieti noder mūsu sakaru līdzekļi - Rācijas ļauj sazināties gan savā starpā (piecdesmit metru attālumā viens no otra, aiz klints izciļņiem, pērkona un vēja auru pavadījumā, sabļaustīties ir neiespējami!), gan arī ar lejā palicējiem, kas palikušas teltī, nelielā klinšu ieskautā pļaviņā kalna pakājē.



Lietum rimstoties mākoņi kļūst retāki un pamazām atkāpjas atsedzot vakara sauli, kas nu jau atrodas tuvu horizontam. Tās stari gan vairāk sasilda un priecē sirdi, nevis ķermeni. Apkārtējie kalni, rietošās saules apspīdēti, iemirdzas dimantu mirdzumā. Līdz ar tumsas iestāšanos nolaižamies pēdējos piecdesmit metrus pa Ziemeļu kores stāvajām klintīm un nonākam uz klinšu pleca, kur no rīta meklējām ceļu uz Ziemeļaustrumu sienas pamatni. Debesu pamalē izdziest aizejošā diena. Nogurums liek sevi manīt un kājas pinas, ķeroties aiz nobiru akmeņiem, kas ripo pa priekšu mums ejot lejup pa stāvajiem klinšu atlūzu nobiru laukiem. Tur augšā – neēdis, nosalis, pārmocījies, tu cīnies ar sevi un dabas sagādātajiem pārsteigumiem, un reizēm sevi pieķer pie domas – nu kāpēc gan tev tas vajadzīgs? Bet nonākot lejā, satiekot mīļus cilvēkus, paēdot, sasildoties un atpūšoties tu jau kuro reizi atkal kal jaunus plānus – uz kurieni, kad, pa kādu ceļu, kāda grūtību kategorija…

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv