Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Sardīnija: Dieva pēdu vilinājums

Autors: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Ilze Krišlauka, Edgars Deksnis, Dina Zobena
2009. gada jūnijs, Rīga

"Sardīnija mūs sagaida pašā ziedonī. Maigā Vidusjūras klimata apveltītajā zemē vasara ilgst no aprīļa līdz pat novembrim. Jau maija pirmajās dienās garā un drēgnā Latvijas pavasara nogurdināto ziemeļnieku acis, sirdis un prātus pārsteidz salas mežonīgā puķu deja. Ir tik mulsinoši no vēsā pavasara nokļūt reibinošā vasarā. Šķiet plaukst un zied pilnīgi viss – klinšu rozes, oleandri, mimozas un gundegas, mīlestības kociņi un alpu vijolītes. Salas daba nudien līdzinās skaistai pasakai." - Tā savās Sardīnijas ceļojuma piezīmēs rakstīju pirms trim gadiem. Tobrīd vēl nezināju, kad, un vai vispār tur atgriezīšos, un vai manas toreiz pirmās klintis nepaliks arī pēdējās. Īsti neticēju, ka klinšu kāpšana kļūs par tik pamatīgu aizraušanos, ka atkārtota ciemošanās Sardīnijas pasakā šķitīs pašsaprotama.

Sardīnija - Spānija 1:0

Ka tradicionālajam pavasara klinšu kāpšanas braucienam būt, zinājām jau pērnā gada nogalē. Pēc garām diskusijām "Sardīnija vs Spānija" nosliecamies par labu pirmajai. Uzķeramies Edgara viltībām no sērijas "Es uz Spāniju nebraukšu, cik var!!" Pārējiem nav iebildumi pagozēties Andalūzijas saulē arī 4to reizi, bet kā nu mēs tā bez Edžiņa. Un galu galā, ir taču interesanti atgriezties salā, kuras klintis dažiem no mums vienmēr būs pirmās kāptās. Tā nu griežam stūri zaļās "Dieva pēdas" virzienā. Braucēju sastāvs jau ierastais, kalnos un mežos pārbaudītais "septiņnieks" ar nelielām korekcijām. Šoreiz attaisnojošu iemeslu dēļ atbirušo Dunduriņu nomainījusi Sarmīte.

Nedēļu pavadīsim daudziem jau zināmajā Cala Gononē, atlikušās dienas veltīsim klinšu kāpšanai, jūrai un pārgājienu takām Santa Maria Navarrese apkaimē. Nosaukums vien pievelk kā magnēts.

27. aprīlis, pirmdiena. Vēju pilsēta Cala Gonone.

Ceļu uz Olbiju šoreiz veicam caur Milānu. Laiks saplānots veiksmīgi, bez stresa pagūstam nomainīt gan aviokompānijas (Air Baltic – Easy Jet), gan terminālus. Pārlidojums līdz salai paiet ātri, bet nemierīgi. Pūš pamatīgs vējš, un lidaparāts šūpojas līdzi tam. Dažu ceļabiedru sejas pieņēmušas zaļganbālu nokrāsu. Viens no punci kutinošākajiem pārlidojumiem manā avioceļotājas biogrāfijā ir galā.

Turpinot citās zemēs iesākto tradīciju, arī šejienes auto nomā (www.autonoleggiosardinya.it) dabonam nevis to, kas pasūtīts, bet kaut ko aptuveni līdzvērtīgu. "Fiat Grande Punto" vietā stūrēsim "Opel Corsa". Māc bažas par iespējām miniatūrajos auto savietot iespaidīgo mantu kaudzi, bet par brīnumu tas izdodas bez lielas piepūles. Bagāžnieki gan piepakoti līdz griestiem.

Brauciens līdz pirmās nedēļas mājvietai Cala Gononei aizrit žirgti un nekļūdīgi. Norādes uz ceļiem ir labu labās. Bez tam apartamentu saimnieks Salvatore atsūtījis tik sīku ceļa aprakstu, ka jābaidās nomaldīties nevis dēļ informācijas trūkuma, bet sajūkot tās pārpilnībā.

Pat melnajā tumsā nevar nepamanīt viscaur puķojošās ceļmalas. Vienubrīd nokļūstam visīstākajā baltu ziedlapiņu un pavasara smaržu putenī. Maģistrāle traucas cauri ziedonī esošu koku alejai, simboliski iezīmējot atvaļinājuma sākumu. Cala Gonone sagaida ar iespaidīgu vēju. Pūtējs zēģelē tā, ka mazais opelīts dažu reizi nošūpojas ar nervus kutinošu spēku, kļūst pat neomulīgi.

Satiekam Salvatori, un dodamies lūkot "Lecci House" apartamentus. Nekas izcils, bet gana mājīgi un ērti. Ir arī laba virtuve un terase maltītēm zem dienvidu debesīm. Apbrīnojamā veidā tas viss lētāk kā vietējā kempingā. Uz virtuves galda mūs gaida saimnieka sarūpētā kūka. Sajūta, ka esam atgriezušies viesmīlīgajā Sardīnijā, ir klāt. Gari pļāpājam ar Salvatori, viņš arī verbālajā komunikācijā izrādās tieši tik pat vārdus netaupošs kā rakstiskajā, kad vienkāršs rezervācijas apstiprinājums tika izstiepts pusduča A4 lapu garumā. :)

28. aprīlis, otrdiena. Il Budinetto.

Cala Gonone silda sirdi gluži kā saulīte, bija jau piemirsies, ka šis ir tas zemes nostūris, kur uz ielas Tevi var pasveicināt tāpat vien. Tikai tāpēc, ka esi. Vietējo ļaužu sirsnība ir patiesas cieņas vērta. Pilsētiņa jau pazīstama, tāpēc nekļūdīgi atrodam gan jūru, gan vienu no nedaudzajiem "supermerkato". Līdz ar pārtiku uz māju aizceļo arī gigantiska vīna pudele, bet to visu vakarā, vakarā… atbraucām taču siltās klintis izbaudīt!



Kāpt dodamies uz Il Budinetto sektoru. Nagi niez pamēģināt pirms gadiem ieto manā mūžā pirmo klinšu maršrutu, diemžēl tas ir aizņemts. Bet ko kāpt pietiek tāpat. Edgars uzņemas līdera lomu, un traucas augšup pa vertikāli kā vējš. Kā jau pirmajā dienā pienākas, bumbulējam galvenokārt pa "piecnieciņiem ar asti". Īpaša šī diena ir Sarmītei – pirmās īstās klintis viņas biogrāfijā. Vispārēju sajūsmu izraisa kāds sīksīks, pieklīdis kucēns. Miniatūrais šunelis ir gana viltīgs, lai nekļūdīgi noliktos uz dusu tieši blakus mūsu pusdienmaižu kastītēm. Blēdis kursē no vienas kāpēju grupiņas līdz nākošajai, visur kļūstot par nedalītas sajūsmas un lutināšanas objektu.



Vakars pienāk ar Unas sarūpētām pamatīgām vakariņām, vīnu un pastaigu pa pilsētiņas perimetru. Kārtīgi izpētām nelielās ostas molu, izrādās to sadalošajam aizsargmūrim var smuki apiet apkārt. Pa vienu pusi smuki jūrā iekšā, pa otru atpakaļ. Skaisti! Naksnīgā pilsēta redzama kā uz delnas. Jūras smarža un nakts romantika vilktin velk uz dziesmu skandināšanu, to arī darām. Mājupceļā ļaujamies impulsam izpētīt kādu citu atpakaļceļa variantu, rezultātā pastaiga pieņem kārtīga pārgājiena apmērus. :) Apmetam loku teju visai pilsētai.

29. aprīlis, trešdiena. Zīlējot nākotni.

Šodien dodamies uz 5 km attālo Cala Fuili. Gleznainais ceļš vijas gar pašu piekrasti. Zilā jūra, gandrīz uz akmeņiem augošie ziedi palikuši atmiņā vēl no iepriekšējā ceļojuma, un tomēr aizķer sajūtas tik dziļi, it kā redzētos pirmo reizi.

Ar kāpšanu nepaveicas, faktiski visi maršruti skaistajā piejūras sektorā ir aizņemti. Tomēr dažus brīvus, ne pārāk patīkamus atrodam. Lai arī viens no tiem kārdinoši nosaukts par "Banāniem šokolādē", man to gribētos dēvēt stipri prozaiskāk. Rosāmies līdz pirmajam sagurumam.



Pusdienas ieturam jūras krastā. Puiši ir noskatījuši kādu "6b" grūtību kategorijas maršrutu pašā piekrastē, bet uz to jau gaida vesela rinda interesentu. Ar Edgaru paejam tālāk, un ķeramies pie kārtējās "5nieku ar astīti" kāpšanas. Nogulēt laiku pludmalē vienkārši žēl. Beidzot saķeru to īsto klinšu prieku. Ar sirsnīgo ņemšanos un smaidošajām sejām radām maldinošu iespaidu divos vācu puišos. Viņiem mūsu nupat kāptais maršruts šķiet gana viegli veicams arī pašiem – sak', ja jau šie uzkāpa, tad tak' mēs arī. Rezultātā atstājām viņus īgņojamies pussienā, karājoties atsaitē. Tā vieta tiešām bija riebīga. Kas notika tālāk, vēsture klusē. Morāle – neskati vīru no cepures! Un svešu kāpēju nevērtē pēc vizuāliem stereotipiem... Jo ar saviem biroja žurku noģīmjiem pēc klasiskajiem klinšu ļaudīm izskatāmies visai attāli. :)

Vakars aizrit azartiskā nākotnes zīlēšanā. Rodas doma atvērt izbraukuma kāršu likšanas salonu, un kaut nedaudz atpelnīt brauciena izdevumus. Pēc dažām dienām salā sola ierasties vēl pāris kāpjošu tautiešu duči, ir reāla cerība viņus ieinteresēt atvaļinājumā gaidāmo notikumu izzināšanā. Un ja vēl iznomātu mūsu šefpavāru Unu, vai saorganizētu brīvdabas bufeti tieši pie klintīm… tad neviena dižķibele mūsu finanses neskartu. :) Vārdu sakot, plāni varenāki kā mūsu valdībai.

30. aprīlis, ceturtdiena. Zelta grotas skavās.

Rīts atnāk apmācies. Tas nebūt netraucē plānus kāpt zeltainajā Biddiriscottai grotā, un tai līdzās esošajos piekrastes sektoros. Vai nu pelēko debesu vai paagrā rīta sabaidīti citi kāpēji kavējās, un iesākumā varam izvērsties teju vai pa visu alu. Skaisti. Mēģinu atcerēties sajūtas, kādas tās bija kāpjot te pirmo reizi. Šoreiz ir vieglāk, neapšaubāmi. Grota pamazām pārvēršas par Bābeles torni, sarodas visādās mēlēs runājoši citu zemju kāpēji. Konkurence uz maršrutiem pieaug.

Kamēr meitenes "skraida" pa dibensienas "pieciniekiem ar un bez astēm", puiši cīnās ar kādu piņķerīgu "6a", kas savdabīgā veidā, un mazliet negatīvā leņķī aizlokās tieši pa grotas "vārtu" kantīti. Turpat esošie cittautieši maršrutu nodēvē par "6b", kamēr pats Edgars apgalvo, ka knapi uz "a" savelkot. Bet izskatījās iespaidīgi. Šķiet, ne reizi vien aizturēju elpu kāpēja vietā. :)



Turpinām uz nākošajām klintīm jūras malā. Teju katram no mums te ir kāds nenokārtots rēķins, kam nu "tā plaisa", kam nu "tā trakā karnīze". Kam nu "plaisa un karnīze". :) Lai arī ne viss izdodas kā plānots, mājup dodamies ar paveikto apmierināti. Un pēc tādas dienas, kas var būt labāks par alus kausu kādā jaukā piekrastes krodziņā? :)



Vakars aizpildās spontānos dziedāšanas svētkos. Gari un sirsnīgi.

1. maijs, piektdiena. Ahh la Luna, la Luna…

Jauna diena, jauni piedzīvojumi. Par ikrīta (un ikvakara) rituālu kļuvis brauciens līdz "Madres Frančeskas" zivju bodei. Diemžēl visas nedēļas garumā "madre" slēpjas aiz slēgtām durvīm. No kārotajām jūras veltēm nekā. Jāsāk domāt, ka atmiņas par iepriekšējās vizītes zivju priekiem ir skaists māns.

Šodien mēģināsim nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, kas nozīmē apvienot gleznainu trekingu ar klinšu kāpšanu. Dosimies uz Cala Lunu. Ne pa dārgāko, ērtāko jūras ceļu, bet no sauszemes puses. Pirmais posms turp mērojams ar auto. Ceļš ir ekstrēmi šaurs un līkumots. Līdz šim uzkrātā Spānijas un Grieķijas kalnu izstūrēšanas pieredze nobāl kā nebijusi. Visu cieņu šoferīšiem Ievai un Edgaram. Veiksmīgi nokļūstam kur jānokļūst, un sākam pietuvoties pasakainajam Cala Lunas līcītim. Pārgājiens nav nedz pārāk garš, nedz sarežģīts, toties ļoti skaists gan. Ausīs dūc Belindas Kārlaislas dziedātā "Ah la Luna, la Luna", pārfrāzējoties par "Caaaala Luna, la Luna". Ēnainu un salīdzinoši līdzenu meža ceļu nomaina stāvs, akmeņiem pilns serpentīns. Tam beidzoties nonākam milzīgu klinšu ielenkumā, un sekojam aizvēsturiskas upes izgrauztam kanjonam. Vēl neliels gājiens pa smilšoti akmeņainu taku, un tad jau esam galā. Te nu tā ir, Cala Luna. Par sajūtām tur nonākot vislabāk liecina mūsu sejas izteiksmes tajā brīdī uzņemtajos fotomirkļos. :) Ūdenim te ir īpašs tonis. Baltiešiem nesaprotams tonis.



Klintis burtiski ņudz no kāpējiem, mums tur vieta neatrodas. Tāpēc sākam ar laisku defilēšanu pa pludmali šurpu-turpu, tad pagozējamies saulītē, līdz mēs ar Edgaru neizturam un dodamies stāties rindā uz kādu maršrutiņu. Viens no nedaudzajiem "5c" ir brīvs un jau gaida. Skata dēļ vien ir to vērts! No augšas raugoties aizraujas elpa, un šobrīd nožēloju, ka neuzkāpām tās divas virves, kuras ved līdz piekrastē esošās klintssienas pašai augšai. Viena no skaistākajām vietām, kādā jebkad ir kāpts! Pa to laiku Una, izvairoties no paredzamā straujā augšupceļa, aizvizinājusies mājās ar kuģīti... Pārējiem vēl priekšā pārgājiens. Ņipri zibinām augšup. Ceļš rit raiti, ne miņas no gaidītā supersaguruma.

Vakariņās trīs "K". Kartupeļi, karbonāde, kāposti. Kā mājās. Lai slavēta Una!

Aizcilpojam līdz netālu esošajam kempingam apraudzīt, vai tautiešu pulks šurpu atkļuvis sveiks un vesels. Nez kādā veidā Kristapu atrodam pilnīgi nemaldīgi, teju uzskrienam viņam virsū. Nu jā, Rīgā jau nekad nav laika satikties. :) Vēl izmetam loku pa pilsētas promenādi, un tad jau vakara vīns un gulta.

2. maijs, piektdiena. Es vēlos turēt Tavu roku...

Cala Lunas pārgājiens piebeidzis jau tā apslimušo Andri, viņš paliek mājās, Ievas un Unas aprūpēts. Tā uz pašu populārāko Cala Gonones kāpšanas sektoru La Poltrona dodamies četratā. Kā par brīnumu, citus kāpējus faktiski nemana. Daži ķepurojas uz "Deutsch Wall", un "I wanna Hold Your Hand", bet tas arī viss. Sākam ar tradicionālajiem "5+". Atpūtas režīmā pakāpjam arī "Chiqiuta" (4+), lai pēc tam dotos jau uz nopietnāko "L’eremita" – 6a. Jau mājās skatoties bildes secinu, ka vienu uz "L’eremitas" uzņemto jau kaut kur esmu redzējusi. Sanācis precīzi tāds pats kadrs, kā pirms trim gadiem. Tajā pašā vietā, pie tām pašām aizķerēm! Tikai es jau esmu cita.



Karstums pieņemas spēkā ar baisu jaudu, klinšu ielokā cepina kā uz pannas. Neraugoties uz alkām pēc saules un vasaras, ilgi neizturam. Dina un Sarmīte aizdiebj lejā pirmās, mēs paliekam cīnīties ar "I wanna hold Your hand" ( 6b). Edgars ar Dievu uz pusēm to pieveic, es tālāk par karāšanos atslēgas vietā tā arī netieku. :) Neganti karsē, un kāpšanas prieks pamazām pārvēršas par pārcepšanās neprieku.

Glābt var tikai jūra. Vēl iedzeram alu kādā piekrastes krodziņā, un tad jau mājup, jo šovakar uz vīna glāzi piekāpt nosolījies pats Kalnu Grupas Profesors Kristaps! :)

Vakars paiet omulīgās pļāpās ar stāstiem par izbaudītām un arī vēl tikai plānotām tālu zemju klintīm un kalniem. Runām ritot, idejas jauniem varoņdarbiem ir saradušās stipri daudz. Jāsāk tikai ticēt to realizēšanai. Arī domu par Kristapa ieteikto Goroppu kanjonu liekam aiz auss uzreiz, un jau pēc diennakts tā būs skaista vēsture.

3. maijs, svētdiena. Caur Garupi līdz Santa Mariai.

Šodien pārbrauciena diena. Sadalāmies interešu grupās. Ieva, Una un Andris plāno apskatīt Dorgali, un vēl kādu pilsētiņu. Edgars un grupas blondākais gals mērķē uz Profesora rekomendēto Goroppu kanjonu, kas esot viens no dziļākajiem Eiropā, un kura sienas sniedzoties pat 400 m augstumā. Lingvistiskās ērtības dēļ iedēvējam to par Garupi.

Līdz pārgājiena sākumpunktam vijas pasakaini ziedošs autoceļš. Taču kanjonu redzēt kārajiem jābūt gataviem arī ilgai iešanai. Mazliet vairāk kā divas stundas gājienā mērāmā taka ir ļoti skaista un viegla. Īstie piedzīvojumi sākās jau pašā aizā esot. Pastaiga kanjona mutē vairs nav nekāds špacieris pa pludmales promenādi, nākas pārvietoties starp, un pa milzīgiem akmeņiem. Viss pasākums ir rāpšanās un pārlēcieni no viena marmora bluķa uz nākamo. Tagad skaidrs, kāpēc lielākā līdzpilsoņu daļa prātīgi saposusies kārtīgos kalnu zābakos - potītes izmežģīt te ir mirkļa jautājums. Ar savām botām un sandalēm izskatāmies gandrīz nepieklājīgi. Tāpat kā ar šortiem, un bez mugursomām visas dienas izgājienam. Labi vēl, ka ūdens un daži sausiņi ir līdzi.



Ceļveži ir sasolījuši, ka maršrutu varot pieveikt piecās stundās, bet aizmiruši pavēstīt, ka sava stundiņa ir ar baudu pavadāma arī pašā kanjonā, ja vien negribas mukt prom to neizjutušiem. Tāpēc atceļā metamies gandrīz skriešus, jo vēl sakarīgā dienas stundā jānokļūst līdz nākošajai mītnes vietai. Soli raitāku darot, izdziedam visu zināmo Pērkona un Jumpravas repertuāru, cik nu no tālajiem tīņu gadiem spējam atcerēties. Apdzenam kādu daudzskaitlīgu smaidošu itāļu kolonnu. Varbūt vajadzēja pastiept cepuri, iespējams mūsu skrejošais koncerts ļautu samazināt vēl kādu ceļojuma izdevumu? :)

Draugu auto pa to laiku jau signalizē no otrās nedēļas mājam Santa Maria Navarrese.

Mums vēl priekšā prāvs gabals, un nebeidzami oi, wow, ai, uhh, par līkumotā kalnu ceļa dāvinātajām ainavām. Eiropā vēl ko tādu nebiju redzējusi. Neba velti tieši šo rajonu dēvē par vienu no Vidusjūras reģiona mežonīgākajiem un skaistākajiem.

Paralēli braucamceļam jūras pusē vijas 5-6 dienu gara, no bufetēm un kempingiem brīva pārgājiena trekinga taka "Salvaggio Blue". Nemaz nešaubos, ka arī to būtu vērts izbaudīt. Sajūsmas spiedzienu virkne savu kulmināciju sasniedz, kad pietuvojamies pašai Santa Mariai. Esam iekļuvuši vienā no salas izolētākajiem nostūriem. Ja miniatūras piekrastes pilsētiņas šķiet, lai arī pasakains, bet jau ierasts skats, tad šoreiz panorāmu atsvaidzina jūrā izkaisītās nelielās sarkanbrūno klinšu saliņas. Tālumā aiztiepjas Arbatax rags. Fantastiski! Arī noīrētā māja nepieviļ. Pirmā stāva apartaments ir tik plašs, ka paiet vai vairākas dienas līdz iemanos tajā neapmaldīties. :) Otra ekipāža pa to laiku jau paspējusi iepazīties gan ar saimnieku Marko, gan viņa viesmīlīgo mammu un tēvoci Mario. Un arī atrast kāpšanas sektoru un krodziņu, kur dod ilgotās jūras veltes. Garupes raisītā bada nokautiem arī mums ir tikai viena vēlme – paēst. Militāristu ātrumā izbaudām dušas un jožam uz ieteikto ēstuvi. Našķojamies ilgi un sirsnīgi. Rēķins gan saskrien lielāks kā plānots, toties saimnieks finālā uzsauc pa iedvesmojoša dzēriena pinģerotam, ļaujot izvēlēties starp Grapu, Mirto vai Lemonchello. Mājās dodamies jau mazliet iesārtuši. :)

Vakarā konstatēju, ka, lai arī šodien nav kāpts, pirksti ir tikuši līdz stadijai, kad pildspalvu kļūst pagrūti noturēt. Asās Sardīnijas klintis sadarījušas savu.

4. maijs, pirmdiena. Klintis un buras.

Nedomāju, ka uz pasaules ir daudz vietas, kur kāpšanas sektors atrodas pašā pilsētā, un tieši jahtu ostā. Ideāla vieta burājošajiem kāpējiem. Vai kāpjošiem burātājiem... Klinti tieši uz pusēm pārdala piestātnes mols ar pamatīgu aizsargmūri, kura uz sauszemi pavērstajam galam labpatīk atdurties tās viducī. Lai no ostas puses nokļūtu mola jūras pusē esošajos maršrutos, nākas pievarēt aptuveni 3 m augsto sienu. Vai doties līdz mola galam, tur eleganti uzrausties mūra mugurā un mēģinot saglabāt līdzsvaru prātīgi čāpot atpakaļ līdz klintīm. Pirmajā dienā iztiekam bez šādām atrakcijām. Kāpšanas vieta tā jau šķiet gana dīvaina. Tā ir arī neparasti civilizēta. Ar soliņiem atpūtai. Drošinot uz tiem var sagurušos dibenus piemest. Apspriežam variantu, kā būtu drošināt no jahtas. Turpat plešas jūra, un acis priecē buriņu simti. Savukārt mēs priecējam ostas un jahtu ļaudis – uzmanību pievērš ne viens vien. Kā par brīnumu esam vienīgie kāpēji, pēc pieblīvētās Cala Gonones tas šķiet teju neticami.



Klintis ir gaišas kā Biddiriscottai, bet stipri asākas, pirksti ātri vien jūt smeldzi. Dažviet lieti palīdz lieli izciļņi un caurumi, tiesa jāuzmanās roku kāda putna ligzdā neiebāzt. Maršrutu gradācija šķiet niknāka kā Cala Gononē, un pat "bezastes piecinieku" veikšana prasa nopietnu piepūli. Nesanāk vairs nekāda vieglā pastaiga pa vertikāli. :)

Papļāpāt piestāj kāds kungs no Alghero, stāsta kā 1962. gadā Dolomītos ar kaņepāju virvēm kāpis. Vīrs sirsnīgi jūt līdzi Dinai, kura tobrīd sparīgi mēro ceļu augšup, un draudzīgi rāda kustības, ko viņaprāt tobrīd vajadzētu pielietot. Mīļi. :)

Uz nedaudzajiem maršrutiem noņemamies gandrīz visu dienu.

Pievakarē visi tiek pielikti pie darba, top lazanja! Uz brīdi virtuve pārvēršas par čaklo rūķu darbnīcu – katrs kaut ko rīvē, maisa, smalcina. Itāliskais produkts ar latviskiem uzlabojumiem sanāk patiešām izcils.

Ir 4. maijs, un tas nozīmē tradicionālo latviešu dziesmu vakaru. Nez kāpēc izejam uz terases. Lai arī klusināti, dziesmas aizskan līdz pat Vidusjūrai. Par mājām domājot sajūtas šoreiz ir stipri dalītas.

5. maijs, otrdiena. Zivīm būt!

Klausot baumām, ka blakus pilsētiņā Arbatax esot atrodams vietējā zvejas kooperatīva veikals, dodamies turp. Miestiņa lielākais lepnums gan ir "sarkanās klintis", kuras grēks būtu neapskatīt . Patiešām gandrīz sarkanas!



Jocīga, kontrastiem pilna pilsēta. Ar palmām, kuru stumbri aug cauri ēku otrā stāva terasēm, ar pasakainiem rožu krūmiem pie finansu policijas žoga, ar ziliem līčiem, baltām bāciņām un pieputējušām ielām. Pie zivju bodes atkalredzamies ar pazaudēto otra auto sastāvu. Jā, veikals esot vaļā, un jā, visa kā tik daudz, tik daudz! Iesākumam iepērkam prāvu mīdiju un garneļu kaudzi.



Ja jau esam izkustējušies ārpus mājas, tad pie reizes iešaujam arī apkaimes dižpilsētā Tortoli. Talsu izmēra pilsētele stipri atgādina kaut ko Grieķijas ziemeļpusē redzētu. Vārdu sakot, nekāda sajūsma nerodas. Mazie piejūras miestiņi tomēr ir galvas tiesu jaukāki.

Dienu nevar laist zudumā, tāpēc grupas gaišmatainais trio un Edžiņš pēcpusdienā vēl saņemas pakāpt. Laižam uz vietu ar nosaukumu Pedra Longa. Pusceļā starp Santa Maria Narvarrese un Baunei no "lielceļa" atdalās neliels asfaltēts celiņš, braukšana, pa kuru atkal liek elpai aizrauties. Un ne jau tikai dēļ serpentīniem, stāvuma vai klinšu varenības. Metriem un kilometriem ritot akmens sienas paveras un tieši pretim staro neticami zilā jūra, saplūstot ar tikpat zilajām debesīm. Pret sajaukto zilgmi lepni izslējusies stāv gigantiska klints radze – pati Pedra Longa.



Savā vaļā netraucēti skraida mājlopu pulki – ir gan kazas, gan cūcēni, gan zirgi un pa kādam gotēnam. Vēl līdz galam neaizripinot metam auto malā un atdodamies foto pauzei. Pasakaini skaisti. Tikmēr laika ritējums pieņēmis tādus tempus, ka kāpšanai vairs daudz variantu neatliek. Tumsa nāk! Šoreiz atkal saniknojos piegājienā. Tas ved pa izcili riebīgām nobirām. Nē, nē, labāk kāpšu jahtu ostā. Tomēr nekļūdīgi atrodam sev piemērotus maršrutus un Edgaram atkal līderējot kustamies augšup. Klintis te savādākas kā pilsētā. Tās ir pelēkas, un drīzāk atgādina Cala Fuili.



Vakariņās jūras veltes. Un zemenes. Nez vai tās tik iedomas vai realitāte, bet Atlantijas okeāna Spānijas piekrastes mīdijas un garneles vienbalsīgi atzīstam par gardākām esam. Izlaidušies!

6. maijs, trešdiena. Kas kalmāram vēderā?

Rītu sākam sašķīstot interešu grupās. Ieva un Andris aizbrauc kāpt uz Pedra Longu, Dina un Sarmīte nododas suvenīru sagādei, bet mēs ar Unu un Edgaru šaujam uz Arbatax un zivju bodi. Vakariņu ēdienkartē iekļūst dorādas. Kā veltījumu Sarmītei, Una pirkumam piemet klāt arī pāris kalmārus. Nu jāsadzenā rokā kāda recepte, ko ar to zvēru pasākt. Pačukstēšu, ka centrālais āķis ir to pirms gatavošanas paturēt sasālītu, un tad noskalot, kā tādu baklažānu.

Sagaidām mūsu "šopingbeibes" un laižam uz Pedra Longu arī mēs. Ieva ar Andri jau kāpj pilnā sparā. Mierīgi un nesteidzīgi. Dienas izkāptā bilance – 5c - 6b (puišiem). Pēdējais gan stipri nīgrojoties un gari domājot. :) Meitenēm pa to laiku savs uzdevums – nenoraujoties pieveikt blakus esošā 6a "atslēgas vietas". :)



Pievakare sākās ar rosību virtuvē un kalmāra izpēti. Sarmīte apbrīnojami veikli tiek galā, un jau pēc brīža našķojamies ar zeltainiem kalmāru gredzeniem. Secinājums ir vienbalsīgs – mūsu versija par kalmāru izdevusies pat gardāka kā dažā labā vietējā krogā. :) Īstajās vakariņās dorādas. Mmmm. Kādā brīdī Andris reaģējot uz nenosakāmām skaņām no pagalma, nozūd uz balkona, tad klusējot pieiet pie ārdurvīm, un atgriežas ar mājas vīna pudeli. Marko onkulis Mario atnesis. Ap sirdi paliek tā silti. :) Tik nez, tas lai mēs dziedātu vēl, vai lai aizvērtos?

Tik jaukā vakarā mājās grūti nosēdēt. Dodamies pastaigā. Aizejam līdz ostai un izgaismotajām klintīm. Kāds pamana vientuļi nīkstošu gumijas bumbu, un rāmā pastaiga gluži negaidīti sagriežas azartiska zemklinšu futbola virpulī.



Spriežot pēc bumbas dzenāšanai atvēlētās enerģijas, kāpts ir stipri par maz, stipri par maz. :) Vakars atkal iestiepjas ļoti pēc pusnakts.

7. maijs, ceturtdiena. …lieli svētki ziemelim...

Šodien plānā Punta Marmora! Sardīnijas augstākā virsotne, jeb 1833 m. Atkal sadalāmies interešu pulciņos. Uz Marmoru dodas Dina, Sarmīte, es un Edgars. Pārējo plānos kāpšana pilsētas klintīs, pludmale un nekā nedarīšana. Atvaļinājums taču!

Lai arī plānojam startēt laikus, kaut kā pamanāmies nobremzēties pa māju. Arī ceļš līdz kalnam ripinās mazliet lēnāk kā iecerēts. Sekojot kartei samaldāmies. Tajā visai skaidri iezīmēts, ka no lielā ceļa nost jāgriežas vēl pirms Fonni pilsētiņas. Tā arī darām, un ieraujam nekurienē. To pamana divi vietējie vīriņi, kas draudzīgi uzņemas misiju izvest mūs līdz pareizajam ceļam. Pretēji kartē sazīmētajam, pagrieziens uz Marmoru veicams jau krietni Fonni iebraucot. Mazliet sakļūdāmies arī kāpiena sākumpunktu meklējot, karte nebeidz un nebeidz mūs čakarēt. Bet viss beidzas labi, un dziļā pusdienlaikā dodamies augšup.

Saskaņā ar ceļvedi turp – atpakaļ kāpienam vajadzīgas piecas stundas, tātad ir cerības līdz tumsai pagūt atpakaļ. Iesākumā ceļš rāmi aizvijas starp lēzeniem, ziedošiem pakalniem. Kādā sedlienē atrodam mazītiņu sniega pleķīti, kur nododamies spontānam sniegavīriņu celšanas priekam – katrs tiek pie sava simboliskā dubultnieka. Tā kā ziemu sen nebūtu redzējuši. :)



Arī tālākais ceļš aizrit skaisti un bez piepūles. Varu droši apgalvot, ka šī ir pati vieglākā virsotnīte manās kalnu gaitās. Pat Siguldas pauguri vienu otru reizi ir nokāvuši pamatīgāk. Augšā sabildējamies, ierakstāmies virsotnes grāmatā un ķeramies pie skaistu skatu ieskautām pusdienām.



Pie padebešiem sāk rēgoties draudīgs mākonis, jādiebj lejā, ko kājas nes. Nepavisam negribas samirkt. Pa ceļam sastellējam vēl vienu sniega cilvēciņu-slēpotāju, kā veltījumu mājās palikušajam slēpju fanam Andrim. Un tad jau esam pie auto. Pārgājiens šoreiz aizņēmis nepilnas četras stundas.

Nākošais pieturas punkts – Orgosolo pilsētiņa. Dziļi starp pakalniem noslēpusies tā savulaik bijusi īsts bandītu perēklis, bet mūsdienās piesaista ceļotājus ar oriģināliem sienu zīmējumiem. Tik vienkārši un skaisti! Teju uz katras mājas manāms kāds mākslinieka otas pieskāriens. Liela daļa zīmējumu veltīti politiski sociālām tēmām. Ir gan Ļeņins, Markss, Engelss, un Maskavas sarkanais laukums, gan Irākas karu nosodošas ainiņas. Sienu apzīmēšanas tradīcijas aizsākušās 60to gadu beigās, un kļuvušas par Orgosolo vizītkarti un tūristu magnētu.





Ceļš līdz mājām ir apnicīgs. Sevišķi bezgalīgi līkumotais beigu posms. Kā komentē mūsu šoferītis, sajūta kā uz slaloma kalna – labā slēpīte, kreisā, labā, kreisā. Man gan tas vairāk izskatās pēc maza knēveļa rotaļāšanās, spēlējot "rallistos", kad auto stūre abos virzienos tiek griezta gandrīz līdz atdurei. Tikai šoreiz tā nav rotaļa, bet atbildīgs uzdevums, dārgo kravu nogādāt mājās sveiku un veselu.

Apartamentos neviena nav, bet uz plīts mūs gaida burvīgi gardas tomātu zupas grāpis. Una atkal ir izpelnījusies slavas dziesmas. :)

8. maijs, piektdiena. Uz mola, starp jahtām.

Kāpjam šodien pilsētā, tikai mola mūra otrā pusē (4c-6a). Līdz ar to dienas fiziskās aktivitātes sākas ar līdzsvara treniņu balansējot uz aizsargsienas malas, lai tiktu līdz maršrutiem.



Drošināt sanāk tieši no mola akmeņiem, turpat arī atklājam peldvietu. Pamīšus kāpjam – peldam - sauļojamies - kāpjam - peldam - sauļojamies...

Dina, Sarmīte un Edgars metas ūdenī ar visām klinšu čībām, un bolderingo gar netālu jūrā esošas klinšu saliņas malām. Klinšu kurpes pasargā arī no jūras ežiem.



Diena aizrit rimti un ar baudu. Pamazām piezogas skumjas, kā jau tas daždien kam jaukam un cerību pilnam izskanot mēdz gadīties. Kas zina, kad un kur nākošās siltās klintis mūs sagaidīs.

Vairs neatceros, kurš bija iniciators, bet pēc vakariņām labu laiciņu veltam alpīnisma mezglu atstrādāšanai. Kristaps varētu ar mums lepoties.:)

Andris nāk klajā ar priekšlikumu nākošajā jeb pēdējā Santa Marias dienā aizdoties skaistā trekinga maršrutā, kas ved uz vairāk kā 400 m augstās Džiraldi klints (Punta Giraldi) augšu. Protams, var kāpt arī pa taisno. Aptuveni deviņas "6c" virves, un turpat vien nonāksim. :) Šoreiz izvēlēsimies pastaigu variantu. Ceļā esot jāpavada trīs stundas.

9. maijs, sestdiena. Džiraldo kalna vadātājs.

Ieva, Una un Andris aizdodas stipri agri, cerībā līdz siestai būt atpakaļ. Otrā auto ekipāža vēl šņāc saldā miegā. Bet jāceļas vien ir, un jāmēģina agros putniņus noķert.



Taka sākās skaistajā Pedra Longa. Ja sākumā tā vijas pa viegli ejamu, ziedu ieskautu celiņu, tad pēc brīža pasākums sāk izskatīties visnotaļ nopietns. Stāvums pamatīgs, ar birstošu granti un akmeņiem. Saslīdot var noripot stipri zemu. Visu vēl vairāk sarežģī karstums. Beidzot ir gandrīz grūti. Izmantojam katru iespēju iepauzēt reto koku pavēnī. Pilnai jautrībai secinām, ka ejam jau pāris stundas, bet ceļa galu kā nemana, tā nemana. :) Laikam jau tās trīs stundas domātas vienā virzienā. Labi, ka pietiekošs ūdens daudzums līdzi, un no rīta neesam noslinkojuši ar ceļamaizīšu sarūpēšanu. Kad atlicis pats pēdējais gājiena etaps, pazaudējam pareizo taku. Jau atpakaļceļā secinām, ka kāds tukšpauris norādei priekšā aizvēlis akmeni un pastumjam to malā. Bet pašiem sanāk iet uz dullo, paļaujoties uz Sardīnijas vadātāju. Caur asiem krūmiem, pār šķautņainiem akmeņiem. Aaaaa, ja bija atlikusi vēl kāda nesaskrambāta roka vai kāja, tad tagad viss ir švīkās... :) Līdz mērķim tomēr nonākam, uztaisām tradicionālo bildi ar kāju karināšanu virs bezdibeņa, un jožam lejā. Kaut kur pamanāmies izmainīties ar otra auto brigādi.



Pieņemam lēmumu lejā iet nevis pa taisno, bet caur netālo Baunei pilsētiņu. Ceļš tur mazāk ekstrēms, un citādāks, lai arī ne tik gleznains. Bet galvenais – pilsēta kārdina ar iespēju tikt pie veldzējoša alus kausa un saldējuma porcijas. Tas gan prasa kādu 8-10 km līkumu, bet tobrīd liekas stipri vilinošāk kā teju vertikāla šļūkšana uz dibena. Kilometri aizrit ātri un mazliet apnicīgi. Uhh, lūk, arī alus! Absolūtā labsajūtā izstiepjam kājas, un veldzi jūtamies patiesi pelnījuši. Mēģinu sazvanīt pārējos. Atsaucas Una, kura joprojām atrodas kaut kur augšā. Arī viņa nolēmusi, ka "na…" tās stāvās nobiras, un vēsā mierā šlepē uz Baunei, cerībā, ka pa taisno lejā noskrējušie Ieva ar Andri viņu tur savāks jau ar auto. Saruna veidojas diezgan dīvaina. Sadzirdot manu balsi no pilsētas, Una nolemj, ka mēs, kretīni tādi, nekur neesam kāpuši, paņēmuši brīvdienu sēžam alus dārzā, un nez kāpēc negribam visu pamest un tūlīt braukt viņai pretī. :) Izskaidrot, ka bijām augšā, un līdz Pedra Longai un auto ir vēl kādi 6 km ejami, ir pagrūti. :) Tomēr viss beidzas labi, fiksi aizcilpojam līdz mašīnītei, un savācam Unčiku jau Baunei centrā. Pa to laiku arī Ieva ar Andri tikuši lejā, un abi opelīši mājās dodas iepriekš pilnīgi nesarunātā duetā. Vienkārši reizē patrāpījāmies vienā vietā un laikā.

Vakars pienāk ar piedzīvojumu stāstiem un brūču laizīšanu. Skaista, grūta un lieliska diena.

10. maijs, svētdiena. Atpakaļ civilizācijā.

Šodien atkal ceļā. Stūrēsim līdz Olbijai, lai jau no rīta sēstos lidmašīnā. Šoreiz pat nemēģinām abus auto noturēt kāsī. Izvēlamies braukt nevis pa ātrgaitas maģistrāli, bet pa piekrasti. Tiesa, līdz Dorgali jau citu variantu nav. 60 km līkumosim pa pasakaini skaistu kalnu ceļu. Sentimentālas nostaļģijas dzīti izmetam loku caur Cala Gononi. Un ja jau tūristojam, tad rodas doma apmeklēt Ispignoli alas (Grotta di Ispignoli), ar Eiropas garākajiem (38 m) stalaktītiem. Diemžēl netrāpām uz tūristu laiku. Izskatās, ka alu dievs šoreiz no mums novērsies.

Laižam tālāk uz Orosei. Šo vietu Edgars jau iepriekš nolūkojis Google Earth plašumos. Esot jāapskata, kas tas par milzīgo balto laukumu pilsētas malā. Marmora raktuves! Stūrējam tām gluži vai cauri. Izkāpjam aptaustīt marmora klučus un pabildēties, bet kāds gādīgs vīriņš mūs no turienes cenšas aizdabūt prom, stāstot par "guardia", un to, ka te nedrīkst nākt. Kaut kā neiet ar tām apskates vietām. Vējainā jūras krastā ieturam pusdienas, un laižam uz Olbiju. Pie viesnīcas atkal neko nesarunājuši pieripinām gandrīz vienlaicīgi ar otru opelīti.

Uzreiz var sajust, ka lauki un miers ir pagātnē. Pilsēta liekas skaļa un ļaužu pilna, un atstāj nekādu iespaidu. Grūti adaptēties realitātē. Vakariņas ieturam kādā necilā ģimenes picērijā. Daudz, un garšīgi. Jo kas gan par itāļu zemi bez picām?

11. maijs, pirmdiena. Kā nu bez Berlīnes.

Klusā un mierīgā lidosta priecē tāpat kā iepriekšējā braucienā. Atkal lidojam uz Vācijas galvaspilsētu. Ceļojums bez Berlīnes caurbraukšanas liktos gandrīz nepilnvērtīgs. Laižam uz tradicionālo alus dārzu pie Zoo stacijas. Vieta ir lieliska ar to, ka tur kopīgs galdiņš atrodams pat palielam ļaužu pulkam ar milzīgām mugursomām. Bez tam vilina lieliskā virtuve, kārtīgas porcijas un draudzīgās cenas.

Lidmašīnā roka neviļus sniedzas pēc Latvijas preses. Viss tik slikti, tik slikti… Jā, laikam esmu mājās. Ar sapņiem par sauli, siltumu un vieglu bezrūpību.



Paldies!
Unai par šefpavārēšanu;
Edgaram par bikstīšanu uz treniņiem un drošināšanu;
Ceļabiedriem par kompāniju, dziesmām un smiekliem;
Kolēģiem, jo īpaši Ievai, Līgai un Robertam, par virpošanu manā vietā.

Avio:
Rīga – Milāna Air Baltic
Milāna – Olbia Easy Jet
Olbia – Berlīne Easy Jet
Berlīne – Rīga Air Baltic

Auto noma:
www.autonoleggiosardinya.it

Dzīvošana:
Pirmajā nedēļā:
Pilsētiņa: www.calagonone.com
Māja: web.tiscali.it/smaya/english.htm
500 EUR, 7 cilvēki, 6 naktis;
Otrajā nedēļā:
Pilsētiņa: www.santamarianavarrese.com
Māja: www.portuquau.it/pagine/inglese/frameset1.htm
700 EUR, 7 cilvēki, 7 naktis.

Pārtika:
95 EUR noēsti brokastīs/pusdienās/vakariņas gatavojot pašiem. Aptuveni 50 EUR atstāti sabiedriskajā ēdināšanā.

P.S. Pirms "VX" lapā publiskot šī gada Sardīnijas brauciena piezīmes, ilgi domāju. Jo tajās mazāk kā jebkad atrodami pastāsti par izkāptiem supermaršrutiem, par riskantām cīņām ar dabu un sevi. Bet - varbūt tieši šīs rindas kādam noder, kādu iedvesmo klinšu kāpšanu uztvert ne tikai kā azartisku sportu ar tikai un vienīgi kāpšanu no rīta līdz vakaram, bet vienkārši kā noderīgas iemaņas, ar kurām izkrāsot atvaļinājumu, paplašināt to nodarbju loku, kas padara dzīvi interesantāku. :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" meklējami vairāki raksti par dažādiem, ar kāpšanu saistītiem piedzīvojumiem Sardīnijā:
● O' Bella Sardegna: pavasarīgi kāpieni Sardīnijas klintīs >>>
● Brīvdienas uz Dieva pēdas malas >>>
● Sardegna – klintīs, jūrā, sapņos… >>>
● Trīspadsmit dienās apkārt salai >>>
● Kalnu Grupa 5: (fiz)kultūras bonusi >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv