Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Sešas klinšu sienas Dolomītu kalnos

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš, Jānis Ķigurs
2008. gada septembris, Rīga

Vai dzīvē viss notiek un attīstās pa spirāles veida lokiem? Mēs kaut kur dodamies, sastopam citus cilvēkus, darām ko kopīgu, tad it kā pašķiramies uz laiku, dodamies citur, bet pēc laika atgriežamies tajās pašās vietās, kur kādreiz, un atkal sastopamies. Un it kā, vizuāli maz kas mainījies, bet zinām, ka ir, jūtam. Ir. Un sajūtam prieku, ka vēl viens loks noslēdzies, lai atkal dotos kopā. Tādu dziedošu prieku. Par spīti laikam.

Nu jau ducis gadu pagājis kopš tās reizes, kad pirmo reizi devāmies skatīt, iepazīt un iemēģināt savas kāpšanas iemaņas Dolomītu kalnos. Toreiz, vienā sasaitē kopā ar Jāni Ķiguru un Aigaru Viļumu izkāpām vairākus ļoti skaistus klinšu alpīnisma maršrutus, pie tam dažādos atsevišķi stāvošajos klinšu virsotņu rajonos, apbraukājot tos ar mazu, tos laikus labi raksturojošu automašīnu – Opel Kadet. Divu virsotņu kāpšanā mums pievienojās vēl viens alpīnists no Latvijas, Juris Lūsis. Vēlējāmies pēc iespējas vairāk "uzsūkt" no šī ceļojuma, no mūsu pašiem sev atklātā kalnu rajona, tāpēc kāpieniem izvēlējāmies tās virsotnes un tos maršrutus, kurus, mūsuprāt, būtu noteikti jāredz. Tā laika izpratnē klasiskākās. Alpīnisma attīstībai Eiropā vēsturiskākās, katru ar kaut ko zīmīgas. Sākām ar lielāko no Pieciem torņiem (Cinque Torri), tad devāmies uz Sasso Nove dienvidu sienu, kur izgājām brāļu Mesneru izieto maršrutu (Via Delle Placche), turpinājām ar slaveno Trīs Lavaredo virsotņu (Tre Cime de Lavaredo) mazāko (Picola), bet ne mazāk "nikno" smaili, kāpjot pa stāvo un tehniski sarežģīto Yellow Edge klinšu kori, pēcāk nedaudz "atpūtāmies" un salīdzinoši īsa (tikai kādi simts septiņdesmit metru...) maršruta uz Pirmā Sellas klinšu torņa (Rossi Route), un nolēmuši, ka vēlamies izkāpt ko garāku, veiksmīgi pievarējām aptuveni 600 metrus augsto Tissi ceļu (Tissi Route) uz Venēcijas torņa (Torre Venezia) dienvidu sienas. Šis nebūtu pēdējais izietais maršruts toreizējā ceļojuma sarakstā, ja vien nākošā maršruta (Via Ombrello) sākumā, uz Marmolada di Penia dienvidu sienas, nepilnus simts metrus no teju septiņus simtus metu augstās sienas pamatnes, Aigars nebūtu kritis un lauzis abas kājas... Kritienam sekoja pirmās palīdzības sniegšana, nolaišanās pa virvēm līdz knapi manāmajai takai klinšu pamatnē, ceļš pāri pārejai pa birstošām un brūkošām klinšu nobirām, kuru Aigaram nācās veikt teju vai rāpojot uz ceļiem, jo nesot Aigaru uz šādas pamatnes nespējām pat nostāvēt kājās, un ilgs ceļš lejup pēc kārtas mainoties – vienam nesot Aigaru, otram trīs somas ar virvēm, ekipējumu un citām mantām... Bet tas ir cits stāsts.

Neilgi pēc toreizējā ceļojuma uzrakstīju "iepazīšanās" rakstiņu par Dolomītiem. Tomēr, tā arī nepabeigts un nekur publiskai pieejamībai neizlikts, tas iegūla datora atmiņas arhīva failos. Nesen, šķirojot vecus failus, to atradu. Kā izrādās, tas, lai arī rakstīts jau pirms vairāk kā desmit gadiem, ir tīri lietojams arī šodien, un tāpēc to publicēju kā ievadu šim fotostāstam, šai reportāžai, kas tapusi pašreiz – attēlos it kā vienslāņaini un nedaudz plakani kāpienu mirkļi un kalnu skati, bet savā dziļākā būtībā stāsts par to, kā izdzīvot uz simtiem metru augstas klinšu sienas pērkona negaisa laikā, kad mati uz galvas sīc, ekipējuma dzelži dzirksteļo, un gaiss pildīts ar elektrības smaržu, kā baidīties no zibens, kura iespējamība kā neredzams slogs lēni gulstas uz tavas apziņas, un tad pēkšņi, ar mežonīga uzliesmojuma un grāviena spēku izlādējas blakus esošajā klinšu tornī... Kā karāties pussēdus sistēmās un dažās virvēs pie vertikālas sienas, ar stingstošiem kāju pirkstiem klinšu kurpēs balstoties uz klints plauktiņa divu pirkstu platumā, saspiežoties kopā ar sasaites biedru, ar stingstošām rokām mēģinot noturēt vētras spēka vēja raustīto bivuaka maisu, kurš, kā brīnuma iespējamība, ar savu super plāno sienu pasargā abus mūs no tur, ārā, trakojošā negaisa, kas ar ellīgu spēku triec pret tavu muguru krusas un sniega vērpetes... Kā izmisīgi kāpt ar nejūtīgi stingstošām rokām pa virsotnes bastiona klintīm, lai tikai vēl uz nakti nepaliktu uz šīs sienas, un neprātīgās bailēs sasniegt katru nākošo aizķeri, jo no tās, tieši no tās būs atkarīgs, vai spēsi aizsniegt vēl nākošo, sekojošo, lai tikai nekristu, jo zem tevis ir gandrīz kilometru augsts bezdibenis, un no tā tevi šķir tikai daži klintī ieķīlēti drošināšanas punkti un virve sasaites biedra rokās... Kā neprātīgā priekā, ar spītu un apņēmību dzīvot (!) sasniedz virsotni, bet apzinies, ka ar to jau viss nebeidzas - vēl jātiek lejā! Tas jau aizvien paliek "aiz kadra". Par visu to autors gan varētu pastāstīt, ja vien... Dzīve turpinās! :) Laiks steidzina aizvien uz priekšu, aizvien jaunos ceļojumos, piedzīvojumos. Darbi, izaicinājumi, darījumi, aicinājumi. Kaut kā, kaut kad, gan jau citreiz... :)

Dolomīti, 2008. gada vasara, Kristaps Liepiņš / Jānis Ķigurs
Sešas klinšu sienas Dolomītu kalnos. Seši klinšu alpīnisma maršruti "labas ķermeņa veselības un prāta noskaņojuma uzturēšanai".



Te nu atkal esam kopā: Jānis, es un Dolomītu kalnu klintis. Sākam ar "iesildīšanās" maršrutu uz Sellas klinšu masīva Piz di Ciavazes dienvidu sienas (South Face Direct (Micheluzzi) – South Diedre – Buhl variation, 300 m VI+).


Mičeluzi un Kastiglioni izietā (1935) maršruta Būla variants (1949) turpinās klints augšējā daļā pa izteiktu klints iekšējo stūri – interesanta un tehniska kāpšana!


Noeja no maršruta uz kreiso malu zem lielas augšējās klinšu sienas (to jau no seniem laikiem maz kāds kāpj – klints nav pietiekoši monolīta) pa terasveida zāļainu plauktu (Cengia dei Camosci). Un tāds izskatās maršruts no lejas (praktiski, tieši bildes centrā).


Nākošajā dienā dodamies uz trešo Sellas torni. Tas patiešām izskatās kā tornis! Maršruta garums nu jau nedaudz lielāks: ~350 m (Third Sella Tower 2688 m, West Face (Vinatzer, 1935), VI- or V/A0).


Kāpjam ik virvē mainoties. Kristaps, Jānis, Kristaps, Jānis...


Attālinoties no klinšu torņa pamatnes aizvien vairāk pārņem putna lidojuma sajūta – zem tevis ir daudz brīva gaisa, vējš, brīvība...


Viens no maršruta tehniskajiem posmiem – šaura plaisa pāri pagludai klinšu sienai, kas salauzta ar pārkares robiem. Klints vizuāli šķiet ne pārāk monolīta, tomēr ieži torņa sienās ir cieši.


Pēc iziešanas uz torņa virsotnes plakuma, iepauzējam nelielā atpūtā. Jānis, kā aizvien, pa mobilo telefonu risina biznesa jautājumus... :)


Noeja no torņa ir ne mazāk interesanta kā augšupceļam izvēlētais ceļš: sākam ar nelielu nolaišanos pa virvi, tam seko gari un stāvi nokāpieni, kuri pēc apraksta izpildāmi brīvi kāpjot... Tā arī darām. Vietām gan nokāpieni ir visai "emocionāli" – ja nav atbilstoša līmeņa kāpšanas prasmes, labāk "brīvi kāpjot" nekāpjat! :) Noejas ceļš ieved dziļā klints plaisā, pa kuru nokāpšana mijas ar nolaišanos pa virvi, līdz pat torņa pakājei, kurā, plaisas dziļumā, vēl biezs ziemas sniega slānis.


Laika prognoze sola draņķīgu laiku visos Dolomītos. Izvēlamies ko īsu, nelielu (Nuvolau Group, Gusela del Nuvolau 2574 m, South West Face Dallago/Valle/Menardi/Michielli/Konstantini 1970, 310 m, V). Ātri izkāpjam šo maršrutu, un esam pārsteigti par to, ka visās malās savilkušies pelēki negaisa mākoņi, tālumā redz slīpas lietus svītras, vietām zibeņo un dzirdami tāli pērkona dārdi, tomēr mēs esam "sausā", ja neskaita trīs lietus piles piegājienā. Ejam lejā, uz krodziņu, "atjaunot lietu vēsturisko kārtību", vismaz nedaudz "apslapinot"...


Kā nākošo esam noskatījuši krietni nopietnāku maršrutu uz krietni nopietnākas sienas (Punta Pian de Sass (Innerkofler Turm) 3098 m, South Face "Via del Calice", Maffei/Stenghel 1977, 500 m VI+). Arī piegājiens nopietnāks, tāpēc ceļamies agri, braucam uz Sellas pāreju, atstājam mašīnu nelielā sānu ceļā un tālāk dodamies kājām. Saullēktā mirgo rasainā pļavu zāle. Ar katru soli ejot tuvāk kalnam, tas slejas virs mums arvien stāvāks. Siena no apakšas izskatās ļoti iespaidīgi!


Ar nelielu ieslīpu iegājienu nokļūstam maršrutā. Jau no pirmajiem metriem tas ir pārliecinoši interesants. Un ne pārāk sauss arī. Tomēr ceram uz labu: dienvidu siena, prognozē solīts labs laiks no rīta. Apžūs...


Ar katru virvi jo jautrāk. No lejas jau iepētījām maršruta "melnumu" (melnos notecējumus visas klints sienas augstumā), un tāds tas arī ir, vārda tiešā un arī pārnestā nozīmē. Īsta "melnā" trase. Un tas jau arī ir tas, ko vēlējāmies! :)


Šīs divas bildes tapušas maršruta posmā, kuru Jānis mēģināja iziet, bet atkāpās. Un vēl – pirms tam, veicot iepriekšējo "virvi", sāka līt lietus... Pēc maniem izmisīgajiem centieniem sasniegt nākošo drošināšanas stacijas vietu, kas galu galā vainagojās ar panākumu, Jānis uznāca augšā un teica: "Pēc tava sauciena, ka iespējams kritīsi, domāju, kur gan man vēl pieķerties, jo stacija ne visai, bet īsti nebija kur... Un tad nodomāju – nu ja kritīsim, kritīsim abi, bet tā... skaisti!" Nu, skaisti krist īsi nebija mūsu plānos, lai arī bija kur... Nācās turpināt kāpienu.


Netālu no virsotnes jau pusdienu ik pa laikam līstošajam lietum pievienojās un mūs sāka kapāt krusa. Gaiss dzirksteļoja un smaržoja pēc elektrības. Saulrieta krēslā un klīstošajos lietus mākoņos meklējām noejas ceļu. Teciņiem, teciņiem... Līdz ar nakts iestāšanos esam klinšu sienas pamatnē. Vēl īss mēģinājums atrast no sienas nokritušo atsaiti (alpīnistu "striptīzs", sākam ar ekipējumu...), bet nekā, dodamies lejup.


Nu vispār jau kalnos kāpšana ir pilna ar romantismu! Jāatzīst. Kā savulaik Jānis Ventiņš teica: "Cilvēks var būt pilns sliktām īpašībām, kā suns ar blusām – skops, nejēdzīgs, kašķīgs, nu īsts mudaks, bet, ja viņš kāpj kalnos, viņš ir caurcaurēm romantiķis."


Romantisku jūtu vadīti dodamies uz nākošo virsotni (Odle (Geisler) Group, Gran Piz da Cir 2592 m, Sauth East ridge, Demetz/Groppello 1936, 400 m V+). Esam vienojušies, ka šis ir "atpūtas" maršruts, tāpēc kāpjams viegli, ar smaidu, bez iespringšanas... Lieliska kāpšana, lai arī tomēr neapzināti gribētos kaut ko grūtāku.


Izvēlētajam maršrutam atbilstošs noskaņojums – šeit ir iespēja pajautroties un izrādīt īstu veču draisko dabu! :)


Lai beidzot ķertos pie nopietnākām vietām un lietām, nakts vidū ceļamies, braucam piebraucienā un agrā rīta stundā ejam piegājienā Dolomītu kalnu lepnumam, Marmoladas dienvidu sienai.


Šī ir izcila siena ar izcilu vēsturi! Maršrutu izvēle, garumi, sarežģītība, pirmgājēji, vēsturiski notikumi, episki stāsti... Esam izvēlējušies sev tīkamāko ceļu (Marmolada d’Ombretta (~3300 m), South Face "Moby Dick", Giordani/Zenatti 1984, 880 m VII-/A0). Sākam ar apņēmīgu uzrāvienu, tomēr izteikti gludās klintis, ar ļoti ierobežotu drošināšanas organizēšanas iespējamību liek samazināt ātrumu un pārvietoties uz augšu ļoti piesardzīgi, vietām pat "izcili plūstoši". A0? Jā, ir: pāris vietās nākas pielietot tehnisku "ekvilibristiku" ar ekipējumu, lai tiktu augstāk. Foto uzņemšanai laika neatliek...


Nakšņošana maršruta vidū gan bija paredzēta nedaudz citā vietā, uz augšēji vidējā "plaukta", bet nedaudz līdz tam pietrūka, riskēt nebija vēlme, tāpēc izvēlējāmies šo – šaurā ūdens noteces kuluārā, zem sausa ūdenskrituma pārkares. Ar skatu uz rietošu sauli, zvaigznēm tumšzilajās debesīs un rīta ausmu mākoņos.


Rītu sagaidām nosacīti komfortablos apstākļos, ar rīta putru un tēju, kas uzvārīta "divvietīgajā" katliņā uz mazās gāzes degļa liesmas. Aizejot nakts aukstumam, pošamies ārā no savas "ligzdas", lai turpinātu ceļu augšup. Ir grūti uzsākt.


Mēģinājumi tikt ārā no iepriekšējā vakarā "aizņemtās nišas" izvēršas par īstu "lidojošā cirka" priekšnesumu: mēģinot virzīties uz augšu, nākas secināt ka šis Fr. 6b+ grūtību kategorijas posms, kas veicams, maigi sakot, "a la libre" ir reāls baiļu un riska faktors! Nākas atgriezties šaurajā ūdens izgrauztajā iekšējā stūrī, pie tam, gluži vai ar lēcienu "nezināmajā" – no 3 m augstas gludas sienas uz aizķerēm, kuras nav pārskatāmas... Beigu beigās (pa to laiku uzsmidzina dienas pirmais lietutiņš...) tomēr izdodas tikt uz vidējā augšējā nobiru lauka sienas vidusdaļā. Esam reālā "besī"!


Nolēmuši kāpt pa citu, nedaudz vieglāku (arī "sausāku"!) maršruta augšējās daļas variantu (South Face "Don Chisciotte", Mariacher/Schiestl, 1979, VI), atsākam kāpienu sienas augšdaļas virzienā. Arī šeit nekas sevišķi viegls gan nav paredzams. Sāk līt. Kāpjam. Sāk gāzt. Kāpjam. Solis aiz soļa, metrs aiz metra. Sākas krusa, spēcīgas vēja brāzmas, tuvojas pērkona negaisa fronte... Pieņemu stacijā Jāni, virves izmirkušas, rokas stingst, gaisā dzirdama viegla zumm... skaņa. Nākas uz virves siet mezglus ik pa laikam – ja nu zibens, lai Jānim nav jākrīt pārāk tālu! Aptuveni 100 m no virsotnes piedzīvojam vienu no spēcīgākajām vētrām, kādu vien esam piedzīvojuši kalnos! Bet par to jau rakstīju ievadā...


Pēc patiesi izmisīga kāpiena tiek sasniegta pēdējā klints "barjera", pēdējā piere, kas mūs šķir no virsotnes un līdz ar to, no noejas ceļa. Mēs Esam! Kas pats galvenais – tādu dzīves prieka un dzīves spēka pieplūdumu var izjust ļoti reti! Un tas nāca pār mums tik pat pēkšņi, kā vētra un negaiss, kas plosījās apkārt. Kopā ar sajūtu – Tu esi Dzīvs! Un Brīvs savā Izvēlē! Un sasodīti Laimīgs...!!!


Zibeņo! Tas ir varena dabas spēka apliecinājums. Un esam gandarīti, ka esam ar to spējuši kopā pastāvēt, teju vai saplūst ar to vienā veselumā... Ieskaties šajā bildē ciešāk! Sajutīsi...

Nobeigumā vien vēlos piebilst, ka tas, kā tas viss izskatās bildēs ir vien neliela atblāzma no tā, ko piedzīvojām. Kā gan lai vārdos apraksta to neizsakāmo nogurumu un vienlaicīgi - gandarījumu, sāpes un... prieku, bailes un... brīvības sajūtu, kas mūs pavadīja šajos maršrutos? Vai esam atkarīgi? Vai esam "nelabojami"? Varbūt vien apliecinām savu esību?! Un nenorakstiet mūs ne absolūti laimīgajos, ne vājprātīgajos! Mēs tikai sekojam tiem ceļiem, tām zvaigznēm, kuras ierakstītas mūsu sirdīs jau no tik senajām jaunības dienām...

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv