Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Nepāla: ceļojums "parastais"

Autors: Jānis Ozols [ AUTORS?]
Foto no autora arhīva
2009. gada jūnijs, Rīga

Sapnis redzēt "Lielos" kalnus jau radās bērnībā, skatoties [PSRS] Centrālajā Televīzijā raidījumus par ceļotājiem. Jau toreiz likās, ka cilvēkam nav nekā cēlāka par kāpšanu augstās sniegotās virsotnēs...

Ievads

Bērnībā vislielāko iedvesmu kāpt kalnos laikam tomēr atstāja Reinholda Mesnera grāmata "Gājiens vienatnē". Kāpt dzelkšņos un ar leduscirtni pa stāvu ledussienu pretim virsotnei, koncentrēties uz katru savu soli, dzīvot, cenšoties nenomirt, dzīvot uz riska robežas starp "būt un "nebūt" - tas toreiz likās kā vispilnīgākais, ideālākais piedzīvojums, ko cilvēks vispār savā mūžā var veikt. Arī joprojām es uzskatu, ka nav nekā cēlāka par uzkāpšanu kādā no 14 astoņtūkstošniekiem. Tad nu gribējās arī pašam aizbraukt un redzēt ar savām acīm kādu 8000-ku un mēģināt kaut nedaudz apjaust, cik tad īsti tie ir lieli un vareni. Protams, bez kalniem bija interese iepazīt arī kaut ko no Nepālas sadzīves, kultūras, reliģijas. Gribējās kaut ko tiešām eksotisku.

Pirmo reizi kalnos sanāca uzkāpt tikai pirms četriem gadiem (2005. gadā). Pašam toreiz likās liels sasniegums uzkāpt 2864 m augstajā Triglavā. Laika gaitā mērķi un virsotnes, protams, kļuva arvien tālāki un augstāki (interesenti var lasīt jau iepriekš, 2006. gadā, šajā vortālā publicēto Jāņa Ozola aprakstu "Kāpiens Kazbekā", red.). Līdz ar ko Himalaji bija tikai loģisks iepriekšējās kalnu pieredzes turpinājums. Tā nu no 13/03/2009 - 1/04/2009 nekas cits neatlika kā ņemt atvaļinājumu un doties uz Nepālu.

Annapurnas trekings

Protams, šis bija ceļojuma galvenais pasākums. Gājām vienpadsmit dienas. Augstums tika uzņemts ļoti pakāpeniski, tā kā vismaz man nebija nekādu problēmu ar aklimatizāciju. Dīvainā kārtā uz kājām arī tulznas nebija. Laikam dēļ tā, ka nebija jāstiepj smagās somas. Taka sākas ap 800 m augstumā Bhulbule ciemā. Klimats tropisks, gan naktī, gan dienā ļoti silts. Šajā augstumā vietējiem galvenā nodarbošanās ir lauksaimniecība. Lielākā augstumā akcents jau tiek likts uz trekingistu apkalpošanu.


Annapurnas trekinga sākums

Jo tālāk gājām, jo iespaidīgāki skati pavērās. Sniegotas virsotnes gan redzējām tikai kādā trešajā dienā. Tas dēļ dūmakas gaisā. Arī braucot no Katmandu uz trekinga sākumpunktu, visu laiku gaisā bija diezgan bieza dūmaka un neko daudz tālāk par ceļmalas būdiņām redzēt nevarēja.


Viena no pirmajām sniegotajām virsotnēm maršrutā

Bet vispār, ejot pa taku, jebkurā vietā bija ar ko priecēt acis - kalnu skati, puķes, Latvijai netipiski augi, ūdenskritumi, nepāliešu sadzīve, mazās nepāliešu būdiņas, iekopto zemes pleķīšu terases kalnu nogāzēs, paši nepālieši, lopu ganāmpulki, skolnieki. Katrai skolai ir savs formas tērps, tāpēc bērni parasti iet uz skolu vienota stila apģērbā.


Par nepareizu atbildi – ar rīksti pa galvu

Lai arī pašu Annapurnu no takas redzēt nav iespējams, tomēr redzējām mazliet zemākas virsotnes: Annapurna II, Annapurna III, Gangapurna, Nilgiri.


Skatu laukums netālu no Muktinath

Viss maršruts iet cauri apdzīvotām vietām. Par naktsmītnēm un ēdienu nav jāuztraucas. Lodžas (viesnīca + neliels restorāns) ir ik pa laikam. Lielākais attālums varbūt bija trīs stundas, kad nebija pa ceļam nevienas lodžas. Varētu būt problēmas tūrisma sezonas vidū, kad visas vietas lodžās jau aizņemtas. Istabiņas gan visai askētiskas. Iekšā tikai divas gultas un uz katras plāns matracītis. Bija gan arī istabiņas ar spilveniem un segām. Bet principā, lai pārnakšņotu pietiek tikai ar pašam savu guļammaisu.


Lodža klints pakājē

Maršruta kulminācija, protams, ir Thorog La pāreja (5416 m). Pārejas dienā izgājām ap 5:00, līdz ar gaismiņu. Tas tāpēc, ka ap pusdienlaiku uz pārejas rodas liels vējš un debesis apmācoties. Bez tam pēc pārejas ir diezgan liels augstuma kritiens - jānokāpj no 5416 m uz ~3700 m.


Thorong-La pāreja

Pats kāpiens uz pāreju nav sarežģīts, beigās pat diezgan lēzens. Bet vienalga augstuma iespaidā pārāk viegli tur nav nevienam. Dažus simtus metrus zem pārejas dežurēja daži vietējie un piedāvāja par attiecīgu samaksu pārāk sagurušos kāpējus uzvest augšā zirga mugurā. Augša, protams, aizkustinājums neaprakstāms. Vienlaicīgi arī atvieglojums, ka pēc deviņu dienu gājiena tomēr esam augšā. Patiesībā ir tikai divi ceļi, kā no pēdējās nometnes aiziet - uz augšu - pārejot pāreju, vai visu garo ceļu atpakaļ. Augšā drūzmējas arī citi trekingisti. Bez mums vēl bija kādi 30 cilvēki. Teātri sarīkoja ebreji. Ebreji bija izdomājuši vārīt tēju, bet vietējais nepālietis neļāva. Laikam kaut kas ar reliģiju vai tamlīdzīgi. Tad nu varēja noskatīties, kā abi strīdas. Beigās pat nepālietis nāca ar dunci ebrejam virsū. Grasījās bez maz vai nogalināt ebreju. Viss beidzās labi un neviens necieta. Pārejot Thorung La pārejai ļoti labi redzama bija Dhaulagiri virsotne.


Dhaulagiri virsotne

Pēc pārejas otrajā ielejā iegājām kā citā pasaulē. Pati ieleja tā kā plašāka, tuksnešaina, vējaina. Kaut kas līdzīgs Tibetai (Tibetā gan vēl neesmu bijis, bet liekas, ka tā tur varētu izskatīties).


Otrpus pārejai - Mustang ieleja

Tomēr ne katram bija pa spēkam uzkāpt līdz pārejai. Manang ciemā restorānā viena sieviete stāstīja, cik ļoti viņai sāpot galva, un ja nākamajā dienā vēl sāpēšot - ies atpakaļ. Man tiešām palika viņas žēl.



Cilvēki

Nepālas iedzīvotāju izskats ir kaut kas pa vidu starp indiešiem un ķīniešiem. Pirmais iespaids, ka nepālieši ir ļoti miermīlīga tautiņa. Šis iespaids tā arī visa ceļojuma laikā netika sabojāts. Par drošību arī nebija jāuztraucas. Nejutos īpaši apdraudēts staigājot pa nomaļākiem Pokharas vai Katmandu rajoniem, kuros parastais tūrists neiegriežas. Nepāliešiem, atšķirībā no latviešiem ir tāda īpatnība, ka viņi nepārtraukti kaut ko dara. Visa ikdiena notiek mājas priekšā uz ielas. Mazgā matus, zobus, veļu, skalda akmeņus. Pat ja sēž sava veikala priekšā un neko nedara, arī tā tomēr ir nodarbošanās. Tipisks nepālietis mājā iekšā laikam tikai pa nakti guļ, neko vairāk. Gandrīz katras mājas, kas atrodas ielas malā, pirmajā stāvā ir bodīte vai ēstuve. Sortiments gan visai skops. Visbiežāk tā ir CocaCola, ūdens pudelēs, čipsi, riekstiņi.


Augļu veikals Katmandu

Taču Katmandu bija arī Maxima tipa pašapkalpošanās veikaliņi. Preces tur ir lētākas nekā citur. Protams, parastajās piparbodītēs cena arī atkarīga no kaulēšanās mākslas. Ar suvenīru pirkšanu gan sevišķi neaizrāvos. Atceros, pērkot t-kreklu pārdevējs prasīja 450 NPR, es viņam piedāvāju 200 NPR. Viņš man rāda uz šujmašīnu un saka, ka tas esot roku darbs un ka tik lēti nevarot pārdot. Es viņam parādu vēl trīs identiskus kreklus un saku, lai beidz muldēt - viss šeit ražotais nāk no ķīniešu un nepāliešu fabrikām. Beigās vienojāmies par 250 NPR.

Vēl viens tūristu čakarēšanas paņēmiens ir atlikuma neizdošana. Pērku banānus no pārdevēja ar ratiņiem uz ielas. Vienojamies par 45 NPR. Es viņam dodu 100 NPR, viņš man izdod 15 NPR. Saku viņam, ka te kaut kas neštimmē, es taču iedevu 100?! Ar izteiktu nepatiku šis man iedod vēl 50. Rezultātā tie banāni man kaut kā izmaksāja 35 rūpijas...

Katmandu īpaša cilvēku šķira ir tirgotāji, taksisti, ubagi, viesnīcu īpašnieki, viesmīļi. Ejot pa Katmandu ielām ar platmali galvā, es, protams, izlēcu uz apkārtējo fona. Tas, protams, piesaistīja vietējos tirgoņus. "Hello!", "Namaste!", "My friend!" - tie ir tikai daži no saucieniem, ko nākas uzklausīt vienkārši ejot pa ielu. Veikalu sortiments, gan jāsaka, bija ļoti vienveidīgs. Var iedalīt vairākus veikalu tipus: suvenīru bodes, grāmatu veikalus, pārtikas bodes, trekinga inventāra veikalus (populārākais zīmols The North Face - protams, kreisais ražojums).

Bija gadījums: eju pa ielu, viens čalis pienāk klāt un piedāvā salabot sandali. Vienai sandalei man tiešām bija atplīsusi purngalā zole. Es šim skaidroju, ka pats varu nopirkt līmi un salīmēt, man viņa pakalpojumi nav vajadzīgi. Bet viņš vienalga uzstāj - esot ļoti labs meistars, ja neapmierinās darba kvalitāte, varēs arī nemaksāt. Un tā kādas piecas minūtes mēģina mani pierunāt, lai es ļauju viņam salabot manu sandali. Beigās viņam pateicu, ka staigāt ar saplīsušu sandali ir mans īpašais stils un man tā patīk, tad tomēr atšuvās. Pēc dažām stundām gāju atpakaļ pa to pašu ielu. Sandaļu meistars atkal klāt: "Hallo my friend! Remember me!". Un sākas viss no gala...


Vietējais amatnieks

Pie Boudhanath stupas ieeju vienā templī. Pienāk klāt mūks, iedod man vīraka svecīti, saka, lai ielieku tur tajā traukā. Tad apsēdina mani sev priekšā. Iedot saujā ūdeni, kas ir jāiedzer un jāuzšļaksta uz sejas. Tad noskaita "buramvārdus" un mani "iesvēta". Kad taisos iet prom, mūks rāda uz šķīvi, kur stāv 2000 NPR banknote. Es atstāju uz šķīvja 20 NPR (14 santīmi). Līdz ar to arī bija sagrauts mans labais priekšstats par budismu, hinduismu, mūkiem, mantrām. Business over all. Protams, es arī apzinos, ka visi nav metami pār vienu kārti un visticamāk, ka lielākā daļa mūku ir godprātīgi ticīgie.

Raftings

Jau pirms paša ceļojuma uz raftingu liku lielas cerības. Iepriekš dažādos televīzijas raidījumos bija redzēti kadri ar mežonīgām kalnu upēm, lielā ātrumā traucošamies laivām. Raftinga diena mums iekrita pa ceļam no Pokharas uz Čitvanu. Viss Trisuli upes maršruts bija redzams jau braucot uz raftinga sākumpunktu. Jāsaka godīgi - likās, ka nekā sevišķa tur nebūs. Dažas krāces redzējām, bet arī tās nelikās diez ko iespaidīgas.

Laivā bijām mēs četri, divas anglietes un instruktors. Sākumā, protams, instruktāža. Kā airēt, kā sēdēt, komandas "forward", "back", "right forward" utt. Instruktors sākumā domāja, ka mēs esot krievi, tāpēc deva komandas arī krievu valodā. Vēlāk paskaidrojām, ka mēs tomēr esam latvieši un, ka latviešu valoda nepavisam nav līdzīga krievu valodai. Arī anglietēm nācās paskaidrot, kas tā tāda Latvija un latviešu valoda.

Sākums tiešām likās garlaicīgs, dažas mazas krācītes un viss. Taču vēlāk jau krāces bija lielākas un nu jau garlaicīgi vairs galīgi nebija. Mierīgākā posmā varējām izpeldēties līdzās laivai. Likās, ka peldēt pašam pat ir interesantāk, nekā laivā. Vēlāk gan palika auksti un salīdām atpakaļ laivā. Pēc tam gan sākās tādas krāces, kuras vēl nemaz neredzot, jau prasījās respektēt. Troksnis, kas nāca no līkuma, liecināja, ka garlaicīgi nebūs. Vienās krācēs es dabūju sitienu pa degunu ar priekšā sēdošās anglietes ķiveri. Nākamajās pats iekritu laivā pa vidu (nobijos, ka neizkrītu ārā). Pēdējās krāces bija kronis visam. Viļņi tā uz metriem diviem. Laiva, protams, arī tiek mētāta tādā pašā amplitūdā. Mēs sēžam uz laivas bortiem. Pēkšņi priekšā sēdošā angliete ņem un atmuguriski pārveļas pāri bortam. Un pazūd... Visiem mums, protams, ir peldvestes, bet vienalga šādās krācēs galīgi nebūtu patīkami atrasties, pat ar peldvesti un ķiveri. Instruktors bļauj "forward, forward" un pēc apmēram pusminūtes ar vienu roku ievelk "slīkoni" laivā. Izrādās, angliete bija pakļuvusi zem laivas, mazliet sarijusies ūdeni, bet citādi dzīva un vesela. Kad prasījām, kāda kategorija bija šai krācei, izrādās 3+. Izbraucām vēl vienu krāci un raftings bija galā. 18 km nobraucām apm. 2,5 stundās. Jāsaka, ka šīs tomēr bija lielākās un iespaidīgākās krāces, kādās ir būts.

Čitvanas nacionālais parks

Pirms brauciena uz džungļu pasākumu raudzījos ar lielām cerībām. Džungļos agrāk nebiju bijis un priekšstats par tiem bija tik daudz, cik televīzijā redzēts. Likās viss būs slapjš, pilns ar kukaiņiem, putniem, zvēriem. Tomēr Nepālas džungļi izrādījās sausi, karsti, augu valsts neizskatījās diez ko bagāta, arī zvērus pārāk daudz neredzējām. Neredzējām gan laikam arī tāpēc, ka paši pārāk skaļi tur uzvedāmies.


Čitvanas nacionālā parka faunas pārstāvis

Iespaids pēc parka apmeklējuma radās tāds, ka parks ir radīts pirmkārt tūristu vajadzībām, un tikai pēc tam zvēru...

No rīta dodamies uz džungļu pastaigas vietu ar garu, no viengabala koka izgrebtu laivu. Vienā laivā kādi 6-8 cilvēki. Laiva šūpojas no vieniem sāniem uz otriem, bet tomēr kaut kā nekad neapgāžas un pat nepiesmeļas ar ūdeni. Pēc kādu 5 km nobraukšanas pa upi seko pārgājiens pa džungļiem. Sākumā tiekam instruēti par to kā uzvesties, ja negaidot sastopam kādu plēsīgu zvēru. Daži ļautiņi paliek nedaudz tramīgi, taču vēlāk saprotam, ka varbūtība sastapt kādu bīstamu plēsēju ir gaužām maza. Džungļos latvietim neierastas skaņas.

Pēc pastaigas interesanta atrakcija bija ziloņu peldes. Atnāk uz upi bars ziloņu. Tad ziloņu dzinēji aicina tūristus kāpt uz ziloņa. Ar kājām dauzot pa ziloņa muguru un izsaucot pareizos saukļus, ziloņa īpašnieks liek zilonim ar snuķi apšļakstīt "klientu". Jautrība, protams, ir gan tam, kas ir ziloņa mugurā, gan apkārtējiem, kas to visu vēro. Vēlāk zilonim liek iegulties ūdenī. Cilvēks, protams, iegāžas līdzi zilonim. Jautrība palielinās. Tad nu tur abi (zilonis un cilvēks) peldas pa upi. Vēlāk zilonis ceļas augšā, cilvēkam tajā brīdī jāmēģina arī uzrausties ziloņa mugurā. Tas viss prieks maksā 100 NPR. Izmēģināju un nevienu brīdi nenožēloju, jo ne jau katru dienu sanāk tādās atrakcijās piedalīties.


Pastaiga pa džungļiem ziloņa mugurā

Pēcpusdienā pastaiga pa džungļiem ziloņa mugurā. No speciālas platformas tūristi tiek sasēdināti ziloņu mugurās. Pa četriem cilvēkiem uz vienu ziloni. Kad attiecīgais skaits ziloņu (8-10) ir apkrauts, sākas pastaiga pa džungļiem. "Savvaļas" zvēri tiek burtiski ielenkti ar ziloņiem, lai tik tos varētu redzēt un nofotografēt tūristi. Zvēri nedabiski rāmi uzvedās. Redzējām degunradžus, stirnas, briežus, krokodilu, lielu ķirzaku kokā, pērtiķus, pāvu, savvaļas gaili. Pastaiga turpinājās pa vietējā ciema ielām, kurā ēkas būvētas no salmiem un māla. Šķiet arī tas bija speciāli tūristiem, jo citviet šādi celtas mājas kaut kā neatceros, ka būtu redzējis. Ejot pa šo ciemu ziloņu mugurā, gluži nevilšus mums radās filozofiskas dabas jautājums: kurš te kuru vairāk apskata, tūristi vietējos vai vietējie tūristus...?

Ēdieni un dzērieni

Jāsāk ar to, ka Nepālā paēst var krietni lētāk nekā Latvijā. Samērā glaunos restorānos pa 500 NPR (5 EUR) var pieēst pilnu vēderu + vēl mazliet. Mazākās ēstuvītēs krietni lētāk. Tomēr tādās neriskēju iet iekšā, jo bija šaubas par higiēnas normu ievērošanu. Katmandu un Pokhāras restorānos izvēle plaša. Kalnos viena un tā pati ēdienkarte bija visos restorānos, atšķīrās tikai menu dizains (restorāns nepāliešu izpratnē ir jebkura ēstuve, kurā ir plīts, kur pagatavot ēdienu, Latvijā tādas iestādes sauktos par bufetēm vai kā tamlīdzīgi). Nepāliešu nacionālais ēdiens Dal Bhat ir rīsi ar ceptiem dārzeņiem un mērcītēm. Iecienīts ēdiens bija Momo - kaut kas līdzīgs pelmeņiem, tikai vidū bija arī dārzeņi, siers u.c. sastāvdaļas.

Protam ēdienkartē bija arī eiropiešu ēdieni: pasta, pica, tostermaizes, pankūkas. Dzērām parasti tēju. Izdevīgāk nopirkt mazo, vidējo vai lielo termosu ar tēju un tad visu vakaru to dzerot tukšot. Jau mazliet lielākā augstumā kāds no mūsu grupas izteicās, ka vajagot dzert litru šķidruma uz katru augstuma kilometru. Tā arī centāmies darīt, protams, beigās tēja jau bija pamatīgi piegriezusies. Zupas gan tiek gatavotas no paciņām. Dažviet tomātu zupa garšoja pēc atšķaidīta kečupa, ķiploku zupa pēc traukūdens. Bet tie bija tikai atsevišķi izņēmumi. Visumā par ēdiena kvalitāti sūdzēties nevarēja. Pilsētās vietējais tirgonis no ratiņiem piedāvāja nopirkt kaut kādu mistisku kukurūzas graudu un garšvielu sajaukumu, ko neviens no mums neuzdrošinājās pamēģināt.


Ēstuve – laikam jau tikai vietējo iedzīvotāju vēderiem

Satiksme

Satiksme Nepālā notiek pa kreiso ceļa pusi. Transporta līdzekļu plūsma Katmandu sākumā mazliet šokēja, pēc tam pieradām un likās jau pašsaprotama. Iedomājieties 13. janvāra/Gogoļa ielas krustojumu melnā naktī + sastrēgumu + nedarbojošies luksofori. Tad nu caur šādu krustojumu kaut kā spraucas cauri mašīnas, autobusi, motocikli, velosipēdi, gājēji. Signāla lietošana ir neatņemama braukšanas sastāvdaļa. Sākumā likās neiespējami tikt pāri ielai. Vēlāk pie tā visa pierod un nav vairs tik traki. Uz ielām apgaismojuma nav. Tas tāpēc, ka Nepālā ir enerģētiskā krīze vai kaut kas tamlīdzīgs. Elektrība var pazust jebkurā brīdī. Kaut kur vakarā ejot, vienmēr ņēmu līdzi lukturīti, lai neapdauzītu kājas pret akmeņiem vai kādu ietves apmali.


Tipiska Katmandu iela

Garlaicīgi nebija braukt arī no Čitvanas uz Kathmandu. Šaurs ceļš, kurā knapi var samainīties divas automašīnas. Ceļš iet pa ieleju uz augšu. Vienā pusē noaugusi klints siena, otrā - nekas (tukšums). Kamēr brauc pa to pusi kas tuvāk sienai - labi. Braucot pa "ārmalu" - arī labi, bet tik ilgi, kamēr pretimbraucošā mašīna uz leju braucot spēj ierakstīties līkumā. Ja no augšas braucošais šoferis nepaspētu nobremzēt, tad viņš smuki pastumtu augšup braucošo pāri malai. Tāpēc mierīgāka sajūta bija braucot pa "iekšmalu" - gar klinti. Braucot līkumos, šoferis signalizē - tādējādi brīdinot potenciālo pretimbraucēju. Pat braucot pret kalnu, mazo automašīnu šoferi apdzen lēni braucošās smagās mašīnas un autobusus. Apdzenot, protams, tiek dāsni lietots skaņas signāls. Par signāla lietošanas nepieciešamību liecināja arī uzrakti uz smago mašīnu aizmugures "Horn please!"

Uz Annapurnas trekinga takas, protams, nekāds motorizētais transports nav. Krava tiek nesta uz ēzeļu mugurām vai arī cilvēki paši nes. Dažbrīd palika žēl vietējos, kas dienām ilgi stiepj pārtiku augšā kalnos, lai tikai baltie cilvēki to visu varētu restorānā gardu muti notiesāt.


Cilvēka darbaspēks Nepālā lētāks par degvielu

Viennozīmīgi populārākā autobusu un smago mašīnu marka ir indiešu "Tata". Bieži vien smagās mašīnas tiek izrotātas, nu gluži kā ziemassvētku eglītes, ar lampiņām un spīdeklīšiem. Vieglās automašīnas lielākoties ir japāņu ražojuma.

Lidojumi

Rīga - Helsinki - nekas sevišķs. Helsinki - Deli. Lidojam ar Boeing MD-10. Lidojums paiet vispārējā jautrībā, jo viss ceļojums jau vēl tikai priekšā. Pa lidmašīnas televizoriem rāda filmas. Atmiņā palika tikai viena - sporta un mūzikla apvienojums. Noskatījos pirmās 30 sekundes - pietika. Deli lidostā nav īstas skaidrības, kur jāiet - mēs esam tranzīta pasažieri. Viens vīriņš saka, ka pēc piecām minūtēm atnākšot kaut kāds pavadonis, kurš mūs aizvedīšot tālāk. Sēžam kaut kādā vestibilā stundu, gaidām. Lidostas darbinieki kaut kur staigā šurpu turpu. Pa kādam cilvēkam ir nolikts sargāt durvis, elevatoru. Reizēm kāds pienāk, paprasa no kurienes lidojam, uz kurieni, reisa numuru. Un beidzot tik tiešām viens vīriņš nāk un ieved mūs civilizētā uzgaidāmajā zonā tranzīta pasažieriem. Vispār tur esot tāda tā sistēma. Pasažieri neko nesaprot, bet lidostas darbinieki gan. Patiess prieks bija, kad ieraudzījām visas savas četras bagāžas somas. Drošības kontrole Deli lidostā krietni stingrāka nekā Eiropā. Atņēma man šķiltavas, pamatīgi izčamdīja, pat mobilais telefons bija jālaiž caur skeneri.

Braucot jau mājupceļā no Katmandu uz Deli lidostas drošībnieks reāli nokaitināja. Atņēma skoču (es, redz, varot pilotam rokas sasiet), aptaustīja pēdējās trīs Orbit Drops tabletes, apčamdīja bulciņas. Tad vēl, protams, visas tās neskaitāmās reizes, kad jāparāda pase un iekāpšanas karte...


Mazā Twin Otter lidmašīna

Visinteresantākais lidojums tomēr bija no Jomson uz Pokharu ar mazo Twin Otter lidmašīnu. Skrejceļš pilnīgi noteikti nebija garāks par 0,6 km. Iekšā vietas ir 20 pasažieriem. Pilota kabīne bez durvīm. Es sēdēju priekšējā rindā un visu ļoti labi varēju redzēt, kā pilots darbojās. Sākumā lidmašīnai paceļoties kādu 100 m augstumā, radās nelielas vertikālās svārstības. Satraukties nebija jēgas, jo izdarīt jau tāpat neko nevaru. Vēlāk lidojot starp kalnu masīviem, sajūta tāda, ka uzpūšot stiprākai vēja brāzmai, mūsu lidmašīnu vienkārši iepūtīs kalna nogāzē - tik tuvu likās, ka mēs lidojām tām. Protams, viss beidzās labi.

Viena no labākajām sajūtām bija izkāpt Pokharas lidostā. Jomsonā laiks bija ļoti draņķīgs - pa nakti sniga slapjš sniegs, arī no rīta vēl pilināja auksts lietus, gaisa temperatūra tā ap +6°C. Un tad, tikai pēc 25 minūšu pārlidojuma, Pokhārā tropu klimats, temperatūra ap +25°C grādiem - vienkārši paradīze!

Nobeigums

Viennozīmīgi šis bija mans labākais un iespaidiem bagātākais līdzšinējā mūža ceļojums. Nebija neviens brīdis, kad uznāktu nostaļģija un gribētos atpakaļ uz Latviju. Lai arī trekinga beigās jau bija uznācis neliels nogurums no kalniem un aukstajām naktīm, tomēr uz Nepālu man pilnīgi noteikti gribas aizbraukt vēl kādu reizi. Ne velti daudzos tūrisma ceļvežos Nepāla minēta kā viens no pasaules labākajiem ceļamērķiem. Katram, kas kaut cik nodarbojas ar ceļošanu, novēlu kādreiz aizbraukt uz Nepālu, tas ir tā vērts. Arī "parastajam cilvēkam", kas netaisās nekur kāpt, tur ir ļoti daudz ko redzēt!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" meklējami vēl pāris raksti par ceļojumiem uz Nepālu:
● Anapurnas trekings un citi piedzīvojumi Nepālā >>>
● Anapurnas lidojums: Lēnā čāpotāja piezīmes >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv