Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Inteliģenta atpūta Balkānos

Autors: Uģis Vismanis
Foto: Vitolds Vīze, Mārcis Kalnjānis un Toms Treilons
2009. gada februāris, Rīga

Ideja par to, ka vajadzētu kādreiz pavizināties pa Melnkalnes upēm man radās kaut kad nu jau aizpērngada oktobrī, kad Balkānvalstu vietējā kolorīta iepazīšanas tūres laikā regulāri nācās pamanīt dažādu Serbijas, Melnkalnes un Bosnijas kantoru sludinājumus ar piedāvājumiem doties raftinga tūrēs pa Taras kanjonu, kurš, kā apgalvo dažādi viedi Melnkalnes ceļveži, esot dziļākais Eiropā un otrs dziļākais pasaulē aiz Kolorādo Lielā kanjona. Kaut arī Melnkalnes tēla spodrinātāji nav vienīgie, kas uzurpējuši "otrā aiz Kolorādo" godu, no ceļa vai Taras tilta redzētie skati un vēlāk palasītie upes apraksti bija pietiekoši efektīgi, lai es sāktu dīdīties, ka vajadzētu šeit atgriezties vēl pēc kāda laiciņa, lai iepazītu Taras kanjonu nu laivas redzes punkta.

Līdz ar to, kaut kad, kad tika kalti plāni nākamajai laivošanas sezonai, pametu ideju, ka varbūt vienu gadu vajadzētu gadskārtējo Karpatu laivošanu nomainīt uz eksotiskākās Melnkalnes nedaudz skarbāko upju apgūšanu. Sēkla krita auglīgā augsnē un sākām vākt kopā mantiņas, lai dotos Balkānu virzienā.

14.04.2008.
Pēc diennakts kavēšanās sakarā ar busa traumu un tai sekojošiem jauna busa meklējumiem, pēc 30 stundu pārbrauciena Rīga - Varšava - Budapešta - Novi Sada - Užice - Bijelo Polje ar "TomTom" džīpīesniekā vāvuļojošā Igora Siliņa maldināšanu, apmaldīšanos Novi Sadā un nokļūšanu vietējā Šanhajā, kur serbi masveidā svētdienas pēcpusdienu pavada peldošās būdās uz kādas Donavas attekas, naksnīgas līkumošanas pāri kalniem bezbēdīgas serbu tautas mūzikas pavadībā un cenšanās nenoripot lejā aizā no kaut kāda pusotras mašīnas plata ceļa gāžot lietum, kuru mašīnas starmeši pārvērš baltā sienā ar redzamību ne vairāk kā 10 metri, pēc latviešu šņabja, čehu un slovāku alus, Ungārijas tokajieša un Serbijas travičkas degustēšanas, vairākkārtējas parubīšanās un augšāmcelšanās, piecu Šengenas un divu nešengenas robežu šķērsošanas un kopā apm. 2000 km noripošanas, kaut kur aiz Melnkalnes miesta Bijelo Polje tiek braukšanai mests miers, samiegojušies rumpīši saceļ teltis un salien pa cisām, lai varētu beidzot iekrist miega dieva Hipnosa apskāvienos ar izstieptām ekstremitātēm un zemes virsmai paralēlu mugurkaula stāvokli. Pulkstenis ir apmēram trīs naktī.

...ir jauna diena, deviņi, desmit vai vienpadsmit pēc Latvijas vai Melnkalnes laika, īstenībā jau nav svarīgi. Top brokastu pļurzaks, tuvākajā strautā mazgāti nost ceļa putekļi, jūsmots par aprīļa vidum vasarīgo laiciņu. Paēdam, savācamies un dodamies Mojkovacas virzienā. Tā kā Taras kanjons atrodas Durmitora nacionālā parka teritorijā, braukšanai pa upi vajadzīga atļauja, par kuras iegādes iespējām Mojkovacā notiek pirmie mēģinājumi ievākt nepieciešamo informāciju. Informācija tiek saņemta pretrunīga, tāpēc iekožam pa burekam un dodamies pa krastu uz Durdeviča Taru, kur abus Taras krastus savieno 172 m augsts tiltu būvniecības šedevrs, no kura tad skats uz Taras kanjonu pa upi nebraucošam cilvēkam paveras teju visā savā krāšņumā. Pusceļā starp Mojkovacu un Taras tiltu ir vēl divas ievērības cienīgas vietas – pieteka Bistrica, par kuru interesi izrāda grupas kajakeru gals un vārdā nezināma upīte, par kuru interesi neizrāda neviens, jo upīte no savas iztekas no klints līdz ietekai Tarā sava 200 metrus garā tecējuma laikā nogāžas lejup pa kādiem metriem 30, paldies, ser, citreiz, ser. Arī Bistricas braukšana pagaidām tiek atlikta, jo šodien ir jānoskaidro viss par atļauju saņemšanu un jāaizdzen buss uz maršruta finišu pie Taras satekas ar Pivu, līdz kurai pa upi ir ap 60 km, pa ceļu – ap 150 pāri visādām pārejām un citiem aplinkus ceļiem.

Tā nu esam uz Taras tilta, čolējam uz debeszilo ūdeni, kurš, pašlaik augsts būdams, ir tuč tuč duļķains, bet vienalga pietiekoši eksotiskā krāsā. Kaut kur lejā, pirms upe pazūd līkumā, redzamas tādas mazas, mazas viļņu krēpītes, prieks, ka nebūs fletvoters. Kad esam uz upi atskatījušies, ar Vitoldu aizejam uz kempingu upes labajā krastā izlūkot situāciju. Kempingā mūs sagaida vietējais namatēvs, Slavko Petrovičs vārdā, kurš, ieraugot potenciālos klientus, nebremzē, bet uzreiz uzliek galdā vinjaka "Rubin" un alus "Jelen" traukus, lai sarunas labāk veiktos. Noskaidrojam izcenojumus – atļauja braukt pa kanjonu ar kajaku maksā 62 EUR + apdrošināšana + ieejas biļete Durmitora nacionālajā parkā (2 EUR), kopā ap 70 EUR, kaķis (katamarāns) tiek klasificēts kā divvietīgs kajaks, par viņu jāšķiras no 110 EUR. Sālīti, bet ne tā, ka negaidīti (iepriekš šādus pašus ciparus sniedza upju apraksti), škrobes nav, drīzāk prieks, ka jaunā sezona sākusies ar vecajiem praisiem. Starp citu, vasaras sezonā šis prieks pakāpjas līdz maksai 100 EUR par kajaku. Pārnakšņošana kempinga mājelēs gan ir ievērojami patīkamāka – piecas eironaudiņas, teltsvietas – trīs eiro no deguna. Kempingā ir dušas ar silto ūdeni un ugunskura vieta zem nojumes, ir pa smuko, īpaši ņemot vērā, ka te ir praktiski vienīgā smukā vietiņa relatīvi tuvu upei. Kā papildus ekstru namatēvs piedāvā atdzīt mūsu busu uz galapunktu pa 60 eirām, vai atkratīties mums pakaļ uz turieni savā transportā par 90 naudiņām. Pēc ilgstošas apspriešanās (kuras laikā izskan nodevīgi priekšlikumi reducēt braucienu kā izbraukumu ar raftu), nolemjam izmantot servisu pēc pilnas programmas, tajā skaitā viņu transporta pakalpojumus.



Līdz ar loģistikas problēmu pārkrāmēšanu uz kempinga saimnieku kamiešiem, mums ir radusies vēl viena brīva diena, tāpēc, pēc nometnes iekārtošanas, kamēr Vitolds un Aija liek kopā kaķi, izštukojam uztaisīt aklimatizācijas braucienu un notestēt Taru tās augštecē posmā Kolašina - Mojkovaca. Petrovičs piedāvā mūs aizvest ar busu; ar aizdomīgajam latvietim raksturīgu mazliet greizu aci novērtējam viņa izpalīdzīgumu, bet nu parakstāmies, protams. Ceļā Petrovičs, kurš, starp citu, labi runā krieviski, sniedz izsmeļošu informāciju par Taras apkārtni, no kā ne tikai paspējam apskatīt pāris ceļmalas piemiņas plāksnes un uzzināt leģendas par to izcelsmi, bet arī noskaidrot būtiskas detaļas, kas attiecas uz mūsu Taras maršrutu, no kurām nozīmīgākā ir informācija, ka mums nebūs jāstreso par iepēršanos 5.- 6. kategorijas krācē "Djavoli Lazi", jo šamējais gabals ietilpst kanjona posmā starp Bistricas pieteku un Taras tiltu, kur jebkādas ūdens tūrisma aktivitātes ir aizliegtas. Starp citu, aizliegtas esot tieši tāpēc, ka senākos laikos, kad vēl Melnkalne spoža Dienvidslāvijas vainagā mirdzēja, bieži bijuši gadījumi, kad no minētā kanjona posma bijuši ar helikopteru jāevakuē ūdeņnieki, kuriem "Djavoli Lazi" piedāvātais ekstrēms bijis nedaudz par šerpu. Mūsējais rītdienas maršruts sāksies pie koka platformām apmēram trīs kilometrus augšpus Taras tilta un beigsies 63 kilometrus zemāk pie Bosnijas - Melnkalnes robežtilta, zem kura Tara satek ar citu tikpat cēla nosaukuma upi – Pivu, lai tālāk tecējumā uz Donavu cēlo Drinas vārdu nestu.

Tikām, čalojot ar Petroviču, esam izbraukuši atkal cauri Mojkovacai un vizināmies gar upi uz augšu Podgoricas virzienā. Līdz plānotajam sākumam – Kolašinas pilsētai (24 km pa upi uz augšu no Mojkovacas) neuzbraucam, jo, pirmkārt, ir jau pavēls un, otrkārt, upe augstāk neesot tik interesanta (pēc locijas, augša ir 2.kat, pēdējie 5 km – 3.kat). Tāpēc lecam laukā pusceļā, rāpjamies laivās un, sarunājuši ar Petroviču satikties Mojkovacā, laižamies upē iekšā. Upe – nekas pārāk sarežģīts, bīstamākās vietas sastāda vairākas spēcīgas piespiedes, pārsvarā pie kreisā krasta, bet nu vietas manevriem un trajektorijas izvēlei kā jūra. Toties ūdens masas te ir pamatīgas un braucot pa galveno straumi, stāvviļņu un mucu netrūkst. Tāds trijnieciņš, ja mēģinām visu ietūcīt kategoriju rāmjos. Šajā gabalā pa peldei man un Mārtiņam, kurš ceļoties turklāt salauž airi. Kā jau tas šādās reizēs pienākas, Mārtiņš ar pēc ilgāka laika izzvejotajām aira atlūzām atrodas vienā krastā, bet laiva un ceļš – otrā, tāpēc drusku izvēršam Mielava un pārcēlāju aktivitātes, un nepaiet ne stunda kopš avārijas, kad Mārtiņš jau var rāpties ārā uz ceļa un, viegli pilēdams, mērot pāris kilometrus palikušo attālumu līdz Mojkovacai. Tomēr panki nemirst – jau nākamajā līkumā Mārtiņš ir redzams atkal laivā, jo Petrovičs, godavīrs būdams, nav vis aizbraucis uz Mojkovacu laiku īsināt pie rakijas glāzes, bet lēnā garā ripinājis pa ceļu lejup mūsu pārvietošanās ātrumā, aiz kam viss busā esošais rezerves airu kontingents ir mūsu rīcībā. Tālākais ceļš līdz Mojkovacai norit bez ekscesiem, it kā vēl ir iespēja nobraukt gabalu līdz Bistricas pietekai (16 km, 1. kategorija), bet nu saule ir par kaut ko sakaunējusies un sasarkusi lien aiz kalniem, paliek vēsīgi, tāpēc metam šodienai mieru un braucam atpakaļ uz kempingu.

Nometnē pa to laiku Vitolds ar Aiju ir salikuši kaķi, seko vakariņas, ugunskurs, tuvāka iepazīšanās ar serbu un melnkalniešu destilācijas sasniegumiem. Laiku pa laikam, asti luncinādams, mums kaut ko mēģina izbičot vietējais šariks, bet mēs viņam, vismaz no destilātiem, neko nedodam. Paši arī savlaicīgi sākam virināt savas šūplādes un pazust teltīs, nav gluži tā, ka rīt uz pludmali braucam.

15.04.2008.
Kempinga pļaviņu saule jo dāsni svētī ar saviem stariem jau no paša rīta. Pēc Latvijas ziemas manī iemitinājies romu tautas popzvaigzne Dzintars Čīča, kurš manī nepārtraukti skandē "Tu esi vasarā". Bez pārliekas steigas vāram bukstiņputru, brokastojam un sākam vākt kopā nākamajām dienām nepieciešamo iedzīvi. Tā kā mūsu visu panckām kopā ar pārtiku divām dienām būs jāsarūmējas uz Aijas un Vitolda divvietīgā katamarāna, esam askētiski un līdzi paņemam pa krasta apģērba kārtai, guļammaisam un paklājiņam, kā arī tentu, katlu un tikai litru sīvā no kopīgā inventāra. Neskatoties uz to, līdzi ņemamā ir zvērīgi daudz, šo to, bailīgi domājot par iespējamajām peldēšanām atsevišķi no laivas, iebāžu kajakā.



Piebrauc Petrovičs, aizved laivas uz starta vietu, kamēr šamējais tur vizinās, esam vairāk vai mazāk gatavi līdz viņa atgriešanās brīdim krāmēt busā arī savus rumpjus. Ap 12:00 esam beidzot gatavi un pabraucam trīs kilometrus atpakaļ uz Mojkovacas pusi, kur ceļš noiet relatīvi zemu pie upes. Tur, pie koka platformas ar galdiņiem un nojumītē, notiek arī iekšā laišanās Tarā. Šeitan mūs jau gaida vietējais kamuflāžā tērpts reindžers sirmiem rugājiem noaugušu vaigu, šķiramies no 350 eironaudiņām (62 EUR no kajaka un 100 EUR no kaķa), reindžers izraksta računu, mēs pa to laiku turpat uz reindžera Ņivas kapota aizpildām veidlapas ar ikdienišķajām formalitātēm, parakstāmies, ka par savām dvēselēm atbildam paši un stiepjam peldlīdzekļus lejā, kur garām iespaidīgā ātrumā nesas milzīgas gluda ūdens masas. Vēl pēdējie alus malki Burhānam, savākšanās un lienam upē iekšā.



Pirmos trīs kilometrus līdz Taras tiltam nomaucam vienā elpas vilcienā. Pārsimts metrus aiz tilta beidzas gludais gabals, upē parādās akmeņi un sākas gabals, kuru aplūkojot no tilta, standarta secinājums ir apmēram tāds, ka nekā īpaši te nav, tik tāda simboliska putiņa. Uhū, tā simboliskā putiņa, izrādās, vietām tirina kajaku tā kā puņķi uz smilgas un nepārtraukti aizlej acis tā, ka maz neliekās! Turklāt, lai garlaicīgi nebūtu, katrs nākamais stāvvilnis apmēros ieliek iepriekšējam, kas liek aizdomāties, ka varbūt kādā no nākamo stāvviļņu galotnēm kajaks varētu arī neuzvilkt. Acīmredzot arīdzan pārējiem ir līdzīgas domas, jo pēc apmēram puskilometra visi sabrauc atstraumē un aiziet iečolēt, kas priekšā darās. Priekšā darās apmēram tas pats, kas iepriekš, tāpēc izceļas diskusija, kā tālāk būs būt, ko darīt. Viedokļi dalās. Visskeptiskāk noskaņots ir Toms, kurš jūtās pārāk skarbi šitādām ūdens masām un ir gatavs pasākumam uzspļaut un vākties ārā no upes, kamēr upes krasti to vēl ļauj izdarīt (nav gan nekāda medusmaize), Mārtiņš arī ir gatavs evakuēties, jo viņa Eskimo Speedo tik jaudīgā upē uzvedas apmēram tikpat kaprīzi kā Parisa Hiltone Mumbajas satiksmes autobusā. Izstudējam locijas, gan čehu, gan vācu upju apraksti apgalvo, ka šis drūmais gabals (next few steps with waves and rolls 3-4!!!) ir viens no diviem asākajiem posmiem maršrutā un ilgi nevilksies. Paejam izlūkot upi, nekas megasarežģīts nav, bet nu sirds paģēr pēc drošināšanas, jo, ja gadās apmaukties, pie tāda upes platuma un straumes ātruma var gadīties peldēt ilgi. Apnesam nebraucēju kajakus, ņemam burkānus un ejam drošināt kaķi, taču Vitolds ar Aiju mūs negaida un novālē lejā pirms vēl burkānu mētātāji ir paspējuši ieņemt savas vietas. Viss notiek bez ekscesiem, ejam pie laivām mēs ar Mārci. Pabraucam gabalu uz priekšu; kur zarna ir par tievu, lai līstu galvenajā šusē, nočukinām pa maliņu; pirms niknākā gabala, kur iespēju aizlavīties garām niknajām vietām pa maliņu liedz klints rags un sausi akmeņi, iemetam atstraumē, padzenam drošinātājus aiz raga, izlūkojam un braucam. Mārcis iet pirmais. Viņš izvēlas braukt pa galvenās straumes malu, kur upē ir pilns ar akmeņiem. Uz viena abļivņika viņš uztrāpa virsū, apliekās, mēģina uzcelties, taču tā kā tajā brīdī viņu ieskalo mucā, eskis nesanāk un es redzu kā Mārcis kopā ar savu Prijon Creeker pazūd aiz klints raga. Gaidu, kas būs tālāk. Pēc diezgan pamatīga brīža parādās Mārtiņš un parāda divus uz krūtīm sakrustotus kulakus. Kāpju laukā, aizbrienu līdz Mārtiņam, uzzinu, ka Mārcis pēc overa esot noķēris Toma mesto burkānu, taču nav gribējis līst krastā bez laivas, ar laivu nav varējis noturēties un turpinājis peldējumu uz Drinu. Peldējumu pārtraukuši Vitolds ar Aiju, kuri ar kaķi izvilkuši Mārci krastā un tagad aizmetušies gūstīt tomēr straumē palaisto laivu. Pa to laiku līdz mums ir atnācis arī pats cietušais un nu mums ir divi vīri ar burkāniem un viens ar foto, tāpēc nevelkam pasākumu garumā, eju atpakaļ uz laivu un paceļu enkuru.

Mārča bēdīgā pieredze liek mainīt sākotnējos plānus braukt pa tādu pašu trajektoriju, tāpēc ielienu galvenajā straumē. Uh! Sajūta kā atskurbtuvē – kuņģis staigā augšā lejā, bet mūlī nepārtraukti šļācas milzīgs daudzums ledaina ūdens. Bet nu ir labinieks, kad esmu laimīgi aso vietu izbraucis, sirds gavilē kā iereibusi tautumeita.

Tālāk pasākums paliek vienkāršāks, viļņi mazāki, bet nu braucam saspringti glūnot apkārt kā ebrejs Palestīnas tirgū. Tikai pēc puskilometra noķeram Vitoldu un Aiju. Mārča laiva esot noķerta un laimīgo īpašnieku gaidot krastā aiz nākamā līkuma. Līkums tiek izņemts atkal ar izlūkošanu un drošināšanu, kā arī apnešanu Toma un Mārtiņa izpildījumā. Apnešana nav viegla un Toms mēģina pierunāt evakuēties no upes, pirms vēl neesam iebraukuši kaut kādos lielākos sūdos. Man, savukārt, ir žēl iztērētās naudas un izniekotā brauciena mērķa, tāpēc kopā ar Mārci aktīvi oponējam. Vitolds un Aija, pieredzējušākie būdami, ļauj mums izstrīdēties. Beidzot novienojamies, ka Toms ar Mārtiņu līdīs laukā no upes, atgriezīsies kempingā un tad izstrādās sev alternatīvu kultūras programmu, kamēr pārējie brauks tālāk. Pabraucam vēl uz priekšu, lai atrastu piemērotu vietiņu, kur izlīst laukā, drīz labajā krastā arī tāda parādās (baznīca apmēram 20 m augstumā no upes). Kamēr notiek piestāšana malā un šmotku pārdale, abi ar Mārci pamaucam uz priekšu un izlūkojam nākamo šaubīgo vietu. Te viss ir bez ekscesiem, gaidām, Vitoldu un Aiju un, aiz neko darīt, pievēršam uzmanību krastmalas kokiem, kuros karājas iespaidīgs daudzums visādu lupatu, sākot ar treniņbiksēm un beidzot ar cakainiem stringiem. Minētā veļa karājas kaut kur mūsu acu augstumā, un ja mēs jau tagad braucam pie augsta ūdens līmeņa, grūti iedomāties, kas te darās, kad te ir vēl pāris metri klāt.

Pēc kādas pusstundas piebrauc Vitolds ar Aiju, vēl pēc brīža, par lielu prieku, parādās arī Toms un Mārtiņš, kuri ir nožņauguši mamutu sevī un izlēmuši tomēr pasākumu turpināt. Braucam. Tālāk upe nomierinās, kaut gan garlaicīgi nav ne brīdi. Vietās, kur priekšā ir baltas viļņu galotnes, sūtam katamarānu pa priekšu, lai ievērtē situāciju no augstāka skatu punkta un pasēž atstraumē ar burkānu rokās, ja nu kas.

Nepaiet necik ilgs laiks, kad kreisajā krastā ieraugam nometnes vietu un koka bultiņu ar norādi "Kamp". Uzkāpjam augšā ievērtēt situāciju. Augšā ir ar foliju apsista mājele slēgtām duravām, zālē ieaugušas kempingbūdas, malkas grēda, pāris brāgas mucas un sausais kakenhauzens, bet nu viss tas ar tādu kā aizmirstības plīvuru apklājies. Reindžera, kuram te bija obligāti jābūt, lai pārbaudītu mūsu braukšanas atļaujas, te arī nav, tāpēc izvēršas diskusija par to, vai šis maz ir īstais kempings un vai nav jābrauc tālāk – kaut kā nereāli liekas, ka būtu varējuši nobraukt tos 25 km pa tik īsu laiku. No otras puses, atceroties, kādā tempā mēs nokašājām pirmos 3 kilometrus, nekas vairs neliekas nereāls. Jā, un nākamais kempings tagad būs tikai pēc 20 kilometriem. Perspektīva vakarpusē kaplēt vēl 20 kilometrus ar iespējamām krāču izlūkošanām, drošināšanām un apnešanām nevienam neliekas daudzsološa, tāpēc neriskējam un paliekam šeit pa nakti. Nav jau arī vietai ne vainas – mājiņai ir daļēji ar polietilēna plēvi apsista nojume, zem nojumes ir krāsniņa, tā ka jumts virs galvas un silta gulēšana ir nodrošināta, iekuram udžiņu, vakariņojam, sēžam, lietojam uzturā sļivovicu "Monastirska". Diemžēl, piecdesmitgrādīgās dziras litrs ātri beidzas un cita nekā nav, bet nu žūpām liktenis nekad nav bijis no vieglajiem.



16.04.2008.
Tā kā teltis nost nav jājauc un pusstunda lai izštukotu, ko ēdīsim brokastīs, nav jātērē, esam savākušies ļoti operatīvos tempos un jau pirms vienpadsmitiem esam upē kā štiki. Pamazām Tara sāk atklāties visā savā skaistumā – vietām upē, savdabīgi kontrastējot ar pavasarīgi svaigo zaļumu, čalodami iegāžas ūdeņiem bagāti pazemes avoti, kuri iztek no zemes nieka dažus metrus pirms ietekas Tarā, vietām Tara tiek iespiesta šauros klinšu koridoros. Klinšainajās kanjona vietās ārpus galvenās straumes viļņiem nepārtraukti veidojas iespaidīga lieluma sēnes, vietām arī galvenā straume izstrādā interesantus pigorus ar sava tecējuma virzienu, kā rezultātā pāris kajakiem sanāk pabraukāt pa upi uz riņķi pretēji pulksteņa rādītāja virzienam.



Ap divpadsmitiem kreisajā krastā pamanām kempinga vietu; pēc krastā stāvošā reindžera ir skaidrs, ka iepriekš atkal esam nošāvuši buku un mums priekšā vēl ir kādi 38 km ko airēt... Nu neko, fiksi uzrādām reindžeram atļaujas un maucam tālāk, labi ka esam šeit tikai divpadsmitos.



Turpinām baudīt Taras kanjona dabu, priecāties par klintīm, avotiem, pa krastu lēkājošām salamandrām un ūdenskritumiem.



Kļūst skaidrs, kāpēc parka administrācija plēš šitik zvērīgus ciparus par atļauju kuģot pa kanjonu, skaidrs, ka citādi te visu skaistumu jau sen būtu nonesuši turisti hrenovije a la Gaujas plostotāji.



Kādus 15 kilometrus pēc kempinga ir īpaši skaists, ērģeles atgādinošs ūdenskritums, vēl pēc dažiem kilometriem labajā krastā redzams kempings – tā jau ir Bosnijas serbu republika. Šeitan atkal upe paliek niknāka, no manevrēšanas viedokļa nekā traģiska nav, lai apbrauktu vietām upē esošos klintsbluķus, vietas pietiktu pat velkonim "Pēteris Stučka", bet atkal upē ir liels daudzums ar iespaidīga izmēra stāvviļņiem, kuros laivotājs jūtas kā neiejāta ērzeļa mugurā uzstellēts kovbojs. Atkal piekopjam taktiku ar kaķa laišanu pa priekšu un drošināšanu, pašās asākajās vietās izlūkojam upi no krasta un pastāvam krastā ar burkāniem. Kādā sūrā vietā apjautājos Mārcim vai Sajānu Oka (kas skaitās četrinieks) viļņi bijuši niknāki. Mārcis, atbild, ka šeitan viļņi, kaut arī haotiskāki, pēc lieluma vēl līdz Okai nevelk. Kad, pēc pāris līkumiem, vēl nedaudz asākā vietā šo pašu jautājumu uzdodu atkārtoti, Mārcis atzīst – jā, šeitan Sajānu Oka var aiziet stūrī un uzpīpēt.



Bet nu vālējam lejā bez ekscesiem, ja kāds jūt, ka kāda asa vieta ir par skarbu, nopludinās lejā pa maliņu vai ceļ laivu kamiešos, apnes apkārt (apnesēji tiek uz priekšu visātrāk). Tādā garā kuģojam pāris nākamos kilometrus, tālāk upe atkal nedaudz nomierinās, bet tikai nedaudz, jo gandrīz līdz pašam maršruta galam teju katrā līkumā ir krāces ar smukiem viļņiem.



Ap sešiem vakarā iepeldam Ščepan Poljā, kur ir maršruta finišs. Šeit ir mīnēts (govju, ne Bosnijas serbu kaujinieku) tilts ar Bosnijas serbu republikas robežsargu mājelēm labajā un Melnkalnes robiņbūdām kreisajā krastā, un kaut kāda raftinga bāze, kurā var dabūt aukstu alu. Paldies, citreiz, šodien saulīte vairs tā nesilda. Izlienam ārā no upes, fiksi pārģērbjamies, pēc kādas pusstundas parādās Petroviča bračka ar mašīnu, sastellējam laivas mašīnas piekabēs un metam prom, tāls un bedrains ceļš vēl zem mašīnas riteņiem.



Pēc pāris kilometriem piestājam vēl pie vietējā šeņķa un iedzeram pa tējai kopā ar 50 gramiem rakijas. Uz upes visu dienu pavadījušajā organismā ielīst patīkams siltums. Kratāmies tālāk, nepārtraukti turot galvas pagrieztas pa labi, kur rietošā saule apspīd otras Drinas satekupes Pivas brīnišķīgo ieleju. Diemžēl, Pivas piemērotību ūdenstūrisma aktivitātēm nosit milzīgs HESa uzpludinājums.

Pārbraukuši pāri apsnigušām kalnu pārejām un vairākkārt nesekmīgi piestājuši pie jau slēgtiem veikaliem, kuros tirgo dzīvinošo, ap pusnakti atkal esam atgriezušies kempingā. Kopš brokastīm kuņģis no ēdamlietām ir bijis kontaktā tikai ar sniķeršokolādi kaut kad pēcpusdienā, tāpēc operatīvi kuram guni, vāram griķus ar tušoni un šņakājam iekšā. Nekā alkoholiska, ja neskaita manus alus, kurus nakts aukstumā pat man pašam negribas, un kaut kādu Mārtiņa iepirktu saldu balzamu nav, tāpēc fiksi nokopjam to balzamu un lienam teltīs.

17.04.2008.
Au, au, au, šodien sajūtas kā pēc trīsdiennieka – spēka nav, pauris kā ar vati piebāzts, kaulu lauzējs arī nesnauž, vietām tāds tā kā drebulis izskrien caur kauliem, slinkums tāds, ka par uz mazmājiņu negribas iet. Pārējiem, acīmredzot, arī izjūtas līdzīgas, jo brokastis top lēni un vēl lēnāk tiek apēstas. Tiek izrīts piecām ēdienreizēm paredzēts saldumu daudzums.

Štukojam par tālāko rīcības plānu, vai braukt pa Morāču vai Limu. Abas apmēram vienāda kalibra un niknuma upes. Pēc aprakstu izstudēšanas, izvēle krīt par labu Morāčai, par kuru pieejams vairāk informācijas, turklāt Limas augšdaļā esot celulozes fabrika, kas iepludinot upē nelabi smakojošus ūdeņus. Sarunās ar Petroviču gan šamējais apgalvo, ka rūpnīca esot pirms kāda laika aizklapēta, tomēr informācija nav pārbaudāma, turklāt pats Petrovičs pēc ilgākas pakauša kasīšanas atzīst, ka pats dotu priekšroku Morāčai.

Vācamies kopā arī nenormāli gausi, bet mūs pasteidzina rasināt sākušais lietutiņš. Ap pusdienlaiku pametam kempingu, iekožam pa burekam Mojkovacā un braucam gar Taru uz augšu uz Podgoricas pusi, kur aiz pārejas otrā pusē Morāča arīdzan līkumo. Uz pārejas notiek ceļa remonts, kā dēļ krietnu laika strēķīti nonīkstam korķos.

Morāča tek ļoti dziļā ielejā ar ļoti sērīgām piekļūšanas iespējām. Vairākkārt braukājot turp-atpakaļ, mēģinām atrast locijā minēto pirmo vietu, kur iespējams tikt klāt upei bez alpīnisma inventāra – kaut kādu neceļu, kas noiet no šosejas pirms tuneļa Nr.20. Diemžēl nesekmīgi, tāpēc piestājam pie Morāčas klostera, kur ir nākamā piekļuve upei un ejam ievērtēt situāciju. Vispirms izstaigājam 13.gadsimtā uzbūvēto klosteri, iebāžam degunu baznīcā, galvas atgāzuši apskatām freskas, paošņājam degošo vaska sveču aromātu un dodamies laukā meklēt kā piekļūt upei. Piekļūšana upei ir pa stāvu taku, kas sākas blakus klostera sētai ieejas pusē, ievērtējam, ka lejā iespējams tikt un braucam skatīties, kur šīsdienas braucienam punktu likt, kur Mārtiņam, kurš šodien labprātīgi piesakās par atbalsta grupu, mūsu pilošos organismus savākt. Studējam locijas, kopā ar Vitoldu saliekot kopā savas doič zināšanas, izlobām, ka jālien laukā ir miestā, vārdā ne ta Trmanje, ne ta Pjenavac (kādus 6-7 km aiz klostera), kur pie upes lejā noiet ceļš. Tālāk locijas braukt neiesaka, jo priekšā gaidāms kanjons, kurā atrodas piektās kategorijas krāce bez apnešanas iespējām. Aizbraucam līdz Trmanjei, atrodam, kur piebraukt pie upes, braucam atpakaļ, saģērbjamies, savācam mantiņas un nosteberējam lejā pa taciņu, pār tiltu šķērsojam upi un turpat lejas akmeņos arī kāpjam iekšā kuģos.

Morāčas pirmais gabals ir bezgala romantisks – smaragdzaļš ūdentiņš, antīku kieģeļtiltu arkas, efejām apauguši koki stāvos krastos... Ar visu to kontrastē izlietoto civilizācijas labumu daudzums krastos, sākot ar pudelēm un beidzot ar automašīnu vrakiem, kas te mētājas bagātīgos daudzumos. Upes feņ-šujs ir patīkams – mazs ūdens daudzums, pirmie pāris kilometri – divnieciņš ieskrējienam, tālāk seko 6 km garš kanjoniņš, kurā trešās kategorijas krāces mijās ar mierīgu ūdeni, kur savākties. Kajaku braucēji ir starā, katamarāna ekipāža gan rāda ģīmjus skābus, kā negatavas ērkšķogas – ūdens daudzums mazs, akmeņu daudz, uzsēšanās regulāra, plus vēl pastāv risks baloniem iedzīvoties ķeizargriezienā uz kādas asākas automašīnas vraka detaļas. Divas vietas kaut kur posma beigu galā pretendē arīdzan uz četrinieku – 100 metrus gara katarakta (izlūkojama un apnesama pa kreiso malu), kura paģēr ļoti precīzu izbraukšanu, lai laiva starp akmeņiem nekļūtu par pinbola bumbiņu, un pāris metru plata sprauga ar sekojošu piespiedi pie kreisā krasta, kur arī bišķi jāiespringst, lai izbrauktu (izlūkošana un apnešana pa labo krastu, drošināšana krāces beigās – no kreisā). Nobraucu abus šos, tā saucamos, četriniekus (manuprāt, līdz četriniekam krāces īsti nevelk garuma, upes jaudas un pārskatāmības dēļ), kataraktas ieejā gan īsti neizdodas precīzi trāpīt, kur iecerēts, bet lekšana pāri blakus esošajam akmenim pat ir vērtīgāka, jo aiz tā nav nepieciešams perversi izgrozīties, lai turpinātu braukt pa vajadzīgo trajektoriju - muļķiem veicas. Otru četrinieku izbraucu bez problēmām, pārējie, kas neapnes, arīdzan. Kaķim te ir negabarīts, c’est la vie.



Drīz pēc visa iepriekš aprakstītā kanjons beidzas, kreisajā pusē Morāčai pietek upe Mrtvica, pati Morāča paliek atkal platāka, seklāka un mierīgāka (1. kat.), šeit pēc kilometra mūs arī sagaida Mārtiņš, vācamies kopā un meklējam kaut kādu vietu, kur varētu pārnakšņot. Laiks turpina bojāties un, ja mums uz upes visapkārt bija drūmi melni padebeši, bet vismaz nelija, tad tagad līst kā pa Jāņiem. Atrodam kaut kādu puslīdz līdzenu vietu - grants ceļa atzaru salijušu krūmu ielokā, fiksi slienam augšā tentu, stīvējam kopā teltis, kurinām dzīvinošo ugunskuru un lejam kuņģos tikpat dzīvinošo sļivovicu. Sļivovica dara brīnumus un apokaliptiskie laika apstākļi paliek nebūtiski.

Vakarējam zem tents, šodien pa smalko, jo Mārtiņam ir dzimšanas diena un viņš ir no savas mugursomas izzvejojis tuļiku (vai arī džeimsonu, kas tādus sīkumus vairs atceras), torti, klaiņo apkārt vēl kaut kādas delikateses. Varētu tā pasēdēt vēl ilgāk, bet nu pasēdēšanai, kā jau visam labajam, ātri pienāk gals, jo pulkstenis nepielūdzami rāda to stundu, kad visiem kārtīgiem bērniem ir jābūt savās gultiņās.

18.04.2008.
Laiks šorīt nav galīgi piemērots ārpuslievieņa aktivitātēm, bet vai tad mums kāds kaut ko prasa? Sagaidām brīdi, kad līņā drusku mazāk, lienam laukā no teltīm, reanimējam ugunskuru, paēdam, padzeram tēju un vācamies kopā. Tīstot kopā slapjo telti, negribas teikt, ka māc nožēla, ka šī mums ir pēdējā ūdens diena un vakarā buss tiks pagriezts Rīgas virzienā.



Esam savākušies, braucam gar upi uz leju, laiku pa laikam, kur šoseja atļauj, piestājam ievērtēt, kāds izskatās tas kanjons ar neapnesamo piecinieku. No augšas neko nav iespējams saprast, pie velna kanjonu, pie velna piecinieku, braucam skatīties, kur pie upes var piekļūt. Pēc kanjona beigām, kad šoseja noiet tuč tuč zemāk, šaujam iekšā pirmajā celiņā pa kreisi un nobraucam lejā pie upes, pa kuru siro traktors un pašizgāzēji, kas no upes ārā akmeņu grābsta – acīmredzot neskaitāmo šosejas tuneļu remontiem, kas te notiek ar apskaužamu intensitāti. Bet nu darbarūķus netraucējam, saģērbjamies un laižamies upē iekšā.



Ūdens daudzums upē ir jūtami palielinājies, bet nu trūkst pagaidām kategorijas – pārsvarā viss līdz divniekam, laiku laikam, kā sābri krievi mēdz teikt, ir trešās kategorijas elementi. Tomēr pēc kādiem kilometriem trim redzams, ka upe tiek iespiesta klintīs, ir skaidrs, ka ir sākusies viena no šī posma odziņām, 4. kategorijas krāce "Baltais Žigulis" (nosaukums dots par godu Žiguļa vrakam, kas mētājas krastā turpat netālu). Vēl viens orientieris krācei ir trosēs iekārts tiltiņš pārsimts metrus pirms krāces. Stājam pie labā krasta, ejam lūkot, ko un kā. Mārtiņš ar Tomu krāci uzreiz apnes, bet man pēc vakardienas veiksmīgā brauciena ir jūra līdz ceļiem, tāpēc nolemju braukt, no kaķa ekipāžas Vitolds ir braucējs, bet Aija neparakstās, tāpēc tieku pie iespējas pirms braukšanas ar kajaku notestēt krāci ar kaķi. Noliekam Tomu un Mārtiņu ar burkāniem un bildējamajiem stobriem pie krāces izejas, sariktējamies kaķim kamiešos un metam lejā.

Baltā Žiguļa krāce sastāv no diviem secīgiem, aptuveni metru augstiem sļiviem labajā, un kanalizācijas kreisajā pusē. Aiz pirmā sļiva ir diezgan kārtīga muca, aiz otrā – pāris stāvviļņi un tad mierīgs ūdentiņš. Ar katamarānu noejam lejā bez problēmām, aiz krāces piestājam krastā, es izlecu laukā un cilpoju atpakaļ uz laivu.



Ar kajaku braucot, notikumu attīstība ir nedaudz savādāka - atšķirībā no kaķa, mucai cauri sitos nevis pa centru, bet pa labo malu, kur alkatīgais upes veidojums ir mazāks. Līdz ar to, negribas teikt, ka bez problēmām, tomēr mucai cauri izsitos, taču laiva aiziet pārāk tuvu krastam, kaut kādas mistiskas šķērsstraumes šamējo piespiež pie klints un laiva tiek aplikta ar ķīli uz augšu. Mēģinu celties, bet kas, tev, muļķim, dos ar kalašņikovu šaut un tāpat, ar galvu uz leju, ieeju nākamajā sļivā. Sļivs, par laimi, ir tīrs, bez akmens zobiem vai turošām mucām, tieku izmazgāts viņam cauri, pamīcīts sekojošajā piespiedē pie krasta klints ar ķiveres cietību pārbaudošiem elementiem. Tālāk atkal viss ir mierīgi, par celšanos vairs nedomāju un lienu beidzot laukā no laivas. Priekšā dežūrē kaķis ar Vitoldu un Aiju uz borta, pieķeros šiem astē un pēc pāris sekundēm esmu krastā, kamēr šie aizbrauc ķert laivu. Laiva tiek noķerta nākamajā līkumā, viss ir labs, kas labi beidzies, filozofiski pie sevis apceru par iekšās dabūšanas audzinošo nozīmi personām, kam jūra līdz ceļiem un tā, tālāk, visādā ziņā, kā būtu teicis feldkurāts Oto Kacs.

Pāris kilometrus aiz Baltā Žiguļa krāces sākas Beigtā kazlēna krāce (5. kat.), par kuras tuvošanos arīdzan signalizē trosēs iekārts kājnieku tiltiņš līkumu pirms krāces sākuma. Pirms krāces piestājam kreisajā krastā un aizejam uzmest aci, kas krācē darās. Krāce ir apmēram 200 metrus gara, upe šajos 200 metros nokrīt par apmēram metriem sešiem septiņiem vairākos sliekšņos aiz katra no kuriem, kā likums ir iespaidīgu izmēru muca. Drošināšanas iespējas no krasta ir, maigi izsakoties, sūdīgas. Paldies, ja es uz Beigtā kazlēna krāces braukšanu parakstos, tad vienīgi ar kaķi, taču arī Vitolds braukt lejā krāci pārāk lielu entuziasmu neizrāda, tāpēc krāci visi draudzīgi apnesam.



Apnesiens, negribas teikt, ka ir viegla pastaiga – jārāpelē augšā lejā pa klintīm, jāspraucas cauri mežrozīšu krūmiem un jāosta pēc beigta un tuč tuč iestāvējuša kazlēna iesmirdis gaiss. Kazlēns, nabags, savu dzīvi beidzis, uzduroties uz koka zara pāris metrus virs vietas, pa kuru tiek transportētas laivas; lai godinātu nelaiķa piemiņu, nosaucam krāci kazlēna vārdā un caur muti elpodami, stiepjamies tālāk.



Pēc Beigtā kazlēna krāces seko vēl pāris interesantas vietas; viena no tām pavelk uz četrinieku, galvenokārt dēļ milzīgas slīpas mucas krāces ieejā, kurai teorētiski var tikt pa kreiso pusi garām, taču pēc iekšās dabūšanas Baltā Žiguļa krācē, uz izmēģinājumiem prāts vairs nenesas un kopā ar Mārtiņu un Tomu visu krāci apnesam. Vispār jau lieki, jo atlikusī krāces daļa ir smuks slaloma gabals, kuru Aija ar Vitoldu pēc mucas apnešanas noairē svilpodami.

Tālāk Morāča atkal paliek platāka, lēnāka un garlaicīgāka – vietām ir pāris smuku vilnīšu (WW 2), bet nu pēdējos desmit ar santīmiem kilometrus pārsvarā izjūtas ir kā Amatā pirms Kumadas pietekas – raksturojamas ar triju burtu kombināciju – zjb. Bet nu visam reiz pienāk gals, priekšā redzams Biočes tilts, krastā mūs gaida Mārcis ar busu. Ar šo tad arī mūsu Melnkalnes upju iepazīšana ir beigusies, mazliet skumji, ka viss labais tik ātri beidzies, tāda mazuma piegarša pa vēderu danco, bet nu nelielu mierinājuma malku mums sniedz Laikavecis, kurš ir uzrīdījis pār Balkāniem tādus lietusmākoņus, ka esam laimīgi, ka varam no šitā lietainā reģiona tīties prom. To arī, īpaši nebremzējot, darām, sakrāmējam laivas uz jumta, somas – bagāžniekā, paši lecam salonā un ap pieciem pēcpusdienā startējam Rīgas virzienā. Atkal ceļa remonti, suvenīršmigas iepirkšana Bijelo Poljē, Melnkalnes/Serbijas robeža (ap 22:00), kur melnkalniešu robežsargs izskatās noskumis, ka neesam nobraukuši pa Limu, bet serbu robiņš, ievērtējot mūsu Latvijas pases atplaukst smaidā un saka "Sabonis!". Atkal Serbijas kalnainie ceļi, pamaldīšanās pa Belgradas priekšpilsētām (ap 04:00-05:00), ungāru autobānis, pamaldīšanās pa Budapeštas priekšpilsētām (ap 11:00), alus iepirkšana Slovākijā (ap 15:00), Varšava (21:00), "uwaga, wypadki", braļukas ļietuviškai un nav vēl saule uzlēkusi, un Pētergailis rītu nokladzinājis, kad jau krāmējamies laukā dzimtajā pilsētā.

Noderīgi resursi globālajā tīmeklī:
http://rivers.raft.cz/jugo/ (Balkānu upju locijas)
http://www.kajaktour.de/moraca.htm (Morāčas apraksts vāciski)
http://www.kajaktour.de/tara.htm (Taras apraksts vāciski)
http://gene17.com/kayaking/articles/pdfs/montenegro.pdf (ceļvedis pa Taras, Morāčas un Limas upēm)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv