Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Daina Vabole: Vajag tikai acis plašāk atvērt!

2008. gada septembris, Rīga

"Savu dzīvi neatkarīgi no visa dzīvoju saskaņā ar savu sirdsapziņu un principiem, kurus negrasos pārkāpt, varbūt šī iemesla dēļ esmu ko zaudējusi, bet noteikti tikpat daudz ieguvusi... Man ir svarīgi, kādi cilvēki, draugi, ģimene man ir apkārt, kāda ir vide, kurā es dzīvoju, un kādu baudu es gūstu dzīvojot, jo esmu nākusi šeit, lai to visu izbaudītu un ieelpotu ik katrā elpā..."

* * *

Kas Tavuprāt ir "skarbs piedzīvojums"?

Tie, kas dodas kalnos, traucas pa krāčainām upēm, meklē piedzīvojumus, kur ikdienas cilvēks parasti savu kāju nesper, lieliski zina, ar ko riskē, zina, ka var sastapties aci pret aci ar skarbu iznākumu. Līdz ar to skarbs piedzīvojums, manuprāt, ir piedzīvojums, kuram varētu būt nopietnas sekas, bet kaut kāda iemesla dēļ paveicies un ir izdevies izvairīties no letāla iznākuma dzīvam un veselam, lai saprastu, kādas bijušas kļūdas un izdarīt secinājumus pašam un arī citiem. Nu teiksim tā - spēle ar nāvi; kurš uzvar, tam pieder visa "banka".



Visskaistākie, krāsainākie, emocionāli bagātākie mirkļi, kas piedzīvoti iepriekšējā gada laikā?

Skaistākie mirkļi šovasar izvērsās, kad spontāni paņēmu atvaļinājumu uz mēnesi Latvijā. Ne mirkli īsti nebiju izdomājusi, ko darīšu, atšķirībā no citām reizēm, kad atvaļinājumi tiek bezmaz gadu uz priekšu saplānoti. Šoreiz izdevās iepazīties ar ļoti interesantiem un dažādiem cilvēkiem. Visjaukākais bija brauciens ar velosipēdiem apkārt Latvijas robežai. Ļoti daudz iespaidu. Tā pāris vārdos ir grūti izstāstīt. Kaut vai burvīgais skats uz Kārsavu, kad vakarā veidojās zelta maliņa mākonim, kad saule devās uz dusu. Naktsmītnes meklēšana tuvu krēslas stundai, nomītie daudzie kilometri, karstums, tad salta lietus duša, guļot teltī klausīties, kā negaiss spēlē bungas ar gaismas efektiem un pa telti bungā lietus, kad kāda lauku tantiņa, dodot naktsmājas, ir gatava izrakt vai pusi dārza, lai ciemiņiem būtu pilni punči, un neapšaubāmi jautrā kompānija…



Vai sacensības, sacenšanās un samērošanās (sacīkstes, čempionāti...) ar sasniegto "nogalina" piedzīvojumu?

Sacensības ir tikai veselīga pārbaude sev pašam, savam spēju līmenim, komandas saliedētībai, attieksmei. Profesionālā līmenī ar sportu beidzu nodarboties 15 gadu vecumā, kad pārstāju spēlēt tenisu. Tagad pārējie sporta veidi, ar kuriem nodarbojos, ir tikai sportiskās formas uzturēšanai un labsajūtai, līdz ar to nekādu piedzīvojuma sajūtu tie neatņem, un tāpat var redzēt visu skaisto, kas ir apkārt, vajag tikai acis plašāk atvērt un būt vērīgākam. Laiks ir dots tik, cik tas ir, būtu nežēlīgi vienas uzvaras dēļ zaudēt vienu dzīves mirkli, kuru būtu vērts atcerēties ar siltumu sirdī. Iemācīties zaudēt ar cieņu šai dzīvē ir visvērtīgākais...


Kādā no "leģendārajiem" VXiem...

Riskantākais, bīstamākais un nervus kutinošākais piedzīvojums Tavā pieredzē?

Manā dzīvē, tādi ir bijuši divi īpaši spilgti, viens no tiem kalnos, par kuru sīkumos neiegrimšu. Otrs. Jāšana ar zirgiem man ir diezgan riskants pasākums. Kad man bija kādi 13 gadi, svinējām Jāņus pie ģimenes draugiem, kuriem piederēja zirgi. Mani tādu mazu skuķēnu uzsēdināja kārtīgam ērzelim mugurā un lika zirgu nogādāt stallī. Pārējos zirgos sasēdināja atlikušos jāņotājus un ceļš mājup varēja sākties. Tā kā tā bija mana pirmā reize zirga mugurā, tad īpaši droša es nejutos, bet turējos. Ceļš mājup veda pa taku pāri pļavai, kas vēlāk beidzās mazās priedītēs. Zirgs, kura mugurā es sēdēju, bija sadomājis piecirst kanti priekšā esošajai ķēvei, bet tā kā es biju atstāta, kā pēdējā, tad zirgam vajadzēja nokļūt līdz ķēvei un pievērst sev uzmanību, kā ērzelim pieklājas. Zirgs sāka auļot, vispār jau es brīnos, kā es noturējos un nenokritu jau pļavas vidū, kad tuvojās mazās priedītes, kur tas taisījās auļot pa taisno, un mani bija pārņēmusi apātija, kāds pēkšņi nolieca manu galvu zem priedes zara, kurš diezgan strauji tuvojās un ērzelis, kā uz burvja mājiena, apstājās līdz brīdim, kad es nokāpu un tad aizauļoja savās gaitās tālāk. No tās reizes es cīnos ar savām bailēm un mēģinu tās pārvarēt, ik pa laikam izjājot ar kādu zirgu. Bailes mūs dara vājus, bet apzināties, ka tu esi vājš, nav nemaz tik patīkami, lai cīnītos ar tām, tās ir jāpārvar un jāuzveic...



Ja nedēļai pievienotu astoto dienu (protams, brīvdienu!), ko Tu tajā izvēlētos darīt?

Ja nedēļai pievienotu astoto dienu, kas neapšaubāmi (!) būtu brīvdiena, es tikai priecātos, tā noteikti tiktu pavadīta pie dabas labu draugu un cilvēku kompānijā, kopā meklējot piedzīvojumus vai vienkārši baudot burvību, ko sniedz brīvdienu sajūta, nejaušs mirklis, tā noteikti nebūtu īpaši savādāka kā tā ir tagad, ja nu vienīgi biežāk varētu, kur tālāk aizdoties, palasīt kādu grāmatu, pafantazēt, aiziet uz kādu teātra izrādi vai koncertu, veltīt laiku savai pašizglītībai, sevis izzināšanai.



Kura vieta pasaulē ir tā, kurā Tu noteikti vēlētos pabūt un ko turp nokļuvusi darītu?

Nokļūt es gribētu pasaku valstībā, vai arī atgriezties viduslaikos, kad pasaule vēl bija neatklāta un pietiekoši noslēpumaina, vērot lielos ģēnijus viņu darbībā, un redzēt, kā tiek uzsākta pasaules vēsture...



Vai tici citai dzīvei pēc nāves un kā to iedomājies?

Es ticu dzīvei pēc nāves, kaut vai tāpēc, ka ir teiciens: "viss kas notiek, viss notiek uz labu", tad jau pēc loģikas savādāk nevar būt, ka ir kaut kāda eksistence pēc nāves. Nu vismaz man tā ir vieglāk dzīvot! Tas gan nenozīmē to, ka es visu iespējamo baudu atstāju nākošajai dzīvei. Kāda tā varētu būt - nezinu, tas lai paliek nākošajai dzīvei, kāpēc, lai zīlētu kafijas biezumos... Savu dzīvi neatkarīgi no visa dzīvoju saskaņā ar savu sirdsapziņu un principiem, kurus negrasos pārkāpt, varbūt šī iemesla dēļ esmu ko zaudējusi, bet noteikti tikpat daudz ieguvusi... Man ir svarīgi, kādi cilvēki, draugi, ģimene man ir apkārt, kāda ir vide, kurā es dzīvoju, un kādu baudu es gūstu dzīvojot, jo esmu nākusi šeit, lai to visu izbaudītu un ieelpotu ik katrā elpā...



Dainas Vaboles rakstītais piedzīvojumu apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā un vēl viens, kura rakstīšanā viņa piedalījusies:
● VX Leģenda 2003: Murķeļu stāsts, jeb "Kā sasalst ledus tēja"
Kā viss sākās? Ar to, ka dažiem kadriem tika ierosināts palasīt VX lapā Leģendas nolikumu... >>>

● Kanjonings Slovēnijā, jeb kā aizmukt no lietus Dolomītos
Šļakatas, ūdens troksnis, "zilumi", "f-vārdi", emocijas - tas viss vienā vārdā - Kanjonings! >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Septiņi. Un septiņas."? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv