Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Jaungads Koli kalnos Somijas Karēlijā

Autors: Kaspars Ulsts
Arhīvs: 2003. gads, Rīga

Ekspedīcija aizsākās ar nopietnu gatavošanos. Katru dienu tika pētīta laika prognoze, īpaši temperatūra. Inventāra sarakstā bija visi polārās ekspedīcijas atribūti, tai skaitā pat bahilas un lavīnbantes. Pārtika - pamatā vītināta gaļa, taču bija jāparūpējas arī par vecgada vakara sagaidīšanu, tādēļ līdzi tika ņemts kāpostu katls un šņukurs...

Ceļā

Prognozes visāda veida interneta lapās sola ap desmit grādu salu. Somu līcī peld pa retam ledus gabalam. Kad izkāpjam no prāmja Somu krastā, skats nav neko daudzsološs. Nekādas dižās sniega kupenas nemana. Sākam jau apspriest slēpošanai alternatīvus pārvietošanās veidus. Ir jau vēls, bet mums priekšā vēl vairāk kā 500 km uz ziemeļaustrumiem. Kad šoseja pagriežas iekšzemē un sāk virzīties gar Krievijas robežu uz augšu, situācija kļūst cerīgāka - gar ceļa malām parādās kupenas, bet termometra stabiņš, kurš Helsinkos vēl rādīja -10°C, nu dilst pa grādam uz katriem desmit kilometriem. Divos naktī, kad nogriežamies no lielās šosejas Koli kalnu virzienā, tas rāda jau -30°C. Braukšanas apstākļi kļūst kritiski - visi logi ir aizsaluši un vaļā palikusi tikai sprīdi plata josla virs priekšējā paneļa. Mašīnas uz ceļa turas samērā stabili. Tiesa, kad apstājamies un pārbaudām ceļa segumu, tas izrādās tīrs ledus, bet somi ir pamanījušies to sarievot, tādējādi padarot mazāk slidenu auto riepām. Mūsu apaviem gan tas daudz nepalīdz, un viens no šoferiem nostiepjas uz ledus, kolīdz izkāpis no mašīnas.



Pēc stundu ilgas maldīšanās pa vietējiem mežiem esam galā. Mūsu saimnieks, nemitīgi bubinādams par nepieredzēto aukstumu, ierāda mums mitekli atpūtas bāzes dēļu mājiņās. Uzzinām, ka Somijas valdība ir pat aicinājusi somus atteikties no saunas izmantošanas, jo aizsalušās upes ir radījušas elektroenerģijas krīzi.

Pirmā diena: Karanka-lampi - Ukko-Koli

Rīts atnāk ar -34°C un lielu jautājumu - ko īsti vilkt mugurā. Vairums izvēlas Polartec tipa apģērbus, pietaupot dūnu inventāru vakariem pēc slēpošanas. Visgrūtāk ir ar kājām, jo visi esam ekipēti ar parastiem slēpju zābakiem. Pirmajā pusstundā šķiet, ka no pirkstiem var atvadīties, bet tad organisms kaut kā sevi sakārto, un par šo problēmu var aizmirst (t.i. kājas vairs nesalst). Sliktāk ir ar degunu, tādēļ steigšus apgādājamies ar maskām.



Elektrības vadi pārklājušies ar rokas resnuma sarmas apvalku. Novērojam varavīksni, ko, acīm redzot, arī veido sarmas putekļi. Pāris stundu slēpojuma attālumā pirmais objekts - Sutkan laava. Laava ir nojume ar dēļu grīdu un ugunskura vietu priekšpusē. Tā kā pagaidām vēl neesam iepazinušies ar otru apmetnes tipu - ar kotu, tad sākam apspriest variantu, kā jaungada nakti sagaidīt šādā lāvā. Mums ir līdzi aizslietņi pret vēju un malkas te ir pietiekoši.



Deguna un zoda salšanas problēma ir atrisināta, bet tās vietā nāk jauna - nu jau nopietnāka. Tā ir skropstu apsarmošana. Dažam skropstas ir tā salipušas, ka nevar pat aci pamirkšķināt. Risinājumu pagaidām neatrodam. Dienas beigās iznāk viens stāvāks uzkāpiens, kas tiek vainagots ar svaigi ceptu biezpiena kūku. Cik noprotam, nama saimniece gan netika rēķinājusies ar tādu izsalkušu slēpotāju pulka iebrukumu, un gatavojusi kūku visai nedēļai.



Otrā diena: Koli kalnu pārgājiens ar sniega diskiem

Koli kalni ir savdabīga granīta grēda, kas paceļas virs Pielinen ezera gandrīz 300 m augstumā. Kalnu grēda stiepjas paralēli Krievijas robežai. Koli kalnus var šķērsot ar platajām tūristu slēpēm vai, vislabāk, ar sniega diskiem jeb pēdām. Nekad agrāk nebijām tik labi pārliecinājušies par šāda inventāra noderīgumu. Tur, kur ar diskiem gājām kā pa lielceļu, varēja iebrukt sniegā līdz jostai.



Te, tikai pārsimts metrus virs taigas, nonākam gluži citā pasaulē. Vietām zem kupenām nav zeme, bet tikai stāvi granīta bluķi. Tādos gadījumos vienkārši šļūcam pa to mugurām līdz apakšai.

Tiesa, uz Pielinen ezera pusi tik vienkāršota pieeja var beigties ar simtsmetrīgu kritienu. Tā ir vienreizēja sajūta - stāvēt uz granīta kraujas virs taigas un daudzajiem ezeriem, veroties agri pēcpusdienā norietošajā saulē.



Trešā un ceturtā diena: Ukko-Koli - Valkea-lampi ar Jaungada svinēšanu Ursankota mednieku apmetnē

Pārgājiena maršruts ved pa gara kalna kori ar plašiem skatiem. Atrodam uz takas nosalušus cirslīšus. Te viens metas pāri takai un strauji ierokas sniegā - taču jau siltāk, nekā ārā. Saule te, ziemeļos, riet jau ap trijiem dienā. Kartē ap šo vietu ir iezīmēta viena kota, bet mēs jau sākam bažīties, ka nebūsim to ievērojuši. Vakar kalnos paredzēto ugunskura vietu tā arī neatradām - tā bija dziļi zem sniega.



Un tomēr karte šoreiz nav melojusi. Te pat jau tā stāv - tradicionālā somu mednieku kota. Kota ir slietenis vai nams ar pavardu centrā un caurumu griestos. Soli izvietoti riņķī pavardam un klāti ar briežādām. Tūdaļ steidzam iekurt uguni. Pirmajā mirklī kota ir pilna ar dūmiem, bet tad tie nostājas pie griestiem. Svinības var sākties!



Uz pavarda tiek riktēts katls ar kāpostiem un šņukuru, blakus karstvīna toveris. Tā kā kotai nav grīdas, no apakšas pa malām tomēr velk iekšā aukstums. Tādēļ visi cenšamies sakāpt pēc iespējas augstāk. Nez, kā to dara somu mednieki?

Pēc branga mielasta kausējam katlu ar sniegu, lai būtu kur liet laimītes. Puiši ir gādājuši arī par salūtu. Tas laikam gan brīnums taigas zvēriem.

Nu ko, 2003. ir sagaidīts, Valkea-lampi arī tika veiksmīgi sasniegts, atliek vēl mērot atlikušos tūkstoš kilometrus līdz Latvijai.



Vairāk bilžu var skatīt www.adventures.lv lapā.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv