Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Daba, b*@! jeb kad naktī -24°C

Autors: Ilze Kronberga [ AUTORE?]
Foto no pārgājiena dalībnieku arhīva
2009. gada februāris, Rīga
Pārgājiena laiks: 31.01.-01.02.2009.
Brālēnu lauski sejā skatīja: Kaspars, Reinis, Miks, Signe, Sanda, Kārlis, Ilze un Jānis


Kaspars grib izmēģināt savu jauno telti. Sarkano teli. Gaisā virmo ideja, ka derētu kāds pārgājiens ar nakšņošanu. Apspriežam tuvākās iespējamās, pavisam vēl neaizplānotās nedēļas nogales. Laika prognozēm īpaša vērība pievērsta netiek. Tiek pieņemts, ka turpināsies Latvijas zaļā ziema un tuvāko mēnešu laikā gaisa temperatūra visdrīzāk būs robežās no +10 līdz -5°C. Ideja paliek it kā gaisā karājoties – ierakstīta sarakstiņā "lietas, ko gribētos paveikt". Vismaz tā man šķita.

Pēc divām dienām, kad saruna par sarkanās telts iesvētīšanu jau piemirsusies, saņemu paprāvam cilvēku lokam adresētu e-pastu no Kaspara:
"Ņemot vērā, ka iepriekšējie mēģinājumi iziet mežā un nosalt kā mazajiem trusīšiem dažādu iemeslu dēļ cietuši neveiksmi, šo sestdien ir vitāli nepieciešams izrauties no ikdienas mokošās rutīnas ar čipsiem, alu un TV, un izkustināt kājas Latvijas ārēs. Ja godīgi, man ir pilnīgi vienalga, kur mēs ejam... Kolēģi izteica ieteikumu, ka ir forši iet gar upi. Tātad – ejam gar upi. Piedāvāju divus maršrutus:
1. Ieriķi – Zvārtes iezis – Ķēpene (18 km ), tas laikam sanāk gar Amatu. Tas, domājams, būtu grūtāks, ar līšanu cauri brikšņiem, saslapināšanos u.t.t.
2. Valmiera – Cēsis. Tas sanāk gar Gauju un varētu būt tāds Siekalnieku maršruts, bet arī domājams riktīgi foršs.
Transports: vilciens
Izbraukšana no Rīgas stacijas: 06:35 vai 10:02

Protams, ka gribas gulēt, bet varbūt saņemamies un izbraucam agri, lai izbaudītu burvīgo rītu. Lēmumi par maršrutu un izbraukšanas laiku tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu, ņemot vērā reālo dalībnieku skaitu.
Gaidu Jūsu komentārus!"


Un komentāri, protams, seko...

Tiek nobalsots par maršrutu Valmiera – Cēsis un izbraukšanu ar agro vilcienu. Tāpat tiek nolemts, ka Gaujas ūdens dzerts netiks, lai izvairītos no trešās rokas izaugšanas uz muguras.

Tuvojoties noliktajam datumam, arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta laika ziņām. Izskatās, ka zaļā ziema nolēmusi paņemt brīvdienu tieši uz mūsu iecerēto nedēļas nogali. Tas, protams, tiek apspriests arī kolektīvajā e-pastu listē:
Signe: "A, jūs visus arī sajūsmina fakts, ka sestdienas naktī sola kādus –10 grādus?"
Roberts: "Kuram lemts noslīkt, tas nenosals... un otrādi…"
Kaspars: "Atkal sākas reāls sviesc. Nevaru izlemt - ņemt džemperi, vai neņemt, ja ir jaka... Vienmēr esmu ņēmis, bet nekad nav bijis vajadzīgs. Šoreiz noteikti, ka kaulainā maita pasauks palīgā savu brālēnu lauski un mēs visi nosalsim kā mazie eži... laikam jau tomēr jāpaņem..."

Ņemot vērā faktu, ka pamanos nosalt pat vasaras laivošanas braucienu laikā, brālēns lauskis sāk pamatīgi baidīt. Mans Maximas guļammaiss un telts neesamība liek justies nepārliecinoši. Atlikušo divu darba dienu vakari tiek veltīti siltāka guļammaisa medībās, skapja revidēšanā un centienos rezervēt vietiņu kādā no teltīm. Tajā pašā laikā aizvien skaidrāk izkristalizējas doma par gulēt neiešanu vispār - varētu brīvprātīgi pieteikties uzraudzīt ugunskuru visas nakts garumā.

Sarunājot kolektīvo satikšanās vietu un laiku, e-pastu sarakstē parādās arvien vairāk "piedodiet, bet šoreiz laikam netikšu…" tekstu. Pārējiem jau, protams, smīns - cik tiešām netiek un cik no brālēna lauska nobijušies. Jāatzīst, ka arī man prātā pavīd doma par līdzīga teksta uzklabināšanu, bet nezināmā un nedaudz biedējošā vilinājums tomēr ir spēcīgāks.

Piektdienas vakarā pēc treniņa mājās tieku tikai īsi pirms divpadsmitiem, kamēr izkrāmējos, sakrāmējos, pulkstenis jau tuvojas diviem, bet modinātājs skan jau piecos. Tiek atslēgts prāts, kas skaļi deklarē savus uzskatus par miega pārtraukšanu un protestē pret ķermeņa stāvokļa mainīšanu no horizontālā uz vertikālo, ieslēgts autopilots un dodos ceļā.

Tiekamies Rīgas centrālajā stacijā īsi pirms vilciena atiešanas. Beidzot klātienē iepazīstam visus gaidāmā ceļa biedrus, līdz šim visi kopā tikušies bijām tikai kolektīvajā e-pasta diskusijā. Šeit noskaidrojas, ka kopā esam septiņi - četri puiši un trīs meitenes, kuriem vilinājums sejā skatīt brālēnu lauski izrādījies spēcīgāks par bailēm no Kaspara piedāvātās opcijas nosalt kā maziem ezīšiem. No šejienes startēsim seši, bet septītais dalībnieks pievienosies kādā no nākamajām vilciena stacijām.

Stacijā publika šajā agrajā rīta stundā ir visai interesanta - kāds pārguris jaunēklis par miegam gana labu esam atzinis grīdu netālu no kasēm, kāds cits jaunieties, nostājies pašā stacijas halles centrā, skaļi izsaka piedāvājumu visām dzirdamības lokā esošajām būtnēm padejot ar viņu valsi (nedaudz vēlāk paskaidrojot, ka viņam vienkārši vajag nedaudz patrenēties, jo drīz šī māka būšot nepieciešama). Īpašu atsaucību gan viņš nesaņem, lai gan dažu garāmejošo pat mēģina uzrunāt personīgāk. Satiekam arī jauniešus vēl manāmās piektdienas vakara noskaņās un domas pārņem pirmais filozofiskais jautājums: kuri no mums ir pieskaitāmi normālajiem - tie, kuru piektdienas klubu vakari regulāri ievelkas sestdienās, vai mēs, kuri šajā agrajā rīta stundā dodas izbaudīt nakšņošanas priekus mežā, kad termometra stabiņš noslīdējis manāmi zem nulles?!

Ceļš līdz Valmierai paiet ātri, labāk iepazīstot nupat sastaptos biedrus un daloties priekšnojautās un iecerēs par gaidāmo piedzīvojumu. Iekšā neliels satraukums - kā būs?

Valmierā iebraucam īsi pirms deviņiem. Ceļam mugursomas plecos un ar jautru noskaņojumu dodamies ceļā, izsakot dažādas piezīmes par tēmu, ko parasti mēdzam darīt šajā laikā sestdienu rītos. Konstatējam, ka sals šajā Latvijas galā ir kodīgāks nekā galavaspilsētā, arī soma izrādās smagāka nekā sākumā bija cerēts - divi guļammaisi un papildus džemperu krāvums dara savu.



Nolemjam, ka iesim gar Gaujas labo krastu. Pirmās dienas plāns ir iet pēc iespējas tuvu Gaujai. Sniegu klāj bieza sērsnas kārta, bet makšķernieku iestaigātās taciņas ir tīrā ledū. Sākumā krasts ir tīrs un solis raits. Apstājamies, lai novilktu liekās apģērbu kārtas. Vēlāk sanāk arī lauzties cauri brikšņiem, rāpties pāri nokritušajiem kokiem, rausties augšā stāvkrastos, kad gar upi iet vairs nav iespējams. Secinām, ka, šādi aktīvi kustoties, laiks nemaz nešķiet auksts. Īstenībā ar laiku patiesi paveicies - debesis skaidras un arī saulīte smaida plaši. Patiesā apjausma par aukstumu nāk brīdī, kad piestājam nedaudz iestiprināties pie uzietajiem, tūristiem ierīkotajiem, galdiņiem un krēsliem, kuri šobrīd eleganti paslēpušies zem biezām sniega cepurēm - skats kā no pasakas! Uz brīdi nomaļus noliktie cimdi sāk sasalt, ilgi neprātojot. Lēnām atdziestot, aukstums sāk kost kaulā, tāpēc ilgi nekavējamies un dodamies tālāk.



Nākamajā ceļa posmā mūs sagaida vairāki strautiņi, kuru šķērsošana īpašas grūtības nesagādā, bet manāmu jautrību rada gan. Viens no tiem mums, meitenēm, šķiet pārlieku plats, lai pārlektu ar smago somu mugurā. Tad nu puiši palīdz pārmest pāri somas un pašām saglabāt līdzsvaru lēciena beigu fāzē. Par laimi ūdens temperatūru nevienam pārbaudīt nenākas.



Tālāko ceļu mērojam pamatā cauri mežam un vietām biezi saaugušiem krūmiem. Sērsna mēdz ielūzt ik pēc pāris soļiem, atklājot patieso sniega dziļumu. Kādā taku krustojumā mūs sagaida maza, izrotāta eglīte. Arī svecītes vēl palikušas. Tās gan diemžēl iededzināt neizdodas, bet tas nemazina patīkamo pārsteigumu.



Kad pulkstenis jau tuvojas trijiem, sākam apspriest nakšņošanas iespējas. Tiek izvirzīti divi varianti: 1) veidot nometni un gādāt malku ugunskuram, kamēr vēl gaišs; 2) iet, kamēr pietiek spēka, lai šodien pieveiktu pēc iespējas lielāku ceļa daļu. Nelielās diskusijās virsroku tomēr ņem variants par nometnes veidošanu gaismā, jo vairums no mums nevēlas izmēģināt laimi ar ugunskura iedegšanu un telšu celšanu tumsā.

Īsi pirms četriem esam atraduši piemērotu vietu nometnes veidošanai ar vairākām lielām eglēm, zem kurām no sniega nav ne miņas - ideāli telšu celšanai un jo īpaši jauki puišiem (Reinim un Kārlim), kuri nolēmuši nakšņot bez tādas ekstras kā telts.



Mēs ar Miku ķeramies pie uguns iekuršanas, Reinis un Kārlis sāk veidot savas naktsmītnes, Kaspars, Signe un Sanda darbojas ar teltīm. Pēc neilgas rosīšanās nometne gatava: uguns kuras un malka pirmajai tējai sagādāta pietiekami, teltis uzslietas, Reinis un Kārlis arī savus namiņus ierīkojuši - Reinis pāri egļu zaru "matracītim” nostiepis tentu, bet Kārlis izticis pat bez tā, nojumi veidojot tikai no mežā pieejamajiem materiāliem. Esam paspējuši ierīkoties līdz ar tumsas atnākšanu.

Lielākā daļa līdzi nesto ūdens krājumu sasaluši, tādēļ pirmā tēja tiek vārīta no sniega un riktētas vakariņas. Kaspars kādu brīdi cīnās ar savu somu. Vēlamās operācijas ar cimdiem rokās veikt neizdodas, bet, novelkot cimdus, pirksti sastingst gandrīz momentāni. Kaspars nolemj cimdus tomēr novilkt un turpina darboties. Pēc kāda mirkļa, purinot sastingušos pirkstus, atskan sulīgs un līdz sirds dziļumiem izjusts izsauciens: "Daba, b*e!!!!" Visos pārējos tas izsauc neviltotu smieklu vētru un saņem šī pārgājiena spārnotā teiciena titulu, jo vakara gaitā un arī nākamajā dienā tas tiek atkārtots vēl ne reizi vien. :)

Visi esam nedaudz sabijušies no gulēšanas, jo ar tādu aukstumu nu nekādi nebijām rēķinājušies. Kārlis sniedz nelielu instruktāžu, kas jāņem vērā: ja ir vienkārši auksti un tāpēc nevar gulēt, ir ok, tad tikai jāmēģina sasildīties vai jāceļas un jānāk pie ugunskura, bet, ja ir auksti un sākt jau kļūt vienalga, tad gan vairs neesot labi. Tad esot noteikti jādod ziņa pārējiem. Tātad secinām - galvenais, lai nav vienalga! :) Šis secinājums kļūst par mūsu turpmākā piedzīvojuma pavadoni.



Cik ārā ir grādu, nezinām, bet aukstums tāds, ka no ugunskura atkāpties negribas, kur nu vēl skatīties telšu virzienā. Cenšamies atlikt gulēšanas laiku, cepot desiņas un vārot tēju. Vakara gaitā secinām, ka ir pilnīgi vienalga, kādas garšu buķetes tiek piesolītas uz tējas iepakojumiem - gala rezultātā tā vai tā sanāk skuju tēja.

Arvien biežāk sākam saņemt īsziņas no mājiniekiem un draugiem. Noskaidrojas, ka naktī sola -17°, un "glābēju" brigādes piesakās ar apbrīnojamu regularitāti. Kaspars saņem zvanu no vecmāmiņas, kura tiešā tekstā pasaka, ka mēs visi esam debili. :) Bet izrādās, ka ne tikai mēs. Jānis ir apņēmības pilns pievienoties mums uz nakšņošanu. Sākumā to uztveram kā joku, bet, kad viņš sāk apjautāties, ko mums atvest, un precizē GPS koordinātes, saprotam, ka joki mazi - puisis jau startējis no Rīgas un mēro ceļu mūsu virzienā, lai izbaudītu ziemas nakšņošanas priekus un nākamajā rītā brauktu atpakaļ. Njā…



Jāni nesagaidījis, pirmais gulēt aiziet Reinis. Nākamais drosmīgais ir Kārlis. Redzot, ka beztelšu puiši iekārtojušies tīri ērti un neskrien atpakaļ pie ugunskura sildīties, uz guļu taisās arī Miks un Kaspars.



Mēs, meitenes, gan vēl nevaram saņemties atstāt silto ugunskuru un doties nu jau manāmi apsalušajā teltī. Vēl kādu brīdi mīņājos pie ugunskura līdz nospriežu, ka gatavāka vairs nekļūšu un arī dodos uz telti riktēties uz gulēšanu. Galvenais, lai nav vienalga. Signe un Sanda paliek gaidīt Jāni, kurš drīz vien ierodas ar, pēc meiteņu nostāstiem, brīnumgardu tēju, kura pārmaiņas pēc neesot garšojusi pēc skujām.

Kad uz guļu sāk riktēties atlikusī trijotne, sanāk pamosties. Lukturīša gaismā telts griesti vizuļo. Skaisti! Kad telts pilnībā apdzīvota, kļūst manāmi siltāk, un miegam tas nāk tikai par labu.

No rīta pamostoties, ar lielu pārsteigumu secinu, ka, neņemot vērā dažas uzmošanās reizes, nosalušās pēdas un satuntulēšanās dēļ ierobežotās kustības, izgulēties sanācis labāk nekā visā iepriekšējā nedēļā kopā ņemot. Vēl lielāks pārsteigums par labo miegu pārņem, kad ieraugu, ka viss teltī esošais ir manāmi apsalis - ieskaitot guļammaisus un Jāņa cepuri (to, kura viņam galvā…), par mugursomām nemaz nerunājot. Apsaluši ir arī zābaki, neskatoties uz to, ka tie nakti pavadījuši pirmā guļammaisa iekšpusē, kājgalī.



Kārlis jau vāra rīta tēju. Gatavojam brokastis, novācam nometni, piepildām termosus ar skuju tēju, atvadāmies no Jāņa un možu garu dodamies ceļā. Šodien jāveic garāks ceļa posms nekā vakar, tādēļ, lai paspētu veikt pilno maršrutu, nolemjam vairāk izmantot veloceliņu Valmiera - Cēsis nevis lauzties cauri brikšņiem. Mūsu galvenais navigators Reinis gan pesimistiski-reālistiski novelk, ka līdz Cēsīm diez vai tiksim un jāapsver iespējas "mest malā" kaut kur ātrāk. Pagaidām par to neispringstam.



Kādu labu laiku gājuši, secinām, ka šodien ir manāmi aukstāks nekā vakar - rokām auksti arī cimdos, un sals kož vaigos. Kā reiz pie šīs tēmas apspriešanas Reinis saņem īsziņu, kas vēsta, ka šobrīd mūsu apkaimē esot -17, bet naktī bijis... -24°… Pavisam neviļus esam trāpījuši uz, iespējams, šīs ziemas aukstāko nakti. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc ārā atstātajā termosā tējas atliekas bija iesalušas… Daba, b*e!



Kā jau plānots, šodien pamatā ejam pa velomaršrutu, kas vietām tāpat sanāk brienams, jo īpaši dzīva velo satiksme šajā laikā nav novērojama. Vienā posmā velomaršruts iziet uz lielāka ceļa. Šajā reģionā tāda ekstra kā smilšu kaisīšana uz ceļiem netiek piekopta - tāds ledus spogulis uz ceļa sen nav sastapts. Saulīte spīd spoži un, spoguļojoties ledū, žilbina acis, ir iespējas eleganti izpildīties kaut vai ik uz soļa, jo kājas slīd katra uz savu pusi, sals kož degunā, liekot apzināties, cik tomēr forši ir šeit, nevis mājās pie televizora, apkārt pilnīgs miers. Kas var būt labāks par šo? :)

Reinis nolemj, ka šādi dabas doti bonusi gludi apledojušā ceļa izskatā ir jāizmanto un ierosina, ka kādu no gājējiem pārmaiņus varētu vilkt. Domāts, darīts! Reinis, uzsēdies uz neliela paklājiņa, ieņem starta pozīciju, Mika katram gadījumam līdzi paķertajā virvītē tiek iesietas cilpiņas, lai ērtāk vilkt, un uz priekšu! Slīd labi, sešjūgs kustas raiti, Reinim smaids pa visu seju, līdz ierunājas Kārlis: "Viss jau būtu forši, tikai nesaprotu, kur mums no tā kaifs?" Viedi vārdi. Tiek nospriests, ka sēdētājam būs jātur arī visu vilcēju somas. Te ar mazo paklājiņu vairs nepietiek un nākas ziedot savu guļampaklājiņu. Vezums tiek sakrauts tā, ka Reini zem somām tikai knapi var saskatīt.



Berze izrādās pārāk liela un vilkšanai pieliktā piepūle nebūt nerezultējas vēlamajā ātrumā. Turklāt vezums ir tik nestabils, ka no nevienmērīgās vilkšanas ātri vien sagāžas. Lai gan atrakcija sagādājusi lielu jautrību, konstatējam, ka šādi nebūs nekāda "aršana", un dodamies tālāk jau ierastajā veidā.

Par sevi liek manīt pieveiktie kilometri. Te vienam, te atkal otram gājējam solis sāk kļūt aizvien amizantāks, paslīdēt sanāk biežāk nekā iepriekš, kāds sāk nedaudz pieklibot. Atskan arī kāds teksts par sāpošām kājām. Te nu tiek izsperts VX Ziema Pro 2006 laikā, līdzīgā situācijā, folklorizējies teiciens: "Izliecies, ka tas nav Tev." Un uzreiz kļūst vieglāk. :)

Seko vēl kāds posms pa velo celiņu, trošu tilts pāri Gaujai un Cēsis jau ir rokas stiepiena attālumā. Tuvojoties pilsētai, pārņem nelielas skumjas - pavisam drīz jau viss būs beidzies. Atkal jāatgriežas ikdienā. Ar visiem spēkiem dzenu šīs domas prom, vēl priekšā pāris stundas neaizmirstama piedzīvojuma, kuru jāturpina izbaudīt. Pie pašas pilsētas robežas tiekam sveikti ar izcili skaistu leduspuķu audzi uz vietējā grāvja.



Iesoļojam Cēsīs kā no pasaku valstības. Ar lielām somām nokrāvušies, apsārtušiem vaigiem, spēcīgi smaržojot pēc ugunskura. Reinis un Kārlis kopējam iespaidam vēl spēcīgi pieklibo - Reiņa krusteniskā saite atgādina par kādiem senākiem piedzīvojumiem, bet Kārļa celis ir jau praktiski atteicies locīties. Taču puiši turas godam - izliekas, ka tas nav viņiem... Navigatoru funkcijas uzņemas Signe un Sanda, un rāda taisnāko ceļu uz labāko pusdienu vietu. Pavisam drīz jau baudām karstu zupu un apspriežam tālākos plānus. Smejamies, ka varētu griezties apkārt un doties atpakaļ uz Valmieru.

Uz Rīgu dodamies ar autobusu. Uzgaidāmajā telpā vēl baudām termosos atlikušo skuju tēju. Pārņem patīkams nogurums un ceļš līdz Rīgai paiet negaidīti ātri. Šķiet, ka acis pievērtas tikai uz brīdi, bet, tikko tās paveru, jau klāt ir Jugla un Kārlis pošas uz izkāpšanu. Līdz autoostai arī vairs nav tālu.

Izkāpjam un sākam saprast, kurā virzienā katram jādodas. Mana tramvaja pietura it kā tepat pāri tiltiņam, bet tik ļoti vēl negribas šķirties, negribas beigt šo pasākumu, tādēļ nolemju iet kopā ar puišiem uz autobusa pieturu pie katedrāles.

Pa ceļam līdz stacijas tunelim dzimst doma, ka tagad pašā laikā būtu kāds aliņš un tepat Vecrīgā ir vienīgā vieta Rīgā, kur var iegādāties pašu Brenguļu alu! Nolemts. Dodamies uz "Ļeņingradu"! Signe un Sanda gan īsti negrib piekrist, bet beigās tiek pielauztas. Šāds pasākuma noslēgums - svēta lieta. Kaspars pēkšņi aizmirst par sāpošajām kājām un palēkdamies uzņemas delegācijas vadību. Arī Reiņa solis kļūst manāmi raitāks. "Ļeņingradā" par mūsu izskatu neviens nebrīnās. Saldais Brenguļu alus, karsta ābolu sula ar kanēli, dalīšanās ar spilgtākajiem iespaidiem...

Nākamajā dienā darbā neviena tēja vairs negaršo. Atmiņas par skuju tēju ir pārāk spēcīgas. :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv