Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Ar Dievpalīgu Marokā

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto: Normans Graustiņš
2009. gada februāris, Rīga

Čakli strādāt esot labi. Tad jau iznāk, ka vairākus darbus vēl labāk. Celt māju latvietim tā kā sakāmvārds prasa. Dēli jau ir, bet attiecībā uz čūskām esmu "zaļi" domājošs. Tomēr šādā ritmā dzīvojot ātri pienāk brīdis, kad karuselis "māja-darbs-būve" uzņem organismam nepanesamus apgriezienus un spēks G (paātrinājums, ko rada centrbēdze) sasniedz lielumu, kad noraušanās no civilizācijas ir neizbēgama.



Vislielākās izredzes izlūgties atvaļinājumu ir svētku nedēļā (18. novembris), tādēļ jābrauc ir drīz un neskatoties uz nepieklājīgajām aviobiļešu cenām, nolemju apciemot kādu siltāku zemi, kur var lidot ar paraplānu. Ir jau novembris, tādēļ zemju saraksts nav garš un palieku pie Marokas, kur jau esmu reiz bijis. Sazvanos ar francūzi Filipu, kurš dzīvo Marokā un izmitina tūristus un viņš solās mani "savākt" no Agadiras lidostas. Izsūtu ziņu citiem paraplanieristiem, bet visi, kas var izrauties no ikdienas, jau saplānojuši braucienu uz Indiju un Nepālu. Izbraukšanas diena tuvojas, bet līdzbraucēji neatrodas. Nolemju ņemt līdzi vecāko dēlu Dāvi, kurš Rumbulā paspējis veikt savus pirmos trīs lidojumus. Ar šo pieredzi Marokai ir stipri par maz, bet nolemju orientēties uz mierīgākām vietām, kas labākas iesācējiem. Pa to laiku Filips atraksta, ka "savākt" mūs viņš varot tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Tas nozīmē, ka pirmā nakšņošana paliek mūsu ziņā.

Lidošana iznāk ar trīs lidmašīnām. Tālākajos reisos ar bagāžas svaru viss kārtībā, bet AirBaltic ir ietiepies uz saviem 20 kg. Man šajā svarā sanāk lidošanas pamata ekipējums bez apģērba un zābakiem. Atsakos no visām iespējamajām mantām un ceru, ka atpakaļceļā ar suvenīriem "gan jau kaut kā". Lai iekļautos svarā 5x pārpakojam somas, kā rezultātā kaut kur pazaudēju savu lielo Leatherman nazi. Baigi škrobīgs paņemu mazo nazi un akurāti ielieku "lielajā" bagāžā.

Rīgas lidostā nopērkam māla suvenīru Filipam un pudeli balzāma vēdera problēmām. Marokas "nekas nav tik vienkārši" sāku just jau Rīgā, jo kad esam jau gandrīz iekāpuši lidmašīnā, mums pakaļ skrien lidostas darbiniece un satraukta norāda, ka šī nav mūsu lidmašīna, jo mums nez kāpēc bija no ejas jāizkāpj un jāiet kājām pa skrejceļu uz savu lidmašīnu... Paklausām un pēc dažām stundām esam Briselē. Tur pie pašām lidostas durvīm satiekam Armandu ar kuru kopā reiz ar smailīti pa Burtnieku grebām. Viņš šai lidostā jūtas kā mājās un izstāsta kā atrast bagāžas saņemšanas vietu. Mums ir jāizņem "lielā" bagāža jo reisi nav savienoti. Man tas tīri labi patīk, jo es nomainu smagos lidojamos zābakus pret sandalēm un atbrīvojos no liekas rokas bagāžas piebāžot savu bezizmēra somu līdz šeit atļautajiem 30 kg.

Gaidot savu reisu nopērkam nepiedodami dārgu šokolādes dzērienu slavenajā Starbucks kafijas vietā, kuru mans Amerikas onkulis ir tik ļoti iecienījis savā zemē un mīļi dēvē par Staburagu. Malkojot dārgo dzērienu, ekonomiskajā režīmā apēdam mammas dotās sviestmaizes, kas liekas īpaši gardas.



Briseles drošības kontrole mūs pamatīgi krata rūpīgi izčamdot Dāvi un izliekot manas rokassomas saturu pa galdu. Ilgi pēta māla Vecrīgas siluetu, ko vedam Filipam, līdz man izdodas iegalvot, ka tas nav "kaitīgs". Liekot atpakaļ somā mantas pēkšņi sastingstu - ieraugu, ka aiz ķiveres malas ir aizkritis mans lielais nazis... Uzlieku sejai amerikāņu smaidiņu, novēlu visiem drošībniekiem labu veiksmi un tinos uz lidmašīnu.

Maroca Royal Air mūs uzņem ar garšīgām pusdienām. Viņiem visām valsts iestādēm ir karaļa vārds nosaukumā pieminēts – nez vai atkritumu savākšanas kompānijai arī?

Par Kasablanku esmu dzirdējis un lasījis, ka tā ir paša "apčakarona" Meka. Pat Māra Gaiļa komandai Mildā ielēja tikai pusi no samaksātās degvielas, kā dēļ šie gandrīz palika jūras vidū. Jau citos Marokas reģionos nekas nenotiek, kā sarunāts, bet tur esot īpaši, tādēļ nolemju būt ļoti piesardzīgs.

Kasablankas lidostā ejam pa mūsuprāt pareizu eju un nonākam pie drošības kontroles. Jāatzīst Eiropas kolēģu nekompetence, jo šis, filmas Borats galvenā varoņa līdzinieks, uzreiz pēc somas ieraudzīšanas "televizorā" jautri iesaucas, ka tur ir nazis. Es, protams, atzīstu savu vainu, jo atvaļinājums cietumā mani nevilina. "Borats" atver visus naža asmeņus, duramos, un kniebjamos un sāk kolēģu priekšā atdarināt D’Artanjana cienīgas kustības. Reakcija ir atbilstoša - kolēģi ir šausmās un nazis pazūd smaidošā "Borata" atvilktnē. Saprotu, ka lūgšanās nelīdzēs, jo arābiski neprotu, bet angliski te nesaprot. Stāvu neziņā ko darīt līdz man sāk prasīt dokumentus. Iedodu pasi un lidmašīnas biļeti. Pēc neliela strīda "Borats & Co" secina, ka esmu atnācis nepareizi un stumj mani atpakaļ. Mani izmisīgie saucieni My knife!! tomēr palīdz un "Borats" saīdzis šķiras no tikko iegūtā dārguma. "Iečekojam" manu rokas somu pie lielās bagāžas un ejam dzert Marokas tēju, par kuras cenu mūs, protams, pamatīgi piešmauc...

Agadirā ielidojam pusnaktī un, protams, - Kasablankā nodotā soma nav atlidojusi. Seko garas skaidrošanās, dokumentu noformēšanas un ap 2:00 tiekam līdz pilsētas centram. Protams, ka viesnīca maksā dārgāk, kā internetā rakstīts, bet vismaz tiekam dušā un gultās. Vēderi nikni protestē, sviestmaizes beigušās, bet naktī atvērts tikai neadekvāti dārgs omāru restorāns, ko neatļauj ne maki, ne morāle attiecībā pret jūras radībiņām. Pie mūsu istabiņas durvīm aug apelsīnu koks un nolemjam padoties grēkam. Lēcienā no palodzes izdodas noraut apelsīnus, kas izrādās skābāki par vienu otru citronu.



Nākamajā rītā dodamies uz viesnīcas recepciju un, lai skandalētos ar lidostu par pazaudēto somu. Dodu vīriņam lidostas izdoto cedeli, lai šis tiek skaidrībā. Vīrelis zvanās, lamājās visādās valodās un rāda mums izmisušu seju - redz cik tas ir grūti! Mēs smīkņājam, ka beidzot esam salaiduši matos divus vietējos, lai jau tagad raujas melnās miesās un saprot ko nozīmē viņu bardaks. Vīrelis zvanās ilgi un centīgi, bet mūsu smīkņāšana beidzas brīdī, kad izrādās, ka par šīm garajām sarunām ir jāmaksā un, protams, ļoti dārgi. Secinām, ka cīņā ar vējdzirnavām tomēr atkal zaudējām, tādēļ ņemam taxi un dodamies straujā uzbrukumā Agadiras centrāltirgum. Es tēloju, ka orientējos situācijā skandinot pārdevējiem skaļus saukļus, ka zinu vietējās cenas. Iepērkam tējas, sīkus suvenīrus, Dāvis meklē garšvielas izpatikdams, kādai austrumu pavārgrāmatai.



Dāvim ir grūtāk iejusties šajā vidē un viņš izskatās tāds drusku apjucis. Kā vēlāk secinājām - starpposms starp kartupeļiem un apelsīniem. Iespējams tas man traucē profesionāli tirgoties, jo vēlāk uzzinu, ka vienalga esmu pārmaksājis apmēram četras reizes.



Protams, iegriežamies skaistumkopšanas salonā, jeb vietējās "drogās". Vairs neatceros visu šo vielu pielietojumu, bet no bildē redzamā, pirmā ir skropstu tuša un trešais ir šampūns. Kopš tā laika Dāvis visas būvgružu kaudzes sauc par šampūnu.



Vēderi sāk prasīt savu un ejam uz man zināmiem ēstūžiem. Par lielu brīnumu dienas laikā tajos var tikai padzert tēju. Izrādās, ka zupu Marokā vāra vispār tikai Ramadana laikā, līdz ar to mums tā "nespīd". Atrodam ielas malā kādu apšaubāma paskata vietējo burgeru ceptuvi. Pēdējo reizi nopietni ēsts ir pirms pusotras dienas. Dāvim izsalkums uzvar piesardzību, bet mani šajā jomā var uzskatīt par nepieskaitāmu, tādēļ rādām ar pirkstiem, ko vēlamies un sākam mieloties.



Pilniem vēderiem vēlreiz dodamies tirgū. Dāvis mēģina iejusties berberu tērpā, bet nopērkam tikai cepurīti.



Kāds vīrs ir priecīgs, ka mēs runājam angliski un lūdz uzrakstīt angliski vēstulīti viņa draugam. Dāvis saraksta akurāti ar visiem pieklājības teicieniem, kādus šis Muhameds nemaz nezina.



Šis vīrs tirgo bruņurupučus, es cenšos atcerēties vai pirms diviem gadiem rupučus pirkām pie viņa vai kāda cita. Brīdi pārspriežam vai mūsu bruņurupucim neaizvest pāris brālīšus, bet veselais saprāts tomēr uzvar.



Atgriežamies viesnīcā, protams, par dārgu naudu sazvanām Filipu un ejam gulēt pie baseina. Pēc brītiņa Filips mūs aizvizina uz lidostu, bet tur tādi cilvēku pūļi, ka viss personāls aizņemts ar to apkalpošanu. Izrādās, ka esot kāds īpašs laiks, kad īpaši daudz svētceļnieku vēlas nokļūt Mekā. Ilgi lamādamies sadzenāju rokā vajadzīgo officer, bet no somas ne vēsts. Solās atzvanīt, kad atradīšoties, bet es uz to sevišķi neceru. Drusku saskumuši braucam pie Filipa, jo somās atrodas ķiveres un vēl vairākas vajadzīgas mantas. Filipam līdzi ir neliels suņuks, ko sauc par Zitun. Šo sunīti viņš esot pāris nedēļas atpakaļ sastapis tuksnesī, kad tam uzbrucis klaiņojošu suņu bars. Filips sunīti izglābis un nu tas sāk iepazīt civilizāciju. Zitun ir tipisks tuksneša suns: kārns, gaiša spalva, garas kājas. Ausis ir īpatnēji locītas un pašas dīvainākās ir acis, kuru varavīksnene ir pavisam gaiša. Tas suņukam piedod visai dīvainu paskatu un mums ar Dāvi šis skatiens ļoti atgādina Dobiju no filmas par Hariju Poteru. Esmu šādus suņus redzējis klaiņojam pa pustuksnešiem un nekad nesaprotu no kā viņi pārtiek. Ir interesanti vērot, kā kucēns ar katru dienu progresē tuvojoties cilvēkam, sākot spēlēties, iepazīstot bļodiņu un paklāju. Filips ir ļoti pieķēries šim šunelim un izskatās, ka draudzība būs abpusēja.



Pa ceļam vaicājam kā ar laika apstākļiem lidošanai. Filips saka, ka widguru sevišķi labu nesola, bet gan atradīšot kādu vietu un piebilst "Inšallah" (Inshallah). Tas nozīmējot, ka viss būs kārtībā, ja vien tāda ir Allāha griba. Šis teiciens viņiem ir ļoti nozīmīgs. Šeit ļaudis Allāham tic vairāk, kā zinātnei. Reiz Abdula (Filipa kompanjons, arī paraplanierists) esot tēvam teicis, ka nākamajā nedēļā līšot lietus. Tēvs satraukts jautājis, kā viņš to zina. Izskaidroja par internetu un windguru (www.windguru.cz) un tēvs uzreiz jautājis - bet vai tur bija rakstīts Inšallah? Neesot? Tad tā prognoze nav nekā vērta.

Jāpiezīmē, ka lietus šajā Marokas daļā ir patiešām dzīvības jautājums. Mūsu ierašanās laikā es ievēroju, ka ļoti daudz vietās cilvēki sēj un stāda, ko nebiju manījis iepriekšējā braucienā. Filips paskaidroja, ka pirms nedēļas lijis lietus, tādēļ ja grib ko izaudzēt, tad jārīkojas steidzīgi. Iepriekšējais lietus esot bijis 2006. gadā...

Filips iekārto mums savu istabu un grasās gatavot vakariņas. Pie viņa šajā laikā uzturas vēl kāds francūzis, kurš, protams, arī ir paraplanierists. Šis puisis vārdā Medī, Francijā strādā par dārznieku, kas esot ļoooti garlaicīgs darbs. Pasaulē neesot dumjāka darba, kā cirpt dzīvžogu un ravēt puķes. Vēlos viņam aiztaupīt daudz neizpratnes, tādēļ nesaku, ka mana sieva ir dārzniece un viņa mūsu 6000 kv/m dārzu kopj prieka pēc. Medī sapņo, ka varētu pārdot par 120 000 Euro savu mājiņu (netālu no Parīzes) un par šo naudu pārcelties uz dzīvi Marokā. Man gan tas izklausās nereāli, jo Marokā nekustamā īpašuma cenas, līdzīgi, kā pirms brīža Latvijā, ir sākušas savu uzvaras gājienu - 3 istabu pašķībā mājiņa, ko īrē Filips, maksā ap 150 000 EUR.



Kamēr gatavojas vakariņas nolemjam ar Dāvi paklaiņot pa ciematu. Ciemats ir neliels, bet skaitoties prestižs. Apmēram, kā mūsu Jūrmala. Te ēkas piederot dažādām vietējām prominencēm, ierēdņiem un uzņēmējiem. Atpakaļ nākot, pie kādas ēkas, kuras statusu pasvītro salīdzinoši glauns Mercedes, vairāki vietējie neveiksmīgi cenšas iekurt grillu. Degšķidrumu viņi nepazīst, bet ogles ir īsti kluči. Mēs pieejam palīgā un nu raujamies piecatā. Visi pēc kārtas vicināmies ar skārda paplātīti pa reizei augstu palecoties, kad sandalēs iekrīt dzirkstele.



Grills aizdegas un arābi aicina iekšā nomazgāt rokas. Drusku nepierasti, ka istabas sienas ir flīzētas līdz pat griestiem. Viens no viņiem drusku runā angliski. Palīdzu viņiem savērt uz iesmiem ļoti mazus tītara gaļas šašlika gabaliņus.



Viņi aicina mūs palikt uz vakariņām, bet neesam pārliecināti, ka paliksim, jo Filips ar Medī taisa mums vakariņas. Sarunas ieilgst, sabrauc vēl citi arābi un secinām, ka jāpaliek vien būs, jo pie Filipa paspēsim pavakariņot citu vakaru, turklāt mums ar viņu salīdzinoši komerciālas attiecības. Ir pavēss vakars un Dāvim kāds aizdod vietējo apģērbu želbā. Tā ir tāda kā kleita ar kapuci, kas mēdz būt plānāka vai biezāka. Es metu kaunu pie malas un jautāju vai iespējams dabūt tēju. Viņi paskaidro, ka tēju pieņemts dzert pēc vakariņām, tomēr pēc savstarpējām diskusijām atnes tējkanniņu un mazās glāzītes no kādām krievi dzer šņabi, bet Marokā - tēju. Pa to laiku ir jau sabraukuši vairāk kā 10 cilvēki. Jaunatnācēji sasveicinās ar mums, nosaucot savu vārdu. Mohamed, Aziz, Rašid, Mohamed, Abdula, Husein... Sajūtu sevī Rietumu pasaules uzspiesto zīmogu, jo jūtos, kā teroristu rīkotā sanākšanā. Muhamedu viņiem vairāk, kā mums Jāņu, turklāt tiem, kuri sevi sauc Med, arī pilnais vārds ir Mohamed. Viens no viņiem ļoti svarīgi stāsta par kādām problēmām izteiksmīgi žestikulējot un zīmīgi ieturot pauzes. Visi klausās muti atpletuši, es tai skaitā, kaut nesaprotu ne vārda. Es baudu viņa runas un žestu mākslu un šobrīd ir pat labi, ka nesaprotu vārdu jēgu. Šis vīra uzstāšanās ir tik spēcīga, ka spētu veselu ciematu 10 minūšu laikā noskaņot uz karu. Šis vīrs arī ir galvenais tējas vīrs. Laba tējas uzliešana ir smalks un rituāliem pilns darbs, tādēļ, to uztic zinātājam.



Tējas vīrs lej tēju nepārtraucot dedzīgo aģitēšanu. Tad ienāk vēl pāris vīri, bet viens no viņiem īpašs. Viņš nav tērpts želbā, bet tumši sarkanā apmetnī un galvā tumši sarkana cepurīte ar mazu pušķīti diedziņā. Man viņš atgādina pašu karali. Katrs viņa solis ir ļoti nosvērts un pārdomāts. Jūtos visai pagodināts, jo Karalis apsēžas blakus man un jautā man nesaprotamā valodā. Angliski runājošais cenšas tulkot, bet pietiek viena žesta, lai apklustu ne tikai tulks, bet pat Aģitators. Mēs izmēģinām vairākas valodas un paliekam pie vācu, kurā katrs zinām pāris vārdus.



Karalis vēlas uzzināt, ko daru Marokā, par manu ģimeni u.t.t. Šim vīram ir smaidīgas, varētu pat teikt - laimīgas acis, bet visīpašākā ir balss. Šis nosvērtais baritons piešķir vārdiem tādu nozīmi, ka pēc trim vārdiem iestājas tāds klusums, ka tikai pēc pusminūtes atkal uzdrošinās sākt Aģitators. Šobrīd visi ir apģērbti želbā un es jūtos visai nepiedienīgi savos šortos un t-kreklā.

Mazākie gariņi atnes nacionālo ēdiena trauku tadžinu (tagine). Tas ir māla trauks ar konisku vāku. Visjaukākais ir brīdis, kad noceļ vāku, jo tad viss aroms piepilda telpu un amerikāņu teicienam looks god nav vietas, jo vērtēšanā vairāk iesaistās deguns.



Šoreiz tadžinā ir tītara gaļa un dārzeņi. Atnes vairākus plakanus maizes klaipus un salauž gabalos. Katrs ņem maizes gabalu, nolauž no tā garozas gabaliņu un to lieto apmēram kā karoti reizē kožot arī šo gabaliņu. Katrs rakājas pa tadžina savu malu līdz centram, rakāties pa blakussēdētāja vietu nav pieklājīgi. Citu noteikumu nav. Kaulus un olīvu kauliņus spļauj uz galda. Mēs ar Dāvi ēdam, kā vilki, jo burgers ir izgaisis gan no prāta, gan vēdera. Tomēr tadžini ir lieli un man sirds lūzt skatoties, kā aizmet vēl neapēstos tītara gabalus, tomēr apēst tos vairs nespēju.

Tad "nāk" augļi. Jāatzīst, ka Marokā retu reizi esmu redzējis mandarīnus, kādi mūsu atmiņā glabājas no Padomju laikiem. Galdā ir likti bumbieri, āboli, mandarīni, apelsīni, banāni un citroni. Mēs ar Dāvi naski ķeramies pie augļiem. Mums par lielu izbrīnu Karalis paņem citronu un lēnām kustībām sagriež četrās daļās. Es piebikstu Dāvim, redzēs - saviebsies vai nē. Sirmais vīrs apēd citronu bez mazākās izmaiņas sejā. Acis tādas pašas - laimīgas. Mēs saskatāmies, redz kas Karalim par "iekšām"... Liela daļa augļu jau apēsti un arābi mudina mūs nogaršot citronus. Nolemju, ka jāaizstāv dzimtenes gods un atteikties nebūtu pieklājīgi. Sagriežu citronu četrās daļās. Šim ir nedaudz gludāka miza, kā Latvijas bodēs nopērkamajiem. Kas būs – būs. Kožu citronā, bet mute pieplūst ar saldu sulu. Pat drusku saldāku, kā vienam otram apelsīnam. Nu mums ir amats rokā un apēdam visus. Augļa nosaukumu tā arī neuzzinājām, bet daļa teica, ka tā arī par citronu saucot.

Pēc augļiem nāk tītara gaļas šašliks, tad atkal tēja, pēc tam dziedāšana. Par mūzikas instrumentiem kalpo tukša pudele un naktsskapītis kā bungas. Viens vīrs dzied pantiņu un beigas vai atkārtojumu pārējie piedzied klāt. Daļa dziesmu izklausās vienkāršas un mēs velkam līdzi, kaut nesaprotam ne vārda. Gandrīz katras dziesmas beigās visi ļoti aktīvi sit plaukstas un daži lec kājās dejot. Dāvis arī tiek paņemts uz izbrīnu un nu dejo ar Rašidu, par ko visiem lielas ovācijas. Aģitators arī nostājas pretī un apbrīnojamā ātrumā, kā dejas elementu krata plecus. Karalis par to visu laimīgi smaida. Tad seko kāda dziesma, kura ir gara bez gala un skatos, ka lielākā daļa salikusi kopā plaukstas, kā vēlētos tajās ūdeni ieliet. Uz pantiņu beigām visi arvien čaklāk atkārto pēdējo rindiņu, bet solists arvien kāpina tempu un nu jau vairāk skaita, kā dzied. Man sāk likties, ka tā ir lūgšana un klusībā izsaku līdzjūtību musulmaņiem par šitik garu Tēvreizi. Šai dziesmai neseko plaudēšana, bet visi nomierinās un sāk atvadīties. Vakariņas ir beigušās un pulkstenis jau pāri pusnaktij. Atvadāmies arī mēs un brienam pa "šampūna" kaudzēm uz māju. Filips un Medī ir paēduši bez mums un tas ir labi, jo mēs tāpat nespētu neko ieēst. Francūži uztin smēķi un apbrīnojami skaisti spēlē ģitāras. Vakars turpinās stāstos par valstīm, kultūrām un lidojumiem.

Nākamajā dienā mostamies ar cerību lidot. Prasu Filipam par iespējamajām vietām un vēja virzieniem, viņš to īsi paskaidro piebilzdams - Inšallah... Ko iesāksi - bez šamējā gribas te nekas nenotiek... Sapakojamies un braucam uz netālo pludmali. Ceļa malā tāda mājele, pie kuras sēž vīrelis čalmā. Uz būdeles sāniem visvisādas aizlieguma un atļāvuma zīmes, līdzīgi, kā mums pludmalēs. Viseksotiskākā man liekas zīme, kur pārstrīpots paraplāns. Filips pasveicina vīreli, tas arī atņem sveicienu un paskaidro, ka šī zīme aizliedz šeit lidot ar paraplānu un vīrelis ir rezervāta sargs. Šādi noteikumi ieviesti tādēļ, ka jūras krastā mīt ļoti retu melno ibisu populācija, kurai pēc biologu domām paraplanierisms varētu traucēt. Pēc mūsu novērojumiem gan parasti tiklīdz paceļam spārnu, tā putni ir klāt, lai mērotos spēkiem un nevienlīdzīgā cīņā mums "iekabinātu", bet var jau gadīties, ka Marokas ibisi slimo ar mazvērtības kompleksu.

Piebraucam pie okeāna, kura piekraste atgādina mūsu Jūrkalni, tikai meža vietā ir tuksnešainas kāpas. Vējš vēl nav pietiekams, tādēļ mūs aicina uz krasta stāvumā izdobtu alu, jeb villu okeāna krastā.



Šī ala pieder labsirdīgam puisim vārdā Aziz. Izrādās, ka šīs alas ir īstas villas, jo tajās ir gāze, ūdens, tualete, duša. Telpas sadalītas guļamistabā, viesistabā un virtuvē. Virtuvi ar viesistabu savieno glīts caurums, pa kuru padod ēdienu.



Tīrība šajās istabās ir nosacīta, jo gluži, kā jūs pludmalē, arī šeit neviens īpaši nesatraucas pat pāris saujām smilšu uz grīdas. Kad smilšu pie durvīm sakrājies pārāk daudz, tad dara tā kā mēs ziemā ar sniegu - aizšķūrē ar lāpstu.

Gulšņājam pa alu, staigājam pa pludmali, bet Allāha griba nesakrīt ar mūsu vēlmēm, jo vējš ir šķērss. Filips apžēlojas par mums un ved uz kādu kalnu, no kura varot lidot ziemeļu vējā. Kalns ir patālu un salīdzinoši augsts.



Uz kalna valda bezvējš, kurš brīžam iepūš mugurā. Dāvi laidīsim pirmo, lai varu viņam palīdzēt pie starta. Starta laukums ir salīdzinoši gluds, bet drīz sākas taburetes lieluma akmeņi. Dāvis saka, ka ir uztraucies, jo tas viņam ir pirmais starts kalnos, turklāt ne jau Alpu pļaviņā. Es mierīgā balsī dodu pēdējos padomus, bet iekšēji esmu uztraucies vairāk par viņu pašu. Dāvis skaisti paceļ spārnu un dara visu kā vajag – ar krūtīm iekāries tik dziļi uzkabes siksnās, ka seja jau ir salīdzinoši tuvu zemei. Viņš tiešām skrien kā vējš, bet gaisā nez kāpēc neceļas. Redzu viņu tādu rikšojošu pazūdam pār kalna malu un izdzirdu dobjus akmeņu būkšķus, bet spārna forma, ko vel redzu liecina, ka "nomaucies" viņš nav. Sekundes simtdaļā galvā ieskrien stulbas domas, bet tad spārna kustības izlīdzinās un uzreiz nomierinos redzot viņu aizlidojam. Filips nopūšas - labi, ka bija atbilstoši apavi, jo izrādās lēkšojot pa šiem akmeņiem viņš bija kaut kur aizķēries.

Pats startā esmu mierīgs un pārliecināts, kaut gan par lielu brīnumu gaiss neceļ un izbaudu tādu pat rikšošanu pa klintīm kā Dāvis. Gaisā ir skaisti, augstums pietiekams, lai fočētu. Nosēšanās paredzēta pludmalē un pie tās es atrodu izcilni pirms kura drusku var "karāties", bet īsti tomēr "netur". Gaiss ir mierīgs un esmu aizdomīgi pārliecināts par sevi. Cenšos ķert apteces vēju no kafejnīcas jumta un pēc tam caur terasi nolaisties pludmalē. Uz terases stāv motocikls un pavīd doma, ka ja tas nebūtu kādam svešiniekam, tad nosēstos uz tā.

Salokām spārnus un dodamies dzert tēju. Pie šī ēstuža jumta malas karājas milzīgi kauli. Pēc ilgākas skaidrošanās saprotam, ka tie ir zobenvaļu kauli. Pašus vaļus reizumis varot no krasta redzēt.



Nākamajā dienā Allāhs ir nedaudz pielaidīgāks un vējš ik pa brīdim iegriežas lidojamā virzienā. Tūlīt arī vietējie sāk vilkt ārā savus spārnus. Atnāk arī tā sauktais Fišermen. Viņš izloka tik aizvēsturisku "matraci" kādu neesam pat redzējuši fotogrāfijās par paraplanierisma pirmsākumiem. Šeit angļu valodai un viņu pārstāvjiem ir tik maza ietekme, ka pacelšanās laukumu, ko uztaisījis kāds anglis, visi tā arī sauc – English Man Place.



Tomēr viņš ar šo spārnu demonstrē pārliecinošus lidojumus, kādus nespēj lielākā daļa ārzemnieku ar visjaunākajiem paraplāniem. Dāvis arī tiek gaisā taču pēc vairākām minūtēm vējš mazinās un Dāvis pieļaujot taktisku+ tehnisku kļūdu smiltīs "norauj uz mutes". Smiltis šeit ir cietas un klātas ar gliemežvāku gabaliņiem. Vistu audzētāji par šādu pludmali būtu priecājušies, bet Dāvja acīs ir asaras, kad uz nobrāzumiem lieku jodu.

Vakarā atkal divi tadžini un neizbēgamā Coca Cola, kura noteikti ir veikusi milzīgu reklāmas kampaņu, jo šis ķīmiskais dzēriens Marokā kļuvis par neatņemamu tadžina papildinājumu par ko man ir zināma škrobe, jo iespējams vēl pēc diviem gadiem nacionālais ēdiens būs Cola ar popkornu…

Nākamajā dienā nolemjam braukt uz Tafraoutu. Tā ir ļoti skaista vieta, kas īpaša ar milzīgiem noapaļotiem akmeņiem. Filips pa ceļam vēlas pilsētā aizvest pie veterināra sunīti, lai sakārtotu civilizācijas uzlikās potes un dokumentus. Mēs ar Dāvi nolemjam pa to laiku iet gar ceļa malu lai pilnīgāk izbaudītu vietējo kolorītu. Mūsu uzmanību pievērš kāda jaunbūve, kuras garāža paredzēta monstrālam džipam vai kamielim, jo izbrauktuvi par lēzenu nenosauksi...



Iešana gar ceļa malu ir visai interesanta arī tādēļ, ka ik pa brīdim kāds labsirdīgs auto vai ēzeļa pajūga vadītājs piestāj un apjautājas kurp mēs iedami. Izdzirdējis vārdu Tafraouta viņam ieplešas acis, jo skaidri saprotams. ka tik tālu pa tuksnešaino apvidu kājām netiksi. Tā gājuši pāris kilometrus nolemjam pie kāda staba gaidīt Filipu. Uz staba piestiprinātā brīdinājuma plāksne man liek aizdomāties, ka šeit elektrodrātīs reizumis nositas kāds citplanētietis.



Laiku pa laikam šķērsojam zaļas oāzes un pēc pāris stundām iebraucam ielejā, kuras ainava atgādina skatu no animācijas filmas "Karalis Lauva".



Jūtu, ka tuvojamies galamērķim un tiešām - dīvainie akmens veidojumi ir tikpat krāšņi. Man no priekiem ir mute vaļā un pat nejēdzu laikā fotoaparāta slēdzi nospiest. Protams, kā jau Marokā, vislabākos skatus sačakarē gar ceļmalām novilktais vadu mudžeklis.



Braucot es plānoju iespējamo lidojuma virzienu, taču šamējais debesu tēvs ir lēmis savādāk - pār kalniem pūš auksts vējš, kas neļauj attīstīties siltajām gaisa strāvām. Rezultātā es gan pie lidošanas tieku, bet tālu aizlidot nevar un visu laiku esi saspringts, lai nepārkāptu zināmas zonas. No augšas vēlreiz pārliecinos, ka Maroka ir vieta kur NEKĀ NAV. No augšas paveras tuksnesīgas ainavas, kas liek nodrebināties ne ik daudz aukstā laika dēļ, kā iedomājoties, ka tās agrāk šķērsoja kamieļu sabiedrībā.



Atpakaļceļā iebraucam pilsētiņā paēst un, kā kompensāciju par šeit divus gadus atpakaļ saplēstu paraplānu, paspēju vēl nopirkt manam draugam Ivaram, sauju izcili senatnīgu monētu. Atpakaļceļš ir klāts ar piķa melnu tumsu un Dāvis jau saldi šņāc, kad Filips nesarēķina kādu kalnainā ceļa pagriezienu un busiņš šļūc līdz pat serpentīna pretējai pusei. Filips vainīgi smaidot paskatās uz manu pusi, pārbaudot vai tai brīdī esmu piesnaudis vai šobrīd iekrampējies krēsla rokturos. Pareizs ir otrais variants un tāds arī sēdēju vēl kādus 50 km, jo Filips nez kāpēc tempu nevēlējās mazināt, neskatoties uz manu ieteikumu, ka vakariņas var pagaidīt.

Pēc vakariņām ilgi pļāpājam par lidojumiem, ceļojumiem un dzīvi kā tādu. Jautāju Filipam, kādēļ viņam tik tumšā ādas krāsa, jo tirdziņā laba daļa vietējo ir gaišāki par viņu. Filipa versija ir, ka tas vienkārši ir iedegums, taču viņš nenoliedz franču sajaukšanos ar arābiem. Pirmā sajaukšanās esot bijusi, kad kaut kādos pārpadsmitajos gadsimtos berberu ciltis, kas apdzīvoja Ziemeļāfriku, esot "aizsitušās" cauri visai Spānijai, līdz pus Francijai. Otrā sajaukšanās ir bijis Alžīras karš, kad francūži nevēlējās atlaist brīvībā savu kārtējo koloniju. Līdz ar to es versijai par sauļošanos sevišķi neticu, jo arī pašā Francijā bieži varam satikt visai tumšādainus francūžus.

Mēģinu sazvanīt lidostu. Tur laipni paskaidro, ka mana soma esot atradusies un varu tai braukt pakaļ. Jautāju - kurš maksās par manu braucienu? Par braucienu no pilsētas līdz lidostai viņi ir gatavi maksāt, bet ne tālāk. Man esot jābūt klāt pie somas atvēršanas, jo somā varot būt kontrabanda. Es viņam izsniedzu mutvārdu pilnvaru rakāties vienatnē pa manām apenēm un visu kontrabandu paturēt sev par piemiņu, bet viņš paliek nelokāms. Pasūtu viņu pie visiem velliem un secinu, ka nāksies iztikt bez ķiverēm, saulesbrillēm un bārdas dzenamā līdz ceļojuma beigām. Filips skaidro, ka Maroka šobrīd ir starpstadijā starp Āfriku un Eiropu. Agrāk zaudētās somas iedeva kādam taksistam, kurš brauca tai virzienā. Šobrīd šis nelegālais variants ir veiksmīgi izskausts, bet legālais vēl nav ieviests.

Kad nevienam vairs nav ko teikt, Filips ar Medī apbrīnojami skaisti spēlē ģitāras un reizumis dzied līdzi. Filipam daži slaveni ģitāristi ir labi draugi un viņš man rāda viņu koncertu plakātus, stāstot par mūziķiem dažādus stāstus. Labu laiku pļāpājuši, pēc sestās tējas dzeršanas mums ar Dāvi uznāk "lūziens" un mēs lienam migās. Mūsu istabai, kā vairākumam Marokas māju, nav loga uz ārpusi, bet ir logs uz vidējo istabu, kurā notiek ēšana un cita veida kopīga sēdēšana, tādēļ mūsu istaba ir pilna ģitāras skaņu. Dažas no dziesmām pazīstam, piemēram, par Elizejas laukiem. Guļam ar atvērtām acīm un klusējot gremdējamies šajā skaņu pēlī. Dāvis man pavaicā - vai esmu kādreiz gulējis viesnīcā, kur šūpuļdziesma ir dzīvā mūzika...?

Nākamajā rītā atkal visas prognozes ir ar piebildi "Inšallah". Jūtu, ka priekšpusdiena tāpat ir "garām" tādēļ izkāpjam no busiņa gabaliņu pirms lidošanas vietas, lai aizstaigātu uz kādu izskatīgu klinti. Grūti pateikt, kā šāda skulptūra veidojusies, bet skats ir tik izteiksmīgs, ka šeit varētu filmēt minimums Gredzenu Pavēlnieku vai citu lielmēroga murgu, jo cilvēks ar bagātāku iztēli katrā izcilnī var atrast "savu miroņgalvu".



Lai sajūtas būtu pilnīgākas nokāpjot no šī veidojuma atrodam apgrauztu skeletu un Dāvis, kura iztēli varam tikai apskaust, iesaka doties prom.



Atnākam pludmalē, bet vēja vēl nav. Nolemjam apstaigāt pludmali, kura arī ir ievērības cienīga. Pludmale vietām "apaugusi" ar akmeņu izaugumiem, kuru šķautnes ir tik spicas un asas, ka basām kājām nav iespējams staigāt. Vislielākās nedienas šie asie akmeņi sagādā paraplanieristam, kurš paisuma laikā nav pratis nosēsties citā vietā. Stāsta, ka paraplānam pietiek uzkrist uz šiem akmeņiem, audumu tūlīt sagrābj ūdens un viļņiem pietiek pāris reizes audumu "pašūpot" pa šīm žiletēm, lai tu varētu paņemt stropu atlikumus un doties mājās, jo audums dzīvo tikai pāris sekundes. Pataustot šos akmeņus es ticu it visam. Turklāt šeit katram vīram ir rokassprādzes no paraplāna stropēm…



Turpinām sirot gar jūras krastu škrobojoties par polietilēna maisiņu tūkstošiem. Pozitīvākas emocijas raisa vēja izgrauztie smilšakmens krasti.



Klinšu veidojumi sacenšas arhitektūrā - pat atrodam dabas veidotu tiltu.



Pa to laiku vējš pieņēmies spēkā un varam sākt vingrināties uz zemes. Azizs rāda ievērības cienīgu "graund playing" un es cenšos no viņa neatpalikt.



Tās ir brīnišķīgas un nedaudz riskantas spēles, kad ar paceltu spārnu centies uzlēkt vai uzlidot uz kādas klints radzes. Ja labi proti valdīt savu spārnu, tad tavas kājas atspiežas pret zemi ar dažu kilogramu svaru, bet ja tādā brīdī kļūdies, tad ir pilnas iespējas nogāzties ar visu paraplānu lejā pa krauju.



Nākamajā dienā nolemjam pamēģināt lidot gar augstāku kalnu no English Man pacelšanās vietas. Mūs uzved apmēram 500 m augstajā kalnā, kurš vērsts pret pāris kilometru attālo jūru. Filips saka, ka drusku pamācīšot Dāvi, līdz ar to es varu lidot brīvāk. Cēliens brīžam ir labs, bet brīžam nepietiekams. Ja vājajā brīdī neesi tuvu pie pacelšanās laukuma, tad ir liela iespēja nolaisties kalna pakājē sagādājot rūpes par atpakaļ tikšanu. Vienā tādā brīdī centos nolaisties uz starta laukuma, bet pietrūkst pus metra augstuma. Ceru pēdējā sekundē ar bremzēm šo augstumu "uzraut", bet tas neizdodas un ar pilnu ātrumu ietriecos veca kaktusa stumbrā. Nobrīnos par šī kaktusa sīkstumu, jo tas pat nenobrakšķ, bet es gan nogāžos uz muguras zemē.

Pēc brīža Dāvis ir augstu gaisā un man par viņu liels prieks. Lidojam abi kopā spārnu pie spārna. Pēc laiciņa Filips mēģina viņu nosēdināt uz starta laukuma, bet cēliens ir tik stiprs, ka viņu virs starta laukuma nelaiž lejā. Dāvis izlido vēl pāris līkumus, vējš strauji mazinās un viņš sāk zaudēt augstumu. Dāvim nākas nolaisties kalna pakājē. Es nevēlos laisties lejā un "trinos" riskantā attālumā gar pašu kalnu. Jūtu, ka augšā vairs netikšu un nolemju nosēsties uz akmeņainā ceļa. Tomēr man atkal pietrūkst viena metra augstuma un ar lielu brīkšķi iegāžos krūmos. Nopriecājos, par iekares protektoru, jo pašam nekas nekaiš, tikai spārns gan ir iekritis tādos dzelkšņos, ka paiet labs laiks līdz viņu saskrāpētām rokām izpiņķerēju.



Sviedriem pilot atvelkos uz startu un mēģinu rācijā sasaukt Dāvi. Cenšos viņam ieskaidrot, ka uz starta paraplānus klāj zviedri, bet pēc Filipa teiktā viņi ir sūdīgi lidotāji, tas nozīmē, ka viņi tūliņ būs lejā pie Dāvja un varēs viņu uzvest augšā. Dāvis spītīgi paziņo, ka pats kāpšot augšā. Man par lielām šausmām viņš nevis iet pa ceļu, bet rāpjas pa taisno. No pieredzes zinu, ka kalns ir ļoti nepateicīgs kāpšanai dēļ vaļīgiem akmeņiem un briesmīgajiem ērkšķiem. Viņš paliek pie sava un paiet labs laiks līdz viņa sviedriem pilnīgi noplūdusī seja parādās pie starta laukuma kantes. Viņš uzrāpjas uz starta un sabrūk nespēkā. Filips esot teicis, ka ja nolaidīšoties lejā, tad pakaļ nebraukšot. Tas bija domāts vairāk kā stimuls lielākai centībai, nevis sods, taču Dāvis to uztvēra kā pienākumu.

Dāvis ir pa ceļam safotografējis dažādus augus un vienu no tiem mēs nosaucam par Molekulāro režģi (tā žuburainās formas dēļ). Filips stāsta, ka reiz pie viņa atbraukuši vairāki draugi ar saviem auto. Šie visi piestājuši uz pludmales pēdējās kāpas un taisījušies naktī sakurt ugunskuru. Vākuši pa pustuksnesi dažādus sakaltušus krūmus, turklāt lai nepostītu dabu, ņēmuši tikai pavisam izkaltušos, kuri lūzt sprakšķot. Sakrāvuši pludmalē milzīgu kaudzi, bet, kā zināms, visas lietas te iet uz Inšallah… Vakarā sācies milzīgs lietus. Visu nakti nosēdējuši mašīnās. No rīta viens no viņiem ar šausmām secinājis, ka abpus mašīnai lietus ir izskalojis vairākus metrus dziļas gravas. Šajā mašīnā nakšņoja ģimene ar diviem bērniem un viņiem bija ļoti paveicies. Savukārt visiem par lielu pārsteigumu vakarā no "molekulārajiem režģiem" krāmētais ugunskurs, bija uzziedējis…



Tā nu labākos un vājākos lidojumos pienāk priekšpēdējais vakars. Vakariņošana ievelkas ilgos stāstos un sarunās. Mēs ar Dāvi un Medī pabeidzam balzāma paliekas. Filips mums parāda mazo melnā balzāma pudelīti, ko dāvinājām divus gadus atpakaļ. Alkohols šeit galīgi nekotējas, garastāvokli te "uzpravī" smēķējot. Vakars paiet gana jautri, vienīgais, Filipa suņuks jūtas galīgi sūdīgi. Izskatās, ka tādam tīrasiņu tuksneša radījumam obligātā pote neiet labumā.

Naktī dzirdu, ka Filips staigā un runā. Izklausās, ka viņš šņaukājās, kaut viņam iesnu nekad nav bijis...

No rīta Filips ir neparasti kluss. Vaicāju viņam vai viss kārtībā. Naktī nomiris suņuks Zitun... Visvairāk Filips pārdzīvo to, ka viņš šo sunīti ir izrāvis no viņa, kaut arī skarbās, bet dabiskās vides un nu ar civilizācijas uzspiestām metodēm nonāvējis. Nudien nezinu cik tajā vainojama veterināra kompetence, bet suns ir miris. Līdz ar to šis rīts sākas štruntīgi.

Pēc brokastīm braucam lidot. Vējš kāpās ir darījis savu - pārvilcis celiņam pāri smalkas smiltis. Pirms smiltīm stāv vietējā zvejnieka auto. Filips paziņo, ka šīm smiltīm pāri nevarot pārbraukt un tālāk jāiet kājām. Man tas neliekas francūža cienīgi, bet nekādi neizdodas viņu pierunāt, turklāt garastāvoklis viņam ir nekāds. Viņa galvenais arguments - ja jau šis vietējais, 60 gadu vecais vīrs, stiepj savus tīklus līdz jūrai kājām, tad izbraukt noteikti nevar. Lai tik mēs ceļam savas slinkās pēcpuses augšā un nesam ekipējumu uz lidošanas vietu. Mani šī steberēšana pa bezgalīgajām smiltīm neiepriecina, bet variantu jau nav. Filips saka, ka šodien nelidošot. Viņš ir paņēmis līdzi ģitāru un lēniem soļiem bezmērķīgi aizbrien pa smiltīm skumīgi strinkšķinot ģitāru. Nesteidzīgais solis, ģitāra un tās skaņas tā neierakstās tuksnesīgajā ainavā, ka kopskats ir labas filmas vērts. Mums gan nekas cits neatliek, kā velt savus lidošanas loriņus plecos un steberēt viņam pakaļ.



Jūras krastā vēja virziens mani apbēdina vēl vairāk, jo tas ir pietiekami stiprs, bet tik šķībs, ka lidot var tikai attālā līcī, kas knapi ar aci saskatāms. Tas nozīmē vai nu paļauties uz Inšallah vai doties kājām uz to līci. Atcerējos, ko Filips stāstīja par diviem saviem marokāņu draugiem, kuri tepat dzīvojuši blakus ciematos. Tomēr viens ciemats bijis pie jūras, bet otrs pāris kilometrus kontinentā. Loģiski, ka viens puika bijis zvejnieku dēls, bet otrs zemnieku dēls. Zvejnieki braukuši jūrā cauru gadu, jo tā jau šeit nesasalst. Kad nav vēja, airējuši, bet vienalga mēģinājuši noķert kādu zivi. Panākumi, kā nu kuru reizi, bet iespējas ķert zivis ir katru dienu un tas ir jāizmanto. Turpretī zemniekam sausā laikā sēt un stādīt nav nekādas jēgas. Ūdens ir tik maz, ka ar to knapi pietiek mājas vajadzībām. Līdz ar to zemnieks stāda tikai tad, kad ir nolijis lietus. Tajā gadā, kad lietus nelija, zemnieku puika aizgāja līdz kalna malai un sēdēja līdz vakaram skatoties uz jūru. Neko citu darīt nav jēgas, jo tā būtu lieka līdzekļu un spēku šķiešana. Šodien abi puiši ir izauguši par vīriem un strādā pilsētā par taksometru šoferiem. Tomēr bērnībā iegūtais dzīves stils saglabājas arī šodien – viens no viņiem sēž mašīnā ceļa malā un gaida, kad klients atnāks pats, bet otrs skraida un braukā apkārt meklēdams klientus. Ej nu pasaki kuram no viņiem vairāk taisnības, bet secinu, ka es piederu pie skrējējiem un ceļu paraplānu plecos.

Līcī jau lidoja zviedri, jo viņi ir izīrējuši kārtīgu džipu, kas spēj tik tālu aizkulties. Ar skaudību vēroju sīkos punktiņus gaisā un turpinu steberēt līča virzienā. Slinkuma mudināts pusceļā izritināju paraplānu un mēģināju nostartēt, lai atlikušo ceļu veiktu lidojot, bet iznāk vēl sliktāk - dabonu nest tālāk visas "parpalas" pussalocītā veidā. Grūti pateikt cik ilgs laiks pagāja, bet pavisam noguris tomēr aizgāju. Apēdu līdzpaņemto mandarīnu un nostartēju. Bija tas, ko vajag! Arī Medī bija atnācis un vairākas stundas lidojām dauzoties virs ūdens. Izrādās, ka šeit var pavisam droši "aizvilkties" vismaz 100 m virs jūras, iztaisīt vairākus manevrus un vēl brīvi tikt atpakaļ virs krasta.



Zviedri teica, ka jābrauc atpakaļ, tādēļ, ka pēc 17.00 šai vietā atgriežoties ibisi un mēs traucēšot viņus. Vēlāk gan uzzināju, ka šo pasaciņu ir izdomājis viņu šoferis, kas protams ir vietējais un šādi asprātīgi saīsina sev darbadienu. Nolemju tomēr vēl palidot un tad mēģināt atgriezties lidojot, jo šai līcī var uzņemt ievērojamu augstumu.

Atpakaļ lidojam abi ar Medī un man veicas vairāk kā viņam – viņu nosēdina pusceļā un atlikušo gabalu jāveic kājām. Man izdodas atlidot līdz pat alām un par lielu pārsteigumu secinu, ka vēja virziens ir uzlabojies un lido arī Dāvis. Sabļaustos ar Dāvi, jo man šķiet, ka vējš ir labvēlīgs, lai arī viņš varētu aizlidot uz tālo līci. Lidojam cieši blakus un uzmanu, lai viņš lieki neriskē, jo pārlidojums vājā vējā ir visbīstamākais. Tikuši līcī, uzņemam pieklājīgu augstumu un Dāvis var justies brīvi, jo tuvumā nav nekādu šķēršļu. Es šajā fotogrāfijā, apaudzis ar bārdu, ar Dāvja cepuri ķiveres vietā, droši vien vairāk atgādinu lielceļa laupītāju, kā pilotu, bet par to ir atbildīga Maroc Royal Air.



Veicot kādu strauju manevru pēkšņi sajūtu īsu atslābumu stropēs. Man rodas nojauta, ka vējš ir piekusis un šī skaistā luga tuvojas nobeigumam, bet mums vēl jāpaspēj uz garderobi. Bļauju Dāvim, ka jātinas atpakaļ. Mums ir labs augstums, tāpēc par pirmo pusi ceļa nebaidos.



Pirmās minūtes lidojam, kā iepriekš, bet tad vējš sāk strauji atslābt. Augstums samazinās un es lidoju cieši blakus Dāvim, vārdiski koriģējot viņa kursu, kur pēc manām domām var "uzlasīt" pēdējās vēja paliekas. Pie alu mājām vairs neviens nelido un mums par lielu prieku Filips ir ņēmis piemēru no kāda drosmīgāka un atbraucis šurp savu auto.



Mūsu augstums jau ir kritiski mazs un liekas neizdosies nosēsties kāpas augšpusē. Vēl paspēju nofotografēt Dāvi uz rietošās saules fona un nolemju riskēt. Man atkal trūkst viena metra, taču šoreiz spārns ir nospriegots un es ar bremzēm "uzrauju" šo metru nostājoties kājās uz pašas kraujas malas. Dāvis nosēžas pludmalē, bet šeit jau nav vairs sevišķi daudz ko kāpt. Mašīnā mūs gaida sulīgi mandarīni un dzīve atkal liekas izdevusies!



Vakars paiet kārtojot mantas prombraukšanai un skatoties, kā Dāvis pako savas garšvielas, man sāk rasties sajūta, ka Eiropā mums nāksies skaidroties ar narkotiku apkarošanas biroju, jo visi pulverīši un sēkliņas ir sabērtas melnos maisiņos bez kādiem uzrakstiem. (Tanī brīdī vēl nezinājām, ka mūsu bagāža atkal tiks pazaudēta un atradīsies pēc trim dienām, bet Rīgas lidosta to atvedīs uz māju, kur, protams, par saturu vairs neviens neinteresējas.)

Rīta tumsā mūs pie mājas gaida taksometrs, protams Mercedes. Jo kā saka Mercedes arī Āfrikā ir Mercedes, tomēr jāatzīst, ka šeit tie neizbēgami ir tjūnēti ar pieputējušu garspalvainu ādu uz priekšējā paneļa un citām vietējām ekstrām. Šoferis angliski saprot tikai pāris vārdus, tādēļ Filips ieskaidro viņam maršrutu un cenu.

Brīdi braucam vajadzīgajā virzienā, bet tad taksometrs nogriežas no lielā ceļa. Es satraukts prasu vai šis ceļš ved uz Agadiru. Šoferis smaidīgs māj ar galvu. Citudien man nebūtu nekas pret ilgāku ekskursiju pa Marokas mazceļiem, bet šoreiz mums pēc dažām stundām ir lidmašīna. Šoferis mierinoši izmanto pusi no savas angļu leksikas: "agadir-airport; agadir-airport", bet mūs tas nenomierina. Celiņš kļūst aizvien mazāks un līkumotāks. Tas vijas caur maziem un nabadzīgiem ciematiņiem un mums jau sāk likties, ka tūlīt ceļam priekšā būs baļķis un pāris bruņotu vīru palūgs mums atlikušos dolārus, pases un vērtīgākās mantas. Kad apkārtnes draudīgais izskats, ko pastiprina rīta krēsla, sasniedz visbriesmīgāko vietu, šoferis priecīgs tāda, ka šeit viņš dzīvojot. Tas gan nepalielina mūsu izredzes nokļūt lidostā, bet vismaz mānam sevi ar mierinājumu, ka šoferim patīk braukt pa dzimtajām vietām. Tā tomēr izrādās taisnība, jo pēc stundu ilgas riņķošanas pa pussagruvušu kleķa mājeļu rajoniem, atkal izbraucam uz Agadiras šosejas.

Pie lidostas cenšamies šoferim ieskaidrot, lai uzgaida, jo man ir jāsaņem soma, kurā atrodas suvenīrs Filipam. Ar lielām pūlēm saganu rokā atbildīgo officer, kurš no visiem par laimi trāpās tas prātīgākais. Soma patiešām atrodas, un ierēdnim aizpildot garās dokumentu slejas es viņu steidzinu, ka man vēl jāpaspēj uz lidmašīnu. Beigās officer jautā, vai patiešām tūliņ braukšu prom? Nu atceros, ka varēju no viņa izspiest naudu par taxi no pilsētas uz lidostu un atpakaļ, ja vien brauciena mērķis ir somas saņemšana. Tūliņ mainu savu stāstu, ka braukšu gan prom, bet citas somas vēl pilsētā un man jābrauc tām pakaļ. Un cik tad esmu samaksājis par taksi? Atceros Filipa nosaukto cenu 60 dirhamu. Saku ierēdnim, ka 60 turp un 60 atpakaļ. Viņš netic savām ausīm un pārvaicā: "Ciiiiik?" Es domāju, ka esmu pāršāvis pār strīpu un taisnojos, ka balto cilvēku te neviens lētāk neved. Ierēdnis nolasa no acīm, ka meloju, kaut ko norūc un aizpilda vēl vienu blanku. Iedod man parakstīt un pārjautā – vai būs labi? Tur ir rakstīts 300 dirhamu…

Šoferis patiešām vēl gaida, iedodu viņam Filipa dāvanu un skrienu Dāvim rādīt mūsu dārgo taxi braukšanas cedeli. Dāvis priecājās, bet es saku, ka neticēšu, kamēr nauda nebūs rokā. Gāja diezgan raiti - apmēram 10-15 ierēdņi sūtīja viens pie otra un atpakaļ, tad vienam no viņiem tas piegriezās, viņš izvilka no kabatas 300 dirhamu un vienaldzīgi pasniedza man. Es jutos kā iesitis vienīgos vārtus futbola spēlē starp mūsu sētas puikām un Spānijas valsts izlasi. Lai dzīve liktos vēl jaukāka, lidostas darbiniece piedāvā mūsu 34 kg smagās somas "iečekot" līdz pašai Rīgai. Mēs, protams, piekrītam, jo atbrīvojamies no klapatām ar lieko svaru.

Izpērkam negaidīto naudu suvenīros un dodamies uz lidmašīnu. Drošības kontrole Dāvim pamatīgi piekasās pie zābakiem, jo nesaprot, kādēļ viņam zolēs ir metāla lentas. Ieilgušā strīda laikā es drošības darbiniekam pār plecu slepus paspēju nofočēt Dāvja zābaku rentgena uzņēmumu. Šo joku mēģināja atkārtot kāds cits pilsonis un viņam par to gandrīz atņēma fotoaparātu. Sekoja gara izskaidrošanās un bilžu dzēšana. Marokas Borati jokus nepazīst.

Bet Jums, dārgie Vibram zoļu valkātāji, es piedāvāju paraudzīties "kas lācītim vēderā".



Šādā brīdī varētu likties, ka nu ceļojums ir galā, bet patiesībā trakākais vēl priekšā.

Kasablankas lidostā vadam garlaicīgas stundas un blakus apsēžas ļoti kopta nēģeru trijotne. Kompānija sastāv no nosacītas vecmammas, slaida un izskatīga melna "zaķa" ar mazu meitiņu. Kā zināms šamējiem bērneļiem gadus noteikt nav iespējams. Skatos uz mazo sprogaino morīti un iedomājos, ka viņai tikpat eksotiska varētu likties maza balta meitenīte ar gaišiem taisniem matiem. Izvelku fotoaparātu un man izdodas atrast savas sešgadīgās meitiņas fotogrāfiju. Rādu fotogrāfijas un ātri iegūstu bērna simpātijas, kas izpaužas skaļos un ilgos atvadu saucienos, kad ejam uz savu lidmašīnu.



Lidmašīnā uz Briseli mums blakus sēž kāds neciešams vīrelis, kurš pēc izskata varētu būt tāda piekasīga amata, kā nodokļu inspektors, sava darba izcilnieks. Ātri nosēdies pie ejas viņš paķer avīzi un izliekas neredzam, ka mums jātiek garām. Kad esam pievērsuši savu uzmanību, viņš laipni paceļ avīzi un mēs rāpjamies pār viņa ceļgaliem. Tūlīt, kā lidmašīna paceļas, viņš katru minūti sauc stjuarti, prasa nest ūdeni un izgāž savu sašutumu. Mēs saprotam, ka ir jāuzjautrinās, citādi neizturēsim. Es paņemu žurnālu, apgriežu ačgārni un velku ar pirkstu līdzi rindiņai pusbalsī lasīdams, bet vīrelis pārāk iegrimis savā krustvārdu mīklā. Tad žurnālā ieraugu skaistas mājas reklāmu, ko biju jau izpētījis lidojot uz Maroku. Neviltotā interesē pasaucu Dāvi un rādu uz māju, spriezdams vai tādu būtu vērts pirkt, ja gribētos tai zemē dzīvot. Šī saruna palīdzēja. Vīrelis manāmi satraucies lūr man pār plecu nesaprazdams, kurš no mums ir ķerts. Dāvim uznāk ņirdziens, un viņš piespiež seju logam. Es valdīdams smieklus turpinu cītīgi lasīt žurnālu, un jūtu, ka šim krustvārdu mīkla vairs nevedās, jo ik pa brīdim jāpaskatās uz mani un žurnālu.

Kad atnes pusdienas, vīrelis kļūst pavisam neciešams, sasauc visus stjuartus, lamājās, raksta garu sūdzību, skaļi lasa, tad saplēš, met pa gaisu u.t.t. Visu to redzot manī iezogas pavisam ļaunas domas. Pusdienās ir vistas gaļa tādā jocīgā iedzeltenā mērcē. Kamēr vīrelis skandalējās skraidīdams pa lidmašīnu, vajadzētu to vistu ar mērci ieliet papīra turziņā, kuras lidmašīnā ir pie katra krēsla, tad ar vienaldzīgu ģīmi sagaidīt vīreli un pēc brīža izlikties, ka kļūst slikti, pielikt maiņu ar vistas gaļu pie mutes, drusku izteiksmīgi parīstīties, ņemt karoti un turpināt ēst savu vistas gaļu no maisiņa. Labākai reakcijai varētu vīrelim vēl paskaidrot, ka mantu tak’ nevar laist postā... Tomēr mums palika žēl pārējo pasažieru un mēs no šī garantēti iedarbīgā plāna atteicāmies, bet ja jums gadās kāds neciešams blakussēdētājs – pamēģiniet! Es kā reklāmas speciālists, saku – darbosies garantēti!



Pēkšņi virs Francijas lidmašīna, šofera vārdiem izsakoties, "izņem no ātruma". Visi manāmi satraucas, bet stjuarts saka, ka nekas nemainās un lidojums turpinās. Es tomēr jūtu, ka lidmašīna iet uz nosēšanos. Kad zeme jau pavisam tuvu, mums pasaka, ka Briselē ir aizputināts skrejceļš un lidmašīna nosēdīsies Parīzē. Ja mums būtu savienotie reisi, tad es par šādu vizināšanos neko neteiktu, bet nu mums ir pilnas iespējas neatgriezeniski nokavēt nākamo lidmašīnu. Mēģinām vismaz no augšas saskatīt Eifeļa torni, bet neizdodas. Lidmašīna vairāk, kā stundu stāv blakus skrejceļam un ārā mūs nelaiž.

Ar visu piespiedu nosēšanos un gaidīšanu lidmašīna Briselē ierodas ar divu stundu kavēšanos. Teorētiski mūsu lidmašīna uz Rīgu ir izlidojusi pirms pusstundas. Es ceru, ka kavējas visas lidmašīnas, izlidojošās tai skaitā. Domām pārskrien teiciens "Inshallah", bet attopos, ka šamējā valdīšanas zeme palika taipus Gibraltāram. Tātad ar Dievpalīgu rikšojam uz izlidošanas zonu, priecājoties, ka nav jāvāķī lielā bagāža. Pie lielā tablo stāvam vaļējām mutēm - no mūsu reisa ir palicis tikai vārds Rīga. Ne ejas numura, ne laika - nekā. Izmisumā zvanu Armandam. Viņš skatās datorā un saka, ka lidmašīna it kā neesot izlidojusi un saka, ka diez vai nav vispār atcelta, jo Rīgā ir milzīgs sniegputenis. Lai mēs prasot Air Baltic kasē. Aviokompāniju kases te kā Čierītī letes. Pārlecot vairākas čemodānu rindas skrienam gar kasu rindu, bet neatrodam. Saku Dāvim, ka tā nevar būt - esam palaiduši garām. Skrienam atpakaļ visu aviokompāniju vārdus izrunājot skaļi. Atkal nav. Zvanu Armandam. Viņš saka, lai meklējam SAS, jo viņiem ir sadarbība. Ir jau gandrīz pusnakts. Milzīgā lidosta ir patukša, bet garas rindas stāv pie divām kasēm. Viena no tām ir pie SAS. Ar elkoņiem un "sorry" aizsitos līdz letei. Aizelsies stāstu savu bēdu. Viņa meklē visādos reģistros un saka, ka mums jāvēršas pie AvioPartner. Nav jāmin, ka tā ir otra kase ar 50 cilvēku rindu. Laižu atkal darbā atvainošanās vārdus dažādās valodās un sviedriem pilot esam pie letes. Stāstam savu bēdu stāstu. Viņa saka, ka datorā visa reģistrēšanās jau beigusies, bet iespējams, ka lidmašīna vēl neesot pacēlusies. Viņa uz balta papīra gabaliņa uzraksta mūsu vārdus, vēl kādus ciparus un saka lai steidzamies uz eju B 56...

Lieki stāstīt, kā mēs steidzāmies, atcerējos pat seriālu "Skrējiens pēc miljona". Pirms drošības pārbaudes skrienot izvērām jostas un izņēmām mantas no kabatām. Pēc pārbaudes paķeram somas, makus, telefonus klēpī, Dāvja zābakus padusē, un ar vienu roku turot lejupslīdošās bikses skrienam tālāk. Apmaldāmies. Zvanu Armandam. Latvijā jau nakts un Armands gultā, bet čukstus stāsta pa kurām kāpnēm un uz kuru pusi jāskrien. Uz slīdošās lentes atelšamies un ieveram jostas. Skrienam. Uz nākošās Dāvis uzvelk zābakus. Visa garā izlidošanas zāle galīgi tukša, tikai tālumā pie vienas ejas sēž cilvēki, un pieskrējuši pie tās mēs redzam, ka viņi lasa laikrakstus latviešu valodā un es jau jūtu, ka pēc dažām stundām sandalēs savas mājas pagalmā bridīšu pa sniegu.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl vairāki Normana Graustiņa raksti par lidojumiem ar paraplāniem:
● Neziņā tītie jeb sviestmaizes likums
Jo vairāk esmu kur braucis, jo biežāk secinu, ka plānot praktiski nav jēgas jo pēdējā mirklī Liktenis (Sliktenis) visu sagriež kājām gaisā… >>>
● Maroka. Nekas nav tik vienkārši...
Vējš pūš pareizajā stiprumā un virzienā. Ar piekto piegājienu paceļu spārnu, tiklīdz pasperu soli kraujas virzienā, mani uzrauj stāvus gaisā. >>>
● ...mūsu dienišķo termāli mums dodi...
Esam sasnieguši bez dažiem metriem 2500. Tas patiešām Latvijā ir daudz. Sajūta pilnīgi sirreāla, jo zemi klāj dūmaka, bet mēs esam virs tās! >>>
● Bez balss, ar klibu kāju
840 m. Vēja šņākoņu stropēs pāršķeļ čerkstoša balss rācijā: "Norman – tu izskaties nepieklājīgi mazs". Maigi teikts, ka balsīs dzirdama labsirdīga skaudība. Es atbildu, lai kāds atved vilnas zeķes... >>>

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv