Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Nepieradinātā zeme - starp vienpatību un leduslāčiem

Autors: Andris Jākobsons [ AUTORS?]
Foto: Andris Jākobsons
2009. gada aprīlis, Rīga

Naktī pirms izbraukšanas gulēju labi ja pāris stundas. Nervozēju. It kā jau apzinājos, ka esmu atbilstoši sagatavojies, tomēr kaut kas man nedeva mieru. Var jau būt, ka tā bija neziņa par to, kas mani sagaida - aukstums un leduslāči. Pirmais ir prognozējams un tam tehniski biju sagatavojies, bet otrais – neparedzams.

Oslo lidostā pie reģistrācijas uz slīdošās lentas man uzplēsa telti. Par laimi tika bojāts tikai ārējais maiss. Atvainošanās gan izpalika.

Ierodoties Špicbergenā, man neviens lāga nevarēja pateikt, kur ko atrast. Viena sieviete mani aizsūtīja uz veikalu, kurā it kā varot noīrēt karabīni, tomēr izrādījās, ka vietējā likumdošana ir mainīta un, lai noīrētu ieroci, nepieciešama vai nu starptautiska mednieka licence vai vietējās policijas atļauja. Devos uz policiju, kur man laipni paskaidroja, ka atļaujas nokārtošana var aizņemt 10-14 dienas. Kā vienīgā alternatīva tika minēta signālraķešu pistole, tomēr, dodoties ārpus apdzīvotām vietām, man tika ieteikts nodrošināties arī ar karabīni. Ar raķešpistoli leduslāci var vien pabaidīt, neko vairāk. Tā kā karabīni noīrēt nevarēju un atļaujas formalitāšu kārtošana aizņemtu pārāk daudz laika, uzņēmos risku doties pārgājienā vien bruņots ar raķešpistoli, kuru iegādājos sporta preču veikalā.

Pirmo nakti gribēju pārlaist viesnīcā, tomēr, uzzinājis, cik Radisson SAS izmaksā vienas nakts apmešanās, šo domu ātri atmetu un, piesējis slēpes pie mugursomas, devos ārā no nelielās pilsētas.

Laiks pasliktinājās, cēlās vējš. Brīžiem sniegs putināja tik spēcīgi, ka nevarēju redzēt, kur eju. Sapratu, ka ar steigu jāceļ telts un jātiek pie karstas tējas. Savādāk pārsaltu un tad man to nepavisam negribētos darīt.

Lai gan telti cēlu aizvējā aiz kādas pamestas būdas, tās uzcelšana un iekārtošana prasīja stundu. Kad beidzot ielīdu teltī, šīs dienas likstas vēl nebija beigušās – prīmusam bija radusies sūce. Pārsalušiem pirkstiem, veiksmīgi nomainīju ventiļa blīvi un pēc pusstundas jau biju guļammaisā un dzēru piparmētru tēju.


Mans pavards no rīta pēc vētras

Naktī izdevās aizmigt tikai periodiski. Aiz telts plānajām sienām plosījās vētra. Sala. Sasilt izdevās tikai pēc vairākām stundām. Ap četriem rītā sāku posties uz augšāmcelšanos. Iekurināju prīmusu un piestūķēju tējkannu ar sniegu. Kamēr sniegs negribīgi kusa, samainīju zeķes un sakrāmēju pārējās mantas. Ieputinātās telts atrakšana prasīja aptuveni stundu. Visu sapakojis, devos ceļā.


Vētra vienā naktī telti gandrīz pilnībā bija ieputinājusi

Aizvien plosījās vētra, redzamība bija tuva nullei. Pretvējš nenorima ne sekundi. Pēc stundas laušanās pret vēju, nolēmu atgriezties pie pamestās būdas, uzcelt telti un gaidīt, kamēr vētra norimst. Telts uzcelšana šoreiz padevās jau raitāk. Ticis guļammaisā, uz pāris stundām iekritu dziļā miegā.

Ap pulksten desmitiem nolēmu, ka ir laiks doties. Nojaucu telti pa otram lāgam un devos ceļā. Vējš vēl nebija mitējies, bet snigt vairs nesniga. Pēc aptuveni trijām stundām pretvējā, biju tā pārsalis, ka vienīgais, ko vēlējos, bija atrast aizvēju un nedaudz atvilkt elpu. Slēpoju uz pamestām ogļraktuvēm. Aizvēju gan atradu, tomēr tas izrādījās vien pietiekams, lai uzvārītu vēl vienu ūdens porciju, bet ne, lai sasildītos. Kad tēja bija sagatavota, nekavējoties turpināju ceļu. Sapratu, ka nedrīkstu apstāties. Pastiprināti atdziestot, mani pārņēma tāda kā apātija, vēlēšanās apstāties, noņemt mugursomu un atpūsties. Tomēr apzinājos, ka nedrīkstu to darīt. Ik pa 100 metriem gan stājos, tomēr mugursomu atstāju plecos. Apstājies nekurienes vidū vējā un salā, es nevis atpūstos, bet nosaltu.

Mans pirmās dienas veikums tik tālu bija 6-7 kilometri, ja neskaita rīta cīņu pret vētru. Biju pārguris. Dusmojos uz sevi, ka vispār esmu šeit atbraucis. Pārliku domu, ka varētu samainīt reisus un doties mājup ātrāk, tomēr zināju, ka tas man maksātu daudz un šādas naudas man nebija. Atmetis šo domu, slēpoju uz tuvāko objektu, kas manā 1979. gada krievu kartē bija apzīmēts kā "hiž". Šo 3-4 km pārvarēšana man prasīja divas stundas. Pa gabalu izskatījās, ka ēkai ir iebrucis jumts, bet tas man nešķita būtiski, vien gribēju atrast aizvēju, kur uzcelt telti.

Nokļuvis pie vientuļās būdas, biju patīkami pārsteigts. Atslēgas bija durvīs, bet Jotul krāsniņā jautri sprakšķēja uguns. Mājiņā gan neviena nebija. Atradu arī viesu grāmatu, lai arī pēdējais ieraksts tajā bija izdarīts pirms vairākiem gadiem. Pieņēmu, ka šonakt varu šeit palikt. Lai gan istabā bija tikai +1°C, tas šķita daudzkārt siltāks par -20°C teltī un visiem -50°C vējā.

Mednieku namiņš izrādījās privātīpašums. Nama saimnieks ar savu mazo dēlēnu un diviem draugiem ieradās ap astoņiem vakarā. Biju jau iesnaudies pie krāsniņas siltā sāna. Norvēģis man labvēlīgi ļāva palikt pa nakti. Tam visam piedevām man arī tika garda zupa, alus, viskijs, kafija un šokolāde. Gaiss namiņā sasila līdz +25°C. Gulēt aizgāju tikai ap trijiem naktī. Pilnīga tumsa šeit vairs neiestājās. Naktī ir krēsla un katra jauna diena pastiepjas vēl par 20 minūtēm garāka.

No rīta, sagatavojis ūdeni līdzņemšanai, atvadījos no laipnajiem ļaudīm un devos tālāk. Pa ceļam satiku ziemeļbriežus, kuriem mana klātbūtne nepavisam netraucēja. Kamēr malkoju tēju un atpūtos, viens pat pienāca savus 15-20 metrus tuvu.


Mednieku namiņš nekurienes vidū

Pa ceļam iegriezos vēl pie kāds būdas, kur man teica, ka it kā varot palikt, tomēr durvis izrādījās aiznaglotas. Būdas aizvējā uzvārīju tējas un devos tālāk. Nākamajos 30 kilometros bija tikai vēl viens mednieku namiņš, bet tas bija privātīpašums, kas nozīmēja, ka tas ir slēgts.

Ielejā, kurā slēpoju, man garām patraucās vairākas sniega motociklu kolonas – "leduslāču vērotāji". Ķepaiņi bija redzēti apkārtnē, turklāt diezgan ievērojamā skaitā. Es laikam biju vienīgais, kurš tā īsti nekāroja tos sastapt. Īpaši pārliecināts ar savu raķešpistoli nejutos.



Šodien noslēpoju nedaudz vairāk par 10 kilometriem. 30 kg smagā soma bija pamatīgs enkurs. Laiks kārtējo reizi izrādīja nepatstāvības pazīmes un mainījās. Vējš pieņēmās spēkā, sāka putināt. Ap pulksten četriem pēcpusdienā nolēmu mest mieru, atradu aizvēju aiz kāda sniega vaļņa. Tā kā nebiju nospraudis mērķi, cik tālu slēpošu, man nebija kur steigties. Jau pirmajā dienā sapratu, ka nenoslēpošu plānotos 20-25 km, bet labākajā gadījumā tie varētu būt 10-15 km dienā. Turklāt vienai no slēpēm stiprinājuma skrūves bija sākušas patvaļīgi līst laukā. Cik tās ieskrūvēju iekšā, tik pēc mirkļa tās jau bija izlīdušas laukā. Gadījumā, ja nāktos palikt kājniekos, nebūtu viegli pa dziļo sniegu aizbrist līdz pilsētai. Slēpot jau brīžiem bija grūti, kur nu vēl brist.

Vismaz auksti tajā vakarā teltī nebija. Tāda nosacīta omulība pretstatā baltajam karuselim laukā. Tonakt nogulēju 15 stundas. Ap sešiem rītā gan pamodos, uzvārīju tēju un paēdu brokastis, bet celties negribēju. Vējš bija norimis, vien sniegs sniga lielām, mīkstām sniegpārslām. Nogulēju līdz vienpadsmitiem, bet divpadsmitos dienā jau biju ceļā.


Ziemeļbriežus gadījās sastapt katru dienu

Īsti nezinu, cik kilometrus todien noslēpoju, bet tam nebija nekādas nozīmes. Bija vien milzīga dzīvotgriba. Tas arī viss. Pēcpusdienā, laikam skaidrojoties, nolēmu doties kalnos, projām no "leduslāču vērotāju" motorkamanām pārpildītās ielejas. Ceļot telti, nežēlīgi sala rokas. Tā kā termometra man nebija, gaisa temperatūru noteicu pēc sajūtām, iekšējās pieredzes. Tonakt tā pavisam droši noslīdēja līdz visiem -30°C.



Nākamajā dienā cīnījos ar sevis pārvarēšanu. Ik pa 100 metriem gribēju mest nost mugursomu, lai atpūstos. Kā apstājos, tā salu. Pēcpusdienā kārtējo reizi laiks mainījās. Kalni un ielejas paslēpās biezā un aukstā miglā. Ap pieciem pēcpusdienā, kad biju slēpojis savas septiņas stundas, nolēmu mest mieru. Nospraustais mērķis tā arī palika nesasniegts, līdz tam palika kilometri pieci. Kad ir auksti, redzamība tuvu nullei, tēja termosā izbeigusies, šāds mērķis šķiet mazsvarīgs. Svarīgāk ir izdzīvot. Turklāt telts celšanā arī jāiegulda sava tiesa laika un enerģijas. Bija jātiek guļammaisā, vajadzēja sasildīties. Lai gan jāatzīst, ka īsti sasildīties nebija iespējams. Pēc četrām dienām sniegā un salā guļammaisa dūnas bija pievilkušās mitras, turklāt vienīgā iespēja kaut ko izžāvēt bija ar savu ķermeņa siltumu. Mitrās zeķes un cimdi tika pabāzti zem krekla un biksēs; guļammaiss pa daļai sildīja pašu, pa daļai žuva no ķermeņa izstarotā siltuma. Guļammaisā arī tika nosacīti žāvēti slēpju zābaku iekšzābaki. Domādams, ka tā būs siltāk, apsedzos arī ar virsjaku, tomēr tā izrādījās kļūda, no kuras mācīties. Starp jaku un guļammaisu izveidojās kondensāts, kā rezultātā kā viens tā otrs bija slapji. Sapratu, ka labāk ir nedaudz salt, nevis pamosties slapjā guļammaisā. Tas būtiski samazināja iespējas izdzīvot nākamajā aukstajā naktī.

Četrās dienās biju veicis aptuveni 45-50 km. Nākamās dienas rītā, pamodies ap pulksten sešiem, devos atceļā. Tā kā tā bija atgriešanās pirmā dienā un divas dienas man bija vēl rezervē, nolēmu mainīt maršrutu. Gadījumā, ja tas izrādītos nepārvarams, mierīgu prātu varētu griezties atpakaļ.

Nolēmu iet augšup pa kādu šauru ieleju, šķērsot salīdzinoši ne pārāk augstu pāreju un pa citu ieleju atgriezties uz jau zināmā maršruta. Ieleja sākās ar nelielu kanjonu, stāvām 20-30 metrus augstām sienām. Pēc kādiem 300 metriem kanjons noslēdzās ar nelielu leduskritumu, kas manam līdzpaņemtajam ekipējumam bija nepārvarams šķērslis. Nolēmu nepadoties un mēģināt apiet kanjonu pa kādu no malām. To man arī veiksmīgi izdevās realizēt. 4-5 stundas cīnījos augšup pa šauras un līkumotas ielejas labirintu līdz pārejai. Vietām sniegs bija tik irdens, ka ar visām slēpēm stigu tajā līdz pat ceļiem. Līdz ar to mans pārvietošanās ātrums gan bija pozitīvs, tomēr tuvs nullei.


No pārejas varēja redzēt 20-30 km tālu

Izbiedējis bariņu ziemeļbriežu, pāri pārejai, no kuras varēja redzēt kalnus un ielejas vairāk kā 30 km tālu, devos lejup citā ielejā. Lai gan jāatzīst, ka dēļ dziļā sniega arī tas nenācās bez piepūles. Sienas ielejai bija stāvākas, vietām varēja redzēt nobrukušo lavīnu atstātās pēdas. Ap pieciem pēcpusdienā nolēmu iekārtot nometni un gatavoties nakšņošanai.


Nokāpšana no debesīm

Nakts bija nežēlīgi auksta. Neskatoties uz to, ka man ir gana laba un moderna ekspedīciju telts, atsevišķas manipulācijas ir jāveic kailām rokām. Jāatzīst, ka -20°C salā tas nav īpaši patīkami...

Nākošā diena pārmaiņus pēc bija jauka un saulē pat izdevās sasildīties. Sastapu kādu "polārlāču vērotāju" grupiņu – trīs spāņus un viņu pavadoni, izbijušu aktieri, kas pat ļoti atgādināja Hemingveju. Vēl man pretim nāca divi norvēģi. Ekipējumu vilkdami ragavās, viņi devās trīs nedēļu ilgā pārgājienā.

Arī nākamā nakts izrādījās ļoti auksta. Ap pieciem no rīta iekurināju prīmusu, lai nedaudz sasildītos, mitrais guļammaiss bija sasalis ragā. Kamēr novācu telti, kājas palika nejūtīgas. Pilnīgu jutību tajās atguvu tikai pēc stundām divām.

Tā kā biju salīdzinoši tuvu pilsētai un slēpes stiprinājums niķojās aizvien vairāk, tā vietā, lai izmestu vēl kādu cilpu pa mazajām kalnu ielejām, nolēmu pakāpties kādā no tuvējām virsotnēm. Atstājis somu ielejā un nomainījis slēpes pret dzelkšņiem, devos triecienuzbrukumā. Pirmos stāvos, ar sērsnu klātos sniega posmus gan pārvarēju, tomēr noledojošā virsotnes kore maniem alumīnija dzelkšņiem un slēpju nūjām bija neieņemama, tādēļ atkāpos. Kā kompensējot nepilnīgo kāpienu, uz neliela plato dzegas saskrējos ar pārīti vistas lieluma baltu putnu. Šķiet, to patiesos izmērus gan slēpa biezais polārais apspalvojums, tostarp arī uz kājām. Ligzdošanas sezona šeit Arktikā ir ļoti īsa, tādēļ pieņemu, ka putniem tuvumā bija ligzda, no kuras tie mani neuzkrītoši vilināja projām. To arī viņiem atļāvu darīt – ātri vien atkāpos, vien atļāvies uzņemt dažas bildes.



Nokļuvis kalna pakājē, uzvārīju tēju un devos pilsētas virzienā, kas plašas ielejas otrā galā iezīmējās ar augstu skursteni, kas svēpināja melnus dūmus. Pilsētas apkurei izmanto ogles no pēdējās apvidū darbojošās šahtas. Daļa ogļu pat tiek eksportēta uz Vāciju.

Vakarā nolēmu apmesties 4-5 km no pilsētas robežas. Uznāca šausmīga vientulības lēkme un gribējās tikt siltumā. Zinot, ka rīt jau būšu viesnīcā, atļāvos nokurināt ietaupītās degvielas rezerves, uzkurinot teltī pat plusus un žāvējot drēbes.

Nākamajā rītā, atgriežoties pilsētā, satiku tos pašu divus norvēģus, kuri pirms pāris dienām nāca man pretim un devās savā trīs nedēļu garajā pārgājienā. Aukstās naktis viņus bija piespiedušas atgriezties vēl dienu pirms manis – viņi tika attransportēti atpakaļ ar motorkamanām.

Pēc dušas viesnīcā ieturēju bagātīgu maltīti jaukā vietā sauktā "Kroa – na samom kraju sveta", kurā strādā mednieka namiņā satiktie pavāri. Kā izrādījās, arī mamma mazajam puisītim, pēc skata ļoti jauna meitene. Pasaule ir maza, bet šeit tā bija īpaši maza.

Sporta preču veikalā man veiksmīgi izdevās samainīt man neizmantoto raķešpistoli pret mani interesējošu ekipējumu, gan nedaudz piemaksājot.

Pirmajā atgriešanās vakarā jutu izmisīgu vajadzību kontaktēties ar cilvēkiem. Sēdēju viesnīcas koplietošanas virtuvē un makšķerēju komunikācijas. Tiku runājis, pat sadraudzējies ar krievu polārpētniekiem – tēvu un meitu, kas nedēļas laikā no Špicbergenas pa otram lāgam plānoja lidot uz krievu polāro staciju netālu no Ziemeļpola, tad kādu korejiešu bērnu sporta komandu, kas ar zaļām idejām braukāja apkārt pa pasauli, tad norvēģu zinātniekiem, kas veic šeit gaisa pētījumus, ģimeni no Vācijas, universitātes pasniedzēju no Skotijas, dāņu jauniešiem, kas šeit atbraukuši slēpot un daudziem citiem.

Šajā vienpatības pārgājienā pavisam veicu 90 km taisnā līnijā starp kontrolpunktiem un visus 100 km ieskaitot vertikālas un horizontālas pārvietošanās trajektorijas. Pavadīju 7 dienas un 8 naktis Arktikas pašā sirdī, tostarp vienu nakti viesmīlīgā norvēģa namiņā. Piedzīvoju vētru, sniegputeni, "white-out"; sastapu ziemeļbriežus un vēroju neaizmirstamus skatus. Leduslāčus gan nesastapu, bet par to viņus nevainoju!

Tomēr tas vēl nav viss. Tajā visā es atradu daļu no sevis, savas pirmatnības. Iespējams, ka šeit kalnos, tālu no civilizācijas mājo dvēseles. Savās domās un neparasti skaidrajos sapņos šeit sastapu cilvēkus, par kuriem sen nebiju domājis, vai kurus iespējams vēl neesmu saticis. Var arī būt, ka šī ir vieta, kur var iziet pats caur sevi.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv