Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Klintis un citas lietas Slovēnijā

Autors: Kaspars Omuls [ AUTORS?]
Foto: Līga Gaigule, Kaspars Omuls, Juris Galibeckis
2008. gada oktobris, Rīga

Pavasarī, pēc brauciena uz Sicīlijas klintīm, dzima doma, ka vajadzētu arī nākošajā atvaļinājumā aizbraukt pakāpt uz "siltām un sausām klintīm". Jautājums "uz kurieni?" atrisinājās pats no sevis, jo Sicīlijas brauciena laikā Dace B. man sastāstīja tik daudz par Slovēniju, ka sagribējās noskaidrot, kas tur īsti ir.

Lai nu kā, tā nu viss sākās un turpinājās, un beigu beigās uz Slovēniju startējām es ar savu draudzeni Līgu, un mans darba kolēģis Juris ar savu draudzeni Aiju.

15.08., Rīga -> Venēcija -> Kopera
Mēs ar Līgu izlidojam uz Venēciju, bet Juris ar Aiju - uz Vīni. Kā nu kuram labāk veicies nopirkt aviobiļetes... Lidojuma galapunktā katrs izīrējām autiņus un vienojāmies tikties Koperā - pilsētiņā pie Adrijas jūras.

Izlaižot garlaicīgās detaļas, brauciens man sāka patikt, pārbraucot Slovēnijas robežu. Varbūt tāpēc, ka tur sākās kalni (tad es vēl nebiju bijis Alpos!). Par 35.- Eur iegādājāmies vinjeti uz 6 mēnešiem (īsākais pieejamais termiņš), un nu smiedamies varējām braukt arī pa autobāņiem.

Ap 7ņiem sasniedzām Koperu, kas izrādījās jauka, itāliska piejūras pilsētiņa, pilna ar laimīgiem atpūtniekiem. Satikām Juri & Aiju, sākās lietusgāze un mēs sasniedzām Ankaranas kempingu, kur apmetāmies uz tuvākajām trīs dienām.

16.08., klinšu kāpšana Črni Kal un tam sekojošais slimnīcas apmeklējums
Kopera kā ceļa mērķis tika izraudzīta tāpēc, ka atrodas netālu no labām kāpšanas vietām - Črni Kal, Osp, Mišja Peč - kurās ir daudz dažādu grūtības pakāpju maršrutu - Osp pat ir vairāku virvju (80-100 m) maršruti, kas varētu būt pieejami mūsu kāpšanas līmenim. Mūs interesēja vieglais gals – līdz 6a pēc franču sistēmas (taisnības labad gan jāsaka, ka 6-iniekus šai braucienā pat nemēģināju kāpt – pēdējos mēnešos bija sanācis ļoti maz laika trenēties, biju sliktā formā, un tikai uz brauciena beigām sāku justies pārliecinoši).

Tā nu devāmies uz Črni Kal. Črni Kal ir pilsētiņa klinšu sienas pakājē; uzbraucot nedaudz augstāk, ir parkošanās vieta, un pa taciņu var uzkāpt līdz klintīm.


Skats uz Črni Kal pilsētiņu no klints augšas


Aija uzkāpusi Kamin augšā - lai gan viegls, bet man šis maršruts patika!

Kāpām, vieglos maršrutus – no trijniekiem līdz 5b. Tomēr visskaistākais man likās taisni tas 3nieks - Kamin. Viņam bija savs šarms. Maršruts sākās ar ~4 metrus augstu klinšubluķi, kuru es pārvarēju ar mežonīgām grūtībām. Otrajā reizē atradu aizķeri, kas tur bija... :), un sapratu, ka tomēr vaina nav mežonīgajos slovēņu trijniekos, bet manā spējā pamanīt aizķeres. Bet pēc tam sekoja liela plaisa klintī, kur varēja spiesties iekšā ar visu augumu.

Kāpēju šeit nebija daudz. Nedaudz aprunājāmies ar kādu slovēni (viņš tur bija ieradies kāpt ar sievu, suni un mazuli, bet sieva šajā brīdī bija aizņemta ar sīkā vaktēšanu), kurš palūdza, vai es nevarētu novākt atsaites viņa aizņemtajā maršrutā - tas arī bija kaut kāds 4nieks. Izkāpu maršrutu, noņēmu atsaites, aprunājāmies. Viņš teica, ka mums paveicies - dienvidu puses klintis vasarā parasti nekāpj karstuma dēļ (bet maršrutu aprakstos 90% klinšu bija vērstas pret DA), bet pēc vakardienas lietus viņas ir kāpjamas. Parunājāmies vēl par šo to, tad viņš ar savu famīliju devās tālāk.

Arī blakus esošie slovēņu kāpēji ņemas pa vieglo galu - 4-5. Visa brauciena laikā neredzējām nevienu, kas kāptu 6-iniekos.

Kāpšanas nobeigumā Juris ar Aiju aizgāja pastaigāties, bet es vēl, lai pieliktu punktu, izkāpu divus 5-iniekus. Tad ar Līgu un Juri uzkāpām klintīs no otras puses - pafotografēt. Kad nokāpām, izrādījās, ka notikušas trakas lietas - Aija pakritusi un stipri sasitusi roku. Varbūt pat tā ir lauzta...!

Juris notēmēja Tomtomu uz slimnīcu un braucām. Pa ceļam es vēl aizpiļīju garām pagriezienam, un tad Tomtoms pārplānoja maršrutu - kā izrādās, pa vecpilsētas ieliņām, kas ir tikai apmēram par 20 cm platākas, nekā mašīna. Tomēr, dīvainā kārtā neiesprūdām. Slimnīcā izrādījās - jā, Aijas roka ir lauzta :(, un mums jābrauc uz citas pilsētas - Izolas slimnīcu, vai nu likt ģipsi, vai operēt.

Nogādājām Aiju tur, un viņas roka tika ieģipsēta. Kamēr Juris veda Aiju no slimnīcas, Līga man asistējot sagatavoja gardas vakariņas, un vismaz šī lieta vakarā bija laba.

17.08., pastaiga uz Slavņik kalnu (1028 m)
Kempinga infocentrā biju uzgājis "Hiking in Slovenia" bukletu, un nolēmām dienu pavadīt tā:
● sākumā uzkāpt Slavņik virsotnē. Bukletā šis maršruts bija nodēvēts kā viegls, un tā arī bija – vienkārši pastaiga kalnā ar skaistu skatu no augšas;
● pēc tam aizbraukt uz vienu netālu kāpšanas vietu Horvātijā, pakāpt (Slavņik ir pie pašas Horvātijas robežas, mums visu laiku nāca mobilo operatoru piedāvājumi gan no vienas, gan otras puses).

Pasākuma otrā daļa gan izpalika, jo lejupceļā apmaldījāmies. :) Es gan nezinu, vai vārdu "apmaldīties" var lietot arī tajos gadījumos, kad cilvēki ir pozitīvi uzlādēti un pilnīgi pārliecināti, ka iet pareizi, lai kur viņi ietu - jo tieši tāda bija mūsu attieksme pret orientēšanos (un nebija jau arī kur apmaldīties). Katrā ziņā, beigās mēs izgājām nevis uz Podgorje pilsētiņu, kur bijām atstājuši auto, bet gan uz Presnicas pilsētiņu 10 km tālāk. :) Juris veica nelielu skrējienu pēc auto (viņu pašu tas ļoti uzmundrināja, kā viņš teica), un tad bija jādodas mājās - braukt kāpt nu jau bija par vēlu.

18.08., pārbrauciens uz Bovecu; Škocjanske Jame apskate
Pārbraucām uz Bovecu, pa ceļam apskatot Škocjanske Jama. Jāatzīst, ka man ir zināma alerģija pret dabas objektiem, kuros, lai tiktu iekšā, jāmaksā nauda (t.i., es nenoliedzu, ka reizēm jāizdod nauda, lai sociāli pieņemamā veidā pārvarētu tādus šķēršļus, kā, piemēram, kasieris vai metāla durvis, bet fakts ir tas, ka sajūtas nopirkt nevar). Tomēr, pazemes kanjons bija ļoti iespaidīgs; tāpat arī kanjons un ūdenskritumi, gar kuriem bija jādodas atpakaļ no alas.

Boveca atrodas Julian Alpos, līdz ar to ceļš uz turieni bija mana pirmā sastapšanās ar kalnu ceļu serpentīniem. Šeit man gribētos pieminēt mūsu īrētā auto izaugsmi - varētu teikt, ka taisni Slovēnijas serpentīnos viņš kļuva no Fiat Punto par Fiat Punto Grande. Ja mūsu pazīšanās pirmsākumos viņš knapi dvesa, tad šeit viņš iemācījās rēkt. Un no kalna pat attīstīt ātrumu 130 km/h (tas gan pa autobāni, nevis pa serpentīniem).

Hiking bukletā man bija ļoti iepatikusies Mangarta virsotne - gribēju tur nokļūt. Bovecas informācijas centrā apjautājos, kādas tur pieejas, utt. Meitene pateica, ka Mangarts ir bīstams (jākāpj ar alpīnisma aprīkojumu, krīt akmeņi, utt.) un viņa neko nezinot, un aizsūtīja mūs uz Adventure Center, t.i., vienu no piedzīvojumu sporta kantoriem, par kura uzticīgu klientu mēs nākamajās dienās kļuvām.

19.08., paraglaidings un kanjonings
Adventure Center piedāvāto pakalpojumu klāstā bija visādi labumi, t.sk., Via Ferratas, jeb kāpšanas maršruti, kas aprīkoti ar tērauda trosēm, pie kā drošināties. Mans viedoklis bija, ka mums jāizīrē ekipējums un patstāvīgi (bez gida) jāiziet uz kādu relatīvi vieglu ferratu, lai mēs varētu noteikt, vai esam gatavi kam sarežģītākam. Tomēr liktenis bija lēmis savādāk...

Izrādījās, ka ekipējums pašreiz nav pieejams, līdz ar to via ferratas mums šodien nespīd. Tā nu Līga izdomāja, ka grib izmēģināt paraplānu, un pierunāja arī mani to izdarīt. Forši, palidināties varēja arī Aija - par spīti lauztajai rokai. Tad, kad bijām atgriezušies no paraplāna, Līga izdomāja, ka grib izmēģināt kanjoningu, un pierunāja arī mani to izdarīt. Tiesa, te gan es biju tik saprātīgs, lai vispirms noskaidrotu, vai man būs iespēja izvairīties no kāda lēciena, ja es negribēšu lēkt. Kad biju mazs, man patika lēkt no dažādām augstām vietām, taču nu tas ir mainījies, un tagad es pret šo nodarbi izturos bez sajūsmas!

Lidošana ar paraplānu tandēmā ir skaists sliņķu pasākums - nekas nav jāmāk, un nav arī iespēju traģiski kļūdīties (vismaz klientam, par instruktoru es neesmu pārliecināts... :) ). Man sākotnēji bija bailes no ieskriešanās - es domāju, ka būs jālec no klints ar cerību, ka paraplāns mūs noturēs gaisā. Nekā tamlīdzīga - mēs pacēlāmies, pasperot pāris soļus, līdz klints malai bija vēl vismaz 10-15 metri. Tāpat, skriešana piezemējoties bija svarīga tikai tādēļ, lai paraplāns nesapītos un nokristu aizmugurē - tai nebija nekāda sakara ar ātruma samazināšanu vai trieciena samazināšanu (salīdzinot ar izpletņlēkšanu, kur ir svarīgi pareizi uztvert zemes triecienu - te nekāda trieciena vienkārši nebija).


Līga lido ar paraplānu


Līgas foto – paraplāna ēna uz zemes

Kanjonings. Ņemšanās pa kalnu upīti. Šļūcieni un lēcieni. Šļūcieni - ar kājām pa priekšu, ar galvu pa priekšu, atmuguriski. Gids nostumj meiteni pāri ūdenskrituma malai - pļunkš! atskan nevis uzreiz, bet pēc kādas sekundes. Ir par ko padomāt, bet domāšana nepalīdz... :( Lēcieni - no 4 m augstuma, no 9 m (es to nobastoju!), no 6 m. Mēs ar Līgu nobastojām arī pēdējo ūdenskritumu - 13 m. Juris gan atļāva sevi no tā nostumt. Bija jautri! :)

Patika arī gida joks – esam nonākuši ~15 m augsta ūdenskrituma augšā, apakšā ir maza, akmeņu ieskauta peļķe, un gids saka: "Šeit ir jālec, apiet nevar... Redziet tos akmeņus – centieties būt ļoti precīzi!". Tanī brīdī, kad es sāku apsvērt domu, ka visprātīgāk būtu precīzi nolidināt lejā viņu pašu un tad glābties, mēģinot tomēr šo vietu apiet, viņš atzinās, ka tas ir joks un tur nolēkt nav iespējams...


Juris uz 13 m augsta ūdenskrituma malas - tūlīt gida gādīgās rokas viņu pārstums pāri malai! Un... seko Jura lidojums!

Vakarā domājam, ko darīt ar Mangartu. Meitene informācijas centrā mums teica, ka Mangarta kartes nav (to, ka tāda karte VISPĀR pastāv, es zinu, jo tā ir pieminēta "Hiking in Slovenia" bukletā). Savukārt, informācija, ko mums sastāstījis paraplāna instruktors Zeps, īsti nesakrīt ar to, ko mums sacīja Adventure Center birojā (tur teica, ka ir divi maršruti - viens viegls, viens grūts). Katrā ziņā, Zeps apgalvo, ka kalna augšpusē vairs nav trošu, toties ir jāšķērso sniega josla! Savukārt, mēs uz Slovēniju atbraucām kāpt klintīs, nevis doties nopietnos kalnu pārgājienos; mums ir tikai botas, kas nav piemērotas staigāšanai pa sniegu - ne jau tāpēc, ka nosals kājas, bet tāpēc, ka tās sniegā var viegli izslīdēt, un šļūciens var būt garāks, nekā gribētos.

Vārdu sakot, mēs gribam tikt Mangartā, bet nav īsti skaidrs, ar ko mēs riskējam. Nolēmām īrēt ne tikai ekipējumu, bet arī gidu.

20.08., Mangarts un līkums pa Itāliju
Šoreiz ceļamies agri un ar neskaidrību par to, kāds tad īsti ir kalns, kas mūs sagaida. Satiekam gidu, viņš saka, ka plāns ir tāds: ejam augšā pa vieglo maršrutu (pa Slovēnijas pusi), ja mums labi ies, iesim lejā pa Itālijas pusi (tas esot grūts maršruts ar reālu kāpšanu - ko tas nozīmē, to mēs tā arī neuzzinājām).

Jāatzīst, ka, Slovēnijas puses maršruts tiešām nav grūts. Faktiski, ja mūsu galvās nebūtu jucekļa pēc dažādajiem kalna aprakstiem, un ja mums paveiktos atrast ferratas sākumu, tad mēs varētu to iziet paši. Nekāda sniega mūsu ceļā nav; vai tas ir Itālijas puses maršrutā - nezinu. Dažās saules neapspīdētās vietās sniegs tiešām ir, bet mums tam nav jāiet pāri.


Atpūtas vieta pa ceļam uz augšu

Toties, kad esam kalna virsotnē, kalnu pārklāj mākonis, un sāk līt. Domu par nokāpšanu pa Itālijas pusi var aizmirst, un nekāpjam arī pa Slovēnijas puses ferratu, bet gan vienkārši pa tūristu taku. Ir pietiekoši interesanti, jo, kā izrādās, mūsu apavi nav piemēroti arī šeit - tie slīd. Pat manas botas ar Vibram zolēm (ziemā skrēju ar tām krosu pa apledojušu trotuāru, un tās neslīdēja!) šeit slīd. Takas malā pieliktas troses, un labi vien ir, ka ir kur pieturēties.


Mangarta virsotnē: Līga par šo bildi ik reiz priecājas un saka, ka mēs izskatoties pēc trim večiņām!

Nokāpjam līdz Mangarta sedlienei, gids kā teorētisku laika pavadīšanas iespēju iesaka gaidīt labu laiku, kas gan jau kaut kad iestāšoties, bet mums īsti nav vēlēšanās to darīt. Katrā ziņā, ja mēs gribot izmēģināt Itālijas puses ferratu (līdz tās sākumam ir jānokāpj no sedlienes Itālijas pusē), tad jārēķinās, ka jākāpj 700 metri bez iespējas noiet no trases, un pa slapjiem akmeņiem ar botām tas neesot ieteicams. Tā vai šitā, bet skatīties uz mākoni un gaidīt, kad viņš pāries, mums neliekas interesanti, un mēs dodamies prom. Palaižu gida mašīnu garām, viņš uzpīpina un aiztraucas pa serpentīnu.

Kā izrādās, gaidīt mākoņa pāriešanu nebija sliktākais iespējamais variants. Noķeram gidu vietā, kur ir ceļa remonts, un ceļš vismaz piecas stundas būšot slēgts. Gidam ir plāns, kā apbraukt šo remontu pa Itāliju.

Plāns viņam gan ir, bet kartes viņam tomēr nebija vis. Tāpēc pēc pāris stundām viņš apstājās, lai atzītos, ka īsti nesaprot, kur mēs atrodamies. Toties izrādījās, ka karte ir mums ar Līgu, un Līga arī tajā orientējas. :) Sarunājam, ka mēs brauksim pa priekšu un orientēsimies, un viņš mums sekos. Sirdī pat ielavījās ļaunpriecīga doma, ka varbūt varētu šo pakalpojumu sniegt par samaksu... Bet nu tā palika tikai doma, un pēc visai interesantas orientēšanās pa Itālijas mazpilsētiņu labirintu mēs izkūlāmies atpakaļ uz Bovecu.

Vakarā ar Līgu vēl aizbraucām papētīt kāpšanas vietu ciematiņā Kal-Koritnica dažus kilometrus no kempinga. Neliels pasākums, bet bija jautri - mums uz diviem bija viens pieres lukturītis, un sandales nav īsti piemērotākais apavs, ar ko tumsā staigāt pa salijušām, dubļaini akmeņainām nogāzēm. Bet bijām apmierināti ar izpētīto. Kal-Koritņica - laba kāpšanas vieta tai ziņā, ka ir dažādi maršruti, tomēr nolēmām apskatīt citus variantus, jo līdz turienei bija relatīvi ilgs piegājiens (15 min no parkošanās vietas, kamēr citi maršruti bija 5 min), bet maršruti nelikās tik interesanti, lai garākais ceļš atmaksātos.

21.08., klinšu kāpšana Kal-Koritņicā, pārbrauciens uz Bledu
22. augustā Jurim ar Aiju no Vīnes jālido atpakaļ uz Rīgu, līdz ar to šī viņiem bija jau pēdējā diena Slovēnijā. Nolēmām rīta pusē pakāpt, bet pēcpusdienā doties prom uz Bledu - mēs ar Līgu paliktu tur, savukārt Juris ar Aiju turpinātu ceļu uz Vīni.

Kāpšanas vieta bija Trenta, arī netālu no Bovecas. Man patika. Maršrutu tur nebija ļoti daudz, tomēr nebija daudz arī kāpēju, tāpēc konkurence neradās. Izkāpām tur vairākus 5-iniekus, un man bija liels prieks redzēt, ka arī Jura acīs ieraudzīju azartisku spīdumu un to, ka izteiksmi "šo briesmīgo 5-inieku es noteikti nevaru izkāpt" nomainīja "šo brīnišķīgo 5-inieku es noteikti varu izkāpt, pie tam pa visgrūtāko ceļu".


Pēc šī piecinieka Jurim (kāpējs pa kreisi no plaisas) acīs parādījās neprātīgs spīdums


Līga uzraususies uz liela klintsbluķa, kuram augšā ir soliņš. :)

Turklāt, līdzās tecēja Sočas upe, skaista kā pasakā. Apskaužu tos Latvijas kajakerus, kas augusta sākumā uz turieni aizbrauca laivot.


Soča

Vārdu sakot, mēs labi pavadījām laiku.

Vakarā pārbraucām uz Bledu, mēs ar Līgu apmetāmies Bledas kempingā, paēdām atvadu vakariņas, un Juris ar Aiju devās uz Vīni.

22.08., klinšu kāpšana Bohiņas Belā, ekskursija pa Bledu
Ar Līgu izlēmām tā, ka rīta pusē dosimies pakāpt, bet pēcpusdienu veltīsim Bledas apskatei.

Tuvākā kāpšanas vieta, kur bija vieglie maršruti, bija Bohiņas Bela, pāris kilometri no Bledas. Atrast pašu pilsētiņu nebija grūti, ieraudzīt klintis - arī ne. Toties saprast, kur tur ir maršruti... Kad sajutām sirdī izmisumu, sākām iztaujāt kādu cienījamu vietējo iedzīvotāju pāri. Bija valodas problēma, jo viņi nerunāja angliski. Tikai vāciski. Bet vecā kundze saka "Igļica" un rāda uz klinti. Mēs jau nenoliedzam, ka "Igļica", bet mums vajag zināt, kur var "plezatj" (slovēniski - kāpt).

Spoži spīdēja saule, un pēkšņi es pamanīju, ka uz Igļicas kaut kas spīd. Tak jau āķis, vai ne? Kā izrādījās, ceļš uz kāpšanas vietu bija taciņa gar kādu malkas šķūnīti, un tur tiešām bija mūsu meklētie maršruti.

Mēs nebijām vieni - tur notika kareivju apmācība klinšu kāpšanā. Diezin ko viegli viņiem negāja arī pa vieglajiem maršrutiem - bet viņi kāpa ar zābakiem un bez magnēzija. Instruktors, tas gan uzpiļīja 5c maršrutā ar visiem zābakiem, ka nozibēja vien. Bet parastie zaldāti kāpa 4niekus, kurš veiksmīgāk, kurš nē.

Mēs arī pakāpām mazliet, bet tad aiztināmies. Mēģināju kāpt vienu 5a, bet nespēju to izkāpt (!!!) - lai nezaudētu atsaiti (jo no kaut kā man būtu jānolaižas), pārkāpu blakus maršrutā, kas arī bija 5a, un ar pēdējiem spēkiem to uzmocīju līdz augšai. Vēl mazliet pakāpām ar augšējo drošināšanu, bet drīz mani spēki beidzās arī uz to. Līgai lielas intereses nebija, viņa kāpa tikai kompānijas pēc.

Nākošajā dienā turpat konstatēju, ka nebiju pamanījis vienu labu aizķeri. :) Ar to arī pietika, lai es pazaudētu spēkus jau maršruta sākumā, un nespētu izkāpt maršrutu. :(

Pēc tam pasauļojāmies pie skaistā Bledas ezera, apgājām tam apkārt, apskatījām Bledas pili, un pavazājāmies pa veikaliem. Vispār, Bleda ir pat vairāk tūristu pilsēta, nekā Boveca. Ja Bovecā viss orientēts uz tādām nodarbēm kā raftings, kanjonings u.c. skarbas izklaides, tad Bledā ir pieejams gan tas viss, kā arī mierīgākas izpriecas - var vizināties ar laivu pa skaisto ezeru, braukāt ar velo pa apkārtni, apmeklēt masāžas un skaistumkopšanas procedūras, barot pīles un skatīties zivis ezera dzidrajā ūdenī.

23.08., klinšu kāpšana Bohiņas Belā, atceļš uz Venēciju
No rīta aizbraucām uz Bohiņas Belu pakāpt. Bija forši. Kaut kā bija uznākusi iedvesma, un izkāpu vairākus maršrutus pēc kārtas, arī tos, kur vakar biju mocījies. Diemžēl to pārtrauca lietus un pie grūtākiem maršrutiem tikt vairs nepaspēju, tomēr jutos laimīgs, jo to ko paspēju, biju izkāpis ar patiesu baudu.


Pēdējā dienā vēl mazliet pakāpām Bohiņas Belā

Mēs atkal nebijām vieni, šoreiz bija vietējais gids ar divām meitenēm - pēc dīvainā angļu akcenta likās, ka anglietēm. Man bija interesanti to ar vienu aci vērot, lai saprastu, cik tad vērtīga tāda vietējā gida apmācība ir. Nu, manas domas - ja cilvēks grib saprast, vai klintis viņu valdzina, tad tas ir OK (līdzīgi, kā bija manās īslaicīgajās attiecībās ar kanjoningu). Jo tomēr ir starpība, vai kāpt zālē, vai kāpt īstās klintīs, skaistas ainavas ietvertam, svaigā gaisā - emociju gamma pavisam cita. No apmācības viedokļa - es, protams, biju cerējis dzirdēt vairāk. :(

Sākās lietus, un mēs devāmies uz Venēciju. "Korķu" diena, braucām <200 km apmēram 6 stundas - pa autobāņiem, protams. Pats trakākais bija Itālijā - tur bija maksas ceļš, uz kura ik pēc 5 km bija korķi. Un pats lielākais korķis bija pie izbraukšanas. Jau tad sāku skumt pēc Slovēnijas.

24.08., Venēcija, Sarmītes Caunes izstāde
Par Venēcijas apmeklējumu nerakstīšu, man tas likās kā murgs. Varbūt būtu savādāk, ja kāds mūs tur izvadātu un visu izstāstītu, bet tā tas nebija. Arhitektūra, protams, varena, bet es to visu uztveru kā pagātni. Tagadne ir korķis pie maksas ceļa izbrauktuves, nekulturālā satiksme (atšķirībā no Slovēnijas), cilvēki (kas atšķirībā no slovēņiem) neprot citas valodas, un industrija, kas mēģina iedzīvoties no tūristu bariem saules pārkarsētajā Venēcijā. Varbūt mana uztvere bija sakāpināta un neobjektīva - iepriekšējos braucienos Sardīnijā un Sicīlijā man patika tas, ko redzēju no Itālijas.

Bet kaut kas labs tomēr bija. Gājām gar vienu baznīcu, un pēkšņi acīs iekrita plakāts - Sarmītes Caunes personālizstāde. :) Iegājām iekšā, mazliet parunājām ar mākslinieci, apskatījām gleznas. Tas, kas man likās pārsteidzoši - pēc gleznu apskates, kad sāku skatīties uz reālo Venēciju, es kaut kā sāku viņu uztvert krāsās, toņu sakopojumos. Es pēkšņi pamanīju, cik daudz ir krāsu un toņu, kurus es nepamanu, jo skatos uz kādu konkrētu objektu.

Nu lūk. Viss ir labs, kas labi beidzas, un no Venēcijas mēs tikām prom un sapakojām somas mājupceļam.

25.08., atpakaļceļš uz Rīgu
Šķīrāmies no sava izīrētā Fiat Grande Punto, kurš, tēlaini izsakoties, no puikas bija kļuvis par vīru, un lidojām mājās.

Rezumē:
Nebūšu oriģināls, bet man tur patika;
Slovēņi, ko sastapām, ir draudzīgi, dzīvespriecīgi, atsaucīgi, saprot svešvalodas;
Tur var atrast daudzas interesantas nodarbes, kā kāpšanu vasarā, leduskāpšanu ziemā, pastaigas pa kalniem, utt. Turklāt, viss šis attīstās, top gan jauni klinšu maršruti, gan via ferratas...;
Loģistika nav vienkārša, jo tiešo reisu uz Ļubļanu vai citu Slovēnijas pilsētu nav, tomēr kaut vai variants ar lidošanu caur Venēciju vai Vīni ļauj tur nokļūt vajadzīgajā vietā apmēram dienas laikā (pati Slovēnija ir stipri mazāka kā Latvija, un ceļi ir lieliski; tiesa, ja ceļš ir pa kalnu serpentīniem, braukšana ir lēna);
Īrējot auto Itālijā vai Austrijā, jāpievērš uzmanība, vai ar to var braukt uz Slovēniju.

Info par kāpšanas vietām:
"Slovenija. Športnoplezalni vodnik" - Slovēnijas sporta maršrutu apraksti (to var skatīt šeit, grāmatā viss teksts ir četrās valodās, t.sk. angliski, tikai cena 29.- Eur :( );
Maršrutu apraksti, ko var lejupielādēt internetā no Coronn.com par 8.- Eur, turklāt te ir ne tikai Slovēnija, bet daudzas citas vietas. Būtiskajos punktos vismaz Slovēnijas kāpšanas vietu apraksti, manuprāt, nav sliktāki par "Športnoplezalnij vodnik".
Maršrutu apraksti, ko var lejupielādēt internetā no Rockclimbing.com - Slovēnijas kāpšanas vietas. Bet te nav maršrutu shēmas, līdz ar to šo informāciju var izmantot vienīgi, lai noteiktu, vai kādu rajonu ir vērts izvēlēties par brauciena mērķi, vai nē.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]


Kalni Alpīnisms Klinšu kāpšana Ledus kāpšana Kāpšana kalnos Ekipējums kalniem Piedzīvojumi

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv