Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Kāpšana Baltā krasta klintīs

Autore: Dace Blese [ AUTORE?]
Foto: Dace Blese, Jānis Brūveris
2008. gada novembris, Rīga

Otrās novembra dienas rītā skatoties caur lidmašīnas logu mēģinām sazīmēt klintis, kurās kāpsim turpmākās dienas. Spānijas klinšainie pakalni ir redzami jau no liela augstuma – laiks ir skaidrs un tas, protams, iepriecina.

Pēc neilga laika jau esam Alikantes lidostā un dodamies noīrēt auto. Jau Latvijā bijām noskaidrojuši, ka mums vispiemērotākais ir Centauro piedāvājums. Auto īre šeit ir par ļoti draudzīgām cenām, turklāt auto ir ļoti nepieciešams, ja ir vēlēšanās kāpt dažādās kāpšanas vietās – Baltajā krastā tās atrodas aptuveni 15 – 30 km viena no otras. Esam ieplānojuši nakšņot teltī pie klintīm, tādēļ par apkārtnes kempingiem neinteresējāmies.

Costa Blanca jeb, latviski, Baltais krasts ir viens no populārākajiem kāpšanas rajoniem Spānijā. Šajā reģionā atrodas ļoti daudz dažādu kāpšanas vietu, kur ir iespēja izmēģināt savas prasmes gan klasiskajos, gan sporta maršrutos, izkāpt vienu virvi, vai pavadīt uz klints sienām visu dienu kāpjot 12 virvju (maršrutu garumus bieži pieņemts skaitīt "virvēs", kur viena virve var būt salīdzināma ar 30-50 m, red.) garus maršrutus. Tāpat šeit gandrīz blakus var kāpt gan pilnīgs iesācējs, kurš 3nieka maršrutā sper pirmos kāpšanas soļus uz klintīm, gan elites līmeņa kāpējs uz 8c+... Šķiet, ka maršruti, kuru grūtības kategorija ir Fr.6a-6c šeit ir visvairāk. Netrūkst arī 5nieku.



Šajā kalnu braucienā mans sasaites biedrs ir Jānis Brūveris, arī no Kalnu Grupas. Pirmās trīs dienas kāpjam Echo valey jeb atbalss ielejā, kurā tik tiešām ir fantastiska akustika. Šeit ir iespējas kāpt gan sporta, gan klasiskos maršrutus. Pirmās dienās iesildāmies uz sporta maršrutiem (sektorā The Castillo un Echo One), kuri šeit ir no 1-3 virvēm gari. Āķi labi, jauni, kā arī atstarpes starp āķiem nav lielas, kas, protams, priecē reizēs, kad izvēlētais maršruts ir tāds, uz kura nākas pacīnīties. Tomēr šeit nav apaļo āķu, tādēļ, ja ir vēlēšanās mēģināt maršrutu, kura grūtības kategorija ir lielāka nekā tā, kuru kāpējs kāpj parasti, ir ieteicams paņemt līdzi metāla karabīnīti. Stacijas parasti ir labas, tomēr vairāku virvju sporta maršrutos līdzi paņemta cilpa neskādēs (gadījumiem, ja stacijas āķi tomēr nav savienoti). Šīs dienas pēcpusdienā mūs pārsteidz stiprs lietus, tādēļ šo vakaru izmantojām lai apciemotu manu senu draugu no Latvijas, kurš ar savu ģimeni šobrīd dzīvo Valensijā.

Nākamajā rītā jau esam atpakaļ Echo valey un dodamies kāpt Via de Polop, klasisko četru virvju maršrutu (5+) sektorā Echo Two. Maršrutā ir nedaudz kustīgo akmeņu, taču par to jau tika brīdināts maršrutu grāmatā. Maršrutā nav āķu vispār, arī stacijas ir jātaisa pašiem.


Echo valey klintis saulrietā

Nākamajā dienā esam iecerējuši kāpt klasisko maršrutu uz Penon d’Ifach – majestātiska klints raga Vidusjūras krastā, kas ļoti bieži tiek minēts kā Costa Blanca simbols, uz kura virsotni ved vairāki dažādu grūtības kategoriju maršruti. Izvēlējāmies 8 virvju garo Valencianos (5+), kurā tomēr daži "centīgi" kāpēji pacentušies iedauzīt pa kādam āķim. Stacijas ir jau gatavas, tā kā, ja tās izmanto, ir iespēja maršrutu iziet diezgan ātri.



Tālāk mūsu ceļš ved uz Puig Campana, uz kura virsotni ved garākais mūsu maršrutu grāmatā aprakstītais maršruts Espolon Central (klasiskais, 11-12 virves, 4+). Līdz maršruta sākumam no vietas, kur atstājām savu auto ir apmēram 30 minūšu garš piegājiens. Vakarā apmetamies netālu no šī kalna, lai no rīta jau pavisam agri varētu doties maršrutā. Vārot vakariņas redzam, ka kaut kur netālu no kalna pakājes tumsā vīd pieres lukturīšu gaismiņas: kāpēji, kas atgriežas no maršruta... Taču tumšs jau ir labu laiku, tādēļ, tā kā rīt plānojam doties uz to pašu kalnu, mūs interesē, kādēļ šie kāpēji atgriezušies tik vēlu. Cikos viņi sāka? Kādas problēmas radās maršrutā? Kāds ir atpakaļceļš? Nolemjam šos jautājumus viņiem pajautāt pie tējas krūzes, ja viņi nāks mums garām. Tomēr pēc neilga brīža nakts klusumu pāršķeļ sauciens, kurā jaušamas raizes un uztraukums. Saku Jānim, ka šis sauciens man šķita kā sauciens pēc palīdzības. Arī Jānis ir līdzīgās domās, tādēļ ielecam mašīnā un braucam uz vietu, kur tumsā spīdēja lukturīšu gaismas. Aizbraucot līdz šai vietai redzam divus noraizējušos kāpējus stāvot pie savas mašīnas un mēģinot kādu sazvanīt. Uz jautājumu kas noticis, viņi atbild, ka jau kādu laiku nesekmīgi cenšas sazināties ar saviem draugiem, diviem citiem kāpējiem, kuri joprojām nav atgriezušies no maršruta, kuru viņi sākuši reizē. Viņi saka, ka tā kā šajā reģionā nav profesionālas glābēju vienības un viņi ir tikai divi bez vajadzīgā ekipējuma, viņi nezin ko darīt. Sakām, ka nepieciešamības gadījumā, esam ar mieru palīdzēt, cik nu mācēsim. Par laimi drīz vien "pazudušie" kāpēji paši atgriezās pie saviem biedriem un mēs atviegloti devāmies atpakaļ pie savām vakariņām un telts. Bijām arī noskaidrojuši, ka viņi sāka kāpt deviņos no rīta, tieši to pašu maršrutu, kuru plānojām iet mēs. "Maršruts nav sarežģīts, bet garš", viņi teica. Viņi sāka kāpt deviņos. Un atgriezās jau tumsā. Tātad mums jāsāk ātrāk.



Dodamies uz klinti līdz ar pirmajiem saules stariem, jo nezinām cik daudz laika nāksies pavadīt maršrutā, turklāt maršrutu grāmatā tiek brīdināts, ka atpakaļceļš tumsā ir sarežģīts un bīstams. Maršruta pirmajā pusē stacijas ir jātaisa pašiem, taču tālākajās virvēs ir jau gatavas labas stacijas. Mūsu izvēlētajā ceļā pa Puig Campana sienām labu āķu faktiski nav, ir daži veci sarūsējuši un redzējām arī vienu pavisam vecu koka (!) āķi (šādus koka ķīļus metāla klinšu āķu vietā lietoja vēl pagājušā gadsimta 40-60 gados, jo tie derēja platām plaisām un nebija smagi līdznešanai kāpējiem, red.). Dažās virvēs ir kustīgi akmeņi, tomēr to nav pārāk daudz.



Maršrutu grāmatā bija rakstīts kā ātra uzkāpšana paņem sešas stundas. Mēs uzkāpām sešās stundās un trīsdesmit minūtēs, un pamazām sākām meklēt atpakaļceļu, kuru, kā izrādījās, atrast nemaz nav tik viegli. Domāju, precīzi nezinot, pa kurieni ved atpakaļceļš, tumsā to atrast ir ļoti grūti vai pat neiespējami un bīstami. Pēc aptuveni divām stundām bijām atpakaļ pie mašīnas un devāmies ceļā uz vietu, kur bijām ieplānojuši kāpt nākamās divas dienas.



Sella tiek uzskatīts par ievērojamāko kāpšanas rajonu visā Costa Blanca. Šis ir vienīgais kāpšanas rajons Baltajā krastā, kur iespējams pavadīt visu nedēļu, nemaz neizbraucot ārpus tā. Sellā ir milzīgs daudzums sporta maršrutu, kuri atšķiras gan pēc grūtības kategorijām, gan garuma, gan izskata. Te ir gan karnīzes, gan plaisas, gan gludas sienas ar mazām aizķerītēm, gan stūri utt. Āķi ir labi, jauni, taču arī šeit, līdzīgi kā Echo valey, nav apaļo (apaļmetāla) āķu. Piegājieni no autostāvvietas līdz klintīm ir 2-40 minūtes gari, šajā sektorā ir arī iespēja palikt kāpējiem domātā namiņā, vai arī celt telti šī "kempinga" teritorijā, tomēr kāpējiem, kuri nevēlās nakšņot teltī kaut kur pie klintīm, labāk būtu pameklēt, vai tuvumā nav kāds kempings. Šis "kempings" man vismaz neradīja vēlēšanos to nomainīt pret nakšņošanu teltī pie klints. :) Taču labā ziņa ir tā, ka tur šobrīd notiek nelieli remontdarbi. :)

Pēc divu dienu kāpšanas Sellā dodamies atpakaļ uz Alikantes lidostu un nākamajā dienā jau esam Latvijā. Iegūta jauna pieredze un, kā parasti, atpakaļceļā tiek kalti plāni par to, kur kāpt nākamreiz. :)



Ieteikumi un dažas, iespējams, noderīgas lietas kāpējiem, kuri plāno doties uz Costa Blanca:

1. Visizdevīgāk ir lidot uz Alikanti;
2. Ļoti ieteicams īrēt auto, ja netiek plānota kāpšana tikai vienā kāpšanas sektorā;
3. Noteikti nepieciešama maršrutu grāmatiņa. Šķiet visaptverošākā ir, Costa Blanca by Chris Craggs and Alan James (2005). Vecās versijas Costa Blanca, Mallorca and El Chorro, by Alan James and Mark Glaister (2001) sadaļai par Costa Blanca nav ne vainas, tomēr kopš šīs grāmatas izdošanas laika ir "uzsisti" vairāki jauni sporta maršruti, kuri tur nav aprakstīti, turklāt dažiem maršrutiem ir mainījušās grūtības kategorijas (uz grūtāku, protams); :)
4. Dažās kāpšanas vietās Costa Blanca tiek izmantota savdabīga drošināšanas organizēšanas sistēma – ENP (Environmental Nut System): klasiskajos maršrutos, kur sarežģītās vietās drošināšanai nav iespējams ievietot frendus vai ieliktņus (piemēram, siena ir bez plaisām), āķa vietā klintī ir izveidots īpašs caurums, kurā iespējams ievietot tikai noteikta veida ieliktņus. Par šo sistēmu detalizētāki aprakstīts maršrutu grāmatā;
5. Kalpē (Calpe) ir labs kāpšanas un tūrisma ekipējuma veikals Sport Zero 95. Mums pašiem radās vajadzība tur iepirkties; :)
6. Izvēloties auto, ieteicams ņemt vērā, ka dažviet uz kāpšanas vietām nāksies braukt pa diezgan stāviem kalnu ceļiem, kuros mazāk jaudīgai mašīnītei uzbraukt varētu būt problēmas. Mūsu Ford Fiesta dažviet pamatīgi nomocījās; :)
7. Šajā reģionā nav profesionālas glābēju vienības, par to tiek brīdināts arī maršrutu grāmatā;
8. "Little" ir ļoti lēts pārtikas veikals (salīdzinot ar Latvijas lielveikalu cenām), tas atrodas gan Kalpē, gan vairākos citos ciematos un par tā atrašanās vietu ļoti laicīgi informē ceļmalās saliktas zīmes.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv