Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Viens mēnesis vertikālajā pasaulē

Autore: Dace Blese [ AUTORE?]
Foto: Dace Blese, Vizma Bungše, Atis Caune
2008. gada novembris, Rīga

2008. gada jūlija pirmajās dienās, skatoties Šveices mākoņiem klātajās debesīs, īrētā mašīnā braucam no Cīrihes lidostas uz Šamonī. Priecājos, ka pavisam drīz atkal redzēšu Monblāna masīva sniegotās virsotnes, taču fakts, ka mašīnas vējstiklā sitās lielas lietus lāses neiepriecina. Varbūt tomēr Šamonī laiks būs labāks...

Diemžēl Šamonī mūs sagaida ar tādu pašu laiku, kāds bija Šveicē, turklāt laika prognoze vēsta, ka līst visā tuvākajā apkārtnē. Iebraucam kempingā, piereģistrējamies un atrodam vietu, kur apmesties. Lietus joprojām nerimstas, tādēļ sēžot mašīnā prātojam, kur varētu kāpt pirmajā saulainajā dienā. Nepieciešams aklimatizēties, tādēļ izvēlamies l’M ZR kori (IV, V-). Nākamajā dienā lietus ir mitējies, taču uzbraucot uz Plan du Aguille redzam, ka tuvāko apkārtni klāj bieza miglas un mākoņu sega. Redzamība ir daži desmiti metru, taču ceram, ka pamazām migla izklīdīs. Pēc kāda laiciņa jau esam pie l’M kores un redzam, ka neesam vienīgie, kuri vēlās pabūt uz šī savādās formas kalna pleciem. Mākoņi jau ir izklīduši un l’M mūsu skatam paveras uz spilgti zilu debesu fona. Tas priecē.



Virvi pa virvei virzāmies uz augšu, pagaidām ar plānotā maršruta atrašanu nav problēmu. Tomēr vienā no pēdējām virvēm sākam šaubīties, pa kuru klints pusi būtu jākāpj, lai nenovirzītos no maršruta. Tieši aiz mums kāpj kāds gids ar klientiem, tādēļ izmantojam izdevību pajautāt, kur precīzi ved maršruts. "There are many possibilities...", viņš nosaka.



Pēc kāda laiciņa esam veiksmīgi sasnieguši kalna virsotni un dodamies lejup, vēl pēc dažām stundām jau esam atgriezušies Šamonī ielejā. Apskatāmies laika prognozi un nopriecājamies, ka rīt laiks būs piemērots kāpšanai. Miks ierosina doties uz Šveici un ciematiņā ar nosaukumu Solalex izkāpt 11-virvju klinšu maršrutu uz Mirror de Argentine. Ideja ir laba un nākamās dienas rītā mēs jau atrodamies uz klints sienas, kura, jūlija saules staru apmirdzēta, līdzinās spogulim.



No maršruta Remix (6a) paveras fantastisks skats uz apkārtnes kalniem un Alpu pļavām. Augšup pa spoguli ved vairāki maršruti, daži no tiem ir pilnībā aprīkoti ar āķiem, bet daži ne. No klints virsotnes atpakaļ uz ciematu cauri rododendru pļavām ved taka, kura vietām ir tik sarežģīta, ka prasa īpašu uzmanību.

Ciematiņa kafejnīcā paēdam pusdienas un domājam kur kāpt nākamajā kāpšanai piemērotajā dienā. Laika prognoze vēsta, ka laikapstākļi būs mainīgi. Nepieciešams aklimatizēties, tādēļ nolemjam nākamās dienas vakarā ar pēdējo pacēlāju doties uz Midi. Virs biezās mākoņu segas mirdz vakara saule, tās staros sārti oranžas krāsojās tuvējās apkārtnes sniegotās virsotnes.



Rīt ap pusdienlaiku sola negaisu, tādēļ zinām, ka nevaram doties maršrutā, kas prasītu vairāk par četrām stundām. Izvēlamies Cosmiques, kuru izkāpjam pārsteidzoši ātri. Maršruts nav sarežģīts, iespējams šī iemesla dēļ uz tā vienlaicīgi ar mums atrodas vēl vismaz 10 kāpēju sasaites. Vairums no viņiem ir gidi ar klientiem. Maršruta sarežģītākajā vietā mums piebiedrojas kāds britu kāpējs, kurš kāpj solo. Uz jautājumu, kādēļ, viņš atbild, ka viņa sasaites biedrs ir saaukstējies, tādēļ viņam nākas kāpt vienam pašam. Viņam kāpjas labi, tomēr šajā vietā viņš palūdz, lai viņu padrošinām. Doma ir prātīga, jo, lai gan visticamāk viņam izdotos izkāpt, nelielas kļūmes sekas būtu ļoti garš un nepatīkams kritiens. Tālumā dzirdamie pērkona dārdi liek domāt, ka laika prognoze bijusi diezgan precīza. Drīz vien maršrutu esam izkāpuši un dodamies uz Šamonī. Par spīti laika prognozei laiks joprojām ir labs un no negaisa nav ne miņas. Tā vien šķiet, ka negaiss, kura tuvošanos dzirdējām uz Cosmiques ir aizgājis citur.

Šīs dienas vakarā Šamonī sāksies Pasaules čempionāts klinšu kāpšanā, kurš risināsies arī nākamās divas dienas. Vakarpusē dodamies paskatīties sacensības un ap to laiku klāt ir arī solītais negaiss. Tas ir atnācis ar vairāku stundu nokavēšanos, taču ir tik spēcīgs, ka dažus šovakar plānotos sacensību posmus nākas atcelt. Šajā vakarā Šamonī ierodas vēl trīs kāpēji no Latvijas – Māris, Jānis un Normunds. Arī viņi nav iepriecināti par kāpšanai nepiemēroto laiku, turklāt lietu sola arī nākamās dienas. Gan sestdienu, gan svētdienu pavadām, skatoties izcilu klinšu kāpēju sniegumā un sajūsmināmies par fantastisku kāpšanas tehniku un ātrumu.

Pēc dienas Miks plāno doties prom un no Latvijas ierodas vēl trīs citi kāpēji – Atis, Vizma un Robis, ar kuriem kopā esmu ieplānojusi kāpt turpmākās dienas. Atvadāmies no Mika, sliktā laika dēļ uz Arko dodas arī Māris, Jānis un Normunds. Pēc dažām stundām Šamonī kempingā esam palikuši tikai mēs četri – Atis, Vizma, Robis un es. Attiecībā uz laika prognozi esam diezgan optimistiski noskaņoti, tādēļ neplānojam doties prom no Šamonī.



No Mer de Glace mūsu skatienam paveras majestātiskas klinšu sienas ar sniegotām virsotnēm un tieši mums pretī vīd fantastiski skaistais Grand Jourasses. Esam uz Mer de Glace, ceļā uz Aguille du Moine. Pēcpusdienā jau esam Moines pakājē un pie teltīm gatavojam vakariņas. Vakarpusē aizejam līdz Moines pakājei apskatīties, kur ved mūsu iecerētais maršruts. Viss izskatās puslīdz skaidrs, tomēr nevaram saprast, vai, ņemot vērā, ka iepriekšējās dienas ir bijuši nokrišņi, Moine nav nosnigusi. No apakšas sniegu nekur neredzam, tomēr, tā kā Grand Jourasses ir klāta ar jūlijam netipiski biezu sniega segu, pieļaujam iespēju, ka sniegs ir arī uz Moines. Šī iemesla dēļ nākamā rītā paņemam līdzi gan dzelkšņus, gan cirtņus, kuri noder nelielajā piegājienā līdz Moinei.



Laiks ir labs un mēs, apņēmības pilni dodamies uz priekšu. Atis kāpj kopā ar Vizmu, es – ar Robi, taču turamies ļoti tuvā attālumā. Izkāpuši trešo virvi saprotam, ka kaut kas nav tā kā vajag. Jūtam, ka vairs neesam uz maršruta, par ko liecina gan mūsu pārvietošanās virziens, gan AD maršrutam netipiski sarežģīta kāpšana. Pēc nelielas apspriedes saprotam, ka iepriekšējā virvē vajadzēja griezties pa kreisi un virzīties uz kori. Tomēr neviens no mums neuzstāj, ka nepieciešams griezties atpakaļ, lai tiktu uz pareizā ceļa, tādēļ turpinām kāpt nākamo virvi ar domu, ka gan jau, pamazām virzoties pa kreisi, tiksim atpakaļ uz maršruta. Ar katru nākamo virvi aizdomas, ka esam pilnīgi prom no maršruta pastiprinās un ik pa laikam kāds izmet frāzi "...tas nav AD maršruts!". Piektajā vai sestajā virvē lielākā daļa akmeņu ir kustīgi, līdz ar to stipri apgrūtināta kvalitatīvas drošināšanas organizēšana un, protams, arī kāpšana. Pukojamies par to, ka esam paņēmuši līdzi dzelkšņus un divus leduscirtņus, kuri šajā gadījumā ir tikai liekais svars mugursomā. Vēl pēc dažām virvēm Atis, leduscirtni izmantojot kā MAP (mākslīgo atbalsta punktu, red.), ar varenu lēcienu izkāpj vienu no sarežģītākajām vietām mūsu ceļā uz Moines virsotni. Pakāpjam vēl dažas virves un pamazām kļūst skaidrs, ka līdz virsotnei laikā tikt nepaspēsim. Esam sapulcējušies stacijā uz neliela "plaukta" un domājam, ko darīt tālāk.



Līdz virsotnei palicis paliels gabals. Par to cik tālu bijām tikuši īstas skaidrības nav. Apmēram pusē vai varbūt nedaudz pāri. Grupā domas par tālāko rīcības plānu atšķiras: no vienas puses ir vēlēšanās tikt līdz virsotnei, no otras – pulkstenis un saules augstums virs kalniem klātā horizonta liecina, ka, ja mēģināsim doties tālāk, atpakaļ līdz saules rietam netiksim. Turklāt pamazām debesis sāk klāties ar mākoņiem. Saprāta balss ņem virsroku un mēs virvi pa virvei dodamies lejup pa to pašu maršrutu, pa kuru kāpām augšā. Cilpu kaudzes uz klinšu radzēm liecina, ka šis maršruts visai bieži tiek izmantots kā atpakaļceļš. Rezumējot – mūsu kļūda bija tāda, ka laikus nenogriezāmies pa kreisi un spītīgi turpinājām virzīties pa kuluāru, kas vietām kustīgo akmeņu dēļ izrādījās diezgan bīstams...



Tā kā pārtika mums palikusi pavisam maz, izskan ierosinājums doties atpakaļ uz Montenvers jau šovakar. Tomēr drīz vien atsakāmies no šīs idejas, jo neesam pārliecināti, ka veiksmīgi tiksim pāri ledājam naktī.

Neilgi pirms saulrieta esam sasnieguši mūsu telts vietu un, sēžot uz akmeņiem uzēdam vakariņas un līdzīgi kā iepriekšējā vakarā, vērojam mākoņos tīto Grand Jourasses Ziemeļu sienu. Tā piesaista skatienu vairāk nekā jebkurš cits apkārtnē esošais kalns. Pa riņķi klīst blašķīte ar viskiju un tiek pārrunāts šīsdienas kāpiens.



Nākamajā rītā uzsākam ceļu atpakaļ uz Montenvers, taču, atšķirībā no turpceļa (pa Mer de Glace ledāju), šoreiz ejam pa citu taku (pa ledāja malas klints augšu). Kā izrādās vēlāk, atpakaļceļš bija sarežģītāks par turpceļu, tādēļ bija pamats priecāties, ka neatradāmies uz šīs takas vakar vakarā. :)

Nākamajā dienā atpūšamies Šamonī uz pilsētas klintiņām un domājam kur kāpt turpmākajās dienās. Varianti ir vairāki, tomēr laika apstākļi plānos liek izdarīt izmaiņas. Stiprā vēja dēļ pacēlājs uz Helbroner (pāreja uz Itālijas un Francijas robežas, red.) kursē ļoti neregulāri, ik pa laikam reisi uz Midi arī tiek atcelti. Esam ieplānojuši pasākuma noslēgumā uzkāpt Monblānā, līdz ar to nepieciešams labāk aklimatizēties. Pētām gan Monblāna masīva karti, gan laika prognozi un cenšamies izdomāt visoptimālāko rīcības plānu turpmākajām dienām. Turklāt Robis pēc dažām dienām plāno atstāt mūsu kompāniju un kāpšanu nomainīt pret dejošanu – viņš iecerējis pievienoties savam deju kolektīvam, kas drīz vien ieradīsies Šamonī. Vakarpusē uzbraucam uz Midi, lai jau no agra rīta varētu doties kāpt.



Ap pieciem rītā dodamies uz Mont Blanc du Tacul. Šī kāpiena galvenie mērķi ir aklimatizācija Monblānam un maršruta izlūkošana. Pusceļā sniegā ievērojam diezgan pamatīgu asins pleķi, taču īpašu uzmanību tam nepievēršam. Taču, kad pēc aptuveni simts metriem ieraugam vēl vienu tādu pašu, saprotam, ka kādam, kurš diezgan nesen kāpis pa šo pašu ceļu nav labi. Netālu no virsotnes mūs pārsteidz bieza migla, pēc dažām minūtēm mēs vairs neredzam ceļu uz virsotni un arī atpakaļceļš ir tikai aptuveni nojaušams. Līdzīgi kā uz Moines, arī šeit domas par to, kā rīkoties, atšķiras – mēģināt atrast ceļu līdz virsotnei un cerēt, ka migla izklīdīs vai doties atpakaļ? Ja migla neizklīdīs, bet paliks vēl biezāka, būs lielas problēmas atrast ceļu atpakaļ. Turklāt nesen sasnigušajā sniegā plaisas redzēt būs vēl grūtāk. Tomēr dažas kāpēju sasaites neskatoties uz miglu turpināja kāpt, kas radīja vēlēšanos tām sekot, cerot, ka šie kāpēji zina pareizo ceļu. Tomēr pēc īsas apspriedes izlēmām doties atpakaļ. Migla joprojām bija bieza. Apkārt kalnam lidoja glābēju helikopters, šķita, ka tas kaut ko meklē. Atpakaļceļā satikām glābējus, kuri jautāja vai neesam redzējuši itāļu kāpējus – kādam no itāļiem esot plaušu tūska. Atcerējāmies tās asinis sniegā – iespējams itālim palicis slikti jau ceļā uz virsotni.



Kad nokāpām kalna pakājē, migla jau bija izklīdusi. Vēl nebija pat pusdienlaiks, tādēļ izdomājām uzkāpt kādā nelielā virsotnītē. Tas mums izdevās ātri un pulkstenis rādīja, ka līdz pēdējam pacēlājam laiks ir gana. Ātri vien radās doma iziet Cosmiques – mani kāpšanas biedri tur nebija bijuši. Tā kā biju izkāpusi šo maršrutu pirms aptuveni nedēļas kopā ar Miku, man īpaša interese tur doties nebija, tomēr atlikušajā laikā neko citu paspēt izkāpt tāpat vairs nevarējām. Tajā brīdī vēl nezināju, ka šis kāpiens pieredzes ziņā būs ļoti vērtīgs un liks pārdomāt vairākas būtiskas lietas...

Kāpšanas temps bija ļoti labs, tā kā maršruts bija vienkāršs, stacijas daudz kur netaisījām. Diezgan ātri tikām līdz maršruta sarežģītākajai vietai. Paskatījos pulkstenī – Midi pacēlāja stacija jau bija pavisam tuvu, pēc stundas jau mums vajadzētu būt pie pacēlāja. Pirms bijām tikuši līdz stāvajai vietai, mums priekšā aizskrēja skotu kāpēju sasaite. Palaidām viņus pa priekšu; mums laika bija gana, nebija steigas. Pirmais skotu kāpējs izkāpa pāris metru augsto posmu, uztaisīja staciju un gatavojās pieņemt nākamo kāpēju. Meitene sāka kāpt, taču kustības liecināja par pamatīgu kāpšanas pieredzes un iemaņu trūkumu. Stacijā esošais sasaites biedrs virvi bija atstājis diezgan brīvu un visu šo apstākļu rezultātā kāpēja noraujoties spēcīgi atsitās pret klinti un lauza kāju.

Pa to laiku pie stāvās klinšu sienas jau bija izveidojies sastrēgums, sadarbībā ar blakus esošo itāļu kompāniju meitene tika no sienas nocelta un nolikta stabilā un relatīvi drošā vietā. Itāļi uzņēmās tālāko glābšanas darbu koordināciju, bet maršruta ceļš palika aizšķērsots un nebija skaidrs vai mūsu palīdzība vēl ir vajadzīga, nācās gaidīt, lai saprastu kas tālāk.

Bija auksts un stāvot uz vietas sāka salt. Atis ar Robi atdeva savas siltās jakas cietušajai kāpējai. Paskatījāmies savā aptieciņā un konstatējām, ka patiesībā mums līdzi nav nekā tāda, kas šādā situācijā varētu noderēt. Tika izsaukti glābēji, kuri ieradās aptuveni pēc 45 minūtēm. Pa plānoto maršrutu vairs kāpt nevarējām, jo tas ceļš bija nepieciešams glābējiem, kuri mums ieteica iet pa blakus maršrutu.

Apskatījām divas iespējamās versijas, no kurām neviena nebija īpaši iepriecinoša. Turklāt mums nebija līdzi ne frendi, ne ieliktņi, jo sākotnēji bijām plānojuši tikai aklimatizācijas izgājienu uz Mont Blanc du Tacul pa klasisko ceļu, un uz Cosmiques izmantojām tikai cilpas un citas savulaik Kalnu Grupā apgūtās "viltības".

Robim, ieliktņa vietā izmantojot repšņorē (palīgvirvē, red.) iesietu mezglu, kaut kā izdevās izlauzt apvedceļu un pēc kāda laika bijām atpakaļ uz klasiskā maršruta. Bija pagājušas vairākas stundas un laika vairs nebija daudz, turklāt bijām jau normāli atsaluši un pa priekšu savā tempā kustējās britu divnieks. Kāpjot šī maršruta pēdējo virvi izdzirdēju paziņojumu no pacēlāja būdas – līdz pēdējā pacēlāja atiešanai palikušas 10 minūtes. Pakliedzu Robim un pavisam drīz viņš jau bija piekāpis klāt. Sasaucām Ati un Vizmu, kuri arī gandrīz tūlīt bija klāt. Pēdējā brīdī vēl ar ķiverēm galvās un leduscirtņiem rokās ielecām pacēlāja vagoniņā. Paspējām...

Nākamā diena bija lietaina, tādēļ to pavadījām ielejā. Pēc dienas Robim bija laiks doties prom, tādēļ šoreiz uz Midi devāmies jau trijatā. Monblānā bijām iecerējuši kāpt nākamajā dienā, lai vakardienā sasnigušā sniega sega kaut nedaudz sablīvētos. Turklāt tajā dienā uz Monblānu iziet bija par vēlu un arī prognoze vēstīja, ka rīt laiks būs labāks. Tādēļ šodien izlēmām pakāpt kombinēto maršrutu, kas ved pa Mont Blanc du Tacul Ziemeļu pusi.



Nākamajā naktī pulksten divos jau devāmies Monblāna virzienā. Atis Monblānā jau bija kāpis, tādēļ aptuveni zinājām uz ko gatavoties. Ar pirmo gaismu bijām sasnieguši Brenvas pārejas ledussienu, pa kuru kāpām vienlaicīgi, esot sasaitē. Debesis bija skaidras, tomēr pūta stiprs vējš un, lecot saulei, aukstums pieņēmās spēkā. Ap pulksten deviņiem no rīta bijām sasnieguši virsotni. Steigā apsveicām viens otru, pavērāmies apkārt un devāmies lejup. Stiprā vēja un aukstuma dēļ uzkavēties virsotnē ilgāk nebija nekādas vēlēšanās. Ap pustrijiem pēcpusdienā bijām uz Midi plato un nesteidzīgi virzījāmies uz pacēlāju. Nākamajā dienā Vizma un Atis dosies atpakaļ uz Latviju, bet es aiznākamajā dienā uz Spāniju.

Jau pēc dažām dienām no Ženēvas lidostas lidoju uz Alikanti, lai pēc tam dotos uz Valensiju, kur dzīvo sens draugs ar savu ģimeni. Viņš nav kāpējs, tomēr nākamo piecu dienu laikā esmu iecerējusi pamācīt viņam kāpšanas pamatus un kopā nedaudz pakāpt. Netālu no Valensijas ir neliela pilsētiņa ar nosaukumu Chulilja (vairāk par kāpšanu Spānijā, t.sk. arī Chulilja kanjonā, var lasīt šeit, red). Tur upe izgrauzusi kanjonu, kura varenās sienas paver plašs kāpšanas iespējas. Taču vasara nav pats piemērotākais laiks, lai tur kāptu. Pa dienu termometra stabiņš sasniedz 35 grādu atzīmi un svelošā saule mūs diezgan ātri piespiež klints sienu nomainīt pret lejā tekošo upi.



Kāpjam pievakarē, kad kanjona sienas jau sāk klāt ēna. Nakšņojam turpat pie kanjona sienām, ir tik silts, ka telts nemaz nav vajadzīga. Skatos uz tumšo debesu fona mirdzošajās zvaigznēs un pārdomāju šomēnes pieredzēto. Pamazām sāk rasties idejas par to, kur doties nākamreiz. Jau pavisam drīz. :)



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv