Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Kāpēc viss ir tā, kā tas ir...

Papildinājumi, precizējumi, jautājumi un atbildes
Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2008. gada 17. decembris (plkst. 15.00), Rīga
Raksts tapis pēc traģiska nelaimes gadījuma Aldartornī (14.12.2008.), kurā dzīvību zaudēja Sergejs Kleščinskis.


Ir trīs lietas, kas mūs apdraud kāpjot kalnos: pirmkārt, dabas spēki un tās objektīvās briesmas, kuras nespējam kontrolēt; otrkārt, mūsu pašu pieļautās kļūdas un nespēja pieņemt situācijai atbilstošu lēmumu un rīkoties, kuras cēlonis ir mūsu pašu nekompetence, zināšanu un prasmju trūkums; un ir vēl trešās briesmas, - mūsu pašu bravūrīgā pašpārliecinātība, kas liek mums uzskatīt, ka tas, kā mēs rīkojamies ir pareizi... Citiem vārdiem? Citēju: "Diemžēl, tieši cilvēks joprojām uzskatāms par "vājāko ķēdes posmu" kāpšanas procesā. Objektīvā nelaimes gadījumu analīze rāda, ka no 75 līdz 95 % (!) negadījumu notiek paša cietušā vainas dēļ. Tātad, potenciālās briesmas parasti slēpjas nevis augstumā, aukstumā, lavīnās, akmeņu nobirās, klintīs un ledū; galvenās briesmas ir paši kāpēji. Lai cik paradoksāli un skumji tas nebūtu, bet tie esam mēs ar Jums." (Oļegs Mirošņikovs, "Drošības psiholoģija alpīnismā").

Ja kaut kas ir slikti, visvienkāršāk aizvien ir vainot citus. Vai ne tā? Protams, ir sāpīgi saņemt kritiku. Vēl sāpīgāk ir apzināties to, ka tas, ko mēs darām (un nav jau būtiski, vai ģenerālās līnijās, vai nelielās niansēs!) patiešām ir nepareizi un visa mūsu iepriekšējā pārliecība, kuru esam aizstāvējuši ar sirdi un dvēseli - bez reāla pamatojuma. Bet tomēr. Ja no šīs pārliecības ir atkarīga dzīvība (gan tevis paša, gan citu cilvēku dzīvība!), tad būtu tomēr ieteicams mēģināt iedziļināties savās kļūdās, arī tajās mazajās, sākumā šķietami nebūtiskajās, paanalizēt savu rīcību! Nu nevaram mēs dzīvot iluzori skaisti uzbūvētā paštaisnuma ēkā uz grīļīgiem pamatiem, lai arī cik tīkami mūsu pašcieņai tas nebūtu. Jo vienā brīdī mēs varam izrādīties sapņu un ilūziju gruvešu kaudzē! Ar traģisku apziņu par zaudēto. Pat vienas kļūdas dēļ.

Kāpēc to saku? Lai impulsētu jūs aizdomāties! Labi atceros kādu nelielu situācijas epizodi pie Aldartorņa pirms pusotra gada, kad no malas vēroju dažu jaunu puišu rosīšanos ap drošināšanas stacijas izveidi mācību nolūkos, nelielā augstumā virs zemes. Ar interesi vēroju šo jaunrades procesu: klinšu ieliktņu un frendu ievietošanu plaisās, atsaišu un cilpu sistēmas izveidi, mezglu siešanu. Viss jau būtu labi, bet visā tajā, no savas pieredzes lūkojoties, saskatīju dažas būtiskas problēmas. Pie tam tik nopietnas, ka nevarēju noturēties, nepiegājis tuvāk un neaizrādījis par iespējamajām problēmām. Liels bija mans pārsteigums, saņemot visai pašpārliecinātu atbildi no viena no jaunekļiem - mēs darām tā, jo tā ir cita "skola", kurā tā pieņemts, un tas neesot sliktāk, tik vien kā savādāk... Un šī nav vienīgā reize, līdzīgus argumentus jau biju dzirdējis vairakkārt, gan aizrādot par drošināšanu ar t.s. "astotnieku" veidā, kuram ekipējuma ražotāji savos katalogos klāt zīmē miroņgalvu, gan par "ortodoksālu" aptverošo mezglu izmantošanu nolaižoties pa virvi, gan par tā saucamo "sniega tehniku", kur tik būtiska ir pašaizturēšanās izslīdēšanas gadījumā, gan par tādu virvju un palīgvirvju izmantošanu, kas neatbilst ne tikai mūsdienīgiem alpīnisma standartiem un sertifikācijas prasībām, bet pat priekšstatiem par alpīnismā izmantojamām virvēm (teiksim, lētas, tirgū nopērkamas saimnieciskās auklas izmantošanu tā vietā, lai lietotu sertificētu, alpīnismam domātu palīgvirvi). Diemžēl, jau kopš laika, kad savā jaunības maksimālismā centos panāk nopietnas izmaiņas Latvijas alpīnistu savienībā (LAS) un saskāros ar tiešu "vecās gvardes" nevēlēšanos kaut ko mainīt, šādus piemērus varētu minēt daudz, daudz (piemēram, par alpīnisma instruktoru sagatavošanu). Gājuši gadi. Izmaiņas cilvēku domāšanā notiek tik lēni... Visskumjākais, ka rezultāts tam ir tāds, kāds tas atklājas pašreiz - ir virkne jaunu, perspektīvu kāpēju, kuru izpratne par alpīnismu izveidojusies daļēji pārņemot arī tās vecās "zināšanas", kas, piemēram, uzskaitītas šajā, pagājušajā gadā izdotajā grāmatā un pārdomu rakstā par to: "Kāpsim kalnos? Jautājums tikai, kā..." (pārdomu raksts par Valda Ķikāna grāmatu "Kāpsim kalnos").

Ir cilvēki, kas savā redzējumā to uzskata par cīņu ar konkurenci. Varu teikt, ka tas ir 100% absurds! Tā ir cīņa par cilvēku dzīvībām! Cīņa pret to pašpārliecinātību un paštaisnumu, kas neļauj aizdomāties līdz dziļākiem problēmu cēloņiem, vienkāršībā spļaujot pāri loģikai un veselajam saprātam. Tā ir cīņa par veco mācību materiālu kritisku pārskatīšanu un jaunā ieviešanu arī Latvijā, tādā veidā padarot alpīnismu kopumā un katru kāpēju kaut nedaudz drošāku, atbilstošāku mūsdienu alpīnisma prasībām! Uzsveru, ne tikai pašu alpīnismu, bet katru kāpēju: tevi, mani, jebkuru no mums! Tā ir cīņa pret tiem ieradumiem, kuriem sen vairs nav loģiska pamatojuma, jo pasaule mainās, un līdz ar to arī alpīnisma ekipējums, tā pielietošana, kāpienu taktika. Protams, izmaiņas - tas ir grūti, sarežģīti, sāpīgi. Un saprotams, ka ne visi tās vēlas. Bet, sapurinieties! Jūsu pašu drošības dēļ, taču! Kāda gan te "konkurence"?!

Risks alpīnismā vienmēr ir pastāvējis un būs arī turpmāk. Bet ir liela atšķirība, kur, kā un ar ko riskējam. Man, personīgi, ir gluži vienalga, kāds alpīnisms ik katram kalnos kāpjošajam ir pieņemamāks, "rietumu" vai "austrumu", Francijas vai Vācijas skolas, galvenais, lai samazinātos to negadījumu skaits, kuros ir pilnīgi skaidrs, ka šajās nelaimēs vainojami divi pēdējie iepriekš minētie apdraudējumi (pašu kāpēju kompetences, prasmju trūkums un/vai paštaisnums), nevis tas viens, kuru nekādi mēs nespējam kontrolēt (dabas spēki)! Nevēlos būt "visām pudelēm par korķi", tomēr uzskatu, ka pat saņemot neskaitāmu cilvēku kritiku, pārmetumus, noniecinājumu, varu dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, jo vismaz dažu cilvēku prātos esmu spējis "iepotēt", dažu smadzenēs esmu "ieskalojis" domu par nepieciešamību domāt, pilnveidot savas iemaņas, kritiski izvērtēt informāciju, lai arī ar kādu "pārliecību" tā tiek izklāstīta - un varbūt tas ir glābis kaut dažas dzīvības.

Varbūt runāju par to nelaikā, ne īstajā brīdī? Bet varbūt tieši šajā brīdī, kad ir vissāpīgāk, kad ir visskumjāk, varbūt tieši tagad kāds emocionāli aizdomāsies par savas rīcības cēloņiem un sekām? Iespējams, tas palīdzēs izvairīties no kāda nelaimīga un traģiska gadījuma nākotnē. Varbūt...

P.S. Tiem, kas vēl papildus interesējās...
Tiem, kas vēl papildus interesējās par emociju iemesliem un tehniskiem datiem, kā arī par linkiem, kas var palīdzēt domāšanas procesā turpmākajās alpīnisma gaitās: http://www.adventurerace.lv/?DocID=1436 P.S. Tiem, kas nevēlas "uzvilkties" uz manām emocijām, labāk šo (tāpat kā visu iepriekšējo) nelasīt... Vēlreiz atvainojos, ka savās emocionālajās pārdomās esmu kādu aizskāris radot asociatīvas domu plūsmas par to, ko kāds, iespējams, ir vēlējies (vai tieši otrādi - nav vēlējies) dzirdēt (izlasīt) un dzirdētajā saklausīt.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv