Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Meteoras klintis, akmeņi un rozes

Autors: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Ilze Krišlauka, Edgars Deksnis, Kristaps Liepiņš
2009. gada janvāris, Rīga

Drēgns novembra rīts. Grieķija. Kalampaka. Stāvam viesmīlīgā Alsoshouse terasē, un negribas ne domāt par degungalā esošo prombraukšanu. "You are elfs from North! Really!" šallē ietinies un aukstumā sarāvies smej mūsu mājas saimnieks Jānis (Yiannis). Tā ilgi velkam laiku un triecam niekus. Ir patiešām grūti šķirties. Meteorā pavadītas deviņas dienas, bet tā vien liekas par maz, par maz, par maz… Bet nu par visu pēc kārtas.

Meteoras doma prātā iesēdās jau pirms pāris gadiem. Pēc nogurdinoša sniegoto Alpu kāpiena snauduļojot šaurajos Šamonī apartamentos Kristaps sapņaini ieminējās par vēlmi reiz "paklimberēt" vienā no Eiropas apbrīnojamākajām vietām - Meteorā. Teiktais ieķērās kādā smadzeņu stūrī kā dadzis, bet bija jāpaiet laikam, jāapceļo pusducis citu klinšu, līdz plāns ieguva konkrētas aprises. Vasarai griežoties uz tumšo pusi kļuva skaidrs, ka bez kārtējās adrenalīna devas pārrudeņot būs pasmagi. Tās kņudošās brīvības alkas, tā sajūta kas rodas dodoties ceļā, kas uzplaiksnī pieskaroties siltām klintīm, darīja savu - bija īstais brīdis atcerēties par Meteoru. Galu galā dienvidi. Un informācija, ka kāpšanas sezona tur ilgst līdz pat novembra beigām. Tā nu ķešā iegūla biļetes lidojumam Rīga - Berlīne - Saloniki. Esam seši braucēji, kas sadalās divās šūniņās. Ilze K., Kristaps, Ginta un Edgars, kuri uz Grieķiju dodas ar mērķi paķert adrenalīnu Meteoras klinšu stabos un Ilze D. un Līga, jeb vienkārši Meitenes. Kamēr mēs kāpsim klintīs, Meitenes apceļos Grieķiju.

13.-14.11., ceturtdiena - piektdiena. Berlin, Berlin.
Viss kā parasti sākās ar Vācijas galvaspilsētu. Šoreiz ieplānojam pilnu dienu arī tās apskatīšanai. Dodamies tur četratā, Kristaps un Ginta pievienosies tieši pirms pārlidojuma uz Grieķiju.


Plakāts Checkpoint Charlie muzejā

Lai arī Berlīnē pabūts ne reizi vien, tā joprojām pārsteidz. Šoreiz pagūstam paķert zvaigznes Reihstāga kupolā, kārtējo reizi izstaigāt Holokausta memoriāla labirintus un pielikt punktu kādai senai manai vēlmei - aizejam uz "Chekpoint Charlie" (jeb Berlīnes mūra) muzeju. Iespaidīgi. Vēl ilgi domāju par to, uz ko gan cilvēki ir gatavi šķietami ideālākas dzīves meklējumos. Šķiet vienīgais, dēļ kā es riskētu ar dzīvību - lai būtu kopā ar mīļajiem, bet noteikti ne biezāka maka vai firmīgāku džinsu dēļ. Pievakarē pieliekam punktu vēl vienai neizbaudītai Berlīnes astei - IMAX trīsdimensiju platekrāna kinoteātrim. Nezinu, ko biju sacerējusies, bet mazliet vīlos. Ekrānā redzamos kalnus, kanjonus un upes labāk tomēr baudīt dzīvē. :)

15.11., sestdiena. Izbrīns.
Bezrūpīgs lidojums, un tad jau esam zemē, kur ikviens no mūsu sešinieka ir pirmo reizi. Esam teiksmām apvītajā Grieķijā.

Saloniku lidosta mūs sagaida ar +16 grādiem un pamatīgu miglu. Sadalāmies pa interešu grupiņām, pamājam atvadas Ilzei un Līgai. Pēc nelielām formalitātēm tiekam pie noīrētā auto (izmantojām www.economycarrentals.com pakalpojumus) un piesardzīgi ripinām pirmos kilometrus pa teiksmaino Hellādu. Iespaids ir satriecošs. Vārda tiešajā nozīmē. Gaidīto glezno ciematu, zaļo pakalnu un sakopto mājiņu vietā mūs gaida absolūts bardaks. Acis plešas apaļas kā pingponga bumbas, cenšamies saprast vai raibi raibās bezgaumīgās izkārtnes, piecūkotās ceļmalas un nekādos arhitektūras kanonos neietilpstošie nami nav jocīgs sapnis. Re ko nozīmē stereotipi. Apkārt rēgojas kaut kas vidējs starp Poliju, Indiju un Ukrainu. Identificēšanas sajūtu sarežģītāku padara arī neierastā rakstība un valoda. Savs šarms tajā visā tomēr ir. Šarms, pie kura jāpierod. Mazliet pazūd laika, telpas un realitātes sajūta.

Viegli slīdam dzelteni pelēkā miglā. Kaut kur pa labi esot Olimpa kalns. Pa kreisi Egejas jūra. Diemžēl abi paliek mums neredzami.

Pirmās grieķu pusdienas ieturam kādā nelielā, vietējo ļaužu piepildītā Larissas tavernā. Kad acīm redzami neko nesaprotam nedz no skaļā jūkļa, nedz no ēdienkartes, saimniece burtiski saķer Edgaru aiz rokas un ved pie pannām un grāpjiem atrādīt dienas piedāvājumu. Atzīstam to par labu esam, un pēc brīža mūsu nelielais galdiņš ir ar kaudzi nokrauts ar izcili garšīgiem labumiem, turpat uz vietas gatavotas sinepes ieskaitot. Šis mirklis ir patiesi izdevies, un visu Grieķijas braucienu neglābjami ievirza kārtīgu gastronomisko baudu sliedēs. Pasakaini dāsni un gardi!

Pēc dūmakaina pārbrauciena pa miglas krāsas lielceļu tuvojamies Kalampakai - pilsētai izslavētās Meteoras pievārtē. Sajūtas joprojām nereālas, mīksti pelēkas, kā stikla vates mākonī grimstot. Līņā. Leģendāros stabus tā arī neredzam. Ar nelielu maldīšanos atrodam savas Kalampakas mājas - viesu namu Alsoshouse (www.alsoshouse.gr). Tas atrodas pašā klinšu pakājē. Ir nesezona, namiņš ir pustukšs, un omulīgais saimnieks Jānis (Yiannis) rezervētās četrvietīgās istabas vietā piedāvā divas atsevišķas, par to neprasot ne centu vairāk.

Neraugoties uz vēsumu, ar ziemeļniecisku spītību (esam tak’ dienvidos!), nododamies tējas dzeršanai tumsā uz terases. Uzmanību pievērš no tuvējās klinšu sienas plaisas puses izmirgojošs milzu stars. Pēc gara vāvuļa par burvju dārgumu alu, secinām ka zeltainā gaisma apstaro pretējo klinti tepat aiz stūra. Migla paklīdusi, un daži slavenās Meteoras klinšu stabi paveras pilnā fantastiskajā krāšņumā. Gluži neticams, pašas dabas veidots skaistums. Neba velti šejieni dēvē par vienu no visas Grieķijas (un Eiropas) iespaidīgākajām vietām.

16.11., svētdiena. "Sindromo down"
Pirmā kāpšanas diena atnāk ar lietu un nelielu pesimismu. Ko tad, ja visas būs šādas?

Iesākumā ar cerību uz drīzu slapinātāja pierimšanu izmetam līkumu "pa perimetru", gar slavenajiem, akmens stabu galos uztupinātajiem klosteriem. Par spīti lietum un miglai ar klintīm burtiski saaugušās celtnes izskatās patiesi iespaidīgi. Varu tikai apbrīnot seno mūku gribēšanu un varēšanu radīt kaut ko tik grandiozu. Neraugoties uz to, īstu identifikācijas sajūtu saķert joprojām nespēju. Arī klinšu baudīšana bremzējas. Meteoras stabu konglomerāta masa ir tieši tāda, lai kāpšanu slapjā laikā izslēgtu pilnībā. Laižam uz aptuveni 30 km attālo Mouzaki, kur it kā varot kāpt arī lietū, zem pārkares. Kāpt var, bet pilnīgi sausi ir tikai pāris izteikti gludi un negatīvi Fr 8 grūtību kategorijas maršruti. Ja arī Latvijā slēpjas kāds tos izkāpt spējīgs talants, tad mūsu pulciņā viņš neatradās. :) Samierināmies ar pussausiem 6b un 6c ar krāšņajiem nosaukumiem "Sindromo down" un "Saltimbagos". Paskaidrošu, ka sešinieki ar "b" un "c" manā gadījumā nozīmē uzlēkt stipri augstāk pa pašas dibenu. :) Īpaši uz augšu arī neraujos, drošinot pirksti ir tā iestinguši, ka tiekot pie kāpšanas nekādus varoņdarbus pat gribēdama nespēju sadarīt. "Sindromo down" nosaukums sevi attaisno pilnībā. :) Toties "piedzīto" pirkstu, pirmo zilumu un pirmā gandarījuma sajūtu saķeru gan.



Saķeru arī kreņķi par absolūti neciešamajiem klimatiskajiem apstākļiem. Sasodīts, kur solītie 18 grādi? Ir knapi 13 un lietus, lietus, lietus. Meteo Orākulam jūtami ir kaut kas nobrucis. Esam trāpījuši tieši uz kādu riebīgu ciklonu. Vēl dažas dienas pirms mūsu atbraukšanas bijis +20, bet pēc aizbraukšanas sākās īstā atvasara. Kāpt gribētājiem varu rekomendēt uz Meteoru doties jau līdz oktobra beigām, tad laiks esot mazāk mainīgs. Bet vienkārši ceļot mīlētāji tur būs gaidīti jebkādā gada laikā, ja vien nav bailes no aukstuma ziemā, no lietus ziemas beigās un no karstuma vasaras viducī.

17.11., pirmdiena. Dejas uz klintīm.
Agrs rīts. Beidzot nelīst. Mostamies vai reizē ar klosteru zvaniem, mazliet drebinādamies uz terases ieturam pamatīgas brokastis un priecīgi laižam dzīvē, t.i. uz klintīm.



Kā pirmo kāpjamvietu izraugāmies pārakmeņojušos grants pumpu ar mēlmežģīgu nosaukumu Batalogiannifels, un diezgan smieklīgiem maršrutu nosaukumiem Pan (UIAA VI+, aptuveni Fr 6a) un Pan Toffel (UIAA VII, aptuveni Fr 6a+). Nez vai ar "Pan" ir domāts grieķu ganiņu dievs Pāns, vai kāds poļu pans? Ņemot vērā, ka izvēlētā akmens staba piekājē ne tik sen bijusi improvizēta aitu kūts, par ko liecina tās atliekas un visur esošas kakas, visticamāk ka pareizais ir pirmais pieņēmums. Maršruti ir gari, šķietami izteikti pozitīvā leņķī vērsti. Ir ko iespringt, uzticēšanās dīvainajam betona-oļu maisījumam prasa ļoti labu līdzsvaru un precīzas kustības. Pēc vairākiem augšā-lejā, paejam netālu aiz stūra, kur Kristaps nolūko pasakaini skaistu maršrutu jau uz cita akmens torņa Echofels. Izvēlētā "trasīte" Nordkante Direct šoreiz apzīmēta ar VII+ (aptuveni Fr 6b+), un ir krietni stāvāka kā iepriekšējie kāpieni. Nav pārsteigums, ka Kristaps no mūsu četrotnes ir vienīgais, kuram izdodas izcīnīt maršrutu līdz galam. Virzīšanās augšup pa Nordkanti ir sasodīti jancīga. Visas aizķeres un aizķerītes ir tādi kā betonā iemūrēti akmeņi un akmentiņi, ar potenciālu tendenci izlūzt vai sadrupt. Nākas tos slogot ļoti uzmanīgi, vieglām kustībām, bez pārlieku lieliem "uzrāvieniem" un spēka pielietošanas. Kāpšana ir ļoti tehniska, un tajā pašā laikā vairāk kā jebkad līdzinās līganai dejai. Mazie knibuļi prasa ne vien lielisku līdzsvara sajūtu bet arī psiholoģisko pārliecību, ka ar klinšu kurpes kanti uz tā puscentimetrīgā "mizerīša" tik tiešām var nostāvēt. Grūti tam noticēt. Ir ko pasvīst, tomēr šoreiz spītīgi cīnos līdz brīdim kad vairs tik tiešām nespēju pie mazajiem akmentiņiem "pielipināties". Atkal esmu slinkojusi ar treniņiem, un te nu rezultāts - pirksti ilgstošu slodzi turēt nespēj.



Kāpšanas maršrutu grūtību kategorijas Meteorā ir saranžētas nevis pēc franču piegājiena kā klasiskā sporta kāpšanā, bet gan pēc UIAA (Union Internationale des Associations d’Alpinisme) standartiem kā lielajā alpīnismā. Nez kāpēc maršrutus saveidojušajiem vāciešiem tieši šis piegājiens šķitis tīkamāks. Esam koncentrējušies uz "vienas virves" sporta maršrutiem, garos, ar skaisto uzkāpšanu stabu augšgalā, atstājot nākošajai reizei. Šis ir tāds kā viegls atvaļinājuma izlūkbrauciens.

Nevienam kāpjošajam nav noslēpums, ka dažu sarežģītāku vietu pārvarēšanai ļoti labi palīdz sirsnīgu lamuvārdu krājums. Tāds kaujas sauciens nereti ļauj pārkāpt pāri savai varēšanai. Meteorā jau esošajam leksikonam pievienojam "Megalo kako!" (grieķiski - ļoti slikti), kas skaļi izkliegts skan varen’ iespaidīgi. Ne mazāk kaujinieciski skan arī pavisam nevainīgais "Kalimera Kalampaka!" (Labdien, Kalampaka!). Attiecīgā intonācijā izteikts šis labas dienas vēlējums izklausās visnotaļ draudīgs. :)

Mājupceļā piestājam pie kādas ļoti vienkāršās Kastraki ciema tavernas. Izvelkam lielo lozi! Lieliska virtuve, kolorīts saimnieks, pieņemamas cenas. Šī kļūs par ēstuvi Nr. 1 visa ceļojuma laikā. Viss ir vienkārši un mīļi. Grieķi prot nesacūkot gaļu, dārzeņus un attieksmi pret klientiem.

Vizinoties apkārt lieti noder līdzi paķertās latviešu mūzikas izlases. Lokālās radio stacijas nav diez ko ilgi izturamas, un galu galā dziesmām dzimtajā mēlē var skaļi un dūšīgi dziedāt līdzi. Gluži nemanot par vienu no topa dziesmām kļūst tematiski diezgan labi atbilstošā "Tu man virsū negāzies". Šķiet mazliet izbesījām kompānijas nopietnāko daļu... :) Tiklīdz kā augšā ceļas Gaismas Pils un mostas Jāņonkuls, tā mēs ar Kristapu laižamies sirsnīgos smieklos. Re ko nozīmē niķis visu dzirdēto nekavējoties vizualizēt. Tīri profesionālas intereses kūdīta piefiksēju, ka Grieķijā no 10 radio stacijām 9 raida tikai lokālo mūziku, lielu akcentu liekot uz tautiskām noskaņām. Kā ir pie mums - paši ziniet.

18.11., otrdiena. Kā neaizbraukt līdz slapjam orākulam.
Šodien valsts neatkarības svētki. Atkal riebīgi līņā. Līst tieši tā, lai kāpšana pajuktu. Kaļam alternatīvos plānus - viens no tiem laist uz ne pārāk tālo Joanīnu, ienirt stalaktītu alu labirintos (ko nevienam tā īsti negribas) un apskatīt līdzās Joanīnai esošo Dodonas amfiteātri un otro lielāko Hellādas Orākulu (ko arī īsti negribas). Slapjš un salijis Orākuls (Dodons) - nudien skan iedvesmojoši. Kristaps nāk klajā ar priekšlikumu vispirms aizšaut līdz netālās kaimiņu pilsētas Trikalas kāpšanas inventāra veikalam. Šķietamais "aiz neko darīt" pasākums man un Edgaram beidzas ar jaunu un traki tehnisku klinšu kurpju iegādi. Vecās tupelītes ir salīdzinoši ērtas un mīkstas kā istabas čības. Toties ar jauno moku apavu kantīti var nostāties pat uz vissīkākajiem "mizerīšiem". Jāmācās tik’ līdzsvaru noturēt.

Atpakaļceļā Kristaps galīgi atsakās no salijušā Dodona apmeklējuma. Izlaižam viņu Kalampakā, un dodamies augšup pa Pinda kalnu serpentīniem, Joanīnas virzienā. Laidīsim cik tālu vien varēsim. Augstums tiek uzņemts visnotaļ pamatīgs. No aptuveni 200 m v.j.l. esošās Meteoras paceļamies līdz gandrīz 1750 m augstajai Kataras pārejai. Nonākam kārtīgā ziemā. Te nu bija dienvidi! 18. novembris pienāk ar Baltijas cienīgu aukstumu. Mašīnas virzās izcili lēni, šurpu turpu kursē ceļa tīrītāji. Sniega brīnuma iejūsmināti piestājam nobildēties pie piesnigušām eglītēm. Aizripinām līdz Metsovai, pilsētiņai ar slāvisku nosaukumu un Slovākijas slēpotāju kūrorta cienīgu paskatu. Atkal cita Grieķija, ar citu savdabīgo skaistumu.



Vakarā izmetam līkumu pa Kalampaku. Pārsteidz tavernās laiku vadošo cienījama vecuma kungu daudzums. Dažs blenž TV, citi spēlē šahu vai domino, pīpē. "Onkulīšu kultūra" savulaik mani pārsteidza jau Spānijā. Bet nu Grieķija Spānijai saliek vienos vārtos! Kā vienā miestā var būt tik daudz veči, ko viņi katru vakaru dara krogos, un kur ir viņu sievas?

Priecē ielu malās satupušās mazās piparbodītes. Dzelzslietu veikaliņi. Viens tāds pieder arī vietējo kāpēju "bosam" Kostas, ar kuru tiekam laipni iepazīstināti. Skārņi, piena un svaigi ceptas maizes bodes. "Točkas", kur vēlā stundā nopirkt visu nepieciešamo. Bez ārējas spozmes un pārmērībām. Viss vienkāršs, pat paplucis, bet pretstatā mūsu ārišķībām tik sirsnīgi silts. Fascinē savādais dienvidnieciski rosīgās mentalitātes un līdzsvarotā miera sajaukums. Kā jau visās Vidusjūras zemēs, arī te rodas iespaids, ka cilvēki vienkārši dzīvo. Dzīvo ar lielo burtu. Bauda, priecājās, nesteidzās, ir kopā ar sev mīļajiem un nespringst par krutākiem auto, spožākiem brendiem un glaunākiem dzīvokļiem. Ar to vienkāršo prieku būt. Un kā pierāda nesenie notikumi - arī ar spēju neņaudēt kabatas lakatiņā, bet pastāvēt par savām tiesībām.

19.11., trešdiena. Klosteru ēnā.
Atkal līst. Edgars pie brokastīm pārsteidz kaimiņos dzīvojošās somu meitenes ar skaļu un skanīgu "Labrīt" tīrā somu mēlē ("Huomenta!"). Samulsināja gan. Domāju, ka meičas pēc tam krietni apsvēra katru somiski izteikto skarbāko vārdu, ja nu tāds prasījās. Ej nu sazini kā ar tām apkārtējo ausīm un valodu zināšanām.



Slapjuma ietekmēti dienu sākām ar kārtējo līkumu ap Meteoras klosteriem. Piestājam te še, te tur, līdz aci piesaista kāda pretējā staba pakājē vīdoša grota, tieši zem kāda klints galā uztupuša klostera. Nekļūdīgi pieripinām auto kārotajā vietā, un dodamies to pētīt. Augšup ved nedaudz aizaugusi, bet labi ejama taka. Pa pilnīgu nestandarta trasīti uzkāpjam līdz pat Varlaama klosterim. Turpat arī Lielais Meteoras jeb Great Meteoron klosteris. Sasodīti skaisti. Pagrozāmies, pabildējamies, pieviļam suvenīru tirgotājus neko nenopērkot (ne plastmasas svētbildīti, ne pistolīti...), un šaujam lejā. Izbrīna ielejā starp klosteriem esošās drazu kaudzes. Atkritumi ir pavisam sadzīviski, un tos noteikti nav atstājuši tūristi. Manuprāt mūkiem nudien tā nepiedien uzvesties. Kristaps un Ginta iespraucas kādā klints spraugā, un atklāj no attāluma ieraudzīto grotu visā tās krāšņumā. Kā lielisks bonuss ir daži tieši grotā ierīkoti sporta kāpšanas maršruti. Noslēpumainā vieta zem Varlaama klostera tiek noskatīta izklaidēm ļoti lietainā dienā.



Tikmēr lietus ir pierimis tik tālu, ka var arī pakāpt. Šoreiz izvēlamies akmens "čupu" ar kodēto nosaukumu Ambaria, kāpjam joprojām mazliet miklus, diezgan vieglus, bet savdabīgus maršrutus tieši virs Kastraki ciema (Sudwestkante UIAA V un Tanz der Dunnen V+). Šie tiešām šķiet tik ejami, ka pat es iztieku bez ierastās skurināšanās un ņemšanās. Kristaps atrod maršrutu, kurš ved... tieši pa klints iekšieni, pa milzīgu plaisu, kas šķērseniski sadalījusi klinti un no ārpuses pat nav lāga saskatāma. Ļoti īpatnēja vieta. Atkal kāpjam līdz pat tumsai. Kur nu vakars bez Kastraki krodziņa ar pārtikas kalniem. Esam jau te gaidīti viesi. Atkal pārēdamies, un solāmies nākamreiz ņemt uz diviem vienu porciju. Tzadziki, vīnogu lapu tīteņi, baklažānu salāti, grieķu salāti, olīvas, gaļa šāda, gaļa tāda, mājas vīns… aaaaaaaaa... Kolosāli! Šis kļūst par vienīgo pēdējo gadu klinšu braucienu, kad mājas virtuvē gatavojām tikai brokastis. Pārejās ēdienreizēs baudījām sabiedrisko ēdināšanu. Zinot savu vājību uz vīnogu lapu tīteņiem cenšos tos burtiski pārēsties, lai mājas atbraucot būtu miers. Heh, laikam vajadzēja ēst vēl dūšīgāk. :)

Vakarā ar Edgaru aizstaigājam iebaudīt Ouzo kādā pilsētas krodziņā. Lai arī pirms brīža ir vairāk kā krietni paēsts, grieķu nacionālais paēdiens "mousaka" un ceptie tomāti neliek mieru. Tomāti aizrauj, cenšos izpētīt sastāvdaļas, lai uzburtu ko līdzīgu arī savā virtuvē. Pamazām piedomājam pie mājās vedamajiem suvenīriem un vietējiem našķiem. Liels ir pārsteigums, kad vietējā supermārketa plauktos ieraugām Latvijā tapušās, "Brīvā viļņa", ja nemaldos, "Ķilavas tomātos". Tas arī vienīgais tur ieraudzītais Latvijas gabaliņš.

20.11., ceturtdiena. Starp rozēm un akmeņiem.
Ir zilas debesis arī Grieķijā, ir! Brokastojot pa logu paveras neticama aina - tuvējā un mūždien miglainā Alsos klints skaidri atmirdz uz perfekti zilu debesu fona. Noskaņojuma termometra stabiņš sasniedz maksimumu. Diebjam uz klintīm pa it kā taisnāko ceļu. Improvizētais piegājiens tuvu mājai esošajai sienai galu galā izvēršas par sarežģītāko visa ceļojuma laikā. Taka pamatīgi aizaugusi krūmiem, kāda milža roka to piemētājusi palieliem akmens bluķiem, visu sarežģītāku padara sena strauta izgrauzta gultne. Kristaps ir sajūsmā, pārējie kļūst arvien nopietnāki. Viss vainagojas ar traversu ap klints stūri, tieši virs ex-upes. Nākas organizēt drošināšanu, jo neviļus paslīdot tur var noripot ui, ui, kur zemu. Neviens gan negrasās to darīt, trasīti izejam bez liekiem ekscesiem, tik vien kā pabubinot pat "ieberzieniem" Kristapa gaumē. Man gan īstā pukošanās vēl tikai priekšā - atlikušais ceļš ved ne vien pa akmeņiem, bet arī caur pilnīgi trakām mežrozēm. Neveiksmīgi izvēlētās ūziņas ir tieši tik plānas un pieguļošas, lai kājas jau pēc neilgas "pastaigas" būtu vienās asiņainās švīkās. Esmu nikna kā lapsene, bet puiši smej, ka pēc reti sirdīgās rožu lamāšanas būšu izpelnījusies tādu karmu, ka man šos ziedus dāvanā vairs nekad mūžā nesaņemt. :)

Skarbais bridiens vainagojas ar pasakaini skaista kāpšanas sektora sasniegšanu. Tiesa, atlikušie metri līdz maršrutu sākumam ir tādi, kur normāls cilvēks skaidrā prātā labprātīgi tāpat vien nelīstu. Rokas nākas likt lietā vēl pirms esam tikuši pie īsta "climbinga". Atkal ieraugot savas "draudzenes" rozes, ļauju vaļu nelielai protesta demonstrācijai, piesēžu un klusi palamājos, bet nekas cits neatliek kā nobirdinot pa dusmu asarai, rausties augstāk un atdoties klinšu adrenalīnam. Pirmais kāptais maršruts Styx (UIAA VII-) atkal ir izteikts "mazo akmentiņu maršruts", garš, ar vienu piņķerīgu atslēgas vietu. Nav tik baisi, kā izklausās pēc nosaukuma (Stiksa – grieķu mitoloģijā upe, kas apjož mirušo valstību). Tomēr vairāk mani sajūsmina blakus maršruts Kontrastprogramm (UIAA VI), kas ved pa tādu kā klinšu iekšējo stūri, pa plaisu. Skaisti. Kāpju ar prieku, cenšos izmantot mirkli un atstrādāt man pagaidām tik svešo "plaisu tehniku". Noķeru to savādo laimes sajūtu ko veido izjūtu kopums "es - klints - cilvēki man līdzās". Zem kājām plešas Kalampaka. Virs galvas zilas debesis, zem plaukstām klints. Spīd saule, ir atvaļinājums. Rokas gan ir "lupatās", toties vaigs smaidīgs bez gala. Beidzot klāt arī neizbēgamais "dziedošās dvēseles brīdis". Viss pārējais šķiet mazsvarīgs, gan saskrāpētās kājas, gan nobrāztie pirksti un krīze tālajā dzimtenē. :)



Par laimi mājupceļš izrādās sasodīti viegls, bez rozēm un akmeņiem. Paralēli mūsu bristajam ērkšķu ceļam pa pilsētas nomali tieši māju virzienā ved kārtīgi asfaltēta iela uz kuras atrodas viena no Kalampakas vēsturiskākajām baznīcām.

Viesnīcā mūs sagaida nule kā atbraukušās Ilze un Līga. "Half a population of Latvia now is in Alsoshouse" - nosmej Jānis. Par godu latviešu populācijas pieaugumam Meteoras reģionā, nolemjam apciemot netālo latviešu kāpēju tavernu "Koka Roka". Labi, labi, nav tā gluži latviešu, vienkārši vārdu sakritība. Grieķiem "Koka Roka" nozīmē pavisam ko citu. Bet ak Tavu neražu, visā pilsētā norāvusies elektrība, un tavernas saimnieks negrib mūs redzēt nevienā acī - esot problēmas ar gatavošanu un viesu uzņemšanu.

Ejam uz pilsētu. Elektropadeve ir atjaunota, un atkal tiekam pie izcilām vakariņām. No šejienes savai mājas ēdienkartei nolūkoju folijā ceptu kazas sieru ar tomātiem un ķiplokiem. Pārsteidz ļoooti labais mājās vīns! Šķiet necilajā krūkā ieliets kaut kas no augstāko plauktu pudelēm.

Pēcāk, staigājot pa pilsētu "iekrītam" uz vietējiem izšuvumiem. Kāda miniatūrā veikaliņā ar kolorītām kundzītēm pašos labākajos gados saimnieču lomā, pēc lustīgas kaulēšanās tiekam pie skaistiem galdautiem, un ar lokāliem rakstiem izšūtām auduma salvetēm bonusā.

Šajā vakarā gulēt aizejam vēl pirms "panorāmas", laupot meitenēm iecerēto vakara pačalošanu. Fiziski smagā diena dara savu, un nogurums ir tāds, ka gulēšanai pāragrs nešķiet neviens pulksteņlaiks.

21.11., piektdiena. Āmurs un Sirpis.
7:30 Kristaps pamodina vēl pirms klosteru zvaniem. Sasodīts, nu reiz ir tā diena kad celties negribas ne pa kam. Rumpīša izvilkšana no gultas prasa pamatīgu piepūli. Bet laiks šodien labs, grēks nogulēt. Pēc ierasti latviskajām brokastīm (auzu putra vai omlete ar sieru), atkal laižam uz Kastraki. Šoreiz kāpjam Doupianifels "staba" ceļa pusē. Piegājiens pārdesmit metru attālumā no auto priecē. Maršruti ir tradicionāli dīvaini, kārtējā pārakmeņojusies grants kaudze. Atkal nākas pacīnīties ar sīkajiem knibuļiem. Viens no maršutiem - Hammer und Sichel (āmurs un sirpis!) - ir tāda kā ūdens noteces rene, tāda kā "pustruba". Kāpšana te ir īpatnēja, dažviet vai tikai uz berzi rokas un kājas liekot abās renes malās.



Neviļus nokļūstam kāda tūristu autobusa "iemītnieku" fotoobjektīvos. Laikam jau rāpelēšanās izskatās tā vērta, lai lielais buss uz brīdi piebremzētu. :) Piebremzē arī no klosteriem mājup braucošās latviešu meitenes Ilze un Līga. Pēc ne pārāk garas pierunāšanas viņas ļaujas iepucēties pilnā ekipējumā un veic savā mūžā pirmo klinšu kāpienu "Āmura un sirpja" pustrubā. Lai arī ne līdz galam, pirmajai reizei visnotaļ pārliecinoši un cienījami. Līga nešaubīgi uztver augšējās drošināšanas funktieri, un ievieš leksikā teicienu "aizlūgsim par augšējo āķi". :) Šoreiz laižos mājup reizē ar meičām, vajag tak’ dažreiz nodoties arī meiteņu lietām. Pārējie paliek kāpt, un spriežot no nostāstiem sakāpj vēl šo to interesantu. Jau krēslojot savācam kāpējus un atkal laižam uz Kastraki tavernu. Ņammm. :)

Atkal aizmiegam ap 21:00. Re ko nozīmē aktīvā atpūta...

22.11., sestdiena. Pēcpusdiena Pūķa alā.
Sasodīts, atkal līst. Pat ne īsti līst, bet riebīgi rasina. Tieši tik riebīgi, lai kāpšanu padarītu neiespējamu. Pēc nelielām pārdomām izlemjam šaut uz aptuveni 30 km attālo Pili, kur esot kaļķakmens klintis, daļa no tām upes kanjonā zem pārkarēm, kāpjamas arī lietū, saskaņā ar Trikalas ekipējuma tirgotāja teikto. Diemžēl Pili mūs sagaida ar tādu no debesīm krītošu ūdens masu, ka nav ne mazākā vēlēšanās vērt vaļā auto durvis. Caur logu apskatām vietējo "must see", 16. gadsimtā būvētā tilta iespaidīgās arkādes, un mūkam prom no šīs absolūti slapjās vietas. Šķiet tikai nupat te pāri gājis kāds virpuļviesulis, spriežot pēc koku nolauztajiem zariem.

Atgriežamies Kalampakā. Laiski izslājam pa centrālo ielu, panašķējamies ar kūkām un kafiju, un pēc neliela līkuma ar iespaidīgu fotosesiju, ķeramies pie nebaltām dienām taupītā plāna "B" – pie kāpšanas Dragon Cave jeb Pūķa alā zem Varlaamas klostera. Man uz baigām aktivitātēm nevelk, jo vairāk, ka šeit esošo maršrutu sarežģītības pakāpes velk uz Fr 7 un 8 ar astītēm. Atlikušais trio gan ņemas no sirds. Ij kāpj, cik nu kurš spēj, ij bolderē. Vieta ir kolosāli skaista un apbrīnas vērta. Ņemamies līdz tumsai. Mājupceļā piestājam pie neiztrūkstošā Kastraki krodziņa. Jau jūtamies kā mājās.



Pievakarē vēl kopā ar Edgaru, Ilzi un Līgu nokāpjam līdz pilsētai uz Ouzo/vīna malku, kas nu kam tuvāks. Vakars izvēršas jauks, un sirsnīgu smieklu piepildīts. :)

23.11., svētdiena. Pirmās asinis.
Rīts pienāk skaidrs, bet nedienvidnieciski auksts. Neliekamies traucēti, izvizināmies nelielā ekskursijā pa Kastraki celiņiem un neceliņiem, ielienam zem kādas klints iebūvētā ex-aitu kūtī, un laižam kāpt. Atkal esam Batalogiannifels stabā, šoreiz no otras puses. Pirmais izvēlētais maršruts piečakarē, vairāk par diviem āķiem uz tā ieraudzīt nav iespējams. Kārtējo reizi noder Trikalas dzelzslietu veikalā nopirktās mazās karabīnītes.



Nākošais maršruts ir kārtējā ūdens noteces "pustruba". Garš, skaists un ļoti interesants. Kristaps un Ginta to izkāpj bez problēmām. Podi sākās, kad pienāk mana kārta. Kāpju droši un pārliecināti, ir pat interesanti, sirds sitas priekā, bet… kādā nejaukā brīdī zem kājas sabrūk šķietami stabila aizķere, ar rokām pie sīkajiem "mizeriem" noturēties neizdodas. Burtiski sekundes desmitdaļā attopos karājoties virvē, pētot asiņaini nobrāztos roku pirkstus. Esmu gar asajiem nolauztajiem akmentiņiem nobraukusi gluži kā gar žiletes asmeni. Šķietami nekas dramatisks. Nolaizu brūces kā šunelis, un turpinu ceļu augšup. Līdz brīdim, kamēr no kreisās rokas apdriskātajiem pirkstiem asins straumes sāk gāzties jau ar traucējoši jaudu. Nākas laisties lejā, un ķerties pie pirmās palīdzības darbiem. Paradokss, ka vienmēr, un visos braucienos esmu vazājusi līdzi aptieciņu ar visu brūču apkopšanai nepieciešamo. Šoreiz nepaņēmu. Par laimi, Kristaps kā vienmēr ir līmenī, un ar skubu ķeras pie palīdzēšanas. Ieraugot manus klinšu uzbrukumā cietušos pirkstus viņā vienlaikus ar glābēju sarosās arī piedzīvojumu portāla redaktors. Neba velti teic, ka žurnālisti uz asinīm krituši. :) Reportāža kopā ar noderīgu info skatāma šeit (ļaudīm ar vājiem nerviem nerekomendēju!).

Tikai vēlāk pamanu, ka liktenīgais maršruts no attāluma atgādina gigantisku dibena rievu. :) Nu pilnīgi dibenīgs kāpiens!

Jau pēc brīža roka jūtās tik labi, ka esmu gatava darboties atkal. No sākuma tikai drošinu, bet nav jau miers, pirksti un pēdas niez. :) Notinu roķeli ar leikoplastu, un aidā! Atvieglotā režīmā gan, bet no sirds. Izvēlētie maršruti Bishofsmutze un Glocske stabos atkal ir ļoti, ļoti skaisti, ne pārāk grūti, bet gana interesanti. Kārtējo reizi ir ziepes ar āķiem - nu tik retu āķu izvietojumu neatceros redzējusi nekur citur.



Kamēr Edgars un Ginta turpina kāpt, mēs ar Kristapu palienam mazliet tālāk, pār akmens sliekšņiem, starp klinšu stabiem. Nonākam īstā pasaku pasaulē. Kā rūķīši starp laukakmeņiem. Visapkārt milzu akmeņi, gigantiskas efejas un rozes. Ir tik skaisti, ka sirds vai kamolā sažņaudzas. Bija, bija vērts uz šejieni atbraukt. Un kārtējo reizi pārliecināties, ka šīs zemes izcilākais arhitekts un daiļdārznieks ir pati daba. Atkal ņemamies pa klintīm līdz pat tumsai. Jau prom ejot sāk pilināt lietus lāses. Šī diena mums bija kā Dieva dāvana, pat neraugoties uz ķibeli ar pirkstiem.

Laika gaitā sazīmējam ideālā kāpēja bildi. "Man vajag labo kāju dabūt kreisās vietā!", "Man rokas par īsu!", "...bet man dibens par smagu", "...tā sasodītā kurpe spiež īkšķi" - uz klintīm bieži dzirdēti izteicieni. Un tagad vizualizējam perfekto "klimberi". Apmainām vietām labo kāju ar kreiso. Samazinām dibena apjomu. Izstiepjam rokas krietni pagaras. Pēdas un kāju pirkstu formu piegriežam atbilstoši klinšu kurpei – ar īkšķi kaut kur pa vidu. Bonusā pieliekam sesto pirkstu kā rokām tā kājām. Ideālais kāpējs gatavs! Nu ir skaidrs uz ko tiekties.

Šodien vakariņas mums gatavo Ilze un Līga. Mmm. :) Lieliskas pārmaiņas pēc grieķu sātīgās virtuves. Izbaudām visu jo sirsnīgi.

Jau gatavojamies gulēt (kārtējo reizi "bērnu laikā"), kad manī pamostas dumpiniece - sasodīts, ir tak’ pēdējais vakars Meteorā. Aizvelku Edgaru uz tuvējo piparbodīti pēc miniatūras Ouzo pudelītes, izbakstām no migām Līgu un Ilzi, satinamies segās un piesēžam uz terases uz tējas malku. Uz brīdi pievienojās arī Ginta. Atkal ir jauki, un mazliet skumji, jo kas zina, kad vēl šeit atgriezīsimies.

24.11., pirmdiena. Ziemeļu elfi.
Skarbais mājupceļa brīdis. Lēni brokastojam. Norēķināmies ar saimnieku. Jānis smej, ka runājis ar draugu, kura darbs saistīts ar klosterus redzēt kārajiem tūristiem, jautājis šim, ko domā par latviešiem. Mums esot jocīgākā valoda kāda jebkad dzirdēta. Kā no pasakas, kā no "Gredzenu pavēlnieka". Brīdī, kad saimnieks secina, ka vienā no istabām visu laiku esam dzīvojuši bez apkures, un ar pusatvērtu logu, bet otrā ne no šā ne no tā dārdēdams ieslēdzas kondicionieris, Jāņa pārliecība par mums kā par pasaku tēliem kļūst vēl lielāka. "You are elfs from North!". Nav tas sliktākais apzīmējums.

Pēc riebīgā kravāšanās darba lēni ripinām Saloniku virzienā. Viss atkal miglā tīts. Piestājam gleznainajā Tembi ielejā. Kā jau visā Grieķijā, arī te savulaik čumējis un mudžējis no dievībām. Grūti neuzdurties vietai, kur savu kāju nebūtu spēruši Apllons, Eiridīke, Orfejs vai pats Zevs. Mūsdienās par Tembi ielejas ceļotāju magnētu kalpo gleznainās klinšu sienas, upe, un tieši klintī iecirstais Paraskevi klosteris. Apstājamies arī kādā nelielā Egejas jūras piekrastes pilsētiņā. Ir klusi un gandrīz skaisti, un pat negribas domāt, kāda kņada, troksnis un pārbāztība te valda īstā kūrortu sezonā. Ceru, ka mūsu jūras piekraste tā netiks aiz****ta.



Iebraucot Grieķijas otrajā lielākajā pilsētā Salonikos iekļūstam sastrēgumā. Pamazām piemetās garā pārbrauciena un augošā izsalkuma radīts īgnums. Lai ko darītu lietas labā, fiksi meklējam kādu ēstuvi. Kā jau pēdējām šīs zemes vakariņām pienākas, atkal ņemam visu pēc kārtas. Dievinu grieķu virtuvi! Šoreiz bonusā dabūjam arī lieliskas kūkas. Netālu no lidostas esošo viesnīcu "Avra" atrodam pēc nelielas maldīšanās. Ļoti šaura un necila. Toties lēta, un gandrīz jūras krastā. Ir kaut kā savādi. Un galīgi negribas doties mājup, atgriezties realitātē, ziemā, un krīzes pārņemtajā Latvijā.

25.11., otrdiena. Saloniki - Berlīne - Rīga
Mājupceļu sāku ar nelielu paniku Saloniku lidostā. Nez kā, un nez kur, bet pamanos pakāst lidmašīnas iekāpšanas karti. Nekas jau traks nenotiek, tieku pie jaunas, bet pastresot taču vajag. Iedomājos sevi bezgalīgi klīstam pa lidostu, līdzīgi kā Toms Henks tajā filmā...

Berlīnē uzreiz laižam uz jau iecienīto alus dārzu pie nodegušās baznīcas. Arī šeit pusdienas ir Mega-Megalo. :) Šoreiz izvēlos kaut ko pilnīgi uz dullo, no nacionālo ēdienu listes, pat nemēģinot iedziļināties sastāvdaļās. Šķiet tas bija kaut kāds "klopsen". Saņemu kartupeļu putru un tādu kā sutinātu tefteli. Neslikts kontrasts grieķu ceptajiem kartupeļiem un grilētajai gaļai. :)

Air Baltic ietur stilu, izlidošana atkal kavējas. Braucēji esam pamaz, vairuma masu sastāda "šopingotājbibes". Negribīgi šķirstam Latvijas presi. Ziema atkal dzimteni pārsteigusi nesagatavotu. Piezemējamies kupenā, un... esam mājās īsi pirms Grieķu zemē sākušies nebeidzamie streiki un nemieri.

Ja man jādefinē savas attiecības ar to Grieķijas daļiņu, ko bija prieks izbaudīt, tad atbilde noteikti nebūs viennozīmīga. Tā būs kontrastiem pilna. Kā rozes un akmeņi. Mīļi akmeņi, un lamātas rozes. Skaistas rozes un asi akmeņi. Koši un pelēki. Nu jā, gluži kā rozes un akmeņi. :) Grieķijā tomēr neiemīlējos. Jā, man patika, pat ļoti. Bet sirds ir tikai viena, un tā pieder kāda klinšu pilnai Vidusjūras zemei gabaliņu uz rietumiem no Grieķijas. :) Zemei, kura bija un ir kā pirmā mīlestība. Andalūzijai. :)

Derīgi linki:
Avio: www.airbaltic.lv, www.easyjet.com
Pilsētiņa: www.kalampaka.com/gr/content/
Auto noma: www.economycarrentals.com
Mājas: www.alsoshouse.gr

Kāpšanas maršrutu grāmatas nopērkamas Vrachos kempingā Kastraki ciemā, vai Kalampakas dzelzslietu veikalā pie Kostas. :)
Kristapa versija (raksts) par šo pašu braucienu lasāma šeit.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv