Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Kā neiesprūst kalnu truša alā
jeb kosmiska iedvesma iesācējam

Autors: Vineta Butāne
Foto: Kristaps Liepiņš, Dace Vegnere, Vineta Butāne
2008. gada septembris, Rīga

Brauciens būs. Tas bija skaidrs tāpat. Tomēr māca bažas un tās bija pamatotas. Siltās ziemas dēļ kalnu grupas ietvaros bijām uz sniega-ledus nodarbībām tikai vienu reizi. Tajā izdevās gūt pietiekamu iespaidu par to, ko tas nozīmē, bet ne vairāk. Treniņiem sniega vairs nebija. Tāpēc lēmums nenāca viegli.

Vai tas ir eksāmens Kalnu Grupas programmas beigās? Latvijā ir bijuši visdažādākie treniņi, taču tagad briest brauciens "pa īstam". Aukstums, augstums un ieberzieni – jābūt gatavam uz visu. Bet kāpēc gan ne?! Jā! Es braucu!

29.-30. Augusts
Kā pēdējā ielecu 8-vietīgā busiņā. Durvis ar vieglu kustību aizslīd un, draudzīgi čalojot, pametam Rīgas robežas. Atgriezīsimies savādāki, vismaz mani šī sajūta pavada jau ļoti ilgu laiku.

Kompānija ļoti jauka – Valērija, Kristīne, Gints, Dace, Sandra, Edgars un es. Lielākajai daļai šī būs pirmā iepazīšanās ar īstiem kalnu ledājiem. Laikam katrs ir viegli satraukts par nezināmo, ko tuvākās nedēļas laikā piedzīvosim kopā. Šādā noskaņā laiks paskrien ātri un pēc vairāk kā 30 stundām, diezgan moži un gaidu pilni izkāpjam pie Aržentjēras apartamentiem. Gaidot Kristapa, kas te jau kādu nedēļu dzīvo, pievienošanos, atzīmējamies vietējā bāriņā ar alus kausu. Nu tik sāksies!

Un sākas arī. Jau pirmajā pēcpusdienā Kristaps ierosina iziet mazu maršrutiņu aklimatizācijas un kāju ievingrināšanas nolūkā. Valēriju šī doma neaizrauj - viņa stūrējusi lielāko daļu no 2200 km garā ceļa. Bet pārējie ar entuziasmu piekrīt un pēc maza mirkļa jau ir gatavi doties ceļā. Te nu ir tie vietējie jaukumi – kalnu upe, lielākas un mazākas taciņas, strauji kāpumi, klintis un akmeņi, brikšņi un off-road. Un kalnu virsotnes visapkārt, kas kā magnēts pievelk skatienu. Vēlāk iegriežoties kādā līkumā es atrodu to, ko meklēju visu vasaru – pārliecību, kas viss būs labi. To var redzēt arī pārējo sejās. Tās ir šķelmīgi smīnošas, bet skatiens vēsta par gaidām un vieglu apbrīnu.



Vakarā atgriežamies saguruši un apmierināti. Diena bija nogurdinoša un pēc vieglām vakariņām sākam meklēt guļasvietas. Šajā brīdi man vispiemērotākā vieta liekas guļammaisā pie atvērtām balkona durvīm, bet Dace šonakt iemēģina gulēšanu uz balkona taisni ārā. Ielienu siltajā guļammaisā, izstiepju kājas un ievelku dziļu elpu ar naksnīgo svaigo gaisu. Vēl atmiņā iemūžinu Alpu priežu pudurīša aprises uz tumšo debesu fona. Acis aizveras lēni.

31. Augusts
Pēc garā brauciena atļaujamies pagulēt ilgāk, tomēr miegs vairs nenāk. Pēdējās atmiņas no iepriekšējā vakara saplūst ar pirmajiem šīsdienas iespaidiem. Pa atvērto logu ieplūst svaigs rīta gaisa aromāts. Zaļais priežu mežs uz debess fona izrāda savu pievilcību. Putni čivina, kāds sāk mosties. Rīts ir pārāk jauks, lai laiskotos pa istabu. Šodien paredzēts papildināt trūkstošo ekipējumu un ievingrināties klinšu kāpšanā.

Ar busiņu aizbraucam līdz Šamonī centram, kas apbur ar savu šarmu. Mazas ieliņas, draudzīgi cilvēki, kafejnīcas ar smaidīgām apkalpotājām, ziedi, mīlīgi veikaliņi un bodītes. Ekipējuma veikals paņem krietnu daļu laika. Izvēle plaša un viss ir jāapskata, jāizpēta, jāizvērtē. Beigās ātri tiek veikti vajadzīgie pirkumi. Kāds iegūst Ropemanu (neliela izmēra virves saspiedējs, ražots Wild Country (Lielbritānija), red.), kāds jaunas karabīnes, un puse grupas nodrošinās ar Abalakova ķeksīšiem (ekipējums, kas nepieciešams veidojot nolaišanās stacijas virves nostiprināšanai uz ledus, red.). Esam apņēmības pilni apgūt visu, kas uz ledus un sniega nepieciešams.

Otrā dienas puse aizrit aktīvākās nodarbēs Aržentjēras klintīs. Maršrutiņi šeit lieliski piemēroti kāpšanas iemaņu atsvaidzināšanai. Sardīnijas klinšu kāpšanas pieredze lieti noder un veikli pievarētas atsevišķas klints vietas sniedz gandarījumu. Visi iekrituši azartā sporta maršrutos pacīnīties ar apakšējo drošināšanu. Kāpjam atkal un atkal, palielinot grūtības kategoriju. Pret vakaru sporta kāpšanu nomaina klinšu alpīnisms. Jau reiz veiktās darbības ar drošināšanas ieliktņiem, frendiem (ekipējums, kas nepieciešams organizējot drošināšanas punktus klinšu plaisās, red.) un atsaitēm ātri ataust atmiņā. Liekas, ka atmiņa atgriežas arī pirkstos un kāju muskuļos. Uz īstām klintīm īsta kāpšanas garša! Gaisotne ir jautra un diena paskrien ātri.



Uz vakara pusi laika apstākļi pasliktinās. Pastiprinās vējš, ielejā savelkas mākoņi. Laika prognozes ir visai bēdīgas. Pēc divām dienām kalnos augšā paredzama vētra un tas mūs padara bažīgus. Bet pagaidām vēl ir labi.

1. Septembris
Pirmdienas rīts atnes jaunu mēnesi un pirmo īsto kāpšanas skolas dienu. Nopriecājamies, ka esam tālu prom no 1. septembra "sindroma", kas parasti pārņem Rīgas ielas, un apņēmības pilni dodamies iemēģināt sniega/ledus kāpšanu.

Šamonī centrā atrodam bānīti, kas mūs aizvizina līdz Montenvers (1913 m.v.j.l.). Apmēram 15 minūšu gājiens pa taciņu un tam sekojošs stāvs nokāpiens pa metāla trepēm šķir mūs no Francijas lielākā ledāja Mer de Glace ("Ledus Jūra"). Pasteidzamies, notipinām pa daudzajiem trepju pakāpieniem un speram pirmos soļus pa ledāju. Tas ir liels un noklāts ar pamatīgām plaisām. Ledus horizontālo virsmu vietām klāj dažāda izmēra akmeņi un rupja grants. Bet paļauties, ka kājas neslīdēs, nevar. Iespaids ir mānīgs un kājas jāliek piesardzīgi. Ilgām pārdomām nav laika, jo citi jau aizsteigušies gabaliņu priekšā.



Gabaliņu tālāk, kur ledājs tīrāks, atstājam somas un iemēģinām ledus ekipējumu – dzelkšņus un cirtņus. Sajūta uz dzelkšņiem ir savādāka - stāvēšana drošāka, bet pārvietošanās vēl jāapgūst. Atklāti sakot, pārvietošanās uz "asām platformenēm", kā to nodēvēja Dace, nācās grūtāk nekā sākumā gaidīju. Piesardzība atgādināja par sevi un arī Kristaps atgādināja, ka jākustas ātrāk. Kam lai klausa?



Turpmākās pāris stundas aizritēja visdažādāko triku izpildē. Izmēģinājām dzelkšņus uz dažāda stāvuma nogāzēm, rāpāmies augšup un lejup pa vertikālām ledus sienām, skraidījām pa šaurām ledus korītēm starp dziļām plaisām, lodājām pa plaisu apakšām, lecām plaisām pāri, apguvām leduscirtņa izmantošanu. Ar katru brīdi kājas vairāk ievingrinājās un sajūta palika drošāka. Pārliecība ir atgriezusies un sākotnējo neticību "vai tad te var nostāvēt" pamazām atkal nomaina vieglums un smaids. Ir skaidrs, ka kājas jāliek stabili un cirtnis jāvicina un jāiecērt sirsnīgi.





Pēc nelielas pusdienu pauzes sākas šīs dienas otrā daļa. Apgūstam ledus skrūvju pielietošanu un virvju izmantošanu uz ledus. Šim nolūkam esam atraduši platu ledus strēli pie kādas dziļas plaisas, kas mums šodien kalpo kā ledus siena treniņam. Izveidotās stacijas turas pārliecinoši un kāpšana sagādā prieku. Izmēģinām kāpšanu ar vienu un diviem cirtņiem. Uzveidojam Abalakova tuneļus palīgvirves cilpu iesiešanai un ledus bolardu (ledū izcirsts izcilnis, aiz kura nostiprina nolaišanās virves, red.), pārbaudām to izturību.





Darbošanās ir rosīga. Kādā brīdī, neuzmanīgi ņemot karabīni, no Daces sistēmas atdalās mazs spīdīgs nieciņš un ar vārgu šķindošu skaņu acumirklī pazūd plaisas dziļumā. Tā, tur nu tas ir – jaunais un vēl neiemēģinātais Ropeman... Šajā brīdī sapratne par to, ko nozīmē pazaudēt kalnos ekipējumu, iegūst pavisam citu nokrāsu. Šeit tie ir tikai finansiālie zaudējumi, bet nopietnā kāpienā maksa par šādu neuzmanību var būt daudz augstāka. Mācība visiem – ekipējums ir jāuzmana!

Pēcpusdienā ledus nodarbības beidzam. Pēdējais bānītis ir aizbraucis, tāpēc mūs vēl gaida garš nokāpiens. Arī treniņa nolūkos. Saliekam visu ekipējumu somās, pie rokas atstājam vienu leduscirtni un dodamies lejā. Bez dzelkšņiem pārvietošanās neizdodas tik ātra, kā cerēts sākumā. Pēc kāda laiciņa slideno ledāja virsmu nomaina akmeņainu nobiru vaļņi. Ātrais temps iesācējam prasa milzīgu koncentrēšanos, jo akmeņi kustas visneparedzamākajās vietās. Ar dažiem lēcieniem šķērsojam ūdens strautiņu, kas gar ledāja malu tek lejup un pēc paliela kāpiena uz augšu izejam meža zonā, lai atrastu taku. Ir jau arī pēdējais laiks, jo sāk krēslot. Līdz ar tumsas iestāšanos sasniedzam mājiņu kalna nogāzes izvirzījuma galā, no kuras lejup ved plats akmeņains ceļš. Piepūle un spēcīgie iespaidi paņēmuši daudz enerģijas un nogurums ir iestājies. Vismaz taka turpmāk ved tikai uz leju. Pa tumsu lielākoties pārvietojamies klusējot. Varbūt kāds pie sevis dungo meldiņu ritma uzturēšanai. Paiet vēl nepilnas divas stundas, līdz nonākam pie busiņa.

2. Septembris
Šis rīts pienācis pavisam savādāks nekā iepriekšējās dienas vakars. Nakts vidū sācies lietus un Dace no balkona pārvietojusies uz iekštelpām. Arī zābīši sanesti iekšā un tāpēc sausi. Paldies Dacei!

Ieleju sedz pelēki mākoni, ir mitrs un pūš vidēji stiprs vējš, bet saskaņā ar iepriekšējās dienas plāniem mēs braucam augšā uz Grand Montets (3300 m.v.j.l.). Tur augšā vakarpusē sola vētru, bet dienu ir paredzēts izmantot sniega nodarbībām. Aiguille Verte virzienā ir ledājs, uz kura apgūsim darbošanos sasaitēs.

Vēlais rīts, kad ar pacēlāju ierodamies uz kalna, izrādās skaidrs un saulains. Īsu mirkli pajūsmojam par kalnu skaistumu un dodamies raudzīt, ko Kristaps mums sarūpējis šodienai. Sasaites jau ir sadalītas. Mums sanāk divas 3-nieku sasaites un Kristaps pats par sevi, jo Kristīnei pēc vakardienas ir pietūkusi potīte un šodiena jāizlaiž.



Visi iesienamies virvēs un sākam darboties. Šajā reizē ir jāapgūst pārvietošanās pa dažāda stāvuma sniega/ledus nogāzēm, plaisu šķērsošana, staciju veidošana, drošināšana, sekojošā kāpēja pieņemšana un sasaišu savstarpējā sadarbība.





Sniega lauks, kas, pa gabalu izskatījās vienlaidus, klātienē ir pavisam savādāks. Sniegs mijas ar ledu. Pārvietojoties pielietojam dažādas soļu likšanas tehnikas. Pa laikam ceļā pagadās kāda paliela plaisa, kurai tad mēģinām tikt pāri saskaņā ar visiem "priekšrakstiem". Paši secinām un pasmejamies par to, cik lēns šodien ir mūsu pārvietošanās ātrums, bet tas nekas. Šodien mēs nesteidzamies, bet mācāmies un liekas, ka mums izdodas labi.

Uz vakara pusi laiks ievērojami pasliktinās. Vējš paliek arvien spēcīgāks un sapūš pelēkus mākoņus. Daži mums pagadās taisni ceļā. Kad atgriežamies uz pacēlāja māju, debesis klāj milzīgs mākoņu slānis, vējš auro un ārā jau krēslo. Esam priecīgi, ka varam patverties pacēlāja mājā. Puiši vēl atrod spēkus doties atpakaļ līdz ledājam un atrast ūdeni. Uz gāzes degļa liesmas gatavojam vakariņas. Ar gardu muti notiesājam Travellunch vakariņas un iedzeram tēju.

Jau iepriekš zinājām, ka nakšņošana būs te. Pacēlāja mājā ir apsildāma tualetes priekštelpa, kurā tad arī plānojām pārlaist nakti. Bet izrādās, ka "numuriņš" jau pa daļai aizņemts. Tajā jau iemitinājušies četri francūži un tātad vietas paliek mazāk. Tomēr savu daļu siltajā telpā atkarojam un, draudzīgi saspiežoties, mēģinām iemigt. Gints jau uzreiz nolēmis nakšņot ārpus šī "apartamenta". Valērijai liekas, ka gulēšana šajā šaurībā ir par neērtu un arī viņa nolemj gulēt aukstumā. Tātad – pārējiem paliek vairāk vietas. Uz uzaicinājumu "kurš nākošais ies ārā?" atskan vien klusi smiekli. Katrs iekārtojas savā vietā, cik ērti prazdams, un laižas miegā.

3. Septembris
Celšanās nolikta uz plkst.5:00. Ārā turpina aurot vējš. Tumsā spīdinot lukturīšus paēdam brokastis un sākam gaidīt rītausmu, cerībā, ka uzlabosies laikapstākļi. Izmantojot laiku lietderīgi, ir iespēja vēl nedaudz pasnaust. Kad ceļamies otrreiz, jau ir gaišs un vējš arī pierimis. Arī dienesta pacēlājs ir atbraucis. Tātad laiks uzlabojas. Bet mums šī ir tāda "atpūtas" diena un mēs dodamies lejā kājām.





Veikli sapakojamies un dodamies nokāpienā līdz Aržentjēras ledājam. Nu jau pie dzelkšņiem ir pieraksts un soļi speras diezgan raiti. Jūsmojam par skaistajiem skatiem, kas atklājas no ledāja vidus. Kādā vietā, kur ledājs apliecas ap klinšu masīvu, sniegu nomaina akmeņi. Ņemam nost dzelkšņus un gājienu turpinām pa akmeņiem un iedomātām taciņām. Saule jau pamatīgi karsē sakarsušās sejas. Kad tiekam uz lielās takas, mūsu rindas izstiepjas garākas. Daži aizsteidz uz priekšu, lai ātrāk nonāktu galā, bet citi ļaujas lēnākā solī izbaudīt saulaino priekšpusdienu kalnos. Kad pēdējie pienākam pie pacēlāja, pirmie jau malko kafiju un tiesā mufinus. Smaidu noslēpt neiespējami!



Ielejā ir pagalam nomācies, tāpēc arī paši esam laiski. Atpūtas brīdis. Pēc pusdienām vēl ir daudz brīva laika, kuru gribas izmantot lietderīgi, tāpēc nolemjam apskatīt kādu jaunu kāpšanas vietas variantu. Klinšu kāpšanas maršrutu aprakstā atrodam Vallorcine granīta klintiņas (netālu no Col des Montets pārejas Šamonī ielejas augšējā daļā) ar dažādiem vairāku virvju maršrutiem un dodamies turp. Maršrutos ir daudzveidīgs reljefs, tie ir ar dažādām grūtības kategorijām un no apakšas izskatās ļoti interesanti. Uz sienas jau ir redzami arī citi kāpēji. Sakooperējos vienai sasaitē ar Edgaru un dodamies augšup. Kad pirmā virve izieta, pēkšņi sākas spējš lietus un klintis paliek slapji glumas. Kustības virziens acumirklī visiem kāpējiem nomainās uz pretējo. Visi steidz laisties lejā pa virvēm un patverties no lietus kur nu kurais. Arī mēs dodamies prom, apņēmības pilni te atgriezties citu dienu.

4. Septembris
Naktī ik pa laikam līst un ar Daci esam pārvākušās uz siltāku gulēšanas vietu. Arī rīts ir nomācies un lietains. Ko nu tādā laikā lai dara? Izvēle krīt par labu tuvākai Šamonī apskatei.

Dažas stundas baudām šīs kūrorta pilsētiņas gaisotni. Katram ir iespēja darīt to, ko visvairāk gribas. Apmeklēt mazas bodītes, izvēlēties ekipējumu no lielā klāsta, iepirkt draugiem suvenīrus, kartes, vai tāpat laiski pastaigāties pa ieliņām un izjust vietējo burvību. Sajūta ir patiešām burvīga, šejienieši par to rūpējas – tas ir redzams. Ap pusdienlaiku sanākam visi kopā – laiks atzīmēties kādā jaukā kafejnīcā ar lielu krūzi kafijas, pretstatā itāļiem, un izcilām kūkām. Gaisotne un apkalpošana mazās bodītēs ātri vien pārņem savā varā un tā vien gribas ilgāk tur uzturēties. Draudzīgi nolemjam, ka te, un īpaši jaukajā kafejnīcā, vajadzētu atgriezties vēl kādu dienu...

Diena ir tikai pusē, bet lietus turpina līt. Edgars no vakardienas kāpiena sasaites priekšgalā jūtas ļoti motivēts un ir gatavs darboties jebkādos laikapstākļos. Tas ir nedaudz lipīgi un mēs dodamies izlūkot, vai atradīsies kas kāpjams arī lietus laikā. Klinšu izvēle pat pašā Šamonī ir liela un piemērota vieta, protams, atrodas (Les Gaillands klinšu Echelle sektors). Pēc pirmajiem mēģinājumiem atzīstam, ka šis sektors ir kāpjams (4a/4b kat.). Uzmanīgi liekot kājas uz slapjām klintīm, visas aizķeres un iedobes tiek pārbaudītas divreiz. Izslīdēšanas iespējamība ir diezgan reāla, bet tas sniedz jaunas izjūtas. Turklāt kāpšana lietus laikā iegūst sava veida romantisku pieskaņu. Slapjais akmens spīd, iedobēs krājas ūdens, bet pa plaisu, kur ved maršruts, lejā tek mazas ūdens tērcītes... Jauki!





Drīz vien esam visi salijuši, bet tas netraucē, jo visus savā varā atkal ir pārņēmis kāpšanas azarts. Ja nu vienīgi izņemot Kristapu, kurš visticamāk ir nedaudz sašutis, ka esam izvēlējušies papildināt savu programmu ar kāpšanu lietū...

5. Septembris
Nākamā diena pienāk nedaudz gaišākos debess toņos, bet tāpat mākoņaina. Uz kalna doties nevaram, tā nu atliek turpināt iepriekšējās dienās iesākto. Šodien dodamies uz klintīm, kur bijām pirms divām dienām. Nu ļoti kārojas pakāpt noskatītos multipich maršrutus!





Kad ierodamies 100 m augstajā sektorā, citi kāpēji jau ir priekšā, bet kāpšana nenotiek. Lietus un mitrums granīta iežu plāksnes ir padarījis slidenas, turklāt atsevišķās vietās klintis ir viegli apsūnojušas un pilnīgi glumas. Konkurentu kompānija gaida, kad klintis apžūs, bet mēs lēnām sākam gatavoties kāpšanai. Tā kā klints siena vērsta pret dienvidiem, saule vēl nav iegriezusies no vajadzīgās puses. Kāpjam pa to, kas ir, un ceram, ka saule drīz klintis nožāvēs.

Maršruti šajā sektorā ir dažādi. Izvēlamies 4a/4b/4c kategoriju, kas šajā sektorā ir vairumā. Sektora vidū garas plaisas un lūzumu vietas mijas ar diezgan gludām virsmām, bet sektora labajā malā klints ir ar iedobumainu reljefu, kurā ik pa laikam atklājas pamatīgs "plaukts". Šī puse gan ir nedaudz vairāk apsūnojusi un viegli kāpjas tikai pēc saules parādīšanās. Kad klintis ir apžuvušas, iemēģinām arī 5a/6a maršrutus.

Šajā sektorā pavadām visu dienu. Ap priekšpusdienu mākoņi izklīst un sāk spīdēt saule. Tās ietekmē klintis ātri apžūst un kāpšana ir interesanta visu dienu. No augšējām stacijām ir patīkami vērot ieleju. Tuvējā pilsētiņā pūtēju orķestris pieskandina gaisu ar Alpu stila skaņām, pa laikam ielejai cauri izbrauc vilciens, tālumā, zvaniem šķindot, pārvietojas govju bars. Romantiski. Un pavisam blakus uz klints citi tādi paši kāpēji. Pārmijam dažus vārdus ar angļiem. Pastāstām viens otram, kas mūs atvedis līdz šai vietai, pasmejamies. Jauka kompānija.

6. Septembris
Kopš vētras, kas plosījās augšējos kalnos, ir pagājis pietekami ilgs laiks un šodien paredzēts pirmais īstais izgājiens – uz virsotni Petit Aiguille Verte. Ceļamies agri, un ar pirmo pacēlāju dodamies augšup uz Grand Montets. Esam atgriezušies un šoreiz pilnā sastāvā. Tātad kāpjam divās 3nieku un vienā 2nieka sasaitē. Cenšamies darboties ātri, jo uz pēdējo pacēlāju vajadzētu paspēt atpakaļ. Nakšņošana nav ieplānota.

Augšā mūs sagaida krietna bieza jaunsniega sega. Baltā sniega virsma saulē vizuļo un prātā ienāk doma, ka šādi ziemas skati nav redzēti jau ļoti sen. Diena ir skaidra un kāpēju diezgan daudz. Tāpēc ātri sataisāmies un dodamies augšup.



Pirmā daļa paiet gājienā pa sniegotām nogāzēm. Pēc stāvākas nogāzes seko līdzenāks klajums. Minu priekšā ejošo pēdās. Tāda vienotības un īpaša kalnu sajūta pārņem. Elpa ir strauja un tā pavisam atslābināties nevar, bet kaut kur sirdī gavilē prieks. Par skatiem, par plašumu, par sniega baltumu un par iespēju to visu piedzīvot šajā mirklī.



Kad nogāze paliek stāva, ņemam ārā otru virvi un dodamies tālāk, ceļā veidojot drošināšanas punktus gan uz ledus, gan klintīs. Pa stāvu ledu pārvietojoties, sirsnīgi izmantoju cirtņus. Kāpienam pa vidu ceļš ved gar īsu, mēnesveida (Demi Lune) izliekuma sniegotu korīti. Tas ir tikai mazs mirklis, bet sajūtas ir tik vienreizējas – stāvēt uz šauras sniegotas laipiņas un lūkoties zemu pie kājām pār ledāju, ko ieskauj klinšaini kalni. Kad kāpienā ledu atkal nomaina klints bluķi, pārvietošanās sagādā pavisam citu pieredzi un emocijas. Un ja nu vēl kāds akmens pakustas...



Kad tiekam augšā, īss foto mirklis un sajūsmas pilns skatiens pār ieleju un apsnigušām virsotnēm, kas aiz muguras augstāk slejas pretī debesīm. Varbūt kādreiz arī tur manas kājas spers soļus, bet šobrīd laiks doties lejā, lai nebūtu jānakšņo uz kalna ar tukšiem vēderiem. Kores galā, dažus metrus uz leju zem kādas akmens plāksnes jau stāv paslēpušās vairākas nolaišanās cilpiņas. Arī mēs izmantojam šo vietu, lai laistos lejup.



Baltie klajumi un vieglie mākoņi, kas sāk savilkties, attālumus padara nedaudz sirreālus. Nolaišanās baltajā dziļumā sniedz sajūtu, kas varētu pavadīt jaunatklājēju viņa ceļojumos. Dažas virves nolaižamies un dažus simtus metru vēl noskrienam ar kājām līdz esam pie atpakaļ pacēlāja. Kā pēdējie arī tiekam novesti uz Aržentjēru.

7. Septembris
Šī ir atpūtas diena un katrs to pavada pa savam. Nelielā kompānijā nolemjam iziet trekingā pa kalnu nogāzēm otrpus ielejai. Noskatām taku, kas solās mūs aizvest līdz skaistiem ezeriem un ceram palūkoties uz ledājiem un Monblānu no cita rakursa.

Diena ir nomākusies un ir diezgan vējains. Liekas, ka uz kalna uzsēdies liels mākonis, jo, jau ilgāku laiku ejot, apkārtne lielākoties ir pelēkā miglā tīta. Izejot no meža zonas uzpūš spēcīgāks vējš un ir interesanti vērot, kā tas dzen mākoņus cauri ielejai. Ik pa laikam pelēkajā priekškarā paveras kāda spraudziņa, kurā uz mirkli pavīd kalnu virsotnes no pretējās ielejas puses. Citā brīdī kalni ir paslēpti mākoņos, bet atklājas burvīgs skats ar ledāju. Šie mirkļi ir katrs savādāki, ļoti īsi un mainīgi. Dažu brīdi pat nevar paspēt izvilt fotoaparātu. Mirklis ir jānoķer.



Taka ved paralēli ielejai. Paejam garām Aržentjērai un pietuvojamie Šamonī. Aiz kāda līkuma atklājas Monblāns. Tad, kad ir pavērušies mākoņi. Un galā, kā solīts, vairāki kalnu ezeri. Izsalkušajiem te ir arī iespēja ieturēties un mēs to izmantojam. Omleti ar šampinjoniem Francijā droši var pasūtīt arī tīrā latviešu valodā!



8. Septembris
Šī ir īpaša diena, jo ir pēdējā šajā braucienā un arī Kalnu Grupā 4, un Kristaps mums ir apsolījis kaut ko kosmisku. Esam ļoti saintriģēti. Jau no agra rīta dodamies uz pacēlāju, kas aizved mūs uz Aiguille du Midi (3842 m). Šī virsotne atrodas Monblāna (pēc vecākiem, datiem Monblāna augstums ir 4807 m, jaunākā informācijā tiek minēts arī 4810 m un 4808 m) pakājē un ir iecienīta lieliskās 360° panorāmas dēļ. Esmu pārsteigta par lielo tūristu skaitu, kas vēlas tikt augšā. Kad pacēlāja vagoniņš ir piekāpis pilns ar cilvēkiem, tajā atrodas vieta vēl trešdaļai un tad vēl dažiem. Patiesībā lielākā daļa ir alpīnisti, kas cer iziet kādu maršrutu tāpat kā mēs. Vismaz šajā rīta stundā.

No pacēlāja mājas, kas izbūvēta klints pašā virsotnē, uz leju ved šaura sniega korīte. Tajā ir iestaigātas pēdas plecu platumā, bet ne vairāk. Uz abām pusēm lejup strauji apraujas nosnigušas nogāzes. Vērojot mazos punktiņus, kas tālāk lejā pārvietojas pa sniegu, viegli aizraujas elpa. Bet iespējams, ka izskatās trakāk nekā ir patiesībā. Visiem zināms, kā ir jārīkojas, un mēs dodamies savā kosmiskajā izgājienā. Tas, kas šeit visvairāk sajūsmina, ja neskaita kalnu klātbūtni, ir baltie sniegotie plašumi. Savādi, bet tie it kā uzrunā, vilina doties turp.



Nokāpuši lejā pa korīti, apmetam palielāku līkumu Mont Blank du Tacul virzienā un pieejam Aiguille du Midi virsotnei no otras puses. Esam pagājuši uz Monblāna pusi un atrodamies Cosmique Arrette (Kosmiskā kore) pakājē. Šodien Monblāns balts un mierīgs slejas debesīs, bet ir arī savādākas dienas... Taču mūsu ceļš vedīs atpakaļ uz Aiguille du Midi virsotni pa Cosmique Arrette – šis ir kāpiens, kas ietverot visu plašo alpīnisma "programmu". Man izdevās par to pārliecināties!



Maršruts kopumā nav īpaši grūts, bet ir interesants ar atsevišķām "rozīnītēm". Tomēr es jau no paša sākuma koncentrējos uz to, kas atrodas manā priekšā. Viena no vēlmēm šeit ir aprast ar kalnu vidi, "sadraudzēties" ar apsnigušām klintīm un ledājiem, un šis kāpiens tam ir ļoti piemērots. Iesākumā tas ved pa apsnigušiem akmeņiem, tad stāvākās vietās rāpšanās notiek taisni pāri pamatīgajiem klints bluķiem vai pa spraugām starp tiem. Lietā tiek liktas gan klinšu kāpšanas, gan draitūlinga iemaņas. Pie kādas plaisas gludā akmens virsmā ir redzamas divas iedobes dzelkšņu priekšzobiem. Jā, acīm redzot te tiešām daudzi gājuši pāri...





Pēc pirmās spices ceļš ved lejup, kuru pa daļai veicam, laižoties pa virvi, tad seko kāda cita klints bloka apiešana pa šauru maliņu un esam nonākuši līdz vietai, kura sola kaut ko neaizmirstamu. Priekšā ir grūtākā maršruta virve, kas ved 1) pāris metrus pa gludu klints sienu un lieki pieminēt, ka krist var zemu, vai 2) pa šauru ledus kuluāru, no kura vai izlīst pa vēl krietni vien šaurāku spraugu un arī tikai tad, ja plecos nav soma. Mūsu sasaitei Kristaps izvēlas ledus kuluāru un man ar Daci nekas cits neatliek, kā gatavoties līst caur "adatas aci".

Kristaps ātri pazūd starp akmeņiem ledus virzienā un pēc neilga laika iestieptas virves formā jūtam aicinājumu viņam sekot. Dace iet man pa priekšu un es kādu gabaliņu iepakaļ sekoju. Jau kuluāra sākums nekādu izklaidi nesola. Kustībām jābūt precīzām, lai varētu ielīst spraugā ar ledus kritumu, bet arī pārvietošanās pa stāvo kuluāru nav tik vienkārša kā iepriekšējos treniņos pa ledus sienu. Šis ledus ir savādāks – iecērtot cirtni, tas noskaldās un sabirst gabalos. Jāmeklē mazas plaisiņas starp ledu un klinti, kur cirtni ieķīlēt. Vienlaikus jāsargās no ledus, kas birst no augšējā kāpēja, un jāuzmanās, lai neizslīd kājas.

Kuluāra vidū esmu atradusi labus pakāpienus un nogaidu, kamēr Dace izlien pa šauro spraugu. Nezinu, vai gaidu ilgi vai nē. Šādā vietā esmu pirmo reizi un laika izjūta ir apstājusies. Emocijas ir ļoti daudz, bet tām netiek pievērsta uzmanība. Caur prātu joņo dažādas domas, kaut kur dzirdētais, lasītais. Viena, kas ļoti skaidri par sevi atgādina – ātrums ir drošība. Kad ceļš brīvs, dodos tālāk apņēmība pilna, tikt no šīs "truša alas" laukā godam.

Kuluāra augšu veido divas akmens plāksnes ar spraugu pa vidu un tā tiešām ir šaura. Ielienu plaisā ar ķermeni un jūtos puslīdz droši, bet – ak vai! – cauri izlīst tā nav iespējams. Meklējot piemērotu atbalstu kājām, pa centimetram lienu uz spraugas platāko galu, līdz beidzot arī cirtņiem ir atrastas aizķeres un, izspiežoties caur spraugu, tieku laukā no kuluāra. Savādi, ka daži nākamie mirkļi no atmiņas ir pagaisuši. Pārāk daudz spēcīgi iespaidi vienam mirklim!



Bet kāpiens ar to nebeidzas. Līdz pacēlājam vēl divas virves kāpiena un Kristaps jau ir gabalā. Nākamā spice jau ir skatu platformas augstumā. Man vēl arvien nav īsti skaidrs, kas bija vairāk pārsteigts – (iespējams, japāņu) tūristi, kas negaidīja mūs parādāmies uz klintīm, kuras viņi fotografē no skatu laukuma, vai es, kas pamanīju šo pārsteigumu tūristu acīs. Pārsteigums bija patiess un tas man likās ārkārtīgi jautri. Un vēl pēc tāda kāpiena ir tik labi nostāties kādā vietā, kur zem kājām uz abām pusēs var redzēt tālu, tālu, iztaisnoties un dziļi ievilkt gaisu! Un atbildēt pasaulei ar smaidu kā zīmi, ka esmu sevi pārvarējusi un esmu gatava jauniem izaicinājumiem.

Sagaidām pārējās sasaites un visi kopīgi dodamies atzīmēt jauko kāpienu Aiguille du Midi virsotnes kafejnīcā. Mūsu sasaites līderim un grupas instruktoram kā minimums pienākas uzsaukta kafija un maizītes. Diezin vai tas ir līdzvērtīgi kaut 100tajai daļai no tā, ko esam piedzīvojuši mēs. Satraukums no kāpiena vēl arvien nav norimis, par to liecina kāds komentārs: "Šis konjaks jau nemaz negaršo pēc konjaka. Tāds ūdens vien ir..."

Atgriešanās
Braucam prom no Šamonī otrdienas rītā. Turpmākās 30 stundas atkal ceļā. Mājupceļš vienmēr esot īsāks, tomēr atgriezties tik ļoti nekārojas. Pamazām apziņā "nosēžas" informācija par redzēto, paveikto un piedzīvoto. Un kas ir pats dīvainākais – gribas atgriezties tajā šaurajā ledus kuluārā un iziet to vēlreiz. Ar jau pavisam citām emocijām un pieredzi. Turklāt ir tik ļoti aprasts ar šo vienreizējo kompāniju, daļiņu no Kalnu Grupas 4...


No kreisās: Sandra, Vineta, Valērija, Gints, Edgars, Kristīne, Dace. Kristaps (instruktors) pie fotoaparāta.

Jau kādu laiku busiņā braucam pa dzimto zemi, bet augļu koku rindas atsevišķos dārzos atgādina Šveices un Francijas ielejas. Fiziskais nogurums ir sajaucies ar stīvumu, kas piezadzies atpakaļceļā. Liekas, ka arī dvēsele ir pagurusi. Iespaidi ir bijuši daudz un spēcīgi, pat ļoti. Bet tomēr... Šķiet, ka pasaule ir mainījusies, kļuvusi plašāka.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]


Kalni Alpīnisms Klinšu kāpšana Ledus kāpšana Kāpšana kalnos Ekipējums kalniem Piedzīvojumi

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv