Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Sardīnijas piezīmes (30.04.-15.05.2009.)

Autors: Ilze Kronberga [ AUTORE?]
Foto: Ilze Kronberga, Baiba Močāne, Kaspars Vārpiņš, Valdis Vanags, Kristaps Liepiņš, Kristaps Miders
2009. gada jūnijs, Rīga

Pa dažādiem ceļiem un neceļiem – kāds nokavējot savu reisu un tajā pašā dienā pērkot jaunas biļetes uz nākamo, kāds satiekot Berlīnes reisā savā vietā sēžam kādu, kurš ar šo pašu lidmašīnu vēlas nokļūt Tallinā, kāds ar kuģīti no Romas kopā ar nejauši satiktu dārglietu tirgoni no Bangladešas – Sardīnijā esam nokļuvuši kopskaitā divdesmit seši piedzīvojumus alkstoši tautieši.

Visi bijām vienuviet, visi baudījām vienu sauli, vienas klintis, vienu jūru... vienu, bet tomēr katrs citādu. Daudz kur izjutām to vienādi, bet tajā pašā laikā tik dažādi, tādēļ stāsts par to ir katram savs. Šeit viens no tiem.

Sestdiena

Šodien pirmā piektās "Kalnu Grupas" Sardīnijas izbrauciena klinšu kāpšanas diena. Esam neticamā dabas veidotā amfiteātrī - Budinetto sektorā, netālu no Cala Gonone pilsētiņas. Vakar nedaudz "pataustījām" klintis nelielā pirmās dienas izgājienā, bet tā pa īstam kāpsim tikai šodien. Kopā virves uzliktas deviņiem maršrutiem, trīs no tiem - garās virves (60 vai 60 m, tātad, augstums virs 30 metriem). Uzdevums - izkāpt sešus maršrutus.



Kopā ar saviem sasaites biedriem Ediju un Jāni sākam ar garajiem maršrutiem. Pavisam drīz Jānis jau mēģina kāpt ar apakšējo drošināšanu, bet mēs ar Ediju gan vēl tik ar augšējo – kā nekā, šī ir tikai pirmā iepazīšanās ar īstām klintīm. Nav ko forsēt. Rīt atkal nāksim uz šo sektoru un tad arī kāpiens ar apakšējo drošināšanu nekur neizpaliks.

Pēc kāpšanas lieliska atspirdzināšanās jūrā, izbrīnītu vietējo skatienu pavadībā. Viņiem vēl ziema. :)

LAT:FRA 7:1 - SMS reportāžas no pasaules čempionāta hokejā - manas Sardīnijas neatņemama sastāvdaļa.

Svētdiena

Šodien atkal kāpjam amfiteātrī. No rīta gan vēl stīvums kaulos, bet saprašana par to, kā tik uz augšu, jau citu izjūtu līmenī. Kristaps paziņo, ka šodien visiem jākāpj (vismaz jāmēģina) ar apakšējo drošināšanu. Jānis šo "triku" jau izveicis vakar, bet mēs ar Ediju gan vēl ne, tādēļ dodamies uz Pinocchio maršrutu izmēģināt atsaišu un virves iekabināšanas mākslu. Par maršruta sarežģītību visu izsaka tā nosaukums, bet pirmās pārliecības gūšanai tas pašā laikā.

Nākamos "lielos" maršrutus gan vēl izkāpju ar augšējo drošināšanu un mēģinu saņemties kāpienam ar apakšējo. Drīz vien saprotu, ka gatavāka vairs nekļūšu un jākāpj vien ir. Sirsniņa gan nedaudz trīc. Izvēlos ķerties pie lietas pa nopietno un ņemu garo maršrutu, kur vakar nācās pacīnīties pāri klints "pierītei". Sākums aiziet labi. Pāri "pierītei" nākas pasvīst, bet veiksmīgi izdodas tikt pāri. Izjūtu gamma pavisam cita, nekā kāpjot ar augšējo drošināšanu. Uz beigām labas aizķeres īsti atrast neizdodas. Esmu tā koncentrējusies, lai nokļūtu "drošākā" vietā, ka "paskrienu" garām stacijai. Seko sakliegšanās ar lejā esošajiem un paiet tīri labs brīdis, kamēr atrodu staciju kādus metrus divus zemāk, tieši virs pēdējā āķa. Nolaižoties lejā, mute sausa, mugura slapja. :) Kā iztiecās Kristaps M.: "Kāpju ar augšējo, tādas ručkas – baigi forši! Kāpju uzriez to pašu maršrutu ar apakšējo – nez kur visas aizķeres pazudušas?!?"

Mājupceļā neiztrūkstošajai peldei un saldējumam pievienojas oļu procedūras.





Vakarā barters ar puišu namiņu – mēs dodam produktus, viņi gatavo vakariņas.

LAT:RUS 1:6

Pirmdiena

Puiši gatavo arī brokastis. Tik bagātīgi ēdušas vēl nebijām. Vienojamies, ka turpmāk kooperēsimies ar puišu namiņu, kurā mīt Jānis, Gariņš un Valdis, un gatavosim pārmaiņus.

Šoreiz izejam 7:50 un dodamies uz sektoru Ninna Nanna. Kāpsim garos piecinieku un sešinieku maršrutus. Ejot skats fantastisks! Šoreiz kāpums nav tik stāvs, tāpēc var nesteidzīgi baudīt apkārtni. Labajā pusē krauja un jūra, kreisajā – klints. Pāri ceļam lēkā kalnu kazas.



Šodienas uzdevums: kāpt uz maksimālo spēju robežas un vēl vairāk, jo rīt nosacīta brīvdiena. Uzdevumu izpildīt izdodas – uz maksimumu nocīnu divus maršrutus. Pirmajam cīņa sanāk izejot no plaukta kādu gabaliņu pāri maršruta vidum. Tur jātaisa akrobāta cienīga stiepšanās kustība un jādabū labā kāja uz mazas plaisiņas. Aizķeres tikai vienai rokai. Kāja stipri protestē (raksta autore nesen sportojot guvusi nopietnu kājas traumu, kurai drīz būs nepieciešama ne mazāk nopietna operācija, red.). Ar sirsnīgiem vārdiem beigās tomēr izdodas tikt laukā no plaukta uz sienas un tad jau saguruši trīcošām kājām tālāk līdz augšai.

Otrā dienas lielā cīņa maršrutā, par kuru apraksts vēsta, ka sākums esot tricky. Tā arī ir - šeit galvenais uzdevums atrauties no zemes un tikt pāri pirmajai "pierītei". Cīnos. Raujos. Cīnos. Raujos. Un atkal. Un vēlreiz. Pirksti jēli. Padomdevēju bariņš jau kļuvis manāmi lielāks, spēka manāmi mazāk. Pēc brīža atnāk Kristaps un ierāda pāris aizķeres un kustības. Kā par spīti viena no aizķerēm "nepareizajai" kājai. Bet variantu nav – izaicinājums pārāk liels. Saņemu spēkus, sakožu zobus un izdodas! Prieks neaprakstāms!!! Lai gan maršruts tālāk manāmi vieglāks, daudz labu aizķeru, cīņa ar sevi turpinās – vēl dažas reizes jāizspiežas uz "nepareizās" kājas. Pēc vienas izspiešanās sametas pavisam šķērmi un gribas mest mieru, bet spītība ņem virsroku – ja izdevās izcīnīt sākumu, tad šeit nu gan nepadošos. Sasniedzot staciju, izjūtas fantastiskas! Ir!!!




Aizķeres dalām brālīgi

Rīta uzstādījumu kāpt uz maksimumu izpildījuši praktiski visi. Gandarījums liels. Jautru prātu dodamies lejup un te nāk mācība, ka uzmanību nevar atslābināt ne uz mirkli – uz stāvās noejas takas Valda nejauši izkustināts paprāvs akmens no aizmugures uztriecas uz kājas un iespiež to starp vēl vienu akmeni. Gar acīm nolec zvaigznes un ceļi saļogās. Au! Atvieglota nopūta, ka salauzts nekas nav, tādēļ otras potītes uzaugšana uz jau esošās šķiet gana viegli saārstējama.

Šovakar gatavo meiteņu namiņš. Mēs ar Baibu šturmējam veikalu un grozā iekrīt arī tiramisu. Vakarā tējas dzeršana pie "Siekalniekiem" un dalīšanās iespaidos. Vēl viena lieliska diena!

Otrdiena

Šodien apgūsim naturālo (tradicionālo) drošināšanu un drošināšanas staciju izveidi. Līdzi ņemam visu iepriekš ņemto un vēl visus "grabuļus". Somas svars būtiski pieaug. Piegājiens arī tāds "jauks". Sanāk bišku iesvīst. :)

Diena izvēršas fantastiska! Ieliktņu ķeksēšana un frendu likšana ir patiesi aizraujoša, bet pirmās patstāvīgās stacijas izveide manāmi lielākā augstumā nekā iepriekš Slokas dzirnavās ir patiess izaicinājums. Kristaps noraujas ne pa jokam, apskraidot un pārbaudot mūsu visu meistarojumus, un pierāda, ka pa klintīm spriņģo ne sliktāk par kalnu kazām. Pat bez klinšu kurpēm.


Kāpiens bez liekām ekstrām :)

Trešdiena

Šodien dodamies uz jaunu sektoru pretējā virzienā gar jūru. Šoreiz piegājiens ir patiesa bauda – nekādu lielu kāpumu. Ejam gar jūru, vietām lēkājam pa akmeņiem un spējam tik priecāties par skatiem. Tā vien gribas uzsūkt šo fantastiku ar katru ķermeņa šūniņu!



Šodien kāpjam pa dzeltenīgu marmoru. Klints ir pilnīgi citāda – bez tik asām un "stabilām" aizķerēm un vietām pat ļoti slidena. Tāda sajūta, ka ar šur tur ziepēm nozieķēts, bet vietām tās mijas ar asiem sāls kristāliem.

Pirmo kāpju 6a maršrutu, kas pāriet 6b. Tieku līdz atslēgas vietai – 6b robežai. Te jāizkāpj no neliela, slidena plauktiņa. Raujos reizes piecas. Beigās jau liekas, ka tūlīt, tūlīt jau būs, bet atkal nekā – pirkstus rauj krampjos, vairs nepietiek spēka. Maršruts paliek pusiziets. Žēl, bet pārmest sev neko nevaru, zinu, ka cīnījos līdz galam. Varbūt nākamreiz.

Kristaps iepriekšējā vakarā brīdināja, ka šeit būs daži "bulciņu" maršruti – to sākumu pavadot teksti: "Kāpēc es ēdu tās bulciņas?!?!" :) Kā reiz kādu no tiem iekāriens pamēģināt. Piesolītā "bulciņu" vieta ir gana interesanta, bet īpašas problēmas nesagādā. Izdodas aizsniegt labas aizķeres un tad jau tikai pievilkšanās jautājums, taču iestrēgt sanāk sekojošajā posmā. Tāda interesanta vieta, kājas uzlikt ir kur, bet rokām aizķeres atrast neizdodas. Lai tiktu augstāk, jāizspiežas uz kājas, līdzsvaru turot, ar rokām tikai atbalstoties pret klinti bez aizķerēm. Kā par spīti augstākā izspiešanās sanāk uz "nepareizās" kājas. Labu laiku meklēju citus variantus, bet nekādu gana stabilu alternatīvu atbalsta punktu atrast neizdodas. Ievelku elpu, sakožu zobus un ar skaļiem "mīļvārdiņiem" uz lūpām spiežos. Ir! Bet jūtu, ka labi nebūs... Tā arī ir. Līdz maršruta galam vēl uzkāpju, bet pēc tā gribot, negribot jāņem pauzīte.

Lecu skatīties, kā tauta izpildās uz cita 6b. Maršrutā plaisa, kurā pats var ielīst pilnā augumā. Iznešanās eleganta! Ir ko redzēt un arī dzirdēt. :) Mareks ielien plaisā nedaudz par tālu un ieķīlējas tā, ka gan kājas, gan rokas var palaist vaļā un ārā nekrīt. Vērotājiem jautrība liela! Nez’, kā pašam Marekam? :) Šī plaisa kļūst arī par Signes lielo cīņu, kura gala beigās godam tiek izcīnīta.



Pusdienpauzē dodamies atsvaidzināties jūrā un izložņāt lielos akmeņu krāvumus no jūras puses. Skati fantastiski!

Pēcāk izkāpju vēl divus interesantus maršrutiņus un tad jau laiks doties. Vēl plānā peldējums nelielā jūras piekrastes alā un lēkšana no ~5m augsta klints bluķa. Lielisks pasākums! Dzidrais ūdens noņem vismaz pāris metrus no augstuma, tādēļ baiļu nav nemaz. Prasās kaut kas augstāks.

Vakarā, protams, saldējums un gandrīz pilnmēness vērošana uz mola. Un atkal ir sakaisti!

Nākamā diena

Šis ir tas ceļojuma punkts, kad jāiespringst, lai saprastu, kas par dienu. Bet iespringt par šādu, konkrētajā mirklī nebūtisku, sīkumu nu it nemaz negribas. Un kāda gan starpība, kas šodien par dienu? Svarīgi vien tas, ka plānā atkal kaut kas jauns un piedzīvojumus daudzsološs. Šoreiz – klinšu alpīnisms.

Kāpjam sasaitē pa trīs iepriekš neapstrādātus maršrutus (bez stacionāriem drošināšanas āķiem, red.). Paši liekam drošināšanu, veidojam stacijas. Lai arī pieredzējušiem kāpējiem šie būtu tādi "Siekalnieku" maršruti vien, mums ar to ir gana, lai vietām noķertu adrenalīnu. Pirmo reizi pa īstam. Atbildība liela, tādēļ temps lēns – atbilstošākā izmēra ieliktņi tiek piemeklēti ar lielu rūpību un patiesu atbildību. Edijs savu staciju ierīkojis īstā ligzdā! Mums ar Jāni jāsēž kuplos lakstos. Ssstrazds!!! :)





Kopā pievarētas četras virves (vienas "virves" attālums ir ~45-50 m, red.). Seko nolaišanās pa 50 m virvi un pastāvs nokāpiens. Tas negaidīti izvēršas par dienas lielāko pārbaudījumu. Ilgstoša cilpošana pa tik slīpu virsmu atsaucas uz celi. Patīkami pārsteidz puiši – džentelmeņi tomēr vēl pastāv! Smagā soma tiek atņemta un aizgādāta līdz pašam namiņam. :) Vēlreiz lielumlielais paldies Mikijam un Gariņam!

Vakariņās soļanka un saldējums.

LAT:CAN 2:4 Esam 7. vietā!!!

Sekojošā diena

Ir izvēles iespēja – doties uz neietu sporta maršrutu sektoru (Poltrana), vai patstāvīgi iziet kādu klinšu alpīnisma maršrutu vakardienas sektorā. Baiba, Valdis un "Siekalnieku" sasaite dodas knibināties ar ieliktņiem un frendiem, bet pārējie uz sporta maršrutiem. Mums ar Jāni un Ediju ir doma paspēt izpildīties abos piedāvātajos veidos. No rīta dodamies kopā ar Kristapu uz Poltranu. Kopā izkāpju trīs maršrutus, tostarp vienu 5nieku ar apakšējo un pirmo virvi no "Deutsch Wall". Kristaps šodien jūtas "garlaikots" ar mūsu kāpšanas tempiem. Aizvien biežāk izskan teksts: "Šo’dena ludzu!!!", līdz viņš nolemj mums nodemonstrēt, kā jākāpj piecinieku maršruti ar augšējo drošināšanu. Maršruts tiek uzskriets vārda tiešajā nozīmē. Trīs reizes pēc kārtas. Acīm redzamais, neticamais! Sāk spēcīgāk klauvēt mazvērtības kompleksi. :)

Noskatījušies "izrādi", ar Jāni un Ediju dodamies uz "knibuļu pasākumu". Nolemjam iet vakardienas "Siekalnieku" maršrutu pa kalna vidējo kori. Jānis dodas pirmais. Kopā četras virves, katra no tām ar stacijas izveidi prasa ~1-1,5 stundu. Šodienas maršruts manāmi grūtāks par vakar ieto. Katrs no mums pārmaiņus iet pirmais un katram gadās kāda vieta, kur iespringt. Ir arī vietas, kur paliek stipri jocīgi ap dūšu – soma velk uz leju un top skaidrs, ka noraušanās ir reāla iespēja un krist var stipri zemu. Ieliktņus jāliek pārliecinoši!



Pirmajā stacijā redzam, kā kalnu atstāj "Siekalnieki", otrajā - kā mājup dodas grupa no Poltranas sektora. Ap 18:30 esam sasnieguši savu virsotni. Seko 50 m nolaišanās, kas izjūtu ziņā ir manāmi citāda kā vakar, jo virvi nav stiprinājis Kristaps – puiši īsti džentelmeniski ļauj virvi stiprināt pašai un laisties lejā pirmajai, baudot virves izpiņķerēšanas priekus.

Tālāk mājupceļš pa kalnu kazu maršrutu un kempingā ierodamies līdz ar krēslas iestāšanos, kā reiz tik ar nelielu nokavēšanos paspējot uz vakara sapulci. Tiekam sagaidīti ar ovācijām. :)

Šis ir "Siekalnieku" un vēl kāda bariņa pēdējais vakars. Seko kopgalds ar "burku", par ko šoreiz kalpo katliņš, vīns un vispārējā miera traucēšana. Ak, šie neprātīgie ārvalstnieki!

"Siekalnieki" iesiluši pamatīgi un seko došanās pilsētas ielās. Jānis tiek pārķerts, tīrot zobus, un arī iekļauts pilsētas ekspedīcijā...

"Siekalnieku" izlidošanas diena

Lidmašīna 9:45. Ceļš līdz Olbijai prasa apmēram stundu un divdesmit minūtes. Transfērs sarunāts uz 7:00. Tas neierodas! Šoferis kaut ko pārsvinējies. Pēc pamatīgas iespringšanas no Cala Gonone mūsējiem izdodas startēt 8:20. No jauna dabūtais buss lidojis uz 160 km/h. Brīžiem licies, ka lidmašīnu nemaz nevajadzēs, jo busiņš pats gaisā pacelsies. Gala rezultātā check-in nokavēts, bet lidmašīnā tikt izdevies.

Tā kā Kristaps aizņemts ar transfēra (pār)kārtošanas jautājumiem, uz šodienas kāpiena vietu Cala Fuili dodamies paši. Visiem neliels sagurums, bet piegājiens ļoti patīkams – pa šoseju gar jūru apmēram 4 km. Šosejas tālākajā posmā akmeņu nogruvums un satiksme slēgta. Pavisam drīz jau esam pie jūras. Laiski atlaižamies un baudām skatu. Šodien uz kāpšanu neviens tik nasks kā iepriekš nav, bet saņemamies un dodamies izvērtēt iespējas. Viens no sektoriem kā radīts, lai bez lielas iespringšanas atstrādātu kāpšanu ar apakšējo drošināšanu. To arī daru. Tiek izkāpts arī 5č jeb čūskas maršruts. Izjūtas diezgan dīvainas, kad, stiepjoties pēc noskatītās aizķeres, no blakus plauktiņa pretī izslienas čūska... Kādu laiku viena uz otru skatāmies un abas nolemjam miermīlīgi līdzāspastāvēt. Es nekāpju uz aizņemtā plauktiņa, bet viņa tur arī mierīgi paliek, atvēlot kāpējiem pārējo klints sienu.


Maršruts 5č

Otrs šodienas sektors ir nedaudz tālāk pie pašas jūras, vienkārši nereāli skaistā vietā. Šeit ķeros pie sešinieka maršruta. Tieku gandrīz līdz pusei, kad sānu kustībā izlec celis. Raujos ar tīri labu pendeli (svārstu, red.). Mēģinu, tur pat karājoties, iestellēt celi atpakaļ un turpināt kāpt. Izdodas, bet atslēgas kustībā rezultāts tāds pats. Atkal raujos. Atkārtoju "procedūras" un mēģinu kāpt atkal. Rezultāts identisks. Atkal šūpojos virvē. Ar to arī mani šīsdienas kāpieni diemžēl beigušies...

Vieta patiešām nereāli skaista! Baudu skatus. Kristaps izpildās ar negatīva bolderingu tieši virs ūdens un procesā "iestāda" saulesbrilles.



Atpakaļceļā sarunas ar Valdi par kajakiem. Eh, kā šo arī gribētos tā sirsnīgi izmēģināt!!!

Protams, seko vakara saldējums un pilnmēness vērošana uz mola. Vēl viena fantastiska diena ir noslēgusies.

Jauna diena

Kārtējā lieliskā diena! Šodien brīvā programma. Katrs var izpildīties pēc vēlmēm un iespējām. Jānis sapņo par "Deutsche Wall". Mani gan māc šaubas par šādu aktivitāti un manāmu lēkšanu augstāk par savu pēcpusi. Jānis kāpj ievērojami labāk un ļoti negribas, lai manis pēc nāktos griezties atpakaļ. Par laimi Gariņš piekrīt pievienoties Jānim un es saņemu brīvlaišanu. Baiba un Valdis dodas uz klinšu alpīnisma aktivitātēm, bet mēs ar otru Baibu, Ingunu, Lieni un Kristapu M. uzņemam kursu caur saldējuma kafejnīcu uz Cala Fuili ar domu pakāpt kādu no maršrutiem. Šodien īsts chill-out. Vispirms atsvaidzināšanās jūrā, tad saules peldes un climberus relaxus fotosesija.


Drošība vienmēr pirmajā vietā :)


Kāpšana ar dzīvajiem atbalsta punktiem :)

Kāpšana nevilina pat Kristapu M. :) Nolemjam pa trekinga taku aizstaigāt līdz Cala Luna. Taka un skati fantastiski! Klimats gan kā tropos - esam viscaur slapji. Taka atduras upes gultnē un pāri nelielam tiltiņam nonākam paradīzē. Skaties, kur gribi, tāda sajūta, ka priekšā skatu kartiņa. Tikai šoreiz šajā kartiņā esam arī mēs! Šeit arī daži kāpšanas sektori. Kristaps M. noskata, ka tie ir 6c un 7... :) Nekāpjam.



Mājupceļu mērojam ar kuģīti līdz pašai Cala Gonone. Tālāk tradicionālais saldējums un suvenīru iegāde. Vakarā tēja un turpmāko plānu saskaņošana. Pēc neilgām pārrunām nonākam pie sekojoša grafika – rīt snorkelēšana un daivings, parīt jūras kajaki, tad koastīrings un noslēgumā kanjons.

Šodiena

Plānā ūdens procedūras. Kurš nu brauks snorkelēt, kurš nu nirt, bet mērcēsies gandrīz visi – nepievienojas tikai abi Kristapi un Astrīda. Viņiem plānā daži no vairāku virvju maršrutiem Poltranā.

Diena sākas ar pamatīgu ekipējuma piemeklēšanas un mērīšanas procedūru vietējā daivinga klubā. Jūrā dodamies ar motorlaivu. Viļņi šodien manāmi, tādēļ izlēkāties ar laivu pa to galotnēm sanāk sirsnīgi. Brīžiem taureņi vēderā - izjūtas fantastiskas! Esam kāds bariņš, kas šādus zemūdens priekus bauda pirmo reizi, tādēļ jūras viļņošanās nu nekādi nepalīdz. Pie elpošanas pamatīgi jāpiedomā un pa viļņiem ūdeni sarīties sanāk sirsnīgi.



Ko redzēt zem ūdens īpaši daudz nav, tik pa kādam jūras ezim. Un labi vien, ka tā, jo pamatuzmanību tāpat jāvelta elpošanai. Ar laiku jau sāk izdoties labāk, bet viļņi pieņemas spēkā. Mūs sašūpo pamatīgi, ap dūšu sāk kļūt šķērmi. Iekāpjot laivā, jūras slimība tikai pieņemas spēkā. Turamies. Bet dažiem vēl paredzēta otra niršanas tūre...



Pabraucam ar laivu tālāk un izsēdinām nirējus. Laivu šūpo sirsnīgi. Lai kā arī cenšamies, no zivju uzcienāšanas ar savām brokastīm izvairīties neizdodas. Neatceros, kad bijis tik slikti. Sēžam laivā četrāpus, pārliekušās pār bortu un balsī smejamies. Par savu naudu?! Savā atvaļinājumā!? :)

Kad ieraugām, ka nirēji tuvojas laivai, pārņem patiesa laimes izjūta – pavisam drīz jau tiksim uz stabilas zemes! Atpakaļceļā viļņi vēl lielāki un laiva pa tiem lēkā ne pa jokam. Adrenalīns uz brīdi nomāc nelabuma sajūtu. Ķeram kaifu, lecot pāri viļņu galotnēm. Sēžu pašā laivas priekšā, tāpēc brīžiem jāturas no visiem spēkiem.

Izkāpjot krastā, nelabuma atskaņas drīz vien atgriežas un liek par sevi manīt līdz pašam vakaram.

Kārtējā fantastiskā diena

Šī bija viena no brīnišķīgākajām dienām – jūras kajaku diena. Ar to arī izteikts viss. Šis bija vēl viens no manu sapņu piepildījumiem – debeszils, dzidrs ūdens, spoža saule, koši dzeltens kajaks. Ko vēl vairāk var vēlēties? :)

Nepievienojas tikai Astrīda. Kopā esam 12 airētāji. Mūsu rīcībā divi kajakveidīgi SOTi, viens divvietīgais kajaks, pārējie kuģojam ar vienvietīgajiem. Rīta pusē jūra mierīga. Neskatoties uz laivu saimnieku norādījumiem braukt krastam ne tuvāk par 100m, izbraukājam visas alas un līcīšus. Kristaps rāda priekšzīmi un mēs sekojam. Visur gan pakaļ nelienam – tā kā daļai no mums šī ir pirmā tikšanās ar jūru kajakos, īpaši nealkstam tapt izsmērēti pret kādu klints sienu (kā vēlāk izrādās, to daļa no mums vēl paspēs izveikt bez kajakiem :)).





Pirmajā izkāpšanas vietā, kad jau šķiet, ka nupat, nupat veiksmīgi būšu krastā, vilnis sagriež laivu un pret savu gribu sanāk uztaisīt "eskimosu" ar muti pa krasta oļiem. Apkārtējiem jautrība liela. Pašai arī smaids pa visu seju. :) Vilnis uzšauj pa sāniem brīdī, kad pašai šķitis, ka esmu gandrīz droši krastā. Te nu nostrādā "gandrīz neskaitās". :)





Airējas apbrīnojami viegli. Dodamies kādu gabaliņu tālāk aiz Cala Luna, bet drīz vien jāgriežas atpakaļ, lai paspētu laikā nodot laivas. Atpakaļceļā viļņi pieņēmušies spēkā un brauciens kļūst manāmi jautrāks. Valdis mums ar Baibu ierāda viļņu ķeršanas priekus. Sērfojam pa plīstošām viļņu galotnēm. Kad īsti izdodas noķert īsto vilni, izjūtas ir fantastiskas, vārdos neizsakāmas!!! Ķeram vilni pēc viļņa, līdz tiekam Cala Fuili. Un tur tik sākas lielā jautrība! Roka/airis viļņu ķeršanā jau nedaudz piešauts, bet šeit, tuvāk krastam, lūzt balti, putojoši viļņi! Acis deg, sirds sitas! Tieši tas, kas vajadzīgs! Lielā sērfošana var sākties! Vaktējam lielākos viļņus, kapājam, cik spēka, veiksmīgāk noķertie, spēcīgākie viļņi iznes līdz pat krasta oļiem. Maucam līdz spēku izsīkumam. Lidojums fantastisks! Šī ir tā vieta, kur abi ar Valdi "iestādām" savas saulesbrilles. Kā par brīnumu, žēl nav it nemaz! Tas bija to vērts! :)

Pēc kāda laika pievienojas Kristaps. Arī viņam acis lielas. Sakās arī noķēris adrenalīnu ne pa jokam. Iebraucis kāda alā un dabūjis pa muguru ar pamatīgu vilni. Nākamais vilnis uzcēlis uz klintī izskalotā plaukta. Dabūjis lēkt laukā no laivas, jo iespējamais atsitiena viļņa ceļš lejup no plaukta kopā ar laivu bijis tikai augšpēdus ar sekojošu smērējienu pret klints sienu nākošajā vilnī... Viļņi sekojuši tādi, ka laukā tikt nebijis variantu. Sācis skaitīt viļņu sekvences un nosacīti klusākajā brīdī maucis ārā cik spēka. Par laimi izdevies! Dienas adrenalīna deva piepildīta.


Pirms…


…un pēc…

Nedaudz saguruši, bet laimīgi, lēnu garu visi kopā dodamies atpakaļ. Viļņi turpina pieņemties spēkā un ļauj patiesi baudīt katru pievarēto metru.

Pārējā dienas daļa paiet mierīgi. Tikai Jānis vēl aiziet kāpt.

Koastīringa diena

Paskarbs piedzīvojums. Vakarā meitenes un mazais Kristaps svin otro dzimšanas dienu. Kristaps M., jo izdevies izcīnīt koastīringa peldēšanas posmus, bet meitenes, jo nolēma šo pasākumu izlaist...

Koastīringa gājienā piedalījās: divi Kristapi, Jānis, Gariņš un Kārlis, bet meitenes pārstāvēju es. Atgriezāmies pilnā sastāvā.

Turpceļā sapratām, kā jūtas veļa veļasmašīnā ekstra garajā programmā ar papildus skalošanu, un izkāpām, kā Kristaps izteicās, "kādu piecinieciņu" ar hidrām un slapjās krosenēs metrus astoņus virs bangojošas jūras, kas ar lielu sparu un apdullinošiem skaņas efektiem triecas pret klinti.



Šodien sāku aptvert jūras patieso spēku. It kā, ar vētrām salīdzinot, tik nelielie viļņi izrādījās daudz spēcīgāki, kā jebkad būtu spējusi iedomāties. Viļņi smērē pa klinti un rauj nost no tās ar lielu mērķtiecību. Viens no tiem ar precīzu trāpījumu elemntāri izsit no vietas celi, tālāko pārvietošanos padarot vēl ekstrēmāku.


Tuvojas vilnis… un te tas ir klāt…


…un atkal prom... bet tūdaļ seko nākamais!

Atpakaļ dodamies jau tīri pa sauszemi, kalnup, vietām četrāpus izrāpojot mežrozīšu taku. Brīžiem priekšā pamatīgi džungļi, brīžiem akmens nogruvumi. Kristaps spriņģo savā tempā, mēs mēģinām turēt līdzi. Celis vietā tā arī īsti nav atgājis. Pamatīgi jāpiedomā, lai izliktos, ka tas nav man.

Kad jau čāpojam pa vispārlietojamu ceļu Cala Gonone virzienā, Kristaps iejautājas par rītdienas plāniem. Mums visiem lielas acis – kā?!? Rīt taču plānā kanjons! Vai tiešām "priekšnieks" pārdomājis? Kristaps kautri nosmej ūsās – domājis, ka varbūt pēc šodienas vairs neparakstīsimies uz viņa vadītām aktivitātēm. Kā tad! Gaidi ar maisu! :) Šīsdienas pasākums sevi spēcīgi pieteicis visa brauciena labākās aktivitātes titulam!

Vakarā bilžu skatīšanās, piedzīvojuma atstāsts mājās palicējiem un rums – par otrajām dzimšanas dienām un vakardienas pirmbraucienu jūrā.

Pēdējā un prombraukšanas diena

Šodien plānā kanjonings. Piegājiens apmēram 8 km pa ceļu gandrīz visu laiku kalnup. Šoreiz par laimi ne pa mežrozīšu taku. :) Taču iesvīst paspējam – Kristaps uzņēmis savu tempu.

Baiba un Inguna, pārklausījušās koastīringa stāstus, nolemj pievienoties tikai uz dienas beigu pasākumu – kāpšanu kanjona lejasgalā Cala Fuili.

Kanjona starta vieta ļoti oriģināla – paprāva izmēra notekcaurule (caurtece zem ceļa) – sagatavots īsts starta koridors.



Pirmā nolaišanās samērā drīz. Pie tās mūs panāk bariņš vāciešu ar astotniekiem, kuri arī velk sistēmas un kārtojas uz nolaišanos, taču esam jau lejā un drīz vien viņi pazūd no mūsu redzes, un vēlāk, arī no dzirdes loka.

Lēkājam pa akmeņiem, baudām skatus, līdz kanjons sāk sašaurināties. Seko vēl divas, nu jau garākas, nolaišanās un pamatīgas foto sesijas – kamēr visi nolaižas, pirmajiem jau kļūst garlaicīgi. Un tad top māksla. :)



Kanjona tehniskā daļa beidzas pie fantastiskiem tūriem. Tālāk ceļš mērojams bez virvju palīdzības. Ieturam pusdienas. No kanjona lejas daļas pretī nāk divi ārzemnieki, kuri pa šo "ceļu" vēlas nonākt Cala Luna. Mūsos tas izraisa patiesu smaidu – nupat esam nolaidušies pāris virves lejup no virziena, kurā viņi vēlas doties. Pārītis ieberzies pamatīgi. No šīs vietas līdz Cala Luna vismaz trīs stundu gājiens pretējā virzienā pa citu taku. :)

Ieturējušies visi kopā dodamies jūras virzienā līdz parādās pirmās alas. Lielākā daļa, iztālēm uzmetuši aci alām, dodas tālāk uz kāpšanas sektoriem, bet mūsos ar Jāni, Baibu un Valdi mostas speleologu gars. Ielienam visās alās, kur vien iespējams. Dažās diemžēl samanāmas cilvēka klātbūtnes atskaņas – nolauzti stalaktīti un stalagnīti… Dziļākajā no alām gandrīz paklūpam pār kalnu kazas skeletu. Gaisma nāk tikai no lukturīšiem, skats tīri spocīgs.



Dodoties kārtējās alas "medībās", ieraugām pamatīgu plaisu. Protams, jākāpj skatīties! Kādu gabaliņu pakāpjos, uz nākamās aizķeres priekšā magnēzijs. Hmmm, ko tad tas te meklē? Ieskatoties, nedaudz sāņus ieraugu arī āķus… Oi, laikam kāds maršruts un kādam te arī magnēziju vajadzējis – a' mēs bliežam krosenēs un bez jebkā… Jānis vēl nav diži daudz paspējis pakāpties, tāpēc uzsaucam, lai paķer virvi, ja nu lejā kāpšanai noder.



No augšas skats lielisks. Šeit arī turpinās maršruti ar pamatīgām pārkarēm. Kur te pieķerties, mums tā arī skaidrs netop. Skatus baudām labu laiku.

Dodamies tālāk līdz sastopam mūsējos jaunā kāpšanas sektorā. Kristaps viltīgi cenšas ievilināt arī mūs. Raksturs vājš tikai Jānim – mēs ar Baibu un Valdi nelokāmi dodamies pludmales virzienā. :)

Vakarā suvenīrsaldumu iepirkšana un liela jautrība ar somu kārtošanu un "svēršanu". Visvairāk izceļas Gariņš, kurš aizmirsis, ka atbraucot bijušas divas lielās somas un visu mantību iestūķējis vienā. Kā viņam tas izdevās, neviens gudrs netop, bet skaidrs ir viens – ja turpmāk rodas problēmas ar mantu ietilpināšanu somā, jādodas pie Gariņa!

Jau pirmajā atbraukšanas dienā radās plāns nakšņot pludmalē, kurš dažādu iemeslu dēļ realizēts netika. Nolemjam, ka jāizmanto šī brauciena pēdējā iespēja. Lielai daļai vēlme noplakusi, bet mēs ar Baibu un Valdi esam apņēmības pilni. Nekavē pat komforta inventāra trūkums. Valdis jau pa lepno – gan ar guļammaisu gan piepūšamo paklājiņu, bet mums ar Baibu uz divām katrai pa guļammaisam, viens survival blanket un no Kristapa M. aizlienēts somas paliktnis, kas kalpos par divguļamo paklājiņu, lai pasargātu no muguras apsaldēšanas oļos.

Saņēmuši šķībus skatus no pārējiem, jautru soli sērfotāju/maluzvejnieku brigāde dodas ceļā! Guļammaisi oranžajos maisiņos izskatās pēc pludiņiem, bet matracīši pēc sērfa dēļiem.

Drīz vien esam iekārtojušies. Fantastiski! Ārā silts, jūra šalc, smaids pa visu seju!



Taču laika vecis nolēmis, ka pārāk salda mums tā dzīve šķiet. Drīz vien sāk pilināt lietus. Izliekamies, ka nejūtam. Lietus jau sāk smidzināt. Izliekamies, ka nejūtam. Sāk līt. Te nāk ašā ideja, ka jālien zem par paklājiņu izklātā survival blanket, kas no Baibas puses nekavējoties tiek arī atbalstīta. Mirkli vēlāk lielu smieklu pavadībā jau esam iečaukstinājušās zem "segas". Divatā ar visiem guļammaisiem ietīties vienā folijā tā, lai lietus netiek klāt nevienam stūrim ir visai interesants uzdevums. Vējš ik pa laikam to rauj nost, nākas čaukstināties atpakaļ.

Valdis nākamajā dienā, pērējiem aprakstot šo procesu, izteicās tā – iedomājieties skaņu, kad kāds tin vaļā šokolādes papīrīti. Un tagad iedomājieties, ka to vienlaicīgi dara tūkstotis cilvēku! :)

Lietus ik pa laikam mitējas un tad atkal atsākas. Drīz vien mākoņi atklāj zvaigznes, pāri jūrai parādās Mēness. Nakts paiet ātri.

Transfēra buss šoreiz ierodas laikā un jau 6.30 dodamies lidostas virzienā, taču šoferis izrādās tāds manāmi saguris. Ik pa laikam actiņas kļūst pavisam šauras un sāk jau gandrīz klanīties. Tikko to manām, sākam īpaši skaļi ko pārrunāt vai smieties. Strādā – šoferītis satrūkstas un atkal uz laiku ir pie labas samaņas. Līdz lidostai tiekam sveiki un veseli.

Olbija – Berlīne, Turku kebabs, Berlīne – Rīga

Prātā nāk Valda teiktais mūsu komandas saliedēšanas treniņā Madonā: "Tā kā ir (bija) šobrīd, vairs nebūs nekad". Nedaudz skumīga atgriešanās realitātē. Fiziski jau atgriežamies, bet prāts vēl pretojas. Un pretosies ilgi, jo neatgriezeniski iegrozīts nedaudz citā virzienā.

Šīs bija līdz šim skaistākās un piedzīvojumiem bagātākās divas nedēļas, ko nācies piedzīvot! Paldies visiem, kas bija līdzās un padarīja tās tieši tādas, kādas tās bija.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Treniņi, pieredze" skatāma vēl viena fotoreportāža par šī gada "Kalnu Grupas" daudzveidīgajiem piedzīvojumiem Sardīnijā:
● Kalnu Grupa 5: (fiz)kultūras bonusi >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv