Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Eži uz Polārzvaigznes

Autors: Mārtiņš Vabulis, "Eži"
Foto: Kristaps Liepiņš, Māris Grundšteins

Kāds, kaut kad teica: "Eži piedalīsies VX Polārzvaigznē"! Teicējs nebija melojis, VX tuvošanās ažiotāža Ežu komandā bija jūtama jau pirms gadu mijas.

Lielākās runas un plānošana bija saistīta ar ziemas maču sastāva izveidošanu, jo līdzšinējais Ežu pirmās komandas kodols vairāku nozīmīgu iemeslu dēļ nespēja nokomplektēties!

Tomēr, tomēr Ežu kapteinis Jānis sapulcēja jaunu, varošu un gribošu komandu, kas bija gatavi ja ne uzvarēt, tad noteikti pacīnīties par vietu pirmajā trijniekā. Janvārī organizējām pirmo mūsu komandas kopīgo treniņu, kad apmēram 4 stundu laikā, nogājām, noskrējām aptuveni 35 km, tā teikt, lai iepazītos viens ar otru, sajustu kopīgo tempu un vienkārši atpūstos mūsu stilā.

Pēc pāris nedēļām aizvadījām slēpošanas treniņu, nedaudz paslēpojot, izmēģinot slēpes – bija variants – vai nu klasikas tipa, vai slidsoļa. Nolēmām, ka sacensībās būs daudz jādzen špūre, tāpēc gala variantā palika klasikas slēpes, ar atskabargu, lai nesit atpakaļ. Diemžēl sacensībās sapratām, ka būtu ietaupījuši daudz spēka, ja laistu ar slidsoļa – gludajām slēpēm, jo pa ceļu slēpojot, atskabarga konkrēti bremzēja! Bija brīži, kad Via Baltica komanda aizgāja garām kā stāvošiem, bet…

Atgriežoties pie tēmas, pirms sacensībām, protams, taisījām kopīgo sanākšanu, lai sadalītu inventāru, konsultētu mazāk pieredzējušos kolēģus par līdzņemto inventāru. Norunas veidā vienojāmies, ka mēģināsim obligāti tikt līdz finišam! Tobrīd tapa arī slavenās kamaniņas, kas sacensībās lieti noderēja!

Protams, ka pa vidu bija arī slavenā nekā nedarīšanas & rīšanas nedēļa, kad spēka uzkrāšanai netiek taupīts nekas! Tuvojoties pasākuma dienai, proporcionāli palielinās esošā inventāra daudzums istabā [vismaz man], kā arī naktīs jau sākas VX rakstura sapņi, kas parasti ir diezgan nereāla rakstura un dažreiz mēdz beigties slikti! :)

Sestdien no rīta, pēc daļēji gulētas nakts, esam beidzot savākušies, arī inventārs it kā ir, vienīgais tas, ka Jankam kakls biki sāp. Āāā, pa ceļam es vēl pamanījos Ezim busa durvīs rokas pirkstu iesist – nu sākums tādos mellos toņos!

Tomēr, tomēr, pirmā gaišā nots bija Ingūnas mamma un viņas gatavotie makaroni ar malto gaļu, kas tad arī bija mūsu bāzīte – to ielikām pamatīgu! Pašsajūta nu ir laba, varēja vēl nosnausties, bet… manāms jau šaubīgā rakstura tiltiņš, kas tomēr izturēja mūsu busa svaru!



Ūūuu, izskatās, ka neesam pirmie, apkārt jau staigā pilnīgi pārņemtie cilvēki. Ātri saģērbjamies, sakārtojam mantas, aplūkojam pārējos, biki ierēcam par old school slēpēm, kas šur tur manāmas. Pirmsstarta burziņš, smaidīgs Raimonds, nervozs Kristaps, sarkani dalībnieki un troksnis, ko caurkliegt mēģina organizators! Pēc tam, kad esam saņēmuši sacensību aprakstu, ko privatizē Ingūna, sagaidām arī maģisko starta signālu, kas šoreiz jau ir nedaudz "apgreidotāks" – aukliņā iekārts zvans!



Dzin, dzin, skrienam, skrienam, jāceļ telts – to ātri izdarām un tālāk ar slēpēm pa taisno uz lielo ceļu! Protams, ka dzenam špūri, tikmēr citi jau apkārt aizbliež pa priekšu, bet tas ātri tiek labots – pēc brīža panākam priekšā esošo Concorde komandu un vēl pēc brīža jau redzam, kā Via Baltica jau nāk atpakaļ no Upuralas. Kontrolkarti paņēmuši, kalnā uzskrējuši tešam tālāk līdz Kraukļiem.

Esam otrie, ātri nojaucam telti, saņemam brīnišķīgo karti un it kā nesteidzoties sākam skriet pa ceļu uz, mūsuprāt, labāko rogaininga distances sākumpunktu. Kā vēlāk izrādījās, par maz bijām plānojuši, jo, nonākot pie 1 punkta sapratām, ka mežs ir reāli piesnidzis un mūsu ātrums ir par mazu, lai veiktu mūsu plānoto distanci. Ejot tiek mainīta mūsu distance, pa ceļam sastopam visādas mistiskas komandas, kas katra nodurtu galvu iet savu ceļu. Punktus apmeklējam precīzi, izņemot vienu, kas bija jaunaudzes malā, tur nedaudz pameklējām. Tālākā distance jau bija diezgan vientuļa, brīžiem sastapām Via Baltica, bet principā gājām savu ceļu – brīdī, kad iemaucāmies kārtīgi aizsnigušā stigā, sapratām, ka jāņem pats tālākais, 7 punktīgais, lai palielinātu savu, ja godīgi, diezgan niecīgo punktu bagāžu. Diemžēl, arī laikrādis bija sācis skriet – tas nozīmē, ka mums jāsteidzas! Paņēmām 7 punktīgo, kur klāt bija arī tiesnesītis Raimis un bliezām uz purvu gulēt! Atklāšu, ka šis nelielais pārskrējiens bija gana smags un prasīja zināmu saņemšanos un spēku. Zaudējām 2,5 punktus un sākām rosīties nometnē. Ezis aizgāja gulēt, Ingūna kaut ko ēda, Janka un Mārtiņš [es] vārījām ūdeni tējai, ķīlējām paiku un centāmies saprast, kāpēc 2. deglis tikai knapi deg???



Riktīgs prikols bija astronomijas 5 jautājumi, kas tika minēti, loģikai jaucoties ar "bobi", reālu zināšanu tur bija maz! Ezim un man bija nelielas problēmas ar krampjiem, bet tas tāpēc, ka nosalām no nelielās pasēdēšanas! Beidzot bija jāiet, veikli novācām telti, mantas somās un aidā, pēc 3 stundu burziņa, kā vieni no pirmajiem aizejam prom! Izlemjam iet pa purva malu, pa stigu, izskatās, ka šo ceļu ejam pirmie! Kad nonākam līdz purvam, nedaudz nosakot virzienus, atrodam arī punktu, kas ir kokā! Tur sastopam vairākas komandas, arī tādas, kas izgājušas pēc 2 stundām! Tālāk jau ir tīri "rūpniecisks" gājiens līdz t.s., azimuta sākumpunktam. Šajā gājienā man savu Es parādīja sāpošais celis, bet komandas kopīgo mērķu vadīts cenšos vilkt līdzi, jo jūtu, ka diezgan labi ejam!

Azimutu, mūsuprāt, noejam labi, iznākam gandrīz pie punkta – esam priecīgi par to! Es tikai vēlāk uzzināju, ka uz tā ceļa bija daudz punktu un kā izrādās arī mēs esam paņēmuši nepareizo – mīnus 6 punkti. :(

Mēs ejam, mēs ejam pa ceļu līdz jūrai…. La, la, la – pie jūras esam otrie, uzzinām, ka mums priekšā esošā komanda no purva izgāja 1h ātrāk! Janka, uzzinājis SU noteikumus momentā ir gatavs to izpildīt – dziļš respekts viņam par to! Nedaudz škrobi parauj tas, ka Janka dabon nosēdēt apmēram 5-6 sekundes jūrā, jo tiesnesis saka, ka neesot bijis līdz kaklam. 1,9 m garam džekam ir jāpapūlas, lai 50 cm dziļā jūrā ielīstu līdz kaklam! Janka žigli saģērbjas un ir bezgala motivēts un ieinteresēts vilkt Ingūnu, lai sasiltu! Savienojam abas "pannas", iesēdinām Ingūnu un ejam uz nākošo KP, kur saņemam slēpes. Mēs jau esam uz slēpēm, kamēr Ezis vēl meklē savu inventāru – šeit zaudējam vērtīgo laiku.



Posmā līdz nākošajam SF, atrodam abus slēptos punktus, tiesa šo posmu veicam diezgan slikti, jo pietrūka dzeramā! Ātri uzceļam sniega mūri, pēc tam padiskutējot ar tiesnesi uzkāpjam kokā un atkal varam darīt neko! Nekas nav mainījies, Ezis iet gulēt, Ingūna arī, Janka ar Mārtiņu kaut ko šiverē, savārām ūdeni, uztaisām putru un es vēl paspēju atlūst pie ugunskura – klusībā pavēroju arī Via Baltica pārstāvjus – tie arī vairs nav pirmā svaiguma – tas, protams, mani papildus iedvesmoja!



Kādas 20 min pirms mums aizgāja Via Baltica, pēc tam mēs. Šis slēpju posms bija ātrs, jo špūre jau bija iedzīta! Kad bijām tikuši līdz pirmajam KP, nejauši satraumēju savu kolēģi, šeit bija iespēja pielietot aptieciņu, kas arī veiksmīgi tika darīts. Pa šo brīdi, komandas stratēģis ar galveno padomnieku Ezi, nolēma, ka turpmāk nesekosim Via Baltica pa pēdām, jo tie bija caur mežu aizgājuši ar kājām, mēs vilkām nedaudz atpakaļ un tad paši dzinām špūri līdz nonācām līdz Via Baltica špūrei... Pēc brīža jau dzirdējām, ka aiz meža rej suns, sapratām, ka tur jau ir igauņu – lietuviešu komanda, vēl pēc brīža viņi jau bija redzami! Pamanījuši mūs, viņi nedaudz apstulba un samazināja ātrumu. Protams, neizpalika gadījums ar saimnieku un suni, tālāk kustība uz priekšu bija lēna, jo pārmaiņus špūri dzina gan viņi, gan mēs!

Paņemam punktu drupās, un tālāk jau sākās aptuveni 7 km garais ceļš pa taisno stigu! Via Baltica, protams, slidoslī aizvelk pa priekšu, bet mēs cīnāmies ar slēpēm! Šajā posmā man [man šķiet arī pārējiem] atvērās autopilots, tālāko ceļu veicu apbrīnojami viegli – pašam vismaz šķita, ka esmu no jauna atklājis, kā slēpot! Ha – Kristaps, Raimis & ģimene un izbrīnītie Via Baltica! Aptuveni 3 minūtēs pārdedzinām auklu, Janka ar Ezi uzkāpj kokā, klāt arī Campo komanda. Šeit beidzot tā īsti saprotam, ka pirmajiem nav izdevīgi skriet, tāpēc paēdam, padzeramies un tomēr jau ejam prom, jo Ezim jau zeme deg zem kājām! Pēc neilga brīža panākam Via Baltica, kas punktu pie mājām paņēmuši ar nelielu pamaldīšanos! Personīgs novērojums – šie tomēr nav nekādi "pārcilvēki", jo izskatās saguruši, arī mēs diezgan tādi paši. :)



Protams, špūres dzīšana neesošā ceļa vietā, KP pa vidu un beidzot ceļš – yēēē! Via Baltica aizlaiž pa kreisi, mēs pa labi, jo Janka kartē atradis ceļu, kas varētu būt īsāks! Bliežam, esam atpakaļ uz jau redzētās stigas, bet ceļa nav un nav! Nopūta, padzeramies un Janka saka: "Neko darīt, tagad tikai līdz galam!" Atzīšos, ka šis posms nebija viegls, jo Ežu komīša temps bija ātrs, tas finiša iespaidā. Brīžiem likās, ka tie pāris kilometri ir nebeidzami, gribējās apstāties, tomēr Paldies! komandai un sev, kārtējais spēka vilnis mūs aizveda līdz finišam!

Bet arī tas nav viss, feina mantu pārbaude, pirts, dzestri atsvaidzinošā duša, pusdienas un, UN… neziņa, spriedelējumi par vietu kopvērtējumā! Pēc rezultātu paziņošanas mēs sapratām, ka esam atalgoti (PIRMIE!) par to, ka tiešām cīnījāmies līdz pat FINIŠAM!!!

Vēlies padalīties atmiņās par šo piedzīvojumu? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv