Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Meteora. Debesīs krītošie akmeņi

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Ilze Krišlauka, Edgars Deksnis, Kristaps Liepiņš
2008. gada novembris, Meteora, Grieķija

Nez, cik daudz ir to kāpēju no Latvijas, kas bijuši kāpt Grieķijā? :) Cik no tiem kāpuši Meteorā? Pirmajā dienā gūtie iespaidi par šo valsti, par šo antīkajām teiksmām apvīto zemi ir visai dīvaini. :) Izkārtnes, norādes un zīmes bieži vien nav izlasāmas - grieķu rakstība. Vietējie ne vienmēr zina kādu no mums zināmām valodām. Arhitektūra nelielajās pilsētelēs - kaut kas starp Indiju un Poliju. Iebraucot Meteorā, no mākoņu miglas ik uz brīdi iznirst milzu akmens torņi un atkal nozūd...

Līņā. Ne nepārtraukti, bet ik pa brīdim, sīkām smalkām lāsēm. Lai gan šī diena visai nomākusies, noskaņojums nav slikts. Redzēsim, kas tam visam sekos saulainā laikā. Katrā gadījumā, jau tagad jūtams, ka būs par ko pēcāk parunāt... :)



Lai lietus mākoņu miglas sijājuma dēļ nezaudētu dienu, dodamies no Kalampakas uz pārdesmit kilometrus attālo kāpšanas vietu pie Mouzaki (vēl lejpus Trikalas), jo tur esot sektors zem klints pārkares, kur var kāpt arī lietus laikā. Aizbraucam. Sameklējam. Ierasts reljefs - kaļķakmens klints. Sektors gan ir, bet... zem pārkares ir tikai vieni vienīgi "astotnieki", kuros droši karājas āķos sakārtas atsaites – tām neviens gribētājs klāt netiek, izņemot tos, kas spēj izkāpt tik sarežģītus maršrutus, un tie kas spēj, tie nekad svešas atsaites neņem. :) Vieglākie sektora maršruti ir sākot no tās klints vietas, kur tā kļūst aizvien vertikālāka, līdz kļūst "pozitīva". Bet tur jau pamatīgi līst. Puslīdz sausumā un pieņemamā kāpšanas grūtībā ir tikai divi kompromisa maršruti: Saltimbagos un Sindromo down (attiecīgi Fr. 6a+ un 6c). Pēc nelielām pārdomām, nolemjam tomēr kāpt. Lai arī nedaudz mitras klintis maršrutu pakājē, aizvien augstāk tās tuvojas pārkarēm un kļūst sausākas. Labs iesākums. Kalambakā atgriežamies tikai tumsā, lietus mitējies.



Kalimera!* :) Skaisti saulains rīts šorīt! Pavēss, kādi 13-14 grādi. Varbūt nedaudz rudenīga noskaņa, jo koku lapas dažviet iesākušas dzeltēt. Tiesa gan šur tur šo rudenīguma dzelteni oranžīgo toni kokiem piešķir pavisam kas cits - apelsīni un hurmas, kas nogatavinās koku zaros un rozes, kas zied lieliem skaistiem ziediem pie dakstiņu jumtiem segtajām mājiņām, kas piekļāvušās Meteoras klintīm... Dodamies kāpt.



Kalispera!* :) Vakars, esam atpakaļ. Diena bija jauka, lai gan tika solīts lietus. Izvēlējāmies kāpšanai vienu nelielu Meteoras tornīti (Batalogiannifels), iesākumā izgājām divus pēc skata vieglākus maršrutiņus (Pan un Pan Toffel, VI+ un VII- pēc UIAA, skat. grūtību kategoriju skaidrojumu un salīdzinājumu šeit), tad pagājāmies tālāk klinšu torņu labirintā pameklēt kaut ko šerpāku, kas arī tika atrasts - cita torņa (Echofels) Nordkante "direkt" versijā, kas arī bija VII, tikai šoreiz ar + (VII+ vai A2), bet nu krietni stāvāk un "jautrāk" līdz ar to. :) (Jāpiebilst, ka šeit un turpmāk minētajiem maršrutiem, ja to garums ir lielāks par vienu virvi, kāpām tikai apakšējo daļu, cik nu sniedzās mūsu virves, tāpēc arī aizvien izvēlējāmies tieši tos maršrutus, kuru interesantākās vietas ir jau netālu no zemes, savukārt minētās grūtību kategorijas attiecas tieši uz šo pirmo maršruta posmu, nevis uz visu maršrutu kopumā.)


Ilze kāpj pa Echofels Nordkanti (šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, liela!)

Maršrutu grāmatiņās (šim rajonam vietējā ir divos sējumos, abos krietns sajaukums no grieķu un vācu valodas, saputroties maršrutu izvēlē - vieglāk par vieglu. Zīmētajās shēmās reizēm krietni jāieskatās un jāpafantazē, lai saskatītu līdzību ar to, kas redzams dabā, šur tur ir jauni āķi, šur tur šā tā no zīmētā pietrūkst... Klints struktūra (konglomerāts) ir labs psiholoģisks pārbaudījums - jākāpj pa pārakmeņojušos granti ar iecementētiem oļiem. Vispār jau dikti grūti tam visam noticēt! Kā tas viss kopā turas nav īsti skaidrs... :) Skati visapkārt lieliski.



Arī pusdienas vietējā krodziņā pēc kāpšanas - grieķu klasika! Šis ceļojums noteikti jāizceļ ar to, ka visas "lielās" ēšanas notika vietējās ēstuvēs – garšīgi ēdieni, svaigi un dažādi produkti, lielas porcijas, lieliska apkalpošana. Par vislabāko ēšanas vietu šajā apkaimē tika atzīta neliela, pēc skata visai necila ēstuvīte Kastraki ciemā, kurā saimnieko kāds vīrs (tipisks grieķis!) ar ģimeni. Vēl tagad, atceroties baudītos ēdienus siekalas saskrien mutē... Ola kala!*



Tomēr atgriežamies pie kāpšanas. Par klints materiālu runājot, protams, rodas jautājums, kāda "@%&#" pēc tas neturas kopā? :) O, jā! Kāpjot šis tas ik pa laikam tiek izlauzts, nolauzts, bet nav jau arī brīnums - antīkie grieķu Meteoras "brigādes" celtnieki bijuši draugos ar biedru Dionīsu, nu un šad tad šur tur nav ievērojuši nepieciešamo tehnoloģiju, procedūru, šur tur nomanāmas atkāpes no antīkajā pasaulē vispārpieņemtajām normām un Orākula ieteikumiem...

Nākošais rīts atnāk ar lietus pakšķēšanu aiz loga. Šī diena absolūti lietaina. Megalo kako!* :( Viss pelēks un vēss, vējš iegriezies no Eiropas puses un nepārtraukti nes pāri Meteorai pelēku mākoņu vālus. Aizvizinājāmies līdz blakus pilsētiņai, jo tajā ir tuvākais kāpšanas ekipējuma veikals, un pēc tam dodamies apskatīt un papētīt Meteorai tuvākos kaļķakmens klinšu kāpšanas sektorus pie Theopetras. Nav ne tuvu tādi, kā redzēts Francijā, Itālijā, Spānijā. Secinājums - ja reiz esi Meteorā, jāizbauda konglomerāta klinšu kāpšanas burvība! :) Jo citur tādas klintis sastopamas reti kur. Jāgaida lietus mitēšanās. Izgāju loku līdz tuvākajam, Svētās Trīsvienības (Holy Trinity, Agia Triada) klosterim, kas uztupis grūti sasniedzamas klints virsotnē (ne velti šeit filmēta viena no aģenta 007 Džeimsa Bonda varoņfantastikas filmām, For Your Eyes Only). Vairāk gan ne ar interesi par klosteri, bet par to, kā gan turp varēja uzkāpt pirmie mūki, kas aizsāka šī klostera celtniecību. Ir versijas. Arī uz citiem klosteriem un to drupām klinšu torņu smailēs un augstu, grotās, nišās, skatoties ir ko padomāt...



* * *
Šodien, saules un klinšu apžūšanas gaidās (pa slapjām klintīm šeit kāpt ir ļoti sarežģīti, klintī "iecementētie" olīši, it sevišķi vietās, kur ir ūdens noteces vai nedaudz klints apaugusi ar mikroskopisku sūnu, ir tik slideni, ka nepakāpsi!) devāmies izbraucienā pa Meteoru. Nav jau tā liela kopumā - pusstundas laikā ar auto var apbraukt pa ceļiem apkārt visiem lielākajiem vienkopus esošajiem torņiem. No ceļa, kas izvijās tieši starp klintīm, kaut kur pa vidu starp visiem klosteriem (tagad to ir tikai seši, kaut gan senatnē esot bijuši vairāk kā divi desmiti, šur tur redzamas tikai drupas) pa taku dodamies klinšainajā mežā - esam nolūkojuši kādu dīvaina skata grotu. Taka mūs ieintriģē un sekojam tai līdz pat... pašai augšai, kur uzkāpjot nonākam pie Lielā Meteoronas (The Holy Monastery of Great Meteoron) un Varlama (The Holy Monastery of Varlaam) klosteriem. No šejienes paveras iespaidīgs skats uz Meteoru. Kāpjot lejā ielūkojamies zem Varlama klostera klints pamatnes - tur, pēc izspraukšanās caur koku zariem un ielīšanas šaurā plaisā paveras savdabīgas pazemes alu eju labirints. Lieliska vieta bolderingam draņķīgā laikā...


Ginta "Drakona alā" (šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, liela!)

Pusdienas laikā klāt saule - varam doties uz klintīm! Tā kā tās vēl nav īsti pažuvušas, nākas iztikt ar pāris ne pārāk sarežģītiem maršrutiem (Ambaria, Sudwestkante V un Tanz der Dunnen V+). Tomēr blakus tiem atklājas vēl viens maršruts - spraucoties pa šauru plaisu klints vidienē, kas šķērseniski sašķēlusi milzīgo klinti, var nonākt kādā nelielā klints nišā, metrus sešdesmit no klints pakājes, otrā pusē klintij. Pilnīgi sirreāls kāpšanas maršruts (Tunnelvariante zur Sudwestkante VI+). Kāpjam līdz pat krēslai. Vakara turpinājumā – lieliskas pusdienas/vakariņas, grieķu virtuve (vīnogu lapu tīteņi, dažādas mērces, olīvas, grieķu salāti, svaigi cepta gaļa, mājas vīns), kolorīts pavārs... Vārdu sakot, kārtējā diena aizvadīta interesanti. :)



* * *
Pilnīgi neticami - arī Grieķijā mēdz būt zilas, saules pielietas debesis bez neviena mākonīša! :) Šodien devāmies uz vienu no mūsu viesu mājai ("Alsos House") tuvākajām klintīm, tomēr ceļš izvērtās visgarākais, kāds līdz šim šeit piedzīvots - pa aizaugušu taku, kanjonveidīgu, klintsbluķiem piebirušu strauta gultni, augšup un lejup spraucieties starp klinti, koku zariem un dažnedažādiem ērkšķiem, starp kuriem rozes tika visniknāk lamātas... Pa vidu vēl bija burvīga "veco mūku taciņa" - knapi nomanāms traverss apkārt klints stūrim uz metriem piecdesmit zem milzīgām vertikālām klinšu torņu sienām, ar krišanas potenciālu atpakaļ strauta izgrauztajā kanjonā.



Gala beigās tomēr nokļuvām pie pāris maršrutiem, kas tika atzīti par kāpjamiem. Un te nu sekoja otrs dienas pārsteigums: vienam (Styx VII-) maršrutam uz 25 kāpšanas metriem bija 4 starpāķi, bet otram (Kontrastprogramm VI) - uz 35 kāpšanas metriem... tikai divi (šeit kāpt gribētājiem ieteicams ņemt talkā ieliktņus un frendus, protams, ja ir!)! Kāpt ar apakšējo drošināšanu - tīrā bauda! :) Ar adrenalīna piešprici. Bet skati visapkārt, un pati kāpšana jau tik savdabīga, interesanta, ka ir tā vērts.

Rajona specifika: āķi no maršruta pamatnes raibā grantsakmeņu konglomerāta klints fona dēļ praktiski bieži vien nav saskatāmi, labi ja izdodas saskatīt pirmo un otro āķi; daudzi ne sienas (plaisas) maršruti prasa papildus ekipējuma lietošanu, bet sienu maršrutos āķi iestrādāti klintī ar salīdzinoši lielu intervālu (daudzviet 5-7 metri); nedaudz novirzoties no citu kāpēju veiktā ceļa daudzi oļi un akmeņi zem roku un kāju svara izlūzt, līdz ar to jākāpj akurāti, pārnesot svaru plūstoši, vienlaicīgi mainot vienu atbalsta punktu; kāpšana ir visai tehniska, zināmā mērā it kā vietām vienveidīga, tajā pašā laikā prasa visai labas kāpšanas iemaņas - līdzsvara izgājienus, labu kāju tehniku, iemaņas ar pirkstiem satvert daudzveidīgas aizķeres, aizķeru slogošanas virziena transformāciju; magnēzija lietošana Meteorā nav noliegta, tomēr tā šeit tiek uzskatīta par nevēlamu; līdz ar to, ka kāpēji ik pa laikam izlauž vienu otru akmeni, drošinātājam jāieņem pozīcija, kas puslīdz pasargāta no krītošajiem akmeņiem, kā arī ļoti ieteicams drošināt ar Petzl Grigri vai citu pašbloķējošu drošināšanas ierīci; dīvaini, bet akmeņi var lūzt - ne tikai izlūzt no klints "cementējuma", bet pat pārlūzt nošķeļoties pa akmens struktūras "šķiedru" - ļoti nepatīkami palikt ar palielu, sākotnēji it kā droši slogojamu aizķeri rokā...


Ginta un Kontrastprogramm – viens no spilgtākajiem Meteorā kāptajiem maršrutiem

Viens no maršrutiem, kuru kāpām, sauc "Kontrastprogramma" – iekšējais stūris ar plaisu, kas sākas visai šaura (vietām var iebāzt pirkstu galus), tad pāris reizes maina savu platumu, kur kāpjot vietām jāizmanto gan atbalsts ar gurnu, gan plecu, un galu galā ieved padziļā kamīnā, kura augšējā galā ir izvēle, doties augšup pa tā dziļāko stūri (kur ir padaudz "dzīvu" akmeņu), vai kājām nepilnā špagatā kāpt uz augšu... Dienas citāts (jautājums/atbilde): "Vai kāpšanai var kaut kā lietderīgi izmantot arī dibenu? – Jā, pirms kāpšanas aiziet pakakāt..." :)

* * *
Sestā kāpšanas diena. Nē gariem piegājieniem! Meklējam ko tādu, kur var tuvu piebraukt un uzreiz sākt kāpt. Desmit metru no ceļa? OK! Lieliska izvēle. Saules pusē. Debesīs lēni slīd lieli dažādu nokrāsu mākoņi, kas ik pa laikam nedaudz piesedz sauli, bet neskatoties uz to ir vasarīgi silts. Dienas laikā trīs lietus piles... Sākam ar diviem pēc skata vienkāršiem maršrutiem (Doupianifels, Sudostwand VI un Duet VI+), kuros kāpjams Meteoras tradicionālajā stilā - pārakmeņojusies grants ar palielāku akmeņu piemaisījumu.



Pēc tiem meklējam nākošos maršrutus iesāņus no pirmajiem. Trešais (Hammer und Sichel VII/VI A1) ir lieliska ūdens noteces rene klintī, visu 35 m augstumā, kurā atslēgas vieta (VII) ir visai pastāva, pie tam šajā vietā rupjās grants joslu aizstāj smiltis, protams, arī pārakmeņojušās. Kādi daži metri kāpjami kājas un rokas liekot teju vai uz berzi abās noteces renes kanāla malās. Jautrs vingrojums!



Otrpus pirmajiem maršrutiem nākošais (Efialtis VII+) izskatās visai līdzīgs blakus esošajam, tomēr tam ir sava "niansīte" – kaut kur pa vidu ir veicams visai delikāts traverss, lai nokļūtu līdz no sienas izvirzītam palielam akmenim, tad jāpamanās uz tā nostāties un... tad sākas maršruta galvenā atrakcija – kādi divi metri pa ar aizķerēm ļoti nepiesātinātu virsmu, tā sakot askētiskā minimālisma garā. Šī pati gludā josla atkārtojas arī divos nākošajos maršrutos (Black Out VII+, En Psychro VIII-) un prasa plūstošu līdzsvara pārnešanu, kā arī precīzu kāju darbu. Pēdējo gan vairs izdodas iziet tikai ar pāris kritieniem, jo iepriekšējo kāpienu minimālisma spriedze ir ņēmusi savu...

Dienas secinājums – ja vēlies pamainīt savu līdzšinējo priekšstatu par klinšu kāpšanu, ir vērts atbraukt uz Meteoru! Pie tam, vēlams kāpt maršrutos "on sight" (http://en.wikipedia.org/wiki/On-sight_climbing), tas ir nesalīdzināmi lielāks piedzīvojums, nekā ar daudziem piegājieniem mēģināt "uzsūkt" un "atstrādāt". Tieši pirmā kāpiena reize ir tā, kas patiesi norāda uz kāpēja spējām un iemaņām, tāpēc tā ir visbūtiskākā. Ja vari UIAA VII/VII+ (Fr. 6b/6c) iet "on sight" ar apakšējo drošināšanu – gandarījums un līksme garantēti! :) Un arī sasodīts nogurums, atspiesti un apskrambāti pirksti, krampis kājā un iespēja savu reizi baudīt noraušanās lidojuma prieku... Piebilde: Meteorā daudziem maršrutiem pirmais āķis ir krietni augstu virs zemes – reizēm 5-6 metrus nākas kāpt lai iekabinātu pirmo atsaiti. Un neceriet, ka nākošie būs izcili tuvāk, jo kā jau rakstīju iepriekš, 4 līdz pat 7 metru attālums starp āķiem nav šeit nekas neparasts (izbrīna vērts gan!). Līdzi vēlams nēsāt mazās metāla karabīnītes – ja nu izvēlētais maršruts nav pa spēkam, uznāk "bailīte", vai iestājies dienas beigu pagurums, lai ir iespēja nolaisties atpakaļ uz zemes no kāda starpāķa (ne visi maršruti šeit apstrādāti ar apaļmetāla āķiem!).

Atgriežamies savās "mājās" pēc dienas kāpieniem, pēc nelielā Kastraki restorāniņa un nelielas pastaigas pa Kalampakas ielām – debesis pilnas ar rudenīgi spožām zvaigznēm, virs mūsu galvām slejas izgaismotā, pāris simtus metrus augstā, iespaidīgi vertikālā Alsos klints un taisni vai uzrunā: "Nāc, uzkāp!" Citu reizi! Noteikti.

Ā, starp citu, nākošā viesu māja aiz mūsējās, tāda nedaudz noplukušāka, bet ar nelielu taverniņu, saucas... "Koka Roka"! :) Grieķiski tas gan nozīmē pavisam ko citu, bet fakts kā tāds – varbūt šī vieta varētu kļūt par regulāru Latvijas kāpēju satikšanās vietu?! :) * * *
Meteoras klinšu kāpšanas vēsture ir visai savdabīga: to iesākuši jau vietējie iedzīvotāji daudzus gadu simtus atpakaļ, ierīkojot daudzu klinšu nišās sev mājvietas, kas nav pieejamas ne zvēriem, ne arī citiem cilvēkiem; turpinājums meklējams mūku vēlmē norobežoties no pasaules, un to bija iespējams izdarīt izbūvējot klosterus augstu, grūti sasniedzamu klinšu torņu virsotnēs - gan drošāk no laupītājiem, gan tuvāk Dievam; bet nepavisam ne tik senā vēsturē Meteoru bieži apmeklēja vācu un austriešu alpīnisti un klinšu kāpēji, kas pēc sava prāta tad arī aprīkojuši maršrutus, devuši tiem nosaukumus, novērtējuši to grūtību, un tā nu sanāca, ka viņiem UIAA gradācija šķitusi vispieņemamākā. Starp citu, arī Dolomītos lielākā daļa maršrutu novērtēta tieši pēc UIAA grūtību kategorijas. Nekā jau sarežģīta, tikai mazliet jāpiešaujas. Ja nepietiek ar aptuvenu nojausmu, iesākumā palīdz salīdzinošā tabula (viens no variantiem skatāms šeit). :)



Dienas atziņa: "Tev nav jābūt izcili gudram, ļoti bagātam vai neparasti spēcīgam un veiklam, ja vien spēj dzīvot ar prieku tāds, kāds esi." :) Lielu dienas daļu pavadījām "Drakona alā" – vietā, kuru labi raksturo tās nosaukums: milzīgām klints atlūzām pārpildīts ūdens straumju izpulēts vairāku līmeņu alu eju labirints zem klinšu torņa, kura virsotnē atrodas Svētā Varlama klosteris. Rīts skats pa logu bija tik cerīgs, bet... Jau brokastlaikā sāka līt lietus, mākoņiem nomainot zilās debesis, gaiss kļuva aizvien vēsāks, cēlās vējš. Nolēmām doties uz pirmajā dienā apmeklētajām klintīm tuvu citu klinšu sektoru, netālu no Pili pilsētiņas, kādus trīsdesmit kilometrus no Meteoras uz dienvidiem. Aiz mums Meteoras piekalnes kļuva aizvien tumšākas un tumšākas, līdz ietinās lielā pelēki draudošā mākonī, kurā uz brīdi vēl iemirdzējās pilns varavīksnes loks... Diemžēl daži desmiti kilometru nespēja mūs pasargāt no vētras, kas brāzās pāri Grieķijas vidienei! Aizbraucot līdz Pili, lietus lija tik spēcīgi, ka pat no mašīnas ārā negribējās kāpt. Griezāmies riņķī. Ceļa malās mētājas vēja lauzti koku zari, šur tur redzam vienu otru koku, kas izgāzts ar visām saknēm. Atkal dodamies "tūristot"...



Pēc nelielas kafijas pauzes Kalampakā un fotosesijas uz Meteoras klinšu torņu fona, atstājam mašīnu ceļmalā, un pa senu, akmeņiem izliktu stāvu taku mežā starp klints torņu sienām, kas ved uz Svētajiem Lielo Meteoronas un Varlama klosteriem, dodamies uz jau vienā no iepriekšējām dienām noskatīto vietu "īpaši lietainai dienai". Iespējas tajā? Izložņāt alas labirintus, bolderingot pa alā esošajiem klintsbluķiem, kāpt kādu no četriem aprīkotajiem maršrutiem. Tiesa gan, informācija par to sarežģītību nav, bet pēc skata neviens no tiem nav viegls (vismaz Fr. 7a un vairāk, pie tam divi no tiem – krietni vairāk!), jo trīs maršruti atrodas uz "negatīvā aizejošām" alas sienām, bet viens (tikai viens āķis augšējai drošināšanai) uz viena no lielākajiem klintsbluķiem pie alas lielākās ieejas, kas arī nebūt nav "pozitīvs".


Bolderings "Drakona alā" (šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, liela!)

Vienu maršrutu lietojam līdz tālākajam sasniegtajam āķim, savukārt otru, pēc skata visvieglāko, pēc pāris norāvieniem un pamatīgas cīņas izdodas izcīnīt līdz augšai... Izmantojam visas izdevības. :) Un ko gan vēl vairāk vajag, lai diena būtu izdevusies? Souvlaki, tzatziki, tīteņus vīnogu lapās, grieķu salātus, olīvas, vīnu, ūdeni un maizi... Efharisto!*



* * *
Dažām kāpjošām personām ir trīs dažādas pakāpes grūtībā kāpjot pa klintīm, par kurām liecina viņu verbālās izpausmes: pirmā: "Ak, Dievs!"; otrā: "Velns!"; trešā un noslēdzošā: "Bļ...!" (vai "Fu...!" – pēc izvēles, atkarībā no personības un temperamenta).

Esam atgriezušies pakāpt turpat, kur bijām jau otrajā kāpšanas dienā, jo tas bija jauka kāpšanas vieta ar vēl citu, nekāptu maršrutu iespējamību. Diemžēl pirmajam maršrutam pēc otrā āķa sasniegšanas turpinājums nav ieraugāms – varbūt āķis izrauts, varbūt vēl kas... Nākas laisties lejup. Ņemam nākošo maršrutu. Skaista padziļa ūdens noteces rene pāri vairāk kā 35 metrus augstai sienai, kura augšējā daļā sašķelta ar noteces izveidotu kamīnu. Pirmais āķis visai augstu, tam seko otrais, trešais, ceturtais... un vairs neviena! Atlikušie 15 metri līdz torņa virsotnei jākāpj pa kamīnu, bet virvi iekabināt nav kur. Nu labi, nav jau grūti. Bet krist no turienes gan ļoti negribētos...



Šodien pārliecinājāmies par trijām nozīmīgām lietām: pirmkārt, ja laiks ir vēss, tas vēl nenozīmē, ka jāpaliek mājās – gluži pretēji, ar vēl lielāku degsmi jādodas uz klintīm (paņemot līdz siltāku apģērbu), pamatīgi jāiesildās un jāsāk kāpt, un tad jau vēsums vairs neliksies traucēklis, gala beigās tam ir arī pozitīva iezīme – mazāk svīstam...; otrkārt, lai arī dodamies kāpt uz civilizācijai tuvu kāpšanas vietu, kur kāpšana notiks pa ne pārāk sarežģītiem maršrutiem, un klints reljefs ir visai draudzīgs (kā Meteorā, kur klintis teju par 90% sastāv no apaļiem oļiem un tos saturošās smilšakmens masas), pirmās palīdzības aptieciņu ar visu nepieciešamo aizvien jānēsā līdz, jo pat nelielas skrambas, nobrāzumi, pušumi, padziļi ādas uzplēsumi var sagādāt nepatīkamus mirkļus, kas var pat likt atteikties no turpmākās kāpšanas šajā un nākošajās dienās (bet par to var lasīt tepat līdzās publicētajā rakstā "Pirmā palīdzība: pirkstu traumas"); un treškārt, kāpēja psiholoģiskai sagatavotībai ir ārkārtīgi liela nozīme, jo ir nesalīdzināmi grūtāk kāpt pa nepazīstamiem maršrutiem ar apakšējo drošināšanu, nekā ar augšējo drošināšanu pa jau pazīstamu maršrutu, un uz Meteoru tas attiecas jo īpaši – ja kaļķakmens vai granīta klintīs kāpēji lielākoties spēj vizuāli novērtēt klints monolītumu, tad šeit, uz smilšakmens konglomerāta katrs solis jāsper īpaši uzmanīgi, jo gandrīz neviena aizķere šeit nav tāda, par kuru būtu 100% pārliecība, ka tā turēs, un šī iemesla dēļ nākas atcerēties veco labo mācību par triju atbalsta punktu vienlaicīgu slogošanu laikā, kad esi ceturtā, nākošā atbalsta punkta (aizķeres) meklējumos. Trīsstūris – stabilākā ģeometriskā figūra. Trīs lietas – labas lietas! Trīsvienība... :)


Vēl viena trīsvienība – Petzl, BlackDiamond un La Sportiva... :)

Dienu nobeidzam ar trijiem maršrutiem uz diviem vēl līdz šim nekāptiem, nedaudz tālāk esošiem klinšu torņiem (Bischofsmutze un Glocke). Viens no pirmā torņa maršrutiem nav iezīmēts nevienā no grāmatiņām, bet varētu būt VI+ (Nordwand variants?), savukārt otrs (Die Tyrannis des Theagenes) – skaists, augsts (34 m) un lieliski (VI), viegli kāpjams. Bauda. Tomēr vislielāko pārsteigumu "Meteoras stilā" sagādā Glockenspiel - uz maršruta pirmās virves 26 metriem ir tikai trīs starpāķi, pie tam no otrā līdz trešajam ir kādi 4 m, kas ir tikpat, cik no trešā līdz stacijai (āķis ar metāla gredzenu), līdz ar to, ar vienkāršām matemātiskām darbībām var aprēķināt, kāds ir iespējamais attālums starp pirmajiem diviem... :)



Paldies šī ceļojuma ceļabiedriem: Ilzei, Gintai un Edgaram! Kad esi jau ceļā uz mājām, bet savās domās aizvien tur, kur nupat esi bijis, tā varētu būt pazīme tam, ka gan jau kādu reizi vēl atgriezīsies. Un Meteora noteikti ir tā vieta, kurā ir vēlme atgriezties. Katrā gadījumā tā ir jauna, atšķirīga pieredze! Viennozīmīgi – Meteora ir kas īpašs: kā mūzika, dziesma un dejas uz debesīs krītošiem akmeņiem... Kali tihi! Herete!*



* Daži noderīgi vārdi grieķu valodā:
Kalimera – labrīt, labdien
Kalispera - labvakar
Kalinihta – ar labu nakti
Megalo kako – ļoti slikti
Ola kala – viss labi
Parakalo – lūdzu
Souvlaki – virs oglēm uz iesma cepta svaiga gaļa (visbiežāk cūkgaļa vai jēra gaļa) ar garšvielām
Tzatziki – mērce (salāti), kas garšo pēc svaiga biezpiena, krējuma, kas sajaukts ar svaigi sālītu gurķi
Mousaka – kartupeļu, baklažānu un jēra gaļas sacepums
Efharisto - paldies
Kali tihi – vēlu veiksmi
Herete - sveiki, uzredzēšanos


Vairāk par Meteoru un Kalampaku var uzzināt www.meteora-greece.com lapā un Meteorai veltītajā enciklopēdijas wikipedia.org lapā. Savukārt informāciju par kāpšanu Meteorā var skatīties www.planetmountain.com un www.climb-europe.com lapās.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv