Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Ironman - lielākais klasiskā sporta piedzīvojums

Autors: Ansis Mežulis
Foto no autora fotoarhīva

In one I was runnin', and in another
All I seemed to be doin' was climb
Wasn't lookin' for any special assistance
Nor goin' to any great extremes
I'd already gone the distance
Just thinkin' of a series of dreams

Bob Dylan, Series of Dreams


Par dāvanām un dāvināšanas prieku

Šis stāsts sākās ar apjausmu... kad tuvojās 2005. gada vasara, kurā apritēja 10 gadi kopš mana pirmā Diennakts pārgājiena. Kopš pasākuma, kurā diennakts garumā dominēja sportiski centieni, un kas tāpēc izrādījās daudz dzīvotspējīgāks, nekā sākumā likās – tas tika atkārtots vēl piecas reizes, un beigās pārtapa prēmētā literārā mantojumā.
Es sēdēju pie datora un pētīju sporta lapas. Mana uzmanība klejoja apkārt, līdz pievērsās uzmundrinošiem un atklāsmes caurstrāvotiem saukļiem šajās lapās. Dažās lapās šie saukļi mainās – tātad lapas veidotāji pie tā piedomā, pie viena arī ķer publiku. Zīmīgi, ka no visa skatītā man prātā iegūlās kaut kas viens, un tas bija Gunāra Akerberga lapā www.marathon.lv ievietotais nemainīgais: „Skriešana ir dāvana, kuru es sev pasniedzu ik dienu”.
Šis citāts mudināja mani paskatīties savādāk uz lietām, kuras es daru, un kurām veltu daudz enerģijas un laika. Diennakts pārgājienu apaļās jubilejas vasarā man sagribējās sevi apdāvināt, cik vien bagātīgi tas ir iespējams:) – ar kaut ko tādu, kur apjūsmotie maratona skriešanas svētki ir tikai daļa no visa... triatlona Ironman!

Mazliet par filozofiju un sporta attīstību

Vai triatlona Ironman var saukt par lielāko klasiskā sporta piedzīvojumu, ja daudzi autori uzskata, ka savu spēju pārbaudei pirms kāda laika bija maratons, pēc tam triatlons, bet mūsu laikā šo karalisko vietu ieņem piedzīvojumu sports ar pārvietošanos visdažādākos veidos, orientieru meklēšanu un dažādu šķēršļu pārvarēšanu?
Atbildēt uz šādu jautājumu lielā mērā palīdz Edgara Imanta Siliņa grāmata „Lielo patiesību meklējumi” (izd. „Jumava”, 1999.). Šī grāmata iepazīstina „ierindas lasītāju” ar komplementaritātes principu, kas apgalvo, ka ikviena Liela Patiesība bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība. Un tas tā ir ikvienā sfērā. Visplašākajā – cilvēces kultūras mantojuma sfērā šie pretmeti ir reliģija un zinātne.
Bet kā komplementaritātes princips izpaužas cilvēka fiziskajā kultūrā? Progresīvajā Eiropā XX g.s. sākumā sāka attīstīties klasiskie sporta veidi, tika izstrādātas pirmās medicīniski pamatotās treniņu metodikas. Ķermeņa vingrinājumi tika balstīti uz iesildīšanos, amplitūdu, ātrumu, veiklību, spēku un izturību, nobeigumā neaizmirstot izstaipīšanos un atsildīšanos. Pretmets tam ir viegli atrodams - Austrumu pasaulē, kur cieņā ir misticisms, attīstījās jogas tipa fiziskā kultūra.
Sašaurinot aplūkojamo tēmu līdz XX g.s. otrās puses eiropeiskās pasaules sportam, mēs redzam sportu, kurā mēra attālumu un laiku, citiem vārdiem sakot, strikti determinētu sportu, kura disciplīnas sauc par klasiskām. Meklējot pretmetu, kā pirmais parādījās komandu sports, kur sportiskais rezultāts vairs nav viennozīmīgi atkarīgs no katra sportista individuāli. Tālāk šis pretmets, daudz ko aizgūstot no militāra rakstura mācībām un spēlēm, atteicās arī no definētas (marķētas) sacensību trases, dodot ceļu uz orientēšanos balstīto sporta veidu attīstībai. Līdz visbeidzot – komandu orientēšanās ar pārvietošanos dažādos veidos un šķēršļu pārvarēšanu, t.i., mūsdienu piedzīvojumu sports!
Šādā veidā domājot, mēs nonākam pie secinājuma, ka piedzīvojumu sports mūsdienās ir lielākais cilvēka izdomas auglis spēju pārbaudei, bet! – tikai nedeterminētās Lielās Patiesības pusē. Savukārt determinētajā Lielās Patiesības pusē neviens cits sporta veids līdz mūsdienām nav attīstījies līdz tādam mērogam, lai apstrīdētu klasiskā triatlona karalisko statusu!

Triatlona vēsture: no jubilejas svinībām līdz Ironman

Mūsdienu triatlons ir individuāls sporta veids, kurā sacensības notiek marķētā trasē. Tas sastāv no trim disciplīnām: peldēšanas, riteņbraukšanas un skriešanas. Katrs sportists šajā noteiktajā secībā vienu pēc otras veic visas trīs disciplīnas, un uzvarētāju nosaka pēc pēdējās disciplīnas – skriešanas finiša.
Triatlona vēsture ir skaitāma no 1972. gada, kad Sandjego pilsētas juristam un lielam sporta popularizētājam Deividam Peinam ienāca prātā doma savas 50 gadu jubilejas svinību ietvaros sarīkot biatlona sacensības. Bet, tā kā nebija ne sniega slēpošanai, ne šautuves šaušanai, šīs disciplīnas tika aizstātas ar skriešanu un peldēšanu (man tas asociējas ar Čapajeva jubilejas svinībām, par kurām stāsta, ka nerealizējamā ideja izpeldināt ziloņus šampanietī tika aizstāta ar kaķa aplaistīšanu ar degvīnu :)). Divu šo Peina rīkoto sacensību dalībnieku Džeka Džonstona un Dona Šanahana izdoma sniedzās vēl tālāk, un viņi jaunizceptajam sporta veidam pievienoja vēl trešo disciplīnu – riteņbraukšanu, un nosauca to par triatlonu. Pirmās triatlona sacensības tika sarīkotas 1974. gadā ar Sandjego vieglatlētikas kluba atbalstu.
Klasiskā triatlona distances garums tika definēts 1978. gadā. Vēsture stāsta, ka kādu Džonstona un Šanahana rīkoto sacensību dalībnieku – ASV Jūras kara spēku virsnieku Džonu Kolinsu smagais militārais dienests Havaju salu arhipelāgā pamudināja uz domām un strīdiem par cilvēka fizisko spēju robežu. Tā noskaidrošanai Kolinss izvēlējās sarīkot uz paša ādas izbaudītā triatlona sacensības, krietni vien sasālot distanču garumus. Pamatdoma bija par skriešanas distanci izvēlēties klasisko maratonu – 42,195 m. Atbilstoši šim mērogam, riteņbraukšanas distancei derēja 180 km garais aplis apkārt dienesta vietas Oahu salai. Līdz visbeidzot, par peldēšanas distances garumu izvēlējās 3,8 km (kas droši vien kaut kā saistās ar okeāna līča akvatoriju, kurā notika peldēšana).
Šīs 1978. gada Havaju salu sacensības bija pirmās, kur triatlons pieteica sevi kā vēl neredzēta mēroga izturības sporta veids, iekļaut sevī pilnā mērā arī klasiskās skriešanas maratonu. Šajās sacensībās piedalījās ap divdesmit sportistu, līdz finišam tika apmēram puse, bet ar to izrādījās pietiekami, lai Havaju salu triatlons iegūtu klasiskā triatlona statusu, turpmāk uzskatot par klasiskiem arī tur izvēlētos distanču garumus: 3,8 + 180 + 42,195.
Klasiskā triatlona popularitāte auga gadu pēc gada; veiksmīgie šo sacensību finišētāji tika apbrīnoti par viņu spēku un izturību, kā dēļ šie sportisti izpelnījās īpašu apzīmējumu - Ironman (angļu val. – dzelzs cilvēks).

Treniņprogrammas vietā...

Neatceros, tieši cik ilgu laiku pirms sacensībām es sāku pētīt klasiskā triatlona treniņprogrammas, taču atceros, ka vispirms pētīju tās, kuras formāli bija domātas tieši man – first time performers. Šīs treniņprogrammas ir orientētas uz distances pieveikšanu „kontrollaikā, bet ar drošu rezervīti”. Par cik klasiskā triatlona sacensību kontrollaiks parasti ir 15 vai 16 stundas, šo treniņprogrammu mērķa rezultāts ir 13... 14 stundas. Novērtējis šo „piedāvājumu”, es ar savu I sporta klasi Olimpiskajā triatlonā un junioru šosejas riteņbraukšanā, un II maratona skriešanā nolēmu pretendēt uz ko augstāku. Papētot iepriekšējo gadu klasiskā triatlona sacensību rezultātus, es tēmēju uz finišēšanu visu startējošo dalībnieku pirmajā pusē, zem 12 stundām.
Es trenējos... bet man negribas gari un plaši klāstīt, kādu treniņprogrammu es izvēlējos un cik punktuāli to pildīju, jo tad mazāks svars būs pašu sacensību aprakstam. Tāpēc labāk uzskatīsim, ka šī mana stāstījuma daļa ir vieta, kur vienkārši pateikt Lielu Paldies visiem maniem treniņu partneriem – Jūrmalā, Piņķos, Rīgā!

Ierašanās un gatavošanās

Izvēlētās klasiskā triatlona sacensības notika 2005. gada 3. jūlijā, mazā Vācijas pilsētiņā Rotā (Roth), apmēram 30 km uz dienvidiem no Nirnbergas.
Par Rotas triatlona sacensībām mēdz teikt, ka Eiropai tās nozīmē to pašu, ko Havaju salas visai pasaulei. Ir redzēts pat apzīmējums „Rota – triatlona Vimbledona”. Klasiskā triatlona sacensības Rotā notiek kopš 1984. gada. Jau pēc gada šīs sacensības skaitījās oficiālais Bavārijas rajona čempionāts, vēlāk izcīnot godu skaitīties arī par ugunsdzēsēju klasiskā triatlona oficiālo pasaules čempionātu. Sporta sacensību lielās komercializācijas un sponsorēšanas laikā, sākot no 1991. gada par Rotas triatlona ikonu kļuva „Quelle” – Eiropas lielākais pasta piegādes mazumtirdzniecības preču katalogs. Pēc diviem gadiem par otru lielo sponsoru kļuva šo preču lielākais piegādātājs Vācijā „Deutsche Post”. Tāpēc kopš 1993. gada šīs sacensības ir ietērptas dzelteni-melnā Vācijas pasta un zili-baltā Quelle logo krāsā, un to oficiālais nosaukums ir „Quelle Challenge Roth” (www.challenge-roth.com). Man, pieradušam uztvert quelle kā franču valodas vārdu, dzejiskā franču/angļu tulkojumā sanāk izsauciens: „Kāds izaicinājums Rotā!”... Informācijas un reklāmas materiāli par Rotu daudz nepārspīlē, apgalvodami, ka šīs pilsētiņas mūsdienu misija ir Eiropā visvairāk izslavētā klasiskā triatlona sacensību ikgada norises vieta. Peldēšana notiek pa Donavas kanālu, turp un atpakaļ starp diviem tiltiem, kuri sacensību dienā ir līdzjutēju pārpildīti. Riteņbraukšanas aplis ir mazliet īsāks par 90 km – ir jābrauc divi apļi, un pēc otrā jānogriežas nost, kur vajadzīgajā kilometrā ir iekārtots laukums otrajai maiņas zonai. Skriešana notiek pārsvarā pa Donavas kanāla malas gājēju celiņu, ar lielām cilpām galos, kas rada patīkamu pārmaiņu pēc daudziem gar kanālmalu noskrietiem kilometriem. Proti, pirmo cilpu veido vienas mazpilsētiņas ielas, bet līdz otrajam apgriezienam nokļūst, skrienot pa meža taku un citas mazpilsētiņas galveno ielu.
Laika posmā starp sacensībām Rota kļūst par ļoti iecienītu triatlonistu treniņnometņu vietu. Kurš gan negrib piešaut izslavēto trasi pirms dalības lielajās sacensībās?...

Kopā ar Daini Žuburu, kurš piedalīsies ugunsdzēsēju konkurencē, mēs ieradāmies Rotā piektdienas vakarā (sacensības notiek svētdien), tieši tik vēlu, lai paspētu nokārtot reģistrāciju un „uzņemt ogļhidrātiem bagātu pārtiku”, ko apzīmē kā nudel party (angl. – pasta party, carbo party). Lai arī mēs droši vien nebijām vienīgie, kuri tai dienā bija mērojuši tālu ceļu līdz Rotai, un tagad, noguruma mocīti, dotu priekšroku mierīgai atmosfērai, Rotas triatlona parks uzspieda savu atmosfēru. Lielajās teltīs dārdēja, maigi izsakoties, uzmundrinoša bumsī-bumsī mūzika, no kuras nudel party teltī mērces vannās viļņojās vien.


„Nudel party” Rotas triatlona parkā

Rosību triatlona parkā varēja salīdzināt ar lielo ārzemju maratonu pirmsstarta drudzi, taču jāsaka, ka pirmais visos elementos likās krāšņāks. Nudel party galdi ar izvēles bagātību vairāk atgādināja kāzu mielasta galdus, nekā redzēto maratona pasākumā tajos pat Vācijas dienvidos (piem., “3-Laender Marathon am Bodensee”, kas pulcē ap 3000 dalībnieku). Vēl iespaidīgāks bija triatlona tirdziņš, kur skriešanas ekipējums uz riteņbraukšanas un peldēšanas ekipējuma fona likās tīrā niecība. Tur varēja piedurt pirkstu tam, ka līdz šim bija redzēts tikai fotogrāfijās internetā. Varēja arī apsēsties pie galdiņa pretī attiecīgās firmas konsultantam un, baudot viņa ārkārtīgo ieinteresētību piedāvāt visu to labāko, nokomplektēt savu dream bike. Protams, iepriekš vēlams vismaz nojaust, vai tas nemaksā daudz vairāk, nekā ir naudiņas pie dvēseles :)
Atgriežoties no sapņu riteņa pie reālā, sestdien tas bija jāsaved kaujas gatavībā un jāievieto pirmajā maiņas zonā, kas aizņēma lielu pļavu Donavas kanāla malā, līdzās peldēšanas distances starta un finiša vietai. Pateikt, ka tur vienkopus tika novietoti daudzi ļoti labi un dārgi sporta riteņi, nozīmē nepateikt neko!... Labāk mēģināt aprakstīt šo bagātību ar kādu skaitli. Katra Basso, Bianci, Cervelo, Colnago, Cube, Pinarello, Principia, Trek... skaistuļa cenu var vērtēt vismaz ap 2000 eiro. Par cik reti kuram nebija tik dārga riteņa, zinot dalībnieku skaitu (ap 2500), iegūst veloparku 5 miljonu eiro vērtībā. Tā neko... pastaigājos starp šo riteņu rindām un centos ar velotehniku asociēt naudas miljonus. Laiks tīksmināties par to bija ierobežots, jo vajadzēja atgriezties triatlona parkā, kur mani gaidīja jauns pārsteigums.


Pļava Donavas kanāla malā pārvēršas par „piecu miljonu” veloparku

Milzīgajā galvenajā teltī trosē pie griestiem bija uzvilkti visu dalībvalstu karogi. Visu – tā es nospriedu, kad manu acu skats apstājās pie Latvijas karoga, kas bija uzvilkts vienpersoniski man! (Dainim Žuburam, pateicoties Newline rekomendācijas vēstulei, tika dota iespēja piedalīties sacensībās bez iepriekšējas reģistrācijas.) Mani pārņēma tāds īpašs lepnums, kurā saplūda patriotisms ar reālismu, jo manis dēļ kādam bija nācies meklēt un stiprināt par vienu karogu vairāk:) Sestdienas pievakarē galvenajā teltī zem šiem karogiem notika visiem dalībniekiem veltīta pirmssacensību konference. Trijās valodās – vācu, angļu un franču tika skaidrots un uz milzīga ekrāna rādīts pilnīgi viss par rītdienas sacensību norisi ar tādu neiedragājamu nopietnību, kā man savā laikā civilās aizsardzības mācību stundās skaidroja pareizu rīcību atomsprādziena gadījumā. Teltī valdīja tāda nospiedoša nolemtības atmosfēra, kurā laikam ne es vienīgais sajutos kā nāvinieks un uzdevu sev vienu vienīgu jautājumu: kas mani piespieda uz to parakstīties?! Beigās gluži kā skolā lika pacelt rociņas visiem pirmreizīšiem – un man tā vien likās, ka pieredzējušie organizatori cenšas iegaumēt sejas, kuras ietilpst šajā „riska grupā”, kaut arī, ņemot vērā šo seju daudzumu, tas likās neiespējami. Ar to šis murgs bija galā, konference tika pasludināta par slēgtu, un nācās domāt par vakariņām un aizmigšanu. Rīt būs liela diena!


Vidū uzvilktais karogs – man par godu!

Starts!

„Saule vēl nebija uzlēkusi, kad Muļķu zemē jau sākās rosība” – lai arī kā Rotu tai svētdienas rītā man negribējās saistīt ar Muļķu zemi, tieši tas man nāca prātā. Bet ko tu literatūras klasikai padarīsi... un tieši tāpat ar triatlonu. Svīstot rīta gaismiņai, lielās pļavas ap sacensību starta vietu pildījās ar mašīnām. Pirmsstarta uztraukums man mijās ar domām par laika apstākļiem. Piektdien lija, sestdien nē, un ļoti gribējās ticēt laika prognozei, ka svētdiena būs mākoņaina, tomēr ne lietaina.
Es ierados starta zonā piecos no rīta, pusotru stundu pirms elites grupas starta. Kā jau visi, sāku pakāpeniski iesildīties, pauzēs dzerot sporta dzērienu un uzēdot kaut ko ogļhidrātiem un vitamīniem bagātu. Stundu pirms starta jau kuplā pulkā bija savākušies skatītāji, un speciāli samontētā visai iespaidīgā translācijas tornī vietu ieņēma komentētājs. Reportāžas sākums, latvieša ausīm kaut ko ļoti stipri atgādinot, tulkojumā izklausījās šādi: „Ir 2005. gada 3. jūlijs. Es redzu, nāk vīri melnos neoprēna tērpos. Dimd Rota, un ikgadējie triatlona svētki ir sākušies!” Pēc patosa pilnā ievada vairāk vai mazāk jūsmīgas runas turpināja pieskandināt visu apkārtni. Tajā pat laikā sacensību dalībnieki turpināja iesildīties, daži bija piegājuši pie norobežojuma aprunāties ar saviem dārgajiem līdzjutējiem. Cita starpā dzirdēju tādu sarunu: - Johny! – Yeah?! – In cycling be in the right gear! – Alright! Amerikāņi piekopj bērndārznieku padomus arī klasiskajā triatlonā, par ko es, starp mums eiropiešiem runājot, sevišķi nebrīnos – bet tomēr amizanti to dzirdēt dzīvajā! :)


Donavas kanāls – Rotas klasiskā triatlona peldēšanas norises vieta. Dienu pirms sacensībām un sacensību rītā


Raksta autors lecošās saules dzeltenīgajos staros briest startam...

Tverot atmiņā paliekošus mirkļus, bija pienācis laiks elites grupas startam. Piecas minūtes pirms starta atvērās koridora vārti, cauri kuriem elites grupas sportisti piegāja pie ūdens, pa speciāli izbūvētām platām betona kāpnēm iekāpa ūdenī un peldēja apmēram 50 m tālāk līdz starta līnijai (virvei, kas stiepās pāri ūdenim). Komentētājs vārījās neatgūdamies, skatītāji ar tarkšķiem, taurēm un dabas dotajiem balss aparātiem sacēla neiedomājamu troksni, līdz virve tika parauta uz augšu un atskanēja ilgi gaidītais pirmais starta šāviens. It kā ar šo kņadu vēl nepietiktu, uzreiz pēc starta šāviena sāka skanēt ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas, un kanāla pretējā pusē tika palaista krāšņa strūklaka. Nepārtraukti klikšķēja fotoaparāti, bildēts tika pilnīgi viss, ko vien redzēja acis. Pirmajos pēcstarta mirkļos par galveno fotografēšanas objektu kļuva peldētāju saceltās varenās šļakatas...


Elites grupas peldēšanas pirmie pēcstarta mirkļi

Pārējie dalībnieki bija sadalīti 300 sportistu lielās grupās, kuras startēja ik pēc 5 minūtēm. Dalībnieku grupas tika veidotas pēc pieteikšanās kārtības. Par cik peldēšana ir mana vājākā no triatlona disciplīnām, es visai nopietni attiecos pret dzirdētiem un lasītiem šausmu stāstiem, kas sagaida lēnos peldētājus, kad nākamās startējošās grupas ātrie peldētāji tiem brāžas pāri. Paspiežot zem ūdens kā vardulēnus! Lai izvairītos no vardulēna likteņa, es biju pieteicies sacensībām pēdējās reģistrācijas dienās, kas man garantēja iekļaušanu pēdējā – septītajā starta grupā.
Ik pēc piecām minūtēm tikai atvērti starta koridora vārti, pa kuriem kāda dalībnieku grupa nokļuva līdz iekāpšanai ūdenī. Katrs startējošo pulks tika sveikts ar skatītāju saceltā trokšņa un komentētāja izsaucienu vilni – gluži kā Maija un Oktobra svētku parādē padomju laikos!:) Līdz visbeidzot... man bija jāpārtrauc jūsmot par notiekošo no malas, jo bija pienācis brīdis, kad tas viss attiecās arī uz mani! Ar jau uzvilktu hidrotērpu pēdējo reizi izstaipījies zālājā, es piecēlos kājās un kopā ar citiem piegāju pie starta koridora vārtiem. Noteiktajā laikā tie atvērās, kārtējo reizi uzgavilēja tauta un brašais Tālavas taurētājs (šeit man laikam nevajadzētu rakstīt „kārtējo reizi”, jo šoreiz es pats biju starp tiem 300, kuriem tā bija unikāla reize!). Septītās starta grupas sastāvā es ar ap kāju aplikto čipu pārgāju pāri paklājam, zem kura bija novilkti sensorie kabeļi. Viens pīkstiens starp 299 tādiem pašiem apliecināja, ka es esmu startējošo dalībnieku vidū. Eh, vienalga – drosminieks es esmu vai diega dvēsele, bet tas man bija tāds emocionāls mirklis, kad viens īss pīkstiens apliecināja, ka es pēc īsa brīža došos nepieredzēta mēroga un nepieredzētas grūtības pakāpes sporta pasākuma distancē! Nozvērējos kapāties līdz pēdējai spēka un apziņas kripatiņai, lai dienas beigās sadzirdētu otru zīmīgo pīkstienu – izskrienot cauri finiša vārtiem!
Lai arī ko es biju prātojis pirms tam, tiklīdz es pa platajām kāpnēm iekāpu ūdenī, ieslēdzās sportiskā domāšana. Sāku no peldētāja pozīcijas izvērtēt 300 sportistu brīvo startu. No dzimtās zemes triatlona mačiem zinot, ka pat 10 peldētāji var startēt tā, ka sākumā vairāk grūstās un kaujas, nekā peld uz priekšu. Bez tam, bija lasīta un arī izprasta gudrība, ka ar pārlieku enerģisku peldēšanas startu klasiskajā triatlonā savu rezultātu būtiski uzlabot nevar – bet sabojāt gan var! Es paliku uz kāpnēm visilgāk, rūpīgi gludinādams peldcepurītes krokas un likdams peldbrilles. Kad gandrīz visi jau bija piepeldējuši pie starta līnijas, un viens no tiesnešiem mani brīdināja, ka starts jau pēc minūtes, es sāku peldēt uz starta līniju. No malas es tai brīdī droši vien izskatījos kā no bara atpalicis putnēns, bet nekas, tūlīt redzēsim... un tieši pēc mana aprēķina, kad es biju tikai kādus 10 m no bara, atskanēja starta šāviens. Sāka jukt šļakatas, varēja redzēt, ka daudzi saduras, ceļ augšā galvas, izsitas no ritma, un no muguras tiem peld virsū.... tai pat laikā es, atrazdamies drošā attālumā no sadursmēm, tikai viena īriena laikā izcēlu galvu virs ūdens, lai nolūkotu brīvāku vietiņu bara aizmugurē, un viegli tur iekļāvos.
Starts man bija izdevies patiešām labi, bez liekiem „putekļiem un dūmiem”. Bet vai tāda būs visa sacīkste?...

Peldēšana

Es augstu vērtēju kustību simetriju, tāpēc esmu iemācījies kraulā vienlīdz labi ieelpot uz labo un uz kreiso pusi. Ironman peldēšanas distancē es biju rēķinājies bieži mainīt ieelpas pusi, taču austošā saule izjauca šo nodomu. Saule ausa tieši vienā kanāla pusē, un rīta dūmaka nebija no biezākajām. Celt acis ārā no ūdens uz saules pusi ar viegli tonētām peldbrillēm nebija visai patīkami, bez tam, neko daudz vairāk par saules atspulgu saskatīt nevarēja. Neko darīt, pirmo pusotru kilometru līdz tālākajai bojai nācās peldēt, elpojot uz divi uz labo, tikai retu reizi ieelpojot uz kreiso, lai nepieradinātu muguru un kaklu pie ilgstošas nesimetriskas slodzes.
Es biju izvēlējies peldēt tempā katrus 100 m tieši divās minūtēs. Pirmajās 10... 15 minūtēs reti kurš ar svaigiem spēkiem peldēja lēnāk; no grupas atbira tikai daži izteikti vāji peldētāji. Pēc kādām 20 peldēšanas minūtēm dažiem sāka iezīmēties pirmās elpas aptrūkums un tam sekojošais tempa kritums. Ap to laiku grupa jau bija manāmi izstiepusies virzienā uz priekšu, tomēr katrs tāds atbirējs izsita no ritma tos, kuri, saglabājot tempu, peldēja viņam aiz muguras. Tādēļ, peldot pat ne pārāk blīvā grupā, ik pēc kādiem 20 īrieniem bija jāskatās uz priekšu, lai laikus pamanītu iespējamo sastrēgumu un izšķirtos, pa kuru pusi to labāk appeldēt. Tā tika zaudētas sekundes, kas stundas laikā pārvērtās minūtēs.
Pusotrs kilometrs no starta vienā virzienā... betona tilts, aiz kura atradās apgrieziena boja, no starta līnijas cauri rīta dūmakai lūkojoties, iezīmējās pavisam tāls, neskaidrs un mazs. Pēc krietnu desmit minūšu peldēšanas tas sāka izrādīt pirmās vizuālās tuvošanās pazīmes, par ko nu nekādi nevarēja nepriecāties:) Vēl pēc kāda laika varēja svinēt „balstu svētkus” – paskatoties uz priekšu, varēja izšķirt tilta betona balstus! Tad nācās vēl krietni pastrādāt, lai uz tilta saskatītu līdzjutējus. No tā brīža peldēt palika vieglāk, bez tam, drīz šie līdzjutēji kļuva arī dzirdami. Vēl kādi simts īrieni, un es jau peldēju zem sajūsmā gavilējošā tilta! Pie apgrieziena bojas gan nācās pagrūstīties – tas, ka jāpeld 3800 metri, nenozīmēja, ka peldētāji necīnīsies par katru distances metru!


Skats no tālā tilta, aiz kura atradās pirmā apgrieziena boja

Pieņemot sevi par notikumu centru, var teikt, ka pēc apgrieziena ap boju saule pārsviedās no kreisās puses uz labo. No tā brīža bija jāmaina elpošana pārsvarā uz kreiso pusi. Respektējot peldēšanas ilgumu un manu gadu ritumā pazaudēto lunkanību, bija jāuzmanās, lai no tādas krasas pārmaiņas kaut kur neiemestos sāpe. Lieti noderēja tilta balstu ēna, kurā es elpoju uz trīs, lai pēc tam pārslēgtos uz divi uz kreiso. Izdevās ļoti labi... taču pavisam drīz uzmanība no peldēšanas tehnikas bija jākoncentrē uz ko citu. Es sāku apsteigt iepriekšējās grupas peldētājus (par ko liecināja dzeltenās peldcepurītes, atšķirībā no mūsu grupas oranžajām), kuri bija pārgājuši uz peldēšanu brasā.
Peldētājam brasā nedrīkst peldēt tik tuvu garām kā peldētājam kraulā. Pirmkārt, daži brasisti izdara sitienu ar kājām wide-kick stilā, t.i., ļoti plaši izgrūžot pēdas uz sāniem. Otrkārt, plašums attiecas arī uz roku īrienu. Es to ielāgoju tikai tad, kad no atpaliekošiem brasistiem zem ūdens biju dabūjis pāris sitienus gan ar kājām, gan rokām. Bet nekā krimināla – mazi incidenti tā jauki izpušķo lielas sacensības, pie tam jāsaka, ka ne vienmēr es tajos paliku zaudētājs (atceros vienu savu kājas atspērienu pret kāda brasista plecu :))
Peldēšanas distances otrajā pusē pie atpaliekošajiem brasistiem bija pierasts, peldētāji bija izretojušies gandrīz vienmērīgi, taču sadursmes notika vēl joprojām. Galvenais to iemesls bija progresējošais nogurums kakla daļā, kā dēļ peldētāji aizvien retāk cēla galvas, lai paskatītos uz priekšu. Arī es to sāku darīt pārāk reti, maksājot par to ar epizodisku iesprūšanu starp dažiem peldētājiem, no kā ar svaigu uzmanību būtu veiksmīgi izvairījies. Tilts (ap 100 m uz otru pusi no starta/finiša vietas) tuvojās tikpat lēni kā pirmais, tomēr peldēt atpakaļ bija psiholoģiski vieglāk, un nepilnu kilometru garo cilpu tiltam otrā pusē prāts vispār nenesās pieskaitīt!

Raksta turpinājums: "Ironman – lielākais klasiskā sporta piedzīvojums" (2. daļa)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv