Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Kokas lapas, Jaunava Karmena un dēmoni

Autors: Kaspars Ulsts (www.adventures.lv) [ AUTORS?]
2009. gada janvāris, Rīga
Publicēts žurnālā "Čemodāns" 26.11.2008


Pieci latvieši iemaldās īstā Andu kalnu ciemata festivālā...

Ir 4:45 rītā. Mēs, pieci klejotāji no Latvijas, stāvam uz Andu kraujas 4500 m augstumā. Debesis ir pielietas zvaigznēm, kuras nekad nav redzētas mūsu puslodē. Pēc 10 minūtēm tur, tālu apakšā virs Amazones džungļiem leks saule. Pamale kļūst gaišāka un mēs beidzot ieraugām kosmisko skatu visā tā burvībā – zem mums stiepjas bieza mākoņu sega, bet tumsā zem tās - pasaulē lielākie mūža meži, kas aizņem netveramas teritorijas no Andu kalniem Peru līdz pat Atlantijas okeāna krastam Brazīlijā, kādus 3000 km no šejienes...



Kad virs mākoņiem parādās saules maliņa, ir tāda sajūta, it kā kāds spēlētu slavenās Andu stabules. Bet tas ir tikai vējš. Lai nokļūtu šajā vietā, ko sauc par Tres Cruces (Trīs krusti), un ko pamatoti uzskata par vienu no skaistākajām saullēkta sagaidīšanas vietām uz mūsu planētas, mēs startējām no ielejas jau divos naktī. Mums aiz muguras palika trakojošais Virgen de Carmen festivāls - tūkstošiem iekarsušu dejotāju spocīgās maskās, kas nemaz pat netaisījās beigt savu riņķošanu pa pilsētiņas ielām... Kā gan mēs nokļuvām šajā tālajā un visu aizmirstajā Peru provincē, pie kam, tik ievērojamā brīdī?

Šo ekspedīciju iedvesmoja divas fantastiskas grāmatas - divu lielu ceļojumu piezīmes. Pirmā ir lieliskais Džo Keina apraksts Amazone no iztekas līdz jūrai par viņa pusgada avantūru kopā ar poli Hmeļinski, atrodot Andu kalnos Amazones izteku un nobraucot šo upi visā tās 6700 kilometru garumā līdz Atlantijas okeānam. Otrā ir Karinas Milleres Dienvidamerikas klejojumu grāmata Pa Inku ceļu, pilna ar neparastiem piedzīvojumiem, cenšoties iziet pa Inku ceļu visa kontinenta garumā no Kolumbijas līdz Čīlei. Bet ne jau par grāmatām ir šis stāsts.

2008. gada 12. jūlijā, bruņojušies ar guļammaisiem un šādu tādu pārgājiena inventāru mēs ieradāmies Inku galvaspilsētā Cuzco pašā Andu kalnu sirdī. Mums bija no grāmatām smeltās idejas, četras nedēļas laika un nedaudz naudas. Un vēl mums bija zināms, ka jūlija centrālais notikums šajā apgabalā ir pagāniski reliģiozais Virgen de Carmen festivāls tālajā kalnu ciematā Paucartambo netālu no vietas, kur Andu kalni ieslīgst Amazones mūžamežos. Tas bija mūsu lielais izaicinājums.

Par festivāliem Dienvidamerikā. Visi mēs esam dzirdējuši par Rio karnevālu - krāsainu un neaizmirstamu ielu parādi, erotiskus, puskailus augumus un diemžēl arvien vairāk šovbiznesa un popkultūras visapkārt. Pilnīgi citu pasauli atklāja Karina savā grāmatā - Inku pagāniskās kultūras un spāņu 16. g.s. ieviestā katolicisma sajaukšanās rezultātā gandrīz katrā Andu pilsētiņā ir izveidojušās savas festivālu tradīcijas. Tie ir gan krāšņi ielu gājieni, gan baznīcas procesijas, gan jautras, no Inku laikiem saglabājušās, rotaļas un rituāli. Tam nav nekā kopīga ar Eiropas "vēsajiem" pilsētu svētkiem. Festivāls Latīņamerikā nozīmē visu pilsētas iedzīvotāju līdzdalību!

Nedaudz iesāpējās galva. No jūras līmeņa bijām uzlidojuši 3500 m augstumā un turpmākas nedēļas neplānojām laisties zemāk. Armando, cilvēks, kuru mums ieteica uzmeklēt, kad stāstījām, ka gribam nokļūt festivālā, mūs saprata no pusvārda. Nākamajā mirklī viņš mūs vilka cauri ielu tirgum uz kādu skaļu laukumu, gar kura malām bija sasēdušās sievietes ar bērniem un lieliem zaļiem polietilēna maisiem. Armando ieslidināja roku vienā no maisiem un izvilka pilnu sauju ar lauru lapai līdzīgām lapām. Koka, viņš pavēstīja, galva vairs nesāpēs, tas droši. Jautājām, vai tā ir TĀ PATI? Jā, jā, cilvēki tur lejā, džungļos, no viņas mēdzot gatavot kaut kādu pulverīti, bet par to viņš nudien neko nezinot. Zinot tikai, ka ļoti daudz lapu tiekot sabērts bedrē un pēcāk apstrādāts ar skābi un petroleju. Nejutāmies īsti droši, ko ar šo guvumu tagad iesākt, un, kā atbalstu meklējot, sākām vērties apkārt. Tepat blakus viens no tirgotājiem izspļāva zaļu kumšķi un ieslidināja aiz vaiga kārtējo lapu šķipsnu. Amats nu bija rokā!

Nākamo dienu Armando nēsājās pa Cuzco kā Ostaps Benders (Krievijā un bijušajās PSRS valstīs plaši pazīstama pagājušā gadsimta romāna un filmu varonis, avantūrists un "kombinators", red.) mēģinot sakombinēt transportu līdz festivāla pilsētai. Vietējie autobusi bija pārpildīti un, kā Armando apgalvoja, ne visai droši. Dienu pirms mūsu ierašanās Peru kāds autobuss ar visiem pasažieriem bija notrāpījis garām tiltam un novēlies bezdibenī. Avārijā vainoja vietējos skolotājus, kas jau vairāk kā nedēļu streikoja. Daudzi ceļi bija nomētāti ar akmeņiem vai pat pilnībā nobloķēti.



Ar streikotājiem strīdēties nebija ieteicams, jo tie bija agresīvi noskaņoti un, visticamāk, arī kaut ko salietojušies. Pāris dienas atpakaļ cīņas karstumā ar akmeni bija nosista divpadsmitgadīga meitene. Pievakarē Armando starodams pavēstīja, ka nofraktējis mums privātu transportu, kas, kā mēs paši smējāmies, mums "dārgi nemaksāšot".

Vēlu vakarā saņēmām satrauktu zvanu - esot izsludināts jauns nacionālais streiks, tādēļ mūsu izbraukšanas laiks pārceļoties uz pieciem rītā, pirms streikotāji, šoreiz kalnrači, būšot izgulējušies un ķērušies pie ceļu demolēšanas.


Precīzam augstumam šeit vairs nav nekādas nozīmes - plus mīnus pārsimts metri tāpat neko neizšķirtu.

Pēc pāris stundu brauciena bijām pateicīgi Armando par viņa vakardienas pūlēm. Ceļš nemanāmi bija pakāpies gar ielejas gandrīz vertikālajām sienām un nu vijās apmēram kilometra augstumā virs apakšā šalkojošās upes. Grantēts, pusotras joslas platumā un bez mazākās barjeras kraujas pusē. Un tad sākās. Mūsu šoferis katrā līkumā gāja neganti taurēdams, lai brīdinātu potenciālos pretimbraucējus. Priekšā vilkās kāda smagā mašīna, ko mēs apdzinām. Vienu brīdi riteņi gāja pa apmali, aiz kuras riepas platumā sākās pilnīgs kosmoss. Vēlāk spriedām, ka šoferim pietiktu par pāris grādiem pagriezt stūri, lai mūsu auto riteņi vairs nekad neatgrieztos uz ceļa. Aiz kārtējās radzes iznira līdz jumtam pārkrauts satiksmes autobuss. Tas, pat ātrumu nesamazinājis, pašāvās mums garām pa ārējo malu. Busā varēja būt kādi 50 cilvēki un noteikti tie visi zelēja kokas lapas. Mūsu šoferis teica, ka braukšana Peru visā visumā esot droša un šādi autobusi no kraujas noveļas reti... nu reizi gadā varbūt.




Nez, kad pēdējo reizi bija festivāls, kurā šo pussapuvušo tiltu nopina?

Bijām uzbraukuši četru kilometru augstumā. Par to liecināja sniegs, kas vietām klāja apkārtējās pļavas. Te kaut kur klīda Hmeļinska ekspedīcija, meklējot Amazones izteku. Bijām iecerējuši apskatīt brīnumu - no Andu zāles pītu piekaramo tiltu, kas savienoja Apurinakas kanjona abas malas. Tā bija stratēģiska vieta Inku impērijas laikā, gandrīz vienīgā iespēja šķērsot Apurinaku un nokļūt valsts apgabalos aiz tās. Kopš 15. gadsimta šo tiltu katru gadu pin no jauna, jo gada laikā vecā zāle ir pilnīgi sapuvusi. Tilts izskatījās tīri svaigs, lai gan pret vidu kājas tomēr pāris reizes izbruka cauri. Sapratām, ka tradīcijas te tiek ievērotas un tilta konstrukcijā nav izmantots pilnīgi nekas cits, kā tikai zāle.



Kādā kraujā ieraudzījām jocīgus apaļus tornīšus. Armando minēja, ka tie varētu būt apbedījumu torņi, kuros Inku laikos sēdināja iekšā mūmijas. Bijām lasījuši, ka mirušo nosēdināja jaundzimušā pozā, tam līdzi deva arī viņa mīļoto sievieti un kādu, tiesa ne paša, bērnu. Tā nu ģimene sēdēja ar skatu uz austrumiem un pa mazo lodziņu, kas bija katrā tornī, gaidīja, kamēr saules dievs Inti to atkal apaugļos jaunai dzīvei. Ieskatījāmies lodziņos - laikam mūmijas bija jau apaugļotas un augšāmcēlušās. Pēc mirkļa mēs viņas ieraudzījām dzīvā izskatā - rokas vicinādams mums tuvojās prāvs ļaužu bariņš. Nebija tomēr tik ļauni, kā domājām - nāciena mērķis izrādījās ietirgot mums kādu alpakas segu vai pančo.

No ielejas atskanēja tālas mūzikas dunoņa. Izskatījās, festivāla dalībnieki brauca uz Paucartambo no visas plašās apkārtnes. Līkumojām lejā no kraujas kopā ar pārkrautiem autobusiem un smagajām mašīnām, pilnām ar krāšņos tērpos ģērbtām Peru sievietēm un večiem tradicionālajās žaketēs un hūtēs. Nudien neizskatījās, ka šeit bez mums būs iemaldījies vēl kāds bālģīmis. Un tad jau iejukām raibajā pūlī, kas virzījās uz pilsētiņas centrālo laukumu. No kādām durvīm izskrēja vīrelis ar pistoli un pieleca mums priekšā. Tad saskrēja citi dzeltenās maskās, novicoja mūs ar dzelteniem maisiem un aizskrēja prom pa ieliņu. Tiem pakaļ aiznesās bariņš medmāsiņu. Armando pavēstīja, ka mums nule kā uzbrucis dzeltenais jeb tropu drudzis.


Mums uzbrūk tropu drudzis...

Dejotāji jautrās procesijās maršēja no visām ieliņām, katrs sava orķestra pavadījumā.







Nāca: mori, laikam no džungļu rajoniem, nāca ķīnieši, tad tādās baltās adītās kukluksklana maskās parādījās ļaudis no augstkalnu rajoniem, no Titikakas ezera un Puno, tad pilsētas švīti, varbūt no pašas Cuzco, tad vēl un vēl ar jocīgām cepurēm, toreadoru tērpos, ādas jakās ar lieliem deguniem un alus pudelēm rokās. Pamazām tikām iespiesti starp visu šo raibo pūli un nu jau atradāmies pašā laukuma centrā.


Pāri galvām lido drēbju pakaramie, bļodas, krūzes un vienkārši koka kluči ar asiem stūriem.

Ieskanējās jautra mūzika un pār mūsu galvām pārlidoja vairāki koka priekšmeti, piemēram, drēbju pakaramais, kurš nogāzās starp blakus stāvošajiem ķīniešiem. Un tas bija tikai sākums, jo laukuma centrā uzstutētā platforma bija pilna ar saimniecības precēm. Turpmākās pusstundas laikā mūsu skati bija piekalti trim ragainiem dēmoniem, kas jautri lidināja pūlī bļodas, krūzes, koka klučus, kartona gabalus un sazina ko vēl - visas tās lietas, ko apkārtējie ciemi bija saziedojušu, lai aizbaidītu ļaunos garus. Apkārtējais pūlis gan šo neuztvēra tik dramatiski, ļaudis jautri trieca un tikai nosmējās, ja kāds kaimiņos dabūja ar koka gabalu pa galvu. Grūti bija iztēloties ātro palīdzību šajā kalnu nostūrī. Kad platforma bija tukša, procesija mūs nesa pāri tiltam un izsvieda tieši tirgū. Lielos katlos vārījās kartupeļi un kukurūza, uz paplātēm bija sakrauti cūkas šņukuri un jūrascūciņas...


Peru ir kartupeļa dzimtene - te var sastapt vairāk kā 300 kartupeļu šķirnes, tiesa, puse no tām ir indīgas...




Autors pie jūrascūciņu letes. Cepta jūrascūciņa ir peru nacionālais ēdiens - garšo pēc truša.

Pusdienot te ir tik vienkārši - tu tikai parādi, ko no šīs bagātības sirds kāro, un visu tev tūdaļ sakrāmēs uz bieza papīra loksnes. Vēl arī iedos polietilēna maisiņu, ko uzmaukt otrā rokā, lai neizmūrētos ar taukiem.



Un, kad tas viss būs notiesāts, labs atveldzējums nekad nebūs tālu jāmeklē - tuvākais čiča point vienmēr būs atzīmēts ar koku, kam galā uztīts krāsains maisiņš. Čiča ir Peru nacionālais dzēriens. Kas gan var būt vienkāršāks par čičas pagatavošanu? Tu ņem lielu katlu, apvāri tajā kukurūzu, tad pasmel mutē sauju ar kukurūzas graudiem, kārtīgi sakošļā un iespļauj atpakaļ katlā. Nu tikai dažas dienas pacietības un čiča gatava! Tiesa, šo rituālu agrāk uzticēja izredzētajām sievietēm - Mamakuna.

Savukārt fitnesa cienītājiem katrā tirgū būs svaigo sulu bārs. Peru sievietes ir izcilas sulu jaucējas. Tu piesēdies pie letes un saimniece tev izspiedīs meloni, mango, papaiju, ananāsu, banānu un tad sajauks to visu kopā pareizā proporcijā. Mūsu ceļa biedrenēm šie noteikti bija jaukākie ekspedīcijas mirkļi. Ievēroju, kā viņas atplauka, kad tirgū tuvojāmies sulu stūrim.


Inese, Jānis, Vita un Dina pie sulu bāra gaida savus kokteiļus.

Armando mūs stūma pie kāda sava drauga "nedaudz pasnaust diendusu". Drīz nonācām plašā iekšpagalmā. Mums tika piedāvāta kokas tēja, bet Armando ieslīdēja iekštelpās. Pēc pāris stundām viņš atkal bija klāt, taču tagad izskatījās tāds jocīgs. Būs laikam to kokas tēju pārdozējis...

Pēcpusdienā no baznīcas sākas jauna procesija - Jaunavas Karmenas nešana cauri visai pilsētiņai. Nemaz tik mierīga šī pastaiga jaunavai nesanāca, jo uz namu jumtiem un terasēm bija sasēduši dēmoni, kas viņu kārdināja un centās aizķert ar gariem, līkiem spieķiem.





Karmenas pavadītāji, alus pudelēm kabatās, lavierēja starp nelabajiem, cenšoties nosargāt meitenes jaunavību. Kad jaunava izglābta, ielas atkal pārņēma jautrie dejotāji. Dzeltenā drudža brigāde un puiši ar pātagām izbrīvēja ceļu, un visa raibā procesija, bungām rībot un taurēm pūšot, atsāka savu riņķi pa pilsētiņas ielām. Maršējot garām savas pagaidu mītnes durvīm, viens otrs dejotājs no procesijas noplauka, un pēc mirkļa atkal parādījās jau krietni jautrākā skatā. Liekas, šim pasākumam nav ne režisora, ne scenārija. Vienkārši jau 500 gadus, no paaudzes paaudzē, no bērna kājas šie ļaudis katru gadu vienu nedēļu svin Virgen de Carmen festivālu. Un katrs ciems vienkārši zina, kad un kas viņiem būs jādara.



Ir divi naktī. Guļam zem klajas debess Armando drauga pagalmā. Virs mums bezgalīgas zvaigznēm pielietas debesis, ko šķērso piena ceļš, bet lejā, pilsētiņā vēl aizvien skan tās pašas melodijas, tikai nu jau varbūt nedaudz brīvākā ritmā.

Par tradīciju godināšanu varējām pārliecināties nākamajā dienā. Šodien procesija virzījās uz kapsētu. Pie ieejas jau laicīgi bija sakrāmēti torņi ar alus kastēm. Dejotāji, maršējot iekšā kapsētā, nepaslinkoja paķert pa kastītei. Tad katrs ciems pulcējās pie savu aizgājēju, iespējams, ievērojamāko vīru, kapa vietām, noņēma maskas, dejoja turpat pa virsu kopiņām, beigās sasēda uz pieminekļiem un dzēra alu. Visgrūtāk, kā jau katru gadu, klājās tiem, kas apbedīti tuvāk ieejai. Kāda sieviete, cīnīdamās ar smago alus kasti, nolauza vairākus koka krustus. Gan jau mirušie viņai piedos, jo visi šie cilvēki te taču pulcējas ar labām un gaišām domām savus senčus pieminot.



Pēcpusdienā pēc mazas atelpas visi atkal plūda uz pilsētiņas laukumu. Šovakar te bija paredzēta ikgadējā cīņa starp džungļu iemītniekiem un kalnu iemītniekiem. Zinot, cik ļoti te viss notiek pa īstam, nolēmām saudzēt sevi un šajā cīniņā neiesaistīties. Un, patiesībā, bija jau arī laiks atstāt šo ieleju, jo citā Andu nostūrī – 11 vulkānu reģionā, mūs jau gaidīja kūpošais un pēc sēra smirdošais El Misti. Armando teica, ka El Misti svētību šeit mēs nesaņemsim, tā mums jādodas izlūgties uz 5000 m augsto kalnu pāreju pie Arequipas. Paliec sveiks, festivāl, un palieciet sveiki brīnišķīgie Mapacho ielejas ļaudis, kas tā godina savas tradīcijas!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv