Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
3 "K" Omānā
jeb Kā darīt laimīgu sievieti, kam vēl nav 40

Autors: Vita Začesta [ AUTORE?]
Foto: Māris Dzelme, Kristaps Liepiņš
2009. gada aprīlis, Rīga

Rakstu lai lasa tie, kas gatavi ļoti personiskam sievišķīgu sajūtu un emociju kokteilim un nekāro dzirdēt hronoloģisku vai vienkārši loģisku notikumu izklāstu. Faktu cienītāji palīdzību var meklēt citās tīmekļa vietnēs...

Pamata informācija par Omānu? www.omanet.om
Kā turp nokļūt? www.lidot.lv
Tiešām noderīga grāmata par Omānu? www.liveworkexplore.com
Dažādas aktivitātes (www.omanclimbing.com): kāpšana, kanjonings, trekings
Tiem, kas netic, ka vīzas nav problēma: www.omanet.om
Tiem, kas gatavojas Omānā pavadīt ilgāku laiku: "Runā arābiski!"

Karstums, Kultūršoks un Krīze

Ir agrs ceturtdienas rīts, un pēc dažādās lidostās un lidmašīnās pavadītām 12 stundām trīs latvieši pamostas Arābijas pussalā. Esam Omānas Sultanāta galvaspilsētā Muskatā, un lidostā jau gaida ceturtais latvietis – Jurģis. Viņam šodien darbā brīvdiena, jo Omānā nedēļas nogale sākas ceturtdien; diemžēl līdz pirmdienai tā neilgst. Tikko paguvis apsveicināties, Jurģis jau mūs steidzina: "Braucam kāpt, braucam kāpt, ātrāk, ātrāk, kamēr nav karsts". Nav karsts? Kāds tad ir pašlaik? Tikai plus 35? Labi. Es jau tagad paziņoju, ka jūtos laimīga, vēl tikai spērusi pirmo soli uz Omānas zemes, jo šeit nav ne miņas no mājās atstātā slapjā sniega un ieilgušām dubļu peļķēm.

Jurģis mūs iesēdina savā mašīnā un ved uz klintīm kāpt. Brauciens ved cauri lielveikalam, vietējam maxirimi, tikai trīs reizes lielākam. Par dažiem latiem nopērkam visu dzīvei Omānā nepieciešamo: ledus kasti, guļammaisu, plastmasas salmu paklājiņus, un šo to ēdamu. "Pa lēto" - karstumā jau neko daudz neieēdīsi, visbiežāk aizmānīsim vēderus ar kebabam līdzīgu ātro uzkodu, ko vakaros sauc par švarmu, bet rītos par hamburgeru, klāt piedzerot īstās sulas. Ūdens gan nav lēts, gandrīz benzīna cenā, esam taču tuksnesī. Vietējos ciematus, kuros nav sava ūdens, sultāns apgādā. Ceļmalās var redzēt zilas autocisternas, atgādina mūsu senās piena mašīnas. Ja tev, ceļotāj, aptrūkstas ūdens, vari droši tādu cisternu ceļa vidū apstādināt, tikai nesajauc ar citas krāsas mašīnām, kurās ved ūdeni laistīšanai vai kanalizāciju. To, ka sultāns šai valstī ir goda vīrs, apliecinās ne vien vārdi, bet arī darbi. Nafta valstī uzieta samērā nesen, bet likta lietā arī sabiedrības labā. Lai arī visapkārt tuksnesis, pilsētās gar visām ceļmalām pārdesmit metrus platā joslā aug lekna zāle, koši zied sarkanas puķes, cēli izslējušās palmas. Pie katras palmas pievilkts ne vien ūdensvads, bet pat laterna, lai arī tumsā valsts bagātība izceltos. Laternas apgaismo maģistrāles simtiem kilometru garumā. Un maģistrāles lepnākas kā Eiropā, arī autoparkā dominē koši baltas toijotas vai lekši. Jurģis stāsta, ka šeit par netīru automašīnu esot soda nauda jāmaksā. Tiesa, gludi asfaltētais ceļš var pēkšņi aprauties tuksnesī vai akmeņainā upes gultnē, tur nu tikai 4x4 tālāk tiks. Ceļmalu dārzniecībā un citos melnos darbos strādā tikai viesstrādnieki, galvenokārt no tuvējās Indijas, Bangladešas, Šrilankas, paši arābi žilbinoši baltos tērpos nesteidzīgi bauda darba augļus. Jo tālāk braucam, jo vairāk arī mums monarhija patīk labāk par komunismu. Valsts ir neiedomājami skaista, bagāta, civilizēta un ceļošanai droša. Vienīgi alkoholu veikalos nopirkt nevar nekur, bet nemaz nekārojas, jo dienas tāpat ir karstas un piedzīvojumiem piesātinātas. Tāda valsts būtu katra narkologa sapnis.



Kamēr pārciešam savu pirmo kultūršoku, esam jau pieripinājuši pie kanjona, kurā ieslēpušās klintis. Nav, nav taisnības uz pasaules – tikai stundas brauciena attālumā no galvaspilsētas ir lielisks kāpšanas sektors, bet no vietējiem arābiem nekāpj neviens, priekš kam viņiem tas? Pilsētniekiem laikam garie baltie tērpi traucē, bet laucinieki gana izkāpelējas diendienā, savas kazas ganot.



Khubrah kanjons ir pilns ar dažādas grūtības pakāpes maršrutiem visādām gaumēm; kāpēju nav daudz, tikai daži Jurģa draugi, daudznacionāls kolektīvs. Atskan sirsnīgi sveicieni: "Hi, Latvian bear!" Pavērojam, kā viņi ēnā bolderingo, tad mazliet pakāpjam paši un saprotam Jurģa steigu. Karstumā tiešām nevar pakāpt! Ne vien sviedri pil un grūtums laupa rokām spēku, bet melnās klinšu kurpju zoles saulē sakarst, pēdas svilst čūkstēdamas un uzskatāmi brīdina mūs, grēciniekus, par iespējamām pekles mokām. Nē, nē, labāk slēpjamies ēnā zem kādas akācijas un klints bluķa.



Gaidot, kamēr saule aizslēpsies aiz kanjona klints malas un atkal varēs kāpt, katrs īsina laiku, kā nu prazdams. Māris uzsācis aizraujošu spēli: met pa ... nē, ne pa lampu, bet pa savu pulksteni, ko desmit metrus tālāk uzlicis uz liela akmens. Pusstundu ilgie pūliņi beidzot vainagojas ar tiešu trāpījumu, jesss! Savukārt divi četrdesmitgadnieki (gandrīz), uz paklājiņiem izgūlušies, viedi un jautri spriež par krīzi. Ne jau ekonomisko, kur nu – Omānai tā met līkumu. Par savējo, vecumposmam raksturīgo. Jurģis mēģina noskaidrot, kāpēc sieviete šai diskusijā nepiedalās un, taktisks būdams, uzdod ģeniālu jautājumu: "Vita, es atvainojos, bet Tev taču vēl nav četrdesmit?!" Āāā, Jurģi!!! Protams, ka nav, un arī septiņdesmit vēl nav! Vīri sajūsmā rēc un frāzi iepin ceļojuma folkloras zelta kamolītī. No tā vēl bieži tiks izritināts arī klasiķa atgādinājums: "Visas grāmatas neizlasīt, visu naudu nenopelnīt..." Savam mierinājumam reizumis papildināsim klasiķi ar "visas klintis neizkāpt".



Kad ēnu rotaļas beigušās, vēl pakāpjam. Maršrutu nosaukumi šeit nav īpaši izteiksmīgi, bet iespējas izpildīties gan. Var kāpt padsmit metrus garos, var trīsdesmit, bet var arī lēkāt pie vienas plaisas vai stundu. Kristaps nelēkā, viņš izpelnās kāda vietējā kāpēja atzinību: "He is reading rock".



Māris nelasa, viņš ir stiprs. Tumsa uzkrīt strauji, un skaistais kanjons jāpamet. Pirmā nakts Omānā būs zem klajām debesīm. Jurģa draugi zina labu kempošanas vietu prom no lielā ceļa, klusā wadi ielokā. Par wadi sauc izžuvušas upes gultni, kas parasti kalpo arī par ceļu (parasti – tas ir tad, kad nav lietus, tas ir apmēram 360 dienas gadā, pēc lietus izskaloto wadi varbūt izgrēderē, un ceļš atkal gatavs braukšanai). Lidojums, saule un kāpšana mūs mazliet nogurdinājuši. Mārim nav spēka pat akmeņus zem sāniem malā pasviest.

Drīz vien tuksnesi pārskan latviešu lāču cienīgi rūcieni. Pirmā diena Omānā galā. Esmu laimīga.



Visu nakti gaidījuši, kad beidzot paliks auksts, un tā arī nesagaidījuši, no rīta agri ceļamies un atkal - kāpt, kāpt, kāpt. Dienas gaismā var aplūkot, kur tad esam nakšņojuši. Akmeņainā kalnu tuksnesī, protams, bet arī katram tuksnesim savs sudraba ziediņš.



Šodien atkal Khubrah kanjona klintis mūs silda un priecē...

Kājbumba, Kurkuļi un Kartupeļi

Esam atstājuši Jurģi strādājam, izīrējam lidostā automašīnu, kas turpmākās deviņas dienas būs ne vien mūsu draugs, bet arī glābiņš no karstuma, un pametam galvaspilsētu. Mums tagad ir spoži balta Toyota Landcruiser, milzīga, ar divām bākām! Dodamies kāpt uz Gorgete kanjonu! Kad beidzas maģistrāle, ceļš vijas cauri klinšainam tuksnesim, met cilpas gar kanjonu malām, izrāda mums mazus ciematiņus ar galveno ēku - skolu - un skrienošiem skolas bērniem vienādās formās, meitenēm pat galvas lakati vienādi.



Braucam pa akmeņaino ceļu, atstādami aiz sevis baltu putekļu mākoni, un pēkšņi attopamies futbola laukumā. Par to liecina nevis zaļa zāle, bet vārtu stabi un gludāks segums. Nobrīnāmies, kas gan te tuksneša vidū karstumā spēlē futbolu un braucam tālāk. Visai drīz mēs savām acīm pārliecināsimies par kāda arāba apgalvojuma patiesumu, ka futbols viņiem ir "Number 1".

Gorgete kanjons, kuru šodien esam noskatījuši kāpšanai, ir šaurāks, tumšāks un, šķiet, pat mitrāks par pirmo. Gar klints sienu aizvijas pirmatnējs kaļķakmenī izcirsts (pārakmeņojies!) ūdensvads, kas gādājis par zemāk esošās palmu terases apūdeņošanu.



Kad izritinām virves un sākam meklēt, kas šajā kanjonā būtu baudāms, mums garām paskrien divi puišeļi svītrainos futbola tērpos, nopēta mūs, uzsauc "Hello, how are you?" un, pat atbildi nesagaidījuši, skrien tālāk. Pēc brīža vēl divi, tad vēl... Izrādās, ka kanjona otrā, augšējajā galā ir neliels ciemats, un sveicināmies nepaguruši. Kad cauri kanjonam beidzot iet kāds nesteidzīgāks un pieaugušāks sportists (treneris vai tiesnesis?), iztaujājam viņu. Uzzinām, ka katru dienu pulksten četros futbola laukumā, ko redzējām pa ceļam dažus kilometrus iepriekš, notiek spēle. Māris uzprasās rīt rādīt klasi. Futbolā viņš to var. Klinšu kāpšanā šajā sektorā tas būtu mazliet grūtāk, maršruti te tādi, ka tikai Kristaps kāpj svilpodams, bet es pukstu un stenu, puņķojos un vaimanāju, vienalga, augstāk netieku. Būtu te Jurģis, viņš ieteiktu ņemt talkā mātes vārdus, tie vienmēr palīdzot, bet nedrīkstu – šurp braucot, mašīnā esmu karsti aizstāvējusi latviešu valodas lamu vārdu biezumu. Vēl cīņa nav galā, kad strauji pazūd saule, un Mārim laimēsies izbaudīt klinšu kāpšanu tumsā. Maršruts kā eklērs: gards un pašapziņu atjaunojošs. Siena lēzena, bet visai gluda, apakšā var kāpt pa stūri, bet vidū nākas pāriet uz plakni. Es drošinu Māri, un man uz galvas pēc mirkļa sāk pilēt kaut kas sāļš – sviedri vai adrenalīns? Māris tumsā ar lukturīti izmisīgi meklē aizķeres, viņš nespēj noticēt, ka to tiešām nav!



Palmu terasē būs mūsu nakts vieta...



Ugunskuram piemestie nokaltušie palmu zari uzdzirksteļo gandrīz līdz zvaigznēm. Zvaigznēm piebērts viss debesjums. Romantikas smeldzi vēl pastiprina netālās strauta tērcītes urdzēšana, tur var pat traukus mazgāt, pēc tam tikai jāizlej daži kurkuļi.



Kanjona spraugā, tieši vidū, iekāries mēness. No oglēm izrušinām kartupeļus ar ķiplociņu, mmm... Es atkal esmu laimīga.



Kazu ēdienkarte, Kanjonings un Kul-tūristi

Mostamies agri, jo šodien paredzēts iziet Snake Gorge kanjona garo variantu. Māris meklē savas krosenes, ko pa nakti atstājis žāvēties uz telts. Uz telts to nav!? Vēja tālāk aizpūstas arī nav! Kājās arī nav! Ir tikai divas versijas par to nākotni. Pirmā: kāds arābs ar tām turpmāk sitīs lielos vārtus, bet atrakstītajā īsziņā Jurģis kategoriski noraida iespēju, ka arābi varētu zagt, viņš saka, ka varot mierīgi atstāt uz ielas mašīnu ar atslēgu aizdedzē. Tātad atliek otra versija: krosenes apēdusi kaza. Aizdomas krīt uz vienu melnbaltu ragaini, kas dažus soļus tālāk, bārdu purinādama, plosa kartona kārbu un gremo celofāna maisiņu.



Jurģis vēl piemetina, ka kazas kāpjot pat uz koku paēnā atstātām mašīnām un noskrāpējot visu krāsu, lai tikai pie kāda zaļāka zariņa tiktu. Kaza tomēr neatzīstas, tāpēc izmeklēšanu neturpinām, sakrāmējam mantas un uz kanjonu prom!

Nopētām, vai debesīs neredz mākoņus, jo esam brīdināti, ka lietus laikā no kanjona dzīvam neizkļūt, ūdens līmenis ceļas ātri un nežēlīgi. Snake Gorge kanjonam ir divi zari, kas saplūst kopā. Mēs izvēlamies iet pa garāko. Iesākums tāds mierīgs: daži akmeņi, klinšu siena... Ātri pienākam pie pirmā slapjuma; tas labi, izbrienot to līdz kaklam, drēbes slapjas, un vairs par sausām kājām vai mugursomas saudzēšanu nav jāuztraucas. Arī pirmā (un šoreiz vienīgā) virves likšana lietā pienāk drīz. Kristaps ieģērbj klints bluķi virvē un pirmais laižas lejā, mēs sekojam.



"Leja" vēl nebūt nav pati leja, jo tālāk jāsper solis pāri klints malai un jālec ūdenī. Noriju savas mazās slapjās bailītes, ievelku plaušās dažus litrus gaisa, aizskaitu līdz... pieņemsim, līdz divi, un plunkšķ! Dīvaini, bet pēc brīža jūtu, ka ūdens mani ceļ augšup! Es uzpeldu! Ar atvieglojumu secinu, ka dienvidu augļi un kuskus laikam būs ar gāzi vēderu tā uzpūtuši, ka noslīkt nav iespējams. Pārpeldu pirmo "baseinu", nosēžos uz akmens un skatos, kā Kristaps pūlas izpiņķēt un izvilkt virvi. Nolaišanās trajektorija gājusi ap stūri, līdz ar to pakāpties nākas augstu.



Tālāk četras aizraujošas stundas brienam, lienam, lecam, kāpjam, peldam, spiedzam. Klints bluķi ūdens nopulēti jo gludi, vietām saulē izbalojuši balti, citur saglabājuši drūmi tumšo toni . Gar kanjona sienām pārdesmit metru augstumā var redzēt atzīmes – koku sanesumus un līnijas, ko atstājis ūdens lietavu laikā. Kad pārņēmis nogurums vai drēgnumiņš, sildīdamies atguļamies uz lielajiem akmeņiem kā pirts lāvām.



Peldēt sanāk diezgan daudz, labi, ka tuvumā ir Māra muskuļotā roka, kas glābj no panikas brīžos, kad kārtējā "baseina" krasts vēl tālu.



Vietām kanjons ir plašs un augsts, bet dažuviet klinšu siena virs galvas sakļaujas tā, ka tik tikko pleci iziet cauri.



Uzreiz pēc kanjonu sazarojuma, vietas, kur satiekas Snake Gorge garā un īsā "versija", sienas atkāpjas, bet virs galvas savelkas klinšu jumts, un iepeldam tumšā alā ar teiksmainiem notecējumiem no griestiem, ko apspīd blāva gaisma tālumā. Sajūta kā pasaku pilī, kur tūdaļ sāksies Neptūna balle.



Pasaka ir ar laimīgām beigām, pamazām virs galvas atkal ieraugām debesis, vēl vairāki līkumi ar rāpšanos un peldēšanu un tālumā jau redzama veģetācija un dzirdamas putnu balsis. Esmu slapja, piekususi, izsalkusi un laimīga.

Iznākt no kanjona nesteidzamies, jo zinām, ka mūs gaida 10 km garš putekļains ceļš kalnup līdz savam džipam. Kamēr saulē žāvējamies, pie kanjona izejas piebrauc divi desmiti baltu džipu, un laukā izveļas kulturāli ģērbti tūristi (kultūristi). Skatīšot dižo kanjonu. Nesaprotam, ko viņi no šīs puses un sausām kājām grib ieraudzīt, bet ļoti labi. Kamēr viņi bauda kultūru, mēs esam pierunājuši divus viņu pavadoņus, īstenus arābus, mūs aizvest līdz mūsu mašīnai. Arābi ir laipni, naudu neņem, un pat ir dzirdējuši par Latviju. (Pie tam, viens no viņiem pēkšņi saka, ka pazīstot kādu latvieti...!? Strādājot Muskatā. Inženieris. :) Un sauc viņu ... Jurģis! Pasaule ir maza!)

Pēc nelielas atpūtas un ieturēšanās dodamies un mūsu nākošo ceļamērķi. Šo nakti pavadīsim labu gabalu virs jūras līmeņa. Atklājam, ka Omānā var būt arī vēsi. Tiklīdz noiet saule, vietā stājas mēness, bet nesilda nemaz. Tas jums, latvieši, nav vis Čaka "mēness dzeltēns kā sviests", tas ir arābu baltais, turklāt uz mutes apvēlies.



Kāpiens Sauleskalnā, Kadiķbabi un Kola

Jurģis ir mūs sakārdinājis ar stāstu par savu Jaungada gājienu uz augstāko Omānas kalnu Jebel Sham. "Jebel" arābu valodā nozīmē "kalns", "sham" – "saule". Tātad kāpsim Sauleskalnā. Arābijas pussalas Sauleskalns ir nepilnus 3000 metrus tuvāk Saulei par savu vārda brāli Latvijā. Ceļamies vēl pirms pirmajiem saules stariem, jo jāiet taču uz virsotni! Kristapam ir jauna spēļmantiņa – GPS, viņš kā mazais zaķītis cilpo pa priekšu, ceļu iezīmēdams. Es esmu aizlikusi aiz auss Jurģa stāstu, ka viņi gājuši 2 dienas, un uz modernām tehnoloģijām nepaļaudamās nemaz, sabēdzinu kabatās krājumus nebaltām stundām (ja nu jānakšņo?), iedarbinu lēno izturīgo režīmu un sekoju. Piesardzība izrādās lieka, jo Kristaps vienkārši izvēlējies citu maršrutu, pa taisno, pēc azimuta, pa lielām akmeņu plāksnēm un mazām ēzeļu iestaigātām taciņām. Cik nākas satikt ēzeļus, viņi tikai pa pāriem šais kalnos staigā, pa gabalu pēc divgalvainā Grūdmūsvelcjūs izskatās. Kāpjot nonākam plato, kas ir Omānas Lielā kanjona daļa, malā. Zem mums teju vai kilometru augsta stāva siena, kārtaina un vilinoša kā lauku kāzu torte. Ak, ja būtu spārni... Freidisko sajūtu vietā šoreiz milzīga cieņa pret Dabas varenību.



Kāpjam augstāk, vēl augstāk, elpa arvien seklāka, sirds straujāka, vēl mazliet, lūk, jau redzams, tūliņ būsim... Nē, tur nedrīkst, armijas pārstāvis, piebraucis ar apvidus auto, smilšu krāsas kamuflāžā un ar vietējiem raksturīgo turbānā satīto galvassegu uz galvas, paskaidro, ka uz īsto Jebel Sham virsotni mēs pat skatīties nedrīkstam, jo viņiem tur militāri stratēģisks objekts uzbūvēts. (Lokators? Radaru stacija?) Lai mēs ejot 100 metrus tālāk uz 10 metrus zemāku skatu vietu fotografēties. Neesam godkārīgi un paklausām.



Atpakaļ paejam gabaliņu pa uz militāro objektu vedošo ceļu, Kristapam garlaicīgi, un viņā atmostas mākslinieks, viņš ķer kadrā ēzeļus, citviet uzdzen vēl augstāk kokā vecu āzi, nākamajā krūmā aprunājas ar tikko dzimušu jēriņu.



Kad ceļš aizgriežas prom, ejam tālāk pa kādu mazu sausu wadi kanjonu. Tajā visi akmeņi tēraudpelēkā, vietumis pat koši zilā krāsā. Tie kontrastē ar dzeltenajiem māliem un smiltīm, kurus vietumis atsegušas lietus ūdens straumes.



Spēlēju ar sevi "Augstāk par zemi" , lēkājot no viena akmens uz otru. Kristaps jau sapņo, kā šiem kanjoniem sacīkšu režīmā cauri "izdzīt" vairāk latviešu. Ideāla vieta piedzīvojumu sacīkstēm! Ja man būtu jāpiedalās, es savā komandā noteikti ņemtu kādu kazu, ja vien ķiveri viņai varētu galvā uzstīvēt... Kanjona vidū saauguši daži koki, tādi kā baobabu un kadiķu krustojums (kadiķbabi), tie dzīves laikā griezušies par grādiem 36000.



Lai arī kanjons mūs glābis no tiešas saules, pie mašīnas nonākam noputējuši viegli pelēki un sviedros izmirkuši. Lielāko baudu sagādā kaste ar ledu, tajā vēl patvērušies dažas atspirdzinošas Pepsi bundžas (CocaCola šo valsti nav spējusi ieņemt). Pirmajā dienā nezinājām, ka ledu var nopirkt kā sasaldētu ūdens pudeli, ko vēlāk atkusušu izdzert, un pirkām ledu maisiņos. Tagad kaste līdz pusei pilna ar izkusušo ledus ūdeni; bet mēs esam saimnieciski – izmantojam to ūdens procedūrām. Kas to būtu domājis, ka kāju mazgāšana aukstā ūdenī spēj darīt cilvēku tik laimīgu! Katra diena Omānā ir atšķirīga, pārsteigumu, bailīšu un brīnumu pilna, un tik daudz ko var darīt pirmo reizi! Protams, ka par to esmu laimīga.

Kungu ceļš, Kafija ar datelēm un Kleitas

Sauleskalnā uzkāpts, braucam skatīt citas vietas. Ar savu džipu izbraucam grandiozu kanjonu, šaurais grumbuļainais wadi iet kilometriem tālu, sānos atklādams vairāk kā puskilometru augstas klintis.



Gribot negribot, mēs piekopjam vienu no galvenajām tūristu izpriecām Omānā - 4x4 braukšana pa wadi vai citiem kalnu un tuksnešu ceļiem. Tā kā vajag nokļūt pāri kalnu grēdai, ilgi un grūti rāpjamies augšup pa šauru, akmeņainu ceļu, līkumojam kā serpentārijā, ātrums kā bruņurupučiem, un novērtējam, ka mums ir visjaudīgākais džips un visaukstasinīgākais šoferis Māris. Liekas, ka ceļš nebeigsies nekad; mazliet savādi šķiet vien tas, ka uz šaurā ceļa pretī neviens nebrauc. Kad esam uzsvempušies grēdas virsotnē, akmeņainais ceļš kā ar nazi nogriezts un lejup sākas melnummelns plats asfalts ar lielu skatu laukumu sānā.



Tagad saprotam vienvirziena kustības cēloni un ripinām kā kungi lepni lejā. Kā bērnībā uz tēva ceļgala: "Sik-sik-sik-sik - kundziņš jāj, opada-opada - čigāns jāj". Tikai biezie tūristu kundziņi tērē laiku, īrē džipus un mokās, braucot pa slikto kalna pusi, vietējie čigāni no otras pa asfaltu žiks! uzrullē augšā. Pa ceļam paņemam stopētāju. Uzzinām, ka vietējais vīrs strādā jaunuzceltā viesnīcā kalnainā tuksneša vidū, un katru dienu divas stundas kājām mēro ceļā no mājām uz darbu un divas atpakaļ. Tuvākā pilsēta no viņa ciemata agrāk esot bijusi 6 stundu attālumā, bet tagad sultāns uzbūvējis jaunu asfaltētu ceļu (šo te!), un pusstundas laikā varot līdz veikalam tikt. Jaunu ceļu būvēšanu un veco uzlabošanu redzam it visur Omānā. Buldozeri rosās pat ceļā uz ciemu augstu tuksneša kalnos, kur dzīvo vairs tikai divas ģimenes.

Mūsu satiktais vīrs ir īstens arābs – runīgs un viesmīlīgs, viņš uzaicina mūs pie sevis uz kafiju. Ar prieku un bijību pieņemam piedāvājumu. Iebraucam tukšā pagalmā, vīrs lepni rāda, ka viņš dzīvo tajā jaunajā baltajā mājā. Jaunā mājā ir vismaz metru augstākām sienām par veco māju un divreiz lielāka, mūris būs 6 reiz 6 metri vismaz. Turpat saimniecības ēka.



Blakus mājai palmu zariem aizklāta nojume, tajā zibenīgi zemē tiek izritināts paklājs, un visi sasēžamies. Nepaspējam pat attapties, kad nojumē ieslīd košā kleitā ģērbta sieviete ar termosu un milzīgu dateļu bļodu rokās, noliek to mājas saimnieka priekšā, bet pati apstājas pie ieejas, kur jau saradies pulks mazu bērneļu melniem matiem, melnām acīm un melnām, izbrīnā pavērtām mutēm. Saimnieks izskalo mazas krūzītes un salej visiem kafiju, pats uzmanīgi sekodams, vai kādam nav jau tukšs. Tad no lielās bļodas, kur dateles sakusušas vienveidīgā masā, ar savu roku paņem pikuci, ierastām kustībām tāpat ar vienu roku iztīra no kauliņiem un sniedz katram viesim. Jurģis mums ir stāstījis, ka dateles veicinot potenci, tāpēc ēdam dateļu pikas, cik spējam. Nieks par netīrām rokām, ja cienā no tīras sirds! Esmu laimīga.

Tieši tāpat pasniegtu kafiju un dateles vēlāk baudīsim arī citās mājās, atšķirsies tikai apkārt sapulcēto bērnu skaits un sieviešu kleitas. Lauku ciematos sievietes valkā ļoti skaistas, krāsainas un spožas garas kleitas virs garām biksēm, tādus pat lakatus.



Seja Omānā nav jāaizsedz, vien mati un rokas līdz pat pirkstiem. Ja Eiropas blondīnes to nedara, apcietinājums nedraud, tikai pie lielveikalu ieejas var nākties izdzirdēt tādus muļķīgus jautājumus kā: "Need a taxi?". Galvaspilsētā atšķirībā no krāsainajiem laukiem valda cita mode – tur sievietes staigā melnās kleitās un melnos lakatos. Tikai pa gabalu var šķist, ka visas sievietes izskatās vienādi melnas. Tuvumā redzams, ka melnās drēbes katrai savādāk rotātas, piedurknes izšūtas zeltā un pērlēs, lakati sasprausti tā, lai labāk sejas ovāls izceltos, jau tā izteiksmīgās acis tumši iekrāsotas, rotas šķind pa gabalu. Ļoti skaistas un greznas sievietes ar staltu stāju. Apsveru, ka nav nemaz slikti dzīvot sievietei islāma valstī, un varbūt ir vērts iet vīram dažus soļus aiz muguras, jo cita tradīcija nosaka arī to, ka vīram jāizpilda visas sievas iegribas greznoties. Ja sieva saka: "Gribu šo zelta rokassprādzi", tad vīram jāpērk! To visu mums Jurģis pastāsta, kad esam atkal atgriezušies pie viņa civilizācijā, kur varam būt laimīgi, apmierinot savas pamatvajadzības; vienam tā ir duša, citam internets.

Klints, Klints un Klints

Kristaps, Jurģis un Hamza (Jurģa draugs, alžīrietis) ir gatavi kāpt Franču pīlāru - kilometru augstu maršrutu uz lielākās klinšu sienas Jebel Misht.



Leģendas vēsta, ka pirmie kāpēji šo maršrutu gājuši 12 dienas, pārtiku viņiem pieveduši ar helikopteru, un kā atzinības zīmi par veiksmīgo kāpienu sultāns viņus ar helikopteru arī nocēlis no sienas augšas un savā pilī pa taisno uz svētku vakariņām aizvedis. Māris un es esam atbalsta komanda. Kad pustrijos naktī trīs vīri ar lukturīšiem iziet no teltīm, pavadām viņus un sākam gaidīt. Zinām, ka pieeja vien ir mērojama 500 augstuma metros, tos vīri veikuši līdz saullēktam, tāpēc pusstundu līdz gaismiņai klints piekājē vēl nosnauduši. Un tad 12 stundu darbs augšup. Kristaps gājis pirmais, ceļu meklēdams un drošināšanu ierīkodams. Par šīm divpadsmit stundām augšup un vēl tām četrām lejā lai stāsta paši gājēji.



Atbalsta grupa pa šo laiku ir izstaigājusi vecas kapenes, pakāpusies citā kalnā, paviesojusies citā arābu mājā. Neticami ātri - vēl šodien – atskan zvans, Kristapa balss: "Paklau, baigie s..." Tā, kas nu būs? Bet balss top šķelmīga un turpina: "Mēs esam uzkāpuši un nakšņot netaisāmies, būs jākāpj lejā". Fūū, atslābstam un braucam kalnam apkārt viņiem pretī. Jau satumsis, tāpēc labi var redzēt, kā trīs baltas gaismiņas kūleņo lejā. Piebraucam pa akmeņainu wadi džipu pie pakājes, kur izskatās taisnākā trajektorija, saklājam svētku vakariņas, iededzam sveces (lukturus), noorganizējam orķestri (arī te džips palīdz) un gaidām. Izrādās, ka ceļš lejup bijis ne mazāk grūts un bīstams, turklāt pašā lejā vēl trim lielām saulē sadedzinātu akmeņu kalnu pumpām pāri jātiek. Gaismiņas pēkšņi pazūd, arī balsis vairs nedzird. Pazūd gaisma arī mūsu džipā. Akumulatoram svētku uguņošanas bijis par daudz. Lieliski! Iestumt pret kalniņu lielo džipu taču būs tieši tas, ko atslodzei vēlēsies kāpēji pēc maršruta...? Tumsa un klusums apkārt kļūst biedējoši. Kur viņi palikuši? Māris iet meklēt. Labu gabalu sāņus, ceļmalā viņi bezspēkā zemē atslīguši. Nē, nē, viņi nav bez spēka, kad sapurina, vēl kust un runā, pat ēd un dzer. Visi ir laimīgi!



Kartings, Kūrorts un Kazas

Šodien mums būs pilnīga atpūtas diena! Vai tad nevar vienreiz atpūsties kā normāli cilvēki – pagulēt baseina malā, paplunčāties siltā ūdenī, pasauļoties? Kristapu šī ideja tā iedvesmo, ka viņš smiedamies pastumj malā Māri un tagad brauks pie stūres pats. Pēdējo reizi tas esot bijis pirms 10 gadiem, tikai nesaka, kur, varbūt kādā bērnu kartinga trasē? Bet būt ar džipu tuksnesī un nepamēģināt braukt – tādu izdevību nevar garām laist! Iedarbinām dzinēju, piesprādzējamies. Kustība atpakaļ, stop, stop! Tālākai virzībai traucē "pēkšņi izaudzis" krūms. Kustība uz priekšu, nu nekas, gandrīz kā fizikas grāmatā Brauns aprakstījis. Džipam diemžēl nav paredzētas kustības pa vertikāli augšup, līdz ar to pašreizējā autovadītāja stiprākā puse šoreiz paliek neizpausta. Video kamera Kristapa rokām tomēr vairāk klausa nekā džipa stūre...



Par laimi, Wadi Tanuf ir tepat netālu no Jebel Misht. Atstājam mašīnu ceļa galā. Pēc pusstundas gājiena pa karstu lielakmeņainu wadi, izdzirdam ūdenskritumam līdzīgas skaņas. Esam atraduši savu paradīzi, savu "turcijas" kūrortu.



Tik daudz koša zaļuma vienkopus līdz šim šajā tuksnešainajā apvidū nebijām redzējuši. Kanjonā tekošais ūdens izurbis klintī prāvus atklātos peldbaseinus, ūdens dzidrs un tīrs, baseina malas apaugušas ar zāli, puķēm, sūnām, papardēm, ūdenszālēm. Pa tām ūdens tek uz leju atpakaļ baseinā: "Pak-pak-pak..." Šīs skaņas tā atslābina, ka uzkavējamies šeit pusi dienas.



Kā "normāli cilvēki" peldamies, sauļojamies. Māris "makšķerē"; kad viņš saprot, ka sprīdi garās zivteles tomēr ir veiklākas par viņa plikajām rokām, pāriet uz zemūdens fotomedībām.



Kristaps nodarbojas ar mākslu – pierunājis pozēt sarkanās spāres... Pat mazgājam drēbes – kad ar piesviedrēto kreklu vairākas reizes ielec ūdenī, var uzskatīt to par tīru un izklāt uz akmens izvelēt. Līdz šim katru dienu Omānā man nācies darīt ko jaunu, bailīgu, iepriekš neapgūtu. Mierinu sevi, ka man vēl nav 40, tāpēc daudz ko atļauts nemācēt, sapurinu visu savu paštēlu un lūdzu zēnus, lai iemāca lekt ūdenī "uz galviņas". Abi ir izcili pedagogi, sirsnīgi un iejūtīgi, pacietīgi cenšas stāstīt un rādīt, rokām un kājām plātās, priekšā rāda un pat video treniņu veic.



Un pēc pirmā plunkšķa, ko veido mana vēdera saskare ar ūdeni, līdzjūtība viņu acīs ir patiesa, arī smiekli nāk no sirds. Kad gana ņurkots, atlaižamies uz siltajiem platajiem akmeņiem un nedarām neko. Esmu pilnīgi laimīga.

Tādus wadi, kas ieiet kanjonos un galā ir ūdens, Omānā redzam diezgan bieži. Lauku ciemati vēsturiski veidojušies tur, kur tuvumā no kalniem iztek ūdens. Senos ūdensvadus sauc falaj, mūsdienās tie vairs nav tikai klints sienā izcirstas rievas, kas papildinātas ar mālu klājumu, kas gadu simtiem ejot pārklājies ar kaļķakmens kārtu, bet kilometriem garas betonētas renes, kas augstu kalnos radušos un sakrājušos ūdeni savāc un novada uz ciemu. Ciematā no šī ūdensvada atiet zars uz katru saimniecību, pie mazdārziņa palmas tas beidzas. Viena falaj gaitu kādā dīkā dienā izsekojam.



Tas aizvijas gar klinti augšup pa šauro ieleju. Mūsu izziņas gars nesniedzas tālāk par baseinu ar dabīgu klinšu tramplīniem. Tur paliekam un skalojam savas putekļainās miesas, pārāk nebēdājot, ka mūsu sviedri varētu sabojāt ciemata ļaudīm tējas garšu, jo arī kazu spiras ūdensvadā to diez vai uzlabo.



Atpakaļceļā sastopam veselu kazu ganāmpulku, kuru dzen divas arābu sievietes. Viņas savus apavus kārtīgi salikušas pie falaj iztekas, jo basām kājām vieglāk tālāk rāpties, bet kazas izrāda apskaužamu līdzsvara sajūtu un, nagiem gar klinti knakšķot, vienādi ātri skrien gan uz priekšu, gan augšu. Ak, kaut es tā varētu!

Kāpas, Kamieļi un Klimberi

Līdz šim kalnaino tuksnesi esam redzējuši klinšainu, akmeņainu, brūni pelēku, ar sīkiem krūmiņiem un kazām. Te ir tik daudz skaista, tas ir apdzīvots un nemaz nelīdzinās filmās redzētajam tuksnesim, kurā bez smiltīm nekā nav. Tāpēc nolemjam doties uz Wahiba smiltāju, lai ļautu pēdām iegrimt klasiska tuksneša smiltīs. Meklējot īsto ceļu, saulrietu īstajā tuksnesī esam nokavējuši, atliek cerēt uz saullēktu.



Saulrieta skatu kompensējam ar vietējo saldumu iegādi tuksneša malas pēdējā ciematā. Tiklīdz beidzas asfalts un ceļš kļūst smilšains, pie mūsu mašīnas piesteidzas nez no kurienes uzradies beduīns un aicina sev sekot. Mēs atrunājamies, sakot, ka nevajag viņa naktsmājas, jo pašiem sava telts, viņš tomēr neatlaižas. Tikpat pēkšņi kā pirmais, no tuksneša tumsas iznirst otrs tāds pats vilinātājs. Stāv tagad katrs pie sava loga un pēc kārtas mārketē. Baidāmies jau, vai konkurenti nesāks mūsu dēļ plūkties un mēs, pa vidu atrazdamies, nedabūsim pa degunu visvairāk, bet nē, lai piespiestu mūs sev sekot, lietā liek tikai mutvārdu argumentus, piemēram, šādus: "Gud draiver in strīt, bad draiver in sands". Mēs ar Kristapu paliekam pie pārliecības, ka Māris ir vislabākais draivers pat Mēness krāteros, tāpēc griežam riņķī un bēgam no viesmīlīgajiem piedāvājumiem, pat gaisu no riepām nepaspējuši nolaist. Beidzot atrodam kādu mazākas nozīmes sānu ceļu, kas ved taisni tuksnesī.

Esam jau samierinājušies ar domu, ka nekādu tuksneša vientulību še neatrast, tāpēc izvirzām mērķi braukt tikai tik tālu, kamēr nakts tumšajās pamalēs neredz nevienu gaismiņu, un tur celt telti. Beidzot esam pilnīgā tumsā, gluži vieni tuksneša vidū. Ceļot telti, sākusies īsta smilšu vētra. Lai telti neaiznestu pa gaisu, liekam lietā palīgvirves cilpiņas un atsienam to pie džipa diskiem.



Pēc telts uzcelšanas pagājušas precīzi divas (!) minūtes, kad tumsu pāršķeļ gaismas stars, pie mums pietrauc džips, un vēl viens izpalīdzīgs beduīns piedāvā savu viesmīlību. Vai tiešām cilvēks pat tuksnesī nevar pabūt viens!? Smilšu vētra turpinās, salienam teltī, vakariņas neēduši, ārā gaudo vējš, un mani pārņem bažas, ka tik kāds orkāniņš nesavērpj mūs ar visu telti tādā pat spirālē kā wadi kanjonā redzēto kadiķbabu. Kad rītausmas modināta nemierīgā nakts iet uz beigām, telts piepūsta pilna ar smiltīm, mostamies, veram acis plati vaļā un ejam ķert tuksneša kāpās uzaustošo sauli.



Īsto tuksnesi dienasgaismā taču nemaz neesam redzējuši. Mārim tomēr vēl smiltis acīs, viņš prasa: "Kas tur tāds ārā ir?", Kristaps mierina: "Nekas sevišķs, tikai kāpas. Mazliet dzeltenākas un lielākas nekā Bolderājā..."



Gribu redzēt, kas būs aiz tās kāpas, kājas stieg līdz ceļiem, pāri tieku, un redzu, ka aiz šīs kāpas ir vēl viena kāpa, un tās – vēl viena un vēl viena. Tās vago tuksnesi paralēlās līnijās kā vecmāmiņas šatierī austais deķis.

Kad no kāpas paskatos lejup uz telts pusi, no turienes izdzirdu briesmīgas skaņas, tādus kā rēcienus, kā māvienus - brhāē - , un pa gabalu redzu vien brūngani pelēku dzīvnieku siluetus. Vai tiešām lauvas šajā vietā? Neviens par tām nav brīdinājis. Tā kā krēpes saskatīt nevaru, ziņkārība uzvar vēlmi palikt drošībā, un slidinos pa smiltīm lejup, līdz saprotu, ka skaņas rada klaiņojošie dromedāri. Zēni jau sākuši sarunas ar tiem.



Savukārt pie telts atkal apstājusies mašīna, šoreiz tā pilna ar beduīnu sievietēm un bērniem, sievietes izber smiltīs pašaustas rokassprādzes un citus niekus. Tirdzniecība tuksnesī kaulēšanos nepazīst, jo ar svešvalodu un aritmētiku sievietēm grūti, septiņām naudiņām līdzi skaita uz pirkstiem, pie tam vairāk kārt...



Bet nu jau gana. Esam pārliecinājušies savām acīm, ka tuksnesī tiešām nekā nav. Nekā dvēselei. Izņemot vienu neticami zaļu sukulentu.



Esmu laimīga, no tuksneša aizbēgusi.

Atkal atgriežamies civilizācijā. Pēdējā diena, drīz lidmašīna vedīs mūs atpakaļ pie ledus un dubļiem. Jurģis ir saaicinājis visus savus draugus klimberus uz svētku vakarēšanu par godu kāpienam Jebel Misht. Kāpēji ir no dažādām valstīm, gan nopietni vīri, gan jaunas meitenes. Neviens savā starpā neplēšas un par citu veiksmēm stāsta ar tādu lepnumu kā par savām. Man ir iespēja redzēt dzīvu cilvēku, kurš kāpj 8c! Nav nekāds monstrs - kalsns zēns ar rudu matu ērkuli, kurš nekad neesot skaldījis ledu; Kristaps apsolās viņam to iemācīt. Vakariņas vienkāršas, lielveikala kafejnīcā; vieta dara laimīgus mūsu divus pleibojus, kuri spīdošām acīm beidzot var doties iepirkties. Izrādās, ka arī vīriešiem "G" punkts ir vārda "shopping" beigās.

Kopsavilkums par "K"

Kas dara laimīgu latviešu sievieti, kam vēl nav 40?
"3 K", protams!
Kuri no daudzajiem "K" ir īstie?
Omāna nav Vācija, un klasiskās triādes vietā būs: klintis, kanjonings un ... (piedod jel, K-K-Kristap, man, nepateicīgajai!) ... un kazas. Nākamajā dzīvē es noteikti gribētu būt kaza. Īsta kalnu kaza. Tāda, kas viegli uzskrien pa stāvu klints sienu, graciozi atspiezdamās ar paceles spilventiņiem pret silto akmeni. Vienīgi tos celofāna maisiņus negribētu ēst. Kāpt – to gan. Tik daudz visa kā cita bija Omānā jāizgaršo, ka kāpšanas pīrāgs palika tik tikko aizkosts. Vēl neizbaudīti daudzi sektori, atklātas plašum plašās bolderinga iespējas, vien ap ausu galam dzirdēts par deep water soloing...

Atceroties klasiķi, kurš mierināja cilvēci, ka visas grāmatas neizlasīt, samierināmies, ka arī Omānā visur vienā reizē neuzkāpt. Tāpat visus Omānas piedzīvojumus vienā reizē nepiedzīvot. Citai reizei paliek lielās pazemes alas, kurās Ēģiptes piramīdu varot paslēpt, oldējēji bruņurupuči, dejojošie delfīni, vēl kāds ducis kanjonu, džungļi, okeāns un klintis, kurās kāpt, kāpt, kāpt... Varbūt tā kaza "Pērkona" dziesmā ir no Omānas?

"Bija silta Dieva diena, un uz zemes bija jauki.
Bet kaza kāpa debesīs.
Cik reizes Dievs nogrūda, tik reizes kaza atkal kāpa.
Arāji apstājās,
Laiks apstājās,
Kaza kāpa.
Simts gadu pagāja,
Tūkstoš pagāja,
Kāpa.

Tas ir tas piemineklis.
Re, kur kāpj debesīs
!"




www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija" skatāma plaša šī ceļojuma foto galerija.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv