Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Daugava, kas nav tikai garlaicīgs dīķis

Autore: Maija Pētermane
Foto: Mārīte Meļņika
2009. gada augusts, Rīga

Daugavas loku laivojiens nāca ilgi. It kā jau nekas īpašs – katru gadu taču neskaitāmas draugu un darba biedru kompānijas dodas uz Krāslavu un Daugavpili, lai plostotu un "plostotu" pa likteņupi, taču mums gribējās, lai pasākums būtu īpašs, lai tas notiktu vispiemērotākajā laikā, vislabākajā kompānijā.

Ja pavisam īsi būtu jāraksturo Daugava, pietiktu ar dažiem atslēgas vārdiem – liela upe, daudz ūdens, ātra straume, skaista daba, maz civilizācijas. Taču, lai sniegtu īsto ieskatu, patiesi saprastu likteņupi, pat ar enciklopēdijas biezuma grāmatu varētu izrādīties par maz.

Bet nu pie lietas – plānojot braucienu nācās saskarties ar vairākām problēmām. Pirmā no tām – nekur, nevienā informācijas materiālā nebija atrodami precīzi ieteikumi – kur sākt laivojumu, kur beigt, kā piebraukt pie upes, kādi šajās vietās ir krasti.



Izpētīju gan dažādās mājaslapās pieejamo informāciju, gan bukletus un visbeidzot pat sazvanīju Krāslavas, Daugavpils un pat Naujenes tūrisma informācijas centrus, bet nekā, šādu ziņu nevienam nav un iesaka vērsties pie viesu namiem un laivu iznomātājiem Daugavas krastos. Bet ko darīt, ja vedam savas laivas no Rīgas?



Galu galā startējam no Indricas baznīcas, kas pa upi ir padsmit kilometrus aiz Krāslavas Piedrujas virzienā, automašīnas sarunājām nolikt kāda visai kolorīta vietējā iedzīvotāja pagalmā pie viņa "fazendas". Vīriņš diezgan atsaucīgs, automašīnas godam tur nostāvēja trīs dienas.



Pati Indricas baznīca, pie kuras sākam laivojumu, ir īsteni klasisks paraugs mazajiem Latgales dievnamiem – zilgana koka ēka piekalnītē pašā Daugavas krastā, rūpīgi kopts pagalms, kas nožogots ar mūrētu sētu. Turklāt tā ir viena no vecākajām Latgales koka baznīcām, kas piedzīvojusi mūsdienas. Šo kluso, pat intīmo lauku dievnamu par grāfu Plāteru līdzekļiem pirms vairākiem gadsimtiem cēluši vietējie amatnieki. Tiešām žēl, ka netikām to apskatīt no iekšpuses. Toties pāris stundas iepriekš piedzīvojām īstu Latgales viesmīlības un cilvēku sirdsšķīstības paraugstundu – bijām iegriezušies Krāslavas Romas katoļu baznīcā, kas kā balts majestātisks gulbis paceļas virs pilsētas panorāmas. Lai nekavētu laivošanai paredzēto laiku, plānojām ātri apskatīties geokeša punkta atrašanai vajadzīgo informāciju un doties tālāk, taču sastapām ārkārtīgi viesmīlīgu un sirsnīgu dežuranti, kuras pavadībā vairāk kā stundu ilgā ekskursijā iepazinām baznīcu, tās vēsturi, grezno interjeru un pat kriptu – apbedījumu telpu baznīcas pagrabstāvā. Šī sastapšanās bija viens no pirmajiem pierādījumiem, ka kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem arī var būt būtiska ceļojuma sastāvdaļa, kas sniedz krietnu devu pozitīvisma.



Lai gan šī un vēl pāris citas ekskursijas nozaga laivošanai paredzēto laiku, izrādījās, ka ieplānotos gandrīz divdesmit kilometrus pirmajā dienā var pieveikt itin viegli. Piektdien krietni vēlā pēcpusdienā sakāpām upē – trīs kajaki (Arnis, Mārīte un Maija) un divas meitenes ar SOTu (Gita un Ildze).



Upe mūs "paņēma" uzreiz – ļoti pamanāma straume un pat neairējot ātrums ir lielāks par 5 km/h, tāpēc bez liekas "iespringšanas" tikām līdz Krāslavai, bet pēc tās sākām meklēt nakšņošanas vietas. Pirmajā dienā uz Daugavas ar kultūrtūrismu neaizrāvāmies – gribējām pierast pie upes un tikt cauri Krāslavai, lai neatpaliktu no iecerētā grafika. Nometnes vieta – ekselenta, negaidīti laba. Nojumīte, galds, soliņi, ugunskura vieta, tualete un, kas neticami, neviens nav paspējis tur iekārtoties.



Vakarā, kad upe liekas it kā pierimst, klusi elpo un ceļas migliņa, bet debesīs viena pēc otras iededzas zvaigznes un lec milzīgs mēness, gaisotne ir pat idilliska. Mierīgo klusumu ik pa brīdim pārtrauc vienīgi ugunskura sprakšķi, pašu joki, smiekli un zivis, kas, lecot pēc kādas mušas vai spāres, upē rada kārtīgus plunkšķus un it kā pašas uzprasās tikt makšķerniekiem nagos. Un jā, makšķernieku pie Daugavas ir daudz – jau pirmajā dienā sastapām desmitiem mazu motorlaiviņu, pilni krasti ar vīriem, kuri laikam jau cer no upes izvilkt vēl pamatīgāku zivi, par nupat avīzēs aprakstīto divmetrīgo samu.

Otrās dienas rītas atnāk saulains, migla pazudusi, mūsu SOTa meitenes spēlē flautu, upe ir pamodusies un mums priekšā vairāki desmiti kilometru, apskates objekti krastos un vēl viena fantastiska diena. No rīta noskaidrojam, ka vēl divi kajakisti – Sandra un Jānis – mūs mēģinās noķert uz upes, jo tikai no rīta ir startējuši Indricā. Tas, ka viņi mūs, kas airēja patiešām nesaspringstot un devās vairākās ekskursijās, panāk tikai Slutišķos – dažus kilometrus pirms finiša – liecina, ka maršrutu tiešām var nobraukt vienā dienā. Tik neierasti spēcīga ir straume.



Cilvēkiem, kas Daugavu ir redzējuši tikai kā trīs lielo HESu dīķi šajās dienās redzētais uz upes var šķist tiešām pārsteigums – stāvi krasti, smilšu sēres un pat pie salīdzinoši augsta ūdens līmeņa vietām atsedzas pa kādam akmenim. Īpaši man patīk salas, kas maršrutā ir sastopamas visai lielā skaitā – it kā jau nekas īpašs, bet ir interesanti pirms kārtējās tādas saliņas prātot, pa kuru pusi to apbraukt un pēc tam funktierēt – diez' kas būtu bijis otrā pusē. Nospriežam, ka pie zemāka ūdens līmeņa varētu atklāties arī pa kādai krācītei, kas laivotāja dzīvi var padarīt nedaudz interesantāku. Taču, ko neizdara krāces, to vietām izdara vējš un, kad plašajos lokos kārtīgi iepūš, par laisko airēšanu jāaizmirst un uz kādu brīdi nopietnāk jāiegulst airos. Ceļā sastopam plostotājus, kas neskatoties uz kārtīgu "plostošanu", arī kustas uz priekšu pieklājīgā tempā, kas liecina – Daugava var būt viena no retajām upēm, kas arī vasarā var būt braucama ar piepūšamo laivu. Tas gadījumam, ja nav spēcīgs vējš, kas tādus tūristus aizpūš vien sev vēlamā virzienā.

Upe nes uz priekšu ātri un lai jau pārāk agri nenokļūtu galapunktā, nolemjam kāpt krastā un apskatīt Veckaplavu upes kreisajā krastā – sādžiņa ar dažām vecām zemnieku un zvejnieku ēkām un Kaplavas Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo baznīca. Pirmais iespaids ir ļoti kontrastains - uz viena no pakalniem ir sena kapsēta, uz otra mājiņa kā piparkūciņa, kas izkāpusi no brīvdabas muzeja, bet pašā upes krastā slejas svešķermenis – koši zaļa jauna mūra lapene, bet celtnieki steidz pabeigt šai videi absolūti nepiederīgu trīsstāvu māju, kas vairāk piestāvētu kādam pļavu ciematam Pierīgā. No Kaplavas pareizticīgo baznīcas ieejas kāpnēm paveras lielisks skats uz upi. Mums paveicies – baznīcā sastopam kādu draudzes sievu, kura labprāt pastāsta, ka Kaplavā pirmā pareizticīgo baznīca uzcelta 1794. gadā un tolaik tā bija zema koka ēka, kurā Dievu pielūdza arī garām braucošie Daugavas plostnieki. Līdz mūsdienām saglabājusies vēlāk celtā mūra ēka, kurā vēl tagad reizi pa reizei notiek dievkalpojumi, arī kāzas un citi reliģiski pasākumi. Upes pretējā krastā ir valsts aizsargājamais kultūras piemineklis – Kaplavas zemnieku un zvejnieku ēku grupa – Latgalei raksturīgas koka ēkas, bagātīgi dekorētas kokgriezumiem.



Atkal un atkal pārliecināmies par Latgales lauku cilvēku viesmīlību – kamēr sastaptā sieva mums stāsta par baznīcu un mēs utopiski ceram nokļūt veikalā papildināt iepriekšējā vakarā pazudušos vīna krājumus, kaimiņu sētas tantiņa no avota atnesusi ūdeni un uzpildījusi mūsu pudeles.



Nolemjam doties tālāk ceļā un ļauties upes plūdumam. Pa ceļam uz Slutišķu vecticībnieku sādžu gribam izmēģināt, vai pa Rudņas upīti varam aizbraukt līdz Tartakam un "pieķert" klāt dažus kilometrus laivošanas, taču drīz vien saprotam, ka "nav variantu" un airējam tālāk pa Daugavu.



Kad diena jau iet uz otro pusi nonākam Slutišķos un kāpjam krastā apskatīt vecticībnieku sādžu, kuru še uzcēluši pirms vairākiem gadsimtiem no Krievijas bēgļu gaitās devušies vecticībnieki. Lai gan šķiet, ka mūsdienās īsti autentisku dzīvesveidu šīs ticības pārstāvji vairs nepiekopj, sādža ir ar savu "garšu" un atšķirīga no citur redzētajām. Mēs dodamies uz Slutišķos esošo Latgales sētu – Naujenes novadpētniecības muzeja filiāli, kurā iespējams iepazīt vecticībnieku dzīvi. Šī arī būtu tam īstā vieta un vietējos iedzīvotājus traucēt nevajadzētu – viņi tomēr nav ne zoodārza iemītnieki, ne muzeja eksponāts, tāpēc pie kāda no namiem izliktais lūgums nefotografēt ir saprotams. Ģimenes vecticībniekiem bijušas lielas, bet rocība ne tik ļoti, tāpēc bieži vien pat desmit cilvēki dzīvojuši vienā istabā pieticīgos apstākļos, bet visi stingri kopuši savas tradīcijas. Dzīvojamās istabas stūrī – ikonas un vieta Dieva pieminēšanai, pie durvīm milzu krāsns ar mūrīti, kur gulējuši bērni. Pie loga saimes galds, taču sievietēm ēdienreižu laikā vieta gan bijusi citur – pie krāsns. Tādi nu tikumi, kas mūsdienās var šķist grūti pieņemami. Turpat līdzās saimniecības istaba, kurā izmēģinot smago dzirnakmeni top skaidrs, kāpēc savulaik maize tika celta galdā vien svētkos.

Kad atgriezušies pie laivām nedaudz ieturamies, mūs ir panākuši arī Jānis un Sandra un mēs turpinām ceļu, meklējot vietu nakšņošanai. Tādas redzamas ik pa brīdim, taču daudzas aizņēmuši makšķernieki un citi atpūtnieki. Visbeidzot atkal paveicās un atrodam piemērotu vietu nakšņošanai ar laukumiņu teltīm, ugunskura vietu un lielisku skatu uz Daugavu. Kārtējais vakars paiet kolosāli draudzīgā noskaņā pie ugunskura ar jokiem, smiekliem, draudzības atklāsmēm un sarunām par bijušiem un vēl tikai plānotiem piedzīvojumiem. No rīta gar upi atkal klīst makšķernieki, kas mums ar Mārīti traucē baudīt nu jau tradicionālo kailo rīta peldi.



Vismaz man pēdējā diena nāk ar skumjo apjausmu, ka piedzīvojums drīz beigsies, tāpēc airēt nepavisam negribas, gribas lai upe kajaku mierīgi nes uz finišu. Vēl uzkāpjam Vasargelišķu skatu tornī, lai novērtētu, vai skats no tā tiešām līdzinās uz 10 latu banknotes redzamajam.



Apskatām arī Sīķeles evaņģeliski luterisko baznīcu – 1819. gadā celtu mūra ēku priežu mežā, kam līdzās atrodas Muravku vecie kapi ar seniem un ļoti interesantiem pieminekļiem.

Pēdējos kilometrus uz upes daži no mums pavada saāķējušies "draugu plostā", baudot upi un mēģinot nedabūt kramjus no smiekliem, kad dažs iedomājas uzdziedāt kādu parodijdziesmu.



Starp citu, dienā, kad esam atgriezušies no Latgales uzzinu, ka ir oficiāli piereģistrēts uzņēmums, kas grasās pētīt kuģošanas ceļa izveides iespējas caur Daugavu uz Melno un Kaspijas jūru. Ļoti gribas cerēt, ka šī marasmātiskā un alkatīgas naudaskāres radītā ideja nekad netiks īstenota, jo citādi mēs pazaudēsim savu likteņupi un to fantastisko bagātību, kas joprojām ir tās krastos. Un ticiet man – nekāda nauda nav tās vērta.

Vēl gribas citēt Uldi: "Ikvienu ceļojumu par superīgu veido tā dalībnieki. Un tas nu ir pierādījies ne reizi vien! Laiks var būt draņķīgs, telts jābūvē purvā uz ciņa, paika jau notiesāta trīs dienas atpakaļ, bet ja ir kompānija - ceļojums un piedzīvojums - 100% izdevies!".



Un pavisam nobeigumam: šķiet, ka dziesma, kas visvairāk būtu piemērota, lai raksturotu šo laivu braucienu ir afrikāņu folkmuzikanta Geoffrey Oryema izpildītā, "The River": "Paint me a picture of a river and let it flow. It will flow and wash away our differences and love will grow..." ("Uzglezno man upi un ļauj lai tā plūst. Tā plūdīs, aizskalos atšķirīgo starp mums un radīs mīlestību...").



Praktiska informācija:
Starts: Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca. Automašīnas var nolikt pie baznīcas, vai blakus esošās mājas pagalmā, sarunājot ar saimnieku un neaizmirstot viņam arī pateikties.
Indricas baznīcu no iekšpuses iespējams apskatīt tikai iepriekš piesakoties. Kontakttelefons: 26263061 (norakstīts no lapiņas pie baznīcas durvīm).
Līdz upei no ceļa ir pārdesmit metri caur biezi saaugušu zāli, krūmāju un vīteņaugiem. Pats upes krasts ir salīdzinoši lēzens, ceļa malas gan stāvas.
Citas vietas startam, kas tika apsvērtas: Krāslava, blakus tiltam pie vecās prāmju pārceltuves, vai pie viesu nama "Škerškāni" dažus kilometrus aiz Krāslavas.
Finišs: pie Butišķu grants karjera dažus kilometrus pirms Naujenes. Normālas kvalitātes ceļš līdz upei, krasts mazāk stāvs kā tālāk Naujenē vai pie Dinaburgas pilskalna.
Nakšņošanas iespējas: gandrīz visā maršruta garumā laiku pa laikam manāmas spontāni veidojušās makšķernieku atpūtas vietas, improvizēti stāvlaukumi, krasti, kur iespējams piebraukt ar laivu un nakšņot teltīs. Krasti gan ir stāvi un laivu uzvilkšana drošībā līdz teltīm var būt fiziski grūta. Ļoti laba nakšņošanas vieta ir pāris kilometrus aiz Krāslavas, upes kreisajā krastā – Saulkrastos. Tur ir gan nojume ar galdu un krēsliem, gan ugunskura vieta un tualete.

Viesu nami un kempingi maršrutā:
Brīvdienu māja "Arkādija" – pāris kilometrus pirms Krāslavas upes labajā krastā. >>>
Viesu nams "Priedaine" - gandrīz pašā Krāslavas centrā pie upes. Turpat netālu skatu tornis, kas esot augstākais Latvijā – 32 metrus augsts. >>>
Viesu nams "Škerškāni" - dažus kilometrus aiz Krāslavas upes labajā krastā. >>>
Kempings "Ozianna" - puskilometru no Vasarģelišķu skatu torņa upes labajā krastā. >>>
Atpūtas vietas izveidota arī pie Slutišķu vecticībnieku sādžas, Vasargelišķu skatu torņa un Dinaburgas pils maketa. Par nakšņošanu un atpūtu šajās vietās jāsazinās ar Naujenes novadpētniecības muzeju.

Apskates objekti:
Daugava noteikti ir tā vērta, lai ne tikai laivotu pa upi, bet arī apskatītu interesantas vietas tās krastos. Apskates objektus izvēlēties un izplānot var ar dažādu on-line ceļvežu palīdzību, mans ieteikums ir izmantot turisms.latgale.lv/, kur dažiem objektiem ir dotas pat GPS koordinātes, iespējams izvēlēties objektus pēc rajoniem, pagastiem, to veida. Taču tik pat labi var pietikt ar karti, kartē pamanītu baznīciņu - pie daudzām no tām var sastapt atsaucīgus cilvēkus, kas ar labiem nodomiem apbruņotiem tūristiem labprāt visu izrādīs un izstāstīs. Neaizmirstiet paņemt līdzi skaidru naudu, lai pateiktos. Nauda noderēs arī maksājot par ieeju Latgales sētā Slutišķu vecticībnieku sādžā.

Iepirkšanās iespējas laivojot:
Ja nu dodoties ceļā izrādās, ka vajadzīgs vēl šis tas no veikala, papildinājumus var nopirkt Krāslavā, Kaplavā, kur veikals ir apmēram 2,5 kilometrus no upes un Naujenē. Iespējams kāda maza "piparbodīte" ir arī kādā citā sādžiņā upes krastā.

Laivu noma:
Daži iznomātāji ir uz vietas Latgalē (meklējiet iepriekšminētajā Latgales tūrisma informācijas mājaslapā), bet viņu piedāvātais sortiments, godīgi sakot, ir pavājš. Daži pūšļi, dažas kanoe. Tāpēc laivas var vest līdzi no "mājām" vai no Rīgas.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv