Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Spainis adrenalīna un "seksiņš" debesīs

Autors: Edgars Jaudzems
Foto no autora personiskā arhīva
2008. gada novembris, Rīga

Man atkal ir ko padalīties savos piedzīvojumos! Kārtējo reizi pie vainas Juris un Agate. Ceturtdien man zvana Agate un saka: Tu tagad uzreiz piekrīti, tad es tev visu izstāstīšu, jo ir baigais pasākums piektdien – lidojumi ar paraplāniem!

Nu ko lai dara? Piekrītu. Piektdien ap sešiem vakarā jābūt Rumbulas lidlaukā, līdzi jāņem ērti apavi ar labu protektoru, jo būs baigi jāskrien...

Ir piektdienas pēcpusdiena. Izdomāju katram gadījumam paņemt maiņas drēbes, maz kur sanāks nosēsties. Bet apavus, protams, aizmirstu. Kad atjēdzos, ka kājās sandales, tad griezties uz māju pusi ir par vēlu. Gan jau aizkulšos kaut kā... Sīvā cīņā ar sastrēgumiem nonāku līdz lidlaukam pusē sešos. Izskatās, ka esmu pirmais. Pēc piecām minūtēm parādās Juris ar Agati un vēl vienu pārīti. Sākam pārģērbties. Laiciņš foršs. Pūš pavisam maigs vējiņš. Silda saulīte. Kaut kur augšā plivinās ar savu dziesmiņu neredzamais cīrulis. Sazvanāmies ar paraplanieristiem. Izrādās šie jau ir klāt un stellējas augšā, tikai otrā skrejceļa galā.

Pārbraucam. Ahā, te viss notiek. Stāv pelēks Pasāts ar vinču uz jumta. Zālītē izklāts paraplāns – spārns, kā sauc viņu paši paraplanieristi. Blakus kaudze ar aprīkojumu: siksnas, sēžamie, štropes, ķiveres, drošības siksnas, karabīnes. Piebrauc mūsu pieredzējušais pilots vārdā P. (vārdu neatklāsim, jo tālāk sekos pikanta informācija). Pilots apvaicājas par to, kāds katram ir svars. Meitenes nedaudz kautrējas, bet viņš piesaka, ka šoreiz tas ir ļoti svarīgi. Tā nu sakostiem zobiem, slepenā informācija tiek skaļi pateikta (labi, ka vēl vecumu neprasa!). Kamēr pilots lien iekšā tandēma drošības jostās, velk ķiveri un pārbauda štropes, daži aizskrien līdz krūmiem. Tas esot prātīgi darīts. Seko smagākais jautājums: kurš pirmais? Beigu beigās Agate piekrīt būt pirmā. Viņa uzvelk jaciņu, jo augša esot vēsāks. Ielien siksnu mudžeklī, tiek piesaitēta, galvā sarkana FullFace aizsargķivere. No Pasāta atstiepj trosi, kuras galā ir Maximas maisiņš (derot arī Rimi un K-Rautas). Trosi piekabina pie siksnām uz Agates vēdera. Pilots ir aizmugurē. Viens adrenalīnists apsēžas pie mašīnas stūres, otrs ar ķiveri galvā un rāciju rokā sēž līdz pusei ārā pa pasažiera logu. Kājas viņam ir uz beņķa, sēž uz atvērtā loga malas. Pilots dod signālu, ka ir gatavs. Mašīna uztaurē un sāk ieskrējienu. Tandēms stāv. Tad atskan: "Skrienam, skrienam, skrienam!" Abi sāk skrējienu. Var redzēt, ka tas nav viegli. Pēc dažiem skrējiena metriem paraplāns uzraujas gaisā, piepūšas un cenšas nostāties virs tandēma galvām. Seko vēl īss skrējiens un hops – tandēms gaisā! Mašīna jau ir stipri tālu. Paraplāns uzņem augstumu un attālinās no mums. Mēs skatāmies uz tā vieglo lidojumu. Paraplāns skrien pretim rietumiem, tur saulīte pelēcīgas dūmakas ielokā. Debesīs reti mākonīši un mūsu paraplāns. Kad tas sasniedz augstāko punktu un mašīnu vairs nevaram saskatīt tālumā, redzam, ka tiek atkabināta trose. Nu Maximas maisiņš pārtop par izpletni.



Skatāmies uz paraplāna plūstošajām virāžām. Pēc laiciņa tas atgriežas un var redzēt cik fantastiski mīksti piezemējas pilots. Agate ir starā.

Kurš tagad? Pilots saka, ka pats smagākais, kamēr ir tāds vējš. Tātad es. Līdz krūmiem skriet nav laika. Nu tad te pat! Labi, lienu iekšā tajās siksnās. Brilles nost, ķiveri galvā, brilles atpakaļ uz deguna. Mani kārtīgi sasien ar drošības siksnām, bet es tāpat pēc tam tās savelku vēl ciešāk...



Pilots sāk stāstīt: tagad stāvēsim un kad teikšu skriet, tad skrienam cik spēcīgi var un turpinām skriet, kaut vai var likties, ka pietiek. Pamanu, ka sirds sitas dikti strauji – adrenalīna slūžas ir vaļā, tas spaiņiem līst asinīs. Bet nav baiļu, tāds pacilājošs satraukums. Mašīna sataurē un sāk ieskrējienu. Pilots liek stāvēt. Trose dūc un velk mani uz priekšu, nostājos tā, lai turētos tai pretim. Pilots komandē: Stāvam (līdz mašīnai 20 m), stāvam (līdz mašīnai 40 m), stāvam (mašīnai kādi 50 m), SKRIENAM, SKRIENAM, SKRIENAM! Sāku skrējienu.



Tas nav viegli, kad esi sakabināts aizmugurē vēl ar vienu cilvēku ar neskaitāmām siksnām. Mēs skrienam no visa spēka, trose velk uz priekšu. Pēc kādiem 15 metriem pēkšņi notiek tā, ka kājas neskar zemi. Turpinu skriet pa tukšo gaisā. Pilots saka, ka nu var neskriet un esam pacēlušies ļoti labi. Sajūsma! Eiforija! Es lidoju! Uauuuuu!!! Trose turpina mūs vilkt uz priekšu, bet mēs ceļamies augšā. Ļoti strauji paplašinās horizonts. Es redzu visu skrejceļu, vecos angārus, šoseju. Viss ir tik maziņš. Redzu Daugavu ar pietekām, redzu TECu, centru, visus tiltus, Saules akmeni. Liekas redzu visu Rīgu. Ir tik daudz ko redzēt, ka teju apstulbsti no tā daudzuma.



Mašīna turpina braukt, trose turpina vilkt, mēs turpinām celties augstāk. Debesis ir fantastiskas! Saule, kas taisās uz rietēšanu, ietinusies pelēcīgi-zeltainā dūmakā. Tālumā no apvāršņa rāpjas lietus mākoņi. Viss, kas notiek uz zemes ir tik mazs un niecīgs. Lēns un nenozīmīgs. Liekas, ka visa tā dzīves steiga tur lejā palikusi tik nenozīmīga. Šeit augšā viss ir cēls un nozīmīgs. Nozīmīgas drošības siksnas, štropes, aizsargķiveres, katra karabīne un trose, kas mūs velk. Mašīna apstājas, trose vairs nav nostiepta. Kabināmies vaļā. Viss, mēs esam brīvi! Mūs nekas nesaista ar Zemi! Skatos apkārt. Cik skaisti... Aaaaaa! Pagrieziens. Aaaaaaaaaaaaa!!! Vēl viens pagrieziens. Ausīs sāk spiest. Atlaiž. Aaaaaaaaaaa!!! Kaut kāds manevrs, esam tā kā uz sāna, spiež iekšā beņķī, it kā krītam, ausis aizkrīt, vēderā kņud, kājas tirinās. Aaaaaaaaaaaa!!! Pilots prasa, vai slikti? Nē, nē – tieši labi! Prasa, vai var vēl tā izdarīt? Jā, jā – davai vēl! Apkārtējais skaistums aiziet otrā fonā, tagad ir šīs nepanesami-saldas aaaaaaaaaa!!! izjūtas. Pilots priecīgs saka: Jā spārns riktīgi noslogots, baigi jūt visu vadību! Aaaaaaaaaaaaa!!! Atkal manevrs. Pilots saka: Jā, svars liels, mēs ātri nolaižamies. Skatos, ka zeme ir manāmi tuvāk un aizvien tuvojas. Apvārsnis samazinās. Krūmi un pļava tuvojas. Pilots brīdina: Tūlīt vajadzēs atkal paskriet. Es sāku jau savlaicīgi kustināt kājas. Bet tik un tā nespēju pareizi uzsākt skrējienu. Bet nosēšanās ir neticami mīksta! Paraplāns mums aiz muguras nolaižas uz zemes. Viss. Esmu uz zemes. Kāpēc tik ātri??? Gribas vēl!!!



Esam nolidojuši līdz otram skrejceļa galam, no Pasāta izkāpj trešais džeks, viņš būs nākamais tandēma pasažieris. Es sēdīšos mašīnā un velkot tandēmu tiksim atpakaļ uz startu, kur palika mūsu mašīnas. Galva pilnīgi tukša no domām, sirds aiz sajūsmas dauzās. Izjūtas neaprakstāmas. Gribas vēl. Pilots dod signālu, ka ir gatavs. Sēžam mašīnā. Es izbāžu galvu, lai skatītos atpakaļ. Pagaidām, kamēr nosēžas vienplāksnis. Sataurējam un braucam. Uz jumta RRRRRŪŪŪŪŪ skaļi dūc vinča, riteņi sit ritmu pa skrejceļa betona plāksnēm DUK-DUK-DUK-DUK... Viņi sāk skriet. Viņi ir gaisā. Vinča izmaina toni. Ātrums 80 kilometri stundā. Rrrrrrrrūūūūūū un duk-duk-duk-duk. Puse skrejceļa nobraukta. Džeks, kas līdz pusei ārā prasa pa rāciju, vai pietiek jaudas? Pilots atbild, ka viss kārtībā. Tad seko komanda: Lēnāk! Braucam uz piecdesmit. Viņi ir kaut kur augšā un turpina celties. Tad komanda: Stop! Mašīna apstājas un sāk braukt atmuguriski. Vinča ierēcas un sāk rīt izvilkto trosi atpakaļ. Viss tā atstrādāts, ka Maximas "izpletnis" nokrīt zemē, kad atlicis uztīt tikai kādus 6 metrus.



Izlidinās vēl viena meitene. Tad izlidinās Juris. Kad Juris atgriežas uz zemes, pilots saka, ka šoreiz sanāca uztaisīt dažas peregruzkas. Agate salecās gaisā – viņai arī vajag! Un pienāk pēdējās meitenes kārta...



Pa to laiku pirmspēdējā meitene atstāsta, ka esot prasījusi pilotam, kas tā par tādu dīvainu šūpošanos bijusi? Tas esot bijis "seksiņš". Pēdējā meitene baidoties no augstuma, bet skaļi pieprasa: Es arī gribu augšā seksiņu! Viņi sāk pacelšanos, bet ļoti ātri atgriežas atpakaļ. Izrādās pārplīsusi trose. Meitene komentē "Unreal, unreal – nereāls krutums!" Trosi sasien. Velk no jauna. Atkal ātri atgriežas. Atkal plīsusi trose. Remonts. Gaidām.



Velk pa trešo reizi. Viss izdodas! Pēc kāda laiciņa ierasti mīksta nosēšanās. Meitene skaļi kliedz "Man augšā bija seksiņš!". Pilots piekodina: Bet tas lai paliek starp mums! Meitene atbild: Jā, protams, (un tad skaļi) man bija seksiņš! Bet nu jau ir pulkstenis astoņi vakarā un jādodas uz māju pusi, rīt brauciens apkārt Burtniekam. Izsaku milzīgu pateicību pilotam un saku, ka tagad āķis ir lūpā! Viņš atbild, ka viņiem ir arī skola – varot mācīties pats tā lidināties. Es tagad riktīgi par to domāšu! Bet labāk darīšu!



Paldies Jurim un Agatei! Paldies Pilotam P. Un paldies visiem adrenalīnistiem! Ja arī Jums radās interese par šādu pasākumu apmeklējiet mājas lapu www.adrenalins.lv !

PS: "seksiņš" augšā ir tikai interesanta šūpošanās (pats nepieredzēju), bet visas meitenes bija no tās starā...

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl vairāki Normana Graustiņa stāsti par lidojumiem ar paraplānu:
● Neziņā un miglā tītie jeb sviestmaizes likums
Jo vairāk esmu kur braucis, jo biežāk secinu, ka plānot praktiski nav jēgas jo pēdējā mirklī Liktenis (Sliktenis) visu sagriež kājām gaisā… >>>

● Maroka 2006, jeb nekas nav tik vienkārši, kā izskatās...
Lidot ar paraplānu Marokā, pāri Ziemeļāfrikas klinšaini tuksnesīgajām ainavām? Kas gan var būt vienkāršāk? >>>

● ...mūsu dienišķo termāli mums dodi...
Kopš laika, kad rakstīju par savu pirmo pacelšanos ar paraplānu Tukuma debesīs gandrīz kilometra augstumā, jau ir pagājis labs laiks. Pa šo laiku esmu ieguvis paraplanierista tiesības, lidojis virs zaļās Slovēnijas, skatījis no augšas Nepālas rīsa laukus, jutis sejā Himalaju ledaino elpu... Taču... nekad nebūtu domājis, ka tepat mūsu dzimtajā Latvijā, kura ir pamatīgi apdalīta kalnu ziņā, vēl spēšu gūt neizstāstāmi jaukus iespaidus un jaunus rekordus. >>>

● Bez balss, ar klibu kāju
Ir tāds vārds PARAPLĀNS. Latvijā vēl ne sevišķi populārs. Dažiem tas neizsaka neko, dažos raisa bailes, citos intrigu, bet pavisam nedaudzos stihiju. Vēl īsti nezinu pie kuriem piederu es, bet liekas, ka velk uz beidzamajiem… >>>

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv