Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Jebel Misht: tā kā derētu viens uz trijiem...

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Hamza Zidoum, Māris Dzelme un Kristaps Liepiņš
2009. gada maijs, Cala Gonone, Sardīnija

Šī Omānas ceļojuma iepriekš publicētā foto galerija skatāma šeit: [ FOTO GALERIJA]

Lasāms arī jau iepriekš publicētais Vitas Začestas raksts par šo Omānas ceļojumu.

Jau plānojot Omānas ceļojumu pagājušā gada nogalē, prātā bija doma par to, ka vajadzētu mēģināt uzkāpt arī iespaidīgi lielajā Jebel Misht klinšu sienā, tomēr konkrēta plāna līdz pat pēdējam mirklim nebija - pārāk daudz "nezināmo" šajā "vingrinājumā". Par tiem tad arī šajā stāstā...

Tikko iebraukuši Omānā, nolikuši somas un noskalojuši lidmašīnu un lidostu "ceļa putekļus" Jurģa krāšņi plašo dienesta apartamentu dušā, kopā ar Jurģi devāmies kāpt uz Muskatai netālu esošo kāpšanas vietu Khubrah kanjonā, kur viņš mūs iepazīstināja ar alžīrieti Hamzu, ar kuru jau kādu laiku brīvdienās un no darba brīvajā laikā kāpj kopā. Īsinot laiku, ērkšķota koka pavēnī gaidot saules aizvirzīšanos aiz kalna kores, lai tiktu pie kāpšanas ēnā (kāpt saulē dienas vidū - to var šeit tikai tie, kam karstums ir ikdiena jau no bērnības), runājamies par iespējamajiem piedzīvojumiem Omānā. No bolderinga nonākam arī līdz sarunai par nopietnākajiem izaicinājumiem, un Jurģis mums pastāsta arī par savu iepriekšējo piedzīvojumu kāpjot Jebel Misht. Esot novirzījušies no maršruta, iekāpuši visai "askētiski noformētā" klinšu reljefā, kuru nomainījis "bagātīgi brūkošs"... Un līdz ar to uzmanīga (lasi - lēna) kāpšana, uz plaukta pavadīta nakts, nolaišanās lejup atstājot aiz sevis krietni vairāk ekipējuma, nekā gribētos... No emocionāli bagātīgā stāstījuma ir skaidrs, ka lai nu kur, bet Jebel Misht ir tā vieta, kur kāpjot dzīve šķiet spraigi interesanta un neaprakstāmi intriģējoša, lai tur atgriezties būtu vēlme atkal un atkal! Un līdz ar to arī skaidrs, ka Jebel Misht būtu iekļaujams arī mūsu ceļojuma programmā. Bet ceļojuma otrajā daļā, jo visupirms jāpakāpj un jāiepazīstas ar vietējiem apstākļiem, jāiedzīvojas Omānas specifiskajā vidē, jāpielāgojas klimatam - nav jau joka lieta, Latvijas pelēki drēgni dubļaino nomainīt pret Omānas saulaini karsējošo svelmi. Vēl pirms pāris nedēļām salstošām rokām kāpām pa ledu pie Amatas, bet tagad, vienā kreklā, sviedriem plūstot pa uzkarsētām klintīm...

Pēc Omānā nodzīvotas nedēļas, kuru esam pavadījuši katrs pa savam (Vita, Māris un es – kāpjot, ejot kanjonos, trekingojot un visādi citādi izklaidējoties, savukārt Jurģis - strādājot savā projektēšanas birojā Muskatā), satiekamies pie Jurģa un nu jau apvienojamies kopīgam izbraucienam uz Hadžāra kalniem. Lai arī iesākumā esam runājuši, ka varētu doties uz Jebel Misht Franču pīlāru divatā ar Jurģi, Vitai un Mārim asistējot (pavadot/sagaidot), arī Hamza tiek laipni aicināts doties kopā ar mums. Un kāpēc gan ne? Viens uz trijiem derētu! :)

Nedēļas pēdējā darba diena tiek "saīsināta" un jau dienas vidū, vēl pa ceļam veicot pārtikas iepirkšanu kādā no Muskatas tirdzniecības centriem, divos džipos traucamies pa ātrgaitas maģistrāli rietumu virzienā. Nobraukuši ceļa lielāko daļu, ēdam pusdienas kādā ceļmalas indusu restorāniņā, un pēc īsas pauzes atkal dodamies ceļā, lai vēl līdz saulrietam paspētu sasniegt nakšņošanas vietu pašā Jebel Misht dienvidaustrumu pīlāra sienas pakājē, no kuras labi pārskatāms teju vai viss plānotais kāpiena maršruts.


Jebel Misht klinšu sienas daļa, kas pavērsta pret dienvidiem

Aiz kārtējā šosejas pagrieziena skatam paveras vairākus kilometrus garā un ieslīpi augstumā pieaugošā Jebel Misht dienvidu siena. Tas ir skats, kas jebkuram kāpējam, kuram ir pieredze ar šādām sienām jau kaut nedaudz bijusi, iedveš zināmu bijību, liek ietrīcēties sirdij un sajust vieglu plaukstu svīšanu! Vareni... Pie tam Jurģim ar Hamzu ar šo sienu (lai arī citu tās daļu, maršrutu, kas ir uz sienas austrumu daļas) saistās pavisam "svaigas" atmiņas - jau iepriekš pieminētais mēģinājums izkāpt šo sienu pirms pāris nedēļām, kad tika uz tās nakšņots un tā arī maršrutu neizejot, nācās griezties atpakaļ. Visi ceram, ka šoreiz ies labāk un esam apņēmības pilni cīnīties, gala beigās kāpšana ir "cīņas sporta veids"!

Nogriežamies no starp kalniem līkumojošās šosejas. Pēdējie ceļa kilometri braucami jau "bezceļā" - pa lietus ūdeņu straumes izskalotu akmeņainas ielejas gultni, kurā ceļš reizēm tikai vāri nojaušams, līkumojot starp nelieliem, bet stāviem akmeņu krāvumu pakalniem, kas izskatās ļoti dīvaini, ar līdz šim redzētajiem kalniem dažādās pasaules malās nesalīdzināmi.


Hamza savā džipā brauc pa priekšu un rāda ceļu

Ceļš izbeidzas klinšainu morēnu ieskautā pakavveida ielejā, kurai savu ēnas patvērumu sniedz daži nelieli kociņi ar nabadzīgu lapotni un krūmu puduri, kuri ar saviem dzeloņu asumiem savu zaļo rotu spējuši pasargāt no apkārt klīstošajām kazām. Izkāpjot no džipa, kura salonā valda kondicionētā gaisa vēsums, pretim veļas dienas saulē sakarsēto akmeņu karstuma vilnis. Lai arī saule jau tuvu rietam, gaisa temperatūra šeit ir virs +30°C. Tieši virs mums, kontrastējot uz rietošās saules gaismas un ēnas robežas, slejas Franču pīlārs. Mūs šķir tikai puskilometra augstuma starpība, piegājiena attālums, kuru plānojam veikt vēl naktī, pirms saules lēkta, tādā veidā visu dienas gaišo daļu veltot kāpšanai pa sienas stāvumu.


Jebel Misht Franču pīlārs uz gaismas un ēnas robežas

Tā kā esam atbraukuši pārāk vēlu lai dotos piegājiena ceļa izpētes gājienā, aprobežojamies ar takas sākuma gala atrašanu un jau krēslā, pieres lukturīšu gaismā izliekam uz virves paklājiņa visu līdzpaņemto ekipējumu un nošķirojam no tā to, ko ņemt līdz noteikti nebūtu nepieciešams - no tā, cik vieglas vai smagas būs mūsu somas ir atkarīgs kāpšanas ātrums, un kāpt mums nāksies ātri, ja vien negribam nakšņot kādā nakšņošanai ne pārāk piemērotā vietā! Franču pīlāra kāpiena aprakstā minēts, ka vienas dienas kāpieni šajā maršrutā līdz šim bijuši tikai pāris, un esam noskaņoti šo statistiku uzlabot ar vēl vienu vienas dienas kāpienu, lai gan līdz galam par tādu iespējamību neesam pārliecināti. Nu ļoti jau negribas atkal, kā tas bijis ne vienu vien reizi, nakšņot uz šaura klints plauktiņa...



Kad ekipējums sašķirots un līdzi ņemamās mantas sakrāmētas mugursomās, ieturam vieglas vakariņas un dodamies gulēt, cits teltī, cits tāpat, zem klajas Arābijas debess. Arī nakts melnumā šeit gaisā jūtama dienas svelme, pat akmeņi, uz kuriem guļam, sevī glabā kosmisku, no reizē tik glāstošās un vienlaicīgi nežēlīgi dedzinošās Saules iemantotu enerģiju.

Mobilā telefona modinātājs zvana nakts vidū, un lai arī ar mošanos un celšanos nav problēmu, ķermenis nedaudz pretojas šādam naktsmiera traucējumam. Lai nu ko gribas, bet ēst jau nu vismazāk, tomēr nākas nedaudz piespiesties un ieturēties, jo to, kad tiksim pie nākošajām "brokastīm", nezinām, bet tas, ka "tikšana" līdz tām prasīs krietni daudz enerģijas, tas ir vairāk kā skaidrs. Pēc rīta putras un pamatīgas sulas un tējas porcijas ceļam somas plecos, un Māra un Vitas pavadīti dodamies pa akmeņaino taku augšup. Drīz vien tā vairs nav īsti nolasāma, arī takas sākumā ar nelielu intervālu sakrautie akmens tūri kļūst retāki, līdz ar to saskatāmi aizvien grūtāk, līdz attopamies klinšainas nogāzes vidū, kuru šķērso vairāki sīki kuluāri. Zibinām savu lukturīšu gaismas starus ceļa turpinājuma iespējamajos virzienos. Ir varianti. Pārliecības nav. Taisām nelielu elpas atvilkšanas pauzi. Vienojamies par visticamāko turpmāko ceļu. Ar tā izvēli neesam kļūdījušies, jo atsākot kāpienu, nonākam pie kārtējā akmens krāvuma – tūra, kas nu jau skaidri mums norāda izeju uz slīpi pa labi vedošās klints rampas, pa kuru ejot nonāksim tieši zem Franču pīlāra.

Nepilna pusotra stunda no nometnes. Esam pirmā grūtā posma pakājē tieši stundu pirms saullēkta. Zem mūsu kājām vēdekļveidā plaši izvērsusies Franču pīlāra pamatne. Virs mums slejas vertikālas, nakts tumsas melnumā izgaistošas klinšu sienas. Uz neliela līdzena laukumiņa zem klints pārkares iekārtojamies kā nu kurš un pusstundu veltam nelielam snaudienam.


Hamza un Jurģis laukumiņā zem Franču pīlāra

Austrumu pamale sāk palikt gaišāka. Ceļamies, velkam sistēmas un ķiveres, pārmarķējam virves. Bez liekām iebildēm man tiek deleģēta pirmā posma kāpšana, tāpēc apauju klinšu kurpes, pārliecinos par drošināšanas ekipējuma secīgumu un atrodu pirmās aizķeres sienas raupjajā virsmā. Skatiens uz augšu, skatiens uz leju, dziļa ieelpa un... Pieres lukturīšu gaismā tiek sākts pirmā stāvā klinšu posma kāpiens, kas ved augšup pa iekšējo stūri līdz pārkarei, zem kuras nākas traversēt pa kreisi. Metrs aiz metra, solis aiz soļa. Gaismai austot tiek sasniegta pirmā drošināšanas stacija (virs neliela klints plauktiņa klints plaisā iedzīti divi tērauda klinšu āķi, kurus tomēr vēlams papildināt ar savu ekipējumu!), un jaunās dienas saules pirmie stari jau mūs visus satausta kāpienā esot.


Jurģis saullēkta gaismā piekāpj pirmajai stacijai

Arī otrā virve (otrais kāpiena posms) nav no vieglajām, lai arī vēl diena nav iesilusi, pāri pierei līst pirmie kāpiena sviedri. Par nelieliem baiļu sviedriem parūpējas Jurģis, jo sekojot Hamzam, pusceļā kāpjot uz otro staciju, viņš no klints sienas izrauj pamatīgu klints bloku, kas noraujot no sienas pašu Jurģi, kas par laimi paliek virvē karājoties, aizlido lejup un burtiski eksplodē atsitoties pret klints izvirzījumu, sašķīstot neskaitāmās klints šķembās. Visi trīs esam "pamodināti" līdz pat pēdējai ķermeņa šūnai, acis platas, sirdsdarbība stimulēti paātrināta.


Otrā stacija, Kristaps drošina

Pēc vairākām izkāptām virvēm siena kļūst nedaudz lēzenāka un kāpt kļūst vieglāk, tāpēc pieliekam tempu, pārvietojamies pilnā virvē vienlaicīgi - eju pa priekšu, izvēlos ceļu, kāpjot organizēju drošināšanas punktus un dodos aizvien augstāk, aiz manis seko Jurģis un Hamza, "uzlasot" klintī ievietoto un pie virvēm piekabināto drošināšanas ekipējumu. Riskējam. Bet paļaujamies uz to, ka neesam iesācēji kāpšanā. Augstums pieaug. Pieveikto klinšu metru uzskaite un virvju skaits jau zaudējis savu būtiskumu. Kāpjam. Kāpjam...


Jurģis, aizvien augstāk un augstāk "virs zemes"...

Nonākot pie kādas mazliet sarežģītākas klints vietas, uz brīdi atkal satiekamies kopā, ieskatāmies maršruta aprakstā. Viss daudzmaz atbilst, esam maršrutā. Sirds formas klints reljefs, kurš sienas fotogrāfijā skaidri nomanāms, no šāda skatu punkta ir tikai aktivizējot iztēli apjaušams, pārlieku jau nu esam mazi šajā lielās sienas dimensijā. Esam iekāpušies un kāpjam raiti. Vēl pēc pusotra simta metru esam uz sienas vidējās daļas izvirzījuma, kurā Franču pīlārs nosliecas pa labi. Sekojot tam aizkāpjam garām maršruta pirmgājēju atstātajiem "muzeja eksponātiem" - šeit, nelielā klints iedobē novietotas pāris kastes ar nenosakāmas izcelsmes un pielietojuma kārbām, kas, kā stāsta zinātāji, esot pārpalikumi no pārtikas piegādēm ar helikopteri... Ja neskaita šos "krāmus", uz sienas vēl dažās vietās redzamas vecu drošināšanas virvju skrandas, retā klints plaisā atrodams pa kādam sarūsējušam, uzticību neviesošam klinšu āķim, bet visā kopumā, maršruts vērtējams kā tīrs, bez lieka ekipējuma un drazām. Jāuzmanās vien no kustīgiem akmeņiem, jo kāpēji šos maršrutus nav "nostaigājuši", un "dzīvu" klints atlūzu šeit pa pilnam.


Skats uz leju, skats uz augšu: Franču pīlāra vidusdaļa


Netālu no "vidēji vieglās" pīlāra daļas augšas, kāpjam vienlaicīgi...

Kad esam sasnieguši sienas augšējā klinšu bastiona pakāji saule ir pašā zenītā. Nokāpjam pāris metrus zemāk uz neliela plaukta un patveramies kāda klints izvirzījuma ēnā. Pēc daudzu stundu kāpiena piestājam un pirmo un vienīgo pauzi šajā dienā. Noaujam klinšu kurpes. Pēdas svilst no ciešajiem apaviem, daudzu simtu metru veikto klinšu kāpiena slodzes un saules uzkarsētajām klintīm. Atlaižamies pusguļus un nelīdzenās cietā akmens virsmas un cenšamies kaut nedaudz ieēst. Katrs kumoss jāpapildina ar malku sporta dzēriena, kura daudzums mums ir limitēts - katram nedaudz vairāk kā divi ar pusi litri. Jurģis kāpjot, spraucoties gar klinti kādā šaurā vietā, pazaudējis savas sporta dzēriena sistēmas caurulītes iemuti, un nu dzeršana nedaudz apgrūtināta. Labi, ka tikai iemutis, un šādi netika zaudēts pats dzeramais, jo dehidratizācija uz šīs sienas būtu reāls papildus apdraudējums!

Pēc īsas atpūtas, kurā izpētām abus nedaudz atšķirīgos maršruta apraksta variantus (no atpūtas vietas labi pārskatāms priekšvirsotnes bastions un uz tā esošo kāpienu ceļi), esam gatavi turpināt kāpienu, jo zinām, ka kavēties nedrīkstam - priekšā vēl vairāki simti metru pa vertikāli, un tieši šajā vietā siena atkal kļūst krietni stāvāka un mūs sagaida arī sarežģītākas grūtību kategorijas virves - klinšu posmi, kas novērtēti ar Fr. 6a+ un 6b (tie, kas zina, ko tas nozīmē, spēs novērtēt), pie tam atšķirībā no tā saucamajiem "sporta maršrutiem", šeit drošināšanas starpāķu nav, viss notiek tradicionālajā, alpīnismā pieņemtajā drošināšanas organizēšanas manierē.

Šajā vietā mūsu maršruts nedaudz novirzās uz Jebel Misht austrumu sienas, līdz ar to no pusdienas saules svelmes mūs dažviet pasargā klinšu izvirzījumi un stacijām vietu var piemeklēt kaut nedaudz, bet tomēr ēnā. Tomēr atkal un atkal kāpjot nākas atgriezties uz saules sakarsētās klints. Labi, ka brīžiem viegls vējiņš atvieglo šīs ciešanas.

Pēc grūta un tehniski kāpjama sienas posma (Fr. 6b pa vertikālu plaisu pirkstu platumā, kurā ieved neliela pārkare) trijatā sanākam uz šaura klints plauktiņa. No šīs vietas nav īsti skaidrs, kurp tālāk doties, jo arī pēc aprakstiem šī vieta īsti nav izprotama. Izvēlamies diagonāli traversēt pa labi un nonākam ūdens izskalotā un vēju izdeldētā klints kuluārā, virs kura slejas desmit metrus augsts, no pamatsienas atšķēlies klints zobs. Plaisā karājas pavecas cilpas ar karabīni, iespējams, ka no šejienes kāds laidies lejup. Arī no šīs vietas iespējami turpmākā augšupceļa varianti, tomēr neviens no tiem neizskatās pilnīgi pārliecinošs. Izvēlos doties vēl nedaudz pa labi, kas gan ir pilnīgi pretēji aprakstā minētajam, jo nojaušu, ka mūsu atrašanās vieta tāpat nesakrīt ar aprakstu. Tā vien šķiet, ka sienas augšējā mala ir tepat, gandrīz vai ar roku aizsniedzama, bet tomēr līdz tai netiekam, jo par katru metru šeit jācīnās izmisīgāk, nekā jebkurā no jau iepriekš pieveiktajām grūtajām klints vietām. Apstākļus vēl nopietnākus padara tas, ka klints iezis šeit ir atšķirīgs, vietām klāts ar tādu kā māla un sacietējušu dubļu slāni, ar kuru aizlijušas visas plaisas, kuru jau tā apaļīgās malas neļauj ievietot drošināšanas ekipējumu tā, lai tam varētu uzticēties.

Šīs virves kāpiens sākas ar gludu sienu, bet ir iespējams ieķīlēties starp to un atšķelto klints zobu, un lai gan attālums starp abām sienām pieaug, beigu beigās var tikt pie dažām kaut cik normālām aizķerēm dažu pirkstu galiem. Nu tikai augšup, atpakaļ vairs tikt bez krišanas nebūtu viegli... Pēc pussimta metru, kurā vairākas reizes esmu uz noraušanās robežas, tomēr sasniedzu klints rampu, kas viegli ieslīpi ved pa kreisi. Rampa ir klāta ar akmeņu šķembām un smiltīm, kurās ieaugusies zāle un sīki ērkšķaini krūmiņi, virs tās – monolīta siena bez plaisām. Staciju izveidot šeit nav iespējams, tāpēc nākas doties tālāk, bet tajā brīdī izbeidzas brīvā virve. Sakliedzos ar Jurģi un aicinu viņu un Hamzu uzsākt kāpienu vienlaicīgi ar mani, līdz es sasniegšu vietu, kurā būšu drošs un varēšu klintī ielikt kādu drošināšanas ekipējumu stacijai. Jāpiebilst, ka starp mums tajā brīdī bija kādi pieci vai seši drošināšanas ekipējuma elementi, pie tam ne visai lieli, pārsvarā mazākie ieliktņu vai frendu izmēri... Pēc desmit papildus metriem beidzot esmu pie kādas augšup ejošas plaisas, kurā nekavējoties varu iegrūst pāris frendus un uzsākt Jurģa un Hamzas drošināšanu. Un labi vien ir! Jau pēc mirkļa ar skaļu izsaucienu Jurģis noraujas no klints un drošināšanas virve tiek noslogota... Ja Dievs ir, viņš noteikti ir bijis alpīnists, un šajā situācijā esam domājuši līdzīgi. Paldies.


Jurģis un Hamza izejot uz rampas, pēc variācijas par tēmu "maršruts pareizais"...

Lai arī siena vēl nav izieta, un nomanāms, ka līdz augšējai malai atlikušos pussimts metrus vēl nāksies pacīnīties, mūs pārņēmis jautrs noskaņojums. Apzināmies, ka, lai arī kā, bet būsim Jebel Misht Franču pīlāru izkāpuši bez nakšņošanas. Vēl tikai nedaudz. Saņemamies!


Kristaps kamīnveida plaisā: līdz augšai vairs 35-40 m!

Neslēpdami savas emocijas un prieku sastopamies uz vakara saules apspīdētās Jebel Misht virsotnes plakuma slīpnes. Pulkstenis rāda pussešus vakarā. Kāpt sākām pussešos no rīta. Tieši divpadsmit stundas esam bijuši uz Jebel Misht klints sienas. Pārdesmit metrus no mums ir šī kalna augstākais punkts. Esam gandarīti par šīs dienas laikā paveikto!


Fotogrāfa lomā - akmeņu krāvums...


Hadžāra kalni saulrieta toņos

Pēc īsas pauzes, sakravājam kāpšanas ekipējumu mugursomās, samarķējam virves un dodamies lejup pa slīpo, akmeņu un klinšu izroboto kalna ziemeļrietumu plakni. Jau pavisam drīz saprotam, ka arī noeja nebūs viegla, jo ceļā sastopam vairākas ne pārāk augstas klinšu sienas, tomēr ne visur pa tām var droši nokāpt. Nākas meklēt apkārtceļus. Saule, vēl pēdējo dienas zeltaino gaismu izstarodama, pelēki zilganā dūmakā tinoties sāk slēpties aiz kalnaini izrobotā horizonta.



Īsā pauzītē piesēžam un pievienojam ķiverēm pieres lukturīšus, tomēr tos vēl neieslēdzot turpinām nokāpienu - kamēr krēsla vēl nav pārtapusi pilnīgā tumsā, acis saskata klinšaino taku labāk bez papildus apgaismojuma, kas ar kontrastainajām ēnām kropļo noejas ceļu zem kājām. Jau pēc pārsimts metriem nākas šķērsot pirmo padziļo wadi - šī nogāze nav izņēmums, tā, kā izrādās :), arī izvagota ar daudziem kanjonveidīgiem kuluāriem. Noeja vietām pāriet nokāpienā, kam atkal seko lēzenāks posms, atkal grava, atkal... Šķiet, tam visam nebūs gala. Liels ir mūsu prieks, kad tālumā, ielejas tumsā saskatām džipa gaismas un pieres lukturīšu mirguļus. Tātad tiekam gaidīti. Šī sajūta kliedē nokāpiena vienmuļo grūtumu.



Tiek izdzerts pēdējais ietaupītā sporta dzēriena malks. Plastmasas pudele lieti noder kā atbalsts akmeņaini nestabilajā raljefā, jo balstīties ar rokām pret akmeņiem ir nenormāli sāpīgi, rokas smeldz no pārpūles un neskaitāmajām skrambām no asajiem akmeņiem. Rīkle pamazām sāk izkalst. Kājas viegli ļogās, pēdas sūrst. Sajūtas var raksturot tikai ar pāris "B" vārdiem: Baigais Besis... Parasti, lai piedzīvojumu sacīkstēs ko līdzīgu noķertu, vajadzīgas vismaz diennaktis trīs...

Lai arī sagaidošās, labu vēstošās gaismas mirguļo labajā pusē, nogāzi izvagojušās gravas mums uzspiež turēties vairāk pa kreisi. Tās kļūst aizvien dziļākas, ar stāvākām, klinšainākām malām, un ceļa izvēles varianti ir stipri ierobežoti. Beidzot esam uz horizontālas virsmas! Tomēr priecāties vēl pāragri, jo perpendikulāri noejas ceļam, priekšā izslejas klintsakmeņu šķembu kalns. Akmeņi šeit izskatās kā dedzināti, acīmredzot gadu miljardiem (!) tos šeit nežēlīgi karsējusi saule. Arī mēs jūtamies līdzīgi. Pie tam – pašā Nekurienes Vidū.



Pēc divu akmeņu nobiru pakalnu šķērsošanas beidzot esam uz akmeņaina ceļa. Tālumā iemirdzas pieres lukturīša gaisma. Ieslēdzam savus lukturus mirgojošajā režīmā un bezspēkā piesēžam uz akmeņiem ceļa malā. Varbūt kāds mums varētu atbraukt pakaļ? :) Pēc brīža pienāk Māris un aicina līdzi – džipam no ilgās uguņu dedzināšanas esot "nosprādzis" akumulators, vajadzēšot iestumt... :)

Lai būtu spēks iestumt džipu, ķeramies pie Vitas un Māra (Paldies viņiem!) sarūpētā vakariņu cienasta. Lai arī ēst un dzert gribās ļoti, īsti atdoties ēšanas priekiem nav nemaz tik daudz spēka. Vienlaicīgi dalāmies savos iespaidos, jo Vita ar Māri arī vēlas uzzināt, kā tad mums īsti gājis. Bet arī parunāt nav nemaz daudz spēka. Nekam vairs nav daudz spēka... :) Tomēr tas ir pietiekoši tam, lai joprojām priecātos par šo, nu jau pavadīto dienu. Vienu, uz trijiem...


Vai šeit varētu būt arī Tava reklāma? Katram jau savs, pat ja viens uz trijiem... :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv