Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Alpi: četras sezonas desmit dienās

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2009. gada augusts, Rīga

Laika apstākļi šovasar Alpos kārtējo reizi cimperlīgi, pat īsti nezinu, ar ko labāk salīdzināt – ar nepārliecinātu jaunavu vai ar iesīkstējušu vecmeitu: te sniegputenis, te spēcīgi un saldējoši vēji ar vētrainām brāzmām, te saule un karstums, kas pārvērš sasnigušo sniegu slapjā putrā un maigais dienvidu "fēns". Vasaras vidus? Nē. Pilnīgi nenosakāms gadalaiks, nemitīgi mainīgs, kurā tad nu ej, noorientējies, ieplāno kaut ko sev tīkamu. Ja vien spēj.

Jau 4. jūlija pievakarē no dienvidrietumu puses iebraucot Šamonī, pāri visai ielejai bija redzami milzīgi pelēkmelni negaisa mākoņi. Vienīgais, kas šajā ainā priecēja un vedināja uz domu, ka gala beigās viss jau būs labi – milzu divloku varavīksne. Esot laba zīme. Atliek tikai noticēt.

Pirmā nedēļa paiet intensīvi darbojoties ar tiem kāpējiem, kas pieteikuši savu vēlmi mēģināt kāpt Monblānā, pie tam ne pa to vieglāko klasisko ceļu, kuru parasti izmanto neskaitāmi kalnos kāpēji, bet no Aiguille du Midi puses, kas skaitās tikai trešais vieglākais ceļš, kas ved uz Rietumeiropas augstāko virsotni. Lai sagatavotos šim kāpienam, nepieciešama ne tikai aklimatizācija, bet arī kāpšanas iemaņu minimuma komplekts, pie kura tad arī sistemātiski piestrādājam – kāpšana pa virves margu, nolaišanās pa virvi, individuālā tehnika kājot ar dzelkšņiem un leduscirtni pa dažāda stāvuma sniega un ledus nogāzēm, ledāja plaisu un bergšrundu šķērsošana, pašaizturēšanās ar leduscirtņa palīdzību un bez tā, lavīnbīstamu nogāžu šķērsošana... Bet tas ir pavisam cits stāsts. Par jaunu pieredzi, par tās iegūšanu, par sajūtām un pārdzīvojumiem. Ļoti jācer, ka šo stāstu pastāstīs kāds no tiem, kas bija šajā grupā dalībnieka statusā. Tas noteikti būs interesantāk, ar svaigākām un sakāpinātākām emocijām, nekā tad, ja šo stāstu stāstīšu no sava skatu punkta. :)


Sniega nodarbības uz Rognon ledāja zem Grands Montets pārejas – ar ļoti ziemīgu "fototapeti" fonā.

Pēc atgriešanās no Monblāna, ceļā uz kuru tika piedzīvota īsti ziemīga vētra, un pusotras atpūtas dienas Aržentjērā, bija pienācis laiks noslēgt "darba nedēļu" un ķerties pie "aktīvās atpūtas" (jo savādāk jau grūti to nosaukt, piebilstot: "Nedod Dievs jums tā strādāt, kā mēs atpūšamies..."). Citi dodas mājup, citi – kalnos. Kāpšanas partneru maiņa. Ar prieku satiekam viens otru – es Jāni, un Jānis mani, jo, lai arī esam kāpuši ar neskaitāmiem kāpšanas partneriem, tomēr šķiet diez vai stabilāku kāpšanas sasaiti mums vairs izdosies savos mūžos izveidot – kāpjam kopā jau no 1985 (!) gada, un šajā laikā ir ne mazums kalnos un treniņos kopā piedzīvots. Visspilgtākajā atmiņā, protams, ir pagājušās vasaras kāpieni Dolomītos, tieši pirms gada. Un nu vēlamies to visu papildināt ar ko jaunu.


Kāpjot Monblānā – saullēktā brienam svaigu sniegu, kuru dzenā spēcīgs ledaini auksts vējš.

Diemžēl laika apstākļi pamatīgi iezāģē kājas mūsu sapņu ķeblītim. Saprotam, ka "lielo parādu" nokārtošanas laiks ar Monblāna rajona klasiski lielajiem maršrutiem, no kuriem "sapņu listē" vēl ir palikuši vairāki neizieti (15 gadu laikā, kopš pirmo reizi ieradāmies Šamonī, ir uzkāpts vairākos "lielajos" maršrutos, kurus pirms tam bijām dzirdējuši pieminām tikai alpīnisma vēstures "grāmatās", tajā skaitā pa Petit Dru rietumu sienu un Les Droites ziemeļu sienu), vēl nav pienācis. Skriet ar pieri sienā, pie tam, ja tā ir apledojusi un nosnigusi neraksturīgi tipiskajiem aktuālās "modes" sezonas laika apstākļiem, un prognoze sola vēl nezin kādus draņķējumus klāt, nav prāta darbs. Tāpēc atliek uzmanīgi pavērot esošo situāciju, kas valda uz kalnu sienām (krievi saka - na ļico, ko angliski brīvi varētu tulkojot pieņemt par on the face), izpētīt trīs atšķirīgas laika prognozes internetā un, pāršķirstot mašīnā esošo "bibliotēku", pieņemt lēmumu – dodamies tajā un tajā maršrutā, cerot, ka izvēle, mūsu izpratne par sezonālo situāciju un laika prognozes "vidējais aritmētiskais" mūs nepievils!

Informācijai, kas šeit sekos, varētu dot papildus virsrakstu: "Četri kalnu maršruti / Četras sezonas" vai "Četras virsotnes / Četri gadalaiki". Pie tam vēl – trijās valstīs: Francijā, Šveicē un Itālijā... Bet tā jau ir lirika. Būtiskākais ir tas, ka domājot par sekojošajiem kāpieniem tagad, ar pāris nedēļu intervālu, ir patiess prieks par to, ka spējām "ierakstīties" ļoti nepatstāvīgos laika apstākļos un visai precīzi notrāpīt atbilstoša (lai arī ne pārāk laba, ne tuvu ne ideāla) laika "logos", un katrā no tiem piedzīvot ko atšķirīgu, brīžiem pretstatos esošu. Savām spējām un vēlmēm atbilstošu, optimālu. Secinājums? Cilvēks ir būtne, kura spēj pielāgoties. Atbilstoši savām varēšanām. Un izpratnei. Tas, vai tā ir likumsakarība balstīta pieredzē vai gluži vienkārša nejauša VeiXme? – grūti par to spriest...

Ziema?
Mont Blanc du Tacul, North Face Triangle, 3970m, Chere Couloir, D-/D (65-75°, Scottish 4), nedaudz vairāk kā 350m



Mont Blanc du Tacul ziemeļu sienas trīsstūris no Midi pārejas (3532m), Chere kuluārs trīsstūra labajā malā.


Kāpiens iesākās ar pastāvu ledus nogāzi, kas kā piltuvē, savirzās šaurā stāvā kuluārā ar pagludām klinšu sienām abās pusēs.


Virs šaurās vietas kuluārs atkal kļūst platāks, līdz ledus nogāze pāriet klinšaini ledainā nogāzē, kas augšpusē savirzās izteiktā monolītu klinšu korē, kuru apejam no labās puses, kādā no izlauzumiem izejam atpakaļ uz kores.


Kā nolaišanās ceļu izmantojam nevis pašu kuluāru un klintis virs tā, kur kāpām augšā, bet dodamies lejā pa labi, Mont Blanc du Tacul lielo ledus seraku virzienā.


Jau 200m zemāk, pēc diagonālas nolaišanās pāri stāvai sniega nogāzei, un dziļas ledāja plaisas sķērsošanas izejam uz takas, kuru šeit ieminām pirms dažām dienām kāpjot augšup Monblāna virsotnes virzienā. Pa to arī glisējam līdz pat Midi pārejai.

Nepieciešamais ekipējums: leduscirtņi, dzelkšņi, dubultās virves 55-60m, 3-4 ledusāķi, ieliktņu vai frendu komplekts, atsaites, šūtās cilpas stacijām, palīgvirve nolaišanās staciju papildināšanai, personīgais ekipējums (nevajadzētu mēģināt šo kāpienu veikt bez ķiveres!).
Papildus info par maršrutu: Lindsay Griffin, "Selected Climbs: Mont Blanc Massif Volume I"
Papildus info internetā: http://www.climb.dk/
Citu kāpēju viedoklis: "With a grade in or around Alpine D+ it's that bit easier than most other North Face routes and it's relatively short at about 300 metres. However, great Alpine and ice-climbing experience."


Pavasaris?
Aiguille du Midi 3842m, North Face 3rd (Central) Spur, TD (UIAA V+, direct finish Scottish 4), 1200m



Aiguille du Midi ziemeļu siena no Plan de l’Aiguille (2310m), 3ais (Centrālais) pīlārs ved taisni uz smailes virsotni, pa kreisi no tā atrodas nedaudz zemākais, bet populārākais Frendo pīlārs.


Ceļamies 2:00 un izejot 3:00 no Plan de l’Aiguille āra kafejnīcas platformas, uz kuras bijām uzcēluši telti, pusotrā stundā sasniedzam maršruta sākumu – klintis virs sniega nogāzes. Pirmos pārsimts augstuma metrus veicam kāpjot vienlaicīgi, ar virvēm somās. Augstāk jāsāk drošināties!


Stāvums pieaug, klintis paliek monolītākas. Izvēlamies monolītāko ceļu, kas uzved mūs stāvā klinšu žandarmā. Uz tā pleca atrodam vecas nolaišanās cilpas, papildinām tās un nolaižamies 45m lejup, lai atkal kāptu augšā.


Šī vieta šajā maršrutā ir psiholoģiski grūtākā – pa kreisi no mums ir milzīgs kuluārs, kura augšējā daļā atrodas milzīgi leduskrituma seraki. Nav pārliecības, ka nobrukuma gadījumā krītošie akmeņi un ledus neskartu šo maršruta daļu... Pat ķivere te nepalīdzētu.


Izejot pa labi uz klints pleca, ieejam stāvu ledus nogāžu secīgumā, kuras vienu no otras atdala nelielas klinšu salas. Noīsinām virvi, daudz kāpjam vienlaicīgi. Ir neticami silts! Ledus burtiski acu priekšā kūst, daudzviet pa to lejup plūst pavasarīgi sīkas, mirguļojošas ūdens tērcītes.


Izejot virs ziemeļu sienas lielākās daļas, kas atrodas no mums pa kreisi, paveras lieliski skati, tajā skaitā arī uz Frendo pīlāru. Izlemjam turpināt savu ceļu taisni augšup, pa ledus nogāzi gar Aiguille Du Midi virsotnes bastiona klinšu apakšējo malu, iegriežoties nelielā kuluārā, kas mūs aizved...


...taisni uz skatu platformu tiltiņiem, kas izbūvēti visapkārt Midi pacēlāja stacijai. Noeja no šī maršruta? Ar vagoniņu, lūkojoties uz 14 stundās uzkāpto augšupceļu. Lieliska balva par paveikto! :) Iedomājoties nolaišanos un nokāpšanu lejup gadījumā, ja augšu sasniegt neizdodas sametās šķērmi – tas varētu būt episks pasākums...

Nepieciešamais ekipējums: leduscirtņi, dzelkšņi, klinšu kurpes, dubultās virves 50m, 4-6 ledusāķi, ieliktņu un/vai frendu komplekts, atsaites, šūtās cilpas stacijām, palīgvirve nolaišanās staciju papildināšanai, personīgais ekipējums. Un pacēlāja karte Chamonix - Plan de l’Aiguille / Aiguille du Midi - Chamonix...
Papildus info par maršrutu: Lindsay Griffin, "Selected Climbs: Mont Blanc Massif Volume II"
Papildus info internetā: http://www.orionmountaineering.com/
Citu kāpēju viedoklis: "One of those routes that you might enjoy with hindsight. The amount of loose rock on the route itself makes climbing the route quite a stressful and physically exhausting experience."


Vasara?
Miroir d’Argentine 2325m, North-North-West Face, "Mamba", Fr.6c (6a+obl.), vairāk kā 400m



Miroir d’Argentine ziemeļu-ziemeļrietumu siena no Solalex ciema (1462m), maršruts "Mamba" atrodas "spoguļa" labajā malā (pa labi no centra) un ved teju vertikāli augšup uz Cheval Blanc (Balto Zirgu).


No Solalex atrast piegājiena taku uz Miroir d’Argentine ziemeļu-ziemeļrietumu sienas pakāji nav nemaz tik vienkārši. Izvēlamies kāda sausa strauta gultni un kāpjam augšup. Pirmajā virvē Mamba parāda savu raksturu – viss sākas ar labu 6b!


Lai arī šur tur augšupceļā ir zāļaini plaukti, kas šķērso sienu, klintis starp tiem ir stāvas un visai gludas. Iestrādātie āķi ir kvalitatīvi, bet dažviet attālumi starp tiem ir patiešām lieli: sak’ ja jau pirms tam izkāpi 6c, tad uz 6a+ daudz āķu tev nevajag...


Kāpšana ekselenti tehniska. Arī par otro sasaites kāpēju ir padomāts – gribēji iekārties virvē? nekā! kāp! 6c/6b+ virvē āķi uz plāksnes sasisti pa diagonāli – ja rausies, lidosi svārstā!


Maršruta ekspozīcija ir patiesi lieliska! Kāp un baudi. Bet nekādā gadījumā neaizmirsti par drošināšanu.


Jau netālu no augšas Jānis demonstrē, kurā pirkstā viņam sarāvis krampis. Nekas, daudz vairs nav palicis līdz virsotnei. No tās paveras plaši skati visapkārt.


No Virsotnes noeja ved lejā pa klinšainu kori un tās beigās izved rododendru un alpīno ziedu pilnās pļavās, kurās vizuļo strauts. Vasaras pilnbrieds! Visu vēl spilgtāku padara horizontam tuvu esošās saules staru maigā gaisma un pavadītās dienas kāpiena gandarījuma sajūta. Sirds līksmo.

Nepieciešamais ekipējums: klinšu kurpes, dubultās virves 50m, ieliktņu un frendu komplekts, atsaites, šūtās cilpas stacijām, personīgais ekipējums. Ja netiekat līdz augšai un jālaižas lejup pa virvēm, kritiskais ekipējums varētu būt palīgvirve, jo gatavas nolaišanās stacijas uz šīs sienas bieži nav sastopamas!
Papildus info par maršrutu: http://www.camptocamp.org/
Citu kāpēju viedoklis: "Les escalades sont variées et mélangent longueurs raides (athlétiques pour les plus dures) et escalade en dalle couchée, tous ça dans de l'excellent rocher. Mamba est la plus homogènes des dures (6c)..."


Pēc kārtējās teltī pavadītās "bomžošanas" :) nakts (pēc kārtējā kāpiena meklēt solīdākas naktsmājas nav ne spēka, ne motivācijas), uz īsu brīdi atgriežamies Šamonī ielejā. Sākam ar rīta kafiju un kruasāniem. Tad seko saimnieciskā darbība: iepērkam pārtiku, izmazgājam Aržentjēras vaļas mazgātavā drēbes, izliekam tās saulē žāvēties, apēdam picu, iedzeram alu, ieskatāmies internetā, izņemam no Šamonī esošās apavu darbnīcas tur nodotās klinšu kurpes, kurām veikta zoļu atjaunošana, noskaidrojam laika prognozes... Tās ir pilnīgi šokējošas! Jau no pēcpusdienas laiks pilnībā mainās, no rietumiem - ziemeļrietumiem šurp virzās jauns ciklons. Šeit darīt vairs nav ko. Jūdzam Bolivaru! Tam jāiznes divi. Un ekipējums arī. Līdz Itālijas ziemeļaustrumu pusei, vismaz. Tur solās būt kaut nedaudz labāki apstākļi kāpšanai.


Šādas debesis ir pāri visam Monblāna rajonam brīdī, kad ar auto pametam Šamonī. Lietus vajā mūs līdz pat Milānai. Ļoti jau nu atgādina rudens negaisa lietavas...

Rudens?
Torre Trieste 2458m, South-East Ridge (Cassin-Ratti route), VII+ / VI A2, 700m



Torre Trieste klinšu tornis (stāvākais priekšplānā, attēla kreisajā pusē) no Val Corpassa ielejas. Šur tur uz augšējām klintīm vīd sniega pleķīši...


Līdz ar gaismu esam uz takas zem torņa klinšu sienām. No torņa labās puses pa diagonālu, pa kreisi vedošu rampu ievirzāmies sienas vidējā daļā. No turienes raujam augšup.


Torņa apakšējā daļā rudi dzeltenīgā klints vietām ir brūkoša, tajā nav daudz vietu drošināšanas ekipējumam, līdz ar to jāuzticas vecajiem klinšu āķiem, daudzi no kuriem ir norūsējuši un kustās.


Šur tur jāpārvar palielas klinšu pārkares, vai jāmeklē "viltīga" izeja starp tām. Daudz smaga darba! Kāpšana šeit ir atšķirīga, pat ja salīdzina ar turpat netālu esošo Torre Venezia, kurā kāpām pirms kādiem 14 gadiem. Nogurums krājas. Nepieciešama pauze, un lieliska vieta tādai ir uz paliela, zemām priedītēm noauguša pleca pirms torņa vidējā bastiona.


Diena paiet nemanot – gandrīz vai nemaņā... Īsi pirms saulrieta stāvam torņa augšējajā plakanumā. Sākt noeju? Nav prātīgi...


Zem mums slīd milzu mākoņu kalni, cauri kuriem izlaužas rietošās saules šīsdienas pēdējie stari.


Iekārtojamies turpat uz nakšņošanu zem kāda klintsbluķa "jumta", paaugstinot sava patvēruma sienas ar akmeņiem – vēja aizsegs var būt noderīgs, jo no nakšņošanas ekipējuma mums ir vienīgu nu jau daudzkārt lietotais divvietīgais "bivi" maiss.


Pēc salīdzinoši (!) komfortabli pavadītas nakts varam vērot brīnišķīgu pirms saullēkta gaismu spēli mākoņos un Dolomītu klinšu smailēs. Ap sešiem no rīta sākam ceļu lejup.


Par lejupceļu no Torre Trieste maršruta aprakstā teikts: "This is serious and complicated descent. Care on the abseils is vital... There is some stonefall danger...!" Noeja/nolaišanās no virsotnes līdz apakšējai takai aizņem 4-5 stundas.


Pēdējā virve lejup un esam uz drošas takas. Lielisks maršruts. Lieliska kompānija! :)

Nepieciešamais ekipējums: klinšu kurpes, dubultās virves 50-55m, ieliktņu un frendu komplekts (arī daži klinšu āķi un klinšu āmurs var būt noderīgi!), atsaites, šūtās cilpas stacijām, palīgvirve nolaišanās staciju papildināšanai, personīgais ekipējums (nevajadzētu mēģināt šo kāpienu veikt bez ķiveres!).
Papildus info par maršrutu: Ron James, "Selected Climbs: Dolomites"
Papildus info internetā: http://fcorpet.free.fr/
Citu kāpēju viedoklis: "The Tower of Towers, so climbers call this summit. I think that nobody can feel at ease on this giant rocky structure (rising for 700m over the screes), just approaching it or simply giving a look it you can understand that getting the summit will be a fight : it is, I think, the most difficult and challenging summit of the Dolomiti (not only for technical difficulties)."


Pēc nonākšanas lejā no Triestas torņa, sēžot vasaras ziedu izraibinātā pļaviņā pie upes, pie mašīnas uzrīkojam pamatīgu pikniku. Sajūta ir patiešām rudenīga, neskatoties uz to, ka esam izmetušies vienos šortos, kuriem lieliski piestāv tomāti, rukola, sīpoli, baziliks, olīvas, pipari, banāni, nektarīni un citas "rudens veltes". Iespējams spožās saules dēļ, kas tomēr uz sildīšanu nav visai naska (vasaras vidū šeit lejā, Dolomītu dienvidu nogāžu piekalnēs taču vajadzētu būt pamatīgam "cepienam"?). Bet varbūt tāpēc, ka ir "laikam jau uz mājām tagad" sajūta. Braucot jau Latvijas virzienā, Austrijā, rudenīgo sajūtu papildina pelēkie mākoņi pamalēs un ar vieglu sniegu nosnigušie zemie kalni. Jānis sakās, ka tādu neko šeit nav ieraudzīt gaidījis. Un ko gan te vispār vairs var gaidīt? Laika apstākļi nu jau kuru gadu mūs pārsteidz. Bet mēs, savukārt, ceram, ka varam pārsteigt arī tos, un būt gatavi improvizēt. Piemēroties. Baudīt to, kas ir. Priekā!



P.S. Vēl tikai dažas nianses: 1) Pikniks daudz lieliskāks sanāk tad, ja pirms tam esi uzkāpis pa kāda, piemēram, Triestas torņa klinšu sienu, nakšņojis tā virsotnē, un krītošu akmeņu neskarts spējis nokļūt atkal lejā; 2) Pie augšminētajiem apstākļiem pilnīgi pietiek ar vienu parastu vidēja izmēra "blondā" alus skārdeni, lai skurbums lieliski papildinātu kūsājošu dzīvesprieku, tādējādi nav jānomokās ar neizmērojama alus tilpuma nelietderīgu pārstrādāšanu, kas rezultātā nesniedz salīdzināmu baudījumu; 3) Braucot uz kalniem mūsdienu mainīgajos laika apstākļos jābūt gataviem uz visa veida meteoroloģiskajiem pārsteigumiem, pat tādos kalnos, kuri daudzus gadu desmitus bijuši izslavēti ar pastāvīgiem un labiem laika apstākļiem, un līdz ar to arī ekipējuma ziņā sagatavotiem dažādu maršrutu veikšanai pilnīgi neparedzamos laika apstākļos; 4) Jāņem vērā tas, ka maršrutu veikšana tādos kalnu rajonos, kuri nav nosegti ar kvalitatīvu meteoroloģisko prognožu datiem, iespējamo straujo laika maiņu dēļ ir kļuvusi krietni riskantāka, kā tas bija senāk; 5) Daudzi kalnu maršruti, pat nedaudz mainoties klimatam, strauji mainījuši savu "dabu", kas var kļūt par iemeslu tam, ka šie maršruti kļūst daudz bīstamāki, līdz ar to nepieciešamas aizvien nopietnākas zināšanas un pieredze, lai spētu šo potenciālo bīstamību izvērtēt patstāvīgi, bez iepriekšējo maršrutu kāpēju veidotiem aprakstiem; 6) Maršrutu aprakstos minētajam "in situ" ekipējumam ("vietējie" klinšu āķi, nolaišanās cilpas), ar kuru aprīkots kāpšanas vai nolaišanās ceļš, ir tendence nolietoties un novecot! – kāpējiem jābūt gataviem aizvietot vai papildināt šo drošināšanas ekipējumu ar savējo, un jāatceras, ka ne vienmēr tas ir vienkārši izdarāms; 7) Ja vajadzīgs padoms – lūdzu, neatteiksim! Un novēlam Veiksmi arī Jums – tā var noderēt! :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv