Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ötztal: Terra Incognita meklējumos

Autore: Astrīda Celmiņa
Foto: Astrīda Celmiņa, Mārtiņš Rubezis, Inese Kalniņa, Ilze Āboliņa
2009. gada jūlijs, Rīga

Kā jau labi zināms – nekas ne no kā nerodas, tāpēc ir tikai pats par sevi saprotams, ka sekas no Sicīlijas klintīs pavadītās nedēļas (2009. gada 12–20. aprīlis) ir iestājušās visai drīz un diezgan "nopietnā" veidā. 20. maijā savā e–pastā atrodu vēstuli no Mārtiņa ar subject norādi "Nav man miera ne mirkli... :)". Laikam jau diagnoze ir skaidra pat nespeciālistam – vēl viens pievienojies plašajai brīvības meklētāju saimei.

"Iesākumā bija vārds…"

"Sveiciens tiem, kas skumst pēc klintīm un arī tiem, kas tikko no klintīm atgriezušies! Lai ekipējums neapsūno un Sicīlijā gūtās iemaņas nepazūd, vakar radās ātrā ideja par izbraucienu uz kalniem/klintīm Līgo svētkos. Vīzija? Apskatīt Alpu sienas, pamēģināt kaut kur uzkāpt, saēsties īstu apfelstrudel un vienkārši labi pavadīt laiku. Kur? – Austrija, Insbruka un Ötztal ieleja." Šādam priekšlikumam nav iespējams un nav arī jēgas pretoties, turklāt Mārtiņa galvenie argumenti ir pamatoti un neapstrīdami – "Latvijā Līgo svētkos līst lietus! Alus (turklāt ļoti labs!) un siers (arī labs!) ir arī Tirolē." Pasākuma filozofija ir vienkārša – "ar pieticīgiem līdzekļiem panākt maksimālo efektu", bet plāns līdz absurdam ģeniāls – braukt līdz Ötztal ielejai, un tad skatīties, kas notiek, un rīkoties saskaņā ar apstākļiem.

Pavisam kopā esam četri – daiļo dzimumu pārstāv Astrīda, Ilze un Inese, bet stipro – pasākuma organizators un iedvesmotājs – Mārtiņš. Mūsu arsenālu veido automašīna, teltis, nojume, gāzes plītiņa, klinšu kāpšanas aprīkojums sporta maršrutiem un naturālajai (tradicionālajai) drošināšanai, leduscirtņi, dzelkšņi, trekinga nūjas, videokamera, statīvs, fotokameras un citas nepieciešamas lietas, ja nu pēkšņi ko ievajagas vai gadījumam, ja "laiva apgāžas". Esam gatavi mesties nezināmajā, jo visa rakstiskā informācija, kas ir mūsu rīcībā, ietilpst vienā grāmatā: "Sportklettern Allgäu, Oberland, Tirol"; kā arī bukletā "Accomodations 2007/2008". Dīvainu noskaņu šim pasākumam piešķir arī apziņa, ka neviens no mums zināmajiem Latvijas kāpējiem tā arī nav atzinies, ka būtu braucis uz Austriju kāpt klintīs, tāpēc mēs zināmā mērā jūtamies kā pirmatklājēji, kas dodas meklēt un iepazīt Terra Incognita jeb nezināmo zemi.


Esi sveicināta, Ötztale!

"Caur ērkšķiem uz zvaigznēm…"

Un tā 2009. gada 19. jūnija vakarā izbraucam no Liepājas. Ceļš ved pa standarta maršrutu – Lietuva, Polija, Vācija un Austrijas Insbrukas gals. Pirmais pārsteigums mūs sagaida pie Berlīnes apvedceļa A10 lielveikala stāvvietā. Kamēr trijatā apmeklējam mūsdienu civilizācijas templi, mūsu ceturtais grupas biedrs ir atklājis, ka, automašīna ir izvēlējusies uzsākt no mums neatkarīgu dzīvi. Proti, biedram netīšām atstājot automašīnas atslēgu salonā, tā izdomājusi aizslēgt durvis. Un tā mūsu priekšā ir skarbā dzīves realitāte – automašīna ar aizslēgtām durvīm un atslēgu salonā, un mēs četri ārpusē. Tā rezultātā nākamās trīs stundas pavadām diezgan nervozā atmosfērā. Par laimi, pasaulē tomēr ir labi cilvēki. Mums izdodas pārtvert bijušo fūres šoferi, kurš sazvanās ar tuvākajiem servisiem, lai noskaidrotu iespējamos rīcības variantus šādā situācijā. Pirmie apgalvo, ka Volksvagen Passat ir ļoti laba automašīna un to nav iespējams uzlauzt, tāpēc vienīgais risinājums ir izsist sānu stiklu un iegūt atslēgas caur to. Šis variants mūs neapmierina, jo tas ir dārgi un neērti, turklāt viņi paši atzīst, ka nezina vai noliktavā ir atbilstošs stikls, ko ielikt vietā. No problēmas mūs izglābj vietējais ADAC (Allgemeiner Deutscher Automobil–Club e.V.) servisa meistars, kurš ar kramplauža cienīgām metodēm, piepalīdzot parastai stieplei, atslēdz automašīnu. Jā! Te nu bija – drošākā un labākā! Esam laimīgi, jo sacelšanās mēģinājums ir veiksmīgi apspiests un atkal varam turpināt ceļu. Problēmas atrisinājuma "sausais atlikums" – automašīnas atslēgas atstāšana salonā maksā 135 eiro. Nemēģiniet atkārtot mūsu vingrinājumu!

Ötztal ielejas Längenfeld ciematā ierodamies jau krēslā un tur sagaidām otro pārsteigumu – četrzvaigžņu kempingu "Ötztal" (www.camping-oetztal.com). Pa dienu iepriekš esam viņus sazvanījuši un noskaidrojuši, ka brīvas vietas ir un, ka varam ierasties jebkurā laikā. Servisa līmenis kempingā vienkārši izcils – koplietošanas tualetēs un dušās apsildāmās grīdas un mūzika, pagrabā sauna ar solāriju, atsevišķa duša suņiem un citas ekstras. Ātri salienam teltīs un guļam, jo noguruma sekas pēc faktiski 27 stundu nonstopa liek sevi manīt. Ir diezgan vēss un naktī sāk arī līt lietus.


Šis konstruktīvais risinājums 7 dienas un naktis bija mūsu mājas

"Sapnis vasaras dienā…" (Oberried sektors)

21. jūnija rītā dodamies uz sporta kāpšanas sektoru Oberried (sīkāka info par to www.climbers-paradise.com lapā) turpat pie Längenfeld. Izvēlamies sienu ar kodēto nosaukumu Hare Krishna, jo pārējā sektora daļā notiek tā saucamais festivāls Rock Total. Ar "rock", kā viegli noprast, domātas klintis, nevis mūzika. Festivāls gan drīzāk atgādina pāris īpatņu (kopskaitā ap 20) kopīgu "klimšanu" šurpu turpu un gaisā virmo skumīga noskaņa. Var jau to arī izskaidrot ar objektīviem apstākļiem – ir svētdiena un laiks ne pārāk aicinošs. Bet mums viņi netraucē un mēs viņiem arī nē. Sienā ir 16 maršruti, no kuriem mēs apgūstam vieglākos, bet smagsvara galu (David and Goliath Fr.7a un Hare Krishna Fr.7b grūtību kategorijas) pat neizdodas aptaustīt, jo tie atrodas virs pirmās stacijas. Iznesamies no lejas uz augšu, no augšas uz leju, pa labi, pa kreisi. Neesam nekādi izcilnieki, kāpjam ko varam fiziski un mentāli. Siena ir brīnišķīga, to veido ne pārāk sadēdējis granīts, kas nozīmē, ka aizķeres ir pietiekami labas, lai uz tām neslīdētu ne rokas, ne kājas. Sapnis vasaras dienā, jo šo klinti nevar salīdzināt ar Sicīlijas vai Sardīnijas piekrastes klinšu asajiem zobiem, pēc kuriem āda no pirktiem nogāja pēc nedēļas, bet jutīgums atgriezās pēc mēneša.


Mārtiņš "iznesās" uz Hare Krishna sienas

Pēcpusdienā, kad lietus intensitāte liek sevi manīt vairāk, nekā gribētos, iznešanos uz sienas beidzam, bet darboties griba liek doties jaunos meklējumos. Braucam izpētīt Lehner ūdenskritumu, jo pieejamā informācija liecina, ka gar to izveidots skaists Via Ferrata maršruts, kura iziešana arī ietilpst mūsu ceļojuma ģeniālajā plānā. Mazliet pamaldījušies pa vietējiem ciematiem meklējot vajadzīgo, beidzot atrodam attiecīgās norādes un raitā solī dodamies 15 minūšu trekingā līdz ferratas sākumam. Priekš sausa un saulaina laika tas ir ideāls "dzelzceļa" maršruts, jo izveidots klintīs gar ūdenskritumu, kas ir ļoti skaisti pats par sevi, bet tā augšējā daļā ir posms, kas novērtēts ar D/E grūtību kategoriju. Vājākiem kāpējiem ir izveidota alternatīva – apeja pa B kategorijas posmu. Vārdot sakot, vienkārši brīnišķīgi, bet, kamēr atmosfērā valda ciklons, mums uz to ir tikai jānoskatās, jo tādos laikapstākļos, ja vien nav daudz naudas glābšanas dienesta pakalpojumu apmaksai, kāpt nav vēlams. Braucam mājās.


Kas var būt skaistāks par šo?

"Upes stāsts…" (Stamser Klettergarten sektors)

22. jūnija rītā braucam uz ielejas lejasgalu, jo pie mums līst. Ne jau tā, ka gāztu ar spaiņiem, bet tā lēnām un neatlaidīgi. Visu nakti un visu rītu. Tūrisma informācijas centrā mums iestāstījuši, ka lietus būs šodien un rītdien. Samierināmies ar likteni un cerībā uz veiksmi (= mazāku lietu) dodamies uz Inn upes ieleju apdzīvotās vietas Stams virzienā. Pēc nelielas maldīšanās, atraduši vajadzīgo stāvvietu, novietojam savu transportlīdzekli un ejam pāri iekaramajam tiltam. Šūpojas gan diezgan aizdomīgi – tā var arī jūras slimību vieglā formā dabūt. Pēc nelielas pastaigas gar upi, atrodam vajadzīgo sektoru Stamser Klettergarten (sīkāka info par to www.climbers-paradise.com lapā). Šis sektors sastāv no kaļķakmens, kura dēdēšanas produkti jeb sīkās nobiras sakrituši visās svarīgākajās aizķerēs un arī rada ne pārāk stabilu pamatu kājām. Kopumā maršruti ir 10 – pēc novērtējuma samērā viegli (Fr.4b līdz 6a+), bet birstošie iežu gabali rada nevajadzīgu stresu gan kāpjot, gan drošinot.

Lai gan laiks ir pārsteidzoši labs, jo pat nelīst, kaut kas mums te nepatīk – upes straumes dārdoņa, brāžoties pāri akmeņiem, troksnis no autostrādes, piemiņas zīme un svecīte pirmā maršruta sākumā šeit bojā gājušam 9 gadīgam zēnam… Problēmas rada arī tas, ka strauji ceļoties ūdens līmenim upē, zem maršrutiem vairs nav iespējams drošināt, jo praktiski visa klints piekāje atrodas sabangotās ūdens stihijas varā. Izkāpuši pusi no sektora maršrutiem, dodamies atpakaļ.


Kad ūdens stihija dara savu...

Tā kā vēl ir agrs, lai brauktu uz kempingu, pa ceļam piestājam pie sektora Ötz (sīkāka info par to www.climbers-paradise.com lapā) Ötztal ciemata malā. Šeit klintis ir atkal no granīta, patīkamas rokām un garam. Censoņi izveidojuši 32 maršrutus (ir arī Variante Fr.7c vai Zwillingsriss Fr.7b+). Tā kā gribētājiem un varētājiem ir plašs darbības lauks, kur uznesties. Mēs esam pieticīgāki un izejam pāris Fr.5a, 5b, 5c un nesaprotamā veidā, pateicoties Mārtiņam, arī Fr.6a. Tā kā ir jau vēls, metam mieru un braucam mājās.

"Lietus blūzs…" (Walchenbach sektors un Imst kāpšanas zāle)

23. jūnijā līst visu nakti un visu rītu. Diez kāpēc sliktās laika prognozes piepildās vienmēr, bet labās – gandrīz nekad. Dodamies pa ierasto taciņu uz Tūrisma informācijas biroju. Laika prognozes nav iepriecinošas – visu dienu gaidāms lietus. Tik daudz saprotam arī paši. Problēmas sagādā tikai tas, ka pēc tik intensīvas līšanas beidzot arī klintis ir slapjas. Tuvējā aktīvā sporta piederumu nomas veikaliņa laipns puisis palīdz mums izvēlēties potenciāli mazāk pielijušu kāpšanas sektoru, kā arī informē, ka Imst ciematā atrodas ļoti laba kāpšanas zāle. Dodamies uz Walchenbach (sīkāka info par to www.climbers-paradise.com lapā) sektoru, kas atrodas aiz Imst. Ierodamies, apskatam, konstatējam, ka sektors tomēr ir diezgan slapjš. Kaut gan sausā laikā tas būtu brīnišķīgs, jo to veido Tiroles maigais kaļķakmens, kas šeit pārmaiņas pēc nav sadēdējis, bet gan saglabājis samērā monolītu un kompaktu virsmu. Izpildīšanās sektora 27 maršrutos izpaliek, jo pat nosacīti sausie maršruti praktiski ir neejami.


Varbūt vismaz bolderingam sanāks?

Lēmums par došanos uz kāpšanas zāli tiek pieņemts ātri un bez skaļiem iebildumiem. Kāpšanas zāli Imst atrodam ar trešo piegājienu, jo "Ivars" mūs visu laiku mēģina novirzīt neceļos, kā arī konstatējam, ka SPAR veikali viņa atmiņā nezin kāpēc nav ierakstīti, tādēļ jāmeklē pašiem. Ar lielām pūlēm atrodam mums vajadzīgo pārtikas veikalu, kas nozīmē, ka tuvākās vakariņas un brokastis ir garantētas. Vēlā pēcpusdienā ieejam kāpšanas zālē (www.kletterhalle.com) un gūstam vieglu garīgu šoku.


Laipni lūgti Pasaules čempionātu norises vietā!

Kaut ko tādu redzam pirmo reizi – katra kāpēja sapņu etalons – milzīga zāle ar 30 m un īsākiem maršrutiem – pozitīviem, vertikāliem, negatīviem, pa zāles griestiem, vieglāki, grūtāki, viss ko sirds vēlās un ķermenis spēj izdarīt. Un tas viss par 8 eiro no deguna dienā. Ņemies kaut līdz komai. Mēs līdz komai neesam paredzējuši kāpt, tāpēc sākam ar bolderinga maršrutiem, pirms tam tualetē cītīgi nomazgājot dubļainās klinšu kurpes. Uzreiz kaut kā labāk… Tālāk paniekojamies ar jau uzliktajām virvēm vienkāršajos maršrutos (ap 20 m garumā). Pēc tam pārejam uz maršrutiem ar apakšējo drošināšanu. Atpūtas brīžos vērojam kā iznesas vietējie – ir daži eksemplāri, kuri kāpj vienkārši lieliski, savukārt visu dzimumu un vecumu pārstāvju nevērīgā drošināšana uzdzen mūsu miesām vieglus drebuļus. Mūsuprāt, tādā veidā drošināt vienkārši nebūtu vēlams un priecājamies par to, ka mūsu skolotāji un treneri pie šīs disciplīnas ir piestrādājuši un mūsu drošināmie var justies krietni vien komfortablāk. Pēc stundām trijām metam mieru un braucam mājās. 8 eiro atstrādāti godam. Vēlāk atceramies, ka laikam ir Līgo vakars. Iedzeram alu un ejam gulēt. Līgo, līgo!

"Lietus blūza turpinājums…" (Timmelsjoch pāreja un Oberried sektors)

24. jūnijā līst visu nakti un visu rītu. Mūsu garīgais stāvoklis ir sasniedzis viegli neirotisku stadiju un izmisīgi skatāmies laika prognozes visam Alpu reģionam. Esam gatavi vākt teltis un braukt vienalga kur – kaut vai uz Cortina d'Ampezzo. Vienā vājuma brīdī sūtam īsziņu piektās Kalnu Grupas biedriem, kuri veic Saulgriežu kāpienus Polijā, lai apvaicātos par laikapstākļiem tur. Bet visur ir viens un tas pats – lietus blūzs, bet vismaz rītdiena Ötztal ielejai tiek prognozēta bez tā. Doma par braukšanu projām pazūd no galvām tikpat ātri kā radusies. Bet šodien laika pavadīšanai un eksperimentālos nolūkos, lai pārbaudītu Mārtiņa automašīnas veiktspēju un piepildītu viņa mazo sapni, izlemjam braukt uz Itāliju pa Hochalpenstrasse pāri Timmelsjoch pārejai. Domāts, darīts. Timmelshohs jeb Passo Rombo, kā to dēvē itāļi, pārejā 2509 m (www.timmelsjoch-hochalpenstrasse.at) augstumā virs jūras līmeņa mūs sagaida bieza migla un +4 C.


Mārtiņa mazais sapnis ir piepildīts

Saskaņā ar izsniegto aprakstu sniega sega maija mēnesī parasti sasniedzot 8 m, bet autoceļš maksas satiksmei tiek atvērts tikai sākot ar jūniju. Diez kas nav. Bet mēs šķērsojam valsts robežu un dodamies lejā uz Itālijas pusi. Un notiek brīnums – lietus mākoņi izklīst, uzspīd saule un ieleja zaigo iracionālā skaistumā. Bet mēs tikmēr vietējā krodziņā ēdam īstu apfelstrudel ar vaniļas mērci. Kā izrādīsies vēlāk, Itālijā ēstā apfelstrudel būs vienīgā, kuru izdevās sameklēt publiskajās ēstuvēs.

Nedaudz atdzesējuši automašīnas bremžu diskus, velkam atpakaļ uz Austriju. Tur mūs sagaida jau tradicionālie pelēkie mākoņi, bet lietus ir norimis. Kopumā esam izvizinājušies 1329 m pa vertikāli uz augšu un pēc tam tikpat daudz atpakaļ. Wolksvagen Passat eksperimentu ir izturējis godam. Tikai sajūgs un bremzes izdeva mazliet netipisku smaržu, bet tas piederas pie lietas.


Bet Ötztalē skan lietus blūzs...

Tā kā vēl ir agra pēcpusdiena izlemjam doties vēl mazliet pakāpt, tāpēc izvēle krīt uz Oberried sektoru, jo tas ir tepat pie mājām. Izlavierējuši cauri apvienotajam govju – zirgu baram un izvairoties no atstātajām "mīnām", skenējam sektora sienas. Par Hare Krishna viss ir skaidrs, bet te vēl citi trīs sektori ar pārdesmit maršrutiem katrā. Izvēle krīt uz Rosmaries Baby. Bet kaut kā īsti nekāpjas – te slapjš, te pinamies meistarībā. Metam mieru un braucam mājās.


Pie Oberried sektora šie zēni un meičas ir neatņemama pasākuma sastāvdaļa

"Eņģeļa pieskāriens…" (Engelswand sektors)

24. jūnija naktī līst tikai īslaicīgi, bet no rīta debesis ir diezgan skaidras. Ar meteoroloģiskajām prognozēm vairs sevi lieki neapgrūtinām un braucam uz Tumpen ciematu. Tajā atrodas Engelswand sektors (sīkāka info par to www.climbers-paradise.com lapā) – brīnišķīga granītā veidota siena ar 76 (!!!) maršrutiem, sākot no Fr.3b līdz 8a+, tai skaitā 110 m garais Für Reini Fr.6c+ (kopā četras virves: Fr. 5b, 6c+, 6c+, 6c+)…
P.S. Nu ko, vai sirds ietrīcējās? Un kā vēl! Mūsējās jau trīcēja, kad iepriekšējās dienās braucām garām šim sektoram, bet nu tuvplāns ir pārspējis gaidīto... Šajā sektorā gribētājiem un varētājiem ir ko iznesties. Bet leģenda vēsta, ka šajā vietā jaunajiem vecākiem uzbrukuši lieli putni, kas atņēmuši jaunpiedzimušo un uznesuši augšā klintīs, bet paklausot vecāku lūgšanām, atnācis eņģelis un atgriezis vecākiem bērnu…


Engelswand sektors: te katrs iznesās kā māk

Bez mums te "tusē" citi divkājaini un četrkājaini kāpēji. Viens kāpējs ar palīgvirves un karabīnes palīdzību pievilkts pie pirmā āķa...


Kāpēji mēdz būt dažādi: vieni divkājaini (Homo climber vulgaris), bet citi četrkājaini (Canis climber associate)

Saimnieks mums skaidro, ka četrkājainim briesmīgi patīkot riteņbraucēji un viņš skrienot pie viņiem spēlēties… Noticam izsmeļošajiem paskaidrojumiem un nododamies savām izklaidēm – niekojamies ar mazumiņu ar vienu aci vērojot vietējo kāpēju iznesienus. Beigās daži jau ieņem skatītāju vietas turpat uz soliem. Uz sienas ir ko redzēt! Zēni rāda "klasi" uz Fr.6c+ – bauda acīm un sapnis par kaut kā līdzīga atkārtošanu (…kādreiz…). Vienīgi tā drošināšana jau nu varētu būt labāka. Bet tāds te laikam īpašais stils, vai tā teikt, nacionālās īpatnības. Tā ņemoties pienāk vakars. Metam mieru un braucam mājās.

"Arī viens ir karotājs…" (Simmering sektors)

25. jūnija rīts iekrāsojas bezlietus krāsās, bet mūsu galvās ir viena doma – "tas nav uz ilgu laiku", tāpēc dodamies uz salīdzinoši netālu kāpšanas vietu pie Haiming ciemata. Mūsu mērķis ir Simmering sektors ar 38 maršrutiem 4 sienās (sīkāka info par to www.climbers-paradise.com lapā).

Literatūras avotos iezīmēto automašīnu stāvvietu atrodam ar otro piegājienu, kas ir salīdzinoši labs rādītājs, tikai piegājiens līdz sektoram ir mazliet garāks kā cituviet – ejam kādas 15 minūtes. Mūsu izvēle krīt uz Pottwal sienu, kurā atzīmēti 11 maršruti katra spējām un vajadzībām, sākot ar Trobadour Fr.6c+ un beidzot ar bērnu variantiem Fr.3c izskatā. Dienas pārsteigumu sagādā Mārtiņš, paziņodams, ka viņam šodien ir atpūtas diena. Atpūta – svēta lieta, to nevienam nevar liegt, tāpēc jau mūsu grupā valda stingra demokrātija ar vieglu autokrātisku pieskaņu. Bet tikmēr daiļā dzimuma pārstāves atritinājušas virves, ar apakšējo drošināšanu sūta augšup vienīgo brīvprātīgo upuri t.i., mani, šī raksta autori. Ja iepriekšējās dienās bijām tik stipras, cik stiprs bija Mārtiņš, tad šodien mūsu varēšanu nosakām pašas. Un rezultāts nemaz tik slikts nav – kopā seši maršruti, tai skaitā Fr.6a (nesaprotamā veidā!). Kolektīvi izlemjam kāpt līdz agrai pēcpusdienai un tad braukt uz Solden un mēģināt ar pacēlāju uzbraukt līdz ledājam. Kamēr savācam mantas un nonākam līdz automašīnai atkal sāk līt lietus...

Soldenā nonākam mazliet pirms četriem pēcpusdienā un konstatējam, ka "vilciens ir aizgājis" jeb pēdējais pacēlājs šodien uz augšu ir jau ceļā un vairāk neviens nav paredzēts. Ja nav lemts, tad ko tur vairs. Braucam atpakaļ uz savu ciemu un picērijā nosvinam ceļojuma pēdējo dienu. Pie galda dzimt ekstrēmā ideja ietaupīt uz vienu nakšņošanas dienu un braukt mājās jau šovakar. Lēmums tiek pieņemts vienbalsīgi. Izbraucam deviņos vakarā un mums priekšā aptuveni 2000 km, bet te paliek 16 kāpšanas sektori ar 1500 maršrutiem un daļiņa no sirds.

"Pēcvārda vietā…"

Sava ceļojuma sākumā nosprausto vīziju esam piepildījuši pilnā apmērā – Alpu klinšu sienas apskatītas, ap 50 sporta maršruti izieti, īsta apfelstrudel ieēsta un laiks arī labi pavadīts. Kopumā tas ir izvērties par fantastiskāko mazbudžeta piedzīvojumu ar izdevumiem 300 eiro apmērā no katra dalībnieka (degviela, maksas autoceļi, dzīvošana kempingā un ēšana), kā arī esam vienu gadu laimīgi izlaiduši bez tradicionālā svētku šašlika, masu psihozes lielveikalos un negadījumu uz autoceļiem/dzērājšoferu statistikas uzskaites masu medijos visos iespējamos veidos un laikos. Esam konstatējuši, ka on-sight ceļošana ir attaisnojusi uz to liktās cerības, un, ka tepat Eiropā vēl joprojām pastāv daudzas Terra Incognita, kuras ir vērts meklēt, iepazīt un iemīlēt.


Paliec sveika, Ötztale ! Mēs vēl te atgriezīsimies!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv