Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Kazahija 2008: Ziemeļu Tjanšans

Raksta autors: Atis Caune [ AUTORS?]
Dienasgrāmatas autore: Vizma Bungše [ AUTORE?] (līdzautors: Atis Caune)
Piedzīvojuma dalībnieki: Atis, Agnese, Jānis, Gints, Guntis, Vizma
2009. gada janvāris, Rīga

Trešās Kalnu Grupas kurss bija noslēdzies - ko tālāk? Bija skaidrs, ka jāorganizē pašiem savs brauciens. Uz kurieni? - sākotnēji tas bija Kazbeks un tā apkārtne, biļetes iepirktas, plāni skaidri. Bet tad zināmie augusta notikumi Gruzijā mums lika strauji mainīt plānus.

Uz kurieni tagad? - uz Kazahiju, AirBaltic tiešais reiss uz Almaty par atlaižu cenu neprātīgi vilināja doties nezināmajā. Mēs gribējām būt tur un redzēt to, kur neesam vēl bijuši un tādēļ pierasto Alpu vietā izvēlējāmies Ziemeļu Tjanšanu (Заилийский Алатау).

Bija skaidrs, ka nepazīstamā apvidū uz augstiem varoņdarbiem nav ko cerēt, tādēļ ideja bija vairāk izpētīt un iepazīt šo tālo kalnu rajonu. Pamatkoncepcija bija sadalīta divās daļās, divas ielejas - divās nedēļās.

Pirmā nedēļa - Tujuksu (Tyюkcy) ieleja, kura atrodas tieši virs Almatas (Almaty) un atpazīstamā slēpošanas kūrorta Čimbulak (Чимбулак).

Otrā nedēļa - viena no Kazahijas augstākajām virsotnēm Talgar (Талгар 5017 m, citur 4979 m). Tā mēs bijām domājuši pirmo nedēļu pabūt reģionā, kas tuvāks civilizācijai un par kuru ir daudz vairāk informācijas, veikt aklimatizāciju un treniņpasākumus, lai otrā daļā veiktu piegājienu Talgaram un veiksmes gadījumā tajā arī uzkāptu.



Reģionu apraksts
Tujuksu ielejas galā ir tāda paša nosaukuma ledājs un to lokā ieskaujošas kalnu grēdas, kuru augstākās virsotnes pārsniedz 4000 m v.j.l. atzīmi, ir pieejami visu veidu maršruti. Dienvidu nogāzes pārsvarā klātas dažādu frakciju nobirām, ziemeļu pusēs - sniegs, ledus, drūpoši-monolītas klintis. Piekļuve no Alamty ar taksometru līdz Čimbulak - divas stundas, vai ar taksometru - džipu līdz pat ledājam un blakus eksistējošai Meteo stacijai (3500 m).

Talgars atrodas divas ielejas uz austrumiem no Tujuksu. Piekļuvi šai virsotnei apgrūtina apkārtnes rezervāta statuss (Alamtinskij zapovedņik) un piegājiens šai virsotnei prasa vismaz trīs dienas caur mežonīgu apvidu ejot ar kājām pa nosacītu taku, kur lāci satikt ir daudz lielākas iespējas nekā cilvēku. Šeit mitinās arī Kazahijas lepnums - sniega leopardi (barsi).

No civilizācijas uz virsotni Talgaru ved vismaz divi ceļi - viens no ciemata Talgar pa vidējo Talgar upes ieleju, otrs gar Isika (Ecиk) upes ieleju divas ielejas tālāk uz austrumiem. Mēs izvēlējāmies pirmo variantu, kas pēc apraksta ir par vienu dienu īsāks, piegājiens gar vidējās Talgar upes ieleju, pa ceļam turbaza Talgar, tālāk līdz Šokaļskovo (Шокальского) ledājam, tad Surovij pāreja (перевал Суровый) (4455 m, 2A), tad šķērsojot Koržeņevska ledāja (ледник Корженевского) plato seko 3A maršruts uz virsotni.

Interesanti, ka augšminētā tūrbāze ar četrām lielām kotedžas tipa mājiņām un kopēju ēdnīcu, uz kuru veda speciāli izbūvēts ceļš deviņu zirgu pajūgiem, celta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados un savā laikā bija starptautiski atpazīstama un novērtēta kāpēju pulcēšanās vieta, savu galu piedzīvoja vienā naktī tālajos septiņdesmitajos gados, kad to pilnībā sadragāja akmeņu nogruvums. Uz vietas tobrīd bija ap trīssimti cilvēku, bet neticamas laimes kārtā visi paspēja izglābties un izdzīvot. Pēc šī šausminošā notikuma valdība nolēma šo vietu atdot dabai iekļaujot to rezervāta teritorijā. Pašreiz uz vietas skats atgādina kādu padomju armijas pamestu militāro bāzi Latvijas mežos. Šī ir vienīgā vieta, kur iespējams satikt cilvēku - te mitinās rezervāta darbinieks, kas regulāri veic upes līmeņa, temperatūras un ledāja stāvokļa mērījumus. Ir dzirdēts, ka Talgaru kādreiz ir apmeklējušas arī grupas no Latvijas.



Un vēl bez kalniem divi no mūsu grupas ceļotājiem, Gints un Agnese, otrās nedēļas laikā izvēlējās apmeklēt iezemes dabas veidojumus – kanjonus, tuksnesi (stepi), Isika ezeru, Lielo Almatas ezeru un observatoriju. Par transporta līdzekli viņiem kalpoja dažādi taksometri (jo Kazahijā jebkurš nostopētais transports, izrādās, ir taksis, cenu nosaka kaulējoties). Šīs vietas ir iespējams izstaigāt kājām - kanjons - ir maza daļiņa no ASV Jutas štata krokām, tuksnesis, karsts, sauss un nebeidzams, savukārt ezeri apbur ar savu vienreizējo, savdabīgo zila piena krāsu - bet observatorija sola zvaigznes un inteliģentu kompāniju astrologa sabiedrībā.

Klimats
Sezona šeit skaitās no jūlija līdz septembrim. Mēs esam septembra sākumā, kad nav vairs tūristu pieplūdums, bet labais laiks vēl turas. Laikapstākļi - minimāli nokrišņi, gandrīz visu laiku saulains un ja arī ir apmācies, tas nenes momentānus negaisa uzbrukumus.

Iezeme – karsts (ap 30 grādi) un pilsētās smacīgs.

Vizmas dienasgrāmatas fragmenti:
4.09., 4diena
Vakarā visi satiekamies lidostā, mazliet jāpārkrāmē mantas, lai katrs ietilptu 20+ kg... un seši ceļojuma biedri var doties ceļā.
Pārējie jau lēnam snauž, bet es ar nepacietību gaidu vakariņas. Šī ir lielākā lidmašīna, kādā līdz šim esmu lidojusi. Rīt jau būsim virs Āzijas un vēlāk jau TUR - kalnos!

5.09., 5diena
Agri no rīta esam Almaty. Negulējuši dodamies uz pilsētas centru, lai: nopirktu gāzi, pārtiku un karti; piereģistrētos mistiskā tūrisma firmas birojā; paēstu. :)
Pēcpusdienā meklējam Taxi, ar ko tiktu uz Čimbulaku (2200 m v.j.l.). Ap 18:00 esam jau tur un ēdam "lepnā" restorānā, kur puse produktu ir jau beigušies un šašliks atšķirībā no zivs ir nebaudāms. Drīz vien dodamies (~20:00) uz augšu pa ieleju, lai meklētu telts vietas. Pa ceļam satiekam vēl kādu kompāniju, kuru ar drošu roku un īsos šortiņos vada kazahu meitene Ada. Uzsākot sarunu izrādās, ka viņa ir alpīnistu kluba biedre un perfekti pārzina šo kalnu rajonu. Viņa laipni ierāda mums telts vietu blakus "kempingiem", kā arī uzaicina pie sevis uz tēju.
Uzceļam teltis pļaviņā, kas diezgan labi ir "nomīnēta" - kazas ir pastrādājušas. Ap 22:00 aizejam ciemos pie Maskavas draugiem un tiek pārrunāts viss par maršrutiem. Nedaudz pēc 23:00 jau ieritinos Robja guļammaisā. Guļam 2400 m augstumā.



6.09., 6diena
Pirms 10:00 paveram telts "durvis" un šeku reku pārsteigums - 10 cm sniega kārta. :)
Šīs dienas plānā ir uzkāpt uz Alplager (3400 m v.j.l.).
Ap 12:00 izejam un pie dambja esam ap 15:00. Izlemjam, ka nakšņosim ceļa malā, kur esam ap16:00 (3100 m v.j.l.), uzceļam teltis un visu lieko uzstiepjam pa nogāzi uz Alpingrad (3400 m v.j.l.). 19:10 jau esam lejā pie teltīm un taisām vakariņas.
Somas nebija vieglas nevienam no mums. Lielā uz muguras un mazā uz vēdera = brrr... Satikām garāmgājējus, kas kaut ko vairāk pastāstīja par šo apvidu. Šeit esot lāči! :)
Arlabunakti!



7.09., 7diena
Ceļamies 7:00.Smago somu uznešana vakar vakarā atmaksājās. Šodien tikām augšā uz Alpingrad pa ~50 min. Pie kāda garāmgājēja vēl precizējam maršrutu un dodamies ceļā pa nobiru lauku uz Amangildi (3999 m v.j.l.). Ap 15:00 Gints un Agnese griežas mājup, bet mēs vēl tomēr ceram atrast maršrutu. Uzejam uz pārejas un ieraugām potenciālo maršruta sākumu, kas gan tikai attāli līdzinās shēmai, kas redzama aprakstā. Eju pirmā, man seko Atis un pēc tam Gunta-Jāņa sasaite. Izeju pusvirvi un taisu staciju, jo ļoti grūti izvilkt virvi. Nākamās virves galā atslēgas vieta un ir skaidrs, ka esam ne tur. Nākamo virvi uzsāk Atis, bet drīz vien atkāpjamies, jo virsotnei priekšā rēgojas krauja un tagad ir skaidrs, ka tas nav mūsu plānotais maršruts un šodien jebkurā gadījumā vairs nevar paspēt to iziet - nāk tumsa. Jau ir 18:00, sāk salt, jo saule ir aiz kalna, ar steigu laižamies lejā. Esmu pazaudējusi brilles. Pēdējā virve, velkot ārā, mazliet iesprūst, bet viss beidzas labi. Nokāpjot no klintīm atklāju, ka neesmu paņēmusi līdzi lukturīti. 20:00 – SKRIENAM lejā, precīzāk slēpojam ar trekinga nūjām kalnu zābakos pa nobiru lauku. Salaužu vienu nūju. Lejā mūs sagaida silti - teltis uzceltas, tēja, vakariņas - esam mājās. Pēc vakardienas negulēšanas drīz vien piezogas miedziņš.


Amangildi (3999 m) virsotne

8.09., 1diena
Ceļamies ap 9:00 un sātīgi brokastojam.
Amangildi ir mānīgs kalns - dažāda augstuma priekšvirsotnes izvietotas apmēram trīs līmeņos un no apakšas pati virsotne nemaz nav redzama. Šoreiz sekojam aprakstam - nejaucam austrumus ar rietumiem... :) Un viss izdodas - trāpījām īstajā kuluārā, vienu virvi izgājām sasaitē izmantojot drošināšanu un tad pa vieglu kori izejam uz virsotni (izejam 11:00 - 14:10 virsotne Amangildi 3999 m).


Пик Амангельды, по северо-западному гребню, 2Б (3999 м)
1. pirmās dienas maršruts; 1.1. tehniskā maršruta daļa, kas sākas no pārejas
2. otrās dienas maršruts; 2.1. ieeja kuluārā, 2.2. maršruta tehniskā daļa



Lejā tikām diezgan ātri - slēpojām. :) Vēl paspējām aiziet līdz ezeram, kas izveidojies ledāja pakājē un pa gaismu nonākt uz vakariņām. Vāvere šodien nozaga mums sieru un pusdesu. Gints ar Agnesi pa dienu izpētīja tuvējo apkārtni un iespējamos pārgājiena maršrutus uz Moloģoš pakāji. Vakarā bija ilgas pārdomas par to, ko darīt tālāk - vai nākošo nedēļu arī pavadīt šajā reģionā, vai tomēr doties uz Talgaru. Ja paliktu šeit, varētu izkāpt visādus maršrutus, kuri ir tepat un jau daļēji iepazīti. Tomēr demokrātiski nolemjam, ka esam šeit, lai uzzinātu un redzētu pēc iespējas vairāk. Tādēļ rīt pārcelsimies uz augšu tuvāk Tujuksu ledājam un kāpsim virsotnē - Malaģož.



9.09., 2diena
Šodien atpūtas diena.
Laiks pasakains, gulējām caurmērā labi. Pamodāmies pirms 9:00. Saulīte jau augstu. Brokastīs zupa + makaroni + desa. :)
Uz metostaciju zem Moloģoš uzkāpām necerēti ātri. Pesimistiskā prognoze bija piecas stundas, bet uzkāpām pa 1 h 10 min. :) Līdz ar to vēl paspējām izpētīt maršrutu uz Moloģoš - iesim augšā pa kreiso kori. Vakarā sakrāmējām mantas, lai no rīta esam jau gatavi startēt.


Пик Молодежный ~2A (4147 м)
1.pa nobirām uz kori, 1.2 pa kori, sniegs, klintis, 1.3 sniega nogāze, 1.4 priekšvirsotne, 1.5 virsotne, 1.6 noeja, sniega, ledus nogāze



10.09., 3diena
Šī bija pasakaina diena! Virsotnes traverss izdevās, tikai Gints palika lejā un devās aptaustīt ledāju.
Cēlāmies 6:00 un 7:40 dodamies augšā pa kreiso kori un mazliet ieperamies - neliels klinšu/sniega posms, un viscaur drūpoši akmeņi -, lai gan šo posmu varēja apiet pa taku. :) Tālāk pa kori un drīz vien jau velkam kājās dzelkšņus un bruņojamies ar leduscirtņiem. Sasaites sekojošas: 1) Atis, Agnese, Guntis un 2) Jānis, Vizma. Pirms sasiešanās sasaitēs es vēl paspēju iemaldīties klintīs, uzplēst bikses un brīvi iziet kādu "4a". Pierunāju Jāni doties pa sniega nogāzīti tā vietā, lai turpinātu pa akmeņiem/klintīm - bija sniegoti skaisti! Izbaudīju ik mirkli sava noguruma, apkārtējā skaistuma un kompāniju. Jānis kāpa pa priekšu un iemina pakāpienus. Pirms finiša spurta uz virsotni mums vēl priekšā bija jāiziet sniega, ledus kuluārs, ko zigzag soli pa solītim pievarējām. Jānim lipa dzelkšņi. Priekšvirsotnē safočējāmies, bet īstajā virsotnē Atis atstāja mūsu grupas uzkāpšanas lapiņu. Biju par šīm piezīmju lapiņām dzirdējusi, bet vēl nekad iepriekš nebiju tādu pa īstam redzējusi :) - kāda grupa bija salīdzinoši nesen šajā virsotnē bijusi.


Virsotnes lapiņa

Tālāk sekoja jautra (visnotaļ) noeja. :) Neiztika arī bez mazliet ekstrēmām situācijām. Lejup gājām pārsvarā pa sniegu + ledu (kalna labā kore). Pārmaiņus gan es, gan Jānis šur tur izslīdējām, bet sekoja tūlītēja ieciršanās. Otra sasaite sadalījās: Atis ar Agnesi, bet Guntis meklēja savu ceļu. 16:10 laimīgi, sveiki un veseli esam pie teltīm.
Tālāk realizējām sākotnējo plānu - noiet pa ceļu līdz 2. nakšņošanas vietai.
Vakarā top gardas vakariņas - cepam sīpolus ar speķi un vāram kartupeļu biezputru. Rīt jau brauksim lejā uz Almaty.



11.09., 4diena
Piecēlāmies kā parasti, bet šoreiz ceļš ved lejup. Čimbulakā sarunājām Taxi un nobraucām uz Almaty. Sākumā dodamies piereģistrēties, bet tur izrādās, ka uz trijām dienām (!) jāatstāj pases. Visiem neliels šoks, turpinās sarunas un tiek atrast puslīdz pieņemams variants, bet pases tik un tā jāatstāj (esam tūristi svešā valstī bez pasēm). Tālāk stiepjam smagās somas uz vietējo lokālu, lai paēstu un puiši iedzertu aliņu, bet meitenes šampanieti. Pasēdēšana ievilkās. Vēl paspējam ar Gunti aiziet uz sīku blakus veikaliņu, lai iepirktu produktus - tur, protams, "puse" no vajadzīgā saraksta nav. Vēl nopērkam dārgāko (smagāko) arbūzu kvartālā, ko plānojam apēst vakarā Talgara ciematā. :) Plāns = braukt uz Turbaza Talgar, kas atrodas Talgar (tā vismaz mums liekas :)). Aizbraucot uz Talgar taksists noskaidro, ka šeit nav tāda iela, adrese un vēlāk, sazvanot Adu, noskaidrojās, ka tā adrese ir Almaty(!). Bet šoferis tur kazaka godavārdu un uzzinājis kādu potenciālu vietu, mūs tomēr ved uz kādu naktsmītni kaut kur kalnos, kaut kur tumsā, un vēl kaut kādā slēgtajā zonā - Maralsai - esot bērnu nometne. Mūs pavada veiksme - tiekam pie siltas gultas ar tīru veļu, pirti ar pārkurinātu krāsni, dušu un atklātu baseinu, no kura paveras burvīgs skats uz mēness apspīdētiem kalniem.
Ērti notiesājam arbūzu un izkarsējamies pirtī. Spilgta diena un es nojaušu, ka ar šo viss vēl nebeidzas - piedzīvojums tikai vēl sākas!



12.09., 5diena
Pamostamies. Guntis ar Ati dodas lejā uz Talgar dabūt atļauju iekļūšanai rezervātā un iepirkt trūkstošo pārtiku. Izrādās, ka rezervātā tiek tikai ar speciālām alpīnistu savienības izsniegtām atļaujām un sākotnēji rezervāta direktors uzbur pavisam drūmu ainu. Tomēr pēc neilgas apspriešanās, sākas īsts tirgus, kura rezultātā puiši šķiras no nelielas, bet taisnīgas atlīdzības un iegūst vajadzīgo atļauju, kā arī rezervāta bobiku ar šoferi, kas apsolās ievest mūs teritorijā. Bobiks mūs nogādā līdz pēdējam kordonam, tālāk ceļa nav. Šajā brīdī grupa sadalās un Gints, kas vēl nav atveseļojies, kopā ar Agnesi sēžas bobikā, lai dotos savos piedzīvojumos - tuksnesis, kanjons, Almatas ezers…
Citēju puišus:
"Vaziks mūs beidzot izmeta, aizmugurē sēdējām 5 + 1 lielā mugursoma. Šoferis teica, ka nav stiprākas mašīnas par bobiku. Gints un Agnese mūs strauji šokēja un atstāja četratā. Pēc tam pārpakojām mantas un lejā atstājām vienu somu/maisu un puskonjaku jēgeram. Tad mēs gājām caur superwild ābelēm un priecājāmies par zelta Siguldu. Līdz vienā brīdī jēgers mūs pameta un viegli smīnot ar pirkstu norādīja kurp jādodas. Jānis ievēroja uz takas lāča sūdu, bet no citiem to slēpa. :) Tur esot bijušas pat aveņu sēkliņas... Tad mēs uzdūrāmies mistiskai zabroskai: virve, ieliktņi, Camp leduscirtnis, dzelkšņi, konservi ("Kaijas" skumbrijas), benzīns, pusapēsta vobla, neskarti makaroni...



Gājām cauri briesmīgām lāču pļavām ar dadžiem un ērkšķiem. Zāļainās nogāzes tuvplānā ir "baisas". Un tad "apskatoties ap stūri" grupa ieraudzīja trīs egles (trīs egles manā zāļu skapītī stāv...). Par šīm eglēm mums bija norādījis jēgers un teica, ka tā ir vienīgā vieta, kur šķērsot upi.



Otrā upes krastā atradām ilgi gaidīto taku, kas bija iezīmēta ar vecu dačiku. Uzņēmām kursu un ātrumu. 40-50 min ejam un 10 min atslēdzamies. Tad mēs izgājām uz upes gultnes, kas klāta dažāda izmēra akmeņiem un ar saknēm izrautām eglēm. Pienāca tumsa. Kad visi jau bija paguruši mēs beidzot lepni iesoļojām Turbaza Talgar, "ko bijām meklējuši jau kopš vakardienas".



Esam iekārtojušies turbaz apartamentos - vienīgajā veselajā mājiņā ar durvīm un logiem. :) Jāatzīst, ka šī omulīgā mājiņa pie stiprās mēnesnīcas ārā, drūmajiem egļu stāviem un nostāstiem par lācīšiem mūs turēja nelielā saspringumā.. Paēduši griķus ar tušonu un tūlīt, tūlīt jau dodamies gulēt (23:16) ērtajās slimnīcas gultās, kurām uzklāts kartons un kas čīkst pie mazākās kustības.



13.09., 6diena
Šorīt mēs pirmo reizi ieraudzījām veco snaiperi. Tas bija pie brokastu ēšanas, nevienam nenojaušot tas pēkšņi ienāca pa durvīm. Izrādās, lāga ģeds, dzīvo nedaudz tālāk līdzīgā pussabrukušā graustā un uzrauga ledāju, par to katru vakaru brīdinot apakšējos ciemus. Viņš mums pastāstīja par to kas un kā, parādīja taku un novēlēja veiksmi. Vēl apskatījām viņa sabildētās lāču bildes. Kādā bildē Gošiks raugās tieši acīs...
Lai arī izgulējāmies lieliski un paēdām gardas brokastis, tomēr gāja grūti. Var just, ka organisms vairs tik labi neatjaunojas.


Nakšņošanas vieta nobiru laukā

Dienas gājiens vainagojās ar milzīgu nobiru lauku, kurā uzraušoties neredzam saprātīgu tālāko ceļu - visur tikai akmeņi un akmeņi. Nāk tumsa, tādēļ taisām teltis un vakariņās gatavojam putraimus ar tušonu. Man kaut kāds nepatīkams klepus, ceru, ka pāries. Plānojam kā optimāli izmantot spēkus un uzkāpt Talgarā, jo laika nav daudz.
Tikko nolēmām, ka saldajā būs arī halva!
P.S. Vecais tušons, mātes gādātais, nepanesami smird...


Telts 4450 m augstumā

14.09., 7diena
Ir 22:00. Beidzot esam sakāpuši teltī (augstums apmēram 4450 m). Visi esam viegli izgriezti. 12 h non-stop.
Pamodāmies diezgan laicīgi. Gulējām labi. Brokastīs ēdām auzu pārslas un kalām plānus kā tikt pāri nobiru laukam (Guntis vakar bija izlūkgājienā). Kad beidzot ieraudzījām šķietami īsto pāreju (Surovij pereval), tad nevarējām vienoties, pa kuru trajektoriju lai tiek labāk augšā. Tālāk sekoja nobiru jūra, ledus, drūpošas klintis, plaisas...




Talgar – Surovij pereval
1.1 pa nobirām pārejam ribai otrā pusē; 1.2 ribai no otras puses, pa nobiru nogāzi tiekam līdz 1.3 ledus nogāzei; 1.4 pāreja N
2. Surovij pereval aizslēpjas aiz stūra

18:30 visi bija tikuši pāri krītošo akmeņu zonai un sākās ilgais ceļš pa sniega-ledus nogāzi. Likās, ka nekad netiksim galā un neatradīsim telšu vietu. Bet uzleca mēness un rādīja ceļu uz augšu. Kailā ledus nogāze beidzās ar lielu sniega pārkari un nācās apmesties drošā attālumā pirms tās. Puiši raka sniegu un skaldīja ledu, lai sagatavotu feinu telts vietu. Arlabunakti!
P.S. Atis epilēja sev rokas un "gribēja nodedzināt telti", neveiksmīgi piešķiļot gāzes degli, kā izrādās augstumā gāze kļūst smagāka un tā lien nevis pie šķiltavas, bet pie zemes...


Puiši uz Talgar fona

15.09., 1diena
Lai arī naktsmājas bija ~4500 m augstumā, tomēr gulēju labi (tātad laba aklimatizācija). Klepus ir palicis sliktāks. Pirmie no telts izlien Atis un Jānis - iet izlūkot, kur īsti esam nokļuvuši un "uz kuru debess pusi" jāmeklē Talgars. Izrādās, tepat vien ir. Lai arī cik grūti nebūtu, tomēr ~10:00 esam uz strīpas un apņēmības pilni. Talgars paceļas tāls un skaists. Nav īsti skaidrības par to, kā lai tiek tajā augšā. Neliela sniega-ledus nogāze, kas ved uz plato , izrādās liktenīga, lai demokrātisku diskusiju ceļā atteiktos no kārotās virsotnes. Argumenti: beidzas gāze, uzkrājies nogurums pēc pēdējām trīs dienām, Guntis nevēlas vairs nakšņot tādā augstumā, Jānim un Guntim nav sniega aizsargu dzelkšņiem utt. Neizdodas arī pierunāt puišus uz pastaigu pa sniega plato - laiks doties lejā. 12:00 izejam un tikai 18:00 esam sniega-ledus nogāzes pakājē - nobiru laukā. Viss tika paveikts dubultdroši, bet līdz ar to arī lēni. 9 virves līdz nobirām – 9 "abalakovi" (paņēmiens, ar kuru tiek veidota nolaišanās stacija uz ledus, red.) Ata izpildījumā. 20:00 (līdz ar tumsiņu, kā ierasts) esam laimīgi nokļuvuši telts vietā. Kājas vairs īsti neklausa, fiziski ir jūtama bedre, bet tas viss bija tā vērts...!
Šovakar būs makaroni ar tušonu!



Talgar ielejas kopskats
1.1 pirmā naktsmītne tūrbāzē, 1.2. otrā naktsmītne uz nobirām, 1.3 trešā naktsmītne uz pārejas (attēls no Google Maps)

Atis: "Mēs varam tikai salīdzināt kā būtu, ja mēs tagad augšā saltu... tā kā viss ir tā, kā tam jābūt!"
Guntis: "Bija auksti, riktīgi pārsalu, rokas/cimdi slapji. Virves beigās jau nemaz vairs neslīdēja."
Jānis: "Beigās bija rutīna, sākumā bija jautri. No rīta sirdī bija skumjas."
Atis: "No rīta bija tukšums, bet pēc tam mēs vienojāmies snickerī."
Jānis: "Maršruta nezināšana mūs iegāž konkrēti."



16.09., 2diena
Gulējām akmeņu lauka vidiņā. Brokastis kā jau ierasts teltī. Šo rītu varētu nosaukt par tīrības rītu - izmazgājām zobus, Atis ar Jāni arī paši nomazgājās. :)
Visapkārt joprojām kalni, bet virziens jau norāda uz leju - mājupceļš. Jau tiek jaukta nost telts, bet es vēl spītīgi sēžu un baudu sniegotos skatus. Nogājām salīdzinoši ātri - somas smagas, pleci sāp, mazliet slēdzas jau autopilots. Uzreiz gājām pie ģeda (Nikolaja) uz tēju, jo viņš mūs bija uzaicinājis. Ģeds cēla galdā prjaņikus, barankas, vafeles, zāļu tēju ar medu, maizi = galds bija karalisks. Sarunas ievilkās - par kalniem, politiku, armiju, PSRS, ģimeni, darbu utt. Ļoti plaši izglītots cilvēks, padomju kalums. Kā izrādās bijis snaiperu instruktors Afganistānā ar tumšu pagātni, bet tagad šauteni nomainījis uz Canonu un cītīgi pēlē lācīšus, tekus un arī sniega leopardus. Man patika klausīties un viņam patika stāstīt, vēlāk tomēr devāmies augšā uz saviem apartamentiem. Vakariņas un salds miegs katram savā gultiņā.


Brokastis pie ģeda Koļas

17.09., 3diena
Piedzīvojums tūlīt, tūlīt beigsies, tāpēc nesteidzos, bet priecājos vēl brīdi ilgāk, ka esmu tur. Brokastīs noēdām visus pārpalikumus un drīz vien arī pienāk Koļa, jo vakar bija runāts, ka iesim pie viņa uz rīta tēju. Pirms 13:00 esam pie viņa mājiņas un tiek iekārtots āra stāvgaldiņš. Sarunas vijas par līdzīgām tēmām kā iepriekšējā vakarā. Vēl par piemiņu pāris fotoaparāta knikšķi un laiks atgriezties pie civilizācijas. Šoreiz virzāmies tikai pa upes labo krastu un esam ieguvēji, tikai viens stāvāks posms liek iespringt. Ieklīstam ābeļdārzā, paejam garām zirdziņiem un gar ūdensvadu tiekam līdz tiltiņam. Esam lejā. Jēgers mūs noved līdz bankomātam Talgarā, pārtikas veikalam un tālāk uz augšu - Maralsai. Vakariņas, vīns, alus, pirts, smiekli, atmiņas. Ap pusnakti ieritinos segā un ļauju nākt sapnim.

18.09., 4diena
Pēdējā diena. Skati uz kalniem. Pilsēta. Suvenīri. Vakariņas korejiešu gaumē. Taxi uz lidostu.

19.09., 5diena
Ceļamies spārnos un lidojam prom no kalniem. Nākamgad es atgriezīšos, lai uzkāptu un aizietu mazliet tālāk!




Epilogs
Rīts, pēc saltas nakts uz baltā milža pleca 4500 m augstumā atklāj netveramu skaistumu - visapkārt baltas majestātiskas virsotnes, klusums un pārlaimīgi zilas debesis. Pēc tālākās maršruta apskates viss liekas optimistiski, šķērsojam ledāja plato, meklējam kores maršrutu un tešam augšā. Tomēr realitāte vēršas pavisam savādāka, kad pēc pamatīgas čammāšanās, 10:00 esam uz blakus esošā paugura gatavi doties lejā ledāja ieplakā, saule cepina, sniegs ir neticami lipīgs, pat dzelkšņiem ar sniega izspiedēju uzkrājas bīstamas pazoles, kādam ieslīd kāja plaisā… mēs pamazām izšķiram, ka šķērsot plato nozīmēs vēl vismaz pus dienu, turklāt tas būs jādara dienas vidū, kad plaisas neredzamas, bet gaida... Turklāt uzeja uz pašu virsotni jau sāk likties kā atsevišķs dienas pasākums. Tas viss būtu iespējams, tikai mums jau no rīta vārot ūdeni, likās, ka pēdējais gāzes baloniņš ir jau tuvu beigām, arī pārtika ir ierobežota. Vai mēs esam gatavi uzņemties šo risku? Un ja arī mēs uzkāptu, mums vēl ir tāls ceļš atpakaļ. Šeit nav neviena cita, šeit nav telefonu sakari, tikai pilnīgs kosmoss baltā sniegā klāts.

Labāk atgriezties, lai uzkāptu citureiz, nekā palikt mūžīgā piemiņā - tāds ir mūsu lēmums. Lēmums, kas prasa apsēsties un kaut ko sevī nolikt, atlikt, apspiest un sākt koncentrēties veiksmīgam atkāpšanās ceļam.

Info
Par Tujuksu informāciju atradām dažādos interneta nostūros, vislabāk – www.trekkingclub.kz, kur uzgājām aprakstus un shēmas par tās apkārtnes virsotnēm, kas turklāt papildināti ar aktuālu foto attēlu. Jāatzīst ,ka šie apraksti ir diezgan atbilstoši situācijai, lai gan pievienotās shēmas ir jāprot atšifrēt un diezgan skopi ir stāstīts par piegājienu maršrutam. Arī par Talgara reģionu tīmeklī ir dažādi apraksti, bet diemžēl tie nav tehniski, vairāk emocionāli.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv