Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Atkal kalnos, jeb vēlmju sakritība ar varēšanu

Autors: Kaspars Antonevičs (Kasis) [ AUTORS?]
2008. gada decembris, Jelgava

Eh! Aiz muguras deviņi mēneši "Kalnu Grupas 4" apmācības kursa un dvēsele tā vien tiecas "uz kaut ko vairāk" – uz kādām iesākuma līmeņa sniega-ledus virsotnītēm.

Ievads
Diemžēl piedalīties KG noslēguma braucienā uz Alpiem vairāku iemeslu dēļ nevaru, tamdēļ atsevišķas manas ilgas nolemju ievīt nu jau par obligātu kļuvušajā mūsu ģimenes ikvasaras braucienā uz kalniem – pāris "stampājamās" sniega virsotnītes, kā arī kādu grūtāku ferratiņu tehnisko kāpšanas iemaņu izaugsmes pārbaudei. Lai gan sieva jau no paša sākuma atklāti izrādīja, ka "sniegus" varētu arī "neiziet", bet noskatīto 4A (lietoju grūtību kategorijas no 1A – 5C) Via Ferrata (VF) – ar metāla trosēm un kāpšļiem pēc vajadzības aprīkoti klinšu maršruti) pat nemēģinās, tomēr paliku pie cerības, ka "nebūs jau tik traki" – nav tak’ tur nekā tehniski šausmīga, atliek tikai iet. Kad ieraudzīs skaistos skatus, ko spēj sniegt tikai šādi sniega maršruti, gan jau iepatiksies. Bez tam viņai ir arī kaut neliels ieskats sniega-ledus tehnikā un pašnoturēties uz sniega arī prot. Bet kas attiecas uz ferratu – iešu viens.

Tā kā arī šogad plānots braukt ar savu auto, paralēli maršrutu izpētei uzmanīgi sākam arī līdzbraucēju meklējumus. To gan kavē neskaidrība par atvaļinājumu grafikiem. Pavisam negaidot līdzi izprasās sievas brālēns Modris, kurš rietumu civilizācijas apnikumā vēlas piedzīvot ko jaunu un nebijušu. Lieki teikt, ka "kalnu pieredzes" radagabalam nav, tamdēļ jau savlaicīgi tiek sarunāts, ka kopā iesim pāris vieglākas ferratiņas, bet augstākajos kalnos tiks iets tikai līdz nakšņošanas mītnei uz sniega neuzkāpjot. Arī tam vajadzētu garantēt pietiekami spilgtas pirmās kalnu emocijas!

Laiks skrien, savstarpēji tiek skaņoti atvaļinājumu grafiki, kā rezultātā izbraucam tikai 20. jūlija pievakarē. Visu mantību sakrāmējam brālēna jaunajā VW busiņā un, tā kā visi trīs esam šoferi, dodamies nonstopa braucienā līdz pat Zalcburgai. Tiesa, no manis šoferētājs tāds pašvaks, jo pāris dienas pirms izbraukšanas pēdas "kapē" pamanās iekost kāds nikns dzēlējs. Spriežot pēc potītes abu pušu tieksmes pazust vispārējā uzblīdumā un niknajām sāpēm, vaina tiek novelta uz sirseni (irsi). Tā kā arī izbraukšanas brīdī pampums vēl visai nopietns, mani nedaudz uztrauc pēc divām dienām paredzētais kāpiens, bet to, kā zināms, atlikt nemaz negribas…

21. jūlijs, Zalcburga
Nežēlīgs mauciens gandrīz veselu diennakti. Apstājamies tikai, lai uzpildītu degvielu un… Auto navigatora vadīti, naktī izbraucam Poliju, bet pa dienu Čehiju. Te apstājamies tikai kādā čehu/austriešu pierobežas pilsētā, jo no tās silueta noprotu, ka esmu te bijis pirms gadiem četriem kopā ar kolēģu ekskursantu grupu. Pilsēta skaista, un arī pārējie tur labprāt "iemestu acis". Tā nevilšus kļūstu par gidu – īsi ielūkojamies brīvdabas botāniskajā dārzā, aplūkojam stalto pili kalna galā, "apčamdām" ļoti savdabīgo galveno laukumu, kurā vienlaicīgi izvietojušās strūklakas, viduslaiku augstdzimtību kapenes, ēkas ar interesantu, vizuāli maldinošu trīs dimensiju grafiti sienu gleznojumu, bodes, vīna pagrabi un gandrīz šeit "piederīgie" tūristi. Pāri kapeņu cokola izteiksmīgajiem eņģeļiem slejas pilsētiņas īpašais svētceļojumu kalns ar kapelu pašā augšā. Vēl izmetam nelielu apli pa veclaicīgajām ieliņām un atkal ceļā – līdz pat galamērķim.



Zalcburgā ik pa laikam mazliet smidzina un ir jau pievakare. Mums, protams, paredzēts kempings! Uzslejam telti un aizšaujam līdz pilsētas centram, jo mana sieva te nekad nav bijusi. Izstaigājam kādas ieliņas un laukums, apmeklējam vietējā bīskapa mīļotajai celtās pils krāšņos dārzus, bet mūsu "daiļais dzimums" ir tik noguris, ka jūsmošana vairāk plūst no vīriešu puses. Ņetjipična…

22. jūlijs, "saulainā" Kortīna
Šodienas plānos ir doties uz apmēram 200 km attālo Matreier Tauernhaus (1512 m), lai nākamo nakti jau pārlaistu Neue Prager Hutte 2796 m augstumā – tiešā noskatītā Grossvenedigera maršruta tuvumā. Tomēr debesis okupējušas zemu lietus mākoņu ordas un, jo tuvāk mūsu tauernhausam, jo biežāk vietā latviskais teiciens – "gāž kā pa Jāņiem". Sazvanot rezervēto naktsmītni, mums noziņo, ka tur, savukārt… kā Latvijā saka – "sniegt tā, kā pie mums sen nav snidzis". Bik’ labāku laiku solot tikai rīt, bet parīt būšot pavisam labs. OK, rezervējam gultasvietas uz parītu un nolemjam šaut uz "saulaino Kortīnu" Itālijas Dolomītos, kur noskatītas pāris ferratiņas

Ap pusdienas laiku esam Dolomītalpu pērlē – Kortīnā. Te patiešām nelīst! Atšķirībā no pagājušā gada, šoreiz apmetamies "Camping Olympia" noskatīto maršrutu tuvuma dēļ. Arī šis ir trīszvaigžņu kempings, tikai jūtami lielāks par "Rocchetta". Servisa līmenis gan abos apmēram līdzīgs.

Ātri vārāmās līdzpaņemtās zupas, telts sliešana, un vēlā pēcpusdienā izejam ferratu aklimatizācijas gājienā VF Giovanni Barbara - VF Lucio Dalaiti (1A). Jau pagājušogad te bijām, tikai šoreiz gribējās izbaudīt tās skaistos ūdenskritumus bez apnicīgā lietus. Arī mūsu līdzbraucējam tas varētu kalpot kā skaists, nenogurdinošs maršrutiņš, kas vienlaicīgi iepazīstina ar ferratu tehnikas pamatiem.



Lai būtu kāda atšķirība no jau piedzīvotā, nolēmām papētīt nezināmo takas turpinājumu no krustcelēm, kur Barbaras ferrata, šķērsojot Fanes upi pa dzelzs tiltiņu pārtop Dalaiti ferratā. Cik var izlobīt no itāļu valodas, tad turpinot Barbaras taku taisni, mums tiek solīti vēl kaut kādi ūdenskritumi. Nūuu… , rezumējot, jāsaka, ka vienīgais īstais ieguvējs bija tikai pētnieciskais azarts. Taka pa šauru zigzagu uzved pa labi esošajā klintsaugšā, kur iekārtots neliels skatu laukumiņš uz apakšējo ūdenskritumu, pie kura atrodas jau minētais Dalaiti ferratas sākums. Tiesa, bez īpašām norādēm taka pa noaugušo klintsaugšu aizved vēl tālāk, bet, no topogrāfijas principiem vadoties, tā visdrīzāk atgriežas kaut kur pie citiem meža līdzenajiem celiņiem. Neko darīt – kātojam atpakaļ uz Dalaiti ferratu. Papildus baudai abi ar sievu minētās ferratas ejam "pa tīro" – kāpjam pa klintiņām, lietojot dabiskās aizķeres. Troses tiek lietotas tikai kā drošināšanas iespēja. Jes, kas gan ir vēl foršāks, kā Latvijas kāpēja nelutinātajā plaukstā sajust dabīgu akmeni un, liekot lietā Kalnu Grupā gūtās kāpšanas iemaņas, iziet kādu bik’ neikdienišķāku traversiņu (klints šķērsošana, piemēram, pa horizontāli, nevis uzkāpšana virsotnē)?! Skaisti! Tomēr par to, ka aizmirsties nedrīkst arī šādā vieniniekā, atgādina milzīgs atšķēlies klintsbluķis, kas sev parāvis līdzi arī Barbaras maršruta stāvākā nokāpiena ferratas posma apakšgalu ar visiem kāpšļiem un trosēm. Protams, maršruts šeit jau paspēts pārbūvēt, bet bija mazliet dīvaini vērot bluķi, pa kuru pagājušajā gadā vēl tika kāpts…

Lai nu kā, jāsaka, ka maršruts izdevās un mūsu radinieks palika tīri apmierināts. Tas viesa zināmas cerības arī par rīt plānoto 3B…



23. jūlijs, trīs bēēē
Naktis gan "saulainajā Kortīnā" izrādās šausmīgas. Guļam nesliktos guļammaisos satinušies siltajās drēbēs ar ziemas cepurīti galvā. Gaisa temperatūra ap 10-11°C. Pat kempinga administratore no rīta sāji smaidīdama novelk, ka tas neesot īsti jūlijam raksturīgi. Lai nu kā, bet pa dienu spīd saule un tas ir galvenais!

Šodienas plānos ir VF Ettore Bovero – Col Rosa (3B). Kopumā maršruta ilgums ar visām pieejām un tml. tiek lēsts ap 6 stundām, pie tam takas sākums ir tieši pie mūsu kempinga parādes vārtiem. Kā vienmēr, mazliet aizgulējušies, enerģiski dodamies ceļā. Drīz lieliski iekārtotā taka kļūst stāvāka un pārvēršas kārtējā zigzagā, kas vienam otram enerģiju izsūc acīm redzami. Tā kā kāpjot atrodamies koku paēnā, tad vampīrismu jānoveļ uz akmeņaino meža augsni un nežēlīgo laika veci – kā nekā kopējā pieeja ir ap divām stundām. Tiesa, pēdējā pieejas pusstunda jau ir izteikti stāva taka, kas mijas ar atsevišķiem sīkiem ferratas posmiņiem un rāpšanos (scrambling) pa klintiņām bez drošināšanas. Ja nu arī tu, dārgo lasītāj, esi noskatījis šo maršrutiņu, tad piebildīšu, ka minētais posmiņš ir ar pietiekamu slīpumu un aizķeru arī pietiek, kā rezultātā bez virves šeit var arī mierīgi iztikt.



Nonākot pie pašas ferratas, atklājas, ka tā jau no paša sākuma ir diezgan pastāva un arī klintiņa tāda, ka ik pa laikam jāpadomā, kā labāk uzkāpt. Protams, liekot lietā kāpšanas iemaņas, nostiepto trosi un spēku, kāpt var pietiekoši raiti. Eju pirmais un klusībā salīdzinu pašreizējo maršrutu ar pagājušā gada trijnieciņu – te sākums šķietas tehniski grūtāks un diezgan drīz arī par atklātu vietu (t.i., kur "zem kājām dziļi nekā nav") trūkumu sūdzēties nevar. Tomēr iekšēji baudu šo ferratu, jo pats izmanu savu kāpšanas iemaņu izaugsmi šī gada laikā un arī vietu, kur jāpārkāpj pāri dziļai plaisai uz pašauru, blakus stāvošu atklātu klints radzi, uztveru krietni lietišķāk, baudot ainavas, kas paveras uz Kortīnu un apkārtējām virsotnēm. Tomēr šis arī ir mūsu kāpiena augstākais punkts. "Vājais posms" ir mūsu radagabals, kurš sirsnīgi cīnās kādu gabalu zem manis, bet uz augšu īsti netiek. Nelīdz ne mūsu padomi, ne piemēri. Uz atklātās radzes gaidu jau kādas desmit minūtes un kalnu vēji dara savu – paliek vēsi. Parādās arī citi kāpēji, kuri jālaiž garām. Tā kā arī pārredzamajā maršruta turpinājumā nešķiet, ka paliktu vieglāk, pieņemu lēmumu, ka jādodas atpakaļ, citādi līdz vakaram šādā tempā varam arī līdz galam netikt. Te nu mani kompanjoni sāk spuroties, ka lejā nokāpt vis nevarēšot, bet kā tai pasakā par zaķi un glābēju nūju, ar gudru ziņu esmu paņēmis līdzi padsmit metrus garu virves galu. Pabeigtais Kalnu Grupas kurss vieš zināmu uzticību un līdzkāpēji pa kārtai ar vienu "pārsēšanos" tiek veiksmīgi nolaisti no maršruta. Lai gan brālēns piedāvājas tālāk noiet pats, bet mēs lai turpinot kāpšanu, tomēr atsakos, ņemot vērā pastāvo pusstundīgo noejas gabalu, kas ietver sevī arī klinšu posmiņus – mums jābūt atbildīgiem par komandas vājākajiem locekļiem.

Vēl pēc kādas stundas esam kempingā, tad Kortīnas pārtikas bode un kārtējā aukstā nakts teltī. No rīta dosimies uz sniegiem!

24.-25. jūlijs: no lāstekām līdz tropiem
No rīta ap desmitiem izbraucam uz Austriju, lai beidzot okupētu pasūtīto numuriņu gandrīz 3000 metru augstumā. Tomēr ne jau viss iet tik raiti, cik gribētos. Vispirms tauta solīto 15 minūšu vietā uz stundu šņākdama iekrīt apģērbu izpārdošanā kādā ceļmalas bodē. Otrkārt, pati nokļūšana līdz takas sākumam, kas ved uz mūsu kalnu mītni, nav nemaz tik ātra. Apstājušies autoplacī pie Matreier Tauernhaus, secinām, ka zirgu pajūgs jau gatavs doties ceļā uz apmēram 45 minūšu brauciena attālo pēdējo miestu Innergschloess, no kura tad vajadzīgā taka uz mūsu būdu arī atiet. Principā nokļūšana no tauernhausa līdz ciematiņam var būt divējāda – vai nu kāto ar kājām kādus 6 kilometrus, vai izmanto vietējo transportu – zirgu pajūgus vai traktora vilktu vagoniņu. Sapakojot visu nepieciešamo inventāru, somas padevušās visai smagas, tamdēļ fiksi metamies uz pajūgu. Tikai ceļā attopamies, ka steigā aizmirsām samaksāt par autoplaci… Jācer, ka auto šeit neaizvelk vai nebloķē kāds attāls policijas iecirknis, kā arī, ka sods nebūs mūsu algām astronomisks.



Pēdējais ciems ielejā ir neliels, zemei pieplacis divstāvu guļbaļķu namu pudurītis ar maziem lodziņiem un nomelnējušiem sāniem. Skats kā no vesterna 19. gadsimtā, tikai sarkanīgo prēriju vietā te cilvēkus apjož kalnu sniegotās galotnes. Iztikšana tiek pelnīta vai nu uz tūristu rēķina vai ar lopkopību. Ielejas ganībās zāli plūc alpu govis, bet augstāk kalnos savā vaļā klaiņo aitu ganāmpulki – ledājiem pāri taču tās netiks! Aitas tiek izlaistas pavasarī, bet savāktas rudenī un tad par bargu naudu tirgotas kā ekoloģiskais produkts.

No vietējiem uzzinām, ka uz mūsu Neue Prager Hutte var nokļūt pa diviem maršrutiem jeb takām – viens, pēc viņu vārdiem un nicinošajiem roku vēzieniem, ir tups stampājiens tik uz augšu apmēram 4 stundu garumā, turpretim otrs, kaut pusstundu ilgāks, sola neaizmirstamus dabas skatus. Smagie "rukzaki" un priekšā stāvošais augstuma kilometrs pārliecinoši iegalvo, ka pusstunda šoreiz ir noteicošais apstāklis un mēs dodamies "stulbās takas" sākuma meklējumos. Diemžēl pašaujam garām un turpu – šurpu ceļš nolaupa tik dārgo pusstundu. Bažas uzdzen arī apstāklis, ka kalnu namā jāpiereģistrējas līdz pieciem, kas ar šādu nesamo pašreiz ir vienkārši nereāli, tamdēļ ar vieglu somu plecos izsūtam radagabalu, lai steidzas augšup. Taka ir skaidra un plata, kā arī uz tās ik palaikam sastopamas lejupnākošas trekingistu (~kalnu tūristi, kas parasti pārvietojas pa iepriekš sagatavotām takām) grupiņas, tamdēļ šoreiz brālēna drošība sevišķas pārdomas neraisa.

Pats stampājiens izvēršas nopietnā fizisko spēku pārbaudē, kam pamatā ir mūsu ļoti smagās somas. Sieva "pilnīgo vāku" sajūt jau itin drīz un viennozīmīgi būtu gājusi atpakaļ, ja vien mūsu auto īpašnieks nebūtu aizgājis ar visām atslēgām un vairs nebija sazvanāms. Tempu īpaši nomest nedrīkst un arī nav vēlēšanās. Lai arī man jāatzīst, ka ir smagi un dažkārt uzmācas domas, vai sirds to izturēs, tomēr spēku dod priekšā esošais mērķis. Arī mana dzeršanas sistēma nolēmusi cīnīties pret kāpēja pārkaršanu un, katru reizi pieliecoties, apslaka muguru ar veldzējošu ūdens malku, kas, galu galā, iztek pa jakas piedurknēm...

Pēc vairāku stundu kāpiena ar bažām vēroju sievu, kuru pirmo reizi redzu tik "izgrieztu". Ir sajūta, ka esam kāpuši mūžību un reljefam faktiski nemainoties, šķiet, ka tāda pat mūžība mums vēl priekšā - kalnu galotnes it kā ķircinot speciāli atkāpjas un rada neaizsniedzamības iespaidu. Atvieglinu sievas nesamo un klusībā nospraužu tuvāku mērķi – nedaudz zemāk esošo Alte Prager Hutte. Uz jautājumu, cik tālu vēl līdz minētajai "hūtei", sastaptie trekingisti atmet, ka būs kāda stunda un divdesmit minūtes. Vēl pēc "mūžības" ilga kāpiena citi laipni izrēķina, ka būšot ap stundu un piecpadsmit. Pēc kārtējās "mūžības" skan atbilde, ka "nu, kādu stundu vai mazliet vairāk... " Pierādās mana teorija, ka kalni te paklusām atkāpjas!

Pēc aptuveni piecu (!) stundu kāpiena stāvam pie 19. gadsimta beigās celtā namiņa sniega pleķu izraibinātā dubļainā pagalma 2489 m augstumā. Pa zemē ieraktajiem akmeņiem aizlaipoju, šķiet, līdz tik pat vecajām dēļu durvīm un iegājis tukšajā priekšnamā, pieklauvēju. Ir sajūta, ka atrodos kāda personiskajā teritorijā, it kā būtu iegājis kādā vecā lauku mājas istabā ūjinot pēc saimnieka. Te viss ir privāts un par ceļinieku gaidīšanu nekas neliecina. Atskan kaut kas vācu mēlē. Vēl pēc atkārtota klauvējiena un analoģiskas atbildes veru durvis un uz sliekšņa sastopu saimnieci – pakalsnu sievieti iesirmiem matiem, ar galošām kājās un priekšautu ap vidu – tik raksturīgu arī Latvijas lauku saimniecēm manās bērnības atmiņās. Dziļāk redzama pustumša virtuve ar pāris rupjiem koka galdiem un beņķiem. Galda galā pie iesāktas zupas bļodas manī veras tik pat vienkārši ģērbies saimnieks.

Uz jautājumu, vai te var palikt, vājā angļu valodā man paskaidro, ka nē – esot jākāpj līdz apmēram stundu piecpadsmit attālajai Neue Prager Hutte. Bet uz "vai te var paēst" atbilde ir apstiprinoša. Šajā mirklī pienāk mana sieva un rādot uz viņu, skaidroju, ka viņa tālāk vairs nevar paiet. Šķiet, sievas izskats ir tik daiļrunīgs, ka pietiek ar īsu saimnieces skatienu - "Nu labi!" No lauzītajiem angļu, vācu teikumiem saprotu, ka mums tiek piešķirta naktsmītne, kas paredzēta speciāliem jeb glābšanas gadījumiem. :)

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, tamdēļ bilstu, ka mūsu komandā ir vēl trešais, kas devies rezervēt vietas augstākajā "hūtē". Uz "vai viņš gadījumā nebija šortos? " atbildu apstiprinoši. Izrādās, ka radagabals te bijis vien pirms kādām desmit minūtēm. "Viņam būs auksti" - novelk saimniece, jo no šejienes taku augšup sedz iepriekšējās dienās sakritušais sniegs. Telefonsakaru te nav, tamdēļ ejam lūkot, vai neieraudzīsim viņu tāpat. Un patiešām, acīgā austriete mūsu kāpēju nofiksē nepilnā pusceļā sēžot uz akmens – "he looks wery tired" (viņš izskatās ļoti noguris – angļu val.). Lai gan talkā ierodas pat saimnieks ar binokli, tomēr es neko nesaskatu. Nelīdz nedz māšana, nedz tiroliešu ūjināšana saimnieces izpildījumā – mūsu draugs mūs neredz.

Nolieku somu un nolemju viņu noķert. Skrienu uzmanīgi, jo taka, kas nu jau ved pa akmeņu nobrukumiem, patiešām aizsnigusi un akmeņi ir slideni. Trekingisti te nenāk, tamdēļ par takas aptuveno vietu liecina vien retu alpīnistu atstātās pēdas. Skrienot, šad un tad kāja sniegā iestieg līdz pat celim – jā, šortiem te vajadzētu sniegt neaizmirstamus mirkļus… Saprotu arī, kamdēļ saimnieces klaigas te bijušas neauglīgas – vainīgi lielāki un mazāki strautiņi, kas ar skaļu šalkoņu ik pa laikam no virsotnēm steidzas uz ieleju. Klaigāju arī es, bet regulārie klinšu izvirzījumi "apņirdz" katru šādu mēģinājumu.

Beidzot, atrodoties apmēram takas pusē un apejot kārtējo izvirzījumu, pamanu viņu apmēram piecpadsmit minūšu attālumā no augšējās "hūtes". Ar grūtībām izdodas sabļaustīties, uz ko, apstājušies, uzmanību vērš vēl kādi trīs citi alpīnisti. Uz ziņu, ka jānāk lejā, radagabals, domādams, ka mums savajadzējies ko ēdamu (pie viņa atradās mūsu pārtikas krājumi), atkliedz, ka neesot vairs spēka un viņš neies. Tikai pēc ilgākas aurošanas saprotamies, ka nakšņošana būs vecajā "būdā" un uz jauno neviens vairs nekāps. Palūdzis, lai pagaidu, mūsu līdzbraucējs steidzas lejup un drīz aiz klintīm pazūd no skatiena.



Lēni rit laiks. Sēžot, gurdi veros pievakares pelēki biezajos mākoņos, kas jau pasen apņēmuši ielejas pretējās puses kalnu galotnes, kad pēkšņi milzu tempā no vecās "hūtes" klints malas ielejā veļas pelēks mākonis. Ir skaidrs, ka šis nav no "balto pūkainīšu" kastas, bet gan no tiem, no kuriem pagājušogad ferratās "atrāvāmies" sniegu. Ja mākonis nosegs taku, mēs varam zaudēt redzamību, bet sniega gadījumā arī pēdas. Jāpiebilst, ka kalnos kustība nav taisnvirziena un blakus atradās bīstamas nogāzes, kamdēļ virzīšanās "uz aklo" būtu ārkārtīgi riskanta un diez vai ar pozitīvu rezultātu. Ja es tagad skrietu lejup, tad izredzes sasniegt būdu būtu visai augstas, savukārt radiniekam tas nozīmētu "reālas ziepes", tamdēļ gaidu. Jāatzīstas, ka tas prasa zināmu gribasspēku…

Pēc garām desmit, piecpadsmit minūtēm ierodas Modris un, pēc situācijas apskaidrošanas, mēs diedzam lejup ko kājas nes... Pēc brīža jau sēžam kalnu būdas virtuvē un malkojam karstu tēju. Saimnieki savā neizmērojamā laipnībā radagabalu un manu sievu pat ietērpuši savos apavos. Mans izmērs neatrodas, taču zābaciņi ir turējušies godam un es nesūdzos.

Nemanot mākonis mainījis virzienu un atgriezies tur, no kurienes nācis. Pa nelielajiem lodziņiem iespīd vakara saules stari, kurās liela plīts. Ir tik silts un senatnīgi mājīgs, ka tā vien gribas atslābināties un ļauties šim rimtajam mieram izbaudot katru tā atomu. Nevilšus prātā nāk bērnības ainas laukos, kad virtuve bija mājas sirds, vieta, kur pulcējas saime un tiek lemti darāmie darbi, šūts un adīts, runāts un lasīts. Vieta, kur tiek pieņemti ciemiņi un nesteidzīgi baudīta lielās dabas elpas rosinātā dzīvība aiz loga. Dzeram tēju, kurai karsto ūdeni smeļam no milzīga katla uz plīts. Tas ir par velti – neliela samaksa attiecas tikai uz izlietoto tējas maisiņu. Uz jautājumu, vai ir arī kas ēdams, tiek pasniegtas ēdienkartes kur izvēlamies gulaša zupu. Mums par lielu brīnumu no ledusskapja netiek izvilktas gatavas saldētas sagataves, kā varētu gaidīt vietā, kur nepienāk nekāds transports, bet vienīgā piegāde ir vasaras sākumā ar helikopteri visai sezonai. Visupirms, "mikrenes" te nemaz nav. Tā vietā saimniece plītī piemet vēl malku un uz riņķiem ņemas vārīt pasūtīto pēc labāko restorānu tradīcijām – tiešā viesu degunu tuvumā. Paliek pat mazliet neērti, ka uz ko tādu esam viņu "piespieduši", pie tam ēdiena cena nebūt nav augsta. Galdā tiek celta arī maize. Izrādās, ka reizi nedēļā saimnieki paši kāpj lejā uz ciema bodi pēc nepieciešamā. Fantastika! Un te es domāju to atmosfēru un viesmīlību, ar kuru tikām uzņemti.



Lēni ritinām sarunas par mūsu atšķirīgajām kultūrām, sabiedrībām, ekonomiku un politiskajām situācijām, kad mūs no mājiņas izvilina, atvainojiet par vārda atkārtošanu, fantastiskākais saulriets, kādu jebkad esmu piedzīvojis – pār Grossvenedigeru riet saule, izgaismojot mākoņus, debesis un kalnu sniegotās nogāzes visdažādākajos toņos, kas maigi spēlējas ar virsotņu un klinšu sienu mestajām ēnām. Apkārt valda neaprakstāma harmonija un pirmatnīgums, kur cilvēks, labākajā gadījumā, var būt tikai priviliģēts vērotājs. Zem mums ēnās tinas ledājs ar milzīgajām plaisām. Skaistums ir neatkārtojams un vērotāju burtiski apbur, bet tai pašā laikā pašpietiekams. Kalniem ir pilnīgi vienalga, vai mēs te esam un tiem arīdzan būtu vienalga, ja mēs, tajos kāpjot, kādā plaisā ietu bojā. Lai cilvēka mērķi arī paliek pie cilvēka, kalni tajos nav ieinteresēti...

Ir vakars un tiek iedegta elektrība (tā tiek taupīta, jo vienīgais tās avots ir dīzeļģeneratora lādēts akulumators). Mums ierāda viesu istabu augšstāvā. Tur atrodama arī vannas istaba un tualete. Krāna ūdens ir stindzinoši auksts un saimniece piedāvā uz plīts uzkarsēt ūdeni, lai varam ieiet dušā (tālāk acīmredzot tas tiktu atjaukts spaiņos ar auksto kam sekotu pašapkalpošanās dušas telpā izmantojot pasmelšanas metodi). Patiesībā "splašnaja romaņķika", tomēr atsakāmies, jo nevēlamies saimniekus apgrūtināt. Tālāk nedaudz kāršu spēles, nedaudz sarunas un pie miera – beidzot guļam īstās gultās zem īstām segām!!

Rīts atnāk pilns saules un debesīs mana tikai retu spalvu mākonīti. Grossvenedigers skaidri iezīmējas uz zilo debesu fona un mēs esam tam tik tuvu... Sāp sirds... – mēs kāpjam lejā. Par naktsmītnēm prasītā summa ir tik simboliska, ka mēs, lai kaut kā izrādītu savu pateicību par izrādīto viesmīlību, samaksājam krietni vairāk. Abi saimnieki iznākuši ārā mūs pavadīt un dod norādījumus, kā nokļūt uz skaistās lejupejošās takas. Tā arī darām...



Skaistais maršruts ir patiešām fantastisks! Tas ved zem ledāja pāri klintīm, kuras gadu simteņiem rūpīgi slīpējis ledus, laikā, kad vēl nebija globālās sasilšanas. Tādas klinšu formas un krāsas nenākas bieži novērot. Ne par velti hūtes saimnieki mums rādīja bildes, kuras te speciāli divu dienu laikā atbraukusi iemūžināt profesionālu fotogrāfu grupa no Francijas. Tālāk taka, šķērsojusi no ledāja plūstošo kalnu upi, pa pretējās grēdas malu pamazām dodas lejup, priecējot acis ar ezeriņiem, ūdenskritumiem un kalnu skatiem. Te ik pa laikam sastopam trekingistus, kas dodas augšup. Sveicināšanās un padomu došana par maršrutu... Ir mazliet jautri vērot to nokusušās sejas – būtu mums viņu somas...

Nonākuši ciemā, kārtīgi paēdam un dodamies pēc auto. Uz tā vējstikla greznojas zīmīte, ka mūs gaida tuvējā Tauernhausā... Tomēr lietišķā darbiniece manu bažu kliedē, uzprasot vien, šķiet, regulāro maksu un izsvītro mūsu auto numura zīmi no lielas parādnieku grāmatas. Uh... Mēs dodamies uz Lago di Garda (Gardas ezeru Z-Itālijā).

Šī ir mūsu brauciena relaksējošā daļa, tamdēļ atslābināti vērojam, kā, dodoties uz Dienvidiem, pārliecinoši kāpj āra temperatūras stabiņš. +32°C. Apkārt vīģes un palmas. Mani līdzbraucēji ir sajūsmā!

Pats Gardas ezers ir gandrīz 60 km gara ūdens desa, iespiesta starp klintīm. Brīvos laukumiņus tā krastos aizņēmušas viesnīcas, kempingi un bagātnieku mājas. Ir piektdienas vakars un, kā izrādās, atrast brīvu vietu kādā kempingā ir visai problemātiski. Mēs labprāt te paliktu vismaz pāris dienas, taču par ko tādu var pat nesapņot. Galu galā kāda kempinga saimniece ir ar mieru mums izīrēt savu personīgo stacionāro kemperi uz vienu nakti, jo tālāk tas jau atkal ir norezervēts. Uzjautrināmies, ka visiem pieciem šeit esošajiem kemperiem piešķirti nosaukumi, kas ārkārtīgi asociējas ar itāļu mafijas darboņu vārdiem – mūsējam ir ticis Džonijs. Patiesībā sākumā bija pat doma, ka tie ir īpašnieku vārdi, uz kuriem ir rezervētas pat stāvvietas – ņemot vērā itāļu "plašās ģimenes" un "viss notiek" par ko tādu nebūtu arī izbrīnīts. Lai nu kā – guļam saldi pat par spīti tam, ka ap diviem naktī atgriežas šķiet nākamie (patstāvīgie) kempera nomnieki un mītnes priekšā noris ilgstoša satraukta staigāšana, izbrīnītas sarunas par Džonija tēmu un, galu galā, telts sliešana netālu no durvīm.



26. jūlijs, Verona
Rīta pelde Gardas akmeņainajā pludmales pleķītī un prom uz Veronu. Faktiski pus diena šeit tāda ieskriešana vien ir, tamdēļ atziņas arī "no tās pašas šnites":
arhitektūrā ļoti daudz līdzības ar Venēciju (kurā būts divreiz), bija pat mazliet garlaicīgi, tiesa ir arī vairāki izņēmumi – cietoksnis, tilts, kazarmas, tirgus un tml.;
pēc tūrisma informācijas centrā dabūtās kartes atrast Džuljetas balkoniņu nebija nemaz tik vienkārši; atrasts, tas pārsteidz ar savu komercializāciju, tūristu bariem, un samaksājušo neveiklajām kustībām tiem atvēlētajā minūtē uz slavenā balkoniņa (t.i., uz otrā stāva balkoniņa, kurā bez leģendas nekā cita vairāk nav, tiek izlaists viens samaksājušais, kurš tur "nosit" minūti, bet tieši zem viņa ir neliels, svešu tūristu pārblīvēts iekšpagalmiņš ar paceltiem fotoaparātu objektīviem, protams, tu neesi tas gaidītais fotografējamais objekts);
ielas picērijā valda steiga un pabarošanas princips, romantisku gaisotni, ja vēlies, pietēlo pats;
labprāt apmeklētu kādu operas izrādi pilsētas centrā esošajā senajā Kolizeja mazajā brālī;
… un… noteikti interesantāk būtu ar gidu…



Krūzīte ar Veronas bildi nopirkta un mēs vēlā pēcpusdienā atkal dodamies Ziemeļu virzienā – atpakaļ uz kalniem. Pēc uzstājīga lūguma ceļabiedriem ļaut piepildīt kaut vienu no maniem šī brauciena mērķiem – izkāpt Via Ferrata Canalone, mums jāatrod nakšņošanas iespēja kādā tai tuvākā kalnu miestā. Tiesa, problēma ir sekojoša – atkal līņā, esošā karte ir neprecīza un atrast lētākas viesnīcas vai kempingus ir stipri apgrūtinoši, sestdienas vakarā arī te lētākās viesnīceles ir pilnas un brīvās vietas padārgas, kempingā teltī lietū un aukstumā jau vairs negribas. Galu galā Modris, ar darījuma cilvēkam raksturīgu nekaunību trīszvaigžņu hotelī "izplēš" divvietīgu numuru ar nelielu uzrēķinu priekš mums visiem trim. Tā kā mēs esam laulāts pāris, tad attiecīgajā gultā guļam mēs, bet komersants bauda nakti siltumā uz piepūšamā matrača.

27. jūlijs, VF Canalone
Patiesībā manā rīcībā esošais apraksts un karte ir stipri neprecīza, kas noskatīto ferratu nokristījuši pilnīgi citā vārdā. Nav brīnums, ka vietējie par tādu dzird pirmo reizi. Tomēr pēc ilgākas maldīšanās un loģikas iesaistīšanas nonākam meklētā ceļa galā - autostāvvietā, no kurienes līdz kalnu būdai, pie kuras ferrata arī sākas, atvēlēta nedaudz vairāk par stundu kājāmgājēja prieka. Lieliskie ceļabiedri piesola mani te savākt pēc kādām 3.5 stundām, bet paši pa tam došoties uz pilsētu (lasi, vietējo miestu) izklaidēties. Lai arī laika apstākļi ir no sērijas "tā kā līs, tā kā nē", dodos ceļā. Garastāvoklis ir labs, jo beidzot kaut kas "kalnīgs" šajā pasākumā arī varētu izdoties – te viss atkarīgs tikai no manis un… laika veča. Ļoti kārojas arīdzan pārbaudīt savas spējas, jo plānotā ferrata ir 4. grūtību kategorijas un tāda vēl nav kāpta.

Vajadzīgo būdu sasniedzu mazāk kā stundas laikā. Kāda darbiniece skaidro, ka ir iespējami divi attīstības varianti – stundīgs un divstundīgs. Tiesa, pirmā, jeb grūtā daļa abiem ir kopīga. Tā kā viņas miglainās angļu valodas dēļ īsti gudrs netieku par divstundīgo "modeli", nolemju iet īso.



Maršruta sākums atrodams kādu desmit minūšu attālumā no būdas. Uz to ved arī visās valodās pietiekami saprotamā norāde "...Solo per alpinisti esperti". Jes, tas ir mans izaicinājums, un iekšā biki tā kā kaut kas iekņudās!

Jau no pirmā metra maršruts acīmredzami godam nopelna savu 4.a. Klints ir stipri stāva un ar pieklājīgām aizķerēm nelutina. Gandrīz katrs solis prasa apdomāšanu, jo lieki pārbaudīt "ūsas" (ferratu pašdrošināšanas sistēmu) nemaz negribas. Atelpa netiek dota un ir smagi. Uzmācās pat domas, ka diez vai šādu "sprintu" izturētu divu vai trīs stundu garumā, kā tas varētu būt garākās ferratās. Tomēr pēc kādas pusstundas grūtā daļa beidzas un seko lejupceļš, apmēram 2. grūtību kategorijas līmenī. Nu, tas jau ir "kūkas gabals" (piece of cake) un ir kā maigs saldais ēdiens pēc kārtīga emociju kāpostu viruma, ko uzservēja augšupceļš. Pakonsultēju kādus vācu kāpējus, kas augšup dodas pa manu noejas ceļu, jo īstais maršruts viņiem esot bijis par smagu, bet iekšā ir tāds grūti aprakstāms "Jes, es to paveicu un es to spēju!!!". Ir pat vēlme izkāpt maršrutu vēlreiz, zinot, ka tagad es to paveiktu savādāk un vieglāk… Tomēr lejā gaidīs līdzbraucēji un atliek tikai ar apmierinājumu griezties atpakaļ, pārliecinoši nosoļojot gar būdas priekšā dzērienus malkojošajiem citiem kāpējiem, kas vēro katru ferratā aizejošo un no tās pārnākošo.



Stāvvietā uz kompanjoniem vēl nākas pagaidīt. Ir pēcpusdiena un sāk gribēties ēst. Ieradušies, tie atved picas šķēli. Izrādās, ka no pilsētas baudīšanas nekas neesot sanācis, jo veikali tikuši slēgti pusdienas pārtraukuma dēļ, bet tad, kad atraduši picēriju, tur paziņots, ka paēst nevarēšot. Uz Modra mulso "Kāpēc?" itālis nosmējies un paskaidrojis, ka tagad, savukārt, viņiem sākoties pusdienas laiks. Labākajā gadījumā ātro picu varot dabūt līdzi. :) Itāļiem pusdienas laiks ir ilgs un tas, pats par sevi saprotams, ir svēts! Patiesībā to, ka klienta vērtība pusdienas laikam nesniedzas pat līdz vidum mēs ievērojām jau pagājušo gadu. Kas tad mums atliek? – DOTIES MĀJĀS!!!

Par mājupceļu sevišķi izplūst negribas. Tajā ietilpa viena nakšņošana uz Austrijas/Vācijas robežas, neiztrūkstoša divvietīga numuriņa mangošana trijiem, baiss nonstopa diennakts brauciens līdz mājām ar pateicības došanu poļu policistiem par vadošajiem norādījumiem ap četriem naktī, kad caur kādu no miljons Polijas sīkpilsētām tika braukts ar apmēram 90 km/h. Policists izrādījās tik laipns, ka zināja pārrēķināt draudošo 500 zlotu sodu latviešu naudiņās un, galu galā, bija ar mieru pat uz nopietnu atlaidīti. Protams, neaizmirstamas ir pēdējās 3-4 rīta stundas uz Lietuvas ceļiem, kad aizkrītot vienai acij kādu brīdi nākas braukt ar atlikušo otru, jo pirmo atdabūt vaļā nemaz tik ātri nevedas.

Lai nu kā, beidzot esam mājās ar jaunām emocijām un atziņām. Kā būtiskākā no mana apcirkņa:
"Konkrētiem pasākumiem ir vajadzīgi konkrēti ceļabiedri ar līdzīgām vēlmēm un spējām. Ne visiem, lai cik arī jauki cilvēki tie nebūtu, pietiek motivācijas un spēju doties turp, kur remdējuma alkst tava sirds."

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv