Autors: Edgars Jaudzems
Foto no autora personiskā arhīva
2008. gada oktobris, Rīga

Kandavas SEB – Irbenes radiolokators – Irbes upe – Miķeļbākas kempings – Ventspils – Užavas ražotne – Užavas bāka...

Viss sākās ar to, ka vēlējos braukt fočēt Kandavas SEBa posmu. Par laimi Juris taisījās piedalīties un viņa lielajā universālajā mašīnā bija brīva vieta līdzjutējam-fotogrāfam. Kā papildus megabonuss, bija iespēja izmantot viņa spoguļkameru. Pēc paplašinātā ziepjutrauka bliezt ar spoguleni tīrais prieks! Bet mani uzreiz brīdināja, ka atpakaļ uz Rīgu nevedīšot, jo paredzēts pēc velosačiem pievienoties laivotājiem pasākumā Irbe ‘2008. Viņam brīvas vietas laivā, diemžēl neesot, bet es varu ņemt savu. Pie tā arī palikām. Pirmais trauksmes zvaniņš nozvanīja, kad saņēmu laivotāju saraksti, kur mani raksturoja "mīklains pilsonis ar piepūšamo laivu". Jo izrādās visi dodas ar smailēm vai kanoe, tikai es vienīgais ar pūsli. Nu nekas, es nodomāju, gan jau kaut kā pa to upi aizkulšos... Sakravāju somu, pārbaudīju laivu un gaidīju svētdienu.

Pienāca svētdiena. Atbrauca Juris ar Agati. Autiņam uz Jumta laiva (tik pat gara cik pati mašīna), tai blakus vēl arī kalnu divritenis. Salikums tik interesants, ka izbrīna pilni skatieni mūs pavada līdz pašai Kandavai. Esam Kandavā. Tiku pie fočuka un sāku knipsēt. Sākumā pirms starta pasākumus, tad bērnu sacensības. Beidzās bērnu starti un tad sākās mokas. Baisais daudzums paziņu savilka līdz šim neredzētas veloformas. Visi brillēs, pazīt nevar, numurus visiem no galvas neatceros. Skraidīju apkārt un tik bliezu, visu kas pagadās. Vispār nebiju gaidījis, ka arī nebraucot gonku, izdosies aizpildīt visu laiku ar darbību. Bet nu kūtra tauta nāk skatīties! Es atceros Otapē bija pavisam savādāk. Un man nu noteikti palīdzēja, ka igauņi no malas uzmundrina. Laikam jau piepes mežā spētu lielāku atbalstu un uzmundrinājumu sniegt nekā mūsu letiņi... Kad es fočēju pie tiem dīķiem, blakus stāvēja kādi 20 cilvēki. Un visi klusē. Parādās viens vai divi pazīstamie, tiem kaut ko pakliedz un atkal klusē. Tā nu es tur fočēju, centos katram kaut ko iedvesmojošu pakliegt. Bija bariņš ar sīkajiem uzradies, tie mēģināja man piebiedroties. Bet vecāki ātri ieviesa kārtību bērnu rindās un turpināja klusībā baudīt šovu. Finišā līdzjutējiem arī liela bauda bija klusumā skatīties uz puskomatozajiem braucējiem. Prieks, ka daži mazliet atžirga, kad viņiem uzkliedzu, ka pēdējie metri! Daži pat mēģināja beigās kādu apdzīt. Nofinišēja mani šoferīši, pārģērbās, uzēda putru un devāmies uz Talsiem, lai tur satiktu vēl vienu velobraucēju mašīnu, kas arī taisījās piebiedroties laivotājiem. Laivotājiem šī jau bija otrā diena ceļā...

Pa ceļam līdz Talsiem apkārtējo izbrīnītie skatieni paliek arvien izteiksmīgāki, nodomājām, ka šeit laivas uz jumta ir liels retums. Apstājoties Talsu Staķikā saprotam, ka šoreiz iemesls bija mazliet cits. Viena drošības saite, ko piesien pie aploka un jumta stieņa, pa ceļam pazuda un ričuks atradās nevis ierastajā horizontālajā stāvoklī, bet 45grādu leņķī. Tas ir, aizmugurē esošais ritenis ir uz mašīnas jumta, bet priekšā esošais pacēlies gaisā par metru. Interesantākais, ka neviens neko neaizrādīja, tikai izbrīnīti bolījās!



Sagaidījām otru auto un devāmies uz Irbeni, kur agrāk bija sverhsekretnaja vojennaja časķ (īpaši slepena karaspēka daļa, red.). Pabraucam garām "spoku" pilsētiņai, kur kādreiz dzīvoja speciālistu ģimenes, kas apkalpoja Irbenes radiolokatorus. Tagad pilsētiņa izdemolēta un kopējais skats pabriesmīgs. Pabraucam garām "šķīvim" un nonākam pie veca tilta.



Vispār jau vārds "vecs" nespēj pilnībā raksturot pussabrukuša un pussapuvuša kādreiz koka tilta stāvokli. Iespējams cars Nikolajs to redzējis savām acīm, jautājums tikai kurš no Nikolajiem? Prātīgi, pa vienam pārstiepjam mantas otrā krastā, kur paredzēta nakšņošanas vieta.



Praktiski uzreiz parādās arī laivotāji, 4 divvietīgie kanoe un 1 kajaks. Laivotāji izsēžas krastā, viņiem līdzi ir 120 litri Užavas alus. Nopietna tauta. Nav jau arī tā, ka mēs esam ar tukšām rokām – Jāņi taču. Uzceļam teltis. Pārdzenam mašīnas uz finišu, atgriežamies. Mēģinām kaut ko ieēst, bet sanāk vairāk iedzer alu. Aizejam pafotografēties uz radiolokatora šķīvja fona.



Tur atkal bija jātiek tam "tiltam" pāri un kāds kilometrs jānoiet. Pa ceļam satiekam vietējos aborigēnus, kas parādās no nekurienes un ar lielām pūlēm turoties pie veca divriteņa pazūd nezināmā virzienā.

Atgriežamies nometnē. Bet nu tur dzīve sit augstu vilni! Tiem jau līdzi bija 120 litri Užavnieka... Līdz cikiem sēdējām, pat nepiefiksēju, bet tumsā saskrēja mākoņi un pasākumu pārtrauca lietus. Te es sapratu, ka esmu aizmirsis paņemt guļammaisu. Tāpēc nākas savilkt visas iespējamās drēbes un gulēt tāpat. Agri no rīta pamostos no tā, ka viena kāja ir ūdens peļķē. Izrādās, ka pa ventilācijas sietiņiem mana telts ir pielijusi. Grozoties uz otru sānu, ar otru kāju trāpu citā peļķē. Tas viss ap kādiem sešiem no rīta! Gulēšana paliek manāmi neomulīga. Ne aizmigt, ne sasildīties, ne citu sausu drēbju vairs...

Pulkstenis 9:00. Snaužu tādā trauslā pusnomodā. Pēkšņi pamostos no skaļas sirēnas gaudošanas. Pirmā doma – aviācijas uzlidojums, karš sācies. Bāziens pa visu mežu. Kas notiek??? Līdz Ventspilij kaut kur 40 km, līdz Kolkai tāpat, līdz tuvākajam miestam kādi 8 km, apkārt mežs. Gaudo tā, ka pilsētas trauksmes tāda čukstēšana vien ir. Tad radās vispār fantastiska doma, ka aizmigu 2008. gadā, bet pamodos 1988. gadā un esmu blakus armijas daļai un mūs tūlīt arestēs. Bet nu tad miega dullās domas izgaist, viss ātri nostājās savās vietās. Sapratu, ka lokatorā kaut kāds rīta rosmes signāls. Ārā gāž kā no spaiņa. Man ir ūdensdroša jaka, bet nu tāpat nav omulīgi. Agate aizdod rezerves "Emergency Poncho / Made in China". Sākumā pats nespēju tajā ielīst, bet vietas tur ir diviem tādiem kā es. Gājām ekskursijā uz lokatoru. Mēs ar Juri un Agati neko, bet nu pārējie gan tam līdzi paņemtajam aliņam sagādāja īstu eksekūciju!

Radiolokatorā mūs sagaida meitene, kas saka, ka ekskursija iespējama tikai ar noteikumu, ka mēs skaidrā. Šāds pavērsiens dažiem nāk kā spēriens no skaidrām debesīm. Bet tad pats "skaistākais" puisis pārliecina meiteni, ka parīt būs jau trešā diena, kā esam skaidrā, un nolika pie durvīm līdzi paņemto alus kanniņu. Mūs laiž iekšā un izdala ķiveres. Vestibils tur ir pēc eiroremonta, bet tālāk sākas 70-ie gadi. Iespaids, tāds, kā nonākot zemūdenē. Tikai jākāpj visu laiku uz augšu. Ik pa brīdim šaurību nomaina milzīgi sapārotie mehānismi. Tad jākāpj, tad jālien, tad jāgrozās – uz priekšu un augšu tikt nav nemaz tik vienkārši. Skatoties uz to visu nespēj apjēgt, kā tas viss var grozīties un nostāties ar precizitāti līdz milimetram. Šķīvja diametrs 32 m, svars 60 tonnas, kas ir 10% no kopējā celtnes svara. Beigu beigās nonākam uz augšējā klāja, kur laiž ekskursijas (uz šķīvja kāpt nedrīkst, jo alumīnija pārklājums ir ļoti precīzi iestādīts). Redzam pāri mežam. Virs mums mudžeklis ar caurulēm, kas notur visu to monstru. Tam šķīvim pēc noteiktiem attālumiem ir tādi caurumiņi ūdens novadīšanai. Un stāvot viņa ēnā, caurumiņi veido interesantu zīmējumu. Blakus redzam vēl vienu tādu šķīvi, bet tas esot mazāks, tikai 16 m un pašlaik tiek restaurēts. Vēl netālu redz trešā šķīvja pamatni, pašu šķīvi armija aizvācoties pievāca līdzi. Fundamentāla celtne! Atstāstīt visu redzēto un dzirdēto vienkārši nav jēgas. Tas ir jāpiedzīvo pašam! Bet pasteidzieties, pašlaik notiekot liels darbs pie tā, lai lokators pēc diviem gadiem nonāktu tikai zinātnieku rīcībā un ekskursijas tiktu pārtrauktas uz visiem laikiem.

Tad nu dodamies atpakaļceļā uz teltīm. Pa nakti puse no paikas salijusi, sausas malkas nav, ik pa brīdim gāž kā no spaiņa. Blakus "the tiltam" vecā pamestā šķūnī atrodam ziemassvētku eglīti ar visiem rotājumiem. Tad nu izdodas sakurt kaut ko līdzīgu ugunskuram. Vāram makaronus po flotski ar tūrista brokastīm. Vāram pusstundu. Varena biezputra sanāk, bet iet uz urrā. Izrādās mūsu starpā ir divi dabasbērni, kas neatdzīst teltis un gulēja ārā guļammaisos. Viens ir ar pilnīgi melnu muti, jo pavadīja nakti blakus ugunskuram un laikam pagrābās pa miegam ogles siltumam...

Ap vieniem beidz līt. Sākam kravāties. Ap diviem startējam. Prasu ,cik tālu ir līdz finišam? Esot kādi 10 km. Vēlāk gan noskaidrojās - tas ir pa granteni... To, ka kopējais ūdens ceļš ir 25 km es uzzināju tikai tad, kad izkāpu galapunktā!

Laiks strauji uzlabojas un drīz jau saulīte cepina ne pa jokam. Visi ļoti ātri pazūd aiz līkuma. Es ar savu "pūslīti" pārsvarā airējos vienatnē. Pēc pāris kilometriem pret straumi atgriežas Juris ar Agati un vaicā, vai es nedusmošoties, ja mani negaidīs? Es saku, ko tad es dusmošos, laivu ātrumu atšķirība ir gandrīz trīskārša. Un ir jau arī labi. Sešas stundas pavadu pārdomājot dzīvi. Pēc kāda laika sākas pats smagākais – cīņa ar sevi. Spēku nav, attālumus nezinu, apstāties nav jēgas. Izstāties un atkāpties NEVARU. Atliek airēt, airēt, airēt un airēt. Atslēgt domāšanu un saplūst ar upi, krastiem, kokiem, dabu... Irbe ir ļoti skaista upe. Visu laiku līkumiņi. Krasti pilni ar lapkokiem. Pēc kāda laika sākas ļoti pamatīgi upes loki, kas no vienas puses aizsargāti ar smilšainiem atsegumiem-kāpām. Atsegumu spicēs egles. Dažas jau zaudējušas cīņu ar brūkošām smilšu smailēm un nogāzušās. Dažas vēl cīnās un noliekušās visdažādākos leņķos, cenšoties aizķerties ar pēdējām saknēm. Mobilajam parādās zona. Sazvanu, lai noskaidrotu, cik aptuveni no tiem 10 km noairēti. Izrādās aptuveni 10 arī ir pieveikti un esam gandrīz pusceļā. Vāks. Te arī spēki izbeigušies pilnībā, no muguras nemanāmi piezogas maģiskais Felīni un ar lielajām dārza šķērēm pārgriež filmu... Tālāk aiziet bezfilmā, bez emocijām, caur sāpēm, kā automāts, kā konveijers. Pēc laiciņa mani sazvana un saka, ka esot apstājušies uzēst, iespējams sagaidīšot mani. Kad viņus panāku visi jau sēžas laivās un dodas tālāk, jo tā jau gaidījuši 40 minūtes. Līdz finišam esot kādi 8-9 km. Un sākas smagākais – taisnie gabali. Vējš viņos ik pa brīdim pūš tad no vienas, tad no otras puses, mani vazā pa visu upi. Bet nu ir arī tilts. Finišs. Esmu izturējis. Esmu uzvarējis. Uzvarējis sevi. Bet spēka nav pat priecāties. Uzrāpjos augšā uz tilta uzbēruma un saprotu, ka lāga nespēju nostāvēt kājās...



Pulkstenis astoņi vakarā. Piebrauc mašīnas, sākam kravāties. Dodamies uz Miķeļbākas kempingu.

Kempingā visi priecīgi par veiksmīgu finišu. Sakuram ugunskuru, žūstam. Taisām galdu. Filmējamies, stāstam savus komentārus par laivošanu (vēlāk kaut kur būšot arī filmiņa). Bezspēks pamatīgs, pat nevar neko ieēst. Un uzēdot sāk sāpēt vēders. Visi iesaka ārstēties ar šņabi, sūtu visus lapās. Pēc laiciņa kuņģis saprot, ko no viņa vēlās un paliek jau labāk. Patīkami dzirdēt, kad airēšanas giganti saka, ka es esot monstrs. Jo ar pūsli vienam pašam dzīties pakaļ kanoe divniekiem ar pieredzējušajiem laivotājiem - tur jābūt galīgi dullam! Neesot pat gaidījuši, ka tik ātri pieveikšu to gabalu. Ap 11iem sāk apmākties. Parādās tāds draudoši spēcīgs vējš. Īsi pēc pusnakts lietus visus sadzen pa teltīm. Bet Jāņu naktī miegam visi padodas ļoti viegli, visi saguruši. Juris ar Agati palika gulēt mašīnā, tā ka tiku pie sakarīgas telts. Šoreiz nakts paiet sausumā, tomēr vējš sagādā ļoti vēsu atmosfēru. Vējš rausta telti, plosa apkārtējos kokus. Netālu var dzirdēt, kā nikni šņāc jūra. Gāž lietus. Visapkārt jūt milzīgu dominējošu dabas spēku. Tikai es viens pats vēsā teltī. Lietus gāzes un vēja brāzmas raustot telti neļauj aizmirsties ciešā miegā, tāpēc nakti pavadu tādā kā pusnomodā, kur saraustītie sapņi savijās ar domām par dzīvi. Ap 10iem no rīta mani sauc Juris, šiem ir doma sakravāties un braukt uz Ventspili uzēst. Ceļos augšā, bet izgulējies neesmu. Atpūties arī ne. Sāp VISS. Ārā vismaz nelīst. Ieraugu vienu no dabasbērniem, kas čuč guļammaisā zem priedes, zem galvas pabāzta divlitrīgā Sprite pudele. Kādu brīdi manas domas aizņemtas ar pārdomām, kāpēc es neizdomāju sev tādu spilvenu? Forma ir tīri laba! Atvadāmies un braucam uz ukraiņu bistro-kafē-restorānu. Vispār neviens raksturojums īsti neder, bet tur ir ļoti omulīgi, garšīgi un lēti. Pēc tam braucam uz Užavu, vienos būs ekskursija pa alusdarītavu.

Ierodamies līdz riebumam punktuāli, minūte minūtē. Tur jau taisās sākt ekskursiju kādiem 10 cilvēkiem un Juri sākumā nepazīst. Bet nu tiekam iekšā. Vispār jau dažādas ražotnes ir redzētas. Bet te viss ir ļoti pārdomāts, tiešām tīrs. Visvairāk man patīk tā fasāde un telpa ēkai pa vidu otrajā stāvā.



Atrodoties tur, var redzēt visu ražošanas procesu. Pat apgaismojums uzlikts, kas maina krāsas uz tām nerūsējoša tērauda spoguļmucām. Bet nu sākas patīkamākais, nonākam gatavās produkcijas noliktavā, no kurienes izstiepjam kasti degustācijai. Aizejam uz tādu kā ēdamzāli. Bet iepriekšējā dienā tā airēts, ka nespēj lāga pacelt pilnu kausu! Sarakstījāmies viesu grāmatā, kur atradām pat japāņu hieroglifus. Un tad jaukā saimniece piedāvāja doties uz Užavas bāku. Tā bāka tagad ir redzama uz jaunajām etiķetēm. Nu ko, sasēdāmies mašīnās un visi barā devāmies uz bāku.

Bāka pati ir 18 m augsta, bet stāv uz kraujas, kas virs jūras arī ir kādi 15-20 m.

Uzkāpām augšā. Izgājām uz klāja. Vējš. Stiprs vējš. Jūra. Viļņi. Šņākoņa. Putas. Un prieks. Nezinu kā tas sanāk, bet tas vējš visos sapūta milzīgu emocionālo pozitīvo lādiņu!



Tad nokāpām pastaigāties gar jūru. Uz tās kraujas spices vējš tik stipri pūta, ka cēla gaisā rupjās smiltis un bija iespaids, ka ādu plēš nost no sejas. Nedaudz pafotografējāmies pie jūras. Sirsnīgi pateicāmies par ekskursijām. Devāmies uz mājām.



Pirms mājupceļa izvērtās diskusija: kādas mašīnas šodien brauks pa ceļu? Vērojumi praksē pierādīja, ka taisnība vien bija Jurim: uz Rīgas pusi lēnītēm (uz 70!) brauca retas mašīnas, kur pie stūres sēdēja meitene, bet blakus "izglābtais" draugs...

Tādi man bija piedzīvojumi pa Jāņiem! Patiess prieks! Man jau patīk, kad tā aktīvi, mazliet ekstremāli, piesātināti ar ceļojumiem, ekskursijām, ar ilgu airēšanu, spēka izsīkumu, lietu, vēju un sauli. Varētu padomāt, ka mājās atgriezos pēc nedēļas ilga atvaļinājuma. Paldies Jurim un Agatei!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.