Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Velna Dārzos, Jūtā

jeb orientēšanās pēc tūriņiem 30 km x 15 km klinšu labirintā, tuksneša vidū

Autors: Kaspars Ulsts
Arhīvs: 2004. gads, Rīga

Brauciens līdz Arches (Nacionālajam parkam) bija vienkārši lielisks. Todien bija iecerēts veikt vairāk kā 300 jūdzes. Izbraukuši kārtējā pakalniņā gluži vienkārši apstulbām. Mūsu priekšā slējās desmitiem jūdžu plaša, gandrīz nedzīva zeme - kā milzīgs sastinguša māla klajums.



Pašā kadra centrā var redzēt, kā mūsu ceļš aizlokās pāri netveramajiem plašumiem. Mašīnas uz ceļa nemanīja, skats domīgi pārslīdēja benzīna līmeņa rādītājam un ūdens krājumiem. Karte šim apvidum bija pilnīgi tukša - nu neviena paša objekta.

Pēc kādas stundas brauciena apkārtne kļuva cerīgāka, parādījās kaut kādi kanjoni, vairāk zaļumu un tātad arī ūdens. No šī brīža mums vairs nedraudēja palikšana tuksnesī bez degvielas Un bez ūdens. Pretī aizbrauca arī viena automašīna. O, kas tā bija par sacensību! Skatoties nākamo bildi, vienmēr atcerēsimies nevaldāmo skrējienu uz ziemeļiem! Ticiet vai nē, bet mēs braucām pa saules maliņu, pa taisnu kā lineāls šoseju vairāk kā 100 jūdzes (160 km), un mums no kreisās puses konstantā attālumā slīdēja viens no briesmīgajiem Amerikas vidienes thunderstormiem, viens no tiem, kas nes pa gaisu govis un vardes. Cerīgi skatījāmies kartē - pēc kāda gabaliņa mums jānogriežas pa labi dziļāk kontinentā prom no briesmīgā melnuma. Bet, ak vai, pēc tam vēlreiz pa labi un nu jau atpakaļ tam paralēli. Ko tikmēr darīs mūsu pretinieks, vai pārdesmit jūdzes dziļāk iekšzemē mums palīdzēs no viņa aizbēgt, vai viņš nepārsteigs mūs teltī kempingā nakts vidū, kad būsim gluži neaizsargāti šajā tuksnešainajā apvidū?



Likās tomēr, ka esam aizmukuši. Negaisa fronte virzījās precīzi nospraustā virzienā un pagāja mums garām dažu desmitu jūdžu attālumā. Te valdīja pilnīgs sausums un pat bezvējš.

Pēc mūsu aprēķiniem šovakar bija Līgo vakars. Ko jau nu varējām salasīt, to arī likām galdā. Vismaz ozoli un alus ir visos kontinentos, toties Jāņu siera ritulītis tālredzīgi bija ieslīdējis mūsu bagāžā jau no Rīgas. Saldētās barbecue gaļas paciņa pēc karstās dienas beidzot bija gatava atklāt savu patieso saturu. Gaļa izrādījās samalta, tādēļ iecerētā steika vietā mums sanāca mazas kotletītes. Priecīgi sūtījām īsziņas līgotājiem Latvijā. Tikai nākamajā dienā pienāca pirmās atsauksmes. Tās pārsvarā skanēja: "Ko neļāvāt izgulēties naktī pirms līgošanas!" Ieskatījāmies kempingā izsniegtajā kvītī un atklājām, ka nu jau kādu laiku dzīvojam ar nepareiziem datumiem. Labi vēl, ka ne pirms pašas lidmašīnas. Nu, bet no otras puses forši - šovakar atkal Līgo vakars.



Iebraucām Arches parkā. Pēc kādām 10 jūdzēm ceļš beidzās. Te sākās Devils Garden (Velna Dārzu) taka. Sākumā gana cerīga, jau pēc pirmajām jūdzēm tā saruka teju saskatāmā urdziņā. Visi podi sākās, kad taciņa nonāca līdz klintīm. Tās vienkārši vairs nebija! Sākumā mēģinājām saskatīt uz akmens muguras kādu spīdīgāku, daudzām zolēm nošļūkātu pēdu. Neatradām. Tad ķērāmies pie citu orientieru meklēšanas. Te nu tas stāvēja - mazs no akmeņiem sakrauts tūriņš. Ejot iedomātajā virzienā, aiz akmens pieres iznira vēl viens. Tātad vēl aizvien bijām uz takas. Tas labi, nu varēja sākt domāt par pirmajiem objektiem.



Viena no nenoliedzami unikālākajām arkām uz zemeslodes ir Lanscape Arch (Ainavu arka). Milzīgais akmens tilts likās neticami plāns, lai varētu izturēt kaut niecīgu pazemes grūdienu vai stiprāku vētru. Un kur nu vēl tūristu grupu no Austrumeiropas, kas droši vien pamēģinātu tam pāriet. Slikta zīme jau esot bijusi kādus desmit gadus atpakaļ, kad arkai izdrupis pamatīgs gabals. Kad tas notiks nākamreiz? Vispār jau dikti gribējās uzrāpties, bet, bet... Jāiet tālāk, vēl liels ceļš priekšā. Viena arka bija tieši blakus takai, faktiski taka tai pat gāja cauri. Arka bija varena, tomēr ar iepriekšējo nevarēja sacensties. Partition Arch bija pašā kalna galā - kā logs uz apkārtējo tuksnesi. Te atradām neparastu klinti, kurā daudzi ceļotāji bija sakrāvuši akmeņu kaudzītes. Iedomājāmies kādu vēlēšanos - tā taču parasti šādās vietās dara, vai ne?



No šī brīža sākās īstā orientēšanās! Lai gan tā to nosaukt nebūtu gluži pareizi, jo vienīgajā kartē nebija nekā cita, kā takas strīpiņa un arku nosaukumi. Pietika tikai palaist garām vienu tūriņu, lai vairs nekad neuzzinātu, kurā starpā vai pa kuru pieri tālāk ir jāiet. Tas laikam tā, kā savulaik Kāvu spēlēs. Un, jāsaka, spēles lauciņš bija diezgan plašs. Mūsu priekšā stiepās daudzu kvadrātkilometru klinšu labirints, kurā nu mums bija jāatrod vairākas lieliskas arkas un bez tam arī ceļš mājup. Tūriņi ne vienmēr bija uzkrāmēti tik rūpīgi, kā lejāk redzamais. Dažreiz tie bija pāris blakus nolikti akmeņi un mēs varējām tikai minēt, vai tie tur nav nobiruši no tuvējās klints. Ceļvedis vēstīja, ka viss šis dabas brīnums radies 300 miljonus gadu atpakaļ, kad uz sāļu gultas sāka krāties pirmās nogulsnes, kuras vēlāk saspiedās tik ļoti, ka radās klints slānis. Apakšā esošie sāļi klints smagumu nav varējuši izturēt un sākusies slīdēšana. Tās rezultātā viss plato nu ir sadalījies neskaitāmās paralēlās klinšu šķēlēs, kurās nu veidojas arkas, bet kuras savukārt veido milzīgu dabisku labirintu.



Kādā nozīmīgā vietā, kur strauji jāpagriežas, lai nonāktu pie Dubult"O"arkas, arī mēs nolemjam atstāt savu tūriņu. Lai citi ceļotāji nepaskrietu garām. Tā kā mazāki akmenīši pa rokai negadās, jāiztiek ar to, kas pieejams. Mēs bijām ieklīduši labirintā jau vairāk kā 5 jūdžu dziļumā. Īsi aiz Double O arkas uz takas bija plāksnīte ar uzrakstu "Difficult Hiking Ahead". Kādā vietā vairs īsti nebija skaidrs, vai jāiet akmens šķēlei pa vienu pusi vai pa otru. Nedaudz paskraidījām apkārt, bet nekādas tālākas norādes neatradām. Vienīgā vēl neapzinātā versija bija iet tieši pa vidu. Varbūt nākamais tūriņš būs pašā augšā? Pēc vairākiem desmitiem metru optimisms noplaka. Šķēle bija pamatīgi augsta, bet tās korīte nejauki stāva. Kad mēs to sapratām, apkārt pagriezties vairs nebija iespējams. Lejup nācās rāpties atmuguriski. Sākām iet pa izžuvušas upes gultni. Baigais karstums. Un jaunas grūtības - ūdenskrituma kaskādes, kuras veidoja vai metru augstus akmens pakāpienus. Vienīgais labums - pēc kāda laika atkal parādījās tūriņi. Tātad bijām atraduši taku.



Gājām jau vairāk kā četras stundas. Bija pats bula laiks. Priekšā vīdēja baļķu sanesums no pēdējo palu laikiem, bet tam blakus kārtējā plāksne, kas vēstīja, ka taka šajā vietā pamet upes gultni. Tas nudien nesolīja neko labu. Gāju no muguras un ironizēju, ka Karakumā bija gandrīz tāpat, bet tur vismaz nevarēja uzkāpt kaktusam. Labi vismaz, ka bijām tikuši skaidrākos ūdeņos, citādi starp tām akmens šķēlēm jau sāka uzmākties klaustrofobija (vai tā sauc bailes no šaurām vietām?). Otrpus dziļam kanjonam mūsu priekšā iznira Arches parka brīnums - Delikātā arka. Skaista, simetriska, kā cilvēka veidota. Diemžēl kanjona sienas izrādījās par stāvu, bet apkārt būtu jāiet pamatīgs gabals. Baudījām no šīs puses.



Visbeidzot bijām nonākuši interesantā, kilometru platā skulptūru dārzā. Tā centrā slējās kas līdzīgs milzīgam fallam, lai gan pārējie objekti daudz neatpalika... Negribētu neko daudz komentēt par šo, varu vienīgi pateikt, ka arkas augstums ir kādi 100 m un tas ir līdzvērtīgs mūsu viesnīcai Reval (Latvija). Arka izskatījās pēc milzīga māla veidojuma.

Tavu laimi! Mēs bijām uz ceļa. Nezinu, vai tā bija pirmā nostaļģija pēc mājām, vai kāda dziļāka bērnības atmiņa, bet priekšā stāvošā grupa uzreiz asociējās ar Strēlnieku pieminekli. Faktiskais nosaukums tai gan izrādījās Three Gossips (trīs, atvainojos, Tenku kules).



Vairāk bilžu var skatīt www.adventures.lv lapā.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv