Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Vaajoren Ultramaratons: 84 km pa Karēlijas mežiem un kalniem

Autore: Dace Blese [ AUTORE?]
Līdzautori: Laimonis Skadiņš, Dace Traniņa, Gatis Višņevskis [ AUTORS?]
Foto: Vaajoren UM organizatori, Dace Blese
2008. gada decembris, Rīga

2008. gada 11. oktobrī četri skrējēji no Latvijas veica Vaajoren ultramaratona distanci Karēlijā, Somijā. Stāsts par to, kas notika no idejas līdz finiša līnijas šķērsošanai katram no skrējējiem ir savs, neatkārtojams un emocijām bagāts stāstījums, tomēr šajā rakstā centīšos pateikt tik daudz cik lasītājam un iespējams, skrējējam nākamgad, būtu interesanti zināt.

Viss sākās ar domu, ka kādreiz vajadzētu izmēģināt spēkus The North Face rīkotajā Ultra Trail du Mont Blanc (info par to var skatīt šeit, red.). Tā kā lai pieteiktos šim pasākumam nepieciešami kvalifikācijas skrējieni, abi ar Gati sākām interesēties kur tos varētu noskriet. Tā kādu dienu Gatis atsūtīja info, ka pēc pusotra mēneša, 11. oktobrī Somijā notiks 84 km skrējiens, kurš dod divus no nepieciešamajiem četriem kvalifikācijas punktiem Ultra Trail du Mont Blanc kalnu skrējienam. Izlēmām piedalīties, kā arī padevām ziņu draugiem, kuriem arī tas varētu interesēt.

Tā rezultātā 9.oktobra vēlā vakarā trīs cilvēki - Gatis, Laimonis un es - devāmies ceļā uz Somiju. Igaunijā mums piebiedrojās Dace T. no Latvijas.



10. oktobra rītā, pēc nakts, kuru pavadījām Tallinas pievārtes mežos teltī, devāmies ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem. Tālāk mūsu ceļš veda uz starta vietu Somijas Karēlijā Koli aiz Joensu pilsētas, kuru bijām plānojuši sasniegt 10. oktobra vakarā. Priekšā vēl pāri par 500 km.

Starta vietu sasniedzām ap deviņiem vakarā, piereģistrējāmies, sagatavojāmies nākamās dienas skrējienam un devāmies gulēt. Organizatoru attieksme bija brīnišķīga, jutāmies gaidīti šajā skarbajā ziemeļu zemē. :)

11. oktobra agrā rītā jau stāvējām uz starta līnijas gaidot starta signālu. Mēs tikai aptuveni zinājām, kas mūs gaida priekšā, distancē. Bijām uzzinājuši, ka skrējiena diena būs lietaina, tādēļ daži no mums bija izvēlējušies skriet ūdensnecaurlaidīgā apģērbā. Uz mugurām dzeršanas sistēmas vai pie sāniem ūdens blašķītes, līdzi sporta pārtikas batoniņi. Zinājām, ka jāskrien divi apļi, pa 42 km katrā, tādēļ to, kas būs vajadzīgs otrajā aplī varēja atstāt starta vietā.



Drīz vien, 7.00, atskanēja starta signāls. Nozibsnīja pret mums pavērsto fotoaparātu zibspuldzes un skrējiens bija sācies.

Distanci nosacīti var iedalīt sešos posmos - pirmais bija ceļa posms, kurā varēja skriet kā pa parastu zemes ceļu. Taču šis posms bija īss. Drīz vien distances marķējums norādīja, ka jāskrien pa kreisi - tur sākās viena no grūtākajām vietām maratonā - otrais posms. Meža taka bija akmeņaina un dubļaina, tā vijās pāri Karēlijas klinšainajiem pauguriem un purviem.



Gatis šo visai interesanto posmu raksturo šādi: "...taka ir ļoti tehniska. Tagad tikai saprotu, kādēļ angliski šo skrējienu tulko kā Marathon of Dangers. Vidēji uz katru metru ir divi akmeņi un viena sakne. :) Skarbākie posmi ir pavisam neskrienami. Stāvi kāpumi, kur vajag arī rokas pielietot. Nokāpjot arī jāturas pie klints vai pie koka. Faktiski apkārt skatīties nesanāk. Acis "piesietas" pie kājām, katrs neuzmanīgs solis var būt pēdējais. Zemākas vietas ir arī mitras. Vietām takā ir koka laipas. Trase daļēji ved pa Herajarvi taku, kas ir nominēta kā 2007. gada trekinga maršruts Somijā. Daba apkārt fantastiska, ezeri, saliņas, "zelta rudens", dzeltenas lapegles un bērzi mijas ar zaļam eglēm."

Man skriešana pa šādu, tik "tehnisku" taku negāja tik raiti, cik vēlētos. Turpretī Laimonim problēmas neradās, viņš stāsta, ka "nedaudz pārsteidzoši, bet pa tehnisko un kalnaino meža taku skriet ir diezgan viegli, nekādu problēmu nav arī kāpumos ar augstuma uzņemšanu, tāpēc pēc nelielas aizķeršanās startā samērā ātri izdodas panākt vadošo skrējēju grupiņu. Nākas pašam sevi bremzēt, lai neskrietu pārāk ātri un sataupītu spēkus visai garajai distancei. Var just, ka lieti noder skriešanas treniņi pa kāpām vakaros pustumsā, kad kājas pašas iemācās atrast pareizo ceļu."

Kad šī taka beidzās un sākās skrējiens pa zemes ceļu, sapratu, ka ir iekavēts un jāskrien cik spēka. Tālāk kādu laiku varēja skriet pa labu grants ceļu, kas veda pāri apkārtnes pauguriem gar ezera krastu. Lai gan reljefs bija diezgan izteikts, skriet nebija grūti labā seguma dēļ. Sāka līt un nopriecājos, ka izlēmu uzvilkt pretlietus jaku. Iedomājos par to, kā veicās Gatim, Dacei T. un Laimonim. Viņi jau šajā posmā pabijuši pirms kāda laika.

Gatim gājis jautri – "sāku skriet ātrāk, apdzinu bariņu līdz panācu kādu, kas skrien manā tempā. Papļāpājām. Džeks tādu distanci skrien pirmo reizi, bet viņa kontā jau ir divi Ironman (par to, kas ir Ironman, var lasīt šeit, red.)!"

Laimonis, savukārt, stāsta, ka "kopā ar nelielu bariņu somu skrējēju pa grants ceļu nonācām pie otrā dzeršanas punkta 26ajā kilometrā, arī tālāk turpinājām ceļu kopā. Sākoties nākošajam meža posmam, mans ātrums tikai pieauga, drīz panācu Gati un somu ironmanu."

Pēc kāda laika norāde vēstīja, ka skrējiens turpināsies pa meža taku. Atmiņā pazibēja mirkļi no iepriekšējā "takas posma", taču par laimi pa šo taku varēju paskriet, jo akmeņu nebija tik daudz un arī reljefs bija samērā draudzīgs. Taka pārsteidzoši ātri beidzās un atkal varēju uzņemt ātrumu. Pēc vairāku stundu skrējiena atkal ceļš uzveda uz meža takas (piektais posms), kura bija līdzīga pirmajai, tomēr man izdevās pārvietoties pa to lēnā riksī - takas segums bija līdzenāks un nebija tik ļoti jādomā, kur spert nākamo soli. Bija vēlēšanās skriet ātrāk, tomēr pēc pasmaga kritiena uz akmeņiem sapratu, ka labāk skriet lēnāk un vairāk skatīties uz taku, jo priekšā vēl viens aplis. Pēc vairāk kā stundas taka izveda pie ezera - ar plostu bija jātiek tā otrā krastā. Nu jau līdz starpfinišam nebija tālu.



Dace T. pirmo apli pabeidza gandrīz reizē ar Laimoni. Izjūtas starpfinišā viņa raksturo šādi: "Man ļoti gribējās vilkt līdzi, bet biju pilnībā izmirkusi un manam plānajam apģērbam pūta cauri, līdz kaulam, plus vēl slapjums. Ātri izlēmu, ka ne ilgāk kā desmit minūtes pavadīšu starpfinišā. Sasmērēju ceļgalus un muskuļus ar sildošo Alkinr Start smēri, pārvilku visu slapjo apģērbu, uzvilku vēl džemperi un vējjaku. Uzreiz bija tik ļoti silts un pašsajūta uzlabojās. Izdzēru arī divas karstas tējas glāzes. Nu jau bija pavisam labi. Jutu, ka solis ir ļoti labs un "ripoju" raiti un viegli. Pašai pat likās, ka vēl labāk nekā pirmajā aplī. Ar Heikki (galvenā organizatora) aplausiem otro reizi šķērsoju starta līniju."

Laimonis pirmo apli kopā ar Gati pabeidza trešie - "Pirms paša starpfiniša pieskrējām pie plosta, bet ar to tobrīd pāri cēlās otrajā vietā esošais somu skrējējs Eero. Gatis pēc īsas pauzes aizskrēja līdzi somam, bet Laimonis stāsta, ka "...starpfinišā nolēmu paņemt 10-20 minūšu pauzi, izstaipīt kājas, sasildīties ar karstu tēju un mazliet atgūties pēc pirmā apļa. Galu galā, viens kalnu maratons nupat kā pabeigts, priekšā tāds pats otrs, bet īstenībā tagad viss tikai pa īstam sākas. Jāpiekrīt arī Dacei T., ka pēc sasildīšanās un nelielās atelpas otrā apļa sākumā solis liekas tikpat raits kā pirmajā. Protams, sevi liek manīt arī noskrieto kilometru daudzums, tāpēc jau tas ir ultramaratons."



Sākums nākamajam aplim bija gandrīz identisks iepriekšējam, tikai ar "odziņu" - taka bija kļuvusi par dubļu putru pēc tam, kad tai bija pārskrējuši pāri arī vairāk kā simts skrējēji, kas devās maratona distancē - viņiem starts bija trīs stundas pēc mūsējā. Joprojām lija. Taktika otrajā aplī man bija tāda pati kā pirmajā - pa taku vairāk ātri gāju nekā skrēju, jo sapratu, ka man nav pietiekoši labas iemaņas skriešanā pa tik akmeņainu taku un tobrīd galvenais bija neko nesatraumēt, lai varētu ātri skriet ceļa posmā. Takas posmu veicu tādā pašā laikā kā iepriekšējā aplī, arī 72. kilometrā laiks vēl turējās gandrīz tāds pats kā pirmajā aplī. Taču cerības, ka distanci izdosies pabeigt iekļaujoties 13 stundās pamazām sāka zust. Lai gan ātrums turējās tāds pats, sāka satumst. Ap 18.30 pieskrēju pie vietas, kur distance turpinās pa meža taku - pirmspēdējais posms. Ieslēdzu lukturīti, tomēr jau pēc pirmajiem metriem sapratu, ka taka, kura pa dienu bija kaut cik skrienama, šobrīd nav pārskatāma un paskriet pa to faktiski neiespējami. Uz takas man piebiedrojās kāds somu skrējējs. Sākām runāties un nolēmām distances noslēguma daļu veikt kopā. Pēc vēl viena nepatīkama kritiena sapratu, ka nav kur steigties, galvenais tagad pabeigt distanci bez traumām. Somu skrējējs domāja tāpat. Tumsā temps bija trīsreiz lēnāks kā dienā, atlikušie 12 km prasīja aptuveni 3,5 stundas. Taču finišs tuvojās. Lietus bija mitējies un pāri Karēlijas biezajiem mežiem mirdzēja gandrīz pilns mēness. Kad pārcēlāmies pāri ezeram, jau dzirdējām, ka organizatori un skrējēji mūs gaida.

Prieks par ceļabiedriem, kuri jau gaidīja finišā - Dacei pirmā vieta starp dāmām, Gatim trešā vieta kopvērtējumā, bet Laimonim piektā! Malači! Kopumā ultramaratonā piedalījās 21 dalībnieks, no kuriem distanci līdz galam veica 15 skrējēji.

"Vēl 5 km, skrien vecais, skrien...", sevi skriet ātrāk mudināja Gatis, kas ultramaratona pēdējo piecīti bija veicis jau pirms dažām stundām. "Pēdējie 2 km atkal gāja lēni. Gaidu ezera krastu, bet tas nenāk. Beidzot! Plosts. Neviena nav. Rokās trūkst spēka, atvelku plostu pie sevis, bet pāri vilkt jau ir grūti. Tomēr, kas par sajūtu - līdz finišam ir pavisam nedaudz! Un tu zini, ka esi trešais... Bet galvenais, ka ir noskriets!!! Finiša skrējiens - nu pavisam labi! :) Vēl foto un ar kausu rokās dodos saunas virzienā... :)" - tā Gatis.

"Otrā apļa lielāko daļu veicu kopā ar kādu somu skrējēju, kuru sākumā apsteidzu kalnainajā trases posmā, vēlāk viņš mani panāca un nesekmīgi mēģināja aizmukt pa grants ceļu," par piedzīvojumiem otrajā aplī stāsta Laimonis. "Tā arī turpinājām skriet atlikušo ceļu kopā, ne priekšā, ne aizmugurē nevienu citu neredzēdami. Jau puskrēslā šķērsojam finiša līniju vienlaicīgi ar somu un tad arī uzzinām, ka abi esam finišējuši piektajā vietā."



Tā, lūk - īsumā par to, kā mums veicās. :) Organizatori sola, ka šāds pasākums būs arī nākamgad!

Informācija par Vaajoren Ultramaratonu meklējama organizatoru mājas lapā www.karsu.fi.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv