Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Pastaiga ziemas naktī...

Autori: Kārlis Bardelis (Kaža) un Mārtiņš Gulbis (Mārča)
Foto: Kārlis Bardelis
2009. gada janvāris, Rīga

Padalīties pieredzē? Nu kāda te pieredze, ja pārkāpti tiek ābeces likumi (!!!), bet ne jau par likumiem vai rīcības pareizību ir stāsts, tas ir par bailēm, sajūtām, piedzīvojuma garšu un veiksmi. :) Notikumus, ko aprakstām risinājies tieši pirms trīs gadiem (2006) Šamonī ielejā, diennaktī no 9. uz 10. janvāri.

Braucam augšā ar pacēlāju (Bochard) un tā zīmīgi klusējam, zinu - bail, bet nevienu vārdu viens otram par to nebilstam, katrs pie sevis domā: "Nu ja jau viņš neraustās, es arī nedrīkstu" - vai kaut ko tādā garā (malači :)). Laikrādis uz to brīdi jau krietni pāri pusdienai, ap diviem. Nonākam pie nožogojuma, aiz kura lejup sākas kuluārs, kurš sākotnēji ir pastāvs, lai pa to brauktu. Dzelkšņus apāvuši un leduscirtnītis kā zobentiņš pie sāniem, dodamies pasaulē laimi meklēt ar kāda vietējā slēpošanas instruktora vārdiem: "Are You boys gona climb there down?”, ko viņš teica? :)



Pārkāpuši pāri "bortam" nostampājām pirmos soļus kuluārā, satraukums jūtams vēl jo projām, ko labi raksturo īss dialogs:
K (kurš mēģina filmēt video): Viss jau labi, tikai man rokas trīc!
M: Nu jā, auksti mazliet!
K: Nezinu, auksti it kā nav... hehe...
:)



Laikam pie vainas bija arī tas klinšu posms sākumā, kurš bija apledojis tā, ka grūti kaut kur ieķerties. Toreiz vēl nezinājām, kā var izmantot leduscirtni kāpjot pa klintīm, tāpēc nācās saldēt pirkstiņus...

Stampājot lejā, pazuda slēpošanas trašu burzmas troksnis un iestājas absolūts miers, lēnām mūsu skatienam paveras kapitāls skats - Mer de Glace, Aiguille du Dru un TĀDS pūdera lauks, abi ar Mārču nespējam noticēt panorāmai un tā vien alkstam šķūrēt šo vizuļojošo, mīksto masu.



Pūdera okeānam neliekam ilgi gaidīt, dzelkšņus nost - dēli apakšā un kuģojam... Sajūtamies tiešām kā kruīza kuģi starp klintīm. Piestājam lauka vidū, lai sarunātu, kurā virzienā turpināt kuģot, pagaidām nekāda stresa, tikai tā saule kaut kā maķenīt par zemu. Vēl uzņemam pāris labus kadrus, acis "iztek", sirds dauzās ātrvilciena gulšņu dunā, sajūta - JĀ, šī dēļ bija vērts braukt uz Franciju. Tāds plašums - tāds lauks un peldot labā ātrumā metam lokus, izbaudām mirkli paradīzē...



Jūtamies omulīgi, jo ieraudzītās pēdas sniegā izskatās pēc slēpotāju un tās tad jau mūs izvedīs uz vajadzīgā ceļa. Maršrutu vispār kā tādu bijām noskatījuši no ielejas pretējās puses (starpstacijas Planpraz, no kuras pacēlājs tālāk ved uz Brevent), tikai nebija īsti skaidrs, kas seko pēc šī pūdera lauka. Tā, sekojot pēdām, šķūrējam tālāk, tikai pavisam zemu nokāpusī saulīte dod pirmos signālus, ka ceļam ar dienas gaismu var nepietikt. Šurpu turpu krustojošās iemītās sliedes mums nepamanot aizvijās krietni pa kreisi, kur tās tālāk arī veiksmīgi šķērso ledāju. Pēdas, kurām turpinām sekot izrādās ir dzīvnieku iemītas un pēkšņi apraujas pie kraujas [Gulbis: Kažiks knapi paspēja nobremzēt, jo pēkšņi baltā sniega kupena beidzās, aiz tās lejup ledus siena. Kažiks divus metrus pirms tās nobremzēja... To cik tā bija augsta mēs pārbaudījām aiznākamā gada vasarā, kad mums uz ledāja bija Kalnu Grupas nodarbības. Šoreiz apstājies viņš bija, bet lai tiktu atpakaļ vajadzēja kustēties ļoti uzmanīgi, sniega sega tur bija aptuveni 20 cm un zem tās... ledus! Atpakaļ palīdzēja tikt zobentiņš! :)] Skaidrs, neīstais ceļš, stresiņš jau mums liek nervozēt un aktīvi brist pa sniegu atpakaļ uz augšu un pa kreisi Dru Rietumu sienas virzienā. [Gulbis: Sniegs dažviet pāri viduklim, brienam viens aiz otra. Kažiks mani no mugurpuses dzen, lai es eju ātrāk, bet..., tiekot līdz stāvākam uzkalniņam domājam - forši tūlīt jau būsim augšā, bet kad sākam kāpt izrādās, ka apakšā ir tīrs ledus zem sniega.] Tā! Izskatās, ka te būs īstā vieta - laižam lejā, tikai neko tālu netikuši atkal nobremzējam pie apmēram 15 m stāva leduskrituma, atkal atpakaļ, uz augšu un pa kreisi, atkal atpakaļ, atkal uz augšu un pa kreisi. Krēslā jau vairs nevar saprast loģisko ceļu lejup, neko daudz nerubījam, bet tas, ko nozīmē aukstā nakšņošana esam dzirdējuši un nemaz nevēlamies pārbaudīt, pie tam naktī te ir ap mīnus 10 līdz mīnus 15°C.

Viens otru uzmundrinām un dzenam uz priekšu, kārpāmies pa sniegu, kam apakšā ir apledojums – 2 m uz augšu, 1 m atpakaļ. Tā redzot lēno kustēšanos besis ir iestājies vienlaicīgi ar tumsu. Par laimi ir pilnmēness nakts un tas dod savu artavu redzamības nodrošināšanai. Tumsā īsti nesaprotu pa cik stāvu nogāzi pārvietojos, bet esmu ar seju pret to, uz cirtņa uzgūlies, un laiku pa laikam palaižu "brīvāk", dēlis pie kājām... Tā šļūcinot, tenterējot un nezin kā vēl ļurkāju lejā, bet uz kurieni, ak, jā uz daļēji slēgto ledāju...!? [Gulbis: Uzkāpjot pa stāvo nogāzi, biju piekusis pēc dziļās sniega brišanas. Kažiks aizbrauca pirmais, tumsa bija tāda, ka knapi varēju ko saskatīt, sekoju Kažikam pa pēdām, dažu brīdi domādams, kā viņš te vispār ir nobraucis lejā, jo redzēju, stāvu sienu, pa kuru bija nošļūkātas snovborda pēdas. Tā arī paņēmu savu leduscirtni rokās un iekrampējot to sienā lēnām šļūcu lejā. Pēc kāda brīža Kažiku vairs nekur neredzēju. Kļuva lēzenāks un varēju braukt jau stāvot kājās, ne šļūcot uz vēdera. Vienā vietā neieraudzīju līkumu un nobraucu no pēdām pa kurām bija braucis Kažiks, sapratu, jātiek atpakaļ, jo mobilais bija tikai man, es viņu nesazvanīšu. Uz trasi atpakaļ tikt bija grūti - dziļš, irdens sniegs un jālien vēl stāvā nogāzē, dēli ar negribēju ņemt nost lai nepazaudētu. Kārpījos ar visiem spēkiem.] Esmu pie ledāja, nogāzes apakšā (pretējā pusē Montenvers stacijai), ir tumšs, es nemaz nezinu, ka tur tāda stacija ir, es nezinu, kā tikt pāri ledājam un vai vispār vajag turp nokļūt, jo pretējā nogāze izskatās baisi stāva un kā mēs tur tiksim augšā...? Vispār, kur ir Gulbis?!? Esam izšķīrušies un viņš aizšļūcis velns viņ’ zin’ kādā virzienā. Baurodams un saukdams Mārču, ieraugu to krietnu gabalu augstāk uz Dru pusi, kur šis nepārprotami nepārredz ledāja plaisas, kas seko zemāk! [Gulbis: Tajā brīdī, kad izbraucu klajā laukā nemaz nesapratu, ka tas ir ledājs, tikai kad biju braucis pa to kādu laiciņu, ieskatījos pēdās un sapratu, ka tās jau ir slēpju pēdas, dēļa pēdas vairs neredzēju, atpakaļ ceļa arī vairs neredzēju, apstājos un dzirdēju, ka Kažiks mani sauc. Tikai no kurienes? Kaut kur dziļi apakšā, pie ledāja mēles. Dzirdēju: "Gulbi, pa labi, pa labi!" Tā arī braucu un pēc pāris minūtēm jau atkal bijām kopā.] Veiksmīgi Mārča tiek līdz manīm un abi pārrunājam esošo situāciju. [Gulbis: Atskatījos atpakaļ un tikai tad ieraudzīju plaisas, kas mani būtu pārsteigušas nesagatavotu, ja būtu turpinājis braukt lejup pa ledāju. Mēs bijām ledāja labajā malā un slēpotāju slēpju sliedes liecināja, ka šeit kāds gājis pāri ledājam. Nebraucām pāri, jo redzējām tik pat augstu ledāja morēnas sienu pretējā pusē, pa kuru mēs netiktu augšā.] Apēdam pēdējo batoniņu un iztīrām drupačas no kabatām, tā kopsummā mūsu spēki iet strauji uz beigām un ēst manāmi gribas, ik pēc brīža zvana mobilais, kurā kāds sola, ja nebūsim mājās pēc stundas - tiks saukti glābēji, saprotam, ka ledājam pāri mums netikt un jādodas būs vien nezināmajā kuluārā – FESTIVĀLS VAR SĀKTIES!

Virzāmies kuluāra virzienā, braukt ar dēli te nevar, jo tad uzreiz zaudēsim augstumu un "iespēlēt" ledājā galīgi negribas, gar nogāzes malu kūņojamies, kā gliemeži, sniegs ir līdz viduklim un citviet pat iekrītam aizputinātās bedrēs līdz krūtīm, labi, ka dēlis ir pie rokas, tā uz priekšu tikt var ļoti lēni, attālums līdz kuluāra sākumam rūk negribīgi un tumsā izskatās, ka tūlīt, tūlīt jau jābūt un tad tik pa kuluāru lejā... Tas "tūlīt, tūlīt" mums izvelkas uz kādām stundām divām, jau gandrīz pie paša kuluāra sākuma uzsēžamies uz dēļiem, kā uz ragaviņām un airējot ar rokām tiekam uz priekšu ātrāk. Kaut būtu to iedomājušies agrāk...

Ledāja mēle izkaltusi un pie kuluāra sākuma to var šķērsot, tikai pretējā pusē nekā iepriecinoša nav, ļoti stāva nogāze, štukojam, ka netiksim tur augšā. Vēl atskatoties tālumā, Montenvers pusē gar ledāju manāmas pieres lukturīšu gaismas, varbūt kādi glābēji? Vispār sajūta bija tāda, ka mēs veicam kādas nesankcionētas darbības, un ja mūs kāds (glābēji, piemēram) noķers - sados bietē, tāpēc nepievērsām uzmanību un ļurkājām uz kuluāra pusi. Tik ilgi jau cerējuši, ka kuluārā būs tīrā pastaiga, pieliksim dēli zem kājām un žvikt, lejā.

Esam kuluārā, tas ir apmēram 20-25 metrus plats, no sākuma lēzens un ragaviņu stilā ar dēli zem dibena airējam ar leduscirtņiem lejā. Pamazām sākās akmeņi, lieli akmeņi, tad jau pavisam lieli akmeņi, kuriem jārāpjas pāri un šķiet enerģija tiek ņemta kredītā no nākamās ēdienreizes. Iestājoties vienmuļai fāzei, kurā klunkurējam dziļāk un dziļāk kuluārā, secinām: tā sienas sāk izaugt un pacelties krietni virs mūsu galvām. Kuluārs kļūst šaurāks un stāvās sienas baisi draud ar izrēķināšanos, tās sasniedz jau ap 35-40 m! [Gulbis: Tiekot kuluārā bija tāda savāda sajūta, ka kāds mums seko, varbūt tie paši lukturīši, kurus mēs redzējām uz ledāja, bet nē, šoreiz atskatoties, tie bija pietuvojušies pie ledāja mēles paša sākuma, kā sastinguši stāvi tur stāvēja četri cilvēki: tiem nebija lukturīšu, tie arī nekustējās, bet stāvēja ledāja malā un vēroja, kā mēs dodamies iekšā kuluārā. Vēl tagad atceros, kādi tie izskatījās: vienam rokās slēpes, otram mugursoma uz pleciem, pārējie vienkārši, bet visi stāvēja kopā... Kad redzēju, ka tie nekustas, neko Kažikam arī nepateicu, jo pats nesapratu, kas tas bija un tagad uztraukt vienam otru ne ar ko negribējās, bija tāda savstarpēja uzticēšanās - ja tu vari es arī varu; galvenais bija tas, ka ejam, ejam uz priekšu, un ko domājam - to domājam, bet ejam.] Drūmi, no klintīm nokarājušās mega ledus lāstekas biedē, sajūtas baisas, jo nezinām, kas sekos, ja nu tālāk ir kāda siena, pa kuru nevaram nolīst lejā, ja leduskritums, tik daudz "ja", ka situācija raksturojama, kā - "brīnišķīgs skats"!!

Nonākam pie tādas kā malas, kas tā kā noapaļojoties krīt lejup kādus 3 metrus, apakšā ir sasalis sniegs, pret kuru atsitoties lieti noderēja ķivere. Huu, viss kārtībā. [Gulbis: Kažika kritiens bija nemanāms, jo viņš vienkārši kāpa, kāpa un te pēkšņi, kad vairs nebija kur iecirst ledus cirtni - lidoja. Tuvojoties malai nometu dēli lejā, Kažiks man apakšā sašķūrēja sniega kupenu, lai kritiens būtu mīkstāks. Tā arī kāpu, kāpu, vienā brīdī, man Kaža saka – krīti! :) Pēc šī kritiena, saprotam, ka atpakaļ ceļa vairs nav, jo uz augšu pa šo klinti vairs netiksim.] Turpmākais ceļš arī izskatās daudz maz OK, kuluārs pagriežas un domājam, ka tā siena, kura ir mēness apspīdēta ir jau pretējā ielejas nogāze un tad jau tūlīt būsim ārā no šīm sienām, bet nekā. Parādījies ir jauns apgrūtinājums - ūdens strauts, kas iztek no ledāja mēles, tas liek par sevi manīt situācijās, kurās jālec no akmens uz akmens, lai nesamērcētu kājas strautā. Dēļus veiksmīgi izmantojam kā kāpšļus uz kuriem pakāpties, lai pārvarētu milzu nosnigušos un slidenos akmeņus. Virzāmies uz priekšu lēnām, un sajūta, ka tas nolāpītais kuluārs nekad nebeigsies, tad tas atkal pagriežas tā, ka mēness neiespīd, ar Mārčas pieres lukturīti ir par knapu, lai saskatītu ko tālāk par 10 m. Pagājušas ir kādas 2-3 stundas, atkal milzu akmeņi, sniegs, sniega tiltiņi, zem kuriem skalojās ledus aukstais strauts. Sliktas domas jaucās pa galvu, šķiet monotonā darbība - bezgalīgais stāsts. [Gulbis: Skatoties uz tumšajām sienām jau vienu brīdi šķiet, ka tevi no augšās kāds vēro, tāda kā tumšā acs no klinšu sienām, kas Tev neļauj izlauzties no labirinta.] Nogurums, bailes, besis. Neliegšos - abi bijām nobijušies un neziņā - kad beidzot šīs sienas mūs atlaidīs... vēl pāris stundas... un galu neredz...


Tajā pašā kuluārā (tikai 2007. gadā) jau apakšējā daļā, kur sienas ir zemākas. Pēcāk bijām aizstaigājuši apraudzīt...

Eju pa priekšu, redzu atkal klints strauji apraujas, dzirdu troksni, tumšs un neko lāga nevar saprast, kas tur priekšā ir. Vēl viens apledojis plaukts uz leju, nokāpjam uz tā. Un te nu TAS ir - kuluāra atspirdzinošais sveiciens diviem ērgļiem! Klints zem kājām tālāk neturpinās, tā krīt kādu 4-5 metru dziļumā, kur apakšā ir ūdens krātuve - dīķis? ezeriņš? Katrā ziņā no vienas kuluāra sienas līdz otrai. Tas ir visā platumā, klints sienas vertikālas, apiet nevarēs?! Spīdinām ar lukturīt, izpētām situāciju, tā ir - no vienas sienas līdz otrai, turklāt "krasts" ir kādus 10 metrus uz priekšu... Diez cik tur dziļš? Strauts labajā pusē kaskādē gāžas lejup, ap to apledojušas lāstekas un tādi kā ledus pakāpieni. Domājām, ja nu varētu pārbrist, jo nevajadzētu būt pārāk dziļam, šķiet, līdz ceļiem. Varbūt? Bet varbūt gaidām rītu? Ko tas mums dos? Nezinām.

Videokameru, mobilo telefonu sapakojam ūdensdrošā maisā, ieliekam somas augšpusē un tā negribīgi tuvojamies kaskādei, jo tur ir vistuvāk līdz zem mums melnējošajai ūdens virsmai. Pakāpjos zemāk, vēl zemāk... vēl... un... To nākamo sajūtu neaizmirsīšu nekad, acis man palika vaļā, kaut bija tumšs, burbuļus, kuri skrēja gar acīm redzēju, sajutu bailes, stresu, es grimstu dziļāk, smagums velk mani lejā, dēlis, cirtnis, soma, slapjie zābaki un drēbes velk mani lejā...! Beidzot atspēros pret ezeriņa dibena klinti. Uznirstu, bet kaskāde gāžas man virsū un virpulis, kuru sakuļ straumes spēks, neļauj man tikt ārā, nostāk, projām no šī mutuļa. Dzirdu kā Mārča man sauc: "Kaža, Tev viss kārtībā? Kas ir?!!!" Ledaini aukstais ūdens man ir aizsitis elpu es rīstos un velku gaisu, atbildēt neko nevaru. Mēģinu peldēt, hūu, tieku nost no tā mutuļa un izpeldu krastā, līdz ceļiem stāvu ūdenī, apstulbis, viss pil, no ķiveres līst ūdens, kas man tagad jādara? Mārča uzsauc, lai lienu ārā no ūdens, tad atvēzējas un met dēli, tas līdz manīm neaizlido (un nogrimst). Nogrimušo objektu nākas ķeksēt ārā - atkal ūdenī līdz padusēm. Gulbis, redzējis kā man labi veicies, nolemj pielietot citu paņēmienu - ieskrienas cik spēka un lec. Tas viņam dod iespēju netrāpīt uz mutuļa. [Gulbis: Lecot aizlidoju gandrīz līdz ezeriņa vidum, tikai tagad domāju, ka tur apakšā varēja būt viss kaut kas. Paeju zem ūdens kā akmens, apakšu tā arī nesasniedzis uznirstu un peldu uz krastu, esmu viscaur slapjš.] Redzu kā Gulbis paiet zem ūdens, uznirst, un tik pat apstulbis un šokēts par notikušo iznāk krastā. F%&K, B#@Ģ esam D**!Ā... Spēka izsīkums, pofigs, viss ir iestājies tādās kategorijās, kādās vien kaut kas var iestāties! Tālākais ceļš tiek veikts, tādā kā žvingulītī, zvāļojamies un klunkurējam uz priekšu. Bet jautājums paliek - cik ilgi un cik tālu mēs tā varēsim?

Sals atgādina, ka "ne maija mēnesis" un slapjajiem ķermeņiem liek atdzist vēl ātrāk, vienā rokā cirtnis, otrā dēlis, esmu burtiski iekrampējies tajos. Tālāk redzams tikai kuluārs, nolāpītais kuluārs un milzu akmeņi, kam nu jau veļamies pāri nesatraucoties vai iekritīsim strautā līdz ceļiem - kāda starpība... Sajūta tāda, ka vajadzētu skriet, bet uz priekšu netiec - akmeņi, akmeņi, akmeņi. Gulbis mobilizējies vairāk, tāpēc iet pa priekšu, es velkos no muguras. Domāju, ka vajag apstāties un atpūsties, piesēžu uz kāda akmens, tā bezmērķīgi skatos sniegā - bššššs, Gulbis aizgājis jau kādu gabalu, atskatās, ka Kažiks vairs nav, iet atpakaļ, un ierauga mani sēžam, sapurina un ejam tālāk. Diez cik ilgi man būtu jāgaida, kamēr tā sēžot sasaltu ragā? Tādas un līdzīgi debīlas domas tik pa galvu jaucās, vienlaicīgi cerot, ka priekšā nebūs atkal kāds pārsteigums, kuram varam netikt pāri, jo aukstā nakšņošana... nē, tas mums neder, esam taču slapji, pārsaluši. [Gulbis: Domas jau vienu brīdi ir tik tālu, ka ja tūlīt nepaliks vieglāk, būs jāmet pie malas tas dēlis, kas tagad ir jau piesalis pie cimda, jo tur, augšā, mums to dēli tāpat nevajadzēs...] Pagājusi vēl kāda 1,5 stunda kopš "atspirdzinājuma". Triecam viens otru uz priekšu. Ejam Mārča, ejam! Neko citu pateikt nevaru, tas tā kā aizķērusies plate atkārtojos un atkārtojos. Te Gulbis pēkšņi: "Es taku atradu!": jā, patiesi, taka, cilvēku iemīta, Ā! Taka ir labi sablietējusies un kājas sniegā vairs negrimst. Kuluārs paliek platāks un draudīgās sienas plok, ieraugām ielejas pretējo nogāzi. Strauts jau pārvērties upītē, kustamies uz priekšu gar tās krastu, tālumā mirguļo Šamonī gaismas. Mežs jau te pat, tūlīt, tūlīt... cauri mežam pa taku, pa ceļu.

Nedomājot klauvējam pie pirmās mājas pirmajām durvīm, kuras atver kāds francūzis, kam sākumā nemaz nespējam izskaidrot, ko gribam, pārspļaujam pār lūpu - help, help! Mūsu naktsmājas atrodas vēl 6 km uz Šveices pusi, jā, Aržentjēras apartamenti. Čalis ir sakarīgs, ieloka mūs savā mazajā Peugeotā, esam pārklāti ar ledus kārtiņu, tāpēc drēbes kraukšķ. Francūzis nesaprašanā - kā tad mēs varējuši tikt pa kuluāru lejā, jo vidū taču esot ezeriņš?!? Atbildi mums nav kabatā jāmeklē un viņš piedod gāzi. Viss! Esam atpakaļ, siltumā! Nezinu, kur Gulbis atcerējās par pateicības žestu, bet trīs Bauskas gaišos izpalīdzīgais iezemietis iztukšos pie TV vēl tajā vakarā. Prieks, balzāms ar tēju, mīļotās meitenes apskāvieni, silta vanna, pirms kuras secinu, ka viss ķermenis ir apsalis tā, ka esmu nedabiski sārtā krāsā, vannā, protams, piemiegu...


Jau siltumā, Aržentjēras apartamentos :)
Pēcvārds...

Ja jau par sajūtām, tad nevaram nepieminēt nākamo dienu, kad paņēmām brīvu... :) Katrs savā pilsētas galā atradāmies brīdī, kad rietēja saule un sārtās klintis, aukstais gaiss, viss. Mūs abus pārņēma tāda sajūta, ka esam atgriezušies vakardienas murgā, atkal sirds dauzījās 16 daļu ātrumā. Skati zibēja gar acīm, kuluārs, ūdens burbuļi, pieres lukturīšu gaismiņas. Matīss (viens no mūsu grupas) nākamajā dienā sāka stāstīt atgadījumu, par kuru bija dzirdējis no vietējiem, ka uz Mer de Galce ("ledus jūra", garākais un lielākais ledājs Monblāna rajonā, red.) pirms nedēļas, braucot 22 km garo nobraucienu gājuši bojā 4 cilvēki, 2 no tiem esot bijuši slēpošanas instruktori. Vai tie Mārčam rādījās kuluārā, ej nu sazin’, bet labi, ka šo faktu nezinājām pirms "festivāla".


2007. gada janvārī bijām ciemos pie "paziņām", šo francūžu atvase mūs atveda mazajā Peugeotā tajā naktī līdz Aržentjēras apartamentiem, paldies viņam! :)

2007. gada janvārī atkal bijām Šamonī, aizgājām apraudzīt mūsu draudzīgo šoferi, kurš diemžēl tobrīd bija Parīzē. Gribējām pafilmēt kuluāru, jo 2006. gada naktī to vairs nevarēja, kāpām augšup gar strautu pa kuluāru un kā pasakā: "kur gadījies kur ne" - krēsla klāt, satumst un torpēdas ātrumā laižot prom no kuluāra atkal atgriezāmies sajūtās, noskaņās, domās... Fantastisks piedzīvojums!!!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoriem? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv