Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Pavasara atklāsme

Autors: Ivars Purviņš
Foto: Ivars Purviņš
2009. gada marts, Rīga

Kā jau kārtīgs IT pārstāvis, es pēc dabas esmu pūce. Nu traki jau grūti ir rītos agri piecelties, ja labākā darba iedvesma rodas tieši vēlās vakara stundās. Taču šogad notika kas tāds, kas apgrieza manus paradumus kājām gaisā...

Šoziem ilgi gaidītais sniegs uzsniga īsi pirms jaunā gada, kad jau likās, ka vajadzēs jauno gadu sagaidīt skatoties TV. Taču laika vecis visu ir labi saplānojis un gadu miju sagaidām īsti ziemiski – slidojam pa piemājas dīķi, pārmeklējam mežu meklējot rūķu paslēptās dāvanas un jau pret rītu ejam uz tuvējo slēpošanas kalnu, lai atklātu dēļošanas sezonu. Pēc tik lieliskas gadu mijas neparastākais ir tas, ka uzsnigušais sniegs nekūst nost, kā citus gadus, bet spītīgi turas un tikai nāk klāt.



Ja janvārī laiks ir vairāk auksts un vējains, tad februārī iestājas ideāls laiks ziemas aktivitātēm – pa nakti uzsnieg sniegs, bet pa dienu laiks skaidrojas un izlien pa saules staram. Kulminācija iestājas februāra vidū, kad pēc pāris dienu intensīvas snigšanas, tieši uz brīvdienām mums "padod" saulainu laiku.



Tūliņ izsludinām vispārēju mobilizāciju un vienu dienu mūsu piemājas pļavas "vārās" no ziemas cienītājiem. Vieni spēlē hokeju, citi slēpo ar distanču slēpēm, lidinās apkārt kaitotāju kompānija un vēl kāds nemitīgi braukā garām uz slēpēm aiz sniega moča, valda riktīgs ziemas jampadracis. Pēc tādas nedēļas nogales šķiet, ka esam izbaudījuši visus jaukākos ziemas priekus un ko gan vēl labāku varētu gribēt? Bet izrādās, ka var gan...

Kad apkārtējās pļavas gana izvandītas, nolemju nākamajās brīvdienās doties uz Vidzemes pusi. Kā reizi uzzinu par slēpošanas sacensībām Maiļu trasē Pļaviņu pusē, kas esot viena no labākajām Latvijā. Jau pa ceļam uz Ēgļiem pamanu skaisti piesnigušās baltās pļavas un izsaku sievai skaļi domu, ka te nu gan būtu labi "nodot pa bundžām". Taču bradāt pa mīksto sniegu nemaz nevelk un tā es šo domu ātri aizmirstu. Taču, kā zināms, skaļi vēlmes izteikt ir bīstami, jo tās var arī piepildīties... Izslēpojušies kārtīgi Maiļu trasē, nedaudz Jauju trasē un paciemojušies agrās jaunības favorītkalnā Cigoriņā, ar piesātinājuma sajūtu pildīti atgriežamies mājās. Nākamajās dienās laiks strauji paliek siltāks, bet naktīs joprojām pieturās sals. Un, kad kādu rītu nolemju izmest nelielu līkumu ar slēpēm, manai sajūsmai nav robežu - slēpes slidsolī slīd tik viegli, ka praktiski neatstāj pēdas sniegā, sērsnas klātie lauki mirdz pavasara saulē radot elpu aizraujošus skatus!



Pilnīgs kaifs, gribas braukt vēl un vēl! Esmu pārsteigts, kā tas var būt, es taču ne pirmo gadu šeit slēpoju, nu nav man ne reizi šāds sniegs trāpījies. Vai tam pie vainas būtu aizgājušo gadu švakās ziemas? Grūti teikt, taču rīta slēpošana pa sērsnas pārklātajiem laukiem pārņem visus mūsu mājiniekus, kas vien var nostāvēt uz slēpēm. Ja no rīta satiec sārti pietvīkušu mājinieku, kas labsajūtā dveš, tad skaidrs, ka viņš jau paspējis noslēpot līkumu pirms tevis. :) Izmantojot lielās pavasara atlaides nomainām vecās slēpes pret jaunām – forši, ka slēpes ir vislētākās tieši tad, kad slēpot vislabāk! Iemetu ziņu par labo sniegu diskusiju forumā un kā tad, slēpotāji ar stāžu ir atkoduši pavasara slēpošanu sen pirms manis! Kā reizi piektdienas pēcpusdienā saņemu atbildes ziņu, ka lieliskas slēpošanas vietas ir pie Vecpiebalgas. Apskatoties kartē arī skaidrs kāpēc – šajā apkārtnē ir daudz apstrādātu lauku, viegls reljefiņš un, pateicoties Vidzemes augstienei, uz pļavām daudz labāk turas sniegs. Ātri sakūdu brāli un sestdienas rītā īsi pēc septiņiem dodamies no Siguldas uz Vecpiebalgas pusi. Braucot Ērgļu virzienā paliek jūtami vēsāks un temperatūra no -3 grādiem nokrīt līdz -6ºC. Pa ceļam redzamie skati ir tiešām daudzsološi, visas pļavas ir tītas dziļā sniegā.



Nonākot galamērķī, ātri uzvelkam slēpes un atiet. Sajūtas neaprakstāmas, brālis smej, ka es no sajūsmas izdvešot neartikulētas skaņas. :) Var jau būt, brīdī, kad esmu atslābinājies par daudz, novelku kārtīgi uz pakaļas un atgriežos realitātē.



Tā nu pavasara saulē vizināmies no vienas pļavas uz otru, no viena pakalna uz otru stundas divas, līdz ap desmitiem strauji paliek silts. Sniegs sāk lūzt un kariete paliek par ķirbi, jeb slidsoļa slēpotāji kļūst par "šļūkātājiem klasiskajiem".



Ir arī īstais laiks tīt makšķeres, jo man ir pilnīgs gandarījums, bet brālim tik pat liels besis.



Pēc šādas slēpošanas, labākās pavasara aktivitātes man ir skaidras – darbdienu rītos apbraukāju tuvējās pļavas, brīvdienās izvelku ģenerālštāba kartes un laižu paceļot uz tālākiem Vidzemes nostūriem. Pāris stundu piedzīvojums laika ziņā ir īss (parasti sanāk nobraukt desmit līdz piecpadsmit kilometrus), taču ir tik spilgts un koncentrēts, ka atlikušo dienu pavadu kārtīgā emocionālā pacēlumā gluži kā Ēriksona hipnozē: "You feel endless joy and happiness". Eh, patīk man šādi pavasari...



Kad kādu rītu satieku kaimiņu, viņš mani nopēta un painteresējas, vai es neesmu gadījumā bijis kalnos dēļot, jo izskatos aizdomīgi nosauļojies. Uz to atsmeju, ka tas laikam būs blakus efekts rīta slēpošanai pavasarī. :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv