Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Inese Bērziņa: Meklēju lāci!

2008. gada oktobris, Dublina

"...laižos miedziņā, bet te pēkšņi kāds sāk grabināties un ņemties ap mūsu nenovāktajiem vakariņu traukiem. LĀĀĀCIS!!!... Sekundes simtdaļā mans guļammaiss ir piesvīdis slapjš un pati baidos pat pakustēties... Baile no lāča manī ir. Laikam tā pāries tikai tad, kad to lāci beidzot ieraudzīšu. Vienīgais veids kā cīnīties ar bailēm ir... trenēt nebaidīšanos."

* * *

Kas Tavuprāt ir "skarbs piedzīvojums"?

Skarbs piedzīvojums..?! hmm – tāds kurš ar publiskā telpā cenzējamiem vārdiem vislabāk aprakstāms... Bet ja nopietni tad "skarbs" man saistās ar pēc piedzīvojuma paliekošajām sekām un izdarītajiem secinājumiem.

Skarbākais ko nācies piedzīvot man, laikam, ir kritiens no velo... Steidzos uz darbu, ātrums ap 30 km/h, neplānota ātruma samazināšanās līdz 0 km/h un piezemēšanās uz pieres. Bez ķiveres... arī tagad acu priekšā redzu asfalta zīmējumu... (Tiešām nerekomendēju atkārtot!) Sekas – samērā izteikta nelabuma sajūta strauji gāzējošos/bremzējošos transporta līdzekļos... Un vēlme vienmēr pārliecināties, kura bremze konkrētajam ritenim ir priekšējā un kura pakaļējā...

Bet pašreizējam ritenim bremžu nav gandrīz vispār, it īpaši lietus laikā. Šis fakts man dažkārt liek pārdomāt, vai izbolītas acis un sakosti zobi nedaudz saīsina bremzēšanas ceļu, vai tomēr ne...?

Vispār jau arī dzīve Īrijā ir samērā skarbs piedzīvojums. Īrijā ir tikai divi gadalaiki, viens ir slapjš un auksts, otrs ir tikpat slapjš un vēl aukstāks... Toties šādi laika apstākļi iemāca novērtēt tos īsos brīžus kad uzspīd saulīte!


Atlantijas okeāns svētā Patrika dienā

Visskaistākie, krāsainākie, emocionāli bagātākie mirkļi, kas piedzīvoti iepriekšējā gada laikā?

Dziesmusvētki ir pirmajā vietā! – Noteikti! Piedzīvojums, ko iesaku baudīt katram! Ļoti patika šīs ziemas ledus un klinšu kāpšanas izbrauciens Alpos - iegūts nedaudz vairāk pieredzes (vajag vēl 100x vairāk...), iepazīti lieliski cilvēki – tas ir vairāk kā zelta vērts ieguvums! Visādi lielāki un mazāki pārgājieni un peldējieni – visi ir bijuši jauki!

Es laikam negaidu Milzīgo Brīnumaino Piedzīvojumu. Tas jau ir tepat mums blakus – var aiziet līdz jūrai vai uztaisīt nakts pārgājienu un– piedzīvojums atradīsies. Tikai jāaizver mājas durvis no pareizās puses!



Vai sacensības, sacenšanās un samērošanās (sacīkstes, čempionāti...) ar sasniegto "nogalina" piedzīvojumu?

Tas laikam ir atkarīgs no mērķa ar kādu nostājamies uz starta līnijas... Man pašai nav pietiekami daudz gribasspēka lai piemēram 24 stundas domātu par finiša līniju - man jādomā par to, kas notiek šinī brīdī – par purvu, saullēktu, ezīti vai slapjām kājām, tādēļ finišs ir kādā 74. vietā pēc nozīmības, bet piedzīvojums notiek visu laiku... arī finišā!


Ezeru rajonā, Anglijā, mierīga pasēdēšana pēc dienas pārgājiena, nelielas peldes un ellīga vēja

Riskantākais, bīstamākais un nervus kutinošākais piedzīvojums Tavā pieredzē?

Nakts... telts... divi nedaudz krācoši puiši blakus, es arī laižos miedziņā, bet te pēkšņi kāds sāk grabināties un ņemties ap mūsu nenovāktajiem vakariņu traukiem. LĀĀĀCIS!!!... Sekundes simtdaļā mans guļammaiss ir piesvīdis slapjš un pati baidos pat pakustēties... grabināšanās pāriet, bet es murgaini grozos un spicēju ausis visu nakti. Protams ka "lācis" ir bijis apmēram truša lielumā un vienīgais ļaunums ko atklājam no rīta ir tīri izlaizīts katliņš. Protams, ka tanī Jūtas (ASV pavalsts) nostūrī lāču nemaz nav, protams, ka es to zinu! Tomēr neskatoties uz šo – baile no lāča manī ir. Laikam tā pāries tikai tad, kad to lāci beidzot ieraudzīšu. Vienīgais veids kā cīnīties ar bailēm ir... trenēt nebaidīšanos. Meklēju lāci!



Ja nedēļai pievienotu astoto dienu (protams, brīvdienu!), ko Tu tajā izvēlētos darīt?

Darītu to pašu ko visās citās brīvajās dienās – kautos ar slinkumu un miegu no rīta... tad tomēr izkultos no mājas, paklaiņotu riņķī un vakarā priecīgi mazgātu smirdīgās zeķes, ceptu kartupeļus, atcerētos dienas piedzīvojumus un domātu par to, ka noderētu... vēl viena brīvdiena. :)


Knocknadobar. Īrijas kalniem nosaukumā parasti ir vismaz 11 burti... - visbiežāk izlasīti tādā veidā, lai to savirknējumu būtu pēc iespējas grūtāk atcerēties :)

Kura vieta pasaulē ir tā, kurā Tu noteikti vēlētos pabūt un ko turp nokļuvusi darītu?

Vispirms gribu būt atpakaļ mājās – Latvijā. Visādi plāni, sapņi un nodomi protams ir, bet par tiem vēlāk – kad būs īstenoti un varēs lielīties dalīties ar bildēm un stāstiem...


Mājas...

Vai tici citai dzīvei pēc nāves un kā to iedomājies?

Sajūta, ka dzīve tiek dzīvota par visiem 100% man rodas samērā reti... Tas ir tik intensīvi, ka es nespētu izturēt to katru dienu. Šī sajūta man var rasties sēžot un dzerot par pēdējo naudu nopirktu vīna glāzi kādā sīkā miestiņā un klausoties, kā īpašnieks stāsta par to, kā viņu viens latvietis esot apkrāpis – pārdevis neīstu dzintaru... Vai arī peldot okeānā – kad skatam paveras viss plašais apvārsnis, vai arī ejot pa pļavu un sajūtot reibinošo madaru smaržu Jāņu laikā... Tad liekas, ka dzīvē viss vēl ir priekšā!

Domāju, ka par saviem darbiem, nedarbiem un domām mums nākas tādā vai citādā veidā atbildēt.. Ja man būs iespēja izvēlēties - es izvēlēšos pārdzimt un atkal būt šinī pasaulē. Vai es būšu cilvēks? Nezinu... Varbūt ka dzīvnieks vai koks. Iespējas ir dažādas!



Ineses Bērziņas rakstītie piedzīvojumu apraksti, kas publicēti www.adventurerace.lv vortālā:
● Sezonas pēdējais ledus
Pēdējās divas dienas sēžu kā uz adatām – par to tik vien domāju kā sadabūt zābakus, dzelkšņus, ķiveri un cirtņus.. bet lai pasākums liktos pilnīgi neiespējams – man jādabū arī kāds prasmīgāks kāpējs, kurš prot uzlikt "enkurus" un kura īpašumā ir virve un visi citi nepieciešamie drošināšanas elementi, pie kam šim cilvēkam jāgrib mani (kāpēju - nejēgu) ņemt līdzi sezonas pēdējā izbraucienā! Protams, par laiku vispār nekas daudz nav zināms… Varēja tas pavasaris vēl pagaidīt… Nu kāpēc tieši šajā sestdienā sola lietu?! >>>

● Svētdienas pastaiga ar saviesīgu ciemošanos
Svētdienas rīts – nesteidzīga mošanās, kafija gultā un ilgas brokastis ar ceptiem cīsiņiem? Nēe – tikai ne šodien. Nezinu pati kāpēc, bet esmu augšā jau 6.45... Pieceļos, apskatos laika ziņas iekš accuweather.com un redzu ka man top solīts neliels mākoņu un saules sajaukums laika posmā no 9 līdz 2 dienā... pēc tam sākas dienišķais lietus. Labu laiku Īrijā nevar nobumbulēt pa mājām – tas pienācīgi jāizmanto! Staigājamais gabaliņš jau sen noskatīts – uz dienvidiem no Dublinas – varot pastaigāt gar stāvkrastu. >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Septiņi. Un septiņas."? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv