Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ar velosipēdu no Latvijas uz Spāniju

Autors: Jānis Arseņikovs
Foto no autora personīgā arhīva
2009. gada aprīlis, Rīga

Pavasarī ar draugu iešāvās doma pabraukāt ar velosipēdu pa Eiropu. Kopīgi izdomājām ceļojuma maršrutu līdz Spānijai. Vasarā sākām gatavoties. Nopirkām labus velosipēdus caur pazīstamiem cilvēkiem. Dabūjām nelielu atlaidi.Bet visu pārējo ceļojumam nepieciešamo sapirkām tikai pēdējās dienās.

No Rīgas līdz Lietuvas robežai mūs aizveda ar mašīnu, jo nebija vēlēšanās vienu dienu braukt pa Latviju. Pa ceļam paņēmām divas igauņu stopētājas, kas ar stopiem brauc uz Slovākiju. Tā mēs visi devāmies līdz robežai. Nav pati labākā diena, kad sākt ceļojumu, jo ārā līst lietus. Līdz deviņiem vakarā esam pie robežas. Atvadāmies gan no igaunietēm, kas iet pāri robežai, gan no šoferīša, kas brauc atpakaļ uz Rīgu. Cik sapratu, viņš tā īsti netic, ka mēs tik tālu aizbrauksim ar velosipēdu. Pa nakti paliekam turpat pie robežas, 200 m no tās. Tur stāv veca pamesta māja, kur arī blakus ceļam telti.

11. jūlijs. Ceļamies ap astoņiem. Pa nakti ir pamatīgi lijis. Savācam mantas un telti, saliekam velosomās un dodamies uz robežpārejas punktu. Robežsargs noprasīja, kur mēs tādā sliktā laikā sataisījušies. Mēs atbildam, ka uz Spāniju, kaut gan pie sevis prātoju, ka pat īsti nezinu, kur tā atrodas un ka tas ir tik tālu. Robežsargs tikai nobrīnījās un palaida mūs pāri. Sākām mīties. Pirmie kilometri tādi jocīgi. Nevaru iebraukt, ko es daru. Tikai zinu, ka jākust uz priekšu. Līdz šim pa dienu maksimums biju nobraucis 20 km tikai. Bet tagad sanāks braukt katru dienu daudzreiz vairāk kilometrus. Ik pēc kādiem 10 km autobusu pieturā piestājam uz 5 min atpūsties. Mīties nav grūti, tik sēžamvieta sāk sāpēt. Tas nekas, ka velošorti kājās. Pusdienas ieturam vienā lauku sādžā, kur atrodam nelielu veikaliņu.Te var redzēt, ka šeit valda pagrimums un bezdarbs. Večuks sēž pie veikala un dzer aliņu. Paiet garām viena krietni iereibusi sieviete. Paēduši pusdienas, dodamies tālāk. Plāns tikt līdz Lietuvas viducim, lai rīt varam līdz Polijas robežai tikt. Pret vakaru tur arī tiekam, bet nogurums arī milzīgs. Pat neticas, ka esmu tik daudz kilometrus nobraucis. Braucam no ceļa nost un ceļam telti garajā, slapjajā zālē. Nekas patīkams. Esam izsalkuši, tāpēc vāru vakariņas uz līdzpaņemtā prīmusa (kas, kā pēcāk izrādās, nemaz nav prīmuss, bet gan lampa, ko sapratām tikai Francijā, bet par to vēlāk). Arī odi ir izsalkuši, visas kājas un rokas no kodumiem niezēja. Dodamies gulēt.

Nobraukts: 139 km; Braukšanas laiks 7 h 27 min; Vidējais ātrums 18,6 km/h; Max. ātrums 44,4 km/h

12. jūlijs. Ceļamies no rīta astoņos. Var just, ka vakar ir mīti pedāļi. It sevišķi sēžamvieta... Sakrāmējam mantas, ko ir nežēlīgi daudz un dodamies ceļā. Brokastis neēdam, jo nav ko ēst. Veikalu arī nekur nemana. Līdz Kauņai 40 km. Ātrāk, izskatās, veikalu nebūs. Pusdienlaikā esam Kauņā, atrodam Maximu, sapērkamies ko ēst pusdienās un vakariņās. Nobraucam vēl 10 km un ceļa malā pie tilta taisām pusdienlaiku.Uz vakarpusi satiekam vēl divus velotūristus no Čehijas, kas it kā braucot uz Poliju. Ar viņiem kopā nebraucam, jo šie brauc nedaudz lēnāk. Ja līdz šim bija līdzens ceļš, tad tagad sākas mazi kāpumi. Un tajos uzreiz jūtami grūtāk braukt. Ap astoņiem vakarā beidzot esam tikuši līdz Polijas robežai. Pāri nebraucam, bet uzprasām atļauju vienam onkulim pie viņa pagalmā uzcelt telti.

Nobraukts: 132,4 km; Braukšanas laiks 8 h 17 min; Vidējais ātrums 15,9 km/h; Max. ātrums 48,4 km/h

13. jūlijs. Šodien jau ēdam brokastis, jo vakar atcerējos nopirkt ēdamo. Paēdam un dodamies uz Polijas robežu. Uzkāpjot uz velosipēda var just, ka sāp sēžamvieta. Robežpunktā samainām mūsu naudu uz zlotiem tā, lai apmēram pietiktu visai Polijas šķērsošanai. Ceļš, pa kuru braucam ir līkumains un kalnains. Pēc 40 km ceļš paliek taisnāks un līdzenāks. Var labi pamīties. Pret pusdienlaiku iebraucam Augustovā un piestājam pie veikala. Te nolemjam taisīt pusdienlaiku. Sāk stipri līt. Tālāk nebraucam, līdz lietus pāriet. Līdz šim braucot pa ceļu, vienmēr bija baltā nepārtrauktā līnija, aiz kuras mīties. Bet aiz Augustovas baltā līnija beidzās un ceļš palika šaurāks. Sanāca braukt pa braucamo daļu. Bijām dzirdējuši iepriekš, ka Polijā riteņbraucējus brauc nost, tāpēc, kad no aizmugures tuvojās fūre, mukām no ceļa nost, jo gribējām dzīvot. Brīnums, ka riepas palika veselas no šitādas lēkāšanas. Teikšu godīgi, otrreiz vairs negribētu braukt pa šo ceļu ar velosipēdu! Tā vairs nav braukšana, kad visu laiku jāskatās uz aizmuguri, vaktējot smagās mašīnas. Vienā no autobusu pieturām pazaudēju braukšanas plānu, cik katru dienu jānobrauc. To secinu tikai vēlāk. 30 km no Belistokas nolemjam piestāt, jo vakars klāt.

Nobraukts: 130 km; Braukšanas laiks 7 h 87 min; Vidējais ātrums 17,7 km/h; Max. ātrums 46,7 km/h

14. jūlijs.Ceļamies no rīta ap astoņiem, paēdam brokastis un braucam uz Belostoku. Atkal jāuzmanās no smagajiem, jo riteņbraucējiem vietas, kur braukt, nav. Tā visu laiku grozot kaklu atpakaļ, man kakls jau stīvs un savilkts. Pēc divām stundām esam pilsētā un sākam meklēt staciju, jo līdz Vroclavai brauksim ar vilcienu.To jau bijām izlēmuši pirms ceļojuma, un arī pa Polijas ceļiem palika bīstami braukt. Stacijā satiekam vienu večuku, kas palīdz nopirkt vilciena biļetes gan mums, gan speciāli velosipēdiem. Viņš, izrādās, arī brauks ar to pašu vilcienu, tikai līdz Varšavai. Mums tālāk sanāk braukt. Tā mēs kopā braucam līdz Varšavai. Viņš piedāvā vienu dienu palikt Varšavā pie viņa, kā ekskursijā. Mēs atsakām, jo gribas ātrāk prom no Polijas. Atvadāmies, viņš mums novēl patīkamu ceļojumu, tālāk braucam vieni paši. Esam galā ap desmitiem vakarā. Ar vilcienu nobraucām 600 km. Ārā tumšs jau, bet mēs pat nezinām, kur telti celt. Paskatāmies kartē, kur mums rīt būs tālāk jābrauc un dodamies ārā no pilsētas. Izbraucot no apgaismotās pilsētas, paliek tumšs, un tādā laikā neko neredzot jādomā, kurā grāvī līst iekšā un sliet telti. Uz aklo braucam nost no ceļa, bet izrādās, ka te nātres līdz viduklim. Nē, šeit nepaliksim, ātrāk atpakaļ uz ceļa. Otrā pusē sataustām kartupeļu lauku un lauka malā, arī neko neredzot, ceļam telti. Velosipēdus pieslēdzam pie koka. Nu ir gan šodien piedzīvojumi!

Nobraukts: 40 km; Braukšanas laiks 2 h 48 min; Vidējais ātrums 14 km/h; Max. ātrums 31,7 km/h

15. jūlijs. Ceļamies septiņos augšā! Jābrauc, kamēr nav palicis pavisam karsts. Ieraugam pirmos nopietnos kalnus, pa kuriem dabūjām mīties augšā, bet lejā jau forši ripot lielā ātrumā. Tik jāuzmanās no mašīnām un asiem līkumiem. Līdz Čehijas robežai tiekam pēc pusdienlaika. Robežpunktā ilgi pēta manu pasi. Man vēl vecā tipa pase, tāpēc neticīgi skatās uz manu pases bildi, vai neesmu pats ielīmējis. Vēl pajautā, vai uz Prāgu braucam. Atbildu, ka jā un mūs pārlaiž pāri. Šis ir pēdējais robežpunkts, kur prasa pasi. Turpinās kalni, visa Čehija vienos kalnos. Kājām gan slodze, pa kalniem braukāt. Pa nakti paliekam netālu no ceļa, pie kviešu lauka, tā, lai no ceļa mašīnas mūs nevar pamanīt. Vāru rīsus vakariņās un aprunājam pie vīna dienas notikumus.

Nobraukts: 111 km; Braukšanas laiks 7 h 28 min; Vidējais ātrums 14,8 km/h; Max. ātrums 55,4 km/h


Braucot augšā Čehijas kalnos

16. jūlijs. Šodien turpinām braukt pa kalniem. Visapkārt skaistas dabas ainavas. To nevar aprakstīt, to ir jāizbauda. Ripojot no kalna lejā ātrums pārsniedz 50 km/h. Ap pusdienlaiku gaisa temperatūra sasniedz +30°C. Pusdienlaikā pāris stundas atpūšamies pilsētiņā. Šeit beidzot nopērkam normālu Eiropas karti grāmatas veidā ar sīku ceļa sazarojumu. Līdz šim mums bija tikai simboliska karte, kur atzīmēti tikai lielie ceļi un lielās pilsētas. Vairāk orientējāmies pēc norādēm un intuīcijas. Šodien minamies līdz pat tumsai, jo vakarā nav tik karsts kā pa dienu. Kad vairs nevar redzēt ceļu, lienam nost no ceļa un paliekam tādā kā mežiņā.

Nobraukts: 127,5 km; Braukšanas laiks 7 h 27 min; Vidējais ātrums 17 km/h; Max. ātrums 53,9 km/h

17. jūlijs. Pa nakti dzirdēju, ka kāds tuvojas mūsu teltij. Nevarēja saprast, cilvēks vai zvērs. Gulēju rāms un nekustējos. Izvilku tikai gāzes ieroci no somas, ko biju paņēmis no Latvijas. Noņēmu no drošinātāja un gaidīju, kas notiks. Pie telts soļi apstājās un kādu brīdi bija klusums. Tad lēnām aizgāja prom. Tā arī nesapratu, kas tas bija. Labi, ka nelīda teltī iekšā, tad būtu norāvies no manis...

No rīta piecēlos tāds neizgulējies, ar ieroci rokās. Saule jau diezgan augstu uzkāpusi un sāk cepināt. Līdz Prāgai tiekam pa pāris stundām un sākam pilsētas apskati. Pilsēta smuka, bet reljefs gan kalnains. Pāris stundas tā blandamies pa pilsētu uz dullo. Iebraucam vecpilsētā. Tur viens melnais prasa angliski, vai tiešām mēs no Latvijas ar velosipēdu atbraukuši? Un kad vēl pasakām uz kurieni dodamies, tad vispār sāk brīnīties, no kurienes mums tāda apņēmība... Braucot ārā no pilsētas nevaram atrast īsto ceļu pēc kartes, pa kuru gribējām braukt. Nejauši uzbraucām uz autobāņa un jau pēc dažām minūtēm policija klāt ar ieslēgtām bākugunīm. Sapratu, ka nebūs labi, jo biju iepriekš dzirdējis, ka nedrīkst braukt pa autobāņiem ar velosipēdu. Mums tomēr paveicās, nelika maksāt sodu, bet lika griezties atpakaļ. Beigās tomēr atradām īsto ceļu pa kuru jābrauc. Līdz vakaram nobraucam līdz vienai upei un izdomājam palikt kempingā. Neviens neko neliek maksāt par teltsvietu, tāpēc uzceļam telti, paēdam vakariņas un ejam gulēt nopriecājušies, ka esam kempingā na haļavu tikuši.

Nobraukts: 86,6 km; Braukšanas laiks 6 h 26 min; Vidējais ātrums 13,4 km/h; Max. ātrums 51,9 km/h

18. jūlijs. Naktī pēkšņi jūtu, ka kāds atkal gar mūsu telti staigā, šoreiz ar lukturīti, spīdina iekšā. Sapratu, ka neizspruksim sveikā bez maksāšanas. Uz mūsu telts nebija numuriņš uzlikts, ko iedod, kad samaksā par teltsvietu. Teica, lai ātri ejot samaksāt. Naudas mums nebija, tāpēc nācās atstāt vienu no mūsu pasēm kā ķīlu. Kad dabūsim naudu, tad atdod pasi. No rīta deviņos cēlos augšā un braucu uz tuvējo pilsētu no bankomāta izņemt naudu. Samaksājām par teltsvietu, atdeva pasi un varējām līdz vakaram palikt kempingā. Tomēr tik ilgi nepalikām - līdz diviem dienā pasauļojāmies, uzlādējām mobilos telefonus, nomazgājāmies un braucām tālāk. Uz vakarpusi ceļa malā atrodam saldo ķiršu kokus. Tā pieēdāmies čerešņas, ka pat vakariņās neko negribējās ēst. Nakšņojām pie viena ezera, kur daudz pīļu peldēja.

Nobraukts: 83,3 km; Braukšanas laiks 5 h 25 min; Vidējais ātrums 15,3 km/h; Max. ātrums 58,7 km/h

19. jūlijs. Šodien pēc kartes izvēlamies braukt pa mazākas nozīmes ceļiem, lai izvairītos no mašīnām.Te reti kad kāds brauc. Patīkami, ka visi ceļi noasfaltēti, nav nevienas "gruntenes". Ik pa laikam kāds ciemats, bet tā vispār apkārt klusums. Visi lauki apstrādāti, nav aizauguši, kā pie mums. Prieks skatīties. Šodien pēcpusdienā sanāk kādus 10 km braukt pa ceļu, kas ved tikai uz augšu. Visu gabalu, protams, nav reāli uzmīties augšā ar piekrautiem velosipēdiem, ik pa laiciņam tomēr jāpastumjas. Un kad esam augšā, tad tikai uz leju arī apmēram 10 km. Foršas sajūtas. Tā nemanot esam pie Vācijas robežas. Šeit nekādu robežpārejas punktu nav un droši braucam uz Vāciju. Pamanām, ka esam citā valstī tikai pēc uzrakstiem vāciski. Par Čehiju varu teikt, ka smuka zeme ar ļoti nelīdzenu reljefu. Nebija ne dienas, kad nevajadzēja pa kalniem braukāt. Arī sakopta zeme, mums latviešiem derētu pamācīties.

Vakarā sasniedzam pilsētiņu. Šeit izrādās šodien pilsētas svētki. Ilgi meklējam pārtikas veikalu, prasām vietējiem, bet katrs norāda citu virzienu. Tā sanāk izbraukāties krustu šķērsu, līdz atrodam veikalu, kas vēl vaļā. Kamēr es pa veikalu, draugs ar vienu krievu runājās. Arī es aprunājos beidzot saprotamā valodā. Šis saka, ka vakar atbraucis no Portugāles, tur lietus līstot. Protams, izbrīnīts, ka tik tālu atbraukuši ar velosipēdu un, ka tik tālu vēl gatavojamies braukt. Līdz vakaram nobraucam vēl kādu gabaliņu un paliekam pie upītes, netālu no ceļa.

Nobraukts: 121,3 km; Braukšanas laiks 7 h 21 min; Vidējais ātrums 16,5 km/h; Max. ātrums 61,4 km/h

20. jūlijs. Pa nakti uznāk negaiss ar pērkonu. Tādu pērkona "bāzienu" sen nebiju dzirdējis! Likās, ka tūlīt nospers mūs. Pieceļoties no rīta, no lietus ne miņas un atkal spīd saulīte. Jau no paša rīta sanāk mīties kalnā. Nav nekas patīkams. Uzbraucot kalnā, kas prasa kādu stundu, sākas nežēlīgs nobrauciens vairāku kilometru garumā. Atļautais ātrums te, redzēju pēc zīmes, bija 60 km/h, bet man jau velosipēds uz 70 km/h ripo. Liekas, ka neierakstīšos kādā no līkumiem, tāpēc reizēm nedaudz piebremzēju. Veiksmīgi tieku līdz lejai, bet var teikt uz riska robežas braucu. Sajūtas neaprakstāmas. Esam pārbraukuši kalniem pāri un paliek līdzenāks. Pēc kartes dodamies virzienā uz Minheni. Līdz vakaram tiekam gandrīz līdz Minhenei – 30 km pirms. Šodien sazvanos ar mājām. Pa nakti atkal uzlīst lietus.

Nobraukts: 135 km; Braukšanas laiks 7 h 16 min; Vidējais ātrums 18,5 km/h; Max. ātrums 72,4 km/h

21. jūlijs. Šorīt doma bija ātrāk celties, jo esam palikuši privātīpašumā. Bet nāca miegs un pagulējām līdz deviņiem. Līdz Minhenei tiekam pa divām stundām. Pēc kartes braucam uz centru, kaut gan nav viegli svešā pilsētā. Jāvadās pēc intuīcijas vairāk. Par Minheni varu teikt, ka tā ir paradīze riteņbraucējiem. Visur ir veloceliņi, mašīnas šeit nav prioritāte. Velosipēdu uz ielām vairāk kā mašīnu. Apskatījuši pilsētu, meklējam ceļu tālāk. Doma līdz vakaram aizmīties pie viena ezera. Ap astoņiem esam klāt, jo mīties viegli, nav kalnu. Tikai nekur nevar atrast vietu, kur pārnakšņot. Visur ezers ir ar sētu. Sāk pamazām līņāt. Beidzot atrodam vietiņu nostāk no ezera, kur ātri ceļam telti, jo lietus pieņemas spēkā. Beigās sanāk arī nedaudz salīt, bet kad iemūkam teltī, sāk tā līt un tāds vējš pūš, ka liekas, koki uzkritīs uz telts un mūs nositīs. Tajā mirklī biju nedaudz nobijies, gribēju jau skriet no telts ārā, jo koki bija tā noliekušies, ka likās, lūzīs tulīt.Un klāt vēl spēcīgs lietus. Nav jau Latvijas klimats, nezināju, ka šeit, Vācijā, tādas vētras ir! Bet ātri pārgāja pāri negaiss. Dodamies gulēt.

Nobraukts: 81,4 km; Braukšanas laiks 5 h 48 min; Vidējais ātrums 14 km/h; Max. ātrums 33,7 km/h

22. jūlijs. No rīta pieceļoties secinu, ka visapkārt teltij mētājas visādi koku zari. Tas no vakardienas vētras. Paēdam brokastis un braucam jau uz Austrijas pusi. Priekšā ieraugam Alpus. Kalni iespaidīgi, pirmajā mirklī liekas, ka būs baigās problēmas ar braukšanu pa tiem. Tomēr tik traki nav, kājas jau pieradušas pie kalniem. Kur kāds stāvāks kāpums, tur nedaudz pastumjos, lai kājas atpūšas kādu laiciņu. Tā mums tā diena paiet braukājot pa kalniem. Ļoti iespaidīgi skati paveras braucot. Robežas šeit nav un tā nemanot iebraucam Austrijā.No sākuma domājām palikt pirms Insbrukas kādus 20 km, bet šeit nevarēja atrast normālu vietiņu un ceļš arī veda uz leju. Tā noripojām līdz pat Insbrukai. Vienā nobraucienā sasniedzu savu ātruma rekordu: 73,5km/h! Pat ar mašīnām šeit tik ātri nebrauc, jo visi grib dzīvot. Es vienā no līkumiem neierakstījos, bet man paveicās, ka tajā vietā ceļš bija uztaisīts tā, lai var aizbraukt arī taisni, ja nevar izņemt līkumu. Daudz netrūka, un es būtu nosities šeit, Alpos... Bremzes arī nodilušas. Insbrukā meklējam, kur telti uzcelt. Vakars klāt, jau sāk palikt tumšs, bet nekādi nevar atrast vietiņu, kur palikt. Jau riktīgā tumsā atrodam vienus krūmus pie vilciena sliedēm. Neko darīt, jāpaliek te vien būs.

Nobraukts: 123,7 km; Braukšanas laiks 7 h 38 min; Vidējais ātrums 16,2 km/h; Max. ātrums 73,5 km/h

23. jūlijs. No rīta pamostoties, izdomāju aiziet paskriet rīta rosmi. Bet skrienot sāk sāpēt kāja. Trauma, kuru dabūju Latvijā sacensībās, vēl nav pilnībā sadzijusi, tāpēc pēc paris kilometriem beidzu mocīties. Izrādās, ka esam palikuši pie liela kalna pakājes. Te blakus ir veikals un es eju iepirkt pārtiku brokastīm un pusdienām. Veikalā ieraugu mazu radio un nolemju nopirkt, lai var paklausīties mūziku, kas līdz šim man ļoti pietrūkusi. Paēdam brokastis, neliela ekskursija pa pilsētu, atvadāmies no Insbrukas un sākam meklēt ceļu tālāk. Ceļš sāk vest pret kalnu, paliek arvien grūtāk mīties un mēs pamazām paceļamies virs Insbrukas. Grūti, bet minos. Labi, ka kājas jau pieradušas panest tādu slodzi.

Tā braucot satiekam trīs vāciešus, kas apskata Austriju. Ar viņiem pabraucam kādu gabalu. Viens no viņiem tāds švaks, visu laiku atpaliek. Ar vienu vācieti uztaisu sacenes, kurš ātrāk uzmīs vienā stāvā kalnā, apmēram kilometru garumā! Beigās vinnēju, kaut gan viņš pa kalniem ir vairāk pieredzējis. Viņš parāda man, ka esmu diezgan stiprs! Kalna augšā papļāpājam ar vācieti, gaidot pārejos. Ar vācieti nobraucam līdz pat Itālijai, kur atvadāmies un laižām tālāk. Izdomājam, ka šodien nebrauksim līdz tumsai kā vakar, kad pa tumsu vajadzēja meklēt, kur palikt. Laicīgi beidzam braukt un paliekam pie straujas kalnu upītes. Ejam mazgāties, bet ūdens ir ledus auksts! Apkopju velosipēdu, paēdam vakariņas un taisāmies gulēt. Iemēģinu savu jauno rādžiņu. Skan labi.

Nobraukts: 76 km; Braukšanas laiks 5 h 27 min; Vidējais ātrums 13,9 km/h; Max. ātrums 60,7 km/h

24. jūlijs. Šodien turpinām virzīties pāri Alpiem. Dienas sākumā ceļš visu laiku ved nedaudz uz leju, tāpēc viegli mīties. Sanāk starp kalniem braukt, pa ieleju. Līdz pusdienlaikam nominam jau 70 km. Kalni gan iespaidīgi visapkārt. Pēkšņi uznāk spēcīgs negaiss. Desmit minūtes atpakaļ spīdēja saulīte un pēkšņi negaiss klāt. Paspējam palīst zem tilta. Tomēr tas nelīdz, jo spēcīgais vējš pūš lietu cauri tilta apakšai. Un kas par pērkona spērieniem! Latvijā tādu negaisu neatceros piedzīvojis. Bet ātri viss pāriet un spīd saulīte, kas ātri izžāvē slapjās drēbes. Gaisa temperatūra no 28 grādiem negaisa laikā nokrīt līdz 18 grādiem, pēc tam atkal uz +28°C uzkāpj. Šodien pirmo reizi nejauši aizbraucam katrs pa savu ceļu un pazaudējam viens otru. Zvanu uz mobilo, bet drauga telefonam laikam baterija tukša, jo telefons izslēgts. Tā nu braukāju viens pats, līdz beidzot saņemu ziņu no viņa, ka tiekamies tuvējā pilsētā. Beidzot satiekamies. Veikali jau ciet, tāpēc nākas iztikt bez vakariņām. Braucam ārā no Trento pilsētas un paliekam kalnos.

Nobraukts: 145 km; Braukšanas laiks 7 h 38 min; Vidējais ātrums 19,0 km/h; Max. ātrums 59,3 km/h

25. jūlijs. Šorīt jāiztiek bez brokastīm, jo nav nekā. Braucam, līdz atrodam veikalu pēc 20 km. Sapērkamies un braucam tālāk. Braucam gar ezera malu, gar klintīm. Sākas tuneļi, kas ved cauri klintīm. Brīžiem paliek tik tumšs tuneļos, ka nevar īsti redzēt ceļu. Un jāuzmanās no mašīnām papildus. Veiksmīgi tiekam galā ar tuneļiem (no tiem daži pat kilometru gari). Šodien notiek tas, no kā visu laiku pa mata tiesa izvairījos ar savu ātro braukšanu. KRITIENS! Visus Alpus izbraucu bez kritiena, kaut gan daudz netrūka. Braucot no viena kalna lejā pēkšņi ieraugu asu līkumu. Mēģinu bremzēt, bet bremzes jau nodilušas un īsti nestrādā. Pagriezt stūri arī vairs nepaspēju, tāpēc ātrumā nolēmu braukt taisni. Bet izrādās, ka tur nostiepta trose, ko pamanu tikai pēdējā brīdī, kad neko vairs nevar paspēt izdarīt. Tā es aizķēros aiz troses un lidoju pāri riteņa stūrei, gaisā apmetot salto. Tā trose nāca vaļā un vēl man pa muguru pāri pārgāja. Attapos vīnogu laukā!!! Velosipēds nav cietis, ko nevar teikt par mani. Mugura nobrāzta, sāp. Uz kājām arī asins redzamas. Tomēr nav tik traki, lai neturpinātu braukt. Mans radio arī cieta, jo bija pie stūres piestiprināts: nolauzu antenu uz pazaudēju vienu bateriju. Aizvakar tikai biju nopircis... Nosaitēju kājas uz braucam tālāk. Braucam līdz tumsai un paliekam pie kukurūzu lauka.Ne visai ērta gulēšana sanāk, jo apakšā akmeņi, spiež muguru.

Nobraukts: 130 km; Braukšanas laiks 6 h 50 min; Vidējais ātrums 19 km/h; Max. ātrums 57,7 km/h

26. jūlijs. Šodien ieplānots līdz pusdienlaikam tikt līdz Milānai. Nav tālu, apmēram 60 km. Vēl pa ceļam iebraucam veikalā pēc ēdamā un dzeramā. Viens itālis pie veikala mašīnas mūzikas iespaidā domāja, ka diskotēkā atrodas. Laikam kaut ko salietojies... Šodien vairs nav kalnu, esam tikuši pāri Alpiem. Milānā esam laicīgi. Te gan visi brauc kā grib! Ja Minhenē bija daudz velosipēdistu, tad šeit daudz motorolleru, kas lavierē starp mašīnām. Atrodam parku ar basketbola laukumu. Uzspēlējam ar vietējiem un melnajiem basketbolu.


Milānas katedrāle

Vakarā satiekamies ar latvieti Santu, kas Milānā dzīvo jau kādu laiciņu. Latvijā jau bijām sarunājuši, ka brauksim cauri Milānai un iebrauksim ciemos. Pa nakti paliekam pie viņas. Beidzot varējām ar kādu latviski parunāties. Ēdam īstās itāļu picas. Paldies Santai par silto uzņemšanu!

Nobraukts: 93 km; Braukšanas laiks 6 h 22 min; Vidējais ātrums 14,7 km/h; Max. ātrums 33,4 km/h

27. jūlijs. Ceļamies septiņos augšā, jo Santai uz darbiņu jātaisās. Atvadāmies un dodamies apskatīt pilsētu. No sākuma aizbraucam uz San Siro futbola stadionu, uzmest aci tam vismaz no ārpuses. Tad atpakaļ uz centru. Ārā baigi karstais, tāpēc pāris stundas paliekam pilsētas parkā. Negribas neko darīt tādā karstumā. Beigās vēl pabraukājam pa centru, atrodam Ferrari veikalu, kur, protams, iegriežamies. Veikalā stāv īsta Ferrari F1 mašīna, ar ko Massa brauca pagājušajā gadā. Līdz vakaram izbraucam no pilsētas, meklējam kur palikt pa nakti. Atrodam parku un paliekam. Odi uzbrūk. Labi, ka ir ko uzpūst pret odiem. Vāru zupu, kas beigās izrādās ēdama.

Nobraukts: 40 km; Braukšanas laiks 3 h 38 min; Vidējais ātrums 11 km/h; Max. ātrums 39,7 km/h

28. jūlijs. Šodien ceļamies tā vēlāk, jo gribējās ilgāk pagulēt. Brokastīs apēdu pusarbūzu, ko vakar vakarā nebiju piebeidzis. Nevedīs taču lieku smagumu ar velosipēdu! Līdz pusdienām ilgi jāgaida, jo pa ceļam nevar nevienu veikalu pamanīt. Sāk gribēties ēst, bet var vēl izturēt. Kad atrodam veikalu, sapērkamies ēdamo arī svētdienai, jo Itālijā veikali svētdienās ciet! To visu uzkraujam uz velosipēda un laižam tālāk uz Turīnas pusi! Pa ceļam nekas ievērības cienīgs netiek pamanīts! Pret vakaru sanāk pameklēt nakšņošanas vietu, līdz beigās atrodam nomaļus vietu pie kokiem. Vāru vakariņās rīsus!

Nobraukts: 137 km; Braukšanas laiks 7 h 16 min; Vidējais ātrums 18,7 km/h; Max. ātrums 34,4 km/h

29. jūlijs. Pieceļamies, paēdam brokastis un dodamies uz Turīnas centru aplūkot vecpilsētu. Karstums jau no paša rīta valda! Ap vieniem dienā termometrs uz +36 grādiem pakāpjas. Nolienam uz soliņa ēnā, jo nevar turēt vairs karstumu. Pilsēta kā izslaucīta, nemana gandrīz neviena cilvēka. Visi no karstuma paslēpušies.


Turīnas olimpisko spēļu apļi

Ilgi nesēžam un dodamies tālāk, meklējam ceļu jau uz Francijas pusi! Izbraucot no pilsētas atrodam kokos persikus. Nelaižam garām iespēju un pieplūcam pilnus maisiņus ar augļiem. Braucam tālāk, līdz vakarā sasniedzam upi Po, pie kuras arī paliekam. Ejam nopeldēties, jo pa visu dienu esam kārtīgi iesvīduši. Neesam pie upes vienīgie, bariņš vietējo arī bauda ūdens priekus. Vakarā visi pazūd un mēs slejam telti augšā. Pa nakti pavēss, spīd apaļš mēnestiņš!

Nobraukts: 52,5 km; Braukšanas laiks 4 h; Vidējais ātrums 13,1 km/h; Max. ātrums 35,6 km/h

30. jūlijs. Pa nakti zaķi bļaustījās. Pabrokastojam, novācam telti un braucam uz Francijas pusi. Mērķis tikt līdz robežai šodien. No karstuma dzeramais ūdens uzsilis. Pa ceļam pacienājamies ar persikiem. Ieraugam arī persiku plantāciju, bet tie vēl negatavi, cieti. Ap pusdienlaiku sasniedzam Cuneo pilsētu. Meklējam veikalu, bet visi ciet. Atrodam vienu, kurš tikai no 14:00 veras vaļā. Sanāk kādu stundu pagaidīt. Gaidām arī, jo ēst gribas ļoti. Pēc veikala apmeklējuma seko pusdienlaiks. Pēcpusdienā sākas ceļš pret kalnu. Esam atkal Alpos. Apmēram 10 km tikai uz augšu jāminas! Tad vēl 3 km garš tunelis. Tad sākas pats patīkamākais, - ceļš lejā no kalna, šoreiz apmēram 30 km garumā. Mīties praktiski nevajag. Esam jau Francijā, bet nolemjam tikt līdz Vidusjūrai. Līdz šim nebiju Vidusjūru redzējis, līdz vakarā ieraudzīju! Sajūtas neaprakstāmas! Vakariņas vāram pie jūras, bet iztraucē vietējie, kuri uzbāžas ar visādiem jautājumiem. Viņi tādi aizdomīgi un mēs, tā arī neizvārījuši vakariņas, pie jūras nepaliekam. Meklējam kur pārnakšņot, jo tumsa nāk virsū. Neko prātīgu atrast nevar, jo tuvu pilsēta. Paliekam pie tilta riktīgos džungļos, kur normāls cilvēks kāju nespertu. Pat telti grūti uzcelt. Šodien aizlidināju krūmos savu pannu, jo līdz šim nebijām neko cepuši uz viņas, un es nolēmu, ka nav ko lieku smagumu vadāt līdzi!

Nobraukts: 162 km; Braukšanas laiks 8 h 18 min; Vidējais ātrums 19,5 km/h; Max. ātrums 56,3 km/h

31. jūlijs. Pēdējā mēneša diena. Šodien grūtāk laicīgi piecelties pēc vakardienas lielās kilometrāžas. Izrādās pilna telts ar skudrām pa nakti pielīdušas, ko pa nakti guļot nejutu, jo liels nogurums, gulēju kā nosists. No rīta pamanot skudras, ātri vien no telts līdu laukā. Esam gulējuši uz oglēm! Vakar pa tumsu arī to nemanījām. Visa telts apakša melna. Lokot telti arī rokas paliek melnas. Tikuši ārā no džungļiem sākam meklēt veikalu, gribās iekost kaut ko. Atrodam netālu un eju iekšā ar melnām rokām, nebija kur tās nomazgāt. Pie kases cenšos rokas īpaši nerādīt, jo tik netīras sen nav bijušas. Pēc veikala apmeklējuma gan uzreiz uz Vidusjūru mazgāties braucam. Ūdens diezgan sāļš, bet silts!

Tālāk ceļš ved uz pundurvalstiņu Monako, ko drīz vien sasniedzam. Pašā Monako gadījās kuriozs: no somas izkrita kurpe, ko pēc kādiem 100 m tikai pamanīju. Nometu riteni ceļa malā un skrēju meklēt. Viss beidzās veiksmīgi, atradu. Nebija aiztaisīta velosoma ciet, tāpēc izkrita. Pabraukājam pa ieliņām, kur katru gadu notiek F1 sacīkstes. Tālāk dodamies gar jūru uz Francijas pilsētu Nicu! Pludmalē pilns ar cilvēkiem, visi bauda vasaru! Sākam meklēt, kur palikt pa nakti, nav tik viegli, jo viss apdzīvots. Atrodam pie lielceļa vietiņu tālāk no jūras un tur arī paliekam.

1. augusts. Jau augusts. Paēdam brokastis un gar jūru turpinām virzīties uz priekšu! Ik pa laikam ejam nopeldēties, jo ir karsts. Netrūkst ne cilvēku, ne pludmaļu. Liekas, ka visa Eiropa atbraukusi šeit atpūsties. Ap pusdienlaiku aizminamies līdz Kannām. Piekrastes veikaliņos diezgan augstas cenas. Jāpērk to, ko var nopirkt par saprātīgu cenu, nevis to, ko gribās. Uz gaļu vispār var neskatīties, nežēlīgi dārga. Minamies līdz septiņiem vakarā, tad atrodam kur apmesties, nomainu velosipēdam bremzes, slienam telti, vakariņas un gulēt.

Nobraukts: 78 km

2. augusts. No rīta patīk labi pagulēt, tāpēc guļam arī. Grafiku esam apsteiguši par vairākām dienām, tāpēc steigties nav kur. Kad beidzot sākam braukt, pēc kāda laiciņa izdomājam iet nopeldēties, kamēr vēl jūra tepat. Tad veikals un dodamies no jūras nedaudz tālāk, jo gar jūru grūtāk braukt daudzo mašīnu dēļ. Pie karstuma jau pierasts, +30 grādi neliekas nekas īpašs, nepanesams. Pēcpusdienā ieraugu kārdinošu vīnogu lauku. Nenociešos un speros iekšā, sazogos veselu maisiņu, ko vēlāk notiesāju. Paliek diezgan slikti, laikam pa daudz saēdos (esiet uzmanīgi, daudzviet vīnogas tiek apsmidzinātas ar spēcīgām ķimikālijām, un tās rūpīgi jāmazgā pirms ēšanas, red.)! Bet braucam tālāk. Līdz vakaram esam pirms Tulonas. Sameklējam vietu kur pārnakšņot, vakariņas, pasēžam un gulēt!

Nobraukts: 90 km

3. augusts. Pa nakti nevarēja normāli gulēt. Mūsu telti bija skudras ieņēmušas, visu laiku jutu, ka kaut kas rāpo pa kājām.Uz rīta pusi, iemigu, bija vienalga. No rīta aizgāju paskriet pāris kilometrus rīta rosmei. Brokastis un braucam tālāk cauri Tulonai. Gar jūru nebraucam, ērtāk braukt nostāk. Atkal ielienam vīnogās pusdienlaikā. Kamēr redzam, tikmēr jāizmanto izdevība. Pēc tam jāminas pret kalnu, viegli nav, karstums un smags kalns. Vakarpusē sasniedzam Marseļu. Gluži iekšā pilsētā nebraucam, jo tad nebūtu kur telti uzcelt. Atrodam vietiņu pie upītes. Nav tā pati labākā vieta, kur palikt, bet neko labāku atrast nevar. Šeit visādi asi augi aug. Vakarā caur wap uzzinu, kā mūsējie noskrējuši Latvijas čempī* Valmierā! Malači. Aizrakstu Jānim Razgalim sms apsveikumu ar labo rezultātu, šis atbild, lai es arī turos! Mēģinām mazajā upītē noķert kādu zivi, neizdodas, ar akmeņiem nosist arī nevar. Beidzot varu nomazgāties, bārdu nedzenu nost, audzēju! :)

Nobraukts: 68 km

4. augusts. No rīta aizeju paskriet, brokastis un braucam tālāk iekšā Marseļā. Pāris stundas pa pilsētu un meklējam ceļu, kā tikt ārā no lielās pilsētas. Nav viegli atrast pareizo ceļu, jo visapkārt autobāņi, pa kuriem nedrīkst ar velosipēdu pārvietoties. Tā pamaldamies, līdz izbraucam apmēram uz pareizā ceļa. Kā jau pēdējā laikā pierasts, temperatūra turas virs +30 grādiem. Lietu neesmu redzējis kādas divas nedēļas.Un izskatās, ka te nav lijis vēl senāk. Bet atpakaļceļa nav, jāminas tik uz priekšu. Ar Latviju saikni uztur mob.telefons, kuru ik pa laiciņam kādā interneta kafejnīcā uzlādēju. Kad nelietoju, izslēdzu, lai ilgāk baterija turētos. Vakarpusē griežam no lielā ceļa nost un paliekam turpat ceļmalā.

Nobraukts: 70 km

5. augusts. No rīta vēl sanāk pabraukt pa kalniem, bet tad pa līdzenumu jau mīties krietni vieglāk. Braucam netālu no jūras, bet vēlāk nedaudz attālināmies, jo tā ved ceļš. Šodien braucam pa autobāni, bet kā par brīnumu neviens nost nedzen. Es vēl ielienu nektarīnu plantācijā, kas pie ceļa aug, un pielasu pilnu lielo maisiņu ar šiem sulīgajiem augļiem. Tas nekas ,ka kādi 6 kg lieki jāved līdzi. Tā pa autobāni kādus 15 km noripinām, tad griežam malā atpūsties un ieēst kādu nektarīnu. Garšīgi gan. Strautiņā izmazgāju maiku, kas mugurā. Jau pēc desmit minūtēm tā ir sausa uzvelkot mugurā. Turpinām braukt pa mazākas nozīmes ceļu, kur drīkst braukt ar veļikiem. Līdz vakaram tiekam līdz rīsu plantācijām, kurus gan nemēģināju aiztikt. Izdomājām pārnakšņot pie rīsiem. Šeit gan, odu, ka biezs. Kamēr saulīte vēl spīd, tikmēr odi mierīgi, kā saule norietēja, tā šie mums virsū! Ātri uzslējām telti, visas mantas iekšā un paši arī, kasoties no odu dzēlumiem. Šeit, teltī, esam drošībā...

Nobraukts: 94 km

6. augusts. Pat no rīta odi ir nežēlīgi pret mums un metas virsū, bet vairs nav tik lielā daudzumā. Uz zāles liela rasa. Izdomājam uz mana velosipēda piesiet lielo Latvijas karogu, ko visu ceļu bijām veduši somā. Atrodu daudzmaz taisnu koku un piesienu karogu. Braucot pa ceļu, visi skatās virsū, jo skats iespaidīgs. Daudzas mašīnas uztaurē un pasveicina. Tā mēs aizminamies līdz Montpellerai. Uz ielām daudz cilvēku, pilsēta diezgan smuka. Braucam tālāk. Pēkšņi dzirdu, ka viens večuks ar bārdu bļauj: "Stāt!" Tā mēs apstājamies, no sākuma domāju, ka esmu pārklausījies, nesapratu ko viņš grib no mums. Izrādās, tiešām latvietis, kurš ieraudzījis mūsu Latvijas karogu. Latvietis Andrejs, kurš Latvijā nav bijis jau divus gadus, jo problēmas ar policiju. Negribot sēdēt cietumā, tāpēc nebrauks vairs atpakaļ uz Latviju. Šeit pie veikala sēž un ubago kopā ar suni. Agrāk esot Spānijā strādājis, bet tur saimnieks neesot maksāji un tāpēc uz Franciju atbraucis. Drīz pie viņa piebrauc polis, kas viņu paņem mašīnā un aizved uz mājām. Dzīvo latvietis teltī, no tā veikala apmēram 15 km. Viņš mums piedāvā pa nakti palikt viņa teritorijā. Sakām, ka padomāsim. Braucam tālāk un pēc 15 km jau mūs večuks gaida un aicina uz savu villu. Visādus lūžņus pievilcis uz mājām, audzē daudz suņus - mazus vēl. Uzslienam savu telti . Vāram vakariņas, tad parunājam ar večuku, skatāmies pat krievu filmu caur DVD. Tā jau neslikti Andrejs dzīvo, viss ko vajag ir, izsalcis nav nekad laikam. Mums vēl visādus cepumus sadod līdzi. Viņš saka, ka rekords esot 150 Eiro pa dienu ubagojot nopelnījis, mazākais 3 Eiro, bet tā vidēji ap 15 Eiro dienā. Savu daļu jādod polim, jo pie viņa katru svētdienu brauc mazgāties. Ziemas siltas, tāpēc cauru gadu var te krūmos dzīvot. Normāls večuks, nav nolaidies zemu kā mūsu bomži.

Nobraukts: 90 km

7. augusts. Uzcēlos astoņos un eju paskriet nedaudz. Īpaši daudz skriet neļauj sāpošā kāja. Atskrienot dzirdu, ka visi mūzikas aparāti latvietim saslēgti uz pilno klapi. Pats viņš taisās prom, saka, ka iet pēc gaļas suņiem, otrdienās vedot. Tā jau būtu ar mums vēl palicis, bet tad suņi bez gaļas paliktu. Mēs vēl kādas pāris stundas paliekam večuka mājasvietā. Mierīgi paēdam brokastis, visu kārtīgi apskatam, kā mūsējais šeit dzīvo. Andrejs bija sadevis sīpolus un kartupeļus līdzi, bet beigās mēs atstājām, jo tomēr smagi būtu vest uz velosipēda un arī nekādi svaigie vairs nebija. Šodien braucam uz Bezē pilsētiņu, kur iekšā gan nebraucam, jo līkums lieks jāmet. Laiks ārā nav tik karsts, brīžiem lietus pat pilina. Pūš spēcīgs pretvējš, grūti pamīties brīžiem. Naktsmītnes atradām vienā laukā netālu no vīnogām, kuras, protams, vakarā gāju palasīties. Šodien tik daudz kilometrus nenobraucām, jūtams, ka četras nedēļas jau ir mīti pedāļi.

Nobraukts: 71 km

8. augusts. Šorīt skrienot rīta rosmi, sajutu, ka kāja vairs tik traki nesāp. Drīz atkal varēs skriet kā agrāk. Šī diena nebija pati veiksmīgākā, jo aizbraucām pa nepareizo ceļu. Rezultātā nobraukti lieki 50 km un piedevām visi pret spēcīgu pretvēju. Tanī rajonā vēja ģeneratori bija uzstādīti, vējains apgabals. Tāds besis, visu laiku cīnīties pret vēju, tik daudz spēkus atņēma! Bet ar visu to gandrīz 130 km pa dienu nomināmies. Pēcpusdienā, kad jau bijām uz pareizā ceļa, redzējām tālumā meža ugunsgrēku. Sanāca arī mazliet pa kalniem pabraukt. Vakarā sajūtu spēcīgu nogurumu, smaga dieniņa. Viena no smagākajām pagaidām. Pārnakšņojam netālu no ceļa niedru biezoknī.

Nobraukts: 129 km

9. augusts. No rīta krosiņš, brokastis. Nomainījām karoga koka kātu pret jaunu, izturīgāku, metāla, ko atradu turpat, niedru krūmos. Vienam ceļmalas tirgotājam uzprasu pareizo ceļu un braucam uz Spānijas pusi. Laiks skaidrs, tālumā var manīt lietus mākoņus. Mašīnas pīpina un sveicina vēl biežāk. Pusdienlaikā esam sasnieguši Spānijas robežu. Arī te neprasa neko parādīt un esam jau Spānijā. Ripo labi, jo pa vējam un nobrauciens no kalna. Uzreiz var pamanīt, ka cita valsts. Vismaz ceļi savādāki, patīkamāk braukt, platāks ceļš. Līdz vakaram noripinām 100 km. Sāk smidzināt lietus. Palienam zem tilta un uz prīmusa vāram makaronus.



Sākam sveicināt visus garāmbraucošos, tā teikt, lai jautrāk. Daudzi paveicina atpakaļ vai uztaurē. Vislabāk sanāk lielajām fūrēm notaurēt. Kad paēdam, lietus beidz līt. Braucam tālāk. Meklējam, kur uzsliet telti. Nav ilgi jāmeklē, lienam mazā mežiņā, krūmos pie ceļa. Šeit es iznīcinu savu veloķiveri, tāpat neesmu licis to galvā nevienu dienu. Atdauzu pret koku, ka nekas pāri nepaliek.

Nobraukts: 102,8 km

10. augusts. Šodien doma līdz Barselonai aizmīties. Nieka 100 km! Matīsam pa nakti riepa velosipēdam tāda pamīkstāka palikusi. Uzpumpē un braucam. Ceļa remonts, laikam autobāni taisa. Un tomēr viņam tā riepa atkal mīkstāka paliek. Skaidrs, ka mazs caurumiņš. Braucam no ceļa nost, lai paskatītos to riepu. Es kā nobraucu no asfalta nost, tā man abās kamerās asi dzeloņi sadurās. Priekšējai riepai protektors nav tik nodilis, tāpēc tā paliek vesela, bet aizmugurējā gandrīz plika un kādi pieci caurumi! Nebūtu braukuši nost no ceļa, nekas tāds nebūtu. Tagad arī man jāmaina kamera. Labi, ka rezerves līdzi. Matīsam jau rezerves kamera izmantota, tāpēc jālīmē. Noņēmāmies diezgan pamatīgi, un laiku arī diezgan zaudējām. Braucam tālāk, tomēr Matīsam tā riepa atkal kļūst mīkstāka. Sākam meklēt velo veikalu, kur jaunu kameru viņam nopirkt. Atrodam vienu velo veikalu, kas veras vaļā 17:00 vakarā, jāgaida pusotra stunda. Pa to laiku aizejam nopeldēties jūrā, kas tepat netālu. Matīss nopērk sev kameru un jaunus apvalkus, es neko nepērku, taupos. Līdz vakaram līdz Barselonai netiekam, jo daudz laika zaudējām ņemoties ar remontiem. Paliekam ap 30 km no Barselonas. Vakarā iedzeram vīnu. Visādi melnie vazājas gar mūsu apmešanās vietu.

Nobraukts: 63,4 km

11. augusts. No rīta sakravājamies un laižam uz Barselonu. Daudzi sveicina, jo mums Latvijas karogs. Piebraucam pie veikala pēc brokastīm. Matīss ieiet pirmais veikalā, es palieku sargāt riteņus. Sēžu pie veikala, nāk trīs cilvēki un skatās uz mani, līdz sāk runāt latviski. Divi tālbraucēji un viena meitene. Viņi izbrīnīti, ka mēs tik tālu atminušies. Viņi no sākuma redzējuši Latvijas karogu un nevarējuši saprast, ko karogs te Spānijā dara. Pēc tam ieraudzījuši velosipēdu un mani. Aprunājos ar latviešiem un braucam tālāk. Pašā Barselonā iebraucam pusdienlaikā, cilvēku un mašīnu uz ielām maz, laikam karstums visus piebeidzis, tikai ne mūs! Satiekam vēl divas latvietes šodien pa Barselonu braukājot. Viņas mūs ieraudzīja no daudzstāvu mājas pēdējā stāva. Nesen atbraukušas uz Barselonu pie puišiem ciemos. Karogs labi piesaista cilvēkus, vēlāk vēl vienu latvieti satiekam. Kopā pa dienu sešus latviešus esam satikuši. Pilsēta liela, tāpēc pa pusdienu nevar izbraukāt visu pilsētu. Vakarā paliekam pilsētā, tur kur mazāk cilvēku, nomaļā parciņā pie autobāņa uzceļam telti. Uzlienu kalnos paskriet 5 km. Tur atrodu pamestas vīnogas un ieēdu.

Nobraukts: 52,6 km

12. augusts. No rīta atkal uzlienu kalnos paskriet. Šodien tāds nomācies, bet sutīgs. Pabraukājam pa pilsētu. Maz mašīnu, jo svētdienas rīts. Var droši pa ceļa vidu braukt. Izbraucot no Barselonas, mani atkal piemeklē problēmas ar velosipēdu. Priekšējā riepa mīksta. Ik pa laikam jāpiestāj malā, lai uzpumpētu. Ilgi tā neizturu. Izdodas salīmēt. Šodiena īpaša ar to, ka sastrīdamies un izdomājam braukt tālāk atsevišķi, katrs par sevi! Sastrīdamies par sīkumiem. Man nav ne pumpja, ne Spānijas karte. Tālāk virzos bez kartes, skatoties pēc ceļa norādēm! Ejot veikalā velosipēdu ar visām mantām atstāju, paņemu līdzi tikai naudu, pasi un dokumentus. Pārējais mazsvarīgi. Kad braucām abi kopā, otrs pieskatīja mantas, kamēr viens veikalā. Tagad mantas nav kas pieskata. Vakarpusē atduros Tarragonā. Atrodu informācijas punktu, man iedod pilsētas karti un Katalonijas karti. Visas Spānijas kartes viņiem nav. Nolemju palikt šajā pilsētā, kur nomaļāka vieta. Atrodu upes gultni, kur ūdens izžuvis. Vakarā uznāk pērkona negaiss, zibeņo nežēlīgi. Visu laiku domāju, lai mana telts iztur, pārsedzu pāri teltij brezenta gabalu, lai tik daudz ūdeni nelaiž cauri.

Nobraukts: 111,3 km


Tarragonas amfiteātris pie Vidusjūras Spānijā

13. augusts. Pieceļoties no rīta secinu, ka priekšējā riepa tukša. Nav ne pumpja, ne kā cita ar ko salabot. Labi, ka vakarā noskaidroju, kur atrodas velo veikals, tāpēc stumjos uz turieni. Līdz 10:00 jāgaida, kamēr atvērsies, kaut gan rakstīts, ka strādā no 09:00. Iestumjos ar visu velosipēdu veikalā, nopērku jaunu kameru, pumpi un pie reizes nopērku jaunu ķēdi. Turpat vēl ieeju pārtikas veikalā un ap 12:00 varu doties tālāk uz Madrides pusi. Tikai karti neatrodu, braucu bez tās. Gaisa temperatūra jau pāri +30 grādiem, cepina! Mīties nav viegli, karstums, smagas somas un kalni. Kad priekšā ieraugu upi, piestāju, lai nomazgātos un izmazgātu drēbes. Vienam pašam vieglāk mīties, kad gribas var piestāt un var braukt, cik ātri vēlas. Tomēr garlaicīgāk, nav ar ko parunāties. Minos līdz 20:00 vakarā, lienu privātīpašumā kalnos aiz vienas mazas pilsētiņas. Te izskatās, ka saimnieks audzē persikus, vismaz pēc kokiem izskatījās. Tikai raža sen beigusies! Vakariņās vāru zupu, kura ne visai labi garšoja.

Nobraukts: 109,2 km

14. augusts. Ceļos augšā jau septiņos, gribas ātrāk izbraukt, kamēr nav tik karsts. Bet tāpat ātrāk pa deviņiem nesanāk izbraukt. Šodien kalni turpinās. Lejā jau labi ripo, tikai augšā tā pagrūtāk. Aizminos līdz pirmajai pilsētai (35 km), nopērku pārtiku un laižu tālāk. Karstums labs. Prātīgs cilvēks nelīstu saulē cepināties. Pēcpusdienā mani noķer viens profesionāls riteņbraucējs. Sākam runāties, prasu viņam cik grādu varētu būt, šis saka, ka apmēram +37-38°C ēnā. Pastāstu no kurienes esmu atminies un kur braucu. Tad viņš saka, ka jābrauc, vajagot ātrāk viņam. Saku, ka mēģināšu noturēt aiz viņa. Pēc 1 km nolemju, ka man par ātru, nevaru turēt ar savu riteni un mantām līdzi. Bet viņš prom nemūk, saka lai mēģina ar viņu pabraukt kādus 10 km. Tad viņš aizbrauc pa citu ceļu, es turpinu tālāk viens pats. Labi iemaucu kopā ar viņu. Riktīgs treniņš sanāca. Līdz vakaram nominos 140 km, palieku pie strautiņa, kur vēl ūdens nav izžuvis. Vismaz var nomazgāties. Šodien izdzēru kopā 8 litrus ūdens...

Nobraukts: 141,2 km

15. augusts. Ceļos atkal septiņos, paskrienu 4 km, nomazgājos strautiņā un deviņos izbraucu. Laiks skaidrs, pa nakti diezgan pavēss bija. Šodienas karstumam klāt nāca spēcīgs pretvējš, ļoti grūti mīties. Iebraucot tuvākajā pilsētiņā secinu, ka visi pārtikas veikali ciet pa dienu, strādā tikai no rīta un vakarā. Praktiski ēst vairs nav ko, ūdens arī uz beigām iet. Jāizvēlas, vai nu gaidīt līdz sešiem vakarā, kad veikali sāk strādāt, vai nu mīties līdz nākamajai pilsētiņai 60 km tālāk. Nolemju braukt tālāk. Ja nepūstu pretvējš, pa kādām trīs stundām var aizmīties, bet reāli braucu kādas 5 stundas. Ūdens beidzies, meklēju pa grāvjiem kādu pudeli, kur vēl varētu būt ūdens palicis. Vienu atrodu, bet ūdens tik karsts no saules, ka nevaru iedzert tādu. Satieku večuku, prasu vai nav tuvumā kāds veikals, kur ūdeni dabūt, šis saka, ka nav, bet viņam mājās ir ūdens, vienu pudeli iedod. Taupu dzerot pa bišķim, jo nevar zināt, kad dabūšu nākamreiz ūdeni. Pat no kalna braucot jāpieminas lai uz priekšu kustētos, tāds pretvējš. Pārguris tieku līdz tai pilsētai un atrodu veikalu .Visu dienu gandrīz neko neesmu ēdis, spēki ir galā. Tālāk braucu pa lielo autoceļu, jo sīkas kartes man nav. Menti it kā netur mani, nezinu vai drīkst braukt pa šo autobāni. Nobraucu pāris kilometrus un meklēju kur palikt pa nakti. Atkal ielienu privātīpašumā. Bet tur suņi skrien virsū, labi, ka aizmuku. Tā jau neēdis, nedzēris, ar vēju, karstumu visu dienu cīnoties... Un tagad vēl tie suņi! Palieku pie paša autobāņa dzeloņu krūmu ielokā. Pagaidām smagākā diena ceļojumā, viennozīmīgi.

Nobraukts: 146,4 km

16. augusts. Pamostoties jūtu vakardienas lielās mocības, visas maliņas sāp. Bet nav laika žēloties, sakravāju mantas un dodos Madrides virzienā pa lielo autovia! Kad ieraugu zīmi "120" paliek bail, jo nezinu, vai drīkst pa šo ceļu braukt. Izdomāju, ja noturēs policija, teikšu, ka nav kartes un ka dodos uz Madridi. Par laimi mentus nemana, nogurums arī pēc 10 km pāriet, šodien jau cita mīšanās, jo vējš pūš no aizmugures. Pa 4 stundām nobraucu 100 km. Arī kalni beigušies. Pusdienlaikā pieturu Guadalaharā, mazā pilsētiņā 20 km no Madrides. Veikalā nopērku franču garo maizi un turpat uz soliņa apēdu to kopā ar zirņiem. Pēc tam izdomāju, ka Madride ir liela pilsēta, un ka vajadzētu sīkāku karti dabūt. Sameklēju info centru, tur man iedod gan Madrides karti, gan visas Spānijas karti. Beidzot esmu ticis pie kartes, nevajag vairs uz dullo doties.

Turpinu braukt, bet nekur tālu nebraucu, vairs kādi 20 km tikai, jo negribas vakarā iebraukt Madrides centrā un meklēt, kur pārnakšņot. Stājos nost ceļa malā un te arī palieku, netālu no Barajas lidostas. Virs galvas ik pa laikam lidmašīnas lidinās. Vāru makaronus vakariņās, iespējams daudzi garāmbraucošie redz, bet man vienalga! Kad paliek tumšs, uzceļu arī telti ceļa malā. Šodienas brauciena laikā divas reizes bija problēmas ar velosipēda riepām, stājos malā un līmēju. Līdz Spānijai nekādu problēmu nebija, iebraucot Spānijā sākās visas ķibeles. Atceros, ka iepriekšējā dienā satiktais riteņbraucējs brīdināja, ka es ar saviem nodilušajiem riteņu apvalkiem līdz Madridei netikšu, jāmaina. Bet izturēja. Pa nakti spēcīgs vējš pūta, nevarēja normāli pagulēt. Domāju, ka telti sapluinīs. Bet izturēja mana mazā (Ls 3.- vērtā!) telts, ko Rimi nopirku.

Nobraukts: 119,5 km

17. augusts. No rīta pamazām minos uz Madrides centru. Nav viegli ar visām kartēm, jo visapkārt Madridei autobāņi, ar pirmo reizi nesanāk iebraukt centrā, jo mašīnas neļauj pārkārtoties uz otro braukšanas joslu. Jāuzmanās baigi, visi nesās kā traki. Ar otro reizi sanāk aizbraukt tā kā vajag. Daudz laika patērēju, meklējot, kur uzlādēt mobilo telefonu, līdz beigās vienā mobilo telefonu veikaliņā tas izdodas. Aizbraucu apskatīt arī slaveno futbola stadionu Bernabeo, kur spēlē Madrides Real. Sēžot parkā uz soliņa un ēdot pusdienas, skatos, ka man velosipēdam riepa atkal mīksta. Tā uz nerviem sāka krist tās mīkstās riepas! Mēģinu salāpīt, bet reāli nekas nesanāk, jāmeklē velo veikals. Atkal atrodu info centru un tur pajautāju par pilsētas velo veikaliem. Tante iedod adreses un es sāku meklēšanu. Vienu atrodu, kurš pēc stundas veras vaļā, sagaidu un speros iekšā. No sākuma vecis man iesmērē nepareizā izmēra kameras, saka, ka Mischelin baigi labās, beigās sūds vien ir - pa mazu un baigi plānās. Pats pa to laiku saka, ka uz piecām minūtēm aizbrauks un uz veselu stundu pazūd. Es savu velosipēdu izjaucis pa visu trotuāru un besos ārā, kur šis pazudis. Viens blakus bodīšu tirgotājs pienāk klāt un prasa, kā palīdzēt, es viņu gribēju pie velna aizsūtīt. Tā jau škrobe, vēl šis piesienas. Saku, ka viss normāli, lai tinās. Kad atgriežas veikala īpašnieks, gribas sākt lamāties. Noturos, jo savādāk vēl neļaus samainīt tās kameras. Vienu jau esmu saplēsis un ielicis atpakaļ kastītē. Šis nepamana, nepārbauda. Beigās izdodas veiksmīgi atrast piemērotas kameras, divas rezervē paņemu līdzi. Uz šo velo veikalu laikam vairs nekad nebraukšu. Piezvanu otram Jānim un prasu, kur viņš atrodas. Saka, ka vakarpusē būs Madridē, nolemjam satikties.

Vakarā beidzot tiekamies pie lielā stadiona. Sākam domāt par nakšņošanu, jo vakars klāt. Es jau pa dienu biju vienu parciņu noskatījis, braucam uz turieni. Diezgan normāli, jo nav slēgtais parks un maz cilvēku staigā. Pastāstām viens otram kā gājis pa šīm dienām. Jānis caur Zaragosu braucis uz Madridi, es pa citu maršrutu.

Nobraukts: 65,9 km

18. augusts. Turpinām apskatīt pilsētu. Ieejam arī interneta kafejnīcā, diezgan dārgs prieks, par pusstundu 1.95 Eiro jāmaksā. Pa dienu atkal pašķiramies, jo draugs grib aizbraukt līdz Atlantijas okeānam Portugālē, es savukārt gribu uz kalniem braukt, kas no Madrides uz ziemeļiem. Mums lidmašīnas biļetes jau Latvijā nopirktas uz 18. septembri, reāli mēnesi ātrāk esam atbraukuši kā plānojām. Izdomāju, ka labāk mēnesi padzīvošu kalnos teltī. Tā es viens pats braucu uz kalniem, ko redzu tālumā. Vakarpusē skatos, ka man atkal riepa paliek mīkstāka, laikam nav izturējusi mana jaunā Mischelin kamera, ko man iesmērēja tas dullais. Stumjos uz tuvāko veikalu, labi, ka turpat blakus un kā par brīnumu tur pārdodas velosipēdu kameras, jo diezgan liels tirdzniecības centrs. Nezinu īsto izmēru, uz dullo nopērku kameru, kas izrādās, der. Netālu no tā veikala arī palieku, krūmos pie dzelzceļa. Nav pati labākā vieta, kur palikt, bet man neskādē. Sataisu velosipēdu, eju gulēt.

Nobraukts: 44,1 km

19. augusts. Pieceļos, ieēdu kaut ko un pošos ceļā. Ilgi nesanāk braukt, jo menti aptur un saka, ka pa šo ceļu nedrīkst braukt. Tas esot autobānis. Prasa, uz kurieni braucu. Parāda kartē tuvāko pilsētu. Viņi saka, ka lai vairs nebrauc pa šo ceļu, lai griež nost un tālāk mēģina pa citu ceļu. Tā arī daru, meklēju citus ceļus. Virzienu kontrolēju pēc priekšā esošajiem kalniem, kas arī ir mans mērķis. Tā kā ir svētdiena, mašīnu un cilvēku apkārt maz. Pusdienlaikā esmu Guadarramā, kur dzīvošu turpmāko mēnesi. Pārtika jau sapirkta sestdien, jo svētdienās veikali ciet. Somas tik smagas ar mantām un ūdeni! Braucu augšā kalnos, apmēram 7 km no pilsētiņas. Te gan ar stumšanos jāstumjas, jo pamīt pret kalnu grūti, uzbraucu augšā apmēram 1300 metrus virs jūras līmeņa. Apkārt tikai koki un izkaltusi zāle. Uzceļu telti, bet vēlāk pārlieku to citā vietā, jo pārāk liels vējš.

20. augusts – 15. septembris. Tā es te kalnos nodzīvoju līdz 16. septembrim, gaidot savu reisu uz Latviju. Katru dienu skaitīju dienas cik palikušas līdz mājām. Vienam pašam palika garlaicīgi jau pēc kādas trešās dienas. Domāju, ka neizturēšu. Mācījos spāņu valodu no vārdnīcas un klausījos spāņu radiostacijas ar savu mazo radio. Katru trešo dienu braucu no klana lejā uz pilsētiņu pēc pārtikas. Telti ar visām mantām uz to brīdi atstāju turpat kalnos. Paņēmu tikai dokumentus, naudu un kartes. Pārējais viss palika teltī. Nodomāju, - pa kalniem jau zagļi nestaigā, tikai tūristi. Atradu Guadarramā bezmaksas interneta vietu, kur drīkst reizi dienā vienu stundu sēdēt pie interneta. Tā stunda man likās kā zelta vērta, jo varēju sazināties ar Latviju. Visi savējie morāli atbalstīja un teica, lai turos un ka gaida mājās. Gandrīz visu šo mēnesi dzīvoju par 2.- Eiro dienā, jo nezināju cik naudas man uz konta palicis. Brokastīs ēdu cepumus ar ūdeni, ko kalnos no avotiņa dabūju. Pusdienās vārīju makaronus, pārsvarā, arī vakariņās tas pats. No rīta gāju skriet 6 km, arī vakarā skrēju, apmēram 10 km. Pa dienu sauļojos vai braucu uz ezeru mazgāt drēbes. Ja ar mani kas slikts notiktu, tad gan slikti būtu, jo nebiju ne apdrošinājies, ne kas no pirmās palīdzības līdzi. Nositu divas čūskas, ko atradu netālu no savas teltsvietas. Viena tāda diezgan paliela, iespējams, ka indīga. Ļoti liels mīnuss vienam dzīvojot, ka nav ar ko aprunāties latviešu valodā. Var prātā sajukt.


Dzīve teltī Spānijas kalnos

Kad uzzināju cik man nauda kontā, varēju jau augļus nopirkt tirgū, jo šeit sausumā kalnos nevienas plantācijas nebija. Bankā sanāca kuriozs. Gribēju māsai uz Latviju naudu pārskaitīt, lai samaksā rēķinu par telefonu. Bankas darbiniece prasa manu dzīvesvietas adresi. Es taču nevarēju teikt, ka dzīvoju teltī kalnos. Domās, ka jucis. Ātri apskatījos kartē un nosaucu pirmo ielu ko redzēju. Nostrādāja. Vienu dienu nevarēdams izdomāt, ko darīt, nolēmu pa kalniem pavazāties. Uzrāpos gandrīz līdz 1800 m augstumam. Skats pasakains. Varēja pat saredzēt Madrides debesskrāpjus no 60 km attāluma. Pie teltsvietas atradu govs izkārnījumus, apmēram mēnesi vecus. Cerēju ,ka govis neatnāks, kamēr es dzīvoju, jo tad mana telts būtu briesmās.2007. gada septembrī Madridē notika Eiropas čempionāts basketbolā, kur spēlēja arī Latvija.Es domāju, ja mūsējie tiks līdz otrajai kārtai, aizbraukšu uz kādu spēli, bet mūsējie zaudēja un nebija jēgas nekur braukt. Klausījos pa spāņu radio spēļu tiešraides, iemācījos spāņu valodu tik daudz, lai varētu saprast kas vinnē un kāds rezultāts.

Pa nakti guļot bieži dzirdēju savādas dzīvnieku skaņas, kādas Latvijā nevar dzirdēt. Iestāstīju sev, ka teltī esmu drošībā. Ieroci pielietot nevajadzēja, braucot uz Madridi 16. septembrī apraku zem viena tilta. Uzzināju, ka ieroci lidmašīnā vest nevarēs, tāpēc nācās tā darīt. Varbūt kādreiz sanāks tai pusē gadīties, aiziešu un paņemšu savu ieroci.

16. septembris. Ilgi gaidītā diena ir klāt. Vēl no rīta aizeju paskriet 6 km krosiņu pa kalniem pēdējo reizi un priecīgs dodos Madrides virzienā. Pa autobāni nebraucu, jo bail, ka atkal menti nepaņem pie dziesmas. Bet apmēram 20 km no Madrides beidzas mans ceļš un sākas autobānis. Nekas cits neatliek, kā dragāt pa to. Braucu ātri, lai pēc iespējas ātrāk tiktu uz pilsētu, kamēr menti nav mani pamanījuši. Izdodas. Mēģināju pārdot savu velosipēdu, jo dzirdēju, ka papildus jāmaksā par velosipēdu vešanu ar lidmašīnu. Neviens negribēja pirkt, cenu laidu arvien zemāk, mazāk par 200 eiro arī negribējās atdot. Nolēmu mēģināt izjaukt pirms lidošanas. Madridē esmu iebraucis īstajā dienā, jo vakarā šeit notiks Eiropas čempionāta basketbolā fināls starp Spānijas un Krievijas izlasēm. Spāņi aizslēguši ciet ceļu pie karaļa pils. Es arī nolemju šeit palikt un noskatīties uz lielā ekrāna spēli. Finālā spāņi zaudē krieviem, par ko visi ir sašutuši.Es ātri laižos prom no tā laukuma uz sev zināmo parku, kur iepriekšējo reizi biju palicis. Likās, ka mani varētu par krievu uzskatīt, un tad man cauri būtu.Uz ielas varēja sastapt dažus lietuviešus ar Lietuvas maikām, arī viņu līdzjutēji bija atbraukuši savējos atbalstīt.

17. septembris. No rīta meklēju velo veikalu, kur varētu izjaukt velosipēdu un ielikt to kartona kastē kā bagāžu. Atrodu, eju iekšā un pastāstu par situāciju. Man ļoti laipni ierāda vietu, kur drīkstu ievest savu velosipēdu, iedot dažāda lieluma kastes un instrumentus. Izjaucu līdz rāmim, savādāk nelien kastē iekšā. Tagad sākās problēmas ar mantām, jo nav vairs kur uzkrāmēt, velosipēds izjaukts un kastē iekšā. Knapi izeju no veikala ārā ar visām mantām. Līdz parkam, kur jāpaliek pēdējo nakti, apmēram 10 km ko iet. Nevar vairs uzsēsties uz velosipēda un aizmīties. Sāku lidināt ārā mantas pa druskai. Paeju gabaliņu, kādu lietu izmetu ārā, lai vieglāk. Pat pildspalvas sāku mest ārā, kas neko īsi nesver. Nogājis kādus 2 km saprotu, ka vairs nevaru panest to velosipēdu un mantas. Nostājos autobusa pieturā un gaidu autobusu. Autobuss piebrauc, gribu kāpt iekšā, šoferis krata galvu, nekā nebija, iekšā nemaz nemēģini kāpt ar šitādu bagāžu... Citi cilvēki to redz un saka, lai mēģinot ar metro braukt, iedod vēl metro karti, pasaka, ar kuru jābrauc. Viens pat palīdz aizstiept kasti līdz metro stacijai. Nekad agrāk nebiju braucis ar metro, tāpēc noejot pazemē apjūku, prasu padomu, ar kuru metro man jābrauc uz to parku. Pēc 20 minūtēm esmu savā pieturā. Ietaupīju gandrīz pusdienu ko būtu gājis ar kājām. Knapi aizvelkos līdz parkam un tur palieku līdz nākamajai dienai.

Ar velosipēdu biju izbraukājis visu Madridi krustu šķērsām, zinu to diezgan labi tagad. No rīta izmetu visas pārējās mantas, arī telti. Atstāju tikai velosipēdu kastē un vienu somu, kur iekšā tikai dokumenti, nauda, ceļojuma piezīmes un daži suvenīri no Madrides. Ar metro braucu uz lidostu. Nekad nebiju lidojis ar lidmašīnu. Lidosta arī ļoti milzīga, apmaldīties viegli. Es pat nezināju, ka pirms lidojuma jāiet uz chek-in. Labi, ka laicīgi lidostā ierados. Izdevās velosipēdu nodot kā bagāžu, tas nepārsniedz atļauto svaru.

Kad beidzot biju ticis lidmašīnā iekšā, man bija jau viss vienalga, kad tikai mājās braucu. Biju noilgojies pēc Latvijas. Pirmo reizi lidot bija jocīgi. Laikam jau pirmajā reizē visinteresantāk lidot. Bail nebija, jo mājās nebiju bijis 70 dienas. Vajadzēja lidot ar pārsēšanos Romā. Tur teju vai lidostā paliku, jo gandrīz nokavēju savu reisu vazādamies pa lidostas veikaliņiem. Bet ne jau mana vaina - kad pirku biļeti Latvijā pirms trijiem mēnešiem, laiks bija cits. Pēc kāda laika izlidošanas laiks bija pārcelts divas stundas ātrāk, ko es nezināju. Labi, ka es paskatījos, ka viens reiss lido ātrāk uz Rīgu. Iekāpjot lidmašīnā, ieraudzīju Latvijas avīzi. Uzreiz paķēru, un lidojot izlasīju no A līdz Z. Sen nebiju neko latviski lasījis. Lasīju par to, ka Āzijā lidmašīna sliktos laika apstākļos avarējusi. Paskatos pa lidmašīnas lodziņu, apakšā zibeņo. Bail nebija, jo drīz jau mājas!

Pats atlidoju, bet velosipēds ne. Tas bija palicis Romā, nebija paspējuši pārkraut uz airBaltic lidmašīnu. Solīja piegādāt uz mājām, kad atvedīs. Man bija vienalga, galvenais, ka pats atlidoju. Iznākot no lidostas vēlu vakarā, sajutu vēsumu. Kā nekā Latvija un septembra beigas. Spānijā vēl ap to laiku bija +30 grādi dienā. Pa nakti paliku pie tantes, jo braucot ceļojumā no iepriekšējās dzīvesvietas biju aizgājis, lai nav lieki jāmaksā par īri un "komunālajiem". Baigā ekstra bija gulta, jo gultā nebiju gulējis 70 naktis, tikai teltī. Iekritu gultā un tik labi bija...

Pirms ceļojuma ar velosipēdu biju uz "Jūs", 20 km maksimums dienā biju nominies. Un no Eiropas arī neko nebiju redzējis, tagad zinu daudz ko. Paldies, arī Jums, ka izturējāt un izlasījāt! :)


* Redaktora papildinājums:
Raksta autors Jānis Arseņikovs (dzimis 1983. gada 24. maijā, ) ir Latvijā pazīstams vieglatlēts, kurš uzrādījis teicamus rezultātus 800 m, 1500 m, 3000 m skriešanā (viņa pirmais treneris bija M.Gailis, tagadējais treneris - J.Beļinskis). Jāņa Arseņikova personīgie rekordi: 3000 m - 8:58.65; 10 km - 33:10; Maratons (42,195 km) - 2:39:34.


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv