Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Lielajā Kanjonā, Arizonā

jeb "Nekad, nekad pat nemēģiniet noiet no kanjona malas līdz Kolorado upei un atpakaļ vienā dienā"

Autors: Kaspars Ulsts
Arhīvs: 2004. gads, Rīga

Jāatzīst, mēs nudien nebijām izvēlējušies labāko gadalaiku Lielā Kanjona izzināšanai. Jūlijs šeit ir karstākais mēnesis, bet pats kanjons pēc klasifikācijas varētu būt kalnu tuksnesis.

Kolorado plato un tātad kanjona augšmala ir 2200 m virs jūras līmeņa, bet upe pamanījusies iegrauzties 1200 metrus zemē, tātad, lai līdz tai nokļūtu, ir jānokāpj pamatīgs gabals. Jau pusi dienas braucam pa reālu tuksnesi. Vienā pilsētiņā iekuļamies īstā smilšu vētrā, nav saskatāmi vairs ne luksofora signāli. Vienīgi Makdonald izkārtne ir pareizā krāsā, lai pat šādos apstākļos tā kalpotu par bāku noklīdušam ceļiniekam. Mana lielākā kļūda bija mēģināt atvērt logu, lai to nobildētu. Fotoaparāts vēl tagad nedaudz čirkst, bet mašīnu nācās ilgi tīrīt no sīkajām smiltiņām.



Iesildīšanās dienā ejam pa malu vien. Tas ir ļoti patīkams gājiens, kas aizvien apbur ar jauniem skatiem. Stāvam uz kanjona malas un raugāmies neaptveramajos plašumos. Patiesībā attālumus ir diezgan grūti saprast. Apakšā labi redzams krāčains upes posms, bet, paskatoties kartē, līdz tam iznāk teju vai 10 jūdzes (16 km) . Nospriežam, ka tur lejā laikam ir branga šūpošanās, ja jau reiz mēs krāces varam saskatīt šādā attālumā.

Bet, kā saka, ne jau tādēļ mēs esam apbraukuši riņķī vai pusei pasaules. TĀ diena būs rīt, tādēļ no katra tālāka raga uzmanīgi vērojam rītdienas maršrutu. Pirmais posms izskatās tā neko - taka vijās diezgan strauji lejup no kanjona malas un tad pazūd aiz kādas stāvākas klints. Atkal to var ieraudzīt jau horizontālā posmā - tas ir kanjona pirmais līmenis. Pašā vidū redzama zaļa oāzīte - Indian Garden. Tur, kā vēsta ceļveži, būs pieejams dzeramais ūdens. Daudzi kāpēji tur rīko nometni, lai nākamajā dienā dotos lejā uz otro līmeni, kas vainagojas ar Kolorado upi. Diemžēl no augšas otrais līmenis nav redzams, bet, spriežot pēc kartes, tas varētu būt gandrīz tik pat plašs, kā šeit redzamais pirmais līmenis. Nu nekas, lai paliek zināma intriga. Viss kopā tas saucas Bright Angel Trail.



"Un visbeidzot, nekad, nekad nemēģiniet veikt vienā dienā ceļu no kanjona malas līdz Kolorado upei un atpakaļ!", vēstīja informatīvie plakāti Lielā Kanjona nacionālajā parkā. Uz plakātiem bija uzzīmēts veselīgs sportisks vīrs mūsu gados, zem kura tūdaļ arī bija paskaidrots: "250 šāda izskata vīri katru gadu ir glābti no Lielā kanjona dzīlēm, jo..." un tālāk jau kā viens no iemesliem minēta viņu vēlme nokāpt tur lejā un uzkāpt atpakaļ tai pašā dienā.



Šķirojam inventāru un vēlreiz pārliekam domās lasīto un redzēto. 250 veselīgie vīrieši, 3000 dolāri par glābēju izsaukšanu kanjonā, 22 jūdzes (35 km), pārvarot 1200 augstuma metrus... Nūjas - jā, labi, ka ir līdzi. Ūdens, pretiedeguma krēmi, cepure - saulē noderēs. Telts, guļammaisi, paklājiņi - nu nē, tas par daudz, to visu noliekam malā. Ja jau vienā dienā, tad vienā.



Agrā rītā atkal stāvam uz kanjona malas. Aiziet lejā! Taču jau pirmajā stundā taka sagādā nepatīkamu pārsteigumu - tā ir pamatīgi izskalota vai izmīta un pārvērtusies īstā šķēršļu joslā. Katrs otrais solis jāsper pāri prāvam baļķim. Pie kam taka ir šausmīgi putekļaina - zeķes un zābaki jau vairs īpaši neatšķiras no apkārtnes.

Pamazām iesilst diena. Pēc neskaitāmiem serpentīniem taka nudien iztaisnojas un priekšā iznirst zaļu koku audze - esam pie Indian Garden. Mūsu sporta dzērieni ir gandrīz beigušies, tādēļ bez lielas kavēšanās izmantojam iespēju piepildīt pudeles ar ūdeni. Cik var noprast, šis arī ir pēdējais dzeramā ūdens punkts. Tālākais ceļš uz leju ir pilnīgi sauss un Kolorado upes ūdens būtu izmantojams tikai ārkārtas gadījumā. Jāpaņem krājumi kādām 10 jūdzēm. Izpētām arī iespējamo naktsmītni, ja nu neuzvilksim atpakaļ līdz augšai. Telšu vietas iekārtojušās jaukā kaktusu audzē, visi sakarinājuši savas somas stabos, bet stabu pakājē tāds interesants mošķu aizturētājs. Vienīgā problēma - mums nav līdzi telts.



Drīz nonākam pie otra stāvā posma. Nu ieiesim apgabalā, ko no augšas nevarēja novērot. Te valda pilnīgs klusums un bezvējš. Termometrs pie Indian Garden rādīja 40 grādus pēc Celsija. Kaut nu būtu uzpūtusi kāda vēsmiņa! Aiz katra kanjona līkuma ieklausāmies, vai apakšā jau nebūs dzirdama upe.

Kad esam tā kāpuši jau kādu pusotru stundu, priekšā pēkšņi garām paslīd laiva. Vai nu tā ir karstuma radītā mirāža, vai - Kolorado upe. Izrādās tomēr pēdējais. Ūdens ledains un straujš - no iecerētās peldes nekas nesanāk. Jāsaka, nekādus skatus no apakšas neredz, varam tikai iztēloties, kur pašlaik esam, atceroties vakar redzēto panorāmu.

Kamēr bradājam pa upi, mūsu mugursoma tā jocīgi sašūpojas. It kā kāds tur būtu iekšā. Kā tad, tās atkal ir vāveres - mazi un nekaunīgi radījumi, kas jau atklājuši neapēsto brokastu maizīti. Viena vāvere gandrīz aizstiepj uz migu Vitas lakatiņu.

Un viss jau šajā vietā būtu labi, ja mēs pašlaik neatrastos 1200 metru dziļumā un 15 kilometru attālumā no jebkuras civilizācijas. Bez dzeramā ūdens un tieši bula laikā. Spriežam, ka kanjona pārgājieni ir pilnīgi pretēji kalnu uzkāpieniem - kalnos no rīta ar svaigiem spēkiem tu kāp augšup, bet, kad spēki izsīkst, taisies, ka tiec atpakaļ lejā. Šeit nu lejā esam notecējuši, bet tagad jādomā, kā tikt atpakaļ kalnā.

Par nākamajām trim stundām līdz Indian Garden nav nekā priecīga, ko uzrakstīt. Vienā līkumā virs takas sēž liels melns putns un kaut ko gaida. Pa ceļam varam iepazīties ar informatīvu plakātu. Mūs sagaida kārtējais spēcīgais vīrietis, bet nu jau daudz bēdīgākā izskatā: Tā vietā, lai pastāstītu, cik tālu līdz dzeramā ūdens punktam, viņš informē, ka mēs varot nomirt...



Beidzot esam pie mūsu arika. Ap to sasēduši ceļotāji un skan dažādi atmiņu stāsti. “Vai atceries, kā tanī gadā Džons ar Bilu nokāpa no kanjona ziemeļu malas, šķērsoja Kolorado un uzkāpa dienvidu malā vienā dienā...”. Kamēr tā klausāmies, esam izdzēruši katrs pa diviem litriem ūdens. Vairāk laikam nevarēs sevī ieliet, tādēļ sākam atkal kāpšanu.

Pēdējais posms tomēr ir vissmagākais - virs galvas vēl 800-metrīga siena, termometrs tagad rāda jau 45 grādus. Vēja nav vispār. Nudien, kāpšanai pa trepēm un kāpšanai pret kalnu pāri baļķiem tomēr ir diezgan liela atšķirība. Ja vien iespējams, cenšamies šķēršļu joslas apiet pa akmeņiem izlikto maliņu. Nevienam uz takas neiet īpaši viegli.

Pēc pāris jūdzēm ir pēdējā atpūtas vieta ar avārijas telefonu un ūdens krānu, no kura tek saulē sakarsis gandrīz verdošs ūdens. Tas noteikti nav no avota. Šeit skats uz ceļiniekiem ir diezgan bēdīgs - viens otrs atradis kādu ēnu, kur pagulēt, kāds sēž zem karstā ūdens un laikam mēģina atdzesēties. Nolemjam nezaudēt tempu un ilgi šeit nekavējamies.

Īsi pirms saulrieta varam jau noraudzīties uz visu to no augšas. Mēs to izdarījām! Uz kanjona malas pie Bright Angel takas sākuma palūdzam kādai sievietei mūs uzbildēt. Novērtējusi mūsu nobristos zābakus, sieviete jautā, cik tad tālu mēs esot šodien nokāpuši. Sakām, ka bijām pie upes, viņa izbrīnā iepleš acis un metas mūs apsveikt. Bija jau skaisti, bet labi arī, ka rīt nav ieplānots nekur kāpt. Nu, bet bildīte sanākusi tīri glīta.



Vairāk bilžu var skatīt www.adventures.lv lapā.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv