Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Ivars Gridčins: Mazāk ar saprātu, bet vairāk ar sirdi

2008. gada oktobris, Rīga

"Cenšos dzīvot pēc principa "Dzīve sākas šodien", un nav svarīgi vai tā ir astotā diena, nav svarīgi, cik man ir gadu, kāds šobrīd gadsimts, mēnesis utt. Šodiena ir sākusies, vajag rīkoties, jo rītdienu var arī nepiedzīvot! Bet pie šī principa ievērošanas vēl vajag strādāt un strādāt – tas ir milzīgs, nebeidzams darbs ar sevi. Šķēršļi pārsvarā ir tikai smadzenēs, attieksmē, tikai prāta uzburti."

* * *

Kas Tavuprāt ir "skarbs piedzīvojums"?

"Skarbs piedzīvojums" man vairāk saistās ar negatīvām, negaidītām situācijām, kas nopietni apdraud vai pārvelk svītru tālākam piedzīvojuma turpinājumam esošajos apstākļos. Īpaši tas attiecas uz nelaimes gadījumiem, vai gadījumiem, kas atstāj "rūgtuma" pēcgaršu. Vispār visa dzīve ir viens liels, interesants un skarbs piedzīvojums, kurā bieži vien negatīvas situācijas notiek pašos nepiemērotākajos, negaidītākajos brīžos. Piemēram, skarbs piedzīvojums varētu būt sekojošs: brienam pa Amazones mūžamežiem, nonākam kādā ciltī, kas izrādās cilvēkēdāji, nesaprotamā kārtā izdodas aizmukt, bet ceļabiedri tiek apēsti... Tas būtu ļoti skarbs piedzīvojums!



Visskaistākie, krāsainākie, emocionāli bagātākie mirkļi, kas piedzīvoti iepriekšējā gada laikā?

Katrā ceļojumā netrūkst skaistu, krāsainu mirkļu, starp kuriem ir grūti izvēlēties vienu vienīgo, īpašo. Bet emocionāli bagātākie mirkļi, kas sniedz vislielāko gandarījumu, rodas brīžos, kad izdodas pārvarēt lielas grūtības. Tā ir lielas cīņas situācija ar sevi un apstākļiem, bet ar pozitīvu rezultātu.

Man kā cilvēkam bez nopietnas kalnos kāpšanas pieredzes liels gandarījums bija uzkāpt Elbrusā bez īpašas sagatavotības, gidu starpniecības, organizēšanas un pienācīgas aklimatizācijas. Man svarīgs bija ne tik daudz "ķeksītis" savā biogrāfijā, kā pats piedzīvojums.


Elbrusa virsotnē (Kaukāzs)

Vai sacensības, sacenšanās un samērošanās (sacīkstes, čempionāti...) ar sasniegto "nogalina" piedzīvojumu?

Domāju, ka sacensības lielā mērā mazina, dažkārt pat "nogalina" piedzīvojumu. Piedzīvojums man kaut kā vairāk asociējas ar negaidītiem notikumiem, ar robežu pārkāpšanu, ar iziešanu no ierastajiem rāmjiem. Ja tā aizdomājas, kamdēļ tās sacensības vispār ir nepieciešamas, tad veidojas secinājums, ka tas ir bizness, kas izmanto cilvēku jokaino īpatnību "mērīties ar krāniņiem". Gudrajam, patiesi spēcīgajam nav nekādas vajadzības kaut ko citiem pierādīt, jo viņš ir pašpietiekams. Bet, ja gribās kaut ko pierādīt sev, tad nav nepieciešamas sacensības.

Līdzīgi ir ar rāmjiem – sacensības ir rāmju nospraušana, kuru ietvaros ir jādarbojas. Kā pilnībā būtu iespējams "izkāpt no rāmjiem" patreizējā situāciju nevaru iedomāties, bet sacensībās to tik un tā ir pārāk daudz, lai mierīgi varētu atrast alternatīvas, kurās būtu daudz lielāks piedzīvojuma faktors - kaut vai visparastākajā ikdienā dažkārt var piedzīvot tādus pavērsienus... Galu galā sacensībām un piedzīvojumam ir atšķirīgi mērķi – varētu pat teikt, ka piedzīvojums jau ir mērķis, bet sacensības ir apstākļu nodrošināšana, instruments citu mērķu sasniegšanai.


Ķīnā, bez "rāmjiem" pēc piedzīvojumiem

Riskantākais, bīstamākais un nervus kutinošākais piedzīvojums Tavā pieredzē?

Nekas tāds īpaši bīstams nav noticis, tāpēc nekādu vareno mednieku stāstu nevarēšu pastāstīt. Ja tā aizdomājas, ieskatās tā dēvētajā parastajā, tad tomēr tajā ir tik daudz neparastā, visapkārt tik daudz interesantā, skaistā, bīstamā... Vajag būt tikai atvērtam, mazāk izmantot saprātu, bet vairāk sirdi!

Vēl jau jāpiebilst, ka vienīgi pats spēj pienācīgi novērtēt piedzīvoto, tikai tas tevi patiesi nostiprina un bagātina. Stāsti neko nenozīmē, personīgā pieredze – uz to ir jātiecas. Bet atskaitei varu pastāstīt par nedaudz piedzīvoto Ķīnā (to gan es nedēvētu par īpaši bīstamu).

Tātad, pēc dienas gara brauciena piepīpētos autobusos Ķīnas "laukos" mani izsēdināja krustojumā kalnainā apvidū (ja nemaldos, kalni tajā vietā ne visai augsti – ap 2000 m), jo man nepieciešamais ciems neatradās iepriekšējā autobusa maršrutā. Tas atradās kādus 60 km no krustojuma un vairs nekāds sabiedriskais transports tajā dienā uz turieni nekursēja. Līdz saules rietam bija atlikusi apmēram stunda. Izpakoju savu velosipēdu un vietējo atvadu saucienu pavadībā (tas viņiem bija notikums skatīties, kā es pakoju velosipēdu) sāku mīties pa ieleju uz augšu. Jāatzīmē, ka spidometrs nedarbojās, jo biju pazaudējis magnētu, un luktura man arī nebija. Lēnām sāka iestāties tumsa. Pa ceļam esošajos ciematos nakts mājas sarunāt neizdevās, žesti liecināja, ka jāminas tālāk (tālāk it kā būs). Kalnu serpentīns, tumsa, minos augšup, ar grūtībām spēju saskatīt ceļa kontūras. Savu guļammaisu arī nav kur izklāt, jo nogāzes visapkārt nosētas ar rīsiem (lielā Ķīnas tauta kaut kā taču jāpabaro), nav neviena līdzena brīva pleķīša tuvumā. Ceļš visu laiku ved augšā, pārņem nogurums, bet jāminas ļoti uzmanīgi tumsā, lai nenobrauktu no ceļa un nepazustu aizā. Tomēr kaut kā palaimējās, ka garām brauca motociklists, kuru izdevās apstādināt un kaut kā žestu valodā pārliecināt, lai brauc aiz manis un vismaz apgaismo ceļu man priekšā. Tā nu es turpināju mīties, bet viņš bija spiests visu laiku braukt ar otro vai pirmo ātrumu. Lieki piebilst, ka tas negāja ātri, pie kam vēl smidzināja lietutiņš. Nogurums un izsalkums bija liels, bet finišējām mēs vienā citā ciematiņā. Tiku ievests kaut kādā mājā, kur pie galdiņa pustumsā sēdēja vairāki ķīnieši, sarunājās un dzēra alu. Mani pabaroja, uzcienāja ar vietējā brūvējuma šņabi, beigās arī izdevās sarunāt naktsmājas. Tālākās pāris stundas tika pavadītas, dzerot ar vietējiem un mēģinot atjaunot apkārt sēdošo ķīniešu angļu valodas zināšanas jeb precīzāk sen kopš skolas laikiem aizmirstos vārdus. Diži tālāk par "good bye & thank you" gan netikām...

Lūk, šis manā izpratnē ir piedzīvojums (viens no). Grūts, bet īsts piedzīvojums, kurš paliek atmiņā un ļauj nonākt pie dažām vērtīgām atziņām.


Ķīna, lauku ciemata ikdiena

Ja nedēļai pievienotu astoto dienu (protams, brīvdienu!), ko Tu tajā izvēlētos darīt?

Ja nedēļai pievienotu astoto dienu, tas neko nemainītu. Būtu jāturpina rīkoties pēc izjūtām. Cenšos dzīvot pēc principa "Dzīve sākas šodien", un nav svarīgi vai tā ir astotā diena, nav svarīgi, cik man ir gadu, kāds šobrīd gadsimts, mēnesis utt. Šodiena ir sākusies, vajag rīkoties, jo rītdienu var arī nepiedzīvot! Bet pie šī principa ievērošanas vēl vajag strādāt un strādāt – tas ir milzīgs, nebeidzams darbs ar sevi. Šķēršļi pārsvarā ir tikai smadzenēs, attieksmē, tikai prāta uzburti.


Ķīna, neliela pilsētiņas ēstuve

Kura vieta pasaulē ir tā, kurā Tu noteikti vēlētos pabūt un ko turp nokļuvis darītu?

Nav tādas konkrētas vietas, kurā es obligāti vēlētos pabūt. Pasaule ir tik skaista visā savā daudzveidībā, kāpēc sevi ierobežot ar kaut ko konkrētu. Zinātkāre dzen iepazīt (vai precīzāk būtu teikt - apmeklēt, vai varbūt mēģināt iepazīt, jo iepazīt var statisko) arvien citas vietas. Vajag ieklausīties sevī. Tikai tas ir rādītājs. ...un uz priekšu, nedaudz izjust, ieskatīties, mēģināt izprast, tai skaitā arī sevi!

Pagaidām kārojas apmeklēt "melno" Āfriku vai Dienvidameriku. Bet Latvijā atgriezties vienmēr gribas!


Tibeta. Zinātkāre dzen iepazīt...

Vai tici citai dzīvei pēc nāves un kā to iedomājies?

Nevaru teikt, ka ticu un arī ka neticu – nezinu, tāpēc man ir vienalga. Svarīgi ir atcerēties, ka man ir dota iespēja dzīvot šodien, tagad. Būtu muļķīgi šādu iespēju neizmantot. Tādējādi, kas būs pēc tam, nav svarīgi. Kaut gan tas nepavisam nenozīmē, ka drīkst dzīvot bez atbildības sajūtas. Jāsaglabā dziļas pateicības un cieņas sajūta pret apkārtējo.

Nezināmais, risks, izzināšana, pilnveidošanās, harmonija, labestība, apziņa caur sirdi, mīlestība, brīvība, bezgalība – tiem, manuprāt, vajadzētu būt par atslēgas vārdiem jebkura cilvēka ceļā, pilnvērtīgas dzīves pamatā. Jo pārsvarā dzīvojam bez atbildības sajūtas, bez apziņas... varētu teikt, ka eksistējam. Cilvēkiem trūkst drosmes kārtīgi ieskatīties sevī un mesties iekšā nezināmajā, bet tieši nezināmais, risks piedod dzīvei krāsas. Lielākā vairuma cilvēku dzīves ir tik nosacītas, paredzamas – mācības, darbs, hipotēka, auto uz līzinga, bērni, vienreiz gadā atvaļinājums Turcijas vai Ēģiptes kūrortos, mūžīgais nogurums, mūžīgā aizņemtība – kur nepaskaties, gandrīz viens un tas pats seriāls (mūsu dzīvēs), atšķiras tikai lomu tēlotāji...

Pasaule ir daudz plašāka, daudz interesantāka par augstākminēto modeli. Kāpēc nepacensties, nesaņemties drosmes un neizkāpt no šī rāmja?! Esmu pārliecināts, ka tad būtu iespējams uzrakstīt daudz interesantāku, krāšņāku, piepildītāku savas dzīves scenāriju. Pie tā arī strādāju un novēlu to arī citiem. Lai veicas!!!



Ivara Gridčina rakstītais piedzīvojumu apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● Viens mēnesis Ķīnā
Viens mēnesis Ķīnā. No vienas puses liekas daudz, bet tai pašā laikā tik maz! Sanāk liela skriešana… Beidzot esmu apkopojis atmiņas un spēkus, un uzrakstījis apskatu par pieredzēto Ķīnā: mazāk piedzīvojumu, emociju, bet vairāk faktu un konkrētības. >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Septiņi. Un septiņas."? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv